Geštalta vēsture

Saturs

Geštaltpsiholoģija 2

Geštaltpsiholoģijas jēdziens 4

Geštaltpsiholoģijas rašanās 4

Marks Vertheimers 6

Geštaltpsiholoģijas nozīme 6

Izmantotās literatūras saraksts: 7

Frederiks Solomons Perlzs 8

Vārds un bezapziņa 9

Geštaltpsiholoģija (virziens, kas psihisko parādību pētīšanā ievēro veseluma principu) meklē izskaidrojumus, kā prāts veido vai interpretē telpiskus modeļus. Prāts ir deponēts rast nozīmi vai svarīgumu visā uztvertajā informācijā. Geštalti ilustrē, kā cilvēks redz modeli telpā no distances. Zvaigznāja Lielais lācis katra zvaigzne ir citā attālumā no zemeslodes, bet tās izskatās kā vienā plaknē esošas. Līdzīgi notiek, vērojot būves. Redzam to, kas nemaz neeksistē. Romas Panteona stūra kolonnas tika projektētas biezākas un

n
n izvietotas tuvāk pārējām, lai izskatītos vienādas izmēros un attālumos. Ir tēze, ka prāts var aizpildīt trūkstošās daļas visvienkāršākajai vai vislielākajai vizuāli prezentētajai figūrai. Sastopoties ar nejaušu, nezināmu attēlu, prāts mobilizējas revidēt, apkopot vai pat producēt datus.

Iedziļināšanās celtnes un cilvēka mijiedarbībā ietver ārkārtīgi daudz atšķirīgu aspektu. Fantastiska ir izzināšanas funkcija. Pievēršot ciešu skatienu kritikas objektam, acis apstrādā neticamu apjomu gaismas frekvenču, bet smadzenes to, kas ir redzams, kas ir ticams vai varbūt pat tiek papildināts ar iztrūkstošo. Tas, kā mēs te
e
estējam arhitektūru, vedina domāt, ka smadzenes skenē arhitektūras modeli, izdodot pretī uzvedības modeli. Tātad sapratne par sevis uzvedību palīdz projektēt vidi.

Teksasas universitātes matemātikas profesors N.A.Salingaros rakstā Arhitektūra, modeļi un matemātika teoretizē: «Cilvēks vizuāli īpaši jūtīgi uztver modeļus». Profesors definē mo
o
odeli kā kādas dimensijas sistēmu un matemātiku kā zinātni par modeļiem. Matemātika, modelēšana un psiholoģija ir arhitektūras komponentes. Antīkie arhitekti bija matemātiķi. Bizantijas imperatora Justiniāna I vēlmi uzprojektēt celtni, kura pārspētu visu līdz tam uzbūvēto, Sv.Sofijas katedrālē Stambulā īstenoja divi matemātikas profesori. Viduslaiku mūrnieki labi izprata Platona filozofiju, proporcijas un matemātiku, viņi darbojās, saskaņā ar Pitagora postulātu: «Viss ir skaitļi». Gotiskajās celtnēs ģeometrija ir ieausta kā stila pazīme, godājot radīšanas procesa un Radītāja aritmētisko dabu. Senās kultūras un Viduseiropas renesanses arhitekti radīja savas celtnes, rasējumus paturot prātā, tāpēc celtnes reflektēja cilvēka domāšanas procesus.

No mūsdienu vērtēšanas metodikas, kas pamatojas uz zinātni par termodinamiku, izriet bioloģijas saikne ar arhitektūru. Ēkas detalizācijas pakāpe uzrāda arhitektonisko temperatūru (T), harmonija (H) mēra saskaņu un si
i
imetriju. T + H = K jeb komplicētības līmenis, pie kāda celtne «atdzīvojas». Pielietojot šo subjektīvo kvalifikācijas formulu, var konstatēt ēkas «dzīvotspēju». Dzīve ir milzīgas un mērķtiecīgas komplikācijas rezultāts. Bioloģiskie organismi ir sarežģīti, bet harmoniski. Sevis izzināšanas procesa gaitā piesaistāmies struktūrām, kuras līdzinās dzīvo būtņu uzbūvei. Tas izskaidro mūsu instinktīvo tieksmi pret formām ar augstu arhitektoniku.

Arhitektonika retranslē organizētas dzīves aktivitātes. Kā ēkā var ielikt dzīves atspulgu? Ārpus tēliem un likumiem mēs strādājam ar emocijām — celtnes tiek saudzīgi konstruētas, lai pozitīvas būtu kā
ā
ā psiholoģiskās, tā fizioloģiskās rezonanses. Cilvēki instinktīvi iekopē patiesās vērtības savos radošajos darbos. Un cilvēki rada modeļus, kas ataino iedzimtas iekšējās vajadzības. Celt arhitektonisku vidi savai dzīvei ir cilvēku pamata vajadzība.

Arhitektūrā var rast ķermenim radniecīgus apjomus un līnijas. Analizējot ievērojamā amerikāņu arhitekta F. L. Raita projektēto prēriju rezidenci Ūdenskritums, tās izteikti horizontālo kompozīciju simboliski var uztvert kā cilvēku, kas mājas mierā atlaidies atpūtai. Kontrastā tam dinamiskās, vertikālās gotikas katedrāles vai debesskrāpji uzrāda uzstājību un pašpārliecinātību.

Arhitektūra asociatīvi ataino tās projektētāju psiholoģiju, nerēķinoties ne ar laiku, ne kultūru. Vai arhitektūra piepilda galveno vēlmi dzīvot mūžīgi? Vai arhitektūra piepilda cilvēka alkas pēc nozīmīguma? Telpa, forma un gaisma ir elementi, kurus kooperē ne tikvien aiz estētiskiem vai praktiskiem iemesliem, bet, lai uzsvērtu radīšanas jēgu, mērķi un stabilitāti mainīgā, fizikālā Visuma vidū.

Geštaltpsiholoģijas jēdziens

Geštaltpsiholoģija psiholoģijas virziens, kurš pēta apziņas struktūras, tēlus. Šīs virziens radās Vācijā 20.-g.s. sākumā. Tolaik ļoti daudzi psihologi pētnieki “sadalīja” psihi atsevišķos mikroelementos un pēc tam atsevišķi pētīja katru no tiem. Vārdu “Geštalts” kā jēdzienu ieviesa G. Fon Efenfels (G. Von Ehrenfels). Diezgan aptuveni, ņemot vērā kontekstu, šo vārdu var attiecināt uz vārdiem “tēls”, “forma”, “struktūra”, “organizēts veselums”. Tāpēc psiholoģiskos testos vārdu Geštalts parasti netulko. Psiholoģijā geštalts tiek definēts kā funkcionāla struktūra, kura sakārto atsevišķu parādību daudzveidību saskaņā ar tai piemītošajiem likumiem. Geštaltst ir organizēts veselums, kura īpašības nav interpretējamas kā tā sastāvdaļu īpašību summa.

Geštaltpsiholoģijas rašanās

Šis virziens radās Vācijā, tā pamatlicēji ir M. Vertheimers, V. Kēlers, K. Kofka un K.Levins.

Galvenā geštaltpsiholoģijas ideja ir tā, ka psihiskā dzīve sastās nevis no atsevišķām izjūtām, kas mehāniski savienojas pēc asociācijas principiem, bet parādās kā nesadalīts veselums – tēls. Tēlam ir unikāla struktūra, kas pirmām kārtām parādās attiecībās starp dominanto objektu, kurš tika nosaukts par figūru, un visiem citiem objektiem, kas veido fonu. Geštaltpsiholoģija balstījās uz uzskatu, ka uztveres procesu nosaka atsevišķas elementāras sajūtas. Tāpēc šis virziens ieguva geštalta nosaukumu. Geštaltpsiholoģijas pamatdoma bija veseluma pieejas princips psiholoģijā, tādēļ šajā mācībā dominē tēls, veselums, kopīgā struktūra. Sākotnēji geštalta termins tikai lietots tikai psihes, bet vēlāk arī sociālu, fizikālu un citu parādību aprakstīšanai. Saskaņā ar to, psihiskā dzīve ir jāapskata tās kopumā un iekšējā vienotībā.

Saskaņā ar geštaltpsiholoģijas izveidotāja M.Vertheimera pārliecību, šis virziens no citām psiholoģijas skolām atšķiras ar problēmu izpratni, iedziļinoties to būtībā nevis pētot to ārējās izpausmes, kā arī nepaļaušanos uz iepriekšnoteiktām dogmām – geštaltiski apšauba un pārbauda visas hipotēzes. Uztveres psiholoģijai ir jāatbild uz jautājumu kāpēc mēs pasauli redzam tādu, kādu mēs to redzam. Šī virziena pārstāvji noliedza uztveres vēsturiskumu – pēc viņu domām, pagātnes pieredze nav spējīga mainīt objektu uztveri.

Ģeštaltpsiholoģija ir aprakstīti ap 100 likumiem. Galvenie geštaltpsiholoģijas likumi bija sekojoši:

 Tuvuma likums – laikā un telpā tuvu novietotiem stimuliem ir tendence tikt uztvertiem kopā:

Sešas līnijas tiek uztvertas kā tris līniju pāri.

 Līdzības likums – vienādiem elementiem vienā struktūrā piemīt tendence tikt uztvertiem kopā:

Līdzīgi punkti tiek uztverti grupās.

 Virziena likums – elementiem, kas bez pārtraukuma ir sakartoti vienā virzienā, piemīt tendence tikt uztvertim kopā:

 Objektīvas nostadnes likums – sākotnēji uztvertajai stimulu organizācijai piemīt tendence ietekmēt sekojošo stimulu organizāciju

Skatoties uz riņķiem no kreisas uz labo pusi, punkti uz figūrām b un c tiek uztverti it kā sagrupēti pa pāriem, tāpāt kā uz figūras a.

 Kopēja likteņa likums – elementi, kas izcelti no kopējas grupas, tiecas apvienoties figūrās:

Punkti tiek uztverti kā pāris, kvadrāts, pāris.

 Pregnances (labas formas) likums – stimulu kopumam piemīt tendence uztvertes veidolā pieņemt tādu organizāciju, lai varētu iegūt vislabāko formu no visām iespējamajām formām esošajā stimulējošajā situācijā. Labāka forma ir nemainīga, stabila un noturīga, ko nevar vienkāršot vai sakārtot ar uztveres apstākļu mainīšanu:

Pārrāvumi, kas ir uz figūrām, it kā netiek ievēroti, tie tiek uztverti kā aplis vai trīsstūris.

Marks Vertheimers

M. Vertheimers, analizējot FI fenomenu, nonāca pie secinājuma, ka, lai gan acs uztver atsevišķas gaismas svītras, noteiktā brīdī tās apziņā atspoguļojas kā vienots tēls – kustības tēls. Turpmākie pētījumi tika vērsti uz uztveres likumsakarību – konstantuma un veseluma pētīšanu. Piemēram, papīra lapa iek uztverta kā balta dažādā apgaismojumā: krēslā un spožā saules gaismā. Stimula apstākļi mainās, bet atspoguļojamais attēls paliek nemainīgs. To pierāda arī fenomens “figūra un fons”. Skatoties uz attēlu, vienā mirklī tiek uztverta “vāze” – kā noslēgts, uz priekšu izbīdīts veselums. Nākošajā mirklī kā viens veselums tiek uztverti “divi profili”, bet to fons ir “vāze”.

Priekšstats par psihi kā vienotu fenomenu, nevis ar asociāciju palīdzību apvienotu “mozaīku” neapstrīdami ir geštaltteorijas stiprā puse.

Svarīgākā problēma, kura bija jāatrisina geštallteorijai, bija atzinums par to, ka visi atspoguļojamie priekšmeti un parādības apvienojas, un tajā pašā laikā – kādi ir šā “mozaīkas” psihes satura apvienojošie principi, mehānismi un faktori.

Liela nozīme atsevišķu objektu viengabalainā uztverē, pēc Vertheimera domām, ir pieradumam un iepriekšējai pieredzei. “Pietiekoši trenējoties”, viņš rakstīja, “ar jebkuru materiālu var sasniegt gandrīz jebkuras uztveres veidus.” Šīs psiholoģiskās likumsakarības vēlāk kļuva par geštaltpsiholoģisko treniņu pamatu.

Geštaltpsiholoģijas nozīme

Šis virziens radās kā pretstats biheiviorismam un izprata apziņu kā veselu struktūru (geštaltu) kopumu. Ja biheivioristi uzskatīja, ka apziņa ir jāsvītro no psiholoģijas priekšmeta un jāpētī tikai uzvedība, tad geštaltiskti uzskatīja, ka apziņai ir jādod jauna interpretācija, un raksturoja to kā vienīgo psihisko realitāti, kas psiholoģijai jāpēta.

Geštaltpsiholoģijas pamatnostādne: parādība kā veselums nav vienkārša to daļu summa. Šīs apgalvojums ir pretrunā visam, kas ir zināms, piemēram, no ģeometrijas. Lieta tāda, ka geštaltpsihologi drīzāk salīdzina cilvēka rīcību ar mūziku nekā ar matemātiku. Atcerieties savu iemīļoto dziesmu. Ja jūs mēģinātu atcerēties atsevišķi katru noti, diez vai jums izdotos atveidot visu melodiju. Var sajaukt visas notis vai nospēlēt to pašu melodiju, bet citā tonalitātē. Tādējādi, visnozīmīgākā ir nošu mijsakarība jeb to organizācija.

Saskaņā ar šo koncepciju cilvēka rīcība zaudē jēgu, ja to “saskalda” atsevišķos komponentos. Geštaltpsiholoģijas piekritēji cenšas pārliecināt bihevioristus, ka uzvedības strukturālai organizācijai ir lielāka nozīme nekā atsevišķai rīcībai. Tāpēc, pēc geštaltpsihologu domām, psiholoģijai ir jāpēta cilvēka sajūtas, tā uztveres un intuīcijas procesus, kas neizbēgami attiecas uz apziņu.

Izmantotās literatūras saraksts:

A.Vorobjovs,. Vispārīgā psiholoģija. Rīga, Izglītības soļi, 2000

Psiholoģijas vārdnīca G.Breslava redakcijā, Mācību grāmata, 1999

R.Vuorinens E.Tūnala V.Mikonens, Psihe – garīgā pasaule, Zvaigzne ABC, 1998

Frederiks Solomons Perlzs

1916 gadā Perlzs, būdams medicīnas fakultātes students, devās uz pirmo pasaules karu un pabeidza izglītību jau pēc kara 1921.gadā. Viņš kļuva par medicīnas doktoru un atvēra savu privātpraksi.

*1918. Izdzīvoju. Dumpīgi atdevos politikai. Liels apjukums.

*1921. Medicīnas doktors. Nemierīgs. Negribu nomierināties. Tēvocis dakteris izsmej idejas par slimību ārstēšanu ar sarunām. Bet sūrstējušām dvēselēm (tu – es) ir nepieciešama orientācija. Neveikli tuvojos psihiatrijai ar zālēm, elektroierīcēm, hipnozi un sarunām. Apjukums.

*1922. Sāku no jauna. Visuzbudinošākais. Mēs Mēs! Es paplašinu neģimenisku pasauli. Mēs: bohēma, mūsu takas nestaigātas. Aktieri, mākslinieki, rakstnieki. Jaunu pasauli veidojošie. Bauhauss, Brjukke, dadaisms jauna burtiskuma kustība. Atklāju guru: S.Fridlanders (Pirmā nodaļa) “Radošā vienaldzība”. Atklāju nulles punktu, kas ir centrs nekas izplēšas pretējā kaut kā. Pirmo reizi iegūstu atbalsta punktu. Sataustu. Un apjukums ir mazāks.

1925 gadā viņš uzsāka studijas psihoterapijā un pašterapiju pie Karelas Hornī.

*1925. Uzsāku bezjēdzīgu septiņu gadu dzīvi uz kušetes. Jutu, ka biju stulbs. Beidzot, Vilhelms Raihs, tolaik vēl pie pilna prāta, ieviesa kaut kādu jēgu. Un Karen Horni, kuru es mīlēju. Pārējie bija pašpārliecinātie atdarinātāji, kuri kropļoja jebkādus Freida nodomus. Apjukums.

1926. gadā viņš aizbrauca uz Frankfurti un strādāja Kurta Goldšteina neiropsiholoģiskajā laboratorijā par asistentu. Tolaik Goldšteins centās integrēt savas geštaltpsiholoģijas zināšanas bioloģiskajos un fizioloģiskajos pētījumos.

*1926. Kurts Goldšteins Frankfurtes neirologs. Ģeniāls neiropsihiatrs. Koncepcija: organismskā-veselums. Orientēts uz Geštaltu. Viņa vārdos ir daudz jēgas, bet es vēl esmu aizrāvies un uzticīgs freidistiem, tāpēc pretojos viņam. Apjukums.

*1927. Frankfurte, Vīne, Berlīne. Vairāk analīzes, supervīziju. Feniheļs, Dojčs, Happels utt. Kļuvu par īstu wisdomshitter. Lieku apjukt citiem.

«*» Šīs teksts bija domāts grāmatas “Ego, bads un agresija” priekšvārdam. Tomēr nezināmu iemeslu dēļ grāmata tika izdota 1969.gadā izdevniecībā Rendomhauss bez šī teksta.

Vārds un bezapziņa 8

Runājot par vārda jēdzieniskajām spējām un regulējošam spējām jau bija pieminēta vārda ietekmes spēja uz bezapziņas struktūrām. Šo spēju lieto daudzas psiholoģijas nozares (psihoanalīze, NLP9, hipnoze u.t.t.).

Cilvēks pašreiz pēc zinātnieku domām izmanto tikai 10-20% no savas nervu sistēmas, tas manā izpratnē nozīmē, ka viņš ir apguvis tikai 10-20% no savām garīgajām spējām. Tas ir pretrunā ar evolūcijas likumu10, kāpēc cilvēkam nepieciešama tāda milzīga nervu sistēma, ja vide to neprasa. Varbūt cilvēki senāk izmantojuši vairāk? Vai arī iespējams, ka cilvēks nav attīstījies evolūcijas ceļā?

Ja cilvēks nepārtraukti pielāgojas apkārtējai videi, tātad viņā veidojas tāds kā vides atspulgs, rezultātā sanāk ka cilvēks ir Dieva otrās pakāpes atstarojums. Daba ir Dieva atspulgs, bet cilvēks dabas. Tas liek domāt, ka cilvēkā ir jābūt visām dievišķajām potencēm11. Tā tas arī ir, geštaltpsiholoģijas piekritēji saka, ka bezapziņa nav nekas cits kā vārds jeb tas ko cilvēks nav spējis verbalizēt. Bet kas gan ir šī bezapziņa? Bioloģiskais bezapziņas substrāts ir cilvēka smadzeņu zemgaroza, un visa pārējās zemākās smadzeņu struktūras (pārējie 80-90% no smadzeņu masas). Apziņas fenomens realizējās galvenokārt tikai ar garozas palīdzību, bet kas notiks, kad cilvēks apgūs ar vārdiem šīs struktūras. Vai tas maz ir iespējams? Jo vārdi vairāk vai mazāk ir pakļauti loģikai. Lai šis process notiktu es domāju ir nepieciešams, līdzīgs apvērsums loģikā kā Einšteina relativitātes teorija – fizikā.

Leave a Comment