Benedikts Kalnačs
Henriks Ibsens
( 1828-1906)
H.Ibsens ir viena no izcilākajām personībām norvēģu un visas skandināvu literatūras vēsturē. Iespējams, ka neviens cits Norvēģijas rakstnieks starptautiskā mērogā nav izpelnījies tādu ievērību un ar saviem darbiem atstājis tik būtisku ietekmi modernās literatūras veidošanās procesā.
H.Ibsens ir viens no nozīmīgākajiem19.gs otrās puses dramatiķiem. 19.gs nogalē, kad autors pievēršas modernās sabiedrības problēmu nesaudzīgam atspoguļojumam, modificējot arī drāmas stilistiku, viņa daiļrade iezīmējas pavērsienu drāmas vēsture. Zviedru kritiķis M.Lamms nodēvējis Ibsenu par modernās drāmas Romu, uz kuru un no kura ved visi drāmas attīstības ceļi.
Norvēģu rakstnieka nozīmi drāmas vēsturē noteicis fakts, ka viņš savos darbos izcili talantīgi iekausējis drāmas attīstības agrāko pieredzi un ka 19.gs otrajā pusē viņa darbībā secīgi vērojama tālaika būtiskāko mākslas virzienu- romantisma, reālisma, naturālisma, simbolisma- aktualizācija. Ibsena dramaturģijā daudzus elementus rosinājusi sava laika mākslas valoda, bet to pielietojuma intensitātē un daudznozīmībā viņa darbu nozīme sniedzas pāri sava gadsimta robežām. Viņa darbu paliekošo vērtību radījis arī precīzi atklātais nacionālais raksturs.
Būtiskākās robežas Ibsena mākslas attīstībā iezīmē viņa drāmu „Brands” un „Pērs Gints” panākumi, sadzīves drāmas „Sabiedrības balsti” un „Leļļu nams” un pāreja uz simbolisma elementu plašāku izmantojumu 80. gadu otrajā pusē un 90.gados.
No Darba Brīvajās stundās Grimstadē uzrakstīta H. Ibstena pirmā luga – drāma „Katilīna”. Tas ir savdabīgs notikums Norvēģu literatūrā, jo vairākus gadus pirms šī darba publikācijas nav tikusi nodrukāta neviena luga. „Katilina” atklāj ne tikai divdesmitgadīga jaunekļa interesi par vēstures notikumiem, bet arī vēlēšanos izteikt savu attieksmi pret aktuālajiem notikumiem Eiropā, sociālajām revolūcijām 1848.un 1849.g, kam Grimstadē, protams, ir visai attāla atbalss.
Jau pirmajā darbā redzama Ibsena darbiem allaž raksturīgā tendence spilgti izcelt galveno varoni, kura personībā cīnās pretrunīgas domas un kaislības.
1850.g Ibsens ierodas Kristiānijā, kur gatavojas iestājeksāmeniem universitātē. Dažas dienas pirms viņa ierašanās Norvēģijas galvaspilsētā ar Ibsena draugu pūlēm publicēto drāmu „Katelīna” kritika novērtē atzinīgi. Taču plašāka publika lugu faktiski neievēro, un pirmo reizi tā izrādīta tikai 1881.g. Viens no iemesliem ir pietiekami sarežģīta tēlu sistēma.
Ibsena pirmā luga atrodas it kā savrup; seko virkne darbu, kuros daudz tiešāku iespaidu atstājusi rēķināšanās ar publikas vēlmēm un aktuālajām tēmām. Ibsena 19.gs 50.g dramaturģijā visai uzskatāmi vērojamas divas tendences: no vienas puses, sekošana mītam par norvēģu nācijas varenību un lepnumu senatnē, kas vispirms tiek saistīts ar vikingu laikmetu; no otras, pagātnes viela tiek ietērpta 19.gs dramaturģijā iecienītajā t.s labi veidotās lugas formā, rūpējoties par efektīgu intrigu savērpumu. Šī kombinācija Ibsenam atklāj būtiskus ierosmes avotus.
Kristiānijā Ibsens uzraksta drāmu „Varoņu kapukalns”, kurā viņš pirmo reizi risinājis ar Norvēģijas vēsturi saistītu tēmu, kā arī skāris savā mākslā vēlāk tik būtisko ziemeļu un dienvidu pretstatījumu. Tas ir arī rakstnieka pirmais mēģinājums iezīmēt divu dažādu laikmetu un ideoloģiju- vikingu morāles un kristietības- atšķirību. Drāmas pirmizrāde ir Kristiānijas teātrī 1850.g 26. septembrī, un tā ir Ibsena pirmā izrādītā luga.
1851.g viņš satiekas ar pazīstamo piānistu Ūli Bullu, pēc kura iniciatīvas 1850.gnodibināts pirmais norvēģu teātris Norvēģijas rietumu piekrastes pilsētā Bergenē. Bulls uzaicina Ibsenu par šī teātra skatuves instruktoru un dramaturgu, un 1851.g oktobrī rakstnieks pārceļas uz Bergeni. Šī izvēle lielā mērā nosaka viņa tālāko radošo likteni. Bergenē un vēlāk Kristiānijā Ibsens kā teātra instruktors nostrādā vairāk kā desmit gadu, un tieši te arī likti pamati viņa izpratnei par dramaturģiska darba uzbūves pamatlikumiem.
Ibsena uzdevumos šajā laikā ietilpa arī ikgadēja lugas sacerēšana Bergenes teātra repertuāram. Tās tika regulāri izrādītas katra gada 2. janvārī. Bergenē šādi tapušas lugas: „Jāņu nakts”, „Estrotas Ingera”, „Svētki Sūlhaugā”.
Bergenē pavadītajā laikā Ibsens intansīvi interesējās par norvēģu folkloru. Senatnes un folkloras viela izmantota visās Ibsena 50.g lugās, un rakstnieka paša pieredzē tā arī bija samērā labi iepazīta.
Arvien pieaugušo psiholoģiskā tēlojuma prasmi apliecina psiholoģiski dziļākā drāma- luga „Estrotas Ingera”. Arī šim darbam izvēlēta norvēģu senatnes viela, tā balstās 16.gs notikumos.
„Svētki Sūlhaugā” bija pirmais darbs, ar kuru Ibsens izpelnījās patiesu atzinību. Lugas darbība risinās 14.gs Sūlhaugas muižā, un tajā pretstatītas divu māsu- liriskās Signes un tumšu kaislību plosītās Margitas- mīlestības izjūtas. Ibsens te izmantojis balāžu tradīciju, kad norises tiek grupētas ap vienu centrālo notikumu, proti, svētkiem Sūlhaugas pilī.
Susanna Tūresena 1858.g kļuva par Henrika Ibsena sievu; kopā tika pārdzīvotas gan rakstnieka sākotnējās neveiksmes, gan vēlākie panākumi. 1859.g piedzima ģimenē vienīgais dēls Sigurds. Atmiņās par Ibsenu ģimenes dzīvi nereti akcentēta Susannas nozīme Ibsena daiļradē. Enerģiskā un noteiktā Susanna bija sava vīra balsts viņa mūža grūtākajos brīžos, īpaši tad, kad 60.g sākumā viņu piemeklēja radoša nedrošība, šaubas par savu izvēlēto aicinājumu.
Neilgi pēc saderināšanās 1857.g Ibsens pieņēma uzaicinājumu pāriet darbā uz jaundibināto Kristiānijas norvēģu teātri. Šo cerību posmu ievadīja viena no Ibsena spilgtākajām lugām par ziemeļu senatni- „Helgelanes varoņi”, kurā izmantota islandiešu sāgu viela. Šai lugai raksturīgs spēcīgu, tumšu kaislību plosītu cilvēku tēlojums, Ibsens apzināti veidojis savus varoņus kā senatnes skarbā „ledainuma” skartus. Pēc viņa paša uzskata, islandiešu sāgu dramatisko spriegumu rada tieši tēlojuma šķietami atsvešinātā objektivitāte, kam sveša emocionāla jūtināšanās. Ibsena izmantotais sižets atpazīstams arī ģermāņu Volsungu sāgā.
Diemžēl Kristiānijas norvēģu teātra darbība neguva cerēto atsaucību, uz nomaļo ēku publika devās nelabprāt, un pasākums izrādījās komerciāli neveiksmīgs. Ibsenam tā bija pirmām kārtām smaga morāla vilšanās. Kristiānijā pavadītais laiks kļuva par vienu no rūgtākajiem periodiem viņa dzīvē. Ieilgušo bezcerību rakstniekam izdevās pārvarēt vienīgi ar drāmu „Troņa tīkotāji” 1863.g. Tās centrālajiem tēliem piemīt norvēģu rakstnieka izcilākajām lugām raksturīgs psiholoģisks dziļums, spriega savstarpēja cīņa. Drāmai „Troņa tīkotāji”, kurā uz Norvēģijas vēstures notikumu fona risināta valsts un nācijas veidošanās problēma, tiešo impulsu, iespējams, devuši B. Bjernsona agrīnie darbi. „Troņa tīkotāji” nereti salīdzināti ar V.Šekspīra vēsturiskajām hronikām.
Situācija mainījās vienīgi tad, kad 1864.g Ibsenam tika piešķirta stipendija viena gada studijām Romā. Viņš aizbrauca no Norvēģijas un svešās zemēs- galvenokārt Itālijā un Vācijā- brīvprātīgi pavadīja nākamos divdesmit septiņus gadus.
Spilgtākie iespaidi Ibsenam tomēr bija saistīti ar vilšanos skandināvu kopības idejā. Tieši tie lielā mērā noteica divu pirmo Itālijā uzrakstīto dramatisko poēmu- „Brands” un „Pērs Gints mākslinieciskās īpatnības. Vienlaikus tieši ar šiem darbiem Ibsens pirmo reizi guva ļoti plašu ievērību. Lielā mērā tādēļ, ka atšķirībā no agrākajām lugām šo darbu centrā visai tieši tika izvirzītas savam laikam aktuālās problēmas. Turklāt tajās paustās idejas daudzējādā ziņā saskanēja ar paša Ibsena uzskatiem.
Būtisks Ibsena daiļrades attīstībā bija fakts, ka drāma „Brands” izveidojās no autora sākotnēji iecerētās episkās poēmas.
Ar dramatisko poēmu „Pērs Gints” Ibsens radījis savu, iespējams, visnorvēģiskāko, folkloras motīvos visvairāk sakņoto darbu, kaut gan arī tajā ir daudz aktuālu un satīrisku elementu.
Norvēģiem raksturīgo lepnības garu, pašcildināšanos, kam ne vienmēr seko darbi, savos stāstos atveidojis jau Bjernstjerne Bjernsons. Ibsens dramatiskajā poēmā „Pērs Gints” saasinājis un padziļinājis šīs iezīmes, radot tāda modernā cilvēka dvēseles tēlojumu, kura dvēselei trūkstot kodola. Šī modernā psiholoģija drāmā sadzīvo ar raksturīgiem norvēģu folkloras tēliem, kā arī nosacītām būtnēm. Tēlu sistēmā iespējams saskatīt K.G Junga arhetipu teorijas ideju aizmetņus. Galvenā varoņa saskare ar dažādiem pretējiem spēkiem ļauj traktēt šo darbu kā savdabīgu varoņa iniciācijas mīta versiju, kurā Pērs, izejot dažādo pārbaudījumu triādei- fantāzijas pasaule, kritiens pazemes valstībā, visbeidzot, savas būtības dramatiskā apzināšanās lugas finālā-, pēc gara maldu ceļa tuvojas dziļākai cilvēcības un mīlestības izpratnei.
Ibsena daiļrades tālāko attīstību 60.g beigās un 70.g pirmajā pusē ietekmēja viņa pārcelšanās uz dzīvi Vācijā, kas lielā mērā notika dēla Sigurda labāku mācību iespēju dēļ. Šeit Ibsens piedzīvoja būtisku vēsturisku pārvērtību laikmetu, tajā skaitā Vācijas lielvalsts nodibināšanos 1871.g Šī pieredze saasināja viņa interesi par izšķirošiem lūzuma mirkļiem tautu un cilvēku dzīvē, un viens no tiem norisinājās viņa acu priekšā.
To problēmu risinājumam, kas tolaik nodarbināja Ibsenu, būtībā saskatāmi divi ceļi. Pirmkārt, tā ir vēl ciešāka tuvināšanās sava laika aktuālo problēmu, situāciju un raksturu tēlojumam drāmās. Otrkārt, iespēja meklēt vispārinājumu, pievēršoties lūzuma posmiem agrāku laikmetu vēsturē, un vispārināt šo pieredzi.
Norvēģu rakstnieka vairāku gadu garumā tapusi monumentālā diloģija „Ķeizars un galitietis”, kas publicēta 1873.g, ir viņa apjomīgākā luga. Tās darbība notiek Senajā Romā, un lugas sižetiskajā risinājumā tēlota kristietības un pagānisma principu sadursme un trešā ceļa meklējumi. Ibsens šo lugu dēvējis par pasaulvēsturisku drāmu, tādējādi tieši piesakot to kā līdzību, kas aktuāla arī modernajā pasaulē. Viņš uzlūkoja to par vienu no saviem nozīmīgākajiem darbiem.
Tālākajā rakstnieka daiļrades attīstībā pārsteidzoša bija viņa spēja šķietami vienkāršajiem konfliktiem piešķirt stilistisku daudzveidību, negaidītu padziļinājumu, kas cilvēka rīcības motivāciju vairs neļāva meklēt vienīgi izskaidrojumā, precīzi formulējamā sfērā, bet pavēra ceļu gan zemapziņas procesu vērīgai analīzei, gan simboliski tulkojamu zīmju sistēmai.
Posmu no 70.g vidus līdz 90.g sākumam var raksturot kā centrālo, nozīmīgāko Ibsena daiļrades attīstībā. Tieši šajā laikā viņš sarakstīja savas pirmās reālistiskās sociālās drāmas, 80.g vidū Ibsena daiļradē pieauga simbolisma elementu izmantojums. Ibsena šī laika dramaturģijā raksturīgs skepses pieaugums, neuzticēšanās prāta spriedumiem, sabiedrības likumsakarīgas attīstības tendencēm un vienlaikus tiek izvirzīti arvien grūtāki jautājumi un sarežģītāku skaidrojumu meklējumi.
Ibsens šo posmu pavadīja Minhenē un Romā. Pievēršanās reālistiskajām drāmām zināmā mērā bija sekošana B. Bjernsona pēdās, taču ļoti būtiski jaunās poētikas nostiprināšanā izrādījās Ibsena kontakti ar Georgu Brandesu, kā arī sabiedrības dzīves vērojumi. Jāuzsver, ka pievēršanās sava laika cilvēkiem, problēmām, notikumiem, valodai Ibsena daiļradē notiek, kā apakšstrāvojumu saglabājot lugu poētisko slāni.
Ibsena pirmās reālistiskās sociālās drāmas „Sabiedrības balsti” ārkārtīgo popularitāti lielā mērā radīja sadzīves tēlojuma precizitāte un aktualitāte. Vācijā un Austrijā jau 1878.g lugu spēlēja 27 dažādos teātros, un tas bija Ibsena pirmais tik nozīmīgais solis pāri Skandināvijas robežām.
Vēl lielāku interesi izraisīja Ibsena nākamā, 1789.g sarakstītā luga „Leļļu nams”. Viena no tās problēmām ir sievietes stāvoklis sava laika sabiedrībā, un Ibsens savās piezīmēs lugai to dēvējis par „modernu traģēdiju”. Tas ir vien no pirmajiem soļiem visā 19.gs literatūrā, kad agrākais „augstais” žanrs tiek izmantots, lai risinātu sava laika cilvēku likteņus un problēmas.
Ieinteresētā, bet pretrunīgā reakcija uz lugu atbalsojas nākamajā Ibsena drāmā „Spoki”.
Abās šajās lugās raksturīga atskatīšanās pagātnē, ko Ibsena daiļradē sastopam jau agrāk, bet kas tieši Ibsena vēlīno drāmu tā dēvētajā analītiskajā tehnikā iegūst īpaši iedarbīga mākslinieciska paņēmiena spēku.
Aso reakciju pret drāmu „Spoki” noteica Ibsena uzdrīkstēšanās runāt par tēmām, kas tolaik mākslā tika uzlūkotas par neskaramām. Tāpēc nākamajā, 1882.g sarakstītajā drāmā „Tautas naidnieks” galvenā varoņa doktora Stokmaņa tēlā- varonī, kurš ideālistiski cīnās pret negodīgumu, bet tiek izolēts no sabiedrības, -netieši atspoguļojas arī paša rakstnieka šī laika pašsajūta.
80.g vidū un otrajā pusē sarakstītajās Ibsena lugās- „Meža pīle”, „Rosmersholma”, „Jūras sieviete”, „Heda Gāblere” jāuzsver simbolisma elementu aktualizācija, kā arī indivīda zemapziņas dzīļu studijas. Visām šīm lugām raksturīgs krīzes sajūtu padziļinājums, kas īpaši izteiktu formu iegūst drāmā „Heda Gāblere”- tās centrā autors nostāda varoni, kura ne tikai zaudē savu identitāti, bet arī dzīvesprieku un jēgu un ignorē arī citu vēlmi un tiesības dzīvot.
Zīmīgs kritikas lietots jēdziens Ibsena 70.un 80.g lugu analīzē ir antireālisms. Kopš 70.g nogalē tapušās drāmas „Sabiedrības balsti” Ibsens par vienu no saviem uzdevumiem uzskata aktīvu vēršanos pret 19.gs melodrāmām raksturīgo spilgto vizualitāti, tēlainības kodiem, kuri tiecas skatītājiem uzreiz diktēt situācijas izpratni.
90.gados ienākot Baltijas kultūras telpā, Ibsens ir divdabis. Vispirms- jau klasiķis un tajā pašā laikā- viens no vismodernākajiem laikmetīgajiem autoriem.
Ibsena popularitāte ārpus Skandināvijas ļoti strauji aizsākās Vācijā 70.g nogalē, kur uzmanības centrā nokļūst tobrīd sarakstītās lugas „Sabiedrības balsti” un „Leļļu nams”. Vācijā Ibsens arī vēlāk tiek pirmām kārtām vērtēts kā viens no naturālisma iedzīvinātājiem mākslā- tā naturālisma, kura nepieciešamību uzsvēra 70. un 80.g kritiķi, kaut gan reālu šī virziena pārstāvju pašā vācu literatūrā vēl nebija.
Latvijā un Igaunijā Ibsens, strauji ielaužoties gadsimtu mijas kultūras telpā, gandrīz vienlaikus ir gan 90.g aktuālāko sociālo problēmu atbalsotājs, gan simbolisma un jaunromantisma attīstības ģenerētājs. Ibsena interpretācija Baltijā gadsimtu mijā visai tieši saistāma ar Eiropas mākslā tobrīd vēl joprojām aktuālo estētisko strīdu starp naturālismu un simbolismu.
Ibsena un vispār skandināvu piesaukšana, darbības risinājums kādā no ziemeļu valstīm vai eksotiski varoņu vārdi šī laika literatūrā zināmā mērā kļūst par modes lietu. Modernisma literatūrā gadsimtu mijā vērojama vesela virkne motīvu un tēlu, kas būtu uzlūkojami par potenciāli radniecīgiem Ibsena poētikai. Varbūt viens no iemesliem- Ibsena uzdrīkstēšanās vēlīnajās lugās atraisīt ne vien izaicinājuma dievišķo, bet galvenokārt dēmonisko enerģiju.
Jāuzsver, ka Ibsens 20.gadsimtā palicis viens no pasaules teātros visbiežāk spēlētajiem autoriem, turklāt darbu interpretācijā pakāpeniski notikusi arvien lielāka atvirze no samērā strikti iezīmētajiem telpas nosacījumiem brīvāku, stilistiski atvērtāku un daudzveidīgāku interpretāciju virzienā.
Ļoti nozīmīgs Ibsens bijis arī latviešu kultūras kontekstā, kaut gan jāuzsver, ka interpretācija bijusi salīdzinoši tradicionāla.