Heroīns

Saturs

Heroīna un Opija izcelsmes vesture………………………………………………..3lpp
Heroīns?Kas īsti tas ir?………………………………………………………………….5lpp
Reibums………………………………………………………………………………………6lpp
Atkarība un tas sekas…………………………………………………………………….7lpp
Ārstēšana no opiātu atkarības…………………………………………………………8lpp
Pielikums…………………………………………………………………………………….9lpp
Izmantotā literatūra…………………………………………………………………….11lppHeroīna un opija izcelsmes vēsture.

3400p.m.ē.
Opija maghone tiek sākta kultivēt Mezopotamija no kurienes tā vēlāk nonāk pie šumēriem un vēl vēlāk pie asīriešiem kur to dēvē par “prieka augu”.
1300p.m.ē Tēbas tiek izveidoti milzīgi opija lauki. Lielākaisopija audzēšanas uzplaukums Ēģiptē ir Tutmosa, Tutanhamona un Akhenatora laikā. Ar opiju ēģiptieši iepazīstina arī mīnojiešus, grieķus, kartāģiešus, eiropiešus.
1100p.m.ē. Kipras salā pirms Trojas kara tiek izgatavoti ķirurģiski precīzi naži opija iegūšanas atvieglošanai.
330p.m.ē Aleksandrs lielais ar opiju iepazīstina indijas un persijas tautas..
300p.m.ē.. Kā sedatīvu opiju izmanto grieķi, arābi..
400m.ē pirmo reizi ar arabu tirgotaju palīdzību opijs no Ēģiptes laukiem nonak Ķīnā.
1300 Opijs uz 200gadiem pazūd no eiropas tautu vēstures jo tas ir inkvizīcijas laiks kad tas tiek uzskatīts par velna devumu un visi opija lietotaji tiek uizskatīti par raganam un dēmoniem.
1600 Persieši un Indieši sāk lietot opiju izklaides nolukos.
1606 Elizabete I uzdod kuģotājiem ievest opiju arī Anglijā.
1700 Hašišs, alkohols un opijs izplatās arī okupētās Konstantinopoles iedzīvotaju vidū.
1729 Ķīnas imperātors Yung Cheng aizliedz opija importu.
1793 Britu austrumu kompānija kļūst par pilnīgu monoolu opija tirzniecībā.
1796 Ķīna tiek pilnīgi aizliegts opijs, bet to joprojām turpina nelegāli iepirkt ar sudrabu.
1800 – 1820 Pieaug opija audzēšana mājas apstākļos jo opijs kļūst dārgāks.
1803 Vācietis F.Sertuerners aktīvo opija sastāvdaļu,jeb morfiju.
1827 E. Merck & Co Vācijā sāk komerciālo morfija ražošanu.
1830 Briti sasniedz vislielako opija importa apjomu-22 000 mārciņu
1832 No opija iegūst Kodeīnu.
Mar 18, 1839 Sākas pirmais opija karš starp Ķīnu un Angliju.
1840 Angļi Amerikā ieved 24 tūkstošus mārciņu opija..
1841 Ķīniesi tiek sakauti pirmajā opija karā. Uzvaru gūst angļi.
1853 Tiek izgudrota hidrotermiskā adata.
1856 Briti un franči uzsāk otro opija karu pret Ķīnu ka rezultata Ķīna ir spiesta legalizēt opiju.
1874 Angļu zinātnieks C.R Rights pirmo reizi sintezē heroīnu pārvārot morfiju.
1895 H.Dresers atklāj ka Righta iegūtais jaunais morfijs ir bez blakusefektiem kadi bija morfijam. Sāk ta masveida ražošanu ar nosaukumu -heroīns
1898 Baijera kompānija ražo heroīnu kā morfija aizstājēju.
1903 Heroīna lietātoju skaits pieaug līdz krīzes situācijai
3
1905 ASV kongress aizliedz opiju.
1924 Heroīna, jeb opija aizstājēja ražošanu pārtrauc sakarā ar to ka heroīns tiek pasludinats par nelegālu.
1948-1972 Korsikāņu narkotiku dīleri sāk kontrolēt ASV narkotiku tirgu īpaši heroīna izplatīšanu . Marseilas labarotorijas tiek sintezēts heroīns no Turku piegādāta opija. Tagad heroīns kļūt viegli pieejams Ņujorkas iedzīvotajiem.
1962 Mjanma aizliedz opiju.
1970 ASV tiek izveidota narkotiku regulācijas birojs, kurš iedala un kontrole narkotiku reģionus un kontrolē ta izplatību un tīrību.
1970 Heroīna izplatības drudzis krītas, bet joprojam tiek nelegali sintezēti jauni un jauni heroīna paveidi.
1978 Meksikas un ASV valdība cīnās ar atklātajiem opija magoņu laukiem atklājot tos un apsmidzīnot ar magonēm kaitīgu vielu Agent Orange. Šis pretopija kara posms ir veiksmīgs.Bet par lūzumu kļūst tas ka Afganistanā, Iraka, Irana tiek atklāti neticami lieli opija lauki, kuri aktivizē heroīna izplatību atkartoti.
1990 A Tiek atklātas vairakas lielas heroīna kravas (līdz pat simts kilogramiem) kuras ir mēģināts ievest dažādās gan eiropas gan amerikas valstīs.
1992 Kolumbijas narko-baroni pārņem kontroli vairāk kā par 80% narkotiku tirgus amerikā.
1993 Populārais ASV aktieris un komiķis Džeimss Beluši mirst no heroīna pārdozēšanas.
1994 Tiek veidotas vairāku miljonu vērtas anti-narkotiku kampaņas kuras tiek pielietotas lai brīdinātu gan vecākus, gan bērnus par Heroīna un citu narkotisko vielu kaitīgo ietekmi.
1994 Kurts Kobeins izdara pašnavību tīši paŗdozējot heroīnu.
1995 Pēc ASV narkotiku ekspertiem tiek veidoti jauni jēlopija ceļi uz ASV un eiropu no opija audzētajvalstīm caur Mjanmu, Laosu, Ķīnu, Vjetnamu.
Mūsdienās.
Heroīnu, ko lieto Eiropā, pārsvarā izgatavo Afganistānā, kas joprojām ir nelikumīgo opija piegāžu pasaules līdere un kur 2005. gadā ir saražoti 89 % no visas pasaules nelegālā opija, Afganistānai seko Mjanma (7 %). Laikposmā no 1999. līdz 2004. gadam nelegālā opija ražošanas līmenis pasaulē ir bijis samērā stabils, izņemot 2001. gadu, kad opija magoņu audzēšanas aizliegums, ko noteica Afganistānas talibanu režīms, izraisīja dramatisku, taču neilgu ražošanas apjomu kritumu; aplēses liecina, ka 2005. gadā ir saražotas apmēram 4670 tonnas jeb par 4 % mazāk opija nekā 2004. gadā (CND, 2006. g.). Aplēstais potenciālais pasaulē saražotā heroīna daudzums 2005. gadā ir bijis 472 tonnas (2004. gadā 495 tonnas)

4

Heroīns? Kas īsti tas ir?
Molekulārā formula: C21H23NO5
Molekularais svars: 369.4

Nosaukuma heroīns rašanās iemesli: tas cēlies no vācu vārda heroisč – varonīgs.
Heroīns savā tīrākajā formā ir balts pulveris ar nosaukumu diacetilmorfīns vai diamorfīns.Žargona to pazīst arī kā -Herņa, geričs u.c
Heroīns ir pussintētisks (sāpes remdējoša viela) opiāts, kas tiek sintezēts no morfīna vai opija un magoņu salmiem. Lai to iegutu, morfīna bazi (jēlmorfīnu) karsē kopā ar etiķskābes anhidrītu. Heroina bazi pēc tam pārvers heroīna hidrohlorīda, kas ir balts, tīrs heroīns kurš atgadina kviešu miltus. Tam nav smakas, bet ir rūgta garsa.Mazāk vai sliktak attīrīts heroīns atgadina brūno cukuru un ir lietojams smēķēšanai. Heroīnu parasti iešņauc, smēķē vai injicē. Vienu heroīna devu apmēram 0,1 gramu sauc par “čeku” un tajā ir 20-30% heroīna. Pārējo daļu sastāda dažādi piemaisījumi, kurus pievieno izplatītāji – cukurs, talks, veļas pulveris u.c.
Heroīns rada ātru pieradumu un ir salīdzinoši dārga narkotika. Viena deva jeb “čeks” maksā aptuveni 10 latus. Jūtot vajadzību pēc nākošās devas, heroīna lietotāji ir gatavi uz neprognozējamu rīcību laupīšanām un vardarbību.

Eiropā ir sastopami divi ievestā heroīna veidi: plašāk pieejamais brūnais heroīns (ķīmiskajā pamatformā) un retāk pieejamais un parasti dārgākais baltais heroīns (sāls formā), kas parasti nāk no Dienvidaustrumāzijas. Turklāt dažas opioīdu narkotikas ražo uz vietas ES, bet ražošana parasti aprobežojas ar nelielu daudzumu mājās gatavotiem magoņu preparātiem (tie ir, piemēram, magoņu salmi vai no sasmalcinātiem magoņu kātiem un galviņām izgatavots magoņu koncentrāts), kas top vairākās ES austrumdaļas valstīs, piemēram, Lietuvā, kur magoņu kātu un magoņu koncentrāta tirgus šķiet stabilizējies, un Polijā, kur ,,poļu heroīna” ražošana, iespējams, samazinas.

5

Reibums.
● Mazās devās heroīns izraisa siltuma sajutu un eiforiju.
● Lielakas devas tas izraisa miegainību un atslābumu.
● Pārak liela deva var izraisīt pardozešanu, komu tad – nāvi
● Lietojot pirmo reizi, biezi rodas tadi blakusefekti kā apdullums un vemšana.
● Reibums iestājas pēc dažām minūtēm un ilgst vairākas stundas.
zraisa eiforisku stāvokli, miermīlību. Pēc pirmās lietošanas reizes reakcija var būt visdažādākā – no spēcīgas vēlmes lietot vēlreiz līdz pat galēji nepatīkamām sajūtām un saindēšanās pazīmēm. Noved pie ātras (dažkārt pēc vienas vai divām heroīna lietošanas reizēm), spēcīgas psihiskās un fiziskās atkarības. Narkotiku iedarbība turpinās 6 līdz 12 stundas.
Apreibušie kļūst sapņaini, it ka aizdomājušies, nedaudz miegaini un tiem periodiski aizkrīt plakstiņi. Viņu domāšana un runa ir izteikti tēlaina.
Lietošanas sākumā daļai cilvēku rada intensīvu orģijveida laimes sajūtu. Pēc laika šis efekts zūd un pārtop neaizsniedzamās atmiņās par lietošanas sākuma laiku. Abstinences simptomi nosaka nepārtrauktu nepieciešamību narkotiku un naudas sagādi. Par dzīves mērķi kļūst vēlme katru dienu izvairīties no cilvēcīgo attiecību satura. Noplicināta jūtu dzīve tiek uzskatīta par ideālu, kas tomēr nevar nomākt apslēpto niknumu.
Sākuma posmā, īpaši lietojot heroīnu, ir vērojama seksuālo vēlmju un varēšanas paaugstināšanās, kas laika gaitā ātri noplok. Regulāra opiātu lietošana vīriešiem ātri rada erekcijas traucējumus, kas ar laiku noved pie potences zuduma.
Narkotiskās vielas rada dziļas pārmaiņas dažādu neiromediātoru sistēmās (dopamīna ( DA ), noradrenalīna ( NA ), serotonīna, gamma-aminosviestskābes). Atkarības neirofizioloģiskie mehānismi saistīti ar izmaiņām galvas smadzeņu struktūrās.
Galvas smadzeņu limbiskajā sistēmā eksistē tā saucamā “reward” (atalgojuma) sistēma, kura atbild par baudas sajūtu un pozitīvām emocijām (“pleasure centre “). Sistēmas stimulācijas rezultātā cilvēkam parādās vēlme atkārtot šo stimulāciju daudzkārt. “Reward” sistēma sākas galvas smadzeņu struktūrā, kura ir dopamīna avots un projicē aksonus uz nucleus accumbens (pārsvarā) un prefrontal cortex. Dopamīns ir viens no pamatneiromediātoriem atkarības veidošanā. Tas iedarbojas uz smadzenēm, ar to palīdzību tiek apstrādāta informācija un veidojas emocionāla atbilde, iespēja just baudu, eiforiju un sāpes
Hroniskas opiātu lietošanas gadījumā notiek neiromediātoru krājumu izsīkšana (palielinās to sintēze un vēl vairāk palielinās sabrukums). Sakarā ar to attīstās neiromediātoru deficīts. Dopamīna vakuoles koncentrējas tuvāk pie presinaptiskām membrānām, kas paātrina dopamīna izdalīšanu, bet, neskatoties uz to, dopamīna līmenis sinapsā tik un tā samazinās. Sakarā ar dopamīna līmeņa samazināšanu sinapsā attīstās dopamīna receptoru hipersensibilizācija postsinaptiskajā membrānā. Atkārtota opiātu lietošana kompensē neiromediātoru deficītu sinapsā, bet īslaicīgi, jo vienlaikus paātrinās to sabrukums. Rezultātā organismā jāievada lielākas opiātu devas, lai sasniegtu eiforiju (“kaifu “).
6

Atkarība un tās sekas.
Pazīmes.
● sašaurinātas acu zīlītes
● injekciju pēdas uz rokām un kājām
● āda bāla, pelēcīga
● neparasta miegainība;
● atbrīvotība, eiforija jeb labsajūta;
● nemiers, neadekvāta uzvedība;
● uzmanības traucējumi;
● spriešanas spēju traucējumi;
● vēlēšanās uzturēties vienatnē, tumsā un klusumā, neraugoties uz diennakts stundu;
● neskaidra runa;
● pazemināts apziņas līmenis.
Opiāti un jo īpaši heroīns ātri izraisa slimīgu tieksmi aizvien biežāk atkārtot tā ievadīšanu. Katrs opiomāns sakuma izjūt ta saukto “medus mēnesi”, kad pārsvarā iepriekš aprakstītās patīkamās sajūtas. Šīs sajūtas sāk ātri zust, un, lai tās izjustu atkārtoti, lietotājam jāsāk palielināt opija ievadāmo devu. Narkomāna organisms sāk pierast pie opiātiem, un kārtējās devas ievadīšana to tuvina tikai normas izjūtai, bet “medusmēnesi” izjustās sajūtas gaist. Opiātu trūkuma gadījumā sākas abstiences (paģiru) stavoklis, kas izpaužas ar šķaudīšanu, pastiprinātu siekalošanos iesnām, acu asarošanu, nemieru, nepatīkamām sajūtām muskuļos, kas pāriet lauzošās sāpēs. Narkomāns nekur nespēj atrast sev vietu un rīvē sāpošās muskuļu grupas. Bieži sākas nelabumi un vemšana, kam pievienojas caureja. Pilnīgi izzūd miegs. Veidojas nepārvarama tieksme atkārtot opiātu ievadīšanu. Neārstējama abstinence ir līdz 4.dienai, tad stāvoklis sāk uzlaboties, bet uzmacīga tieksme bieži vien kļūst jau nepārvarama un narkomāni nereti atsakās no ārstēšanas vai apkrāpj tuviniekus un ārstus ar solījumiem, ka ir jau pilnīgi veseli un ārstēšanās vairs nav nepieciešama, bet paši meklē iespēju ievadīt narkotikas. Pēc abstinences pārciešanas opiātu devas samazinās, toties pastāv briesmas tos pārdozēt. Opiātu lietošana kļūst sistemātiska – pat atkārtota vienas dienas laikā. Lai opiātu iedarbība būtu spēcīgāka un deva mazāka, opiomāni pāriet tikai uz intravenozu ievadīšanu, kamēr tiem vel ir kāda nesarētojusies vēna.
Lietošanas sekas:
Medicīniskās:
• loti liels risks saslimt ar AIDS un hepatītu, lietojot vienu šļirci;
• narkotiku sliktās kvalitātes dēļ cieš aknas – aknās deponējas etiķa anhidrīds;
• pazeminās imunitāte un tāpēc iespējams saslimt ar infekcijas slimībām;
• lietotāju apdraud vēnu slimības;
• bojājas zobi, jo tiek izjaukta kalcija apmaiņa organismā;
• var iestāties potences traucējumi. Ļoti reāli ir pārdozēšanas draudi, kam var būt smagas sekas, ieskaitot nāvi.
Sociālās:
• zūd sociālās saiknes – ģimene un draugi;
• zaudēts darbs;
• kriminalitāte. 7

Ārstēšana no opiātu atkarības.
Vienkāršoti pastāvošās iespējas ārstēšanai no opiātu atkarības var iedalīt trīs vispārējās kategorijās: ārstēšana ar zālēm (MAT), ārstēšana bez zālēm un ārstējot bez konkrētās narkotikas . Taču atkarības un atteikšanās problēmu risināšana ir tikai viens sekmīgas opiātu atkarības ārstēšanas aspekts. Palīdzība personai atgriezties sabiedrībā ar sociālās integrācijas palīdzību, piemēram, atrodot darbu un drošu mājvietu, un nepieciešamo sociālo prasmju attīstīšana, lai izvairītos no atkārtotiem gadījumiem, ir tikpat svarīga pozitīva rezultāta nodrošināšanā ilgtermiņā. Virkne pētījumu ir atzīmējuši, ka personām ar opiātu atkarības problēmām ir vairāki ārstēšanās mēģinājumi, un ka terapeitiskos mērķus, jo īpaši atturēšanos, ne vienmēr izdodas sasniegt ar pirmo ārstēšanās reizi, taču pie tiem var nonākt ar atkārtotas terapijas darbībām.
Opiātu atkarīgiem pacientiem viena no pamatārstēšanas metodēm ir detoksikācija.
Detoksikācijas laikā, kad pacientam ar hronisku opiātu lietošanu ievada opiātu antagonistu (Sol.Naloxoni, Tab.Naltrexoni), dopamīna izdalīšana sinapsā paaugstinās 5 reizes un postsinaptiskā nervu šūna atrodas izteikta hipermetabolisma stāvoklī. Pēc 5-6 stundām pēc Sol.Naloxoni ievadīšanas šūnu metabolisms samazinās, bet tik un tā paliek 2 reizes augstāks nekā līdz tam. Tas ir saistīts ar paaugstinātu dopamīna koncentrāciju sinapsā un neizmantotu postsinaptisku dopamīna receptoru jūtīgumu. Dopamīna transmisija postsinaptiskā nervu šūnā var būt jebkura tipa (GABA-erģiska, serotoninerģiska, acetilholinerģiska, noradrenerģiska). Ņemot verā to, ka noradrenerģisku neironu un sakaru ir vairāk “reward” sistēmā, abstinences sindroma pamatā ir noradrenerģisku šūnu hipermetabolisms un noradrenerģiskas neirotransmisijas paaugstināšana. Noradrenerģisku neironu var inhibēt caur alpha-2 – adreno receptoriem, kuri atrodas uz presinaptiskās membrānas. alpha-2 agonisti ir Klonidīns un Guanfacīns, pie tam Guanfacīnam piemīt lielāka afinitāte uz alpha-2 receptoriem nekā Klonidīnam.

Abstinences sindroma pamatā ir ne tikai dopaminerģiskas un noradrenerģiskas sistēmas hipermetabolisms, bet arī disbalans starp enkefalīnu un NA sintēzi. Pēc ilgstošas eksogēnas opiātu ievadīšanas enkefalīnu sintēze ir traucēta (inhibēta) pēc atgriezeniskās saites principa un NA izdalās daudz lielākā daudzumā. Klīniski opiātu abstinences galvenie simptomi (saistīti ar izteiktu intracelulāra cAMP līmeņa paaugstināšanu pēc opiātu atcelšanas) izpaužas sekojoši:
* Sākums: Nemiers
* 8-16 stundas Nervozitāte, uzbudinājums, svīšana, rinoreja
asarošana, midriāze, piloerekcija
* 36 stundas Skeleta muskulatūras fascikulācija, abdominālie un
ekstremitāšu krampji, caureja, vemšana,
salivācija, bezmiegs, hiperglikemija
* 48-72 stundas Simptomu maksimums
* ~ 10 dienas Simptomātikas samazināšanās

8