ievads 18. gs. mākslā

IEVADS 18. GADSIMTA MĀKSLĀ

Pēc krāšņā, dinamiskā itāļu baroka stila 18. gadsimts mākslas vēsturē ienāk ar jaunām vēsmām. Barokā visu mākslas nozaru (glezniecības, tēlniecības, arhitektūras) mākslinieki bieži vien sadarbojās pie viena projekta un tiecās pēc kopīga grandioza efekta sasniegšanas, iespējams tādēļ 18. gadsimta itāļu mākslā vērojams glezniecības kā patstāvīgas nozares norieta posms. Itāļu mākslinieki lielākoties izcēlās kā interjera izdaiļotāji, grandiozajās piļu un klosteru zālēs radot brīnišķīgas freskas (monumentāls gleznojums uz svaiga apmetuma). Viens no slavenākajiem viņu vidū bija venēcietis Džovanni Batista Tjepolo (1696 – 1770), kas darbojās ne

e
e tikai Itālijā, bet arī Vācijā un Spānijā.

Tomēr Itālija nezaudēja savu mākslas metropoles slavu, jo valdzināja ar savām no antīkā laikmeta saglabātajām un no jauna atklātajām vēstures liecībām, ko studēt devās no visas plašās pasaules. Jau 16. gs. 80. gados Itālijā brāļi Karrači izveidoja jaunu mācību iestādi – Boloņas akadēmiju (“Īsteno ceļu uzsākušo akadēmiju”), kur centās radīt jaunu glezniecības virzienu, kas balstītos uz antīkās un dižrenesanses mākslas ideāliem. Boloņas akadēmija nepastāvēja ilgi, taču tās izstrādātie mākslinieciskie principi lika pamatus akadēmiskajai (kanonizētajai) glezniecībai, kas iz
z
zplatījās Eiropas mākslas akadēmijās 18. – 19. gadsimtā. Tomēr akadēmisma novirzienu, kas kanonizē antīkās un renesanses formas, dogmatiski pārņem tās, nedrīkst identificēt ar klasicismu, kas arī izveidojās šajā laikā. Klasicismu, it sevišķi klasisko ainavu raksturo no dabas ņemti motīvi, kas it kā idealizēti, pi
i
ilnīgoti, padarīti cildeni. Klasicismā svarīgas stingras, idealizētas formas, to plastisks, maigs traktējums un ļoti līdzsvarota kompozīcija.

Klasicisma principu izplatīšanos veicināja apstāklis, ka 18. gs. vidū tika uzsākti pirmie Pompeju izrakumi (Senās Romas pilsēta Pompeji tika aprakta vulkāna Vezuva izvirduma laikā m.ē. 1. gadsimtā), kas vēl vairāk padziļināja interesi par antīko kultūru. Tāpēc Roma šajā laikā kļuva par visas Eiropas mākslas centru, turklāt vairākās Eiropas mākslas akadēmijās tika nodibināta “Romas prēmija”, ko piešķīra par izciliem panākumiem klasiskajā mākslā. Romā savus pētījumus par antīko kultūru apkopoja un publicēja vācu mākslas zinātnieks J. J. Vinkelmanis un viņa darbs “Senatnes mākslas vēsture” (1764) atstāja lielu ietekmi uz 18. gs. klasicisma mākslas veidošanos.

Francijas mākslā 18. gadsimta pirmajā pusē vēl dominēja galma un aristokrātijas gaume – pompoza, izsmalcināta un grezna aristokrātiju slavinoša māksla (r
r
rokoko). Taču situācija pamazām mainījās, jo visu 18. gs. līdz pat 1789. gada Lielajai franču revolūcijai turpinājās absolūtās monarhijas pagrimums. Kultūras vēsturē šo laika posmu dēvē par Apgaismības laikmetu, jo šajā laikā Francijā savas idejas pauda vairāki izcili rakstnieki, filozofi un zinātnieki: Š. L. de Monteskjē (1689 – 1755), Voltērs (1694 – 1778), Ž. Ž. Ruso (1712 – 1778), D. Didro (1713 – 1784) u.c., kas mainīja sabiedrības domas par pastāvošo valsts iekārtu, kritizēja tā laika reliģiju, attīstīja izpratni par dabā sastopamajiem procesiem. Apgaismotāji attīstīja tālāk renesanses idejisko mantojumu – humānismu, cieņu pret antīko kultūru, kas lielā mērā at
t
ttīstīja tālāk klasicisma mākslu.

Anglijā 17. – 18. gadsimtā tēlotāja māksla atpalika no augsti attīstītajām eksaktajām zinātnēm, filozofijas un literatūras. Šeit ilgu laiku darbojās cittautu mākslinieki – H. Holbeins Jaunākais, A. Van Deiks. Tikai 18. gs. pirmajā pusē sāka veidoties angļu glezniecības nacionālā skola. 18. gadsimta otrajā pusē vērojams angļu nacionālā portreta žanra uzplaukums, ko veicināja Holbeina un van Deika iedibinātās tradīcijas.

Vācijas tēlotājā mākslā 18. gs. pārsvarā attīstījās glezniecība, galvenokārt portreta žanrs un monumentāli dekoratīvā glezniecība, kas spēcīgi ietekmējās no Dž. B. Tjepolo Vācijā gleznotajiem darbiem. 18. gs. otrajā pusē, kad Vinkelmaņa teorētisko darbu ietekmē radās interese par antīkajiem paraugiem, spēcīgi izvirzījās klasicisma ideju paudējs glezniecībā – Antons Rafaels Mengss.

Leave a Comment