Impresionisms
Rietumeiropas 19. gs. 2. puses vēlīnā romantisma mūzika aptver ļoti plašu izteiksmes diapazonu: no trausli izsmalcinātām instrumentālām miniatūrām līdz operām un simfonijām ar tēlu asiem konfliktiem, dramatiskām sadursmēm. No šīm romantisma mākslas galējībām izaug divi jauni mūzikas stili – impresionisms (19.gs 90. gadi – 20. gs sākums) un ekspresionisms (20. gs 90. gadi- 20.gs pirmais ceturksnis). Šie stili rada spilgtus, savam laikam raksturīgus darbus un būtiski ietekmē arī tālākā gadsimta mūzikas gaitu.
1874. gadā kādā Parīzes salonā ir sarīkota jaunu mākslinieku darbu izstāde. Gleznu vidū ir Kloda Monē darbs ”Iespaids. Saullēkts”, kurā attēlots rīta miglā tīts ostas skats. Kāds kritiķis, ironizējot par šiem – viņaprāt – jaunajiem nemākuļiem, kuri neprot kārtīgi gleznot, bet spēj tikai pavirši uztriept uz audekla savus redzējumus, visas gleznas nievājoši nosauc par impresijām. Tomēr notiek citādi nekā viņš domājis. Drīz vien K. Monē un viņa draugi paši pieņem šo vārdu un nosauc sevi par impresionistiem. Tieši tāpēc, ka vārds ”impresija” izsaka to, kas viņiem šķiet vissvarīgākais: attēlot lietas un parādības nevis tādas, kādām tām ”vajadzētu būt” saskaņā ar vispārējo pieņēmumu un akadēmiskās mākslas likumiem, bet attēlot tā, ”kā es tās redzu” šajā konkrētajā vietā, vidē, apgaismojumā.
Akadēmiskā glezniecība, piemēram, māca, ka vienmēr vajag lietot maigu, pakāpenisku ēnojumu, ka ēnas vienmēr ir pelēkas vai melnas, ka katrai lietai ir sava noteikta forma un krāsa. Jaunie mākslinieki ievēro, ka vienmēr tas tā vis nav. Viņi redz, ka brīvā dabā, saules gaismā, kur ikkatrs priekšmets atstaro cits cita krāsu, ēnas ir krāsainas, spilgti apgaismotās virsmas reizēm ēnojumu vispār zaudē, ķermeņu kontūras izplūst.
Jaunais glezniecības veids, kura spilgtākie pārstāvji tēlotājmākslā ir Eduārs Manē, Klods Monē, Kamils Pisaro, Ogists Reunārs, Edgars Degā, ļoti ieinteresē franču komponistu Klodu Ašilu Debisī (1862.-1918), kurš kļūst par muzikālā impresionisma aizsācēju.
Impresionims ir mākslas virziens, kas radies 19. gs pēdējā ceturksnī franču glezniecībā un vēlāk izpaudies arī citās mākslās. Impresionistu mākslai raksturīgs gaišs, optimistisks pasaules skatījums. Tā netiecas atklāt sabiedrības konfliktus, cilvēka dvēseles tumšās izjūtas, smagos pārdzīvojumus. Impresionisti it kā tēlo pasauli ”no ārpuses”, atklājot tās brīnišķīgo krāsainību, daudzveidību.
Impresionisma virziena skaņdarbos tikpat kā nesastopam plaši izvērstas, dziedošas melodijas. To vietā ir īsas melodiskās frāzes, kas parādās, pazūd, mainās. Reizēm tas parāda brīvu improvizāciju, šķietamu nesakārtotību, jo impresionisma mūzika, tāpat kā glezniecība, izvairās no klasisku, akadēmisku formu izmantojuma. Spēcīgu efektu rada klavieru galējo reģistru izmantojums, atstājot viduszonu neaizpildītu.
K. Debisī klaviermūzika atspoguļo visu impresionisma mūzikas valodas jauno līdzekļu paleti. Goda vietu tajā ieņem 24 prelūdijas – žanra ainas, portretu skices, dabas ainavas. Daudzu darbu nosaukumus varam iedomāties kā parakstus gleznām: ”Dārzi lietū”(1902), ”Prieka sala”, ”Migla”, ”Virši”, ” Vējš līdzenumā”, ”Terase mēness gaismā”, ”Pēdas sniegā”, ”Delfu dejotājas”, ”Meitene ar linu krāsas matiem”. Klavierprelūdijas –” Nogrimusī katedrāle”, ”Buras”.
Par vienu no svarīgākajiem izteiksmes līdzekļiem, varbūt pat par pašu galveno, impresionisma mūzikā kļūst tembrs. Kas gleznotājiem ir krāsa, tas komponistiem ir tembrs – instrumentu balsu atšķirīgās nokrāsas. No pakārtota, mazāksvarīga izteiksmes līdzekļa (kāds tas bija agrāko stilu mūzikā) tembrs kļuvis par impresionisma mūzikas svarīgu stila pazīmi.
Agrāk neizzinātus novadus komponistu fantāzija atklāj orķestra mūzikā. Paņēmieni te visdažādākie: arfu glissando, koka pūšaminstrumentu solo izmantojums (oboja, angļu rags, flauta zemā reģistrā), šalcošs timpānu tremolo, trīsuļojoši stīgu instrumentu veidoti foni, visdažādākās instrumentu kombinācijas. Tad arī veidojas impresionistu orķestra darbu caurspīdīgi dzidrās, maigās, mainīgās skaņu gleznas: K. Debisī simfoniskā prelūdija ”Fauna diendusa” (1892), cikls ”Noktirnes”(1897.-1899; ietver trīs ainavas – ”Mākoņi”, ”Svētki”, ”Sirēnas”, cikls ”Jūra” (1903 – 1905; ietver trīs daļas – ”Uz jūras no rītausmas līdz pusdienai”, ”Viļņu rotaļa”, ”Vēja un jūras saruna”).
Līdzās franču glezniecībai K. Debisī iztēli ir rosinājuši arī citi avoti: Tālo Austrumu zemju – Japānas, Ķīnas, Indonēzijas – izsmalcinātā māksla, tāpat arī afroamerikāņu spilgtie ritmi. Nēģeru mūzikas atbalsis dzirdamas klavierdarbu ciklā ”Bērnu stūrītis” jau agrāk pieminētajā miniatūrā ”Leļļu kekvoks”, tāpat arī skaņdarbos ”Šūpuļdziesma zilonim”, ”Mazais nēģerēns”.
Impresionistu paaudzei pieder arī franču gleznotāji Pols Sezans, Vinsents van Gogs un Pols Gogēns. Viņus mēdz dēvēt par postimpresionistiem, jo viņi impresionisma ideālus tiecās apvienot vēl ar citiem mākslinieciskiem mērķiem. P. Sezans košo krāsainību saskaņo ar gleznas skaidru, harmonisku kompozīciju, V. van Gogs – ar spēcīgu emocionalitāti; P. Gogēns saglabā krāsu spēles, bet atsakās no izsmalcinātības.
Līdzīgi ir arī mūzikā. M. de Falja Spānijā, O. Respīgi Itālijā, K. Šimanovskis Polijā un citi 20. gs skaņraži saglabā un izmanto franču impresionistu atradumus harmonijā un instrumentācijā, taču apvieno tos katrs ar savas nācijas mūzikas īpatnībām.
Šādu ceļu iet arī K. Debisī tiešākais domubiedrs franču komponists Moriss Ravels (1875-1937). Viņam ir gan īsti impresionistiski darbi (klavierdarbu cikls ”Atspulgi”, ”Ūdens rotaļa”), gan spāņu temperamentīgo deju ritmu ietekmēti postimpresionistiski skaņdarbi (”Spāņu rapsodija” simfoniskam orķestrim, opera ”Spāņu stunda”). Citos darbos savukārt jūtama tieksme uz formas līdzsvarojumu, klasisku skaidrību, antīkās mākslas sižetiem (piemēram, baletā ”Dafnīds un Hloja”, klavierdarbā ”Pavana infantes piemiņai”, klavieru svītā ”Kuperēna piemiņai”).
Viens no pasaules ”mūžzaļajiem darbiem” ir M. Ravela ”Bolero”(1928). Tās ir grandiozu apmēru orķestra variācijas par šīs dejas raksturā sacerētu oriģināltēmu – vijīgu, lokanu, īpatnu sinkopju caurvītu.
Latviešu mūzikā impresionisma un postimpresionisma atbalsis vistiešāk jūtamas tajos darbos, kuros atveidoti vizuāli, it kā skatāmi tēli: J. Vītola svītā ”Dārgakmeņi”, Jāņa Mediņa Trešajā svītā (daļā ”Latgale”), Ā. Skultes tēlojumā ”Viļņi”, bet sevišķi – J. Ivanova simfoniskajos tēlojumos ”Zilie ezeri”, ”Padebešu kalns”, ”Varavīksne”.Dažkārt impresionisma ietekmes samanāmas arī kora un solodziesmu izsmalcinātajā har