Viens no svarīgākajiem rādītājiem, kas raksturo ikvienas valsts ekonomisko situāciju, ir inflācija. Inflācija ir patēriņa cenu pārmaiņas, kas atspoguļo to preču un pakalpojumu cenu pārmaiņas, kurus cilvēki visvairāk iegādājas vai izmanto jeb tā ir vispārēja cenu līmeņa celšanās un naudas pirktspējas krišanās. Inflācija tiek uzskatīta kā negatīva ekonomiskā parādība, kas samazina iedzīvotāju pirktspēju.
Inflāciju rada naudas daudzuma pieaugums. Strauji pieaugot iedzīvotāju un uzņēmēju rīcībā esošajam naudas daudzumam, pieaug cenas. Lielā mērā preču cenas Latvijā nosaka pieprasījums un piedāvājums pasaules, nevis vietējā tirgū. Latvijā pārtikas cenas pieaugušas īpaši strauji, jo sākotnēji tās bija zemākas, kā citur Baltijā. Un šī pārtikas cenu izlīdzināšana ar Eiropas Savienības Vienotās Lauksaimniecības politikas noteiktajām augstajām cenām rada iespēju zemniekiem saņemt puslīdz godīgu atlīdzību par viņu saražoto produkciju. Latvijā inflācijas rādītājus katru mēnesi aprēķina Latvijas Republikas Valsts statistikas komiteja. Patēriņa cenu indekss (PCI) norāda preču un pakalpojumu cenu vidējā līmeņa pārmaiņas kādā konkrētā laika periodā. Tas tiek izteikts procentos. PCI nosaka iedzīvotāju pirktspējas un ietaupījumu samazināšanos vai pieaugumu. Tas ietekmē arī valsts iekšējo un ārējo parādu. Inflācijai ir vistiešākā ietekme naudas un kapitāla tirgū – reālās procentu likmes ir augstākas vai zemākas atkarībā no inflācijas pieauguma tempa. Jāuzsver inflācijas loma līdzekļu pārdalē starp tautsaimniecības sektoriem. Neprognozējama inflācija (tirgus dalībniekiem ir neskaidrs vai maldīgs priekšstats par gaidāmo inflāciju nākotnē) rada situāciju, kad ieguvējs ir parādnieks, bet aizdevējs nokļūst zaudētājos. Neprognozējama inflācija bremzē arī investīcijas tautsaimniecībā.
Bijušajā PSRS daudzu preču cenas tika noteiktas pēc tīri politiskiem apsvērumiem, bez jebkāda ekonomiska pamatojuma. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc cenu liberalizācija 1991. un 1992. gadā izraisīja šoku iedzīvotājos. 1991. gada inflācija Latvijā sasniedza 172,2%, pieaugot līdz 951,2% 1992. gadā. Šī hiperinflācija bija rezultāts arī vispārējam cenu paaugstinājumam rubļu zonā, kuru savukārt izraisīja bijušo Padomju Republiku centrālo banku monetārās ekspansijas politika.
1994. gadā inflācija pazeminājās līdz 35,9% un turpināja samazināties arī 1995. gadā, līdz 25%, bet gada inflācijas līmeņa straujais kritums 1996. gadā, no 25% 1995. gadā, līdz 17,6% 1996. gadā, ļāva atsākties pirktspējas kāpumam.
1997. gads daudzējādā ziņā bija veiksmīgs Latvijas tautsaimniecībai. Stabila nacionālā valūta, zema inflācija, sabalansēts valsts budžets, iekšzemes kopprodukta ievērojams pieaugums – tie ir galvenie sasniegumi, kas raksturo Latvijas tautsaimniecību 1997. pārskata gadā. Viencipara inflācija bija galvenais Latvijas Bankas panākums 1997. gadā. Pateicoties Latvijas Bankas konsekventajai monetārajai politikai, kā arī valdības stingrajai fiskālajai politikai, kas nodrošināja sabalansētu valsts budžetu, inflācija samazinājās no 17,6% 1996. gadā, līdz 8,4% 1997. gadā. Tādejādi Latvijā vēl aizvien bija zemākā inflācija Baltijas valstīs, turklāt trešā zemākā inflācija Austrumeiropā. Pirmo reizi pēc valsts neatkarības atgūšanas, inflācija samazinājās līdz līmenim, kas tuvojas industriāli attīstīto valstu rādītājiem.
2002. gadā inflācijas līmenis bija zemākais kopš neatkarības atgūšanas – 1,9%. Inflāciju ietekmēja gan iekšējie, gan ārējie faktori. Inflācija, neskaitot administratīvi regulējamās cenas un degvielas cenas, tāpat kā kopējā inflācija, gada laikā pakāpeniski samazinājās.
2005. gadā patēriņa cenu pārmaiņas Latvijā bija straujākas nekā iepriekšējā gadā. Gada vidējā inflācija sasniedza 6,7%, preču un pakalpojumu cenu pieaugumam būtiski neatšķiroties, attiecīgi 6,8% un 6,5%. Patēriņa cenu gada inflācija 2005. gada decembrī salīdzinājumā ar 2004. gada atbilstošo periodu bija 7,0%. Pieauga daudzu galveno preču un pakalpojumu grupu (izņemot apģērbu, apavus un sakaru pakalpojumus) cenas. Inflācijas lielāko daļu noteica piedāvājuma puses faktori, arī pamatinflācijas līmenis saglabājās visai augsts – 5,5%.
2007. gada vidējais inflācijas līmenis valstī sasniedza 10,1%, bet 12 mēnešu inflācija pat 14,1%. Tik augsts patēriņa cenu kāpums gada laikā nav bijis kopš 1996. gada. Gada laikā pakalpojumu cenas ir augušas par 16,4%, preču cenas par 13,2%, bet galvenais, ka visa gada laikā ir bijis būtisks cenu pieauguma spiediens praktiski visās preču un pakalpojumu grupās. Visvairāk, par 20%, cenas ir pieaugušas pārtikas precēm, kā arī sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumiem, izdevumiem par mājokli un izglītībai. Arī degviela kļuva dārgāka par gandrīz 22%.
Lai gan 2008. gada novembrī reģistrētais inflācijas līmenis vēl joprojām bija augstākais Eiropas Savienībā (11.8%), eksperti uzsvēra, ka tās augstākais posms jau ir pārvarēts maijā un salīdzinot ar maiju inflācija kritusies par 6,1 procentpunktu.
Eksperti prognozē, ka 2009. gadā vidējā inflācija varētu būt aptuveni 6%, kur gan nelielas korekcijas vēl iespējamas, piemēram, administratīvi regulējamo cenu pārmaiņām, kur konkrēti lēmumi vēl nav pieņemti. Tomēr ir skaidrs, ka inflācija 2009. gadā varētu būt turpat trīs reizes zemāka kā 2008. un tā varētu turpināt strauji kristies arī turpmākajos gados.