Itālijas un Vācijas valstu izveidošana

Itālijas un Vācijas valstu izveidošana

Itālija

Arheoloģiskajos izrakumos atklātās cilvēku apmetnes Itālijas pussalā attiecināmas uz Paleolītu, t.i., apmēram, pirms 200 tūkstošiem gadu. Ap VIII-VII gs. p.m.ē. Itālijas pussalas austrumu un dienvidu daļā, kā arī Sicīlijā lielā skaitā sāka parādīties grieķu apmetnes. Apmēram šajā laikā sāka veidoties arī Roma. Romieši šīs grieķu biezi apdzīvotās vietas bija iesaukuši par Lielo Grieķiju (Magna Graecia).

Senās Romas laikā Itālijas pussalu sāka dēvēt par Itāliju, lai gan šī vārda izcelsme ir visai neskaidra. Sākotnēji tā apzīmēja tikai pussalas dienvidu daļu. Ti

i
ikai pēc tam, kad romieši bija pakļāvuši visu Itālijas pussalu, šo jēdzienu arī sāka attiecināt uz visu pussalas teritoriju.

Pēc Romas impērijas sabrukuma Itālijas pussalā viena pēc otras iebruka dažādas klejotāju ciltis – pārsvarā ģermāņi. Arī vēlākās Eiropas un Āzijas karalistes – Bizantija, Karolingi, Svētā Romas impērija, vairāku gadsimtu laikā mēģināja izveidot vienotu Itālijas valsti un pakļaut to savai kontrolei. Taču vēl XVIII gs. sākumā par kontroli cīnījās dažādi iekšējie un ārējie politiskie spēki – Savoja, Austrijas Habsburgi un Toskānas hercogiste. Papildus tiem 1738. gadā vē
ē
ēl pievienojās Burbonu karaļnama valdījumi Neapolē.

Itālijas apvienošanās izdevās tikai XIX gs. 1831. gadā Džuzepe Madzīni emigrācijā dibināja kustību Jaunā Itālija. 1848. gadā gandrīz visās Apenīnu pussalas valstīs sākas revolucijas, Ziemeļitālijā tā vērsta pret Austriju, Dienviditālijā – pret Spāniju u.c.. 1849. gadā Austrijas un Francijas ar
r
rmijas gan likvidē dumpjus, tak tikai uz brīdi. 1860. gadā, izmantojot to, ka gadu iepriekš Francija sakāvusi Ziemeļitālijā Austriju, uzliesmoja jauna sacelšanās, kurā lielu lomu spēlēja Džuzepes Garibaldi vienības. 1861. gadā par Itālijas karali kronējās Sardīnijas karalis Viktors Emanuels II. Visa Itālija nu bija apvienota, izņemot Romu un Venēciju.

Vācija

Līdz Vācijas impērijas izveidošanai tās teritorija sastāvēja no 39 neatkarīgām valstiņām. 1834. gadā vācu zemes apvienojās Prūsijas muitas savienībai. Sāka būvēt dzelzceļu starp Firti un Nirnbergu. 1847. gadā, liberālisma uzplūdu rezultātā Frankfurtē sanāca Vācu valstu savienības parlaments, taču, deputātu pieredzes trūkuma dēļ, tā darbība bija neefektīva. Apspriešanai tika izvirzīta ideja par vācu valstu apvienošanu vienā lielvalstī, izvirzot Prūsijas karali kā imperatora kandidātu, taču lielākā daļa vācu firstu tam nepiekrita (gan Austrija, gan Prūsija cīnījās par līdera lomu vā

ā
ācu valstu vidū).

1858. gadā par Prūsijas karali kļuva Vilhelms I, kura valdīšana pielīdzināma viktoriānismam Anglijā – buržuā uzplaukums. 1862. gadā par Prūsijas kancleru iecēla Oto fon Bismarku.

Nacionālisma uzplūdos Šlēzvigas un Holšteinas vācieši sāka pieprasīt apvienošanos ar pārējām vācu zemēm. 1864. gadā Prūsija atņem Dānijai Holšteinu, Šlēzvigu un Lauenburgu. 1866. gadā Prūsija izprovocē karu ar Austriju – rezultātā Vācijas dienvidos izformēja vācu valstu Reinas savienību, kas ievērojami samazināja Austrijas ietekmi uz vācu valstīm. 1867. gadā Prūsija izveidoja Ziemeļvācijas valstu savienību (Austrija pārtapa par Austroungāriju).