Cilvēka dzīves problēmu attainojums J. Jaunsudrabiņa
romānā “Aija” salīdzinājumā ar mūsdienām
J. Jaunsudrabiņa romāns “Aija”, neskatoties uz skarbo saturu, ir poētisks darbs, kur cilvēki tēloti ciešā sakarā ar dabas norisēm. Dabas dzīve, kas gan nenorit paralēli, tomēr ir cieši saistīta ar varoņu dzīvēm.
Jāna mīlestība pret Aiju ir rādīta pavasarī, kad mostas visa pasaule, arī jūtas mostas līdz. Vasarā viss nogatavojas, arī Jāņa mīlestība pieaug spēkā. Rudenī Jānis atgriežas atpakaļ dzimtajā pagastā un ar to sākas viņa mīlestības un dzīves noriets. Protams, ir vēl neliela atvasara (kas rudenī priecē katra sirdi), kad Jānis vēl ir veco jūtu varā, bet pavisam drīz iestājas aukstā, saltā ziema, kas ir pārbaudījums Aijas un Jāņa mīlestībai – vai tā spēs izturēt līdz pavasarim un atplaukt ar jaunu spēku kā visa daba. Taču viņu jūtas ir pārāk vārs stāds, tās nespēj pārciest ziemu.
Visos laikos mīlestībā noteicoša loma ir bijusi liktenīgajai mīlestībai, kas ar savu postošo spēku sagrauj cilvēkus, kas tai ļaujas, un viņu dzīves. Šī liktenīgā mīlestība nepazīst savā ceļā nekādu šķēršļu. Šāda mīlestība ir sastopama arī mūsdienās un šobrīd, šķiet, tai ir lielākas iespējas izpausties, jo laiki ir mainījušies un līdz ar tiem arī sabiedrība…
Jaunsudrabiņa romāna darbība risinās lauku vidē, kur šāda veida kaislības ir kā uz delnas, viss pagasts seko līdzi šiem notikumiem, bet mūsu dienās kādā daudzmaz lielākā apdzīvotā vietā par šiem postošajiem notikumiem zina tikai šajā notikumā iesaistītās personas un daži apkārtējie.
Vēl Jaunsudrabiņa darbā liela nozīme tiek pievērsta cilvēka raksturam, gribasspēkam. Jānim ir daudz dažādu labu nodomu un plānu, bet viņam pietrūkst gribasspēka, lai tos visus realizētu arī dzīvē. Arī Aijas postošā kaislība ietekmē negatīvi Jāņa nodomus, nokauj jebkuru darbošanās prieku. Viņu kopdzīves sākumā Jānis sola Aijai, ka drīz viņu dzīve uzlabosies un līdzināsies Pakalnu dzīvei, bet tam nav lemts piepildīties. Jānis, šķiet, ir J. Poruka darbos minēto “bālo zēnu” pieaudzis variants: tāds pats sapņotājs, kas šķēršļu un grūtību priekšā atkāpjas un vairs necīnās.
Mūsu dienās šādu cilvēku ir gana daudz, jo vieglāk jau ir sēdēt un sapņot, kā arī žēloties par šo skaisto sapņu nepiepildīšanos, nevis pašam saņemties un darīt visu, lai nodomātais piepildītos. Sapņi jau nav nekas slikts, bet bez piepildījuma tie ir un paliek tikai sapņi…