Jānis Poruks

Jānis Poruks (1871. – 1911.)

Jānis Poruks dzimis 1871. gada 13. oktobrī Vidzemes pusē, Druvienā. Viņa vecāki ir zemnieki no turīgas un senas zemnieku dzimtas. 1881. gadā Poruks sāk iet Druvienas pagastskolā un 1885. gadā turpināja mācības Liezeres draudzes skolā.

Neatlaidīgi pārvarot materiālās grūtības, Poruks 1888. Gadā iestājās Cēsu pilsētas skolā. Šajā laikā skolās īpaši izpaudās pārkrievošanas gars, kurš tika dažādos veidos iepotēts skolēnu apziņā. Skolēni pulcējās nelegāli lai organizētu literāros vakarus privātā dzīvoklī.

Cēsu skolā sākās viņa pirmie mēģinājumi literatūras jomā. Pirmos viņa darbus (feļetoni, īsie stāsti) publicēja la

a
aikraksti “Tēvija” un “Dienas lapa”.

Lai sagatavotos studijām, Poruks 1889. gadā iestājās Rīgas Politehniskā institūta priekšskolā. Mācoties Rīgā viņam parādās interese par mūziku un priekšskolas skolotājs Vestermanis rekomendēja jauneklim nopietni pievērsties mūzikai.

1892. gadā, pēc priekšskolas beigšanas, Poruks devās uz Drēzdenes Saksijas karalisko konservatoriju, lai kļūtu par komponistu. Tomēr viņam pietrūka talanta, lai kļūtu par slavenu komponistu, vai izpildītāju.

1894. gadā Poruks atgriezās Rīgā un sāka pelnīt sev iztiku strādājot dažādus darbus. Vienu brīdi, 1895. gada pavasarī, viņš strādāja par muižkungu Jaunpils draudzē, bet nepietiekamās zināšanas ne
e
eļāva šo darbu saglabāt.

1897. gadā Poruks iestājās Rīgas politehniskā institūta ķīmijas nodaļā. Lai izdabātu savas līgavas Ernas Pētersones radiem, viņš iestājās tirdzniecības zinātņu nodaļā. šie apstākļi kopā ar īslaicīgu izslēgšanu no institūta studentu nemieru dēļ ietekmēja emocionāli jūtīgā Poruka apziņu un sā
ā
āka parādīties pirmās psihiskās nelīdzsvarotības iezīmes.

1902. gadā Poruks apprecējās un šajā laikā iznāk vairākas grāmatas. šo labi iesākto darbu pārtrauca 1905. gada revolūcija un tai sekojošas soda ekspedīcijas, kuras nogalināja daudz aktīvu cilvēku un tajā skaitā grāmatu izdevēju Jāni Ozolu, kurš izdeva arī Poruka grāmatas.

No pārdzīvojumiem atkal parādījās psihiskās nelīdzsvarotības simptomi un Poruks bija spiests ārstēties Strenču slimnīcā. Ļoti ciniski skan pagasta valdes atbilde uz lūgumu apmaksāt dzejniekam ārstēšanās izdevumus: “Noraidīt rēķina samaksu Strenču slimnīcā. Pieprasīt, lai Jāni Poruku izsūta uz Druvienu. Nolikt viņu par malkas skaldītāju skolā un pagastmājā, lai tas atpelnītu galvas naudu. Un, ja tad tas nebūtu darba spējīgs, tad to laist no mājas uz māju apkārt par pagasta nabagu, kur saimnieki ierādīs kaktiņu dzīvošanai.”

Poruks ar ubaga tarbu nestaigāja, be
e
et, neskatoties uz ārstēšanos Strenču, Rīgas un Tērbatas slimnīcās, Poruks mirst Tērbatā 1911. gada 25. jūnijā.

Savos filozofiskajos meklējumos Poruks pievērsās jautājumam par cilvēka gara augstāko būtību, jēgu. Viena no gara izpausmēm ir skaidrības, patiesības meklējumi. Darbā “Pērļu zvejnieks” tēvs Ansim saka: “Bet ej savu ceļu, pa kuru tev nolemts staigāt. Tomēr neaizmirsti nekad vienkāršs būt un sevi nekad neviltot. Kad cilvēks paliek dabisks, tad viņš arvien kaut kam vēl der, ja arī viņa spēki citādi vāji” (67. Lpp.).

Interesanta ir Poruka ideja par mūžīgo id
d
deju. Šī tiek aplūkota darbā “Perpetum mobile”. Tajā izteikta doma, ka cilvēks var radīt mašīnu, kas pazudinās viņu pašu. Nerimstošā dzinējspēka avots ir pašā cilvēkā un tā ir neapslāpējamas jūtas: “šis perpetum mobile ir un strādā – mūžīgi dvēselē, šai neizsmeļamā avotā. Dvēsele ir viss, viss, meklē un tu atradīsi pat to, kas tev liekas neiespējams”.

Poruka filozofijā tiek izvirzīts jautājums, kas ir svarīgāks – garīgās vai materiālās lietas. Šo problēmu autors aplūko romānā “Hernhūtieši”. Starp galvenajiem varoņiem risinās sekojošs dialogs, Jozefs “Mīlestība ir debesis zemes virsū! Mīlestība ir mana skola, es gribu no viņas visu, visu mācīties.” Aleksandra: Mīlestība nav dzīves mērķis, viņa ir tikai līdzeklis, lai uzturētu dzīvību. Ja mēs strādāsim priekš dzīvības, tad arī mīlēsim”.

Cilvēks, pēc Poruka domām, dzīvo saskaņā ar dabu un pakļaujas savām vēlmēm, sirdsbalsij: “Visur, kur daba, tur ir saskaņa – harmonija! Kur šīs saskaņa trūkst, tur ir viltība un ārprātība. Daba, saskaņa, mīlestība. Daba, saskaņa, mīlestība! Visi trīs ir viens un tas pats”.

Poruku uztrauc mehāniskās un industriālās kultūras ielaušanās dabā un dzīvē: “Materiālisti ar saviem kliedzieniem, ka tautai vajaga mantas, nospiež katru cēlāku garu. Tam, kuram nav lielākas mantas, nav arī iespaidu, to piespiež piemēroties tam dzīves veidam un uzskatiem, kurus noteic materiālisti, kuriem nav augstāku jūtu par tām, darīt citus mantas ziņā atkarīgus no sevis un tos kalpināt” (darbs “Mūsu rakstniecības nākotne” 1902. g.).

Ļoti būtiski ir cilvēkam pievērsties savai dvēselei, jo “Dvēsele ir sevī atmošanās, augstākā pašapziņa, savas individualitātes – sevis paša, sava īpatnīguma pilnīga saprašana”, “Dvēsele ir galvenais izvilkums iz visa cilvēka, viņa satvars.”

Klusums, piederēšana sev pašam, gremdējoties dvēselē ir viens no priekšnoteikumiem, lai cilvēks pats sadzirdētu sevi dvēselē un saprastu savas augstākās tieksmes: “Viss pārdzīvotais ierakstās mūsu dvēselē un top par mūsu garīgo mantu.”

Poruka filozofijai piemīt zināms pesimisms un tas ir saistīts ar viņa personīgajiem pārdzīvojumiem. Gluži kā ievērojamais deviņpadsmitā gadsimta angļu dzejnieks lords Bairons, vai izcilais vācu filozofs Fridrihs Nīče, Poruks par būtisku stimulu savā dzīvē uzskatīja ciešanas: “Sāpēs cilvēks pievēršas mūžībai. Sāpes ir mērs, kurš atšķir varoni no parasta cilvēka”.

Cilvēks, pēc Poruka domām ,ir: “kādas dievišķas idejas iemiesojums”, līdz ar to katrā cilvēkā ir sava mazā pasaulīte, kura saskaras ar ārējo pasauli. Cilvēks cīnās ar ļauno un meklē augstāko ideālu, bet sabiedrība kopumā ļoti noraidoši izturas pret šo meklētāju, to noliedz, vajā, saskatot tajā kaut ko nedabīgu.

Kā cilvēcīgās idejas nesējs Porukam ir Kristus. šo cilvēku viņš saprata kā “augstākā spēka un dziļākās pazemības savienotāju”.

Kopumā Poruks ir atstājis ievērojamu iespaidu uz filozofisko domu divdesmitajos, trīsdesmitajos gados un nav zaudējis aktualitāti arī šodien.

Poruks, Jānis

(1871–1911) – rakstnieks, dzejnieks

J.Poruks dzimis 1871.gada 13.oktobrī Druvienas Prēdeļos. Mācījās viņš Politehniskajā institūtā Rīgā, pēc tam studēja mūziku un filozofiju Drēzdenē. Atgriezies Rīgā, viņš turpināja studijas Politehniskajā institūtā, kur apguva ķīmiju, vēlāk – komerczinātnes. No 1894.gada viņš strādāja dažādu izdevniecību redakcijās. 1888.gadā Poruks publicēja pirmo stāstu – Purvaiņos. Tajā laikā viņš intensīvi nodevās rakstniecībai, ik gadus periodikā publicēja dzejoļus, stāstus un kritiskus rakstus. Lielās garīgās piepūles dēļ rakstnieks saslima, ilgi ārstējās un 1911.gada 25.jūnijā miris 40 gadu vecumā. Poruks tika apglabāts meža kapos, tur uzcelts T.Zaļkalna darināts piemineklis. Poruks ir uzskatāms par izcilāko individuālās lirikas pārstāvi 19.gs. 90. gados un 20.gs. sākumā. Viņa darbi iekaro lasītāju ar pārdzīvojuma spēku, ar tā vienreizību. Daudzi komponisti viņa dzejoļus izmantojuši dziesmu tekstiem (E.Dārziņš, J.Vītols, J.Zālītis). Pazīstamākie stāsti: Pērļu zvejnieks (1895), Sirdsšķīsti ļaudis (1896), Romas atjaunotāji (1900) un Baltas drānas (1903).

PORUKS Jānis (1871.13.X Druvienas pag. Prēdeļos – 1911.25.VI Tērbatā, tag. Tartu, apbed. Cēsu Lauciņu kapos, pārapbed. 1924 Meža kapos Rīgā) – rakstnieks. Dz. saimnieka ģim. Māc. Druvienas pagastsk. (1881-85), Liezēres draudzes sk. (1885-87), Cēsu pils. sk. (1888-89), Rīgas Politehniskā inst. priekšsk. (1889-92). 1893-94 ar mecenāta H. Vestermaņa materiālo atbalstu stud. Drēzdenes Karaliskajā konservatorijā, gk. klavierspēli, mūzikas vēsturi, pašmācības ceļā arī filozofiju. Pēc atgriešanās 1894 IV Ljā ar pārtraukumiem strād. laikr. “Mājas Viesis” un žurn. “Mājas Viesa Mēnešraksts”. 1897-99 stud. ķīmiju RPI, 1901-05 – komerczinātnes. 1901 aprecējies ar E. Pētersoni. Pēc 1905 vairākkārt ārstējies psih. slimību klīnikās Rīgā, Strenčos, Tērbatā, kā arī uzturējies sievas Ernestīnes mājās Cēsīs. 1909-10 dzīv. Burtnieku namā Vecmīlgrāvī. No 1910. g. rudens ārstejies Čiža nervu klīnikā Tērbatā, kur pēkšņi miris. Pēc 1905 slimības dēļ aktīva un radoša lit. darbība apsīka. Pirmā publikācija – stāsts “Purvaiņos” laikr. “Dienas Lapa” lit. piel. 1888 (ar ps. Daimons). Pirmā grām. izdota Berlīnē vācu val. – “Die Religion der Zukunft” (“Nākotnes reliģija”, 1894), kurā esejiski izklāstītas Ļ. Tolstoja un F. Nīčes cilvēka koncepcijas. Latv. romant. prozas pirmais spilgtākais darbs bija P. garais stāsts “Pērļu zveinieks” (1895), kurā filozofiski reflektējošs, introverts platon. mīlestības maksimālists, svešs konformismam un prakticismam, tēlots kā neiederīgs sadzīviskā ikdienišķu vērtību vidē. Stāsta “Pērļu zveinieks” romant. idejas sakņojas R. Vāgnera, Novālisa u.c. romantiķu, kā arī Platona cilvēka un mīlestības metafiziskajā izpratnē. P. varonī dominē dzīves garīgās izjūtas intensitāte un maksimāli spriegs transcedentāls pārdzīvojums. Stāstam daļēji autobiogr. raksturs. Turpmākajos P. prozas darbos lielākoties stāsta “Pērļu zveinieks” ideju sazarošanās un variēšanās, skatot pasauli un cilvēkus pretstatu vienībā un duālismā, sākot no romant. maksimālisma dramatisma un estētiskā altruisma līdz reāl. vai pat naturāl. personāžiem un konfliktiem. Altruistu morālo un garīgo principu noturīgums atklāts stāstos “Sirdsšķīsti ļaudis” (1896), “Kukažiņa” (1899), “Baltās drānas” (1903, visi per.), simboliski akcentējot viņu personības starojumu un labestības nesavtīgumu. Neoromantismam raksturīga stoiciska vientuļnieka dominante ir P. stāstos “Kauja pie Knipskas”, “Klusētājs” (abi 1897), “Asaras” (1898), “Ērģelnieks” (1903, visi per.), “Zelta adata” (1906). Romant. mīlestība kā dvēseliska vērtība akcentēta P. stāstos “Rīta zvaigzne” (per. 1899), “Brūklenāju vaiņags” (1904). Raksturīgas P. prozas romant. varoņu iezīmes – to garīgā neatkarība un patstāvība, morālo principu noturīgums, emocionālo pārdzīvojumu intensitāte un metafiziskums, tiecībā uz filoz. refleksijām. Cilvēku reālistiski portretējumi, uzsverot ikdienišķu pārdzīvojumu nozīmību un vērtību, atainoti periodikā public. stāstos “Krustmātes kāzas” (1900), “Veseli ļaudis” (1901), “Dzimtas plaisa” (1905). Cilvēka slēpto kaislību un instinktu esamība attēlota stāstos “Grāfs Rodensteins” (1901), “Čūskas” (1905). Naturāl., ironiska šarža nokrāsa ir stāstiem “Kā Runcis kļuva par Runcē” (1898), “Ubagi gada tirgū” (1901). Personības sašķeltība modernajā lielpilsētā, rakstura izveides ģenētiskā nosacītība tēlota psihol. romānā “Rīga” (per. 1899, grām. 1907). Daļai P. prozas darbu ir filoz. paralēles, alegorijas, t.s. konceptuālās prozas raksturs; pretējā polā – P. humor. un satīr. proza. P. prozas darbos atklāta cilvēka esamības dažādīguma plaša panorāma – gan jutekliskie instinkti, gan romantiskās bezgalības alkas, kā dominanti uzsverot personisko atbildību un nepieciešamību apliecināt katram visatbilstošāko pašizpausmes formu. P. prozā, nereti pat atsevišķā darbā, ir romantisma, reālisma un simbolisma estētikas un poētikas mijiedarbe, īpaši cilvēka reālās dzīves un metafiziskās esamības dubultplāna interpretācijā, kā centrālo uzsverot subtila, smalkjūtīga un ideālu alkstoša cilvēka dzīves dramatismu pragmatisku un sadzīvisku vērtību pasaulē. P. proza viņa dzīves laikā apkopota krāj. “Sirds starp sirdīm” (1900), “Dzīves straumē” (1902), “Dzīve un sapņi” (1904), “Zelta adata” (1906), atsevišķi izdoti stāsti “Pērļu zvejnieks” (1895), “Brūklenāju vaiņags” (1904). P. dzejā blakus meditatīvai lirikai (dzīve un nāve, dievība un zemes dzīve, nesasniegtā un nebijušā motīvs, sapnis un realitāte) emocionāli piesātināta ir mīlestības lirika, kurā dominē sapņaina un ekstātiska pielūgsme, garīgās šķīstības alkas un elēģisks “pasaules sāpju” rūgtums. Liela daļa P. intīmo un apceres dzejoļu ir latv. klas. dzejas šedevri, daudziem komponēta mūzika (īpaši daudz E. Dārziņa dziesmu). P. dzeja rāda gk. viņa personības romantiski grūtsirdīgo, eksistenciāli traģisko un platoniski metafizisko šķautni, mazāk viņa prozai raksturīgo analītisko pieeju dzīvei, cilvēkam, pasaulei. P. dzīves laikā grām. izdota poēma “Zilizana sirdsdedze” (1905), lirika – krāj. “Dzejas” (1906). P. lugā “Hernhūtieši” (per. 1895) mākslinieciski plakātiskā formā tēloti patriarhāli rel. un buržuāziski pragmatiskās paaudzes konflikti, veidojoties jaunām vērtīborientācijām 19. gs. beigu Ljā. P. dramaturģiskās skices veidotas kā dialogi un monologi par personības suverenitāti, eksistenciālo traģismu un morālā imperatīva nepieciešamību. P. lit. apcerēs un recenzijās, rakstos par sab. un kult. aktualitātēm uzsvērta vispārcilvēc. ētisko un mākslas vērtību prioritāte un nepieciešamība tās pārmantot. – Ps.: Nemo, Adagio u.c. Kopoti raksti 5 sēj. (1905-08), 4 sēj. (1912-14), 10 sēj. (1924-25), 20 sēj. (1929-30), Raksti 3 sēj. (1971-73). L. Eglītis V. Poruks. R., 1903; Maldonis V. Poruka ētikas problēmi. R., 1923; Mauriņa Z. Jānis Poruks un romantisms. R. 1929; Egle R. Poruku Jānis. R., 1930; Lapiņš J. Jānis Poruks. R., 1935; Dāle P. Gara problēmas. R., 1936; Apalups A. Jāņa Poruka smiekli // Rakstniecības un mākslas gadagrāmata 1942. gadam. R., 1942; Poruka E. Atmiņas par Jāni Poruku // Latvju Mēnešr., 1943, 3-4; Ancītis V. Jānis Poruks // Poruks J. Raksti. R., 1971. 1. sēj.; Egle K. Jānis Poruks: Lit. rād. R., 1977; Vecgrāvis V. Nākamības cilvēka sirdsdedzi alkdams // Lit. un Māksla, 1981, 16.X. V. Vecgrāvis

Leave a Comment