Josifs Džugasvili Staļins

No 1922. gada līdz 1953. gadam Staļins bija PSKP ģenerālsekretārs , tomēr no 20.-to gadu beigām faktiski valdīja kā neierobežots diktators . Šajos gados Staļins papildus Ģenerālsekretāra amatam ieņēma arī citus valsts amatus, bet valstī tika ieviests Staļina personības kults . PSRS Staļina laikā tiek uzskatīta par totalitāras valsts paraugu.
Staļina valdīšanas laikā no agrāras Krievijas, veicot piespiedu kolektivizāciju un industrializāciju , tika izveidota pasaules mēroga lielvalsts, kas bija spēcīga rūpniecības un militārajā nozarē. Vienlaikus PSRS, salīdzinoši ar citām Eiropas valstīm, izcēlās ar valsts iedzīvotāju zemo dzīves līmeni, kas bija rezultāts tam, ka Staļins vairāk rūpējas par valsts militāri-industriālo varenību, nevis iedzīvotāju labklājību. Savu mērķu realizēšanai tika izmantotas plaša mēroga masu represijas.
Bērnības gadi.
Josifs Džugašvili (bērnībā saukts par Soso) piedzima 1878. gada 18. decembrī Kartlijas pilsētā Gori kurpnieka ģimenē. Divi vecākie Josifa brāļi nomira agrā bērnībā, un viņš auga kā vienīgais bērns ģimenē. Tēva darbnīca bankrotēja, tādēļ Josifa tēvs bija spiests strādāt apavu fabrikā Tiflisā. Reti pavadīdams laiku ģimenē un stipri dzerdams, viņš bieži sita gan savu sievu, gan dēlu, tāpēc kāds Soso bērnības draugs vēlāk rakstīja, ka Soso izveidojās par cietu un bezsirdīgu personu, kuru neviens nekad nebija redzējis raudam. 1888. gadā Staļina tēvs pameta ģimeni un, kā vēsta baumas, tika nosists kādā Tiflisas krogā.
8 gadu vecumā Staļins sāka iet vietējā baznīcas skolā. Tā kā viņa krievu valodas zināšanas bija visai trūcīgas (visu mūžu viņs runāja krieviski ar jūtamu akcentu), bet mācības notika tikai krieviski, skolā viņam klājās visai grūti, tomēr 14 gadu vecumā viņš iestājās jezuītu vadītajā Tiflisas garīgajā seminārā, kur papildus dziedāja vietējā korī un sacerēja dzeju.

Revolucionārā darbība.

Mācoties garīgajā seminārā viņš pievērsās marksismam un iestājās KSDSP. 1899. gadā viņš pameta mācības tieši pirms gala eksāmeniem. Oficiālā versija ir, ka marksisma propagandas dēļ, tomēr ticamāk, ka vienkārši neierodoties uz eksāmeniem. Kopš tā laika Staļins kļuva par profesionālu boļševiku partijas darbinieku, kurš nelegāli darbojās Aizkaukāza reģionā.
1903. gadā Staļins aprecējās ar Jekaterinu Svanidzi – kāda gruzīnu boļševika māsu. 1907. gadā viņam piedzima dēls – Jakovs Džugašvili, tomēr 1907. gadā Jekaterina mira ar tuberkulozi. Staļins esot atzinis, ka pēc sievas nāves viņam vairs nebija nekāda žēluma pret cilvēkiem.
Pēc 1905. gada revolūcijas Staļins vadīja banku aplaupīšanas partijas kases papildināšanas vajadzībām, un tas nodrošināja Staļina iekļaušanu boļševiku partijas CK 1912. gada Prāga konferencē.
1909. gadā Staļins tika arestēts un izsūtīts trimdā uz Sibīriju, bet pēc Februāra revolūcijas ieradās Petrogradā.
Staļina devums boļševiku politiskajā teorijā bija niecīgs – būdams emigrācijā Vīnē, viņš sarakstīja brošūru “Marksisms un nacionālais jautājums”.
Pirms Oktobra revolūcijas Staļins bija viens no boļševiku partijas vadošajiem darbiniekiem, tomēr nespēlēja galveno lomu bruņotās sacelšanās organizēšanā un vadīšanā, kurā lielāka nozīme bija Ļeva Trocka darbībai. Pirms sacelšanās pretēji Ļeņinam uzskatīja, ka Kerenska valdība nav jāgāž.
Pēc revolūcijas uzvaras Staļins tika iecelts par Nacionalitāšu lietu Tautas komisāru, un šo posteni ieņēma līdz 1923. gadam. Krievijas Pilsoņu kara laikā bija kara komisārs vairākās frontēs. Pazīstamākā no tām ir darbība Caricinas frontē pret Krasnova spēkiem.
1922. gada 3. aprīlī Staļins tika ievēlēts par VK(b)P CK ģenerālsekretāru, un šo amatu viņš saglabāja līdz mūža beigām. Amats tolaik tika uzskatīts par ne pārāk nozīmīgu, tādu kā partijas “personāla pārvaldi”, tomēr Staļina rokās tas izveidojās par visietekmīgāko valstī.
Staļina gaume.

Ar Jura Pavloviča rakstu par PSRS “tautu tēva” Josifa Staļina gaumi un vaļaspriekiem “Mājas Viesis” sāk jaunu sēriju “Kas patika partijas vadoņiem”.
1929. gadā par neierobežotu PSRS valdnieku kļuva kāds maza auguma (ap 165 cm) Gruzijas osetīns, kuru pat vadoši komunistu partijas darbinieki pazina tikai kā mazrunīgu pīpes smēķētāju ar nešpetnu raksturu. Pirmie piecdesmit Josifa Staļina mūža gadi bija pagājuši, apspiežot kaislības, izliekoties un valkājot visdažādākās maskas. Tagad nekas vairs netraucēja viņa gaumei kļūt par likumu.
Staļina patieso gaumi slēpj desmitiem mītu. “Tautu tēvam” nepatika smeldzīgā gruzīnu dziesma “Suļiko”, viņš nelasīja Gēti un citus vācu autorus oriģinālā, necentās aizstāvēt savas tautas intereses un neuztraucās par Dieva vai velna eksistenci. Aiz mītiem par “lielo vadoni” slēpjas ne īpaši patīkama patiesība – parasta cilvēka parasta dzīve.
Ludmilas Staļas pielūdzējs
Zinot, ka viņa tēvs ir osetīns un mātei bijuši pietiekami daudzi vieglprātīgi mīlas sakari, jaunais Josifs Džugašvili nebija pārliecināts ne par savu gruzīnu tautību, ne izcelsmi. Jau kopš trīsdesmit gadu vecuma viņš centās uzvesties kā krievs un audzināja savus bērnus kā Kaukāza krievus. Staļins visu mūžu runāja krieviski ar smagu akcentu un rakstīja ar kļūdām. Viņa spēks un vājums bija īpatnēji veidotā atmiņa, kas glabāja ziņas par jebkuru reiz sastapto cilvēku, taču neļāva apgūt svešvalodas. Staļins nepazina pasauli ārpus krievu un gruzīnu apdzīvotajiem apgabaliem un necentās to izzināt. Jau kopš agras bērnības viņš bija praktiski domājošs reālists, kas ticētu Dievam, velnam vai vēl kādai citas pasaules būtnei tikai tad, ja tās atsūtītu pie viņa pārstāvjus ar lietišķiem piedāvājumiem, un nekad mūžā neaizrāvās ar okultismu, maģiju vai sātanismu.
Daudzās pārciestās slimības bija Staļinu padarījušas par mazrunīgu vientuļnieku. Viņš piekliboja, tikpat kā nespēja kustināt kreiso roku, mocījās ar kaulu sāpēm, ādas iekaisumiem un gremošanas traucējumiem. Tikai dzelžains gribasspēks ļāva Staļinam izskatīties veselam un možam. Viņš jau skolas gados bija apguvis reto spēju piespiest cilvēkus pakļauties ar dažu vārdu un skatiena palīdzību. Par spīti slimībām Staļins neuzticējās ārstiem un cik vien iespējams lietoja tautas medicīnas līdzekļus. Viņa nepatikai pret ceļojumiem un oficiālām vizītēm bija divi iemesli. Staļins nevarēja aizmirst apkaunojumu 1906. gadā, kad viņš nejauši nokrita no tramvaja kāpnītēm Tbilisi centrā un visi redzēja viņa savainoto seju un saplēstās drēbes. Tāpēc viņš darīja visu, lai vairs nekad neizskatītos muļķīgi. Turklāt uztraukuma brīžos Staļinam bija steidzīgi jāmeklē labierīcību telpas un reiz, 1939. gadā, viņš bija spiests skriešus pamest partijas 18. kongresa prezidiju.
Neraugoties uz nepievilcīgo ārieni un klaidoņa ģērbšanās stilu, Staļins bija aizrautīgs donžuāns un turpināja iemīlēties līdz pat sešdesmit gadu vecumam. Pirmā mīlas dēka 1899. gadā kļuva par iemeslu viņa padzīšanai no garīgā semināra. Staļins neatzina dzimumu vienlīdzību un dēvēja partijas biedrenes par “idejiskajām siļķēm”. Ideālai sievietei, viņa skatījumā, bija jāuzvedas kā kaukāziešu aristokrātei – jāvalkā tradicionāls melnu un baltu toņu apģērbs, jāizturas ar vēsu eleganci un jāignorē viss, kas notiek ārpus mājas.
1910. gadā izsūtījumā Krievijas ziemeļos viņš beidzot sastapa sievieti, kas šķita atbilstam visām augstajām prasībām. Par nelaimi, Ludmilai Staļai neveiklais gruzīns bija vienaldzīgs. Nākamajam PSRS vadonim par piemiņu palika tikai mīlas vēstulītēs pieņemtais vārds Staļins – Staļas pielūdzējs. Staļins nebija romantiķis, un viņam, visticamāk, nerūpēja arī paša radītais dzejnieka veidols. Tas bija tikai viens no paņēmieniem daiļā dzimuma pievilināšanai.
Biljards pēcpusdienā
Ilgus gadus Staļins bija spiests būt ļoti pieticīgs vispirms trūkuma dēļ, bet vēlāk – lai pieveiktu sāncenšus cīņā par varu. Viņš tā arī nekļuva par gardēdi un vislabprātāk baudīja gruzīnu gaumē gatavotus ēdienus no jēra un medījuma putnu gaļas, kā arī Kaukāza reģiona augļus. Izsūtījuma un klejojumu gados Staļins bija pieradis pie krievu kāpostu zupas un dažiem citiem krievu un ukraiņu ēdieniem. Tikai mūža beigās viņš īslaicīgi aizrāvās ar gaļas un dārzeņu sautējumu recepšu sastādīšanu, personiski pārraugot savu pavāru darbu.
Kā jebkurš Gruzijas iedzīvotājs, arī Staļins katrā ēdienreizē dzēra vīnu, pēc savas gaumes sajaucot Abhāzijas baltvīnu un sarkanvīnu. Mūsdienās “Staļina vīns” vairs nav pieejams, jo vadoni apgādāja nelielas darītavas, kur strādāja īpaši izraudzīti meistari. Vīna darināšanu Staļins uzskatīja par tik nopietnu lietu, ka iekārtoja atbilstošu darbnīcu pat savā Piemaskavas vasarnīcā. Neraugoties uz šo kaislību, viņš piedzērās samērā reti, galvenokārt pārmērīgi iebaudot konjaku. Smagā dzēruma pakāpē Staļins zaudēja pašsavaldīšanos, uzstājās, dziedot bandītu un čekistu dziesmas.
Kaislīgā pīpes smēķēšana, kuras dēļ Staļins regulāri sasmērēja grāmatas un oficiālos dokumentus, liek apšaubīt baumas par jaunībā pārciesto tuberkulozi. Lielais kapitālisma apkarotājs lietoja īpaši pasūtītas angļu firmas “Dunhill” pīpes, ko pildīja ar Havanas cigāru tabaku. Gruzijā audzēto “Hercegovina Flor” šķirnes tabaku Staļins izvēlējās tad, ja importētā prece apnika.
Fiziskie trūkumi neļāva Staļinam izvēlēties kādu aktīvas atpūtas veidu. Kā stāsta, viņš bija salīdzinoši labs šāvējs, taču necieta medības kopš Sibīrijas trimdas laikiem, kad bija spiests medīt, lai iegūtu papildu pārtiku. Pēc 1917. gada Staļins izmantoja medības tikai kā aizsegu slepenām apspriedēm. Makšķerēšana un atpūta pie ūdens Staļinam bija vienaldzīga, un viņš peldējās tikai pēc ārstu norādījuma seklās vietās vai īpašā baseinā. Sportu Staļins uzskatīja par mazvērtīgu propagandas līdzekli, šahs bija pārāk intelektuāla spēle, kam viņa prāta spējas bija par vāju. Vadonis augstu vērtēja vienīgi biljardu, ko acīmredzot bija iepazinis jaunības gados. Dzīvojot vasarnīcās, Staļins spēlēja biljardu gandrīz katru dienu. Viņa partneriem tā bija īsta mocība, jo Staļins uzskatīja zaudējumu par personisku apvainojumu.

Scroll to Top