K. Skalbes pasakas

Kārļa Skalbes pasakās un viņa darbos vērojamas cilvēku savstarpējās attiecības un saskarsme ikdienas dzīvē. Katra no pasakām ir ar pamācošu saturu. Šajā darbā es analizēšu trīs K. Skalbes pasaku varoņus no darbiem: „Pasaka par Vērdiņu”, „Vilkacis” un „Dvēseļu mežs”.

„Pasakā par vērdiņu” galvenais tēls ir pirtnieks Ansis. Viņa kailajās, sarkanajās kājās bija koka tupeles un priekšā atradās ādas skotele, pirksti bija cieti un stipri. Viņš uzcītīgi, godbijīgi un uzmanīgi veica savu darbu, pacietīgi gaidīdams atalgojumu, kad tāds bija, jo bieži vi

i
ien viņam nācās dzirdēt atbildi: „Šodien, mīļais, man tev nekā nav ko dot.”- „Paldies, līdz nākošai reizei.” Viņš nekad nežēlojās, bija pacietīgs un prata gaidīt, kad atnāks viņa mazā Laime. Ansim likās, ka viņš visu laiku ir nelaimīgs, bet te piepeši parādās zaļais vara vērdiņš, kas pilnībā izmaina cilvēka dzīvi. Māte viņam arvien bija teikusi: „Kas labāks par uti, to paņem līdz.” Puisis paņēma vērdiņu, domādams „Lai maza, bet laime”, taču kurš gan zināja, ka šī viena laime viņam atņems visu, pa
a
at sevi pašu. Viņam bija nereāli sapņi – par zelta gabalu mēness lielumā, par to, cik labi būtu mātei uzcelt siltu priežu istabiņu ar sarkanu priežu skursteni. Viņš meklēja labāku dzīvi, jo reizēm nebija nekā, ko pārnest mājas. Taču tajā brīdī, ka
a
ad viņam bija kaut kas ko dot mātei, piemēram, šie 2 kliņģerīši, Ansis savā alkatībā apēda tos, aizmirdams citus. Viņš teica sev: „Nevaru. Es nesu tevi mātei,” taču tad viņā pazuda gribasspēks un apņemšanās, Ansis pārāk viegli padevās kārdinājumam, kas viņa dzīvē ienesa daudz nelaimju. Lai gan sākumā viņam liekas, ka vērdiņš nesis laimi. „Saka jau, saka, ka katra laime esot zemē aprakta: kas protot, tas atrodot. Tev jau dēls, viņa pati iekāpusi rokās. Glabā labi. Kas tādu dabū, tā mūžam pietiek.” Bet par nelaimi pirtnieks Ansis nespēja glabāt to, kas viņam piederēja, viņš viegli dabūja laimi un tikpat viegli un ātri to arī pazaudēja. Tagad bija laiks, ko viņš varēja tagad pavadīt kopā ar māti, jo iztikas problēmu vairs nebija, di
i
iemžēl Ansis šo iespēju nenovērtēja. Tikai alkatība un naudas kāre vadīja šo cilvēku, liekot aizmirst pašu galveno – sirdi. Parasts pirtnieks nu kļuva par bagāto Ansi. Tikai ko dod tas vārds, ja paša mātei joprojām jādzīvo vecā, pussagruvušā būdiņā. Pamazām visi no viņa novērsās, jo šis nebija vairs tas izpalīdzīgais cilvēks, bet gan mantas rausējs, kas vienā dienā beidzot ieraudzīja sevi to cilvēku, par kādu viņš bija kļuvis. Savas dzīves beigās Ansis paliek ar tukšumu krūtīs, viņa sirdi neatrada jauna mīlestība. Ta
a
as bija viņa sods par to, ka nenovērtēja dzīvi un tās iespējas.

Pasakā „Vilkacis” var saskatīt arī mūsdienu ģimenes problēmas, kad ģimenē ir nesaskaņas, viens nenovērtē otru un vecāki šķiras. Šeit stāstīts par sievu, kurai vīrs ir vilkacis, un, neskatoties ne uz ko, sieva gaida vīru un meklē, staigājot apkārt pelēkā, caurumainā lakatā ar bērnu uz rokām. Viņas ilgas reizēm mēdza pārvērsties murgainos sapņos, kas izgaisa tikai uz rīta pusi. Vīrs nerūpējās ne par bērnu, ne par sievu. Un kādu dienu gans aiznesa vīra drēbes, tādēļ viņš saprata, ka būs jāpaliek par vilkaci uz mūžu. Tikai tad kad ar viņu notika nelaime, dzīvnieks ar tēva sirdi saprata savas kļūdas. Viņš ostīja mājas sliekšņus, berzēja galvu gar durvīm, iesmilkstējās, jūtot cilvēku smaržu, un izcieta mokas, dzīvojot pusbadā. Kāds vīrs, dodot viņam ēdienu, sacīja: „Ko tu dauzies pa mežu? Ej mājā pie sievas un bērniem.” Un tad viņš beidzot saprata, ka nevēlas zaudēt ģimeni, lai arī apzinājās, ka tas ir grūti izdarāms, tomēr varonīgi pierādīja, ka spēj būt labs tēvs, un atguva cilvēcīgu izskatu. Tam noteikti vajadzēja daudz drosmes un spēka, lai apzinātos, ka esi kļūdījies, bet labie darbi vienmēr atmaksājās.

Trešais K.Skalbes darbs ir „Dvēseļu mežs”. Māte nāca ar zāļu nastu no lauka, viņai līdzi gāja puisītis, piespraudis puķes pie vecās, apaļās cepurītes. Kad puisītim sāpēja sirds, viņš slēpās mātes svārkos. Tad atkal viss bija labi, un bēdas tika aizmirstas. Tas pierāda to, cik liela nozīme mātei ir bērna acīs, tas ir siltais klēpis, kur justies drošam un pasargātam. Viņiem abiem bija jāiet cauri mežam, taču klīda baumas, ka tur esot koks, kuram pieskaroties, tu pats pārtopi par koku. Un māte netīšām paklupa pār bērza sakni. Klupiens izrādījās liktenīgs, un māte lēnām pārtapa par koku. Tikai viens mirklis izmainīja cilvēka dzīvi. Puisēns, kurš tikko vēl bija slēpies mātes brunčos, tagad cīnījās par mātes dzīvību, nesavtīgi skriedams caur biezo mežu, saskrāpējot sevi koku zariem, meklējot vēl pēdējo iespēju, lai glābtu sev tuvo cilvēku. Taču nekas vairs nelīdzēja, puišelī valdīja izmisums. Puisēns vēl pavisam īsu brīdi klausījās mātes pukstošo sirdi, līdz viņa izdzisa. Zēns viņai jautāja vēl pēdējo jautājumu: „Vai tu mani vēl mīli, māt?”, un viņa atbildēja: „Es nevaru vairs mīlēt. Man nav sirds, bet koka serde.” Cik gan ātri mātes mīlestība var pazust, cik ātri var pazaudēt cilvēkus, taču tas lika viņam apzināties, cik svarīgi mēs katrs esam un cik brīnišķīgi ir tie mirkļi, kad var paslēpties drošā vietā – mātes brunčos.

Ikvienā no K. Skalbes pasakām ir kāda morāle, mācība, kas sniedz atziņas, liek aizdomāties, jo visās viņa pasakās ir dziļa doma.

Leave a Comment