Kāpēc civilizāciju sadursmē augsti attīstītās

Eseja: „Kāpēc civilizāciju sadursmē augsti attīstītās

Amerikas kultūras gāja bojā?”

Daudzi zinātnieki vēsturi raksturo kā ciklisku procesu, kurā lielas sabiedrības uzplaukst, to civilizācijas sasniedz spožu kulmināciju un tad pēkšņi beidz pastāvēt. Dažas no pasaules pirmajām civilizācijām strauji attīstījās no maziem ciematiņiem, līdz kļuva par varenām valstīm un tad it kā negaidīti sabruka. Kad spāņi (konkistadori) un portugāļi ieradās Amerikas kontinentā, viņi neko nezināja par acteku un inku kultūrām, varenajām impērijām un bagātajām pilsētām. Patiesība par šo Amerikas kultūru bojāeju ir asiņaina un

nn nežēlīga, proti, iekarotāji ar kristīgās ticības un eiropiešu civilizācijas izplatītāju masku, turēdami vienā rokā krustu, otrā- zobenu, nesdami nāvi, postu un verdzības jūgu, tumsību un nabadzību, iebrukuši tālajās aizjūras zemēs. Tā sākās koloniālisms, tā dzima kapitālisms, zelts- tā sākās svešu zemju sagrābšana, izlaupīšana un kolonizēšana.

Nonākuši citos kontinentos, eiropieši iepazina svešo zemju reliģiskos ticējumus, valsts organizāciju, mākslu, zinātni un sadzīves ieražas. Iemesli Amerikāņu kultūras bojāejai ir visdažādākie. Pirmkārt, atklājējus tālajās zemēs bija atvedusi kāre pēc bagātībām, gan Spānijā, gan arī Po
oortugālē karaļa dienestā pieteicās arvien jauni un jauni izputējuši muižnieki, lai varētu doties bagātību meklējumos. Šī mantkārība mudināja postīt un laupīt šajās zemēs. Zelts bija, un vēl joprojām ir, iekarotāju, pasaules kundzības tīkotāju īstais dievs, zelts viņiem deva varu, godu un sl
llavu, zeltam tika kalpots dedzīgāk nekā pašu cildinātajam un piesauktajam Dievam. Zelta dēļ viņi pastrādāja visšausmīgākos noziegumus, devās nāvē un vislielākajās briesmās, pārcieta neaprakstāmas grūtības. Tomēr skaidrs bija viens- jaunatklāto zemju viegli pieejamās bagātības nebija neizsmeļamas. Dārgumi drīz bija izlaupīti, un vajadzēja sākt domāt par to, kā izmantot šo zemju dabas bagātības un kā organizēt aizjūras tirdzniecību.

Otrkārt, eiropieši bija svēti pārliecināti, ka kristīgā ticība ir vienīgā pareizā, tādēļ viņi nemaz nekavējās apspiest un slepkavot citādi domājošos. Bet ar varu nokristītie indiāņi nebūt nekļuva par kristiešiem, viņi īstenībā palika tādi paši pagāni, tikai vairs nepielūdza Uicilopočtli un Teskatlipoku, tagad to vietā bija stājusies dievmāte un neskaitāmie katoļu svētie. Pateicoties eiropiešu savtīgajām interesēm zemes tika izlaupītas, tautas paverdzinātas, kas nesa lielu po
oostu un bēdas šīm tautām. Treškārt, ar laiku Amerikā tika izveidotas milzīgas kolonijas, kur visi indiāņi tika padarīti par vergiem, viņi nespēja izpildīt visu to smago darbu, ko no viņiem prasīja. Pārmērīgā darba un cietsirdīgās izturēšanās, ekspluatācijas dēļ indiāņi masveidā mira. Par kolonizēto tautu labklājību neviens pat nedomāja, paverdzinātie indiāņi gāja bojā tādā daudzumā, ka darbs raktuvēs un plantācijās draudēja apstāties, tos dzina darbos pat uz citām klimatiskajām joslām. Spānieši tā spīdzinājuši indiāņus, ka mātes par labāku uzskatījušas nogalināt savus bē
ēērnus nekā atdod tos kungu kalpībā, bet pieaugušie pakārušies vai arī atsacījušies no ēdiena, līdz nomiruši badā. Vietējie iedzīvotāji, kas pretojās laupīšanai, tika nežēlības nicināti.

Ceturtkārt, Amerikā ļoti liels skaits indiāņu zaudēja dzīvību arī no eiropiešu ievazātajām slimībām- tīfa, masalām un bakām, indiāņiem nebija nekādas imunitātes pret šīm eiropiešu slimībām. Par īstu postu esot kļuvis gan sifiliss, gan arī citas epidēmijas, kas uzliesmojušas vairākas reizes, vietām 16.gs. no katriem 100 indiāņiem vairāk nekā 80 bija gājuši bojā. Daudzi agrāk apdzīvotie Inku valsts apgabali bija izmiruši pilnībā.

Un kā gan daži simti iekarotāju varēja uzveikt milzīgas valstis ar miljoniem iedzīvotāju? Iebrucēji bija spiesti darboties svešā vidē, kur bija arī atšķirīgi dabas apstākļi, kuri daļai iekarotāju bija grūti paciešami. Piektkārt, panākumus kaujās nodrošināja tehniskais pārspēks. Indiāņi nepazina ne šaujamieročus, ne metāla bruņas. Viņi gandrīz nelietoja dzelzi, nepazina arī zirgus. Jātnieks zirgā viņu acīs līdzinājās teiksmainam nezvēram vai dievišķai parādībai.

Mūsdienās, kad koloniālisms visā pasaulē piedzīvojis pilnīgu krahu un cilvēce sākusi notīrīt zelta jūgu, imperiālisti, kolonizatori, visiem spēkiem pūlas nomazgāt asiņainās rokas, izdzēst gadsimtu gaitā pastrādāto ļaundarību pēdas.

Indiāņu kultūra, spožā civilizācija tika sagrauta pašos pamatos. Par tās bojāeju zīmīgus vārdus teicis kāds vācu filozofs: „Tā nenodzisa pati no sevis, neviens to nenomāca un nekavēja tās attīstību- to nogalināja ar nāvīgu triecienu pašā tās plaukumā, to iznīcināja rupji un varmācīgi, tā gāja bojā kā saulespuķe, kurai nejaušs garāmgājējs norāvis galviņu.”

Tomēr, lai arī kāds liktenis piemeklēja šīs kultūras, dabā viss ir iekārtots tā, ka uzvar stiprākais, stiprākajam ir vara un stiprākais izvirza noteikumus, kuriem vājākie nespēj pretoties pat to vēlēdamies.