Konflikti

Ievads

Dzīves tempam arvien straujākai, daudzkārt palielinās arī konfliktu iespējas. Ar sīkākam nesaskaņām vai nopietnākiem konfliktiem laiku pa laikam nākas saskarties katram. Dzīvē veicas tiem, kuri prot sadarboties ar citiem un pavērst sasprindtu situāciju lebvēlīgā gultnē.

Konfliktēt iespējams arī pieklājīgi un radoši, turklāt pretēji vispāpieņemtajiem uzskatiem konflikti ne vienmēr nodara tikai ļaunumu.

Pastāv daži konfliktu veidu, un dažreiz, atrisināt tos nav tik viegli, jo katram cilvēkam ir savi uzskati, savs raksturs un katrs cilvēks var uztvērt to dažādi.

Konflikti ir neatņemama un tāpec normāla dz

z
zīves sastāvdaļa, plašā nozīmē par konfliktu sauc jebkurus savstarpēji antagonistiskus impulsus, intereses, viedokļus, darbības.

“Cilvēks nav vientuļa sala”, tāpēc liela uzmanība jāpievērš savstarpējām attiecībām. Viena no katra cilvēka dzīves nepieciešamībām ir sociālo (savstarpējo) attiecību atbalsta sistēmas izveidošana.

Saskarsmes pārpratumus sarežģī tas, ka cilvēki bieži izmanto nepareizas konfliktu risināšanas metodes. Arī nevietā lietoti izteicieni, nepiemērota sejas izteiksme, balss intonācija, ķermeņa valoda var tikai padziļināt nesaprašanos. Tas, vai informācija tiks uztverta pareizi, ir atkarīgs no izteiksmes veida.

Tāpēc, lai samazinātu konfliktu situācijas mūsu dzīvē, ir jā
ā
āprot pareizi tos atrisināt!

1. KONFLIKTU BŪTĪBA

1.1. KAS IR KONFLIKTS, UN KĀDĒĻ TAM PIEVĒRŠAM TIK LIELU VĒRTĪBU

Konflikts ir pretēju vēlmju, interešu, viedokļu, pozīciju un mērķu sadursme.

Daniels Vebsters konfliktu definē šādi:

1. Sacensība vai ķīviņš starp atšķirīgi domājošiem, savstarpēji nesaderīgiem indivīdiem;

2. Antagonisks stāvoklis vai rīcība (kas at

t
ttiecas uz dažādiem uzskatiem, interesēm vai cilvēkiem);

3. Cīņa, ko izraisījušas atšķirīgas vajadzības, centieni, vēlmes vai prasības;

4. Naidīga sadursme. Konflikta pamatā vienmēr ir cīņa par kaut ko konkrētajam cilvēkam ļoti nozīmīgu.

Konflikts rodas, ja vienā jautājuma pastāv divi vai vairāki atšķirīgi, savstarpēji konkurējoši viedokļi vai vēlamie darbības virzieni. Ne vienmēr konflikts ir naidīgs, lai gan bieži naidīgums, uzbrūkoša attieksme kļūst par tā sastāvdaļu.

Ar konfliktu parasti ir saistītas ļoti spēcīgas emocionālas izjūtas, un visbiežāk tās ir negatīvas.

Bieži konflikta laikā cilvēki sarunā daudz lieka, apvainojoša. Konflikts netiek atrisināts, bet attiecības tiek sabojātas, pat izbeigtas.

Mūsdienu trauksmainajā, steigas pilnajā, strīdīgajā pasaulē konflikti neizbēgami atgadās ik uz soļa. Kur vien pagriezies, nākas saskarties ar „konkurējošiem vai nesavienojamiem viedokļiem”.

• Jums ir alerģija pret smaržām, tāpēc ik dienas nākas izjust nepatiku pret da
a
audziem cilvēkiem.

• Jūsu dzīvē pastāvīga kļuvusi sacensība starp ģimeni un karjeru – ik dienas jāizvēlas, kurai no tām ziedosiet vairāk laika un uzmanības.

• Kaimiņš draud iesūdzēt jūs tiesā gluži nenozīmīga starpgadījuma pēc.

• Ir tik daudz lietu, ko vajadzētu pabeigt, mainīt, uzlabot, ka jūs pat īsti nezinat, pie kuras ķerties.

Diemžēl tas nav viss. Jo straujāks kļūs sabiedrības dzīves ritms, jo ātrāk pieaugs arī iespējamo konfliktu skaits. Līdzi tehnoloģiju sasniegumu izvirdumam veļas pārmaiņu lavīna. Tā atnes neziņu, bailes, neērtības sajūtu un rada auglīgu augsni konfliktiem.

2. KONFLIKTU VEIDI

Konfliktu ir
r
r dažādu veidu:

• Personu jeb iekšējie – pašā cilvēkā notiek pretēju vēlmju sadursme, piemēram, jums bija jāizdara kāds darbs, bet jūs aizgājāt uz basketbola spēli. Jūsu mīļā komanda zaudēja, un darbus jūs nepaveicāt.

• Starppersonu jeb ārējie – pretējas vēlmes, uzskati un mērķi ir atsevišķiem cilvēkiem vai cilvēku grupām, piemēram, jūsu klasei ir ieplānots klases vakars, daļa audzēkņu tajā vēlas ierasties ar savu draugu vai draudzeni, daļa uzskata, ka šis vakars ir tikai jūsu klases audzēkņiem.

Iekšējo konfliktu tipoloģiju visplašāk ir izstrādājis amerikāņu psihologs K. Levins. Viņš nasauc četrus šādus iekšējo konfliktu veidus.

1. Aproach – aproach (tuvošanās – tuvošanās ). Konflikts rodas, kad cilvēkiem ir divi vienlīdz labi un vienlīdz vēlami mērķi. Klasisks piemērs šeit ir Buridana ēzelis, kas, stāvot starp divām siena kaudzēm, esot tomēr nomiris badā. Cilvēks lielākoties nav ēzelis un tāpēc atrisina šo konfliktu darbībā, parasti izvēloties to mērķi, kurš tuvāk.

2. Aproach – avoidance ( tuvošanās – novēršanās ). Konflikts rodas tad, ja viens un tas pats mērķis cilvēkam ir gan vēlams un patīkams, gan nevēlams un nepatīkams. Pie šāda veida konfliktiem pieder visi „saldie” grēki – smēķēšana, alkohols, gadījuma dzimumsakari. Cilvēks šo konfliktu atrisina, akcentējot vēlamo un patīkamo mērķa aspektu un izliekoties neredzam otru aspektu.

3. Avoidance – avoidance ( novēršanās – novēršanās ). Konflikts rodas, kad cilvēkiem ir divi vienlīdz „nepatīkami mērķi un viņam nākas izvēlēties starp diviem ļaunumiem mazāko”. Šo konfliktu cilvēks parasti pārdzīvo, apstākļu spiests. Piemēram, viņam nākas izšķirties – iet uz obligātu apspriedi un „nīkt” garlaicībā vai neiet uz apspriedi, bet rīt saņemt no priekšnieka brāzienu. Konflikts tiek atrisināts, izvērtējot abus ļaunumus.

4. Double aproach – avoidance ( dubulta tuvošanās – novēršanās ). Konflikts rodas, kad cilvēkam ir divi mērķi, kuri abi ir gan vēlami un patīkami, gan nevēlami un nepatīkami. Klasisks piemērs, ko sniedz pats K. Levins, ir resna cilvēka izvēle starp kūku, kas ir garšīga, bet trekna, un burkānu, kas nav trekns, bet nav arī garšīgs. Konflikts parasti tiek atrisināts spontāni.

Starppersonu konflikti ir emocionāli tonētas viena cilvēka ( cilvēku grupas ) pretenzijas pret otru cilvēku ( grupu ), kas attiecas uz kaut kādām vērtībām ( priekšmets, attiecības, lepnums, pašcieņa, gods, pienākumi, vara utt. ). Konflikts tāpēc kļūst par konfliktu, ka apsūdzētā puse nepiekrīt konflikta iniciatora slēdzieniem, viņa piedāvātajai izejai no konflikta situācijai. Sadursme konfliktā rodas no tā, ka partneris nevēlas viegli atteikties no savām pozīcijām un interesēm.

Jebkura konflikta pamatā ir noteiktas vērtības, par kurām rit cīņa. Vērtība ir kaut kāds objekts, kuram subjekta vajadzību un interešu struktūrā ir milzīga nozīme. Konflikti rodas tieši šīs vērtības nozīmīguma dēļ. Ja tas tā nebūtu, cilvēki viegli atteiktos no vērtībām vai atrastu kompromisus un „nebojātu sev dzīvi”.

Zināms taču, ka viena minūte aktīvas konfliktēšanas prasa 10-20 minūtes nomierināšanās laika, viena stunda konfliktējošas saskarsmes vēl 3 stundas 20 minūtestur mūs emocionālā sasprindzinājumā.

Azšķir dažus starppersonu konfliktu tipus.

Racionāli apzinātais konflikts. Šis konfliktu veids raksturīgs ar to, ka abas konfliktējošās puses apzinās savu pretrunīgo interešu būtību, zina, ka konfliktam ir iemesls. Abas puses zina, par kādām vērtībām noris cīņa, saprot savus un pretinieka nolūkus, apzinās, ka savas pretenzijas nāksies pierādīt. Šādam konfliktam raksturīga pietiekami racionāla, civilizēta uzvedība konflikta situācijā, gatavība atrisināt konfliktu.

Pseidokonflikts. Vienam no oponentiem liekas, ka abu pušu intereses ir nesamierināmas, nekādu kompromisu nevar būt. Vērtības nozīme tiek mākslīgi paaugstināta. Šādam konfliktam ir vienpusīgs raksturs – viena puse cīnās, otra parasti novēro. Karojošā puse norēķinās ar pretinieka resursiem, pārvērtē un neapdomīgi tērē savējos, nodarot sev milzīgus zaudējumus ( izput, sabeidz veselību, sajūk prātā ). Devīze – „Cīņa līdz uzvarai!”. Zaudējuma cena oponentam ir bezgala augsta. Cilvēka statuss pazeminās ne tikai ar konfliktu saistītajā pozīcijā, bet arī visās citās. Neracionāla uzvedības stratēģija un taktika pseidokonfliktā noved pie neiespējamības uzvarēt. Rezultāts ir zaudēti resursi un vilšanās. Šis konflikta veids atgādina ciņu ar vējdzirnavām.

Iracionālais konflikts. Abas konfliktējošās puses ir pārliecinātas, ka tas šķir pretrunu bezdibenis. Vērtība, par ko noris cīņa, šķiet nedalāma. Uzvarai ir jāmobilizē visi spēki un resursi. Pretinieks ir jāiznīcina. Šis ir pats destruktīvākais konfliktu veids.

Latentais ( slēptais ) konflikts. Konfliktam ir iemesls, bet partneri īsto iemeslu vārdā nesauc vai arī labi neapzinās. Viņu starpā notiek strīdi, kašķēšanās par sīkumiem. Piemēram, ģimenē ir seksuālas nesaskaņas, bet laulātie strīdas par to, ko gatavot vakariņās un kam jāmazgā trauki.

Nobīdītais konflikts – strīdēšanās par sīkumiem. Šis konfliktu veids rodas no daudzu savlaicīgi neatrisinātu konfliktu uzslāņošanās. It kā dotajam konfliktam nav iemesla, bet tas rodas uz uzkrāto aizvainojumu un negatīvo emociju bāzes. Mazākā neveiksme vai partnera asāks vārds provocē konflikta uzliesmošanu.

Gadījuma konflikts – uzplaiksnījums. Šis konflikts ir ļoti pārejošs, ātri sākas un beidzas. Tam nav dziļāku sakņu. Vienkārši, tā gadās, ja kādam ir saspringti nervi, slikts noskaņojums, zema uzvedības kultūra, viegli „eksplodējošs” raksturs. Piemērs tam varētu būt bļaustīšanās trolejbusā, sadursme veikalā.

3. KONFLIKTU STADIJU NOTEIKŠANA

Lai panāktu sekmīgu konflikta atrisinājumu, rūpīgi jāapsver un jāīsteno pārdomāta stratēģija. Paņēmienu izvēli nosaka tas, cik asas un saspringtas ir radušās nesaskaņas. Dažādās konflikta stadijās emocionālās spriedzes līmenis atšķiras.

Konfliktam pieaugot, izteiktāks kļūst katra indivīda egoisms, pašaizsardzības tieksme un vēlēšanās uzvarēt. Jo nopietnāka sadursme, jo izteiktāka vēlme nezaudēt cieņu, noturēties savās pozīcijās, pierādīt savu taisnību. Pat tie cilvēki, kas parasti izturas rāmi un pieklājīgi, šādās situācijās kļūst naidīgi un spēj sāpīgi aizvainot citus.

Ja konfliktu pamana tā agrīnā stadijā un, pārdomāti rīkojoties, izdodas atslābināt spriedzi un apvaldīt emocijas, gandrīz katrā pareizā gultnē ievirzīta viedokļu sadursme paver jaunas iespējas attīstībai. Nepievēršot nesaskaņām pienācīgu uzmanību, tas kļūst arvien bīstamākas visiem iesaistītajiem indivīdiem.

3.1. KONFLIKTA TRĪS STADIJAS

Pirmā stadija: ikdienišķi ķīviņi un uzskatu sadursmes.

Pirmā jeb agrīnās stadijas konflikti ir visnekaitīgākie, tos vislabāk risināt ar miermīlīgiem līdzekļiem.

Otrā stadija: nozīmīgākas viedokļu sadursmes.

Šādi konflikti atstāj ilgstošas sekas un rada daudz spēcīgākus emocionālus pārdzīvojumus, tāpēc to risināšanā nepieciešams vairāk zināšanu un īpašu iemaiņu.

Trešā stadija: atklāts viedokļu pretnostatījums.

Asos konfliktos, kad mutuļo spēcīgas emocijas un vēlmi uzvarēt pārmāc vēlme sodīt, pat visjaukākie cilvēki var izturēties pret pārējiem nesavaldīgi un nežēlīgi.

Konflikts pāriet no stadijas stadijā, taču ne vienmēr tas notiek aritmētiskajā progresijā. Nenozīmīgs konflikts, kam pirmdienas rīta tikko bija vērojama agrīnā stadija, jau tās pašas dienas vakarā var pārvērsties īstā trešās stadijas cienīgā vētrā. Var notikt arī pretējais – asi, sāpīgi konflikti gluži negaidot ar laiku pagaist, smagie negaisa mākoņi izklīst. Ņemot vērā konfliktu svārstīgo dabu, to novēršanā nepieciešama izpratne par katru no minētajām stadijām un to ietekmēšanas paņēmieniem.

3.2. KONFLIKTA PIRMĀ STADIJA – IKDIENIŠĶI ĶĪVIŅI UN UZSKATU SADURSMES

Pirmajā stadijā konflikts jau pastāv, bet nav spēcīgi izteikts. Šo stadiju raksturo aizkaitinājums un sīki ķīviņi, kas ik dienas uzliesmo un pāriet. Lielākā daļa cilvēku, saskaroties ar tiem, gluži neapzināti cenšas samierināties. Apslāpēt konfliktus, un šis paņēmiens arī ir visnoderīgākais. Tomēr jāatceras, ka šī metode iedarbojas tajos gadījumos, kad apzināti, ar nodomu izturaties iecietīgi pret kolēģu izlēcieniem, un jāraugās, lai aizkaitinājums nepārvērstos spēcīgās nesaskaņās.

Situācijas pavērsienu iepriekš nevar paredzēt tāpēc, ka cilvēki ir tik dažādi. Personības īpatnību, atšķirīgo pielāgošanās mehānismu un pastāvīgi mainīgā dzīves ritma dēļ praktiski nav iespējams prognozēt, kurā brīdī kurš no indivīdiem vairs nespēs savaldīties. Rīcība, ko spējām mierīgi paciest vakar, rīt var izrādīties cēlonis eksplozijai. Mēs nekad iepriekš nezināsim, kurš „cinītis sagāzīs lielo vezumu”.

Lai skaidri noteiktu, vai konflikts vēl ir pirmajā stadijā vai jau pieņēmies spēkā un pacēlies nopietnākā līmenī, jāraugās, vai tajā iesaistītie indivīdi vēl spēj atdalīt problēmas no cilvēkiem. Šajā stadijā labi veicas radošais darbs.

Pirmajā konfliktu līmenī būtiski ir uzklausīt pārējos un piedalīties risinājuma meklējumos. Ja uzņematies vadību, ierosiniet pārrunas un drosmīgus pētījumus par sarežģītām tēmām, īpaši uzsverot, cik svarīgi darboties komandā un dalīt atbildību par pieņemtajiem lēmumiem. Šī stratēģija dod iespēju visiem konflikta dalībniekiem darboties vienā virziena.

3.3. KONFLIKTA OTRĀ STADIJA – NOZĪMĪGĀKAS UZSKATU SADURSMES

Konflikta otrajā stadijā parādās sacensības elements, ko raksturo attieksme: ja viens uzvar, otram jāzaudē. Šajā stadijā zaudējumi šķiet nopietnāki, jo cilvēki problēmas uztver daudz personiskāk. Īpašu nozīmi iegūst savu interešu aizstāvība un nepieciešamība saglabāt pašcieņu. Bieži nākas novērot arī centienus „sargāt savu pēcpusi”. Konflikta otrajā stadijā tā dalībnieki uzmanīgi seko notikumu gaitai, fiksē vārdu kaujās izcīnītās uzvaras un pieļautās kļūdas, liecinieki nostājas viena vai otra konflikta dalībnieka pusē, virmo debates, izdomājumi, interpretācijas. Sāk veidoties sabiedroto alianses un kliķes. Lai novērstu otrās stadijas konfliktu, vajadzīgs daudz vairāk laika un pūļu.

Ievērojiet, kādus vārdus cilvēki izvēlas konflikta vai nesaskaņu raksturošanai! Konflikta otrajā stadijā valoda vairs nav konkrēta, tiek izmantoti vispārinājumi. Jūs dzirdēsiet atsauces uz mistisko „viņi” un apgalvojumus, ka „visi to zina”. Arvien biežāk nākas sastapt tādus pārspīlējumus kā „vienmēr” un „nekad”.

Tā kā konflikts šajā stadijā kļuvis daudz sarežģītāks, problēmas vairs nevar risināt ar samiernieciskām metodēm. Galvenā problēma ir cilvēki. Mēģināju apspriest cēloņus un lielu kārtību bieži vien ir veltīga laika tērēšana, , jo strīdā iesaistītie cilvēki arvien atgriezīsies pie sarunām par personībām. Ja centīsieties runāt par konkrētām problēmām, saskarsieties ar pretestību.

Svarīgi atzīmēt, ka arī konflikta otrajā stadijā nebūt nevalda tikai naidīga atmosfēra. Tomēr jums der ievērot piesardzību. Konfliktā iesaistītie par izdzīvošanas taktiku visbiežāk izraudzījušies sarkasmu, asas, pazemojošas piezīmes un netiešus mājienus. Samiernieciskie ķīviņu novēršanas paņēmieni – izvairīšanās un izpalīdzība – konflikta otrajā stadijā nav izmantojami. Sauklis „dzīvosim – redzēsim” šajā saskarsmes līmenī pārvērties sauklī „pierādi, ka nevēli man ļaunu!”. Uzticēšanās līmenis kļuvis krietni zemāks, tāpēc jāšaubās, ka pretējās puses varētu viena otrai atklāti ziņot par patieso stāvokli.

Lai veiksmīgi novērstu otrās stadijas konfliktu, jums jāizmanto vadības paņēmieni, kas iedarbojas tieši uz cilvēkiem.

3.4. KONFLIKTA TREŠĀ STADIJA – ATKLĀTS VIEDOKĻU PRETNOSTATĪJUMS

Šajā stadijā mērķis vairs nav uzvarēt, mērķis ir ievainot, nodarīt sāpes. Konflikta motivācija ir atbrīvoties no pretiniekiem. Tik nopietnu nesaskaņu valgos sapinušos cilvēkus vairs neapmierina situācijas maiņa vai problēmas atrisinājums, viņus pārņēmusi nevaldāma tieksme pierādīt savu taisnību un sodīt citādi domājošos.

Šādos konfliktos iesaistītie indivīdi nostājas tajā pusē, kura aizstāv viņu viedokli būtiskākajos jautājumos, karojošās nometnes pašas izraugās piekritējus un atkritējus. Aizstāvot savu pozīciju, trešās stadijas konflikta dalībniekam liekas, ka jēdziens „tas ir labi man” sakrīt.

Loģika un veselais saprāts nespēj pārliecināt un atrunāt konflikta dalībniekus no tā turpināšanas. Ne visi konfliktā piedalās vienlīdzaktīvi, tēdēļ jums jānovērtē, kuri indivīdi nav sasnieguši nesaskaņu trešo stadiju, un jāuzsāk konflikta novēršana.

Lai indivīds izietu no tik nopietnas sadursmes kā uzvarētājs, nepieciešams stingri noteikts vienots mērķis un apziņa, ka izraudzītais virziens ir pareizs. Nav vajadzības izlikties, ka konflikts pagaisis bez pēdām, taču nedrīkst arī pieļaut, lai bijušās nesaskaņas atstātu paliekošu ietekmi uz turpmāko dzīvi.

Lai samazinātu konfliktu iespējamību:

• Jāizvairās runājot lietot negācijas, jo negatīvi izteikumi liek cilvēkam saklausīt nosodījumu, kaunināšanu, sarkasmu, aizbildniecisku attieksmi. Bet visas šīs lietas, šis izteiksmes veids automātiski rada vēlēšanos aizstāvēties, norobežošanos. Šādi izteikumi ved strupceļā, nevis uz risinājumu. Noliegums valodā pievērš uzmanību neiespējamām lietām, neņem vērā neko pozitīvu. Biežāk lietotie negatīvie vārdi – nevari, nespēj, negribi, nevērīgs, izgāzies, neņem vērā, pieprasu, jādara, jāvar, jāspēj, vienmēr, nekad.

• Jālieto vārdi, kas apliecina pozitīvu attieksmi, pievērš uzmanību iespējām kaut ko uzlabot, paveikt, izvēlēties. Labvēlīga noskaņa valodā uzsver veiksmīgu darbību un tās rezultātus, nevis jau iepriekš paredz neizdošanos. Raksturīgākie labvēlīgie vārdi – ieteicams, uzskats, viedoklis, perspektīva, iespēja, laipni lūdzu, piekrītu, labums, priekšrocība, lieliski, izcili, brīnišķīgi.

4. UZVEDĪBAS TAKTIKAS KONFLIKTA SITUĀCIJĀS

Konflikta situācijās cilvēki uzvedas un rīkojas dažādi. Iespējamas dažādas taktikas. Viss atkarīgs no konflikta tipa, oponentu resursiem. Taktikas izvēli lielā mērā nosaka vara un perspektīva. Vara ir faktors, kas nosaka partneru atšķirīgās pozīcijas saskarsmē. Ir dažādas varas: fiziskā spēka vara, statusa vara, materiālo resursu un informācijas vara, pieredzesvara, psiholoģiskā vara – oponents zina mūsu vājās vietas un prot ar mums manipulēt. Perspektīvu nosaka oponentu vēlēšasās vai nepieciešamība saglabāt attiecības. Ir labāk piekāpties partnerim, ja būsim ilgi no viņa atkarīgi. Var uzvarēt dotajā konfliktā, bet nākotnē zaudēt daudz vairak. Arī partnera reālas varas nenovērtēšana var mums dārgi maksāt.

Visbiežāk sastopamās taktikas konflikta situācijās.

1. Izvairīšanāš no konflikta. Apsūdzētā puse cenšas mainīt tēmu, atsaucas uz laika trūkumu radušās problēmas apspriešanai. Šī taktika neatrisina konfliktu, atliek to. Viena puse bēg no atklātas sadursmes, ļauj partnerim „atdzist”, pārdomāt savas pretenzijas. Cerība ir tāda, ka atliktā konflikta situācija kaut kā atrisināsies pati no sevis vai vismaz „piebremzēsies”, zaudēs savu asumu. Cilvēks cenšas nivelēt konfliktu, no, ierināt partneri, piekrītot vina pretenzijām kaut vai tikai konkrētajā brīdī un tīri ārēji. Reizēm šāda taktika iedarbojas, sevišķi, ja konflikta cēlonis nav nopietns un ir tikai nebūtisks „uzplaiksnījums” attiecībās. Bieži tomēr izvairīšanās no konflikta tikai attālina atrisinājumu, jo neapmierinātības priekšmets netiek likvidēts, konfliktējošās puses ir yikai „atlikušas partiju”. Ilga konflikta atlikšana nereti rada lavīnas efektu, savstārpējie aizvainojumi, neskaidrības attiecībās uzkrajas, negatīvā emocionālā spriedze pieaug. Bēgšanu no konflikta vienmēr nevajadzētu uzskatīt par gļēvulības izpausmi. Šo taktiku cilvēks var izvēlēties apstākļu spiests – apzinoties, ka viņam nav varas, svarīga ir perspektīva, uz pozitīvu dotā konflikta atrisinājumu cerību nav. Izvairīšanās no konflikta reizēm var demonstrēt arī vienaldzību pret partneri un viņa interesēm.

2. Konkurence ir konflikta eskalācijas taktika. Neviens no oponentiem nerēķinās ar otrā interesēm un viedokli, aktivi aizstāv savu pozīciju, argumentē un kontrargumentē. Konkurences bīstamība slēpjas tajā apstāklī, ka puses var pāriet uz personiskiem apvainojumiem un cieņas aizskaršanu, kad visi racionālie argumenti ir izsmelti. Konkurence ne reti noved pie situācijas, kad liekas, ka visi līdzekļi ir labi mērķa sasniegšanai. Konkurence prasa daudz nervu. Konkurences taktiku parasti izvēlas ļoti spēcīgas, dominantas personības ar apņēmību un stingrību lēmumos. Vai arī cilvēki, kuri ir apstākļu spiesti un izmisuma dzīti, lielā stresa un ar augstu konflikta atrisināšanas motivāciju. Bieži konkurences veida konflikts uzšķiļas, kad viena puse ir uzkrajusi veselu kaudzi sīkāku un lielāku aizvainojumu, saņēmusi spēkus, nobriedusi un izvira spēcīgus argumentus, kurus otrai pusei ir grūti noraidīt. Vienīgā konkurences pozitīva iezīme ir ta, ka ekstremālā situācijā ļauj konfliktantiem ieraudzīt vienam otra stiprās un vājās puses, apzināt patiesās vajadzības, vēlmes un intereses. Divu pušu konkurencē parasti uzvar tas, kam ir lielāka vara, resursi un mazāka perspektīvas – attiecību saglabāšanas – vajadzības.

3. Pielāgošanas taktika ir tāda konflikta risinājuma izstrāde, kura apmierina vienas konfliktējošās puses intereses. Parasti šo taktiku izmanto cilvēki ar mazāku varu un lielāku perspektīvas vajadzību nekā partnerim. Reizēm arī visu statusu tālredzīgi cilvēki, kas, piekāpjoties dotājā konfliktā, viņiem ne pārāk nozīmīgā, stimulē partnera piekāpšanos kādā cita interešu sadursmes situācijā, kura viņi būs patiesi ieinteresēti. Šo taktiku reizēm sauc par „gudro sievu” taktiku. Šāda taktika bieži ir piemērotāka draugu un laulāto attiecībās. Taču jāņem vērā, ka mūžīga piekāpšanās stimulē negatīvās enerģijas uzkrāšanos, rada frustrāciju un vilšanos, aizvainojuma izjutu.

4. Sadarbība – droši vien optimālais uzvedības veids konflikta situācijā. Raksturīgs tas, ka oponenti aktīvi meklē ceļus, lai varētu abpusēji piemēroties, respektē un izzina viens otra intereses, vajadzības un cenšas atrast sadarbības iespējas uz kopīga lēmuma pamata, lai abu pušu vajadzības tiktu apmierinātas un intereses realizētas. Sadarbotie gatavi cilvēki ne tikai atrisina konfliktu, bet, noregulējuši attiecības, veido nākotnes kooperācijas iespējas.

5. Kompromiss – konflikta risināšana taktika, kura abas puses upurē daļu savu interešu otras labā; savstarpēji piekāpjas, apzinoties, ka abas ne tikai zaudēs, bet arī iegūs, ja tiks panākts abus oponentus vairāk vai mazāk apmierinošs lēmums, kas „atbrīvos rokas” un pavērs tālākas konstruktīvas darbības iespējas. Kompromisa taktika ir plaši izplatīta biznesa sfērā, draugu, laulāto vidū.

6. Konfliktēšana konfliktēšanas pēc. Dīvaina taktika, kuru izmanto cilvēki, kuri izjūt baudu kašķējoties un strīdotis. Viņus iepriecina iespēja izkliegties un situācijas, kad uz viņiem kliedz. Šo taktiku visbiežāk izmanto psihopāti un sociopāti, kuri ar tās palīdzību samazina iekšējo emocionālo spriedzi.

5. STARPPERSONU KONFLIKTU ATRISINĀŠANAS „ČETRU SOĻU” METODE

Par šo metodi Rīgā referēja ASV psihologs Daniels Dana.

D. Dana atzīmē, ka jau cilvēces priekšvēsturē (vēl dzīvnieku barā) cilvēkiem ir izveidojušās divas reakcijas uz pretenzijām – cīņa vai bēgšana. Šīs instinktīvās reakcijas saglabājušās arī mūsdienu cilvēkā un ļauj konflikta situācijās pieņemt lēmumus ļoti ātri. Mūsdienu organizācijās bēgšana ir izvairīšanās no kontaktiem, nerunāšana, neatbildēšana uz jautājumiem. Cīņas reakcijas mūsdienu variants ir varas demonstrēšana: draudi, sūdzību rakstīšana, žēlošanās valdībai, vairāku cilvēku apvienošanās pret vienu, aprunāšana. Diemžēl šo instinktīvo reakciju lietošana var radīt smagas sekas. Abas šīs reakcijas ir neefektīvas, jo eskalē konfliktu un bojā attiecības. Šīs reakcijas var tikt nosauktas pa „sliktajiem refleksiem”. „Slikto refleksu” pamatā ir trīs sociālās percepcijas neprecizitātes konflikta situācijās.

1. Zaudētāja – uzvarētāja ilūzija. Priekšstats par to, ka konfliktā tikai viens var būt ieguvējs, otram noteikti ir jāzaudē. Lielākā daļa cilvēku ir pārliecināti, ka tas tā ir, bet parasti tā nav. Faktiski abas puses var būt ieguvējas.

2. „Sliktā cilvēka” ilūzija. Mēs saskatām konflikta cēloņus otra cilvēka trūkumos, viņa sliktajās īpašībās. Konflikta gadījumā mēs uzskatām par nepieciešamu likvidēt šīs cilvēka sliktās īpašības, jo tikai tā mēs varam konfliktu atrisināt. Parasti šī ilūzija ir abpusēja.

3. Strupceļa ilūzija. Konflikta situācija šķiet bezcerīga, tā nav atrisināma, un cilvēkam ar to ir jāsamierinās. Šīs ilūzijas, pēc D. Dana domām, ir ģenētiski ieprogrammētas un kopīgas visiem cilvēliem pasaulē. D. Dana uzskata, ka nav bezcerīgu konflikta situāciju, ja tie ir racionāli apzināti. Konfliktā nav obliāti vienam jāzaudē un otram jāuzvar. Nav obligāti jāmaina otrs cilvēks (pieaugušu cilvēku mainīt ir tik pat kā neiespējami, ja tikai viņš pats negribēs mainīties). Var pat saglabāt savas perceptīvās ilūzijas un tomēr konfliktu atrisināt. Ir trīs racionālā konflikta līmeņi: krīze, sadursme, un uzplaiksnījums. Ar pēdējā risināšanu nav vērts nodarboties, tam nevajadzētu pievērst uzmanību kā jau gadījuma konfliktam. Krīzes gadījumā, kad konflikts draud ar pilnīgu attiecību saraušanu, nepieciešams starpnieks, kurš palīdzētu krīzi novērst, trešā puse, miertiesnesis – konfliktologs, psihologs. Kad krīzes situācijā ir, piemēram, pāris, kas nolēmis šķirties, divas firmas, kas gatavas tiesāties.

„Četru soļu” metodeir domāta vidējam konflikta līmenim – sadursmei. Šeit var būt klāt trešā persona, bet var arī nebūt. Viens no oponentiem pats var uzņemties iekšējā starpnieka lomu.

Pirmais solis – vajag atrast laiku un iespēju aprunāties ar oponentu. Ja cilvēku starpā nav komunikacijas, nebūs arī konflikta risinājuma. Ir jārāda apstākļi komunikācijai. Pastāv divi pamatlikumi, kuriem jau iepriekš jāpiekrīt abiem konfliktantiem. Šie divi pamatlikumi it kā nepieļauj „slikto refleksu” lietošanu. Pirmais likums: mēs neatkāpsimies no sarunu iespējas, mēs neizvairīsimies no komunikācijas. Otrais likums: mēs neizmantosim draudus un varu, lai uzvarētu. Mēs esam dabas būtnes, akcentē amerikāņu psihologs, mēs nevaram pārveidot savas uztveres un emocijas, kas ir ģenētiski ieprogrammētas, taču mēs varam mainīt savu izturēšanos. Cilvēki ar normālu psihi ir spējīgi izvēlēties savu izturēšanas veidu. Pat tad, ja otrs cilvēks Man nepatīk, es jūtu stipras antipatijas, tomēr es varu atrast iespēju ar viņu runāt. Pat tad, ja man ir konflikts ar vadītāju, viņš var atrast izturēšanas veidu, lai nepiespiestu mani, lai nedominētu sarunā. Vēl jo vairāk, ja es pats esmu vadītājs un man ir iespēja izvēlēties.

Otrais solis. Vajag atrast laiku un vietu, kur šī saruna varētu notikt. Šeit ir divi nosacījumi. Pirmais – jaatrod pietiekami daudz laika (vidēji nopietna konflikta gadījumā – ne mazāk par stundu). Otrais – jāizvēlas tāda vieta, kur neviens netraucēs (telefons, televizors, berni, radi, apmeklētāji u.c.).

Trešais solis – pati saruna. Sarunā tās iniciatoram ir jāpilda divi uzdevumi. Pirmais – jāseko, lai netiktu pārkāpti divi pirmā soļa likumi. Otrais – jāatbalsta samierināšanās reakcijas. Nekādā gadījumā nedrīkst palaist tās garām. Ja sarunā piedalās trešā puse, tad tam seko starpnieks.

Pirmie trīs sarunas soļi ir pašsamierināšanās process. Ja abas konfliktējošas puses ievēro likumus un nosacījumus, aug to psihiskie spēki, parādās „izrāviena iespējas”, lai mainītu attieksmi vienam pret otru. No pretiniekiem konfliktanti kļūst par partneriem, cilvēkiem, kuri kopā meklē aktuālās problēmas atrisinājumu, sadarbojas. Ja netiek panākts šis lūzums, konfliktu nevar atrisināt, tas „iestrēgst” vai pat padziļinās. Jāņem vērā, ka katra cilvēkauzemapziņā ir spēki, kas tiecas uz harmoniju, vajag tikai prast tos izmantot. Taču jāapzinās, ka lūzuma punkti, „izrāviens” ir tikai ievirzes mūsu attieksmē, tās vēl nav izmaiņas mūsu uzvedībā, mūsu rīcības veidā. Tāpēc nepieciešams ceturtais solis.

Ceturtais solis – vienošanās panākšana. To sagatavo trešais solis. Laba vienošanās paredz trīs nosacījumus.

1. Vienošanās ir sabalansēta: neviens nav ne uzvarētājs, ne zaudētājs uz cita rēķina. Abas puses ir ieguvušas vismaz kaut ko.

2. Abi cilvēki vienojas par tālāko uzvedību, par to, kā viņi turpmāk izturēsies viens pret otru. Vienošanās ir virzīta uz nākotni, un tāpēc šeit nevajag pieminēt to, kura dēļ izcēlās konflikts.

3. Labas vienošanas raksturojums ir arī tas, ka tā tiek fiksēta: uzrakstīta uz papīra, ierakstīta, piemēram, magnetofona lentē, lai vajadzības gadījuma to precīzi varētu atsaukt atmiņā. Ja sarunā piedalās starpnieks, tad viņš fiksē vienošanos un rūpējas par tās sabalansētību. Lai „četru soļu” metode varētu darboties, nepieciešami dažī priekšnoteikumi:

• Konflikts ir starp divām personām,

• Cilvēku attiecībām ir un var būt vēsture (attiecības turpinās procesā),

• Abas puses piedalās sarunā fiziski (piemēram, tās nepārstāv advokāti),

• Abi konfliktanti ir līdzvērtīgā situācijā (pozīcija „blakus”). Lai šī metode varētu darboties, partnerim ar augstāku varas potenciālu ir „jānolaižas” no sava statusa augstumiem,

• Abām personām ir jabūt psihiski normālām, tās nedrīkst būt alkohola vai narkotiku reibuma.

6. DIALOGA SPECIFIKA KONFLIKTRISINOJOŠĀ KOMUNIKĀCIJA

Pats grūtākais un svarīgākais „četru soļu” metodē, protams, ir trešais solis – pati saruna. Tāpēc aplūkosim to pamatīgāk.

Ja mēs esam dialoga iniciatori, sarunas plānu vajadzētu iepriekš pārdomāt. Ievadā būtu vēlams izteikt atzinību cilvēkam par to, ka viņš ir devis piekrišanu sarunai ar mums. Tālāk nepieciešams izrēdīt optimistisku noskaņu, ka rezultāts tiks sasniegts un mēs atradīsim izeju no serežģītāš situācijas. Šī suģestēšana, emocionālā iespaidošana ir īpašī nozīmīga, ja partneris šaubās, ir skreptiski noskaņots. Lietderīgi ir taktiski atgādināt par pamatnoteikumiem sarunā. Tālāk nepieciešams pašam objektīvi un konkrēti definēt sarunu priekšmetu. Pieņemsim, ka pasniedzējs runā ar studentu, kurš auditorijā ir uzvedies agresīvi, izaicinoši. Šajā gadījumā sarunas priekšmets būs par to, ka studenta uzvedība ietekmē pasniedzēja nodarbību.

Pēc sarunas priekšmeta definīcijas vajadzētu uzaicināt partneri aprakstīt radušos problēmu no viņa viedokļa, lai noskaidrotu. Kā otra puse uztver konflikta priekšmetu. Šis uzaicinājums ievada dialogu. Pati galvenā iemaņa, kas vajadzīga dialogā, ir aktīvās klausīšanās realizācija, prasme sadzirdēr partneri. Mums jābūt gataviem izdzirdēt par sevi ļoti nepatīkamas lietas. Jācenšas reaģēt ne pārāk emocionāli un nepartraukt partneri. Jādod iespēja cilvēkam izteikt savas negatīvās jūtas, kas nospiež un nomāc, stimulē konfliktējošo uzvedību. Otrā noderīgā iemaņa ir pozitīvas attieksmes demonstrācija pret savas jūtas un domas izsakošo partneri kā pretstats agresivitātei. Klausoties jācenšas emocionāli atbalstīt partneri, ieņemt „atvērtās” pozas, neslēpt plaukstas, uzturēt vizuālo kontaktu. Dialoga uzdevums ir noskaidrot konfliktantu patiesās vajadzības un mērķus. Dialogā arī mums ir jāatklāj partneram savas patiesās intereses un jūtas, nedrīkst izvairītiespar tām runāt, ja vēlamies panākt efektīvu konflikta atrisinājumu. Taču, ja esam konflikta atrisināšana siniciatori, mūsu izteikumiem vajadzētu būt emocionāli līdzsvarotiem, savaldīgiem un konkrētiem. Nevajag baidīties būt vaļsirdīgam ar partneri. Cilvēks, kas atklāti runā par savām vēlmēm un jūtām, kļūst saprotams sarunu biedram, rtimulē partnera empātiju.

Dialoga uzdevums ir veicināt konflikta atrisināšanu. K. Saslaka akcentē „smadzeņu vētru” kā vienu no optimāla risinājuma atrašanas līdzekļiem. „Smadzeņu vētru” – ideju producēšanu mēs varam panākt ar atvērtajiem jautājumiem partnerim: „Kā, pēc jūsu domām, mēs varētu apmierināt savas intereses?”, „Kādu jūs saskatāt izeju no dotās situācijas?”, „Ko mēs abi varētu darīt lietas labā?” u.c. Ideju ģenerēšanā, protams, varam piedalīties arī mēs paši. Prasmīgi lietotas partnera ieinteresēšanas un pārliecināšanas metodes var sekmēt konflikta atrisināšanu.

Jārēķinās, protams, arī ar to, ka „smadzeņu vētra” var novest mūs pie secinājuma, ka pagaidām optimālu konfliktaatrisinājumu mes nesaskatām un viss ir jāsāk no gala. Un tomēr pat tāds it kā neveiksmīgs lēmums ir labāks par infertu – konflikta nēsāšanu un pārdzīvošanu sevī, kas draud mums ar infarktu vai kuņģa čūlu.

D. Dana uzskata, ka dialoga ir divas stadijas – konfrontācijas stadija, kurā oponenti pretstata savas vēlmes un intereses, un samierināšanās stadija, kad cilvēki meklē konflikta atrisināšanas iespējas. Pirmā fāze pāriet otrajā spontāni. Ir četri spēki, uzsver konfliktologs, kuri atbalsta saskaņu un sekmē konflikta atrisināšanu.

1. Nogurums no tā, ka mums ir konflikts ar oponentu.

2. Vēlēšanās sasniegt harmoniskas attiecības, vajadzība pēc miera. Šīvēlēšanās mums ir, lai gan ir arīcita – mums gribas, lai konflikta atrisinājums būtu mums izdevīgs.

3. Katarse – atbrīvošanās no sasprindzinajuma, kas seko izteikšanās periodam, emocionāla „izlādēšanās”.

4. „Kavēšanas” reflekss. Dzīvniekiem plēsoņām tas ir iedzimts, bet parādās arī cilvēkam. Ja mums ir nožēla par konfliktu ar partneri un viņš to apzinās, tad visdrīzāk arī oponentam radīsies vēlēšanās konfliktu mazināt un nevis izrādīt klaju agresivitāti.

M. Argails apgalvo, ka visas negatīvās emocijas un konflikti rodas no tā, ka cilvēki netiek pietiekami mīlēti. Konfliktrisinošajā dialogā pats galvenais ir nodibināt draudzīgas attiecības. Vēlams sākt ar maigu komplimentu partnerim. Ir trīs sfēras – izskats, īpašums, raksturs, – kurās mēs vienmēr varam atrast kaut ko tādu, kas runa par labu oponentam (kaut vai tikai vienā). Ar uzslavu mēs pārsteidzam cilvēku, kas tradicionāli gatavojas konfrontācijai, u niegūstam kontroli par situāciju, laiku un arī konflikta atrisinājumu. Konflikta situācijā, akcentē angļu psihologs, galvenais nav iedokļi un fakti, bet gan sarunu biedru jūtas. Jāpalīdz partnerim atbrīvoties no emocionālās spriedzes ar laipnību, ieinterestību viņā pašā un viņa problēmās, aktīvo klausīšanos, maksimāli jāizmanto kompromisa taktika.

7. NEKAITĪGA EMOCIJU „IZLĀDĒŠANA” KONFLIKTU GADĪJUMOS

Neviens cilvēks nenodzīvo savu mūžu pilnīgi bez konfliktiem. Ar konfliktiem parasti ir saistītas sevišķi spēcīgas emocijas, jo konflikti tomēr ir ekstremālas saskarsmes situācijas. Kamēr esam pāruzbudināti un negatīvu emociju pārņrmti, grūti cerēt uz veiksmīgu konflikta atrisināšanu. Tam nepieciešama „vēsa” galva. Jāprot atbrīvoties no liekās spriedzes, nekaitējot sev un lietai, neprovocējot partnera atbildes agresiju, kuru varētu izraisīt mūsu negatīvo emociju noreaģēšana uz oponentu. Vienmēr jāatceras, ka saskarsmē darbojas „emociju atgriezeniskais likums”, kura būtību labi izsaka latvišu sakāmvārds „Kā mežā sauc, tā atskan”.

Pastāv divi nekaitīgi emociju „izladēšanas” veidi – vizualizācija un muskulārā reaģēšana (objekta aizstāšāna).

Ja partneris mums ir radījis dusmas, saniknojis ,nokaitinājis, izturējies pret mums nicinoši un pazemojoši, un sevišķi tad, ja viņš ir mūsu priekšnieks vai nozīmīgs radinieks, no kura gaidām mantojumu, varam izmantot vizualizāciju, lai „izlādētu” savu agresiju. Ar iztēles, fantāzijas palīdzību varam iedomāties visu, ko mēs gribētu ar viņu izdarīt: pakārt aiz ļaunās mēles, sadedzināt sārtā, piekaut līdz zilumiem. Varam iedomāties nepatīkamo cilvēku galīgi muļķīgā un neveiklā situācijā: „tusnītis spēlē tenisu”, „augstais ierēdnis kā vabole rāpo pie bargās laulenes kājām”. Galvenais, lai neietērpjam savas negatīvās emocijas vārdos, bet mūsu neverbālos kodus nejūtīgais partneris diez vai sapratīs, toties mēs atgūstam pašapziņu un varam aukstasinīgi turpināt dialogu.

Laba metode ir arī negatīvo emociju muskulāra noreaģēšana. Pēc saskarsmes ar augstprātīgu, agresīvu partneri varam pacensties tīri fiziski atbrīvoties no spriedzes – noiet 10 kilometrus kājām, ar rokām izmazgāt pāris nedēļas krājušos veļu, sarīkot skriešanās sacensības ar savu dogu. Varam aizstāt dominanto „iedomu vāceli” ar spilvenu un kārtīgi to samīcīt, saplēst pāris apnikušus šķīvjus vai dažas vecas avīzes līdz mikroskopiskiem gabaliņiem. Galvenais, ka nedarām to „bīstamā” subjekta klātbūtnē. Šajās darbībās mēs gluži fiziski „attīram” savu organismu no negatīvās spriedzes un nepieļaujam konfliktu uzslāņošanos. Nākamreiz satiekot nepatīkamo personu, mēs jau uztversim viņu samērā vienaldzīgi, divreiz īsti dusmoties par vienu un to pašu nevar – emocijas jau ir „izlādētas”.

Mēs nespējam izvairīties no visiem konfliktiem. Var gadīties, ka mums neizdodas atrisināt visas problēmas tieši tā, kā vēlamies. Reizēm mēs nekādi nevaram ietekmēt notikumu gaitu. Taču varam noteikt attieksmiun nostāju, kādu ieņemam katrā konkrētā situācijā.

Kad jums jārisina konflikti un jāparvar pretrunas, izmantojiet šo sešpakāpju rīcības modeli.

1. Uzklausiet.

2. Apliecieniet.

3. Izskaidrojiet.

4. Meklējiet izeju.

5. Izsakiet skaidru, nepārprotamu un apņēmīgu viedokli.

6. Izdariet kopsavilkumu.

Dzīves temps ir straujš, un daudzi no mums dzīvo ārkārtīgi intensīvi. Ātrums un apsviedība var noderēt, virzot uz priekšu darījumus, taču, uzņemoties vadību konfliktsituācijās, nepieciešama apdomīgāka, atturīgāka attieksme.

Secinājumi

Šī tēma ir ļoti aktuāla mūsdienu sabiedrībā, jo ar konfliktiem mēs saskaramies ļoti bieži un bieži vien nemākam tos pareizi atrisināt.

Mēs nespējam izvairīties no visiem konfliktiem. Var gadīties, ka mums neizdodas atrisināt visas problēmas tieši tā, kā vēlamies. Reizēm mēs nekādi nevaram ietekmēt notikumu gaitu. Taču VARAM noteikt attieksmi un nostāju, kādu ieņemam katrā konkrētā situācijā.

Kad jums jārisina konflikti un jāpārvar pretrunas, izmantojiet šo sešpakāpju rīcības modeli.

1. Uzklausiet.

2. Aplieciniet.

3. Izskaidrojiet.

4. Meklējiet izeji.

5. Izsakiet skaidru, nepārprotamuun apņēmīgu viedokli.

6. Izdariet kopsavilkumu.

Dzīves temps ir straujš, un daudzi no mums dzīvo ārkārtīgi intensīvi. Ātrums un apsviedība var noderēt, virzot uz prikšu darījumus, taču, uzņemoties vadību konfliktsituācijās, nepieciešama apdomīgāka, atturīgāka attieksme.

„Cilvēkam var atņemt visu, izņemot vienu: pēdējo vēl atliekušo cilvēka brīvību – iespēju katrā konkrētā situācijā paust savu attieksmi, izvēlēties pašam savu ceļu.”

Viktors Frankls

Izmantotā literatūra

1. Omārova S. Cilvēks dzīvo grupā. – Rīga, 2002. -169-175 lpp.

2. Pickering P. How to manage conflicy. USA: Career Press, 2000. -9-38 lpp.

3. Скотт Дж. Г. Способы разрешения конфликтов: Киев, 1991. -95-110 lpp.

4. http://www.jsvpp.jrp.lv/Medicina/psihologija.htm [Elektroniskais resurss].-2007. g. 18. februārī