Konrāds Ubāns

Rīgas 49. vidusskolas
8.c klases skolnieka
Mārtiņa Graša
referāts literatūrā

Konrāds Ubāns

04.12.06, Rīgā

Dzīves dati

Konrāda Ubāna vecāki ir no Cesvaines, bet bērni dzimuši Rīgā. Pats Konrāds Ubāns dzimis 1893. gada 31. decembrī, kad nosaukts par Aleksandru Kārli Konrādu. Bērnību, to arī galvenokārt pavada pilsētā, bet pa vasarām brauc uz laukiem, pie radiem. Viņa tēvs pelna iztiku ģimenei, bet pats Konrāds, kā vienīgais dēls ģimenē, palīdz mātei mājas darbos. Viņa skolas gaitas sākas 1902. gadā Odiņa tirdzniecības skolā, kur māca arī zīmēšanu. Šo skolu K. Ubāns pabeidz 1910. gada pavasarī. Vasaru, pēc skolas, pavada Odesā, kur nolemj iestāties Odesas mākslas skolā. K. Ubānu uzņem pirmajā kursā, bet mācās tur tikai pusgadu, jo vēlāk atgriežas Rīgā. Tad drauga pamudināts, viņš iestājas Rīgas mākslas skolā, kur mācās pie V. Purvīša (1911-1914). Tad arī notiek pirmās izstādes ar Ubāna piedalīšanos (1911. gads).
Sākas pirmais pasaules karš. 1915. gadā K. Ubāns piedalās labdarības izstādē, kuras ienākumi domāti nosūtīšanai uz Penzu. Tur sākas Ubāna gaitas Penzas mākslas skolā, kur mācās līdz pat 1916. gadam. Tad arī viņu iesauc armijā. Pēc atgriešanās Latvijā 1918. g. Ubāns aktīvi iesaistās mākslas dzīvē, un kļūst par mākslinieku apvienības ”Rīgas grupa” biedru.
1920. gadā sāk strādāt par direktora vietnieku Rīgas Valsts Mākslas muzejā, bet 1925. gadā sāk strādāt par gleznošanas pasniedzēju Latvijas Mākslas akadēmijā. Sācis strādāt par pasniedzēju, viņš iestājas tikko dibinātajā mākslinieku biedrībā “Sadarbs”, kuru pēc gada pamet. Viņš no 1928.-1931. gadam bija skolotājs un mākslinieks arī Rīgas Tautas augstskolā.
No 1932.-1936. gadam, ar pārtraukumiem, Ubāns konsultē Liepājas māksliniekus. Šajā laika posmā K. Ubāns gleznoja Pērses un Kokneses ainavas un ļoti daudz portretu.
Četrdesmitajos gados K. Ubāns sāk strādāt par gleznošanas katedras docentu Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijā un vēlāk par gleznošanas pasniedzēju Latvijas Mākslas akadēmijā, un par profesoru Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmijā, kad saņēmis LPSR apbalvojumus un medaļas.
Konrāds Ubāns miris 1981. gadā.

Citi par K. Ubānu

Anšlavs Eglītis par K. Ubānu savā romānā “Pansija pilī” raksta tā:
“Ubāns bija glīts, kulturāla paskata cilvēks. Vidēja, bet samērīga auguma, vienmēr rūpīgi nokopies, tumšā uzvalkā. Ļoti laipns, vienmēr turēja lūpās tikko viešamu ironisku smīniņu. Viņš bija ļoti savaldīgs, nekad nesteidzās, nekad neiekarsa un neielaidās strīdos. Ja kādreiz tomēr sadusmojās, tad viņa acis drusku nozibsnīja, mazliet piežmiedzās un it kā garlaikodamies viņš sāka izklaidīgi skatīties apkārt. Likās, ka pat savus skatienus viņš vēlējās paturēt pie sevis, jo, galvu piegāzis, mēdza lūkoties it kā līdztekus degunam, reizēm piemiegdams vienu aci. Tad viņš klusībā vēroja priekšmetu krāsas un gaismojumus, jo īsts gleznotājs jau visu pasauli skata tikai kā vielu glezniecībai.” Vakars, kuru mazais Anšlavs pavadīja kopā ar Ubānu pāri, romānā raksturots šādi: “Nekad citreiz neatceros redzējis Ubānu tik atklātu un ārupvērstu. Īpaši strupi, tikai atsevišķus mirkļus izceldams, viņš stāstīja kā sastapis savu jauno sievu, kā iepazinies ar viņu un kā piespiedis sevi apprecēt.”
Konrāds Ubāns esot runājis tikai par lietām, kas patīk, bet uz jautājumiem kas nepatīk, atbildējis strupi.
Ubāns labprāt klausījās mūzikā, skatījās un rādīja gleznas, bet no tiešām sarunām par mākslu izvairījās, vai arī izlīdzējās ar noslēpumaini īsām, vispārīgām piezīmēm. Kad es uzplijos viņam stingrāk, prašņādams par visādiem glezniecības un krāsu tehnikas noslēpumiem, viņš kļuva vēl vairāk neizdibināms, strupāks un vispārīgāks un ļoti laipni, bet tomēr nepārprotami lika noprast, ka par tik smalkām un cildenām lietām viņš varbūt ielaistos sarunās ar kādu iesvētītu lietpratēju, bet ne jau ar katru neprašu, kāds, piemēram, biju es. Šī savaldītā stāja mani diezgan kaitināja, bet drīz vien es aptvēru, ka tā neizturējās Ubāns vien, tā bija jau ievērību guvušu meistaru stāja.” Savukārt par Ubāna jauno sievu un viņu savstarpējo izturēšanos Anšlavs raksta šādi: “Viņa jaunā kundze visu laiku likās mazliet uzbudināta un priecīgi pārsteigta. Pašā jaunības svaigumā, viņa man šķita neparasti glezna un piemīlīga, un viņas pilnīgajām lūpām piemita kaut kas interesanti eksotisks, ko arī mans tēvs sarunās vairākkārt atzīmēja. Jaunais pāris likās stipri iemīlējies, jo tie patstāvīgi viens otru pačubināja un paķircināja, gan darīdami to ar tīšu, drusku ironisku uzsvēršanu, kas man, viesus novērojot, likās ļoti smalki un asprātīgi.”

Glezniecība un darbi

Konrāds Ubāns daudz gleznoja ainavas, ar kurām arī guva sabiedrības ievērību, nereti gleznoja portretus, kluso dabu un aktus, viņš turpināja pilnveidot savu daiļradi: plašāks kļuva viņa ainavisko motīvu loks, arvien bagātāka un niansēta krāsu valoda, pārdomātāka kompozīcijas uzbūve. 1957.gadā Rīgā sarīkotā K. Ubāna plašā personālizstāde guva ļoti augstu vērtējumu.
K. Ubāna iemīļotākā tematika – Pērses krasti pie Kokneses, Rīgas nomales, Vidzemes lauki.
Daudzas no šīm tēmām bija izkoptas jau Ubāna agrīnajos darbos, taču četrdesmitajos un piecdesmitajos gados tās parādās jau citā aspektā. Neatkarīgi no darba lieluma, mākslinieks visus savus darbus sāk un beidz plenērā, un emocijas viņā mostas jau izvēloties dabas objektu. Ubāns vadās pēc klasiskā plenēra glezniecības principiem, ņemot vērā pārmaiņas, kas notiek krāstoņos gaisā un gaismas iedarbības ietekmē, taču gleznas emocionālās izteiksmības dēļ šos toņus intentificē un nonāk pie plenēra tonālās glezniecības savdabīga paveida. Turklāt izcilās kolorista spējas ļauj viņam krāsu īpašu patiesīgumu. Tādēļ mākslinieks savās gleznās prot atklāt katras koku sugas lapotnes krāsas kvintesenci.
K. Ubāna ainavu kāpināto izteiksmību nosaka ne tikai plenēra toņu intensifikācija, bet arī viņa iecienītie krāsu salikumi – specifiski ubāniskas gammas un akordi – galvenokārt gaiši zilā un brūnā, zaļā un violetā, oranžā un zaļā pretstatījumi, kurus meistars saskata, gleznojot visbiežāk agra pavasara un vasaras pēcpusdienas rieta stundās, apgūstot šiem gadalaikiem un stundām raksturīgās krāsu kombinācijas.
Konrāds Ubāns attēlo dabu no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Raksturīgi, ka arī koku un krūmu attēlojumā, K. Ubāns akcentē haotiskumu un mežonīgumu.
Savukārt ziedošo koku motīvs, kuram mākslinieks pievēršas piecdesmitajos gados, nav meistaram tik tuvs, lai iegūtu tik pat izjustu interpretējumu kā agrā pavasara tēma, kuru Ubāns iemūžinājis ar optimistiskas noskaņas cauraustiem, gaišiem audekliem ar ziedošām ābelēm.(“Ziedošās ābeles”-1953; “Ābele” –1962., u. c.).
Atšķirībā no V. Purvīša skolas meistariem, kurus zaļie toņi nesajūsmināja, K. Ubāns īpaši mīl tieši zaļo krāsu un risina tās problēmu vasaras ainavās.
K. Ubāns attēlo dabu konkrētā apgaismojumā, visbiežāk tā ir vakara saule. Viņš mīl novakares, kad saule redzama cauri mākoņiem kā blāvs disks, jo tad saule netraucē strādāt.
Vēl gleznieciskāks Ubāns kļūst Pērses dabas attēlojumos, šais ainavās viņš parādās kā patiess “zaļās stihijas” apdziedātājs. Pērses gravā viņš sācis strādāt jau divdesmito gadu vidū, bet paši nozīmīgākie darbi tapuši piecdesmitajos, sešdesmitajos gados.( “Pērse”-1947.; “Rudens saule”-1953). Šajā pašā vietā 1967.gadā gleznotā “Pērse” liecina, ka Ubāns ir īsts romantiķis.

Secinājumi

Uzrakstot šo referātu man izdevās viss, ko biju ieplānojis. Es iepazinu tuvāk Konrādu Ubānu gan kā ļoti labu mākslinieku, gan kā cilvēku. Tagad zinu, ka viņš ir ļoti interesants cilvēks, ļoti pieklājīgs, mierīgs, apdāvināts ar lielisku talantu.
Man prieks, ka zinu ko vairāk par vismaz vienu latviešu gleznotāju.
Tā kā rakstu referātu par konkrētu mākslinieku pirmo reiz, varu tikai teikt, ka tas ir daudz grūtāk, nekā biju iedomājies, bet tas noteikti nāca man tikai par labu.

Leave a comment