Kubisms

Ventspils 5. vidusskolas

12. b klases skolnieces

Lauras Leistmanes

Referāts

Kubisms

Ventspilī

2007

Saturs

Saturs.............................. 1. lpp

Kubisms.............................. 2. lpp

Pablo Pikaso............................. 4. lpp

Pielikums.............................. 6. lpp

Izmantotā literatūra........................... 8. lpp

Kubisms

Kubisms visagrāk un visā pilnībā attīstījās Parīzes avangarda ietvaros laikā no 1907. – 1914. gadam un turpinājās līdz pat 20. gs. vidum. Kubisma radītāji bija spāniešu izcelsmes mākslinieks Pablo Pikaso un franču gleznotājs Žoržs Braks, vēlāk viņiem pievienojās spānietis Huans Griss, Albērs Glēzs, Žans Mecenžē, Fernāns Ležē, Rožē de Lafrenē, Anrī Lefokonjē, Robērs Delonē, Fransiss Pikabija un citi. No 1911. gada Parīzes izstādēs sāka piedalīties arī kubisti tēlnieki – Reimons Dišāns-Vijons, Anrī Lorāns, Aleksandrs Ar

r
rhipenko, Žaks Lipšics.

Kubisms izvirzīja savu teoriju, ka dažādi objekti jāattēlo pēc personiskās idejas, ieceres, nevis juteklisko iespaidu ietekmē, pastāvīgi tēlojumu salīdzinot ar īstenību. Atraušanās no vizuālās realitātes, rīkošanās ar pieņēmumiem kubistiem nozīmēja materiālo objektu ģeometriskās uzbūves atveidošanu. Priekšmetiskā pasaule tika attēlota kā vienkāršu plakņu, apjomu un robežlīniju sakopojums. Kubistu ģeometrizācija tiecās pēc izteikti patstāvīgas kompozīcijas, kurā tēloto objektu pazīmes tika izvēlētas un attiecinātas tā, lai nekādā ziņā nevarētu rasties vizuālās realitātes ilūzija, lai gleznā tās ierastie pazīšanas kritēriji nebūtu manāmi. Ku
u
ubisti tiecās skatītāju piespiest skatīt gleznu vienīgi kā cilvēka darinājumu, kā krāsu un formu sadalījumu uz plaknes, atsevišķus elementus pēc iespējas pretrunīgāk attiecinot, lai aizkavētu to sakļaušanos par vienotu realitātes attēlu. Apjomi gleznā tika modelēti ar tumšākiem un gaišākiem krāsu to
o
oņiem tā, lai nesaglabātos priekšstats par vienotu, no kāda konkrēta gaismas avota atkarīgu gaismēnu. Ķermeniski apjomīgie elementi, šķietami telpiskie padziļinājumi apvienojās ar plakanību, tēlotie objekti nebija viengabalaini, tie sadalījās, deformējās, to proporcionālie samēri veidojās brīvi salīdzinājumā ar dabiski iespējamajiem. Gleznās perspektīves (plaknē tēloto objektu šķietamās lielumu, kontūru un krāsu izmaiņas atbilstoši attālumam no skatījuma punkta) attiecības tāpat bija pretrunīgas un mānīgas, kubisti atteicās arī no viena skatu punkta principa tēlojumā, kas daudzus gadsimtus bija dominējošs. Kubistu reakcija uz impresionistisko un postimpresionistisko daudzkrāsainību un vajadzība abstrakti modelēt apjomus un plaknes vedināja radikāli mainīt arī ierasto krāsu gammu: gaišo, silti vēso krāsu vietā nāca neitralizēti, bieži satumsināti toņi – jaukti brūnie (zemes krāsas), pelēkie, melnie, pelēcināti zilie, zaļie un citi; radās savdabīgi harmoniska to
o
oņkārta, kas ar savu atturību, tumšo un silto toņu lielo īpatsvaru atgādināja vecmeistaru krāsu salikumus.

Kubistu attēlotie tēli un motīvi bija ikdienišķi un iekļāvās arī tradicionālo žanru ietvaros, tie arī daudz neatšķīrās no reālistu, impresionistu un fovistu darbu tematikas. Tika tēlotas parastu motīvu ainavas ar pakalniem, ēkām, kokiem, klusās dabas ar galdiņiem, traukiem, pudelēm, portretiskas vai sadzīves žanra figūras ar mūzikas instrumentiem, pīpēm, vēdekļiem, kārtīm, avīzēm. Motīvu kopums galvenokārt tika ņemts no mākslinieka darbnīcā vai kafejnīcā redzamā skata, katrā ziņā tas bi
i
ija saskaņā ar ierasto dzīvi. Dažreiz tika veidotas tradicionālās kailfigūras vai franču skolai tipisks personāžs no teātra pasaules (arlekīna tēls). Kubistiem tuvais ģeometriskums rosināja gleznot arī piemērotus objektus – stingras mūra ēkas, telpiski labi apjaušamus traukus, galdus un citus līdzīgus priekšmetus, bet jo īpaši kubistiem patika attēlot mūzikas instrumentus – ģitāras, vijoles, kuru liektās, lauztās, cietās un reizē caurumotās formas, stīgu līnijām rotātas bija lielisks materiāls kubisma idejai, turklāt atgādināja abstraktāko no mākslas veidiem – mūziku.

Kubisma attīstības pamatposmus, galvenokārt periodizējot Pablo Pikaso grupas darbību, mākslas vēsturē bieži apzīmē par “analītisko” un “sintētisko” kubismu.

Pēc kubisma sākuma perioda, kad tēlotie ģeometrizētie objekti vēl saglabāja ķermenisko noslēgtību, laikā no 1909. līdz 1912. gadam tie tika arvien vairāk “analizēti” – izjuka sastāvdaļās. Iemodelētās, ieēnotās plaknītes, lodveida virsmu elementi, līnijas pa daļai zaudēja jebkādu sakaru ar tēlojamo motīvu, kļuva pilnīgi abstraktas (iedomātas), pašvērtīgas vai nejaušas. Šajā laikā kubisti sasniedza abstraktas mākslas robežu, to gan vēl pa īstam nepārkāpjot, jo saglabājās, kaut fragmentāri, norādes uz realitāti (kāds vienkāršots roktura, stīgu, figūras daļas iezīmējums). Objektu formas bieži izzuda fonā, citkārt tika sasmalcinātas ar atsevišķa triepiena tehniku, radot to daļēju saplūšanu ar tīri abstraktu telpu, kurā tēlotie objekti kļuva šķietami caurspīdīgi, zaudēja savu materialitāti. Analītiskā kubisma plaknes un līnijas visbiežāk tika kārtotas dažādos virzienos, paralelitāte un taisnleņķa horizontāles un vertikāles nebija noteicošās, sadrumstaloto plastisko elementu modelējums radīja ne tikai sakušanas, bet arī vibrācijas (svārstību, trīcēšanas, kustības) efektu.

Laikā no 1912. līdz 1914. gadam Pablo Pikaso, Žoržs Braks un Huans Griss darināja plašāku, skaidrāku un noteiktāku plakņu, līniju un apjomu fragmentu kompozīcijas. Tās tika “sintezētas” (saistītas) no abstraktiem pirmelementiem; gleznojumi kļuva regulārāki uzbūvē, statiskāki (statisks – tāds, kurā neizpaužas darbība, spraigums), vairāk tika akcentētas plaknes, arvien lielāku nozīmi ieguva krāsu laukumi. Tajā pat laikā kubisti savos darbos ienesa pavisam neparastus elementus – sākot no 1911. gada tajos parādījās iegleznoti burti, vārdi, bet no 1912. gada pavisam sveši materiāli – uzlīmēti papīri un tamlīdzīgi. Radās kolāžas (no franču coller – līmēt) tehnika, kas vēlāk izplatījās modernisma mākslā. Pielīmēti tika tapešu, avīžu un vaskadrānu izgriezumi, papīri ar iespiestu šriftu, ļoti raksturīgas bija papīrā attēlotas koka vai šķiedru virsmas. Bez tam krāsvielām klāt tika jauktas smiltis, zāģu skaidas vai pelni, lai radītu ne tikai apskatāmu efektu, bet arī taustāmu.

Kubisma attīstību pārtrauca Pirmais pasaules karš. Tikai Pablo Pikaso turpināja pieturēties pie tā principiem līdz 20. gadu vidum un pat vēl ilgāk.

Pablo Pikaso

Pablo Pikaso (īstajā vārdā Pablo Ruiss i Pikaso; 1881–1973) veiksmīgi strādāja glezniecībā, dažādās grafikas tehnikās, veidoja skulptūras, strādāja monumentālās glezniecības jomā, gleznoja teātra dekorācijas, veidoja un apgleznoja keramiku, rakstīja lugas, dzejoļus, stāstus un turklāt vēl bija izcils zīmētājs.

Spānietis, kurš visu savu mūžu nodzīvoja Parīzē, savā daiļradē veiksmīgi apvienoja spāņu traģisko dzīves izjūtu un mīlestību uz neparasto ar franču skolas racionālo pieeju dzīvei. Visa Pikaso savdabīgā un spilgtā daiļrade ir veltīta cilvēkam. Laikā no 1900. līdz 1905. gadam, risinot šo tēmu, mākslinieks zilo toņu gammā (tā sauktais “zilais periods”) radīja savu īpatnējo skumjo pasauli, kurā mājoja ubagi, kropļi, pamesti neveiksminieki. Reizēm to starpā bija sieviete – māte, reizēm sirmgalvis, reizēm pat vesela ģimene. Attēlojot 20. gadsimta cilvēkus, Pikaso viņus atveidoja ar tādu pašu bijību pret būtiski cilvēcisko kā cilvēka tēla nozīmes atklājēji renesanses mākslinieki. Tā, piemēram, gleznā “Māte ar bērnu” (1901) sēdošā sieviete ir attēlota līdzīgi madonnām – intensīvā ultramarīna (zilas) krāsas apmetnī, kas tik tikko atdalās no nedaudz gaišāk zila fona, atbilstoši madonnas ikonogrāfijas (stingri noteiktas tēla atveidojuma likumības mākslā) tradīcijām viņa piespiedusi vaigu bērna galviņai, taču pašaizliedzīgo mātes mīlestību Pikaso pauž daudz iejūtīgāk un smalkāk nekā pagātnes madonnu meistari. Citos šīs tēmas risinājumos lielu nozīmi iegūst roku atveidojums – reti kādam māksliniekam roku žesti ir tik izteiksmīgi kā Pikaso šajā periodā. Gan seju, gan roku, gan pozu neparastība saista veco vīru tēlojumos, piemēram, “Sirmgalvis ar zēnu” (1903), “Ģitārists” (1903).

Ap 1905. gadu Pikaso pievērsās ceļojošo aktieru tēlojumam, mākslinieka uzmanību saistīja spilgti sarkanā tērpies klauns, Arlekīns rūtainās drēbēs, Pjēro tradicionālajā baltajā tērpā. Pikaso krāsu paletē ienāca līksmi sarkanā un rozā krāsa, tādējādi tā sauktais Pikaso “zilais periods” pārgāja “rozā periodā”, kas ilga līdz 1906. gadam. Sava “rozā perioda” darbos Pikaso pārsvarā izcēlis maigo, lirisko noskaņojumu, liegas skumjas, piemēram, darbā “Zēns ar suni” (1905), kā arī reti smalki izjustu mīlestības izpausmi starp ģimenes locekļiem (“Aktieru ģimene ar pērtiķi”, 1905). Šā perioda sieviešu tēlojumos ir pilnīgi zudusi līdzība ar madonnām – jaunās, trauslās sievietes ir mākslinieka laikabiedres, un tām piemīt kā maiga sievišķība, tā arī izturēta grācija.

Sākot ar 1907. gadu mākslinieka daiļrade ievirzījās citā gultnē. Pikaso mākslā meklēja jaunus risinājumus un tos atrada kubisma virziena idejās, kuru pamatatziņas jau sastopamas pirmajā kubisma virziena gleznā “Aviņonas meitenes” (1907). Par tipisku kubisma virziena darbu var uzskatīt gleznu “Tirgotāja A. Volāra portrets” (1908–1909), kurā audekla virsmu veido it kā caurspīdīgu, ģeometrizētu plakņu kārtas, un to kustīgo un mirgojošo elementu mijiedarbībā veidojas Volāra sejas vaibsti. Priekšstatu par atveidotā raksturu rada daudzas taisno un aso leņķu kombinācijas, kas seju padara visai iespaidīgu. Taču Pikaso neapstājās pie šī cilvēciskā rakstura attēlošanas veida un jau sintētiskajā kubismā pievērsās jaunām realitātes tēlu atveidošanas iespējām. Pie tam viņš ne tikai attēloja šos tēlus ierastajās formās, bet arī sasniedza to raksturā atklāšanā klasisku apskaidrību.

Pēc Pirmā pasaules kara sākās Pikaso neoklasikas periods, taču tajā radītie tēli nekļuva par “rozā perioda” tēlu atkārtojumiem, bet iezīmēja jaunu pakāpi cilvēka tēla izpratnē. Darbos parādījās klasiska līdzsvarotība plakņu izkārtojumā, dažos – ar sieviešu figūrām – monumentalitāte, gandrīz ēģiptiska vienkāršība un neparasts plastiskums. Šajā laikā līdz augstākajai meistarības pakāpei tika izstrādāts arī cits Pikaso daiļrades svarīgs elements – zīmējums. Mākslinieks tajā sasniedza izsmalcinātu skaidrību, taču apliecināja arī līnijas dinamiskās enerģijas izpratni, plūstošo, harmonisko līniju un ritmu izpratni.

Spānijas pilsoņu kara laikā nostiprinājās Pikaso saskarsme ar sirreālismu un tā ietekmēto savādo, izdomāto, dažreiz simbolisko tēlu radīšanas periods. Šajos sirreālisma garā veidotajos darbos unikālā savienībā izpaužas mākslinieka spāniskā nosliece uz iracionālo (prātam neaptveramo) un Francijā apgūtā tieksme uz racionālo (saprātīgo, loģisko). Gleznās ar sieviešu atveidiem bieži apvienoti elementi, kurus grūti iedomāties apvienotus, piemēram, dzelzs konstrukcijas un sievietes ķermeņa daļas (“Jaunava pludmalē”, 1930), un saskaldīti tie elementi, kuriem pēc loģikas būtu jābūt apvienotiem, piemēram, sejas vaibsti (“Raudošā sieviete”, 1937). Taču šie darbi ir patiesi savā dzēlīgi izsmejošajā dzīves izjūtā, tāpat kā patiess savā nežēlības izpausmē ir slavenais Pikaso darbs “Gernika” (1937), kurā mākslinieks protestē pret basku pilsētas Gernikas iznīcināšanu vācu fašistu uzlidojumā. Šis darbs uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem sniegumiem pasaules antifašistiskajā mākslā.

Otrā pasaules kara gados Pikaso mākslā pastiprinās māksliniekam raksturīgā traģiskā lietu un parādību uztvere. Darbos dominē viss atbaidošais un kroplīgais (“Sieviete, kas ķemmējas”, 1940), klusās dabas ir tumšas un drūmas, nereti tajās attēloti vēršu galvaskausi. Taču līdz ar kara beigām mākslinieks savos darbos ļauj ieskanēties arī priecīgākiem toņiem, top monumentāli, “Gernikas” stilā veidoti sienu gleznojumi, grafikas, 1949. gadā mākslinieks rada savu slaveno plakātu Miera kongresam, kas rotāts ar baloža atveidu. Pikaso mākslinieciskā aktivitāte nerima līdz pat mākslinieka nāvei (1973), viņš gleznoja, zīmēja, veidoja un apguva arvien jaunus žanrus un tehnikas.

Leave a Comment