Eseja
Studiju kursā ‘Filozofija’
‘Laiks un telpa’
Es izvēlējos rakstīt eseju ar nosaukumu ‘’Laiks un telpa’’ studiju kursā ‘’Filozofija’’. Darbā aprakstīšu laika un telpa redzējumu dažādās sabiedrībās un laikmetos. Sākšu ar to, ko vispār nozīmē vārds filozofija (gr. philosophia < philein ‘’mīlēt’’ + sophia ‘’gudrība’’) nozīmē: 1)zinātne par dabas, sabiedrības un domāšanas vispārīgajiem likumiem; mācība par esamības un izziņas vispārīgajiem principiem, 2)kādas zinātņu nozares metodoloģiskie principi, 3)filozofiska mācība, pasauluzskats, 4)prātojumi; arī uzskatu kopums.
Bieži ir grūti pat iedomāties, ka uz laiku un telpu varētu raudzīties citādi, nekā raugāmies mēs. Runājot par laiku un telpu, mūsu apziņā risinās noteiktas asociācijas, aktualizējas reiz iegūtas zināšanas. Mēs zinām, ka laiks un telpa ir universāli fiziskās pasaules atribūti, tiem piemīt objektīvi raksturojumi. Telpai ir trīs dimensijas, tā ir bezgalīga, nepārtraukta, mūžīga, laiks rit vienā virzienā, tam nav ne sākuma ne gala, laiks ir neatgriezenisks, mūžīgs.
Cilvēciskajā pārdzīvojumā fizikālais laiks var transformēties, var pārtrūkt ierastais laika ritējums – pagātne, tagadne, nākotne var savīties neatšķetināmā kamolā. Kāds negaidīts, dažkārt ļoti gaidīts notikums var piešķirt krāsu, jēgu visa indivīda dzīvei, liekot vērtēt pagātni, tagadni, nākotni tikai šī notikuma gaismā. Laika pārdzīvojums ir individuāls un neatkārtojam katrai personai. Taču neatkārtojams, individuālās telpas un laika pārdzīvojums, redzējums raksturo arī ikvienu laikmetu un sabiedrību kopumā. Individuālās laika pārdzīvojuma formas, to iespējamība sakņojas universālā laika modelī, kurā iemiesojusies konkrētā cilvēcība, konkrētā kultūra. To pašu var teikt arī par telpas modeli. Šādos modeļos laiks un telpa gūst gūst sociālus raksturojumus, tajos savijas objektīvās zināšanas ar subjektīvu redzējumu.
Droši vien vissavdabīgākais, vispārsteidzošākais telpas un laika modelis, salīdzinot ar mums ierastajām telpas un laika skatījuma formām, vērojams arhaiskajās sabiedrībās, kurās dominē mitoloģisks pasaules uztvērums. Mīts ir pirmā pasaules apzināšanas forma. Laika un telpas izpratni, kuru sastopam dažādu tautu un reģionu mitoloģiskajos sižetos, varam vērot arī šo tautu mākslā un agrīnajās reliģijās.
Telpa mītā ir ne vien ģeogrāfiski vāji strukturēta, tajā vērojama arī citāda organizējuma forma, to pakļauj emocionāli vērtējošam kārtojumam. Laika modelis veidots līdzīgi. Arī laiks eksistē tikai kā konkrēti laika gabali, kas manifestējams noteiktā saturā, darbībā. Laiks ir pārtraukts, galīgs un atgriezenisks. Līdzīgas telpas un laika pārdzīvojuma formas konstatējamas arī latviešu mītā. Arī mūsu dainās un pasakās telpa ir konkrēti, neviendabīgi telpas gabali. Pasaule ir noslēgta, tajā iezīmējas gan centrs, gan perifērija. Nevienādi ir arī laika momenti. Atkarībā no darbības, ar ko katrs saistās, tie var gūt savu īpašu jēgu.
Universāla laika un telpas uztvere iezīmējas ne tikai mītā. Katram laikmetam ir savs, neatkārtojamas laika un telpas skatījuma pamatformas, kas nepieciešami gūst eksistenciālu raksturojumu.
Savdabīgi laiku uztver antīkā sabiedrība. Laiks te ir cikls, nebeidzams riņķojums, mūžīga atkārtošanās, tāpat kā mūžīga ir gadalaiku maiņa, saule, lietus, sausums, kas periodiski nomaina viens otru. Cikliskā atkārtošanās nav tikai laika redzējums – tā ir kultūras forma, kas caurauž visas grieķu esamības sfēras, nosakot literatūras un mākslas specifiku, filozofisko meklējumu virzību. Cikls ir ritums, un gala rezultātā mūžība. Ciklā sakņojas harmonijas un skaistuma izjūta, kas caurauž visu sengrieķu kultūru. Cikls pilnība, kuru tikai jāprot saskatīt, pilnība, kura savā būtībā izslēdz vēsturisku domāšanas veidu. Dzīve risinās galvenokārt tagadnē, īpaši nerūpējoties par pagātni un nākotni. Viena no sengrieķu kultūras pamatiezīmēm ir pasaules norišu ritma izjūta. Ja laika izpratni izteic cikliskums un mūžīgā atkārtošanās, tad grieķiskais telpiskuma ideāls iemiesojies sfērā. To raksturo pilnība, pabeigtība un uzbūves noslēgtība. Bezgalīgo un neierobežoto grieķis vērtē kā nepilnīgo, haosu un neesamību. Šāda universāla telpas izpratnes modeļa esamība veicina sengrieķu kultūras orientāciju uz pabeigtību. Tas atspoguļojas gan arhitektūrā un skulptūrā, gan arī poēzijā un folosofiskajā domā.
Tiešs pretstats sengrieķu laika un telpas redzējumam ir senebreju kultūrai raksturīgais telpas un laika modelis. Laikam ir sākuma punkts. Noteicošais laika ritumā ir nākotnē, kas cilvēku tuvina mērķim. Arī telpas redzējumā iezīmējas atšķirības starp seno grieķi un ebreju. Ebrejs dzīvo pasaulē, kura nav samērojama ar cilvēku. Tā ir varena, Dieva gudrības un žilbinošu krāsu pielieta pasaule, taču tā sevī glabā cilvēkam neatminamu noslēpumu, tā nemitīgi atgādina par savu pārākumu.
Savdabīga laika un telpas izpratne vērojama viduslaiku kultūrā. Tajā savijas agrārajām sabiedrībām raksturīgā laika cikliskuma izjūta ar jaunām vēsmām, kuras laika pārdzīvojumā ienes kristietība. Kristietiskā laika orientācija atšķiras gan no antīkajā kultūrā dominējošās vērstības uz tagadni, gan arī jūdaismā valdošās nākotnes. Būtiska nozīme tiek piešķirta pagātnei, kas sola pestīšanu. Dzīves norises viduslaiku cilvēks uztver sakrālās vēstures gaismā. Laika piepildījumu cilvēks saskata dievišķajā iepriekš nolemtībā, iespējā atgriezties mūžībā. Duālistiskai laika uztverei viduslaiku kultūrā atbilst telpas izpratne. Tā sašķelta pasaulīgajā un pārpasaulīgajā realitātē.
Vēlīnie Viduslaiki un Renesanse ienes būtiskas izmaiņas kristietiskajai pasaulei raksturīgajā laika un telpas redzējumā. Laiks kļūst par vērtību, Dieva dāvanu, kuru saprātīgi izmantojot, cilvēkam paveras iespēja tuvoties dievišķajai gudrībai, dabā un cilvēkā mītošajam skaistumam. Renesanses laikmets, noraidot pasaulīgā laika un pārpasaulīgās mūžības dualitāti, padara laiku par indivīda guvumu. Laika norises gūst neredzētu paātrinājumu. Tās realizējas ne tikai pasaules noslēpumu apguvē, bet arī praktiskās darbības rezultātos. Līdzās centieniem izmantot laiku garīgās bagātības vairošanai, vērojama tieksme taupīt laiku, lai vairotu mantu un varu. Ievērojams franču viduslaiku kultūras pētnieks Le Golffs šādu laika uztveres formu dēvē par ‘’tirgoņu laiku’’ Renesanses laikmetā un it īpaši Jaunlaiku sākumā radikāli mainās priekšstati par pasaules telpisko uzbūvi. Pasaule kļūst par putekli neaptveramajā Visumā. Tā nav tikai dabaszinātņu atziņa – bezgalības atziņa gūst apliecinājumu visās dzīves jomās. Šajā periodā sāk veidoties arī Jaunlaiku pasaulei raksturīgie zinātniskie priekšstati par laiku un telpu. Laiku sāk uzskatīt par objektīvu, neitrālu un visās savās daļās vienlīdzīgu mediju savdabīgu ‘’rezervuāru’’, kas sevī ietver norises, tās neietekmējot un neļaujot tām sevi ietekmēt. Laika ritumu nevar ne paātrināt, ne palielināt.
Mūsdienu pasauli raksturo saasināta lineārā laika apziņa un cilvēciskās eksistences galīguma izjūta. Lielai sabiedrības daļai ir zudusi saikne ar mūžību. Līdzīgi degošai sveces liesmai laiks aprij un izdzēš cilvēka dzīvi. To raksturo nebeidzama steiga un nemiers, pauž trauksmi un saspringtu aktivitāti. Mums vienmēr trūkst laika, taču, savā skrējienā apstājoties, attopamies, ka nezinām kādēļ un uz kurieni traucamies. Uz mirkli uzplaiksnī mūžības nojausma, lai pēc brīža nogrimtu ikdienas rūpju un aktivitāšu gūzmā. Laika pārdzīvojuma problēma valdonīgi ielaužas mūsdienu literatūrā, māksla un filosofijā. Pasaules izjūta. Kura brāzmainajā dzīves skrējienā brīžiem robežojas ar laika zudumu, rada neremdināmu vēlmi to apturēt, atgūt zudušo laiku. Ne visa 20.gadsimta kultūra un filozofija ļaujas ārdošajai laika izjūtai. Arvien biežāk izskan jautājums par mūžīgo vērtību esamību, tas nodarbina gan filosofu, gan arī rakstnieku prātus. Neapturamais laika skrējiens sablīvē telpu, laiks piepilda to ar informāciju, notikumiem un norisēm.
Iepriekš darbā tika aplūkoti dažādiem laikmetiem un sabiedrībām raksturīgos laika un telpas redzējuma modeļus. Taču kopš senām dienām filozofi gan laiku, gan telpu ir padarījuši par izpētes objektiem. Mehāniskajās sistēmās kopš sengrieķu domātāju laikiem līdz 17.gadsimtam telpa tika aplūkota, kā bezgalīgs tukšums, kurā brīvi kustas atomi. Aristotelis tiecās interpretēt telpu kā vietu, kas izteic dažādu ķermeņu stāvoklī attiecībā citam pret citu. Tukša telpa pēc viņa domām ir neiespējama. Laiku Aristotelis saistīja ar cilvēka spēju atšķirt ‘’vispirms’’ un ‘’pēc tam’’. Savukārt Sv. Aurēlija Augustīna atziņa bija, ka laika jēdziens nav piemērojams mūžīgajam pirmsākumam. – Dievam. Tas attiecināms tikai uz dieva radīto pasauli. Augustīna skatījumā laiks ir mīklaina un gandrīz vai neizdibināma parādība. Augustīns secina, ka laiks ir garīgās dzīves parādība. Nozīmīgu pavērsienu laika un telpas problēmas risinājumā deva arī I.Kanta filozofija.
Mūsdienu filozofiskie virzieni – dzīves filozofija – laika un telpas interpretāciju saista ar cilvēcisko eksistenci. Telpas problēmas risinājums tiek meklēts cilvēkā un viņa radītajās lietās, kurās iemiesotas attiecības ar pasauli. Cilvēka dzīves ritējums robežās starp dzimšanu un nāvi gūst laika izvērsuma raksturojumu. Tajā savijas tagadne, nākotne un pagātne vienlīdz reālas eksistenciālā laika norises formas. Šāda veida telpas un laika izprati izteic kategorijas ‘’telpiskums’’ un ‘’laiciskums’’. Jāteic, ka laika un telpas problēma nodarbina visdažādāko zinātnes jomu pārstāvju prātus, par to interesējas psihologi, biologi, fiziķi, kā arī vairāku citu nozaru pārstāvji.
Jaunākajās filozofiskajās teorijās laika un telpas problēmas tiek aplūkotas galvenokārt antropoloģiskā skatījumā.
Katru laikmetu raksturo neatkārtojams, individuāls laika un telpas redzējums, tas caurvij jebkuru cilvēciskās esamības jomu. Mitoloģiskā telpa eksistē tikai kā konkrēti telpas gabali- tā nevar būt telpa, kas abstrahēta no sava satura. Tā ir ģeogrāfiski vāji strukturēta. Laika modelis veidots līdzīgi. Arī laiks pastāv tikai kā konkrēti laika gabali un to kopums. Tas ir pārtraukts, galīgs un atgriezenisks. Antīkajā sabiedrībā laiks ir cikls, nebeidzams riņķojums un mūžīga atgriešanās. Ciklā sakņojas harmonija un skaistums, kas caurstrāvo visu sengrieķu kultūru. Grieķiskais telpiskuma ideāls iemiesojas sfērā. To raksturo pilnība, pabeigtība un uzbūves noslēgtība. Bezgalīgo un neierobežoto grieķis vērtē kā nepilnīgo, haosu un neesamību. Senebreju kultūrās noteicošais ir jautājums par pasaules norišu jēgu. Tas aktualizē pagātnes notikumu nozīmi, orientē raudzīties nākotnē, iztaisno laika ritumu, liekot tam plūst no pagātnes uz nākotni. Kristietiskā laika orientācija viduslaiku kultūrā atšķiras gan no antīkajā pasaulē valdošās vērstības uz tagadni, gan arī jūdaismā dominējošās nākotnes. Būtiska nozīme tiek piešķirta pagātnei, kā arī nākotnei. Laika piepildījumu viduslaiku cilvēks saskata dievišķajā iepriekšnolemtībā, iespējā atgriezties mūžībā. Telpa tiek uztverta kā hierarhisks veidojums, kurā atsevišķi elementi gūst nozīmi saistībā ar sakrālo vēsturi. Renesanses laikmets, noraidot pasaulīgā laika un pārpasaulīgās mūžības dualitāti, padara laiku par indivīda guvumu. Līdzās centieniem izmantot laiku garīgās bagātības vairošanai, vērojami centieni taupīt laiku, lai vairotu mantu un varu. Jaunlaiku sākumā radikāli mainās priekšstati par laiku un telpisko uzbūvi. Par svarīgu telpiskās struktūras elementu kļūst bezgalības apziņa. Aizvien lielāku nozīmi gūst fizikālie priekšstati par telpu un laiku. Mūsdienu pasauli raksturo laika un telpas sašķeltības apziņa, kurā savienojas dabaszinātniskie uzskati ar eksistenciālu telpas un laika pārdzīvojumu (antropoloģisku izpratni). Laika problēmas risinājums guvis atspoguļojumu dažādu laikmetu filozofu darbos. Sevišķi nozīmīgas šajā ziņā ir Sv.Aurēlija Augustīna, I.Kanta atziņas. Laika un telpas modeļiem piemīt sava specifiska struktūra, t.i., tos veido noteikts vairāk vai mazāk noturīgu elementu kopums. Mūsdienu pasaulē kā pretstats laika un telpas varai aktuāls kļūst jautājums par dzīves mākslu.
Par lauku un telpu noteikti vajadzētu izveidoties sava veida priekšstatam, kurš, protams, laika gaitā varētu mainīties, mainoties arī mūsu uzskatiem. Bet šim priekšstatam noteikti vajadzētu būt.
Laika un telpas pamatnosacījums, pēc manām domām, ir mūsu iekšējās sajūtas, vēlme sajust.
Gan no vēsturiskā skatījuma, gan mūsdienu skatījumā, ir skaidrs, ka laika un telpas redzējums tiek skaidrota un tā izpausmes tiek interpretētas visdažādākajos veidos, un tādas kopējas atziņas nemaz nav. Pilnīgi iespējams, ka tādai nemaz nevajag būt.
Atziņa par laiku un telpu, tās skaidrojums ir jāveido katram mums pašam, jo kam tad tas ir vajadzīgs, ja ne mums pašiem.