Dabas rezervāti
Grīņu dabas rezervāts
Grīņu dabas rezervāts sākotnēji dibināts 1936. gadā 700 ha platībā. Pēc 1945. gada iekļauts 1. kategorijas mežos, bet 1957. gadā atjaunots rezervāta statuss. Kopš 1979. gada administratīvi pakļauts Slīteres rezervātam, tagad Slīteres nacionālajam parkam. Pašreizējo Grīņu dabas rezervāta statusu nosaka 2000. gada 16 martā pieņemtais Grīņu dabas rezervāta likums. Rezervāts atrodas Liepājas rajona ziemeļdaļā Sakas pagastā starp Pāvilostu un Ziemupi. Tā platība 1454,9 ha.Rezervāts dibināts, lai saglabātu nepārveidotas vēsturiski izveidojušās dabas ekosistēmas un pētītu tajās noritošos procesus, kā arī nodrošinātu izzūdošo un reto augu, sēņu, ķērpju un dzīvnieku aizsardzību. Visā rezervāta teritorijā noteikta regulējamā režīma zona. Tās aizsardzība un apsaimniekošana notiek atbilstoši rezervāta dabas aizsardzības plānam un individuālās aizsardzības un izmantošanas noteikumiem. Grīņu dabas rezervātā skrajas, mitras priežu un bērzu audzes mijas ar mitrām grīšļu un graudzāļu pļavām. Šāds veģetācijas tips raksturīgs jūras transgresijas teritorijām un Latvijā sastopams tikai dažās vietās Baltijas jūras Kurzemes piekrastē.Rezervāta faunā dominē meža dzīvnieki – staltbriedis, meža cūka, stirna, pelēkais zaķis, meža cauna, alnis, āpsis, lūsis, vāvere. Putnu faunā nav reti mežirbe un rubenis, ligzdo arī baltais un melnais stārķis.
Teiču dabas rezervāts
Teiču dabas rezervāts dibināts 1982. gadā. Tas atrodas Austrumlatvijas zemienes Jersikas līdzenumā Madonas un Jēkabpils rajonā. Tā platība 19337 ha (lielākais Latvijas rezervāts). Rezervātā ietilpst lielākā daļa no Teiču purva. Pašreizējo rezervāta statusu nosaka 2000. gada 16. martā pieņemtais Teiču dabas rezervāta likums. Teiču dabas rezervāts ir valsts nozīmes īpaši aizsargājama teritorija. Teiču dabas rezervāts dibināts, lai saglabātu Teiču purvu un ar to ekoloģiski saistīto mitro mežu kompleksu un nodrošinātu ekosistēmu dabisku attīstību un tām raksturīgo bioloģisko daudzveidību. Teiču dabas rezervāts ietilpst Austrumlatvijas ģeobotāniskajā rajonā. Tā lielāko daļu aizņem sūnu purvs, vietām sastopams arī zāļu un pārejas purvs. Meži aizņem 3729 ha, turklāt lielākie skujkoku un lapkoku nogabali atrodas rezervāta ziemeļdaļā. Rezervāta teritorijā daudz akaču un lāmu, kā arī 18 ezeri, kas lielāki par 2 ha. Tie ir distrofi ezeri, kuru ūdens bagāts ar organiskām vielām. No akačiem un lāmām iztek vairākas upes: Ataša, Lisiņa, Teicija u. c. Bezervāta bezmugurkaulnieku faunā konstatētas 332 tauriņu, 134 jātnieciņu, 272 divspārņu un 469 vaboļu sugas, no tām daudzas retas un aizsargājamas. No zīdītājiem atzīmēta 41 suga; kā raksturīgākās jāmin alnis un meža cūka. Dabisks purva hidroloģiskā režīma regulētājs ir bebrs.
Krustkalnu dabas rezervāts
Krustkalnu dabas rezervāts dibināts, lai saglabātu dabiskā stāvoklī reģionam raksturīgo mežu un ūdeņu ekosistēmu kompleksu, reto augu sugu ģenētisko uin bioloģisko daudzveidību, kā arī ainaviskās un kultūrvēsturiskās vērtības. Ģeoloģiski Krustkalnu dabas rezervāts atrodas uz Madonas-Trepes vaļņa un Dūku-Svētes ieplakā. Rezervāta teritorija ļoti pauguraina. Cauri rezervātam tek Svētupe un tās pieteka Niedruška, rezervāta rietumu malu norobežo Nirīte. Rezervāta teritorijā ir 13 ezeri, no tiem lielākais ir Dreimaņu jeb Svētes ezers, Lielais un Mazais Plencis. Dažu ezeru krastos izveidojušies saldūdens kaļķu nogulumi, daudz avotu, no tiem pazīstamākie ir Krākas avoti Svētes ezera krastā. Rezervāta veģetācija raksturojas ar lielu daudzveidību. Pārsvarā ir egļu un priežu meži, vietām arī lapkoku meži. Pārstāvēti gandrīz visi Latvijā sastopamie meža augšanas apstākļu tipi, bet biežāk sastopams damaksnis un vēris. Reljefa pazeminājumos, kur traucēta ūdens notece, veidojas pārpurvoti meži uz slapjām purva augsnēm, lielas platības aizņem arī nosusinātie meži ar priedi un purva bērzu. Rezervātā maz pļavu, kas galvenokārt pārstāvētas ar sausieņu un zemieņu pļavām. Maz arī purvu – galvenokārt zemie jeb zāļu, mazāk sūnu purvi. Zīdītāju faunā atrastas 40 sugas. Vispilnīgāk te pārstāvēti ziemeļu jaukto mežu dzīvnieki: kurmis, meža un mazais cirslis, bebrs, ūdrs, Eiropas ūdele. No platlapju mežu iemītniekiem sastop meža cūku, ežus, meža caunu, stirnu. Rezervāta ūdeņos konstatēta 21 zivju suga. No abiniekiem konstatētas 6, bet no rāpuļiem 5 sugas.
Moricsalas dabas rezervāts
Moricsalas dabas rezervāts atrodas Ventspils rajonā. Tā teritorija aizņem 818 ha. Rezervāta uzdevums – saglabāt nepārveidotas vēsturiski izveidojušās dabas ekosistēmas un pētīt tajās notiekošos procesus, kā arī nodrošināt izzūdošo un reto augu, sēņu, ķērpju un dzīvnieku aizsardzību. Moricsalas dabas rezervāts atrodas Piejūras ģeobotāniskajā rajonā, kam raksturīgs maigs piejūras klimats, kā arī īpatnēja flora un fauna. Pilnīgāk izpētīta ir Moricsala, par Luziķērti un Lielo Alkšņu salu ir tikai fragmentāri dati. Salas dzīvnieki mazāk izpētīti. No zīdītājiem te pastāvīgi sastopami stirna, vāvere, kurmis, peļveidīgie grauzēji, ieklīst meža cūka un alnis. Bezmugurkaulnieku fauna izpētīta pamatīgāk. Tajā konstatētas 320 tauriņu, 33 sauszemes un ūdens gliemju, 210 zirnekļu sugas. Lielā Alkšņu sala atrodas netālu no Moricsalas, taču tajā nav vairs tā veģetācijas krāšņuma un daudzveidības, kas vērojama Moricsalā. Te interesants objekts ir piramidālo kadiķu audze. Salas piekrastē intensīvi saimnieko bebri.