LATVIJAS – KRIEVIJAS ROBEŽLĪGUMS :
DIPLOMĀTISKS IZLĒCIENS VAI KĻŪDA?
Latvijas – Krievijas robežlīguma jautājums vairs nevarēja tikt noklusēts. Kopš iestāšanās Eiropas Savienībā mēs sajutām spiedienu sakārtot robežu ar Krieviju, kas ir arī pašas Latvijas interesēs. Sakārtojot līgumattiecības ar Krieviju, Latvija sekmētu vietējās uzņēmējdarbības un nodarbinātības līmeņa pieaugumu, kā arī eksporta apjoma pieaugumu Austrumu virzienā.
Latvijas un Krievijas robežlīgums ir jautājums, kuru valdība risina tikai un vienīgi saskaņā ar Satversmi un Latvijas nacionālajām interesēm. Šeit ir runa par vienu konkrētu juridisku dokumentu – par valsts ārpolitiku. Šāda ārpolitiski svarīga līguma noslēgšana, kuru pēc parakstīšanas uzreiz atbalstīja vismaz 25-30 ārvalstis, ir svarīgs un būtisks fakts, jo valsts kolēģi ārpus valsts to darīja ne jau tikai tāpēc, ka viņiem nebija ko darīt. Viņi to tiešām darīja aiz pārliecības. Krievijas Federācija ir pasaules lielākā dabasgāzes eksportētāja šodien. Ja lasām jebkuru pasaules periodiku, tad, ieskatījušies tur publicētajos analītiķu vērtējumos, varam skaidri saprast to, ka Krievijas Federācijas intereses ir šādas – tā sacīt, ar enerģētikas palīdzību iegūt politisko teikšanu citās valstīs. Eiropa kopumā ar katru gadu kļūst aizvien atkarīgāka no Krievijas piegādātajiem enerģētikas resursiem. Visi zina, ko šī atkarība nozīmē Latvijā. Latvijai ir simtprocentīga atkarība no Krievijas dabasgāzes importa, kas jau ir sasniedzis 36 procentus no mūsu enerģētikas kopējās bilances. Tātad var labi saprast gan Krievijas, gan Eiropas Savienības ieinteresētību atbalstīt to, lai Latvija tikai mīļā miera labad tagad piekāptos visām Krievijas prasībām.
Intervijā elektroniskajam žurnālam „Energoforums” Kalvītis darīja zināmu, ka Rīga un Maskava ir panākušas principiālu vienošanos par elektroenerģijas ražošanu Latvijā, izmantojot gāzi. Jau šajā pavasarī esot jāpieņem lēmums par trešās termoelektrocentrāles celšanu Rīgā. Kalvītis esot saņēmis apstiprinājumu, ka Krievijas valsts monopols „Gazprom” piekritis nodrošināt gāzi jaunajai TEC. Tādējādi vēl vairāk palielinās atkarība no Krievijas. Lai gan Latvija, gan Eiropa nenonāktu tādā situācijā kā 2006.gada janvārī Ukrainā, mēs būsim spiesti piekāpties katrai Krievijas nostājai, arī robežlīguma atrisināšanai.
Latvija nereti tika kritizēta par administratīvo mazspēju. Tagad, kad esam iestājušies ES, mūsu administratīvā spēja ir pietiekami augsta, ka varam sasniegt izvirzītos mērķus arī ārpolitikā. Tomēr Abrenes atgūšana ir nereāla. Ārlietu ministrs Artis Pabriks (TP), uzstājoties Saeimas debatēs par mandāta došanu valdībai parakstīt robežlīgumu, norādīja, ka “Abrenes atgūšanas iespējas nav lielākas kā Tobago vai Gambijas atgūšana”. Ministrs arī uzsvēris, ka Latvijai nav teritoriālo prasību pret citām valstīm.
Kalvīša skatījumā valsts tiesiskā nepārtrauktība tiks nodrošināta, robežlīgumā atsaucoties uz 1991.gada 21.augustā pieņemto konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, uz kuru, atzīstot Latvijas neatkarību, 1991.gada 28.augustā atsaucās arī Krievija.
Būtiski, ka šajā konstitucionālajā likumā ir atsauce uz 1990.gada 4.maija deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, kurā savukārt ir atsauce uz 1920.gada Latvijas un Krievijas miera līgumu, ko uzskata par būtisku Latvijas tiesiskās pēctecības saglabāšanas garantiju.
Latvija nedara neko patstāvības veidošanā. Šis līgums parāda, ka valsts piekrīt atkarībai no Krievijas. Šo līgumu nevajadzēja slēgt. Tas ir uzskatāms par kļūdu, ko visi sajutīs uz savas ādas ilgtermiņā.