Latvijas valsts izveide – nejaušība vai likumsakarība?

Lai gan pastāv divi dažādi viedokļi par Latvijas valsts izveidi, manuprāt, viennozīmīgas atbildes nav un nekad nebūs. Taču es vairāk piekrītu viedoklim, ka Latvijas valsts izveide nebija nejaušība, bet gan likumsakarība.

Lai varētu izveidot neatkarīgu valsti, nepieciešami ne tikai pāris cilvēki, kas spēj un grib to izdarīt, bet arī tautas atbalsts un nacionālisms. Jau 19. gs. vidū, kad bija latviešu atmoda, izauga un izveidojās izglītotu cilvēku paaudzes un cēlās nācijas pašapziņa. Lai arī šī nācijas pašapziņa uzreiz neizpaudās kā politiskais nacionālisms, tas, manuprāt, to

o
omēr deva pirmo atspērienu neatkarīgas valsts izveidē. Protams, ka bez tādiem cilvēkiem kā Rainis, K. Ulmanis, Z. Meirovics, J.Čakste, V. Zāmuels u.c., kas bija spējīgi izveidot neatkarīgu valsti un arī vēlējās to izdarīt, Latvijas valsts nebūtu izveidojusies. Šie un vēl citi cilvēki, bija politiski aktīvākā sabiedrības daļa, kas bija izlēmusi cīnīties par latviešu brīvību.

Pasaules kara radītais posts, bēgļu traģiskais liktenis un latviešu strēlnieku pulku cīņas kāpināja latviešu nacionālo apziņu un aktivitāti. Jau pirmā pasaules kara laikā, kad latviešu strēlnieki cī
ī
īnījās par Kurzemes un Zemgales brīvību, viņi jutās vīlušies, jo šajās kaujās viņi pazaudēja 8000 kritušo, taču politiskā ziņā nekādus panākumus viņi neguva. Un tā nu 1917. gada sākumā latviešu sabiedrībā bija vērojama vilšanās un neapmierinātība ar politisko situāciju.

Sevišķi neapmierināts ar politisko si
i
ituāciju un sabiedrības nostāju bija demokrātiski un nacionāli radikālais laikraksts “ Dzimtenes Atbalss”. Tas atklāti deklarēja Latvijas politiskās autonomijas prasību jau pirms februāra revolūcijas Krievijā. Tas bija īss, astoņos punktos ietverts, Latvijas politiskās autonomijas projekts: Latvijā ietilpst visi latviešu novadi, t.i. Kurzeme, Vidzeme un Latgale, Latvijas iedzīvotājiem ir savas īpašas pilsoņu tiesības un sava demokrātiska vēlēta likumdevēja Saeima u.c. Tā kā sabiedrības vidū bija manāma politiska bezrūpība, gribas domāt, ka šīs idejas izklāstīšana tautai, bija centieni izveidot Latvijas izveidi, pārliecināt arī tautu par tās vajadzību un iespējamību. Jo latvieši vienkārši nespēja iedomāties, kā tas būtu, ja viņi nebūtu Krievijas sastāvā.

Protams, jāatzīst, ka palīdzēja arī neliela daļa veiksmes. 1917. gada februāra revolūcija Krievijā bija spontāna un negaidīta. Tā deva Krievijā dzīvojošajām tautām pa
a
ašnoteikšanās tiesības. Tas pavēra darbības iespējas gan nelegālajām kreisajām parijām, gan nekrievu tautu nacionālajām kustībām, to skaitā arī latviešiem. Un latvieši, protams, centās izmantot šo iespēju. Un tas ir likumsakarīgi. Latvijas zemes un tautu apvienot vienā administratīvajā apgabalā vēlējās visas padomes un gandrīz visas politiskās kustības Latvijā. Lai arī visi gribēja Latviju brīvu no Krievijas, nebija vienprātības un par kaut ko konkrētāku skaidrības nebija. Tas, manuprāt, tāpēc, ka viņi bija pārsteigti nesagatavoti par šādu iespēju un paši īsti nezināja, ko vē
ē
ēlējās. Bija nesaskaņas starp sociāldemokrātiem un pilsoniskajām partijām. Sociāldemokrāti vēlējās redzēt autonomu Latviju Krievijas sastāvā, bet pilsoniskās partijas pilnīgi suverēnu valsti. Taču vēlāk abas politiskās kustības apvienojās, izveidoja Latviešu Pagaidu nacionālo padomi un 1918.gada 30. janvārī pieņēma deklarāciju, kurā bija teikts, ka Latvijai jākļūst par brīvu, demokrātisku republiku.

Kad Z. Meirovics panāca, ka Lielbritānijas valdība de facto atzina Latviešu Pagaidu nacionālo padomi kā neatkarīgu iestādi, tas deva patiešām reālu iespēju izveidot neatkarīgu Latviju. Tā nu 1918. gada 17.novembrī Latviešu Pagaidu nacionālā padome apvienojās ar Demokrātisko Bloku, kura intereses bija tādas pašas. Un nākošajā dienā sanāca kopā šo politisko spēku deputāti tagadējā Nacionālajā teātrī un proklamēja neatkarīgu Latvijas Republiku.

Visi šie fakti, manuprāt, tad arī likumsakarīgi noveda pie Latvijas valsts izveides. Tāpēc man tiešām negribētos piekrist tam, ka tā bija tikai nejaušība. Vispār jau nekas šai dzīvē nenotiek nejauši. Lai kas arī nenotiktu, tas noteikti ir kaut kādu darbību likumsakarīgs iznākums. Tāpēc arī Latvijas izveide manā izpratnē bija likumsakarība.

Februāra revolūciju varētu uzskatīt kā nejaušu iespēju tik tiešām realizēt brīvas Latvijas izveidi. Taču politiskā situācija tajā laikā Krievijā likumsakarīgi arī radīja šo revolūciju. Cits jautājums ir, vai to kāds paredzēja un cik tā bija prognozējama pašiem latviešiem.

Pēc tam tad arī likumsakarīgi izveidojās dažādas politiskās kustības un pirmās latviešu pilsoņu politiskās partijas, kas bija turpmākais virzītājspēks uz neatkarīgu Latvijas valsti. Un arī Krievijas pagaidu valdības noraidošā nostāja pat pret autonomu Latviju Krievijas sastāvā, likumsakarīgi noveda pie sava veida sadumpošanos un neatkarīgas Latvijas idejas deklarāciju.

Protams, bez latviešu nacionālisma tas nebūtu izdevies, bet arī nacionālisma rašanās bija likumsakarīga. Gan jau nacionālās atmodas laikā, gan arī vēlāk pirmā pasaules kara laikā, kad latviešu strēlnieki cīnījās par latviešu brīvību.

Bet Meirovica panākumi Lielbritānijas valdībā, bija pēdējais posms, kas likumsakarīgi tad arī beidzās ar neatkarīgas Latvijas Republikas izveidi. Šie, protams, ir tikai mani pieņēmumi un uzskati, kas gan jau arī ir apstrīdami, bet tāds nu ir mans viedoklis.

Leave a Comment