Lienas raksturojums brāļu Kaudzīšu romānā “Mērnieku laiki.”
Plāns.
Ievads. Liena – patiesi pozitīvs romāna “Mērnieku laiki” tēls.
Iztirzājums.
1. Lienas portrets – viņas iekšējās būtības atklājējs.
2. Lienas rakstura īpašības.
3. Lienas dzīve pie Oļiņiem.
4. Lienas un Kaspara mīlestība.
Nobeigums. Ko es mācījos no Lienas?
Liena ir pozitīvs tēls brāļu Kaudzīšu romānā “Mērnieku laiki.”Liena ir viens no tiem romāna varoņiem, kuriem ir nolemts traģisks mūžs. Viņas traģiskais liktenis ir patiess pirādījums tam, kā ļaunu un bezdievīgu cilvēku darbi un vārdi spēj ietekmēt gaiša cilvēka likteni. Liena bija spožs, garīgi bagāts cilvēks ar savām domām, darbiem un mērķi. Ar dziļu jūtu pasauli. Šādiem cilvēkiem kā Liena un Kaspars es novēlētu savādāku pasauli, savādāku apkārtējo vidi, kur valda miers un saticība, kurā cilvēks var likt lietā savas mērķtiecīgās domas un idejas, kurā viņi varētu sevi piepildīt, nē, ne jau tādu pasauli, kā rakstīja K. Skalbe par Miera un Pieticības malu, bet gan garīgi bagātu. Un lai tāda tipa cilvēki kā Oļiņiene, Prātnieks un citi kuļas pa savējo ar melnām domām un tādiem pat arī darbiem. Lienai bērnībā ir palīdzējušas Annužas siltās rokas un gaišais prāts, bet, ja runājam par Lienas mūžu, caurcaurēm ir jāpiemin Kaspara vārds. Šis aukstais, mierīgais, vientuļais un nosvērtais cilvēks. Viņu ceļš bija savijies kopā, bet Kasparam bija kāds trūkums, viņam trūka uzņēmības, un tāpēc viņš nespēja izsargāties ne no savas, nedz paglābt Lienu no nāves. Oļiņiene un Prātnieks ir galvenie, reālie Lienas ienaidnieki, kuri viņu nomelno un pazemo visā viņas dzīves gaitā.Oļinienes cīņa ar Lienu ir saspringta un asa. Ar vārdiem un rīcību uzvar Oļiņiene, bet garīgi vienmēr būs pārsvars gaišiem, domās un darbos baltiem cilvēkiem, tādiem kā Liena. Daudzreiz Lienas rīcību var nosodīt, tomēr viņa bija un paliek romāna pozitīvais varonis.
Brāļi Kaudzītes interesanti raksturo Lienu romāna sākumā, izmantodami burvīgu dabas skatu: “Viņa bija skaista, slaika meita ar tumši brūniem matiem un acīm pašos jaukākos dzīvības gados jeb viskrāšņākā ziedonī. Laipnība, līdzcietība un jauks dzīvības prieks ziedēja kupli viņas vaigā. Smaidi uz viņas lūpām bij tik skaisti kā rīta blāzma pie debesīm. Viņas valoda modināja atbalsis arī pašā tuksnesī.”
Autori šeit viņu attēlo mazliet pārspīlēti, jo romāna gaitā viņa vairāk atspoguļojas dzīves grūtību pievarēta nekā “viskrāšņākajā ziedonī.” Autori Lienu raksturo visdažādākajās dzīves situācijās.Viņi parāda, cik ļoti Lienu ir iespaidojis negadījums ar Kasparu: “Lienas sejs bij nemierīgs, iztraucēts, baiļu, bēdu un rūpju pilns.” Šeit autori vairs nevarētu izmantot “ziedoni” kā raksturojošo objektu Lienas izskatam, bet gan vissaltāko un visbargāko ziemas nakti. Kaudzītes, veidojot traģiskas ainas, veiksmīgi mums parāda, kā Liena cīnās ar dzīves netaisnību un kā viņa pamazām tiek salauzta
Lienai piemita sievišķība. Viņa prata saskatīt cilvēkos labo un varbūt pat maldīgi, ticēdama, ka Oļiniene viņai spēs piedot, viņa griežas pie tās, bet, saņemdama noraidījumu, Liena vēlreiz gūst pierādījumu par viņas ļauno, neatgriezeniski tumšo darbu. Dziļu cieņu viņa izjuta pret viņai dārgiem un veciem cilvēkiem, tādiem kā Annuža, Ilze. Gribēdama Prātniekam pierādīt, ka ne visu var iegūt ar varu un ļaunu prātu, viņa nekļūst par tā sievu, tādējādi sagraujot Oļinienes brīvības nākotnes plānus. Viņas cīņa ar melno ir nesamērojami liela un naidīga. Viņa citu meitu vidū spēja izcelties ar savu darba tikumu un gaišo prātu, kur savus darbus bija veikušas Annužas siltās rokas un nepārvaramais gribasspēks. Nebūtu Lienai tik dziļa cieņa un mīlestība pret Annužu, tad varbūt romānā nebūtu ainas, kurā Annuža mazo Anniņu pavada uz skolu. Tomēr tumšo spēku iespaids Lienā atstāja dziļākas pēdas nekā gaišo, un tamdēļ viņa ļāvās sevi iedzīt kapā. Ja Liena būtu bijusi ļaunāka un cietsirdīgāka pret apkārtējiem, tad viņa noteikti izdzīvotu, bet tad tā vairs nebūtu Liena no “Mērnieku laikiem.”
Viņas lielākā dzīves nelaime bija tā, ka viņa aizgāja dzīvot pie Oļinienes par audzēkni.Oļiniene uzreiz iekala Lienu savu iegribu “važās” un neatlaida to visu mūžu. Viņa Lienu uzskatīja par savu īpašumu.Lienai pie Oļinienes bija labi matereāli apstākļi, viņi dzīvoja pārtikuši, bet toties viņai tur trūka paša galvenā – savu domu atbalsta un brīvības. Oļinienei bija svešas Lienas iegribas.Viņa Lienu sāka neieredzēt, juzdama, ka viņa ir jauniete ar savu raksturu. Oļiniene aizliedza Lienai draudzēties ar Kasparu. Uzzinot par Lienas mīlestību, Oļiniene atbildēja: “Tad neviens no maniem radiem tavās kāzās neies! Tad es tevi iztriekšu kailu no mājas laukā un tu nedrīkstēsi rādīties vairs nedz pie manis, nedz pie maniem radiem! Tam suņam es izplēsīšu acis! Es viņu nožņaugtu, ja redzētu pie tevis tuvumā!” Tik dziļš bija Oļinienes naids, viņas ideāls bija Prātnieks, pie kura viņa Lienu gribēja izdot. (“Meitene nav pati nedz domātāja, nedz darītāja”). Cik liels naids Oļinienei ir bijis pret Lienu, parāda aina kapsētā, kur viņa Lienu apgāna un kaunas, ka esot to pieņēmusi audzināšanā. Bet klusas un nepamanāmas bija Oļiņa attiecības ar Lienu. Viņš it kā paliek Lienas pusē, aizstāv viņu, jūt žēlumu pret Lienu.
Viena no romāna sižetiskajām līnijām ir Lienas un Kaspara mīlestība, kura atklājas pie Ilzes nāves gultas: “Viņu sirdis bij, tā sakot, no pašas bērnības kā saaugušas. To viņi arī paši ļoti sajuta un nomanīja, kaut gan nebij nedz viens, nedz otrs par to jebkad ko minējuši.”
Šīs bija Lienas dzīvē pašas laimīgākās studas: “Viņai likās, ka visa pasaule tērpta rožu ziedu krāsā – tīras debesis, un visi cilvēki enģeļi, kuriem, ja ar vārdiem nespētu, tad ar smaidiem un asarām rādītu savu laimību, un nemūžam no pasaules nešķirtos, jo tik mīļa un dārga bij viņai tagad dzīvība.”
Lienai pietiek drosmes, lai ietu līdzi Kasparam svešumā. Viņas sirdī Kasparam bija tik liela vieta, ja Kaspars aizietu bojā, tad arī viņa to darītu, bet tā arī bija. Ar viņu mīlestību bija tā kā ar divu gulbju mīlestību, ja mirst viens no gulbjiem, tad galu padara arī otrs. Lienas un Kaspara cerības neīstenojās. Viņi viens otru saprata, bet ar to vien nepietiek, ir nepieciešams, lai lielākā daļa tevi saprastu. Viņu mīlestība bija kā krāšņs zieds, kas īsu mirkli ziedējis, bet, salnai uznākot, gājis bojā.
No Lienas meitenes varētu mācīties daudz ko, pirmkārt, jau bārenītes darba tikumu, otrkārt, spēju domāt, novērtēt apkārtējos. Un pats galvenais – spēju mīlēt un būt uzticīgai visu mūžu. Es domāju, ka mūsdienās Lienai būtu jāizdzīvo tik pat traģisks liktenis kā šajā grāmatā.