mernieku laiki

.

Sacerējums.

Romāna “Mērnieku laiki” lappuses pāršķirstot.

Plāns.

Ievads. Romāna tapšana.

Iztirzājums. 1. Senā zemnieku un muižas pretrunas.

2. Komisko tēlu atveidojums:

a) Švauksts;

b) Pietuka Krustiņš.

3. Pozitīvo raksturu atveidojums.

a) Liena;

b) Kaspars.

Nobeigums. “Mērnieku laiku” nozīme mūsdienās.

“Mērnieku laiki” ir viens no vispopulārākiem daiļdarbiem latviešu literatūrā. Par to liecina romāna daudzie izdevumi, vairākkārtējie dramatizējumi un daudzās izrādes gan uz Rīgas, gan provinces skatuvēm. Romānā dzīves patiesība izpaužas gan tematikā, gan sižeta un tēlu izveidē, gan valodā. Brāļiem Kaudzītēm ierosmi romānam devusi zemes pārmērīšana Vecpiebalgā, Jaunpiebalgā un Vēļķu muižā. Kaudzītes romānā atklāj muižas un zemnieku attieksmi, mantas vairošanas ceļus un

n
n līdzekļus, zemnieku darbību pagasta pārvaldes iestādēs un kultūras organizācijās, pārvācošanās tendences, spilgtas sadzīves ainas un raksturus, negatīvas parādības sadzīvē un daudz trūkumu sava laika cilvēkos, viņu savstarpējās attieksmes gan ģimenē, gan ar kaimiņiem. Romāna sākumā skolotājs saka: “Mums ir jārūpējas par to, lai pieņemas sirds tiklībā un prāts skaidrībā, tad vajadzīgais un pieklājīgais dzīves smalkums nāks arī līdz.” “Mērnieku laikos” konflikts rodas tradīciju un laikmeta nosacīto uzskatu rezultātā. Vairumā gadījumu dramatiskās situācijas izriet no Oļinietes valdonīgā, paštaisnā, neiecietīgā rakstura, un
n
n arī apstākļi ietekmē viņas raksturu.

Lielu interesi un satraukumu slātaviešos un čangaliešos izraisa ilgi gaidītā mērnieku ierašanās. Piekukuļošanas tēlojumam ir izcila vieta ar mērniecības darbiem saistītajos notikumos. Kaudzītes rāda, kā slātavieši drūzmējas pie Feldhauzena mājas, kā Prātnieks vij intrigas un pi
i
ilda savu kabatu, kā Ķencis un citi čangalieši ved dāvanas un nokļūst cietumā. Mērnieki zemnieku uztverē ir kungi, tālab arī viņu labvēlību zemnieki cenšas iegūt šādā veidā. Tā kā mērnieki ne tikai pieņem dāvanas, bet paši ierosina to došanu, zemnieku starpā izraisās sacensība. Kaudzītes pareizi saskatījuši un atspoguļojuši mērnieku patvaļīgās rīcības seku otru pusi – zemnieku protestu. Kaimiņu pagasta darbinieks pretojas, kad Feldhauzens viņam iesit pliķi. Arī Kaspars nezemojas Feldhauzena priekšā. Zemes mērīšanas gaitā, kad arvien vairāk atklājas mērnieku netaisnā rīcība, zemnieku neapmierinātība pastiprinās. Raņķis liecina: “. rūgts un nāvīgs ienaidnieks ir saraudzējis abas valstis pret mums .” Zemnieku protests tomēr ātri apsīkst. Zemes vērtēšanas laikā atkal dāvanas ievāc Raņķis un starpnieki. Zemnieki nedomā par taisnības meklēšanu, bet ar kukuļošanu cenšas nodrošināt izdevīgu ze
e
emes vērtējumu, zemākas iepirkšanas maksu. Ar zemes mērīšanas notikumiem Kaudzītes atklājuši zemnieku un muižas pretrunu sekas – verdzisku padevību, pielūgsmi, savstarpēju nenovīdību.

Komisko raksturu dominējošās īpašības izpaužas vēsturiski konkrētos raksturos un nav saistītas ar vienu laikmetu, tās ir vispārcilvēciskas. “Mērnieku laikos” komiskie raksturi nozīmīgi vēl mūsu dienās. Vairumam komisko raksturu kopīgs ir egoisms, kas katrā raksturā izpaužas savdabīgi. Oļiņš neievēro savus morāles principus un tiecas pēc sava tuvākā nama. Vissīkstākais ir Ķeņča egoisms. Viņam pietiek, ja var par pilnu vērtību pārdot beigto au
u
unu. Braucot pie kaimiņa, Ķencis vēlas iegūt tikai “dziļās ielejas pļaviņu, zirņu kalnu kalna tīrumiņus un tās ataudziņas gar Slamstu un Šmakānu robežām”.

Tenis – egoists vieglprātības dēļ. Viņš netiecas pēc citu mantas, bet arī neinteresējas par citiem cilvēkiem, viņu rūpēm, sāpēm. Tenis rīkojas tā, kā viņam patīk. Oļinietes savaldībai ir despotisks raksturs. Visiem jārīkojas tā, kā to par labu atzinusi Oļiniete. Vīru viņa pilnīgi pakļāvusi savām iegribām. Kasparu un Lienu Oļiniete nevar ieredzēt viņu patstāvības dēļ. Mantas vairošanai Prātnieks izmanto visus līdzekļus Viņš nevilcinās krāpt pat Oļiņus, kuru meitu grib precēt. Švauksts, Pietuka egoisms saplūst ar viņu dižošanos, slavas kāri. Pietuks daudz runā par tautas un tēvijas labumu, izceļ sevi, savus nopelnus un ir tas, kas “ar savu vārdu vien” izšķir sarežģītas lietas un konfliktus.

Švauksts zemes mērīšanas sākumā ir Slātavas saimnieks, linu, aitu un ādu tirgotājs. Kad saimniecība nodzīvota, Švauksts kļuvis vēl ārišķīgāks. Mugurā viņam melni svārki, kājās spožas, neganti čīkstoši zābaki, liela veca gardibene galvā, sarkana šalle ap kaklu, pangsneja uz deguna, ceļinieka soma plecos un lokans spieķis rokā. Baznīcas korī uzgājis, Švauksts grozās apkārt uz papēža, uzsprauž pangseju uz deguna skatās gaisā, ar lielu troksni izšņauc degunu sarkanraibā lakatā, sveicina Pietuku: “Bongžūr musjē Pētak!”

Pietuka Krustiņš – Slātavas pagastskolotājs pārvilkusies ar savādu taukainu spīdumu”, bet pārējiem bēru viesiem Pietuks skaidro, ka ir skolotājs un ka dzīro še tautas apgaismošanas labā.” “Mērnieku laikos” Pietuks ir dedzīgs runu teicējs. Pusnaktī, skolā atgriežas, Pietuks bērniem saka tādu pašu runu par tautas garu un patriotismu, kādu sacījis saviem pudeles brāļiem

Ar pozitīvajiem tēliem Kaudzītes pauž atziņu, ka savtīgajā ieraušanas, aprobežotu uzskatu laikā cilvēkam jābūt saprātīgam, patstāvīgam, godīgam. Šīs vispārcilvēciskās īpašības tiešām skaistas, par ko liecina Ilzes pieticība, pazemība un paļaušanās uz Dievu. Annužas pašaizliedzība un vainas apziņa, kas atklājas viņas pārdomās un lūgšanā, Kaspara un Lienas patstāvība, Kaspara saprātīgums, Šrekhūbera drosme un nesavtība.

Liena – faktiski Oļiņu īstā meita – aug reliģiskā vidē. Viņa cītīgi apmeklē baznīcu un saiešanu namus. Reliģisko dziesmu krājums – mīļa, svēta grāmata, ko Liena zina pa pusei no galvas. Kaudzītes izceļ Lienas laipnību, līdzcietību, izpalīdzību, neviltotu jūtu pasauli, ārējo un garīgo skaistumu: “Viņa bij skaista, slaika meita ar tumšbrūniem matiem un acīm, pašos jaukākos dzīves gados jeb viskrāšņākajā ziedonī. Laipnība, līdzcietība un jauks dzīvības prieks ziedēja kupli viņas vaigā. Smaidi uz viņas lūpām bij tik skaisti kā rīta blāzma pie debesīm, un nereti zibēja viņiem cauri asa, bet tik vien nevainīgi jocīga viltībiņa it kā patlaban lecošas saules stari. Caur savu dzīvo, drošo un jautro izturēšanos viņa nebij nekur sveša. Kur vien Liena parādījās, tur skumjas bēga kā nakts no dienas; viņas acis apskaidroja aptumšotus vaigus, viņas sirds sasildīja izdzisušās krūtis, un viņas valoda modināja atbalsis arī pašā tuksnesī!” Lienai grūti sacelties pret audžu vecāku gribu, bet Liena lauž patriarhālās tradīcijas, noraidīdama audžu vecāku izraudzīto līgavaini. Liena apzinās cīņas nopietnību, Sarunā ar Kasparu izpaužas Lienas ciešanas, sāpes, neziņa, šaubas par savu un Kaspara likteni:” Tev laikam ir bēdas par to, ka man pēc būs žēl, ka es negāju pie Prātnieka, bet pie tevis un sacīšu to tavu vainu?”

Lienas bojā ejas dziļākie cēloņi meklējami mājas sabiedrības atpalicības dēļ, kur patstāvīgāka rīcība saduras ar vecajām tradīcijām, uzskatiem, aizspriedumiem. Lienas rīcība ir drosmīga, viņas nāve traģiska.

Kaspars- neliels saimnieks Slātavā, pēc padzīšanas no Irbēniem pelnās “ar zveju un malkas dzīšanu uz pilsētām.” Kasparu ārējais izskats liecina par viņa nosvērtību, prātu, gribu: “Patlaban ienāca jauns cilvēks pilnīgā augumā, ar melnu, gandrīz mežīgu bārdu un matiem. Viņa sejs bij skaisti bāls, kluss un auksts kā balta mūra siena. Visa šā cilvēka izskats prasīja gandrīz bijāšanas un cienīšanas.” Viņš ir individuālists, kas patstāvīgi domā, vērtē dzīvi. Ar savu patstāvību, skaidro prātu, godīgumu, pienākuma apziņu, drosmi, atklātību, pašapziņu Kaspars paceļas tālu pāri citiem “Mērnieka laiku” cilvēkiem. Sevi Kaspars ierindo to cilvēku grupā, “kas ar ticību nelepojas, bet darbu dara”.

Kaudzīte saprot atrast vārdus, kas precīzi raksturo personas, izteic rakstnieku attieksmi pret tām.

Romānā Kaudzītes risina lielas problēmas, kas spiež iedziļināties dzīves daudzveidībā. Kādam jābūt īstam, pilnvērtīgam cilvēkam pārmaiņu laikā- galvenā problēma romānā.

Patriarhālo cilvēku rakstura īpašības veidojušās vecās zemnieku sētas tradīcijas un kristīgā morāle. Ja oficiālajai baznīcai tikai ierobežotā apmērā izdevās zemniekos iepotēt pazemību, lēnprātību, pieticību un darbīgumu, tad hernhūrtieši tos pašus mērķus sasniedza pilnīgāk un īsākā laikā. Patriarhālo cilvēku uzskati un rīcība nemainās, kad aktuāli notikumi tos ierauj savā virpulī. Nekas nav jāpatur tikai tālab, ka tēvu tēvi tā domājuši un darījuši. Ir pagājis laiks, kad vecāki noteica savu pieaugušo dēlu un meitu likteni, iejaucās viņu jūtu dzīvē. Cilvēka necienīga ir verdziska padevība un pielīšana kungiem. Ne viss jaunais, kas sāk izpausties cilvēku apziņā un savstarpējās attieksmēs sakarā ar izmaiņām sabiedriski ekonomiskajā dzīvē, ir pieņemams un veicināms. Kaudzītes asi nosoda mantkāri, tā pārvērš cilvēku ļaunā egoistā, izposta citu cilvēku dzīvi, savu tautību nevajag ne noliegt, ne ar to dižoties. Ikviena cilvēka pienākums ir sekmēt tautas labklājību un nopietnu darbu. Gadu gaitā daudzi latviešu rakstnieki guvuši ierosmi no “Mērnieku laikiem”. Romāna komiskie raksturi ir tautā tik populāri, ka kritizējot negatīvas parādības, tos izmanto gan sadzīvē, gan publicistikā arī mūsdienās.

Leave a Comment