“MēRNIEKU LAIKI” TēLA RAKSTUTOJUMS Raņķis

Raņķis.

1.Īss sižeta atstāsts.

Pirmo reizi Raņķis romānā parādās viesībās pie Oļiņa, kopā ar pārējiem mērnieka palīgiem. Raņķis bija mērnieka palīgs, tāpēc bieži viņš parādās kopā ar mērnieku. Pēc tam tiek atspoguļota viņa spiegošana dzirnavās, un sarunā ar mērnieku atklājas, ka nepazīstamais dzērājs ir viņš. Pēc tam – Kaspara nogalināšana. Pēc mērnieka nolaupīšanas viņš sadarbojas ar Feldhauzena kundzi, palīdzot viņai atgūt vīru. Raņķa pēdējā darbība romānā, kas arī izrādās viņa dzīves pēdējie brīži, ir atgadījums krogā, satiekot Grabovski, pēc tam – slimība un nāve.

b
br />
Raņķa domas netiek plaši atspoguļotas, bet tās var labi noprast, piemēram, viesībās, kad viņš tikko bija nogalinājis Kasparu. Raņķa būtība un domas vislabāk atspoguļotas sarunā ar mācītāju, guļot uz nāves gultas, kad viņš stāstīja par sevi.

. 2. Portrets.

Visvairāk Raņķis ir raksturots svētkos pēc Kaspara nogalināšanas.

“Tiem, kuri pazina šo vīru caur ilgāku kopā dzīvošanu tuvāk, viņš krita tagad ar savādu un neierastu izturēšanos acīs: viņa skatīšanās bij šoreiz itin nedroša, bailīga un nemierīga, kamēr citām reizēm tik vien noslēpta un ne

euzticama; &#
#8211; sejs dziļi nobālis, rokas aukstas un gandrīz drebošas. Viņa melnie smalkas drānas virssvārki – jo apģērbā Raņķis nesās itin spodri un glīti – bij, kā likās, caur kādu īpašu, nejaušu gadījumu saburzīti.”

Raņķa amats bija svarīgs, tāpēc Raņķis atainots kā diezgan smalka pe
ersona.

3. Attiecības ar

r citiem.

Manuprāt, par spīti Raņķa veiktajam noziegumam, Raņķis savā būtībā nebija pilnīgi ļauns. Raņķis bija viegli ietekmējams cilvēks, ko labi zināja un izmantoja Feldhauzens. Raņķis viņam bija labs padotais, to pierāda tas, ka Raņķis izmantoja pārģērbšanos un citas viltības, lai atrastu pēdas Grabovskim. Raņķis bija pietiekami gudrs, lai izdomātu, kā labāk izspiegot zemniekus gan krogā, gan dzirnavās.

“Tātad man pazīstamam nebij vairs pavisam iespējams kaut ko izdabūt un īstās domas dzirdēt, tāpēc vajadzēja atrast citu padomu, lai varu viņiem līdzīgs un nepazīts viņu vidū un tad tur dzirdēt viņus brīvi un nepiespiesti sarunājamies. Visupirms pametos par grāvju racēju, kad biju papriekšu savu izskatu pilnīgi pārgrozījis, nokrāsodams bārdu un matus melnus, seju brūnāku un vecāku pataisīdams un turēdams uz deguna ar
rvienu kā
ādu plākstera lupatiņu .Arī vecas un vienkāršas drēbes palīdzēja dot man vienkāršu izskatu.”

Raņķis nebija aukstasinīgs slepkava. Būtībā jau no nozieguma viņš varēja atteikties, vai arī to neizpildīt. Tomēr viņš nespēja pretoties Feldhauzena solītajai samaksai un uzskatīja, ka Grabovskis nav labs cilvēks, par kuru būtu jāpārdzīvo. Raņķis bija cilvēks, kas sekoja pavēlēm, iespējams, pat īsti neapzinādamies, cik nopietns noziegums ir atņemt dzīvību. Savukārt Feldhauzenam Raņķis bija izdevīgs. Viņš tam palīdzēja atbrīvoties no ienaidnieka, paveicot visu netīro darbu.

“..bet labāk un dr
rošāk ga
an būtu, kad Grabovskis šai reizē pavisam pazustu. Jūs gan sapratīsiet, ko gribu sacīt.(..) Mans ieroču krājums, kā zināt, stāv jums priekš ikkatras medīšanas vajadzības vaļā. Krietns medījums – krietna alga.”

Nav zināms, kā tieši notika noziegums, bet saprotams, ka pēc tam Raņķis viesībās ieradās iztrūcināts un nobijies. Tas liecina par to, ka uz viņu šis notikums atstāja neizdzēšamu iespaidu.

Viņa attiecības ar Feldhauzenu nebija patiesas, jo viņi daudz viens no otra slēpa. Kad Raņķis Feldhauzenam sniedz procentuālu aizdevumu, ir skaidrs, ka viņus kopā tur tikai nauda un nekas vairāk.

Feldhauzens Raņķi nevērtēja augstu. Lai gan viņš viņam prasīja padomus, un tos atzina par labiem, vislabāk Feldhauzena attieksme pret Raņķi izpaužas vārdos par aizdoto naudu:

“Nolādēta nauda! Kāds velns viņu jāja šurp manās acīs ņirgāties?! Tas elles ierocis nekaunas un nebaidās savu Jūdasa algu aizdot pašam atpakaļ, turklāt vēl pret vekseli par desmit procentiem! Es nevaru šā cilvēka panest un labprāt ar neiedotos turpmāk ar viņu nekādās darīšanās, ja vien varētu bez viņa padoma un palīga iztikt. Ir uzskatīt viņa vairs es nespēju. Nav nebūt tiesa, ka viņš dara, ko dara, manis labā, bet paša labums vien ir visam īstais nolūks.”

Jāpiebilst, ka šī nauda – divi tūkstoši rubļu – bija tā, ko mērnieks bija samaksājis par Grabovska nogalināšanu.

Negaidīta ir Raņķa satikšanās ar Grabovski krogā. Tas viņam radīja dziļus emocionālus satricinājumus.

“Otrā rītā pārveda kučieris Raņķi, kamanās ieguldītu, mājā. Ārsts, viņu pārmeklēdams, atrada un liecināja, ka smadzenes esot gan vainotas arī no kāda sitiena pa galvu, kurš gadījies laikam, gāžoties gar zemi, bet vislielākā vaina būšot cēlusies no piepešām un briesmīgām nobailēm, kurām nācis līdz karstuma drudzis ar muldēšanu.”

Slimības laikā atklājās, ka Raņķis nebija ieredzēts mērnieka palīgu vidū, jo ļāva zeltam un sudrabam plūst savās kabatās un ar saviem neskaidrajiem darbiem cēla mērniekam sliktu slavu. Citi ar viņu nesatika un viņam neuzticējās.

Savas slimības murgos Raņķis atklāj bailes par savu noziegumu, un sarunā ar mācītāju viņš piemin kādu dzeloni, kas dzeļ arvienu stiprāk, arvienu sāpīgāk. Mācītājs mudina Raņķi izsūdzēt noziegumus, bet Raņķis atsakās ticēt neiespējamajam un gaida, kad mācītājs atsvabinās viņu no grēkiem, lai gan jānožēlo būtu viņam pašam. Viņš pats atzīst, ka “pasaulē es esmu raudzījies tik uz sevi un savu labklāšanu, nelūkodams daudz, kas ceļas citiem caur to, vai peļņa, vai pametums. Pēc sava labuma dzenoties, man nav bijis neviens līdzeklis ļauns, neviens grāvis plats, neviena sēta augsta un neviens iemantošanas upuris dārgs, ja tik tas piederēja citam un es viņu varēju nodot tā, ka pats palieku sveiks. ”

Raņķis atzīst, ka ir slikts cilvēks, tomēr nespēj savus grēkus nožēlot, jo pārāk ilgi ir bijis sasaistīts ar alkatīgumu un mantrausību, ka vairs nespēj atcerēties, kā ir dzīvot ar tīru, godīgu sirdi. Savā viņš prātā ļauj valdīt naudai un cenšas to iegūt. Lēnām pieradis sevi attaisnot par sīkiem pārkāpumiem, viņš sāk veikt arvien lielākus. Tomēr vienu pārkāpumu viņš nevar aizmirst, un cenšas to novelt no sevis, atbildību uzvelt Feldhauzenam:

“Nost, nost, tu baidekli! Kas tevi cēla laukā no šķirsta? Ej atpakaļ ar visām asinīm! Ko tu mani vajā? Feldhauzen, Feldhauzen! man bail! Tu, tu esi slepkava!”

Raņķa nāve, manuprāt, ir brāļu Kaudzīšu paustais apliecinājums, ka smagu noziegumu alga ir bargs sods. Naudas vara pār cilvēku var būt neierobežota, bet tomēr vienā dienā viss var mainīties, un arī naudai tad vairs nav nozīmes.

4. Tēla nozīme romānā.

Raņķis, nogalinot Kasparu, izšķir arī Lienas likteni. Vienas pārskatīšanās dēļ viņš padara jaunās sievietes dzīvi nelaimīgu un veicina viņas pāragro nāvi. Viņa tēls ir nozīmīgs, jo šī slepkavība romāna beigas padara traģiskas, bet literārā darba vidū rodas mīklains jautājums par to, kur palicis Kaspars. Protams, beigās noskaidrojas patiesība. Tas ir pārāk vēlu, jo Lienas liktenis jau ir skaidrs. Ja romānā nebūtu Raņķa, iespējams, tas uz mums atstātu citādu iespaidu.