mīlas dzejas izlase

Mīlestība katram cilvēkam izpaužas individuāli. Katrs cilvēks to uztver un pieņem kā vēlas. Lija Brīdaka ir teikusi:” Diemžēl mīla mēdz būt neaprēķināms putns, kas var uzkavēties mūža garumā, bet var arī kuru katru brīdi pacelties spārnos un aizlaisties.” Es piekrītu šīs dzejnieces teiktajam. Mēs nevaram ne sev, ne kādam citam pavēlēt mīlēt. Mīlestība ir, kas negaidīts un pilnīgi spontāns.

Mīlestība ir dažāda. Var būt divu cilvēku mīlestība, vienpusēja mīlestība, mīlestība pret dzimteni un, protams, ģimenes mīlestība. Mīlēt var gandrīz jebko. Ci

i
ilvēki var mīlēt uz kāda nosacījuma pamata vai vienkārši mīlēt. Vienkārša mīla bez jebkādiem nosacījumiem ir tā patiesākā.

Dažādi cilvēki savu mīl savādāk. Citi to patur sevī, citi vēlas paziņot visai pasaulei, ka viņi mīl kā, piemēram, dzejnieki. Latviešu dzejnieku vidū var atrast daudz tādu dzejnieku un dzejnieču, kas ir rakstījuši par mīlestību, mīlestības sāpēm un dažādību. Tāpēc esmu apkopojusi mīlestības dzejoļus, kuri man patīk. Izvēlējos Andreja Baloža, Arvīda Griguļa, Lijas Brīdakas, Imanta Ziedoņa dzeju. Dzejoļu grāmatās atradu daudz un dažādus mī
ī
īlas dzejoļus, bet neviena no grāmatām, nesastāvēja tikai no mīlestības dzejoļiem.

Es izvēlējos šādus dzejoļus:

No Imanta Ziedoņa grāmatas ”Re kā” (Rīga “Liesma” 1981)

· “Re, kā nu atkal sāp”;

· “Tev asas skujas gribu dāvināt”;

· “Es viņu mīlu jau no iepriekšējā laika”;

No grāmatas “Apcirkņi” (Rīga “Liesma” 19
9
985)

· Imants Ziedonis “Pāri zemei zaļa zāle viz”;

· Arvīds Grigulis “Ļauni vārdi pēc strīda”;

· Lija Brīdaka “Mīlestība”

No Andreja Baloža grāmatas “Araukārija” (Rīga “Liesma: 1970):

· “Učan-su”;

· “Cik savādi”;

· “Skaistums”;

· “Apburtās acis”;

Manos izvēlētajos dzejoļos ir atspoguļota mīlestība. Arvīda Griguļa dzejolī “Ļauni vārdi pēc strīda” ir teikts: ”Miers tava kamīna liesmai! Miers tavu grāmatu lapās! Miers!.” Dzejolī ir pausts tas, ka nevarot kopā būt tu savam mīļotajam novēli pašu to labāko. Tas parāda, cik patiesa ir mīla. Imants Ziedonis reiz ir rakstījis: “Bērniņš piedzimis – un visi redz, ka es nevaru to atstāt pliku.” Šajā dzejolī ir parādīta vecāku mīlestība, šajā konkrētajā gadījumā tikai tēva mīlestība un tas kā viņš vēlas rūpēties un pasaudzēt savu bērnu. Andrejs Balodis dzejoli “Skaistums” ir veltījis kādai Mariannai, ko pēc dzejoļa spriežot viņš ir mīlējis vi
i
isu mūžu. “Vien skaistāks rādās man Tavs vaigs” Andrejs Balodis ir parādījis to, ka cilvēks mīl mūžīgi un mīlot visu redz caur “rozā brillēm”.

Andreja Baloža dzejolis “Skaistums” un Imanta Ziedoņa dzejoļi “Pāri zemei zaļa zāle viz” un “Es viņu mīlu jau no iepriekšējā laika” ir metaforizēti, šajos dzejoļos ar metaforu palīdzību autori runā pat mīlestību.

Man šķiet, ka vislabākais mīlestības dzejoli “Ļauni vārdi pēc strīda” ir sarakstījis Arvīds Grigulis. Šis dzejolis man personīgi patika vislabāk.

Izdevniecību tā sauc tāpēc, ka visi dzejoļi ir
r
r ņemti no citām grāmatām, neviens dzejolis nav pirmizdevums! (Aisma Cielava)

Manā dzejoļu izlasē ir viens dzejolis, kur atspoguļota tēva mīlestība pret bērnu. Šajā dzejolī ir parādīts tas, cik tēvs ir laimīgs uzzinot, ka viņam būs bērns. Tēvs ir gatavs pārmaiņām un saka saviem draugiem, lai izturas pret viņu savādāk, jo laiks iet uz priekšu un viņam tagad būs bērns. Kaut dzejolī tieši nav pateikts, ka tēvs savu bērnu mīl un mīlēs, tas ir parādīts tad, kad viņš saka:.un kurš nu ies birztalā cirst bērnam šūpļa liksti?” Dzejolī ir izmantoti dažādi mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi kā, piemēram, personifikācija: “Mūsu mūžu aizdzied smilšu graudi”, hiperbola “Bet zem zemes – kauli, kur vien rokam” un vēl citi

Andreja Baloža grāmatā “Araukārija” ir daudz dzejoļu par Krimu un turienes skaistajām vietām. Dzejā viņš ir aprakstījis cik tur ir skaistas dabas ainavas. Dzejolī “Učan-su” viņš aprakstā kādu ūdenskritumu, kas tek no klints. Dzejolī aprakstīt viss skaistais, ko viņš redz kāpjot šajā klintī. Andrejs Balodis piemin arī krāšņo Krimas kalnus. Kāds šī dzejoļa pants skan tā:

Tev nepārmetu spilgti daili,

Ne kalngalus, kas zilgmē gaist, –

Kļūst mīļāks man pat bērzu kailums

Un sniegos Gaiziņš necilais.

Šajās rindās Andrejs Balodis parāda īstu tēvzemes mīlestību un patriotismu.

Lielākoties mēs sastopamies ar tādu mīlestību, kas ir starp diviem cilvēkiem. Imanta Ziedoņa dzejolī “Es viņu mīlu jau no iepriekšējā laika” ir parādīta viena cilvēka mīlestība pret otru, nav zināms vai šis cilvēks saņēma pretmīlu, bet mīlēja viņš ilgi, to pasaka rindas: “Es viņu ilgi mīlēju.” Dzejolī ir noprotams arī tas, ka šiem diviem cilvēkiem ir gaidāms bērns. Dzejolis ir izmantoti daudz epiteti un salīdzinājumi. Dzejolī Imants Ziedonis ir centies aprakstīt cik ļoti mīlestība var būt skaista un patīkama.

Imanta Ziedoņa dzejolī “Tev asas skujas gribu dāvināt” nav pieminēts, ka dzejoļa varonis mīl šo otru cilvēku, bet ir parādīts tas, ka viņš vēlas otram cilvēkam daudz, ko dot. Mīlestība taču ir arī tas, ka cilvēks ar otru cilvēku var dalīties un censties viņam palīdzēt kā vien spēj. Dzejolī ir parādīts tas, ka pašam varonim gribas dzert: “tuksneši uz manas mēles kāpj”, bet otram cilvēkam viņš vēlas sniegt visu kaut pašam tas būtu nepieciešams, kaut pašam tas viss trūks: “Bet es tev aku gribu dāvināt” beigās dzejoļa galvenais varonis saprot, ka viņam ir tikai maigums, ko dāvināt.

Andrejs Balodis dzejoli “Skaistums” ir veltījis kādai Mariannai, iespējams šis dzejolis ir taisni par šo sievieti. Dzejolī ar metaforu palīdzību ir parādīts tas kā gadi iet un mīla nemainās. Tas ir diezgan skaisti, ka cilvēks nebeidz mīlēt pat pēc daudziem gadiem un viņa mīlestība ir un paliek tik viens cilvēks un nekas tam nav šķērslis. Andrejs Balodis skaisti apraksta kā gadi ietekmē viņa mīlētās cilvēka izskatu, bet viņš uzskata, ka tieši gadi padara cilvēku skaistāku un norāda to, ka skaistums nav tas pats galvenais cilvēkā un, ka ne ar izskatu cilvēks mīl, bet ar sirdi: “Sirds skaistums nobriest”. Tieši ar šo dzejnieks liek parādīt cik mīla var būt noturīga un ar gadiem tā paliek arvien spēcīgāka.

Andrejs Balodis savā dzejolī “Apburtās acis” vēlas atcerēties un paturēt daļu no lielās mīlestības viņš vēlas saglābt to, kas ir zudis. Viņš raksta par salūzušu sirdi, kas alkst pēc kaut kā jauna, jo to nomāc bēdas. Viņš domā par to, ka mīļais ir zudis un kā to varētu tvert, lai tas nepazūd pavisam.

Lija Brīdaka savā dzejolī “Mīlestība” apraksta, kas vispār ir mīlestība un kāda tā ir. Šī dzejniece mīlestību apraksta kā kaut ko haotisku. Viņa mīlestībā saskata lielu varu. Es pilnīgi piekrīt, jo cilvēks mīlot kļūst neprātīgs un dara visu otra cilvēka labā, lai vai kas! Dzejniece ir rakstījusi, ka viss tas ir dēļ svešas sirds, bet nesaprotu vai sirds, ko mīli var būt sveša. Lija Brīdaka arī nespēj izšķir vai tā ir laime vai mokas. Sabiedrībā ir izplatīts jēdziens mīlas mokas. Dzejā ir sastopami arī dzejoļi par mīlas sāpēm un ciešanā, ko mīla var sagādāt.

Nav tā, ka mīlestība ir tikai pozitīva, kādam tā var saistīties ar negatīvām iezīmēm. Andreja Baloža dzejolis “Cik savādi” parāda to, ka mīlestība var būt tikai vienpusēja un tas, ko tu mīli var mīlēt kādu citu. Dzejolī parādīts tas, ka ar to ir jāsamierinās, jo tam cilvēkam mīlot kādu citu ir labāk un viņš var justos laimīgs.

Imanta Ziedoņa dzejolis “Re, kā nu atkal sāp” ir parādītas mīlas sāpes, tādas, ka no tām var pat nomirt, kaut dzejoļa galvenajam tēlam blakus bija it kā tuvs cilvēks, bet nekur nebija norādīts, tas, ka viņš šo meiteni mīlētu, bet var noprast, ka meitenei gan ir kaut kādas jūtas pret šo tēlu, tikai nevar pateikt kādas.

Cilvēku attiecības ir ļoti sarežģītas, tāpat kā personības. Dažreiz mēs sāpinām otru cilvēku pat neapzinoties, ka var arī citādi. Arvīda Griguļa dzejolī “Ļauni vārdi pēc strīda” parāda, ka divi cilvēki, kam ir savstarpējas jūtas, ir sastrīdējušies. Puisis sēžot ceļa malā sūta savai meitenei ar nakts vēju visniknākos vārdus, bet nakts vējš pieklauvē pie meitenes loga un pasaka īstās puiša domas, ka viņš vēlas mieru un, lai viņai turpmāk veiktos. Tomēr nakts vējš pateica arī kādu no puiša ļaunajiem novēlējumiem, kuru puisis pēc tam nožēloja.

Tāda ir tā mīlestība!

Leave a Comment