narkotikas

NARKOTIKAS

Narkotisko vielu grupas:

Kanabiss

Marihuāna, hašišs, kanabisa eļļa – tiek gatavoti no Cannabis Sativa – Indijas kaņepes.

Marihuāna

Izkaltēta vai neizkaltēta zaļā kaņepes daļa. Gaišas, zaļi brūnas, sasmalcinātas lapas un ziedošā kaņepes augšdaļa. Var būt sastopama cieši sapresētos gabalos. Vēl pazīstama ar nosaukumiem – zālīte, ganža, presētā zālīte – plāns, anašs.

Hašišs

Sveķu, ziedputekšņu un sasmalcinātas auga augšējās daļas maisījums, blīva plastilīnam līdzīga substance, viegli saldenu smaržu. Krāsa var variēt no gaiši brūnas, zaļas līdz pat gandrīz melnai. Narkotiskās vielas iedarbība sākas pēc 10 – 30 minūtēm, un

n
n var turpināties vairākas stundas. Ielu žargonā hašišu sauc par hešau potu, čifu, čarasu (pulvera forma).

Kanabiss eļļa

Kanabiss eļļa ir aktīvo vielu ekstrakts, biezas konsistences šķīdums, ar krāsas gammu no brūnas līdz melnai. Sinonīmi nosaukumi – medus eļļa, sarkanā eļļa.

Visi kaņepju izstrādājumi pieder pie nelegālajām narkotiskajām vielām.

Kanabiss lietošanas reibuma simptomi ir labsajūta, jautrība, smieklu lēkmes, možums, pļāpīgums, reizēm miers, atslābums vai miegainība. Devas ieņemšana izraisa divējādas organisma reakcijas: gan relaksāciju, gan stimulāciju. Pie lielas devas uzvedība var kļūt ne

e
eadekvāta. Dažkārt var sākties halucinācijas. Iespējams, ka narkotiku lietotājs vairs “nesajūt savu ķermeni”, tam ir izkropļota telpas izjūta, kas izraisa bailes un paniku. Nereti vērojams arī personas uzbudinājums, agresivitāte, var izmainīties telpas, krāsu, skaņu un smaržu uztvere.

Lietotājam ir paaugstināts jū
ū
ūtīgums pret gaismu, sarkanas acis, sausa mute, bada sajūta un pastiprināta kāre uz saldumiem, neskaidra runa un rokraksts, novājināta elpošanas sistēma (hronisks bronhīts), paātrināta sirdsdarbība, novājināta imunitāte.

Pēc kaņepju preparātu lietošanas, organismā ilgstoši saglabājas to sadalīšanās produkti – līdz pat 2-3 nedēļām, bet sistemātiskiem lietotājiem vairākus mēnešus.

Telpā ilgi saglabājas raksturīga (dedzinātu auklu) smaka, ar kuru mēdz piesūkties arī apģērbs.

Kanabiss lietošanas sekas:

psihiskā atkarība (atkarībā no vecuma, lietošanas biežuma un organisma individuālajām īpatnībām, atkarības veidošanās ātrums un smagums dažādiem cilvēkiem var stipri atšķirties);

atkarības stadijā smēķēšana vairs apmierinājumu nesniedz, taču kļūst par nepieciešamību. Gaidītā efekta trūkums noved pie tā, ka tā sasniegšanai tiek lietots alkohols vai citas narkotikas;

abstinenc es stāvoklī slimnieku moka bezmiegs, bailes, vajāšanas mānija, viņš kļūst nervozs, satraukts;

b
br />
smēķēšana veicina bronhīta, emfizēmas, plaušu vēža rašanos, pazeminās imunitāte;

laika gaitā izmainās raksturs, pasliktinās atmiņa, koncentrēšanās un prāta spējas, veidojas tā dēvētais “amotivācijas” sindroms;

vīriešiem samazinās spermatozoīdu skaits un dzimumhormonu līmenis; sievietēm iespējami mēnešreižu traucējumi un neauglība.

Ekstazī (MDMA)

1914. gadā farmācijas kompānija Vācijā pirmā radīja MDMA un MDA, bet šīs vielas tā arī netika pielietotas terapeitiski. 1950.gadā amerikāņi izmēģināja šo vielu ķīmiskā kara programmā. 60-tajos gados tika veikti eksperimenti ar MDMA un MDA psihiatrijā. MDMA tika aizliegta 1971. gadā un ie

ekļauta AN
NO Konvencijā. Lielbritānijā ir bijuši vairāki nāves gadījumi MDMA lietošanas rezultātā, ko izskaidro ar “siltuma šoku”, kas rodas šo narkotiku iespaidā stundām ilgi dejojot karstās, nevēdinātās diskotēku telpās.

Ekstazī (Ecstasy) ir nelegāla sintētiska narkotiskā viela, kura iedarbojas gan stimulējoši, gan halucinogēni. Ekstazī tiek piedāvāts parasti kā baltas, brūnas, rozā vai dzeltenas tabletes, vai daudzkrāsainas kapsulas ar dažādiem simboliem – smaidiņu, miera simbolu utt. Ķīmiskā savienojuma saīsināts nosaukums ir “MDMA”, “MDA”, “MDEA”, “DOB”, “STP/DOM”. Tās visbiežāk tiek izplatītas nakts klubos, diskotēkās, plaši izplatīta arī viltotu tablešu pārdošana (kas vispār nav MDMA, bet satur LSD, amfetamīnus un citas vielas). Tā kā viela ir ūdenī šķīstoša, to var injicēt vēnā, kā arī smēķēt.

Vielas narkotiskā iedarbība sākas pēc 20 – 60 minūtēm kopš tās lietošanas un ilgst no 3 līdz 6 stundām.

Ekstazī lietošanas reibuma simptomi ir palielināta izturība, jūtams fiziskā spēka pieplūdums, pašpārliecinātība, saasināta uztvere, eiforija, paātrinās visas organisma reakcijas, sajūtas kļūst spilgtākas, zūd laika izjūta, apetīte, nereti novērojama dezorientācija, bet pēc iedarbības beigšanās iestājas apātisks stāvoklis, cilvēks kļūst depresīvs, noguris un miegains. Šāds stāvoklis ilgst vairākas dienas.

Personai novēro paātrinātu sirdsdarbību, elpošanu, paaugstinātu ķermeņa temperatūru, bālumu, paplašinātas acu zīlītes, muskulatūras raustīšanos, sausumu mutē un slāpes, svīšanu un galvas sāpes.

Ekstazī darbība organismā nodara neatgriezeniskus bojājumus, jo, radot šīs grupas narkotikas, tiek pievienoti dažādi indīgi piemaisījumi no ķīmiskām izejvielām, kā ari ne vienmēr narkotiskās vielas tiek ražotas sanitāros apstākļos.

Būtiskākās ekstazī lietošanas sekas ir:

psihiskā atkarība – bez vielas cilvēks vairs nav spējīgs produktīvi strādāt;

lietošana noved pie fiziska un garīga izsīkuma, garīga iztukšošanās izraisa depresijas, pašnāvības, pasliktinās organisma spēja pretoties slimībām, īpaši sievietēm veicina urīnceļu un dzimumorgānu slimības, negatīvi ietekmē aknu darbību, var izraisīt “dzelteno kaiti” – hepatītu;

daži cilvēki ārkārtīgi jūtīgi reaģē uz MDMA, pat parastā MDMA deva tiem var būt nāvējoša. Pēkšņās nāves cēlonis parasti – sirds mazspēja, sirds infarkts, asinsizplūdums smadzenēs, plaušu darbības traucējumi un organisma atūdeņošanās;

sociālā atkarība.

Amfetamīni

Amfetamīnu medicīnā sāka lietot 1927. gadā, to pielietoja astmas un saaukstēšanās ārstēšanai. Pēc vairākiem gadiem tika atklāts, ka amfetamīns ietekmē smadzeņu darbību – samazina apetīti un vairo enerģiju, līdz ar to tas tika izmantots ķermeņa svara samazināšanai. Amfetamīns tika plaši pielietots pasaules kara laikā armijas vajadzībām.

Amfetamīns ir narkotiska viela ar psihostimulējošu – uzbudinošu iedarbību. Amfetamīnu grupai pieskaitāmas sintētiskās vielas, kas satur amfetamīna savienojumus.

Visbiežāk lietotās sintētiskās narkotiskās vielas, kuru sastāvā ietilpst amfetamīns ir sekojošas:

Efedrons

Efedrons ir lietošanai sagatavots šķīdums, ko iegūst ķīmiskas reakcijas rezultātā. Šķīdumam ir rozā krāsa, tas var būt caurspīdīgs un smaržot pēc vijolītēm;

Pervitins, metamfetamīns

Pervitins, metamfetamīns ir lietošanai sagatavots šķīdums, ko iegūst sarežģītas ķīmiskas reakcijas rezultātā. Šķidrums ir eļļains, dzeltenā krāsā vai caurspīdīgs, smaržo pēc āboliem;

Pervitins, metamfetamīns – efedrīns

Efedrīns atrodams baltu kristālu veidā, ko iegūst no efedras auga; to lieto ārstniecībā, kā arī, lai iegūtu efedronu un pervitinu, visbiežāk, izmantojot ārstnieciskus preparātus;

“Speed”

„Speed” ir lietošanai gatavi dzeltenīgi kristāli, ko ieelpo, smēķē vai šņauc.

Amfetamīna iedarbība cilvēka organismā ilgst no 2 līdz 12 stundām (atkarībā no konkrētā narkotiku tipa). Amfetamīns izraisa eiforisku sajūtu, paaugstinātu uzbudināmību. Reakcija pēc pirmā lietošanas mēģinājuma var būt visdažādākā – no spēcīgas tieksmes pamēģināt vēlreiz līdz izteikti negatīvām sajūtām, iespējama arī saindēšanās. Tāpat var būt raksturīgs pārmērīgs kustīgums, modrība, pļāpīgums. Darbošanās ir neproduktīva un vienveidīga, nav bada sajūtas, izjaukts miega un nomoda režīms, iestājas spēcīga seksuālā tieksme.

Reibums var izpausties negatīvi, jo amfetamīnu iespaidā mazinās vajadzība pēc miega un ēdiena, parādās rupjība un agresivitāte, garastāvokļa svārstības, vajāšanas mānija, kustību traucējumi. Abstinencei raksturīgas spēcīgas depresijas un disforiski (dusmu) simptomi. Paaugstināta miegainība, ko nomaina nervozitāte, agresijas lēkmes. Vēlāk rodas nepamatota trauksmes sajūta un aizdomīgums. Iespējami pašnāvības mēģinājumi.

Pie fiziskajiem simptomiem jāpieskaita paplašinātas acu zīlītes, sausas lūpas, paātrinātu neritmisku sirdsdarbību, paaugstinātu asinsspiedienu, svīšanu, drebuļus, sliktu dūšu, vemšanu, krišanos svarā, muskulatūras vājumu, sāpes krūškurvī, krampjus, paaugstinātu ķermeņa temperatūru, trīci.

Personai visai ātri veidojas psihiskā un fiziskā atkarība. Ilgstoši lietojot, deva nemitīgi jāpalielina. Amfetamīna narkomānijai raksturīgi “plosti” – lietošanas periodus nomaina “tukšie” periodi, kuri laika gaitā kļūst arvien īsāki. Šo narkotiku lietošana visbīstamākā ir pusaudžu vecumā, jo psihes traucējumi sākas ļoti ātri.

Amfetamīnu lietošanas rezultātā rodas sekojošas sekas:

nepārtraukta amfetamīnu lietošana var provocēt latentas psihiskas saslimšanas;

sirds asinsvadu sistēmas un visu iekšējo orgānu bojājumi, aknu bojājumi narkotiku sliktās kvalitātes dēļ – aknās uzkrājas jods, kālija permanganāts un sarkanais fosfors, ko izmanto, izgatavojot narkotikas, stipri pazeminās imunitāte, tāpēc lietotāju apdraud dažādas infekcijas slimības;

lietojot kopējas šļirces, pastāv ļoti liels risks saslimt ar HIV/AIDS un hepatītu vīrusu infekcijām;

rodas psihiska un fiziska atkarība;

pastāv reāli pārdozēšanas draudi, kam var būt smagas sekas (nāve).

Halucinogēni

Pagājušā gadsimta 40-tajos gados atklāja LSD halucinogēno efektu. Izmēģinājumi un izpēte tika veikta pēc kara psihiatrijā, kur izpētīja, ka šī viela atklāj pacienta zemapziņu. ASV ar šīs vielas palīdzību radīja armijas vajadzībām, tā dēvēto “patiesības serumu”. 1971. gadā LSD tika iekļauts ANO psihotropo vielu Konvencijā.

Halucinogēnu grupas robežas ir grūti diferencējamas, jo šajā grupā ietilpst aptuveni 100 dažādas dabīgas un sintētiskas vielas, piemēram, LSD, psiloscibīns un psilocīns, atropīnu un ciklodolu saturošas vielas u.c.

Meskalīns

Meskalīns ir halucinogēna viela, ko iegūst no Meksikā augoša kaktusa – peijotla (Lophophora williamsii), to var arī sintezēt. Parasti viela tiek pārdota kapsulās, bet tā var būt arī injicējams.

LSD (lizergīnskābes dietilamīds)

LSD ir sintētiska narkotiskā viela, kas tiek iesūcināta cukura graudā, želatīna plāksnītēs, papīra dzēšlapās (5 mm kvadrātiņos, kurus rotā iespiests attēls).

PCP (fenciklidīns)

PCP ir sintētiska narkotiskā viela, balta kristāliska pulvera vai tablešu, kapsulu vai šķīduma veidā.

Ketamīns

Ketamīns ir reģistrēts ārstniecisks medikaments ar tādu pašu iedarbību kā PCP.

Psiloscibīns un psilocīns

Abas šīs vielas ir ir dabīgas narkotiskās vielas, ko satur īpašas sēnes ar tipisku ārēju izskatu: bāla smilšu krāsa, tievs, līks kātiņš, spica zvanveida galviņa.

Ciklodolu, Atropīnu, Dimedrolu saturošas vielas – šie medikamenti tiek pārdoti aptiekās. Tos izraksta ārsti iekšķīgai lietošanai. Pārsniedzot paredzētās medikamentozās devas, ļaunprātīgas lietošanas gadījumā, veidojas atkarība. Šajā grupā ietilpst arī Tarēns (FOV), kas bija sastopams padomju armijas individuālajās aptieciņās, un ko bieži kā halucinogēnu izmanto pusaudži.

Meskalīna iedarbība ilgst no 30 minūtēm līdz pat 14 stundām. LSD iedarbība sākas jau pēc 2-10 minūtēm un ilgst līdz 12 stundām, taču tā lietošanas sekas jūtamas vairākas dienas. PCP – iedarbība sākas pēc 5 minūtēm un ilgst 4-6 stundas. Psiloscibīna un psiloscīna iedarbība sākas nepilnas stundas laikā un pārdozēšanas gadījumā halucinogēnie efekti ilgst pat 6 stundas.

Reibuma simptomi ir sekojoši: izmaiņas laika, telpas un attāluma sajūtās un sava ķermeņa uztverē, rodas nereālas ilūzijas un halucinācijas, izteikts kustīgums, impulsīva rīcība. Nereti var parādīties trauksme un baiļu sajūta, depresijas. Lielākas lietošanas devas var novest pie dzirdes, redzes vai taustes ilūzijas, kas rodas pilnīgā nomodā un skaidras apziņas stāvoklī, attiecību idejas, raksturīgs garastāvokļa svārstīgums, nekontrolējamas un agresīvas rīcības, it sevišķi lietojot šīs vielas kopā ar alkoholu.

Cilvēka sejas āda ir bāla, paātrināts pulss, sirdsdarbība, sirdsklauves, svīšana, drebuļi, neskaidra redze, paaugstināts asinsspiediens, paplašinātas acu zīlītes, roku trīce, ādas sausums.

Halucinogēnu pārdozēšanas gadījumā nereti iestājas nāve. Lietotāji mēdz sevi savainot.

Lietošana izraisa šādas sekas:

latentas psihiskas saslimšanas, mānijas, paranoija, šizofrēnijai līdzīgi stāvokļi;

trauksmes stāvoklis un panikas lēkmes, arī agresija;

vājas spriešanas spējas.

Kokaīns

Kokaīns ir centrālās nervu sistēmas stimulējoša viela. Kokaīna produkti tiek gatavoti no Erythroxylon cocae jeb Kokas krūma lapām.

Visbiežāk kokaīns sastopams šādos veidos:

• Jēlkokaīns (Kokas pasta)

Jēlkokaīnu ražo no Kokas krūma lapām (pelēka viela ar daudziem piemaisījumiem).

• Kokaīna hidrohlorīds

Šī ir visizplatītākā kokaīna forma. Tas ir smalks, balts, rūgts kristālisks pulveris, kuram ir dažādi nosaukumi.Viela ātri šķīst ūdenī.

• Brīvās bāzes kokaīns

Šī viela atšķirībā no kokaīna hidrohlorīda nav ūdenī šķīstoša viela.

• Kreks

Kreks ir ķīmiski pārveidots kokaīna hidrohlorīds kristālu veidā.

Kokaīna iedarbība tāpat kā jebkurai citai vielai ir atkarīga no daudzuma, lietotāja iepriekšējās pieredzes ar šo vielu, noturība pret šo vielu un lietošanas veids. Kokaīna iedarbība ir intensīva, bet īslaicīga, apmēram, 15 – 60 minūtes.

Kokaīna lietošanas reibuma simptomi ir mundrums, paaugstinātas uztveres spējas, labsajūta, baiļu sajūta. Lielākas lietošanas devas var novest pie nekontrolējamas un agresīvas rīcības, it sevišķi kopā ar alkoholu.

Lietotājam ir paātrināta sirdsdarbība, elpošana, paaugstināta ķermeņa temperatūra, pastiprināta svīšana, sejas bālums, paplašinātas acu zīlītes, ar laiku mazinās nepieciešamība pēc miega un ēdiena.

Kokaīns organismā ļoti ātri noārdās, tāpēc tā bieža lietošana nelielās devās var dienas laikā radīt nopietnus pārdozēšanas draudus.

Kokaīna lietošanas sekas ir sekojošas:

ēstgribas un svara zudums, bezmiegs;

nepārtraukta lietošana var izraisīt depresīvus stāvokļus, aizdomīgumu, psihomotoru uzbudinājumu, izsaukt halucinācijas un psihozes;

injicējot kokaīnu, pastāv risks saslimt ar vīrusu hepatītiem un HIV/AIDS, tiek bojātas vēnas, kā arī rodas trombozes (asinsvadu nosprostošanās) un abscesi (augoņi);

pārdozēšanas gadījumā rodas epileptiski krampji, elpošanas traucējumi, ļoti augsta ķermeņa temperatūra, sirds ritma traucējumi, kā rezultātā var iestāties nāve;

veidojas izteikta psihiska atkarība (bailes un vajāšanas, pašnāvības mānijas).

Opiāti

Opiāti ir narkotikas, kam raksturīga sedatīva bremzējoša iedarbība. Pie šīs grupas pieder dabiskās un sintētiskās vielas, kas satur morfijam līdzīgus savienojumus. Visas dabiskās opiātu grupas vielas iegūst no magonēm – Papaver somniferum.

Magoņu salmi

Sasmalcinātas un izkaltētas stublāju un galviņu daļas (magoņu sēkliņas narkotiski aktīvas vielas nesatur); no salmiņiem izgatavo acetilēto opiju. Izmanto novārījumiem, kuru mēdz saukt par „kunkaru”, kā arī ķīmiskai apstrādei. Pašizgatavotu heroīnu sauc par – himhanku.

Opijs

Opiju iegūst pēc magoņu noziedēšanas, ieskrāpējot miega magones galviņā un vēlāk savācot izdalījušos un sarecējušo magoņu pieniņu, to samīca kopējā masā un iegūst jēlopiju.

• Acetilēts opijs

Lietošanai gatavs šķīdums, kas iegūts vairāku ķīmisku reakciju rezultātā. Tam ir tumši brūna krāsa un raksturīga etiķa smarža.

• Jēlopijs

Īpaši apstrādāta magoņu stublāju sula, kas tiek izmantota kā izejviela acetilētā opija šķīduma izgatavošanai. Substance atgādina plastilīnu, krāsa – no baltas līdz brūnai.

• Morfīns

Alkoloīds, kas tiek ekstrahēts no jēlopija vai magoņu salmiem. Balts vai dzeltenīgs kristālisks pulveris, kas glabājot kļūst tumši brūns. Satur 60 – 90% morfīnu.

• Kodeīns

Alkoloīds, vājāks par morfīnu.

• Metadons

Spēcīga sintētiska opiātu grupas narkotika. Daudzās valstīs atļauta kā aizvietotājlīdzeklis opija narkomānu ārstēšanai.

Heroīns

Pussintētisks opiāts, kurš tiek sintezēts no morfīna vai opija un magoņu salmiem, balts ar rūgtu garšu bez smaržas vai brūns pulveris – mazāk attīrīts. Narkotiku iedarbība ilgst 6 līdz 12 stundas.

Opiātu lietošanas reibuma simptomi ir: eiforisks stāvoklis, miermīlība (pēc pirmās lietošanas reizes reakcija var būt visdažādākā – no spēcīgas vēlmes lietot vēlreiz līdz pat galēji nepatīkamām sajūtām un saindēšanās pazīmēm), neparasta miegainība visdažādākajā laikā (iesācējiem), palēnināts “stiepts” runas veids, bieži “atpaliek” no sarunas temata un virzības, labsirdīga, pakļāvīga uzvedība, rodas iespaids, ka lietotājs vienmēr iegrimis domās, vēlas uzturēties vienatnē tumsā un klusumā, neraugoties uz diennakts stundu, sliktā apgaismojumā pazeminās redzes asums, pazemināts jūtīgums pret sāpēm, ātri rodas spēcīga psihiskā un fiziskā atkarība.

Ja opiātu lietošana jau kļuvusi sistemātiska (regulāra ar noteiktu starplaiku starp lietošanas reizēm – biežas un straujas garastāvokļa un aktivitātes maiņas, neatkarīgi no situācijas – traucēts miega un nomoda režīms, nedabiski šauras zīlītes, biežs nespēks (neizskaidrojams), periodiski mainās reibuma stāvoklis ar abstinenci), tad pēc narkotikas iedarbības beigšanās sāk attīstīties abstinences (paģiru) sindroms – obligāta opija narkomānijas sastāvdaļa, kas ir fiziskās atkarības pazīme – nemiers, spriedze, nervozitāte, izteikta tieksme pēc narkotikām, ja fiziskā atkarība ir neliela un abstinences sindroms parādās vieglā formā, tad tas atgādina saaukstēšanos: ātri parādās un ātri pāriet.

Lietotājam ir ļoti šauras acu zīlītes, acis kļūst sarkanas, sāk asarot, iesnas un šķavas, kuņģa darbība traucēta, caureja, bezmiegs, spēcīgas lauzošas sāpes visā ķermenī, palēnināts pulss, lēna elpošana.

Pēc opiātu lietošanas, organismā ilgstoši saglabājas to sadalīšanās produkti – līdz pat 3-4 dienām.

Opiātu lietošanas sekas:

lietojot vienu šļirci pastāv ļoti liels risks saslimt ar HIV/AIDS un vīrusu hepatītu infekcijām, lietotāju apdraud arī vēnu slimības;

narkotiku sliktās kvalitātes dēļ cieš aknas – aknās uzkrājas etiķa anhidrīds, ko izmanto gatavojot narkotikas, pazeminās imunitāte, un tāpēc iespējams saslimt ar dažādām infekcijas slimībām;

bojājas zobi, jo tiek izjaukta kalcija apmaiņa organismā;

var iestāties potences traucējumi.

zūd sociālās saiknes – ģimene un draugi, zaudēts darbs, kriminalitāte.

pārdozēšanas gadījumā iestājas nāve.

Inhalanti

Aizpagājušā gadsimta sākumā kļuva pazīstamas vielas, kuras ieelpojot cilvēks spēj apreibināties – smieklu gāze, hloroforms, ēteris. 40 – 50 gadus pēc tam, kad šīs vielas tika izmantotas narkozei, sabiedrība sāka izmantot inhalācijai dažādus sadzīves līdzekļus.

Inhalantu grupā ietilpst narkotiskās vielas, kas pēc savas konsistences ir gaistošas. Tās ir sadzīves ķīmijas vielu sastāvā: krāsvielās, šķīdinātājos, līmēs, lakās.

Pašas par sevi vielas – inhalanti nav narkotikas. Reibuma sajūta rodas, ja šīs vielas organismā nokļūst lielākā daudzumā.

Inhalantu iedarbība ir īslaicīga, efekts zūd strauji, tādēļ lietotāji bieži atkārto vielas ostīšanu. Inhalantus visbiežāk lieto jaunākā un vidējā skolas vecuma pusaudži.

Inhalantu lietošanas reibuma simptomi ir sekojoši: īslaicīgs reibums, ko pavada apātija un letarģija – vienaldzība pret sevi, pašreizējo stāvokli, tieksme neatlaidīgi pierādīt savu domu, garastāvokļa labilitāte. Var parādīties rupjība vai agresivitāte, spriešanas spēju traucējumi, psihomotoru kavējums, gribas un kustības sfēru traucējumi.

Perosnai ir maskveida seja – „bāls trīstūris” ap muti, seja bāla ar raksturīgu zilganumu zem acīm, apsārtums ap lūpām, degunu, sarkanas acis, nestabila gaita, grūtības nostāvēt, neskaidra runa, acs ābolu raustīšanās, muskulatūras vājums, neskaidra redze, sāpes galvā, vēderā, slāpes, svara zudums, asiņošana no deguna.

Inhalantu lietošana ietekmē visus orgānus un reibums ir viens no simptomiem, kas liecina par saindēšanos ar inhalantiem. Šim stāvoklim raksturīgi kustību koordinācijas traucējumi, halucinācijas, miegainība, iespējama lietotāja neadekvāta rīcība.

Innhalantu lietošanas sekas:

toksiski nieru, aknu bojājumi;

var iestāties nāve – pārdozēšanas, noslāpšanas, sirdsdarbības traucējumu rezultātā;

veicina pneimonijas, bronhīta rašanos;

veidojas neatgriezeniski galvas smadzeņu bojājumi – pavājinās atmiņa, interešu zudums, uztveres spēju pazemināšanās, pat plānprātība;

palielina iespēju rasties apdegumiem un citiem nelaimes gadījumiem, piemēram, benzīna tvaiku inhalēšana, kas rada reālus uzliesmošanas iespējamības draudus).

Barbiturāti

1903. gadā medicīnā sāka izmantot barbiturātus. 1961. gadā medicīnā izmantoja benzodiazepīnus, kuri bija mazāk bīstami par barbiturātiem.

Ilgstoši lietojot šos preparātus rodas pieradums, lai panāktu vajadzīgo efektu ir jālieto lielākas preparāta devas, kā rezultātā tie pārstāj nomierināt un izraisa uzbudinājumu un reibumu. Narkomānu deva 5-10 reizes pārsniedz ārsta noteikto terapeitisko devu vienai lietošanas reizei. Tabletes bieži vien tiek lietotas kopā ar alkoholu.

Sabiedrībā nereti ļaunprātīgi tiek lietoti dažādi nomierinoši un miegu izsaucoši medicīniski preparāti: trankvilizatori un barbiturāti, antidepresanti (benzodiazepīni) un citas vielas. Tos visbiežāk izraksta ārsti, gadījumos kad pacientam nepieciešams mazināt trauksmi, veicināt miegu, panākt muskuļu relaksāciju, kā arī pretkrampju efektu.

Visbiežāk barbiturāti tiek lietoti iekšķīgi, bet dažreiz tos lieto arī injekciju veidā. Šīs vielas ir sastopamas dažādas krāsas un izmēra tablešu, kapsulu, pulveru un ampulu veidā.

Atkarībā no vielas lietošanas veida iedarbība ilgst no 5 minūtēm līdz pat 1 nedēļai.

Izplatītākie reibuma simptomi ir eiforija, uzmācība, lēna domāšana, miegainība, atslābums. Iespējama neskaidra valoda, kustību traucējumi, miega un emocionāla nestabilitāte, apdullums, vājas koncentrēšanās un situācijas izvērtēšanas spējas.

Abstinences (paģiru) sindroms pēc lietošanas ir diezgan smags. Tas izpaužas kā nemiers, depresija, bezmiegs, pat suicīdas tieksmes, lauzošas sāpes lielajās locītavās, iespējamas ilgstošas psihozes delīrija veidā un krampju sindroms.

Nereta parādība ir krampju lēkmes, drebuļi, paātrināta sirdsdarbība, paaugstināts asinsspiediens.

Šīs grupas preparāti organismā izdalās lēni un ilgstoši, līdz ar to abstinences sindroms ilgst vairākas nedēļas līdz pat vienam mēnesim.

Miega un nomierinošu līdzekļu lietošanas izplatītākās sekas ir:

psihiska un fiziska atkarība, aug medikamentu lietošanas tolerance – lai sasniegtu to pašu efektu devas jāpalielina;

bieži uz ādas rodas dažādi strutaini izsitumi;

var rasties distrofiskas izmaiņas aknās, sirds muskulī.

Kā narkotikas ietekmē mūsu organismu?

Psihoaktīvās vielas var iedalīt trijās kategorijās pēc to iedarbības uz organismu:

– Stimulanti — vielas, kas palielina centrālās nervu sistēmas aktivitāti.

– Depresanti — vielas, kas nomāc, kavē vai pazemina CNS aktivitāti.

– Halucinogēni — vielas, kas izsauc izmaiņas uztverē, domāšanā un sajūtās, izkropļojot veidu, kā lietotājs redz un dzird lietas.