NAUDA

Referāts

NAUDA

Satura rādītājs

Satura rādītājs 2

IEVADS 3

1. Naudas funkcijas. 3

1.1. Nauda kā apgrozības līdzeklis. 3

1. 2. Nauda kā vērtības mērs. 4

1. 3. Nauda kā uzkrāšanas līdzeklis. 5

2. Naudas īpašības. 6

3. Naudas veidi. 7

3.1. Pirmatnējā nauda jeb preču nauda. 7

3.2. Metāla nauda. 7

3.3. Monētas. 8

3.4. Papīrnauda. 9

3.5. Elektroniskā nauda. 10

Secinājumi. 11

Pielikums Nr. 1. 12

Bijušās naudas vienības Latvijas teritorijā: 12

IEVADS

Ko tad mēs īsti saprotam ar vārdu nauda? Gandrīz ikkatrs varētu pateikt, ka tā ir visu vajadzību piepildījums, bet kad tās nav, ir tukšs vēders. Un, “ja vēders tukšs – mīlestība pa logu laukā”. Daži saka, ka tas ir maiņas līdzeklis, vispārējais ekvivalents, jeb kā tagad saka: nauda ir viss tas, kas pilda tās funkcijas. Ka

a
as tad īsti ir nauda, es arī centīšos noskaidrot šajā darbā.

1. Naudas funkcijas.

Nauda ir viens no būtiskākajiem tirgus ekonomikas funkcionēšanas elementiem. Nauda skar visas sabiedrības dzīves sfēras. No tās daudzuma apgrozībā ir atkarīgas preču cenas, ražošanas attīstība un iedzīvotāju labklājība. Ne velti ekonomisti naudu dēvē par “ tirgus valodu jeb tirgus atsperi “.

Nauda pilda šādas funkcijas: nauda ir apgrozības līdzeklis, vērtības mērs un uzkrāšanas līdzeklis.

1.1. Nauda kā apgrozības līdzeklis.

Mūsu senči rīkojās racionāli. Tie centās iemainīt to, kas tiem bija nepieciešams, pret to, kas ti

i
iem bija pietiekoši un pat par daudz. Tas ir tā saucamais barters jeb maiņa bez naudas starpniecības. Bet, ja labi padomā, barters ir normālas attīstības bremze. Lai pastāvētu barters, ir nepieciešama partneru vajadzību precīza sakrišana. Piemēram, jums jaatrod tāds cilvēks, ku
u
urš gribēs mainīt kapli pret jūsu labību. Vēlāk, attīstoties sabiedriskajai darba dalīšanai, radās iespēja ražot vairāk preču, nekā to ir nepieciešams pašu patēriņam. Līdz ar to palielinājās apmaiņā nonākošo produktu daudzums. Maiņa kļuva regulāra. Tādējādi, noteiktā sabiedrības attīstības pakāpē maiņa var notikt tikai tajā gadījumā, kad no visa preču klāsta tirgū izdalās kāda konkrēta prece, kurai pašai ir vērtība, un, kuru var apmainīt pret jebkuru citu preci. Šī prece iegūst maiņas vidutāja lomu, kļūst par dažādu preču vērtību mērauklu un pārvēršas par naudu.

Nauda kļūdama par starpnieci preču apgrozības procesā, pilda apgrozības līdzekļa funkciju. Galarezultātā tas viss veicināja ražošanas specializācijas un tirdzniecības attīstību, un vispārēju sabiedrības progresu.

Nevarētu teikt, ka mūsdienās nepastāvētu bartera darijumu. Pastāvot noteiktiem apstākļiem, piemēram, augstam inflācijas līmenim valstī, bartera da
a
arījumiem tirdzniecībā tika dota lielāka priekšrocība nekā naudas norēķinam.

Alternatīva naudai kā apgrozības līdzeklim vai bartera darījumu izmantošanai ir dažādu talonu izplatīšana, ko daudzi no mums ir pieredzējuši. Valdības ir spiestas tos ieviest gadījumos, ja ir nepieciešams racionēt vienu vai otru preču vai pakalpojumu vienas personas maksimālo patēriņu. Racionēšanas mērķis ir ierobežot pieprasījumu apstākļos, kad preču trūkst, bet cenas tiek regulētas. Racionēšana garantē nepieciešamo preču iegādi, dod iespēju uzturēt cenas pietiekami zemā līmenī, regulē preču pieprasījuma un piedāvājuma saskaņošanu.

1. 2. Nauda kā vērtības mē

ē
ērs.

Šo funkciju nauda pilda, salīdzinot un samērojot pēc kvalitātes dažādas preces un pakalpojumus. Katrā valstī ( vismaz pagaidām ) ir sava nacionālā naudas sistēma. Tas dod iespēju daudzveidīgo preču un pakalpojumu vērtību izteikt cenās. Savukārt pircējs, izmantojot naudā izteiktās preču cenas, var salīdzināt dažādu preču vērtību bez sevišķas piepūles. Piemēram, ja viena prece maksā 10 naudas vienības, bet cita – 5, tad pirmās preces vērtība ir divas reizes lielāka nekā otras.

Nauda savā otrā funkcijā sekmīgi darbojas kā salīdzināšanas mēraukla tieši tāpēc, ka tā ir galējā derīguma mērs.

Vēsturiski salīdzināšanas mērauklas funkcija obligāti bija jāpapildina ar cenu mērogu, t. i., bija jāfiksē nacionālas naudas vienības saturs. Tas nozīmē, ka valstij bija jāpieņem juridisks akts, kas nosaka, ka viena naudas vienība līdzinās noteiktam naudas preces daudzumam. Ja apgrozībā bija sudraba monētas, cenu mērogs tika izteikts sudraba svarā.

Vēsturisku apstākļu dēļ naudas attiecībās ilgu laiku īpaša nozīme bija dolāra cenu mērogam. Turklāt veidojās tiešs sakars starp oficiālo zelta cenu un cenu mērogu. Tā kopš 1934.gada vienas Trojas unces ( 31,1035 g ) zelta oficiāla cena līdzinājās 35 dolāriem. Līdz ar to viena dolāra zelta saturs jeb cenu mērogs līdzinājās 0,88867 g. tīra zelta. Šodien vienas Trojas unces zelta cena līdzinās 168,53 Ls .

Saimniekošanas praksē mēs diezgan bieži sastopamies ar naudas vienības devalvāciju. Praktiski tas nozīme, ka naudas vienības zelta saturs tiek oficiāli pazemināts. Tā 1936. gada 28. septembrī tika devalvēts Latvijas lats: turpmāk zelta saturs vienam latam tika noteikts 0,1758 g. tīra zelta. Šo devalvāciju noteica gan konkrēti saimnieciskie apstākļi, gan Latvijas pievienošanās Lielbritānijas sterliņu mārciņu blokam.

Inflācija nozīmē slēptu devalvāciju, bet revalvācija ir tieši pretēja parādība devalvācijai, t. i., naudas vienības zelta saturs un cenu mērogs tiek palielināts.

Pateicoties naudas kā vērtības mēra funkcijai, tā kalpo kā uzskaites līdzeklis. Ar tās starpniecību tiek kārtota grāmatvedības uzskaite. Naudā tiek aprēķinātas firmas, uzņēmuma ražošanas izmaksas, ienākumi, peļņa utt. Nauda kā vērtības mērs dod iespēju viegli salīdzināt dažādu preču vērtību, noteikt ražošanas izdevīgumu un pieņemt atbilstošus ekonomiskās darbības lēmumus.

1. 3. Nauda kā uzkrāšanas līdzeklis.

Trešā naudas funkcija ir nauda kā uzkrāšanas līdzeklis. Iedzīvotāji vienu daļu no saviem ienākumiem var iztērēt tūlīt, bet otru ienākumu daļu viņi var pārvērst īpaša veida aktīvos, to uzkrājot. Tādējādi tiek nodrošināta naudas īpašniekam tās lietošanas iespējas nākotnē. Jebkurš aktīvs līdz noteiktam brīdim var kalpot kā uzkrāšanas līdzeklis. Īpašnieks savu bagātību var glabāt arī dažādās citās formās: viņi var iegādāties zemi, mājas, dārglietas, mākslas darbus, akcijas utt. Taču kā uzkrāšanas līdzeklis nauda ir viss vairāk piemērota. Ja ir skaidra nauda, tad likviditāte ir maksimāla: atkarībā no naudas daudzuma var pirkt nekavējoties itin visu, ko vien vēlas. Bagātības uzkrāšana rada īpašniekos drošības sajūtu par savu nākotni. Tā nodrošina sabiedriskās ražošanas paplašināšanu un ir nepieciešama rezerve apgrozībā esošās naudas daudzuma regulēšanai.

2. Naudas īpašības.

Lai nauda varētu pildīt savas funkcijas, tai jāpiemīt šādām īpašībām:

Pirmkārt, naudai jābauda iedzīvotāju uzticība. Sevišķi tas attiecas uz papīra naudu, kurai pašai par savi ir niecīga vērtība. Taču papīrnauda ir dekrēta nauda, jo valsts likumdošanas ceļā to ir pasludinājusi par likumīgu maksāšanas līdzekli. Ir svarīgi, lai cilvēki uzticētos un to izmatotu tirdznieciskajos darījumos.

Otrkārt, naudai jābūt viendabīgai. Vienai banknotei var būt tikai viena vērtība. Piemēram, sirmā senatnē, kad aita pildīja naudas lomu, tā varēja būt lielāka vai mazāka.

Treškārt, naudai jābūt viegli dalāmai. Tā ir viena no naudas priekšrocībām salīdzinājumā ar preču tiešu maiņu bartera darījumos, jo senāk taču nevarēja mainīt pus govi vai pus zirgu. Piemēram, Latvijā tagad ir naudas zīmes 1, 2, 5, 10, 20, 50 un 100 latu nominālvērtībā. Sīkākiem maksājumiem ir paredzētas monētas 1, 2, 5, 10, 20 un 50 santīmu vērtībā.

Ceturtkārt, naudai jābūt ērti lietojamai. Tai jābūt vieglai, ērti pārnēsājamai. Piemēram, senāk lopi vai labība kā maiņas līdzeklis bija pavisam neparocīga transportēšanai uz tirgu, vai kādi produkti, kas ātri bojājās u. tml.

Piektkārt, nauda nedrīkst bojāties un ātri nolietoties. To jāizgatavo no tāda materiāla, kas ilgi kalpo un, kuram ir augsta kvalitāte. Piemēram, dzelzs ir maz noderīgs naudas izgatavošanai, jo ir smags un ātri sarūsē. Varš ir labāks par dzelzi, bet arī tas ar laiku oksidējas.

Sestkārt, ļoti svarīga naudas īpašība mūsdienās ir tāda, ka nauda tiek izgatavota no speciāla materiāla un tā, lai to nevarētu viltot, piemēram, ar ūdenszīmēm, metāldiegiem u. tml. Naudai ir jābūt viegli pazīstamai. Piemēram, Latvijas lata naudas zīmei ir 10 pretviltošanas elementi.

3. Naudas veidi.

3.1. Pirmatnējā nauda jeb preču nauda.

Sabiedrības attīstības sākumposmā dažādās pasaules zemēs, atkarībā no cilvēku dzīves apstākļiem, naudas lomu pildīja dažādas preces. Piemēram, kalnu un mežu apvidos dzīvojošām tautām naudas lomu pildīja zvērādas. Mongolijā un Ķīnā kā nauda tika lietota tēja, citur – vergi, labība, zivis, sāls, gliemežvāki utt.

Preču maiņas agrīnajās stadijās kā ļoti iecienīts maiņas līdzeklis – nauda tika izmantoti mājlopi. Arī nosaukums “nauda” ir cēlies no latīņu valodas vārda ”pecus” un nozīmē “lopus”. Tādi naudas nosaukumi kā rūpija nozīmē mājlopu baru vai kuģildi – govju nauda. Dažādas preces tika izmantotas kā nauda tāpēc, ka tās jebkurā maiņas aktā varēja apmainīt pret kādu citu priekšmetu, kā arī vienlaikus tās izmantot kā pārtikas produktus, piemēram lopus, graudus u.tml.

Pirmatnējās naudas lietošana bija ļoti neērta. Piemēram, mājlopus transportēt uz attālāku tirgu. Turklāt, lai labību nogādātu uz tirgu, bija vajadzīgs transports. Radās nepieciešamība meklēt tādus maiņas līdzekļus, kas ir viegli pārvietojami un kas nebojājās. Tādi līdzekļi bija zvērādas, sāls, gliemežvāki u. c. Taču minētajām precēm nepiemita visas tās īpašības, kuras ir nepieciešamas naudai. Tāpēc tālākā ražošanas un tirdzniecības attīstības pakāpē naudas lomu sāka pildīt arvien mazāks skaits preču, līdz pilnīgi notika pāreja uz metāla naudu.

3.2. Metāla nauda.

Metāli ir vairāk piemēroti naudas funkciju pildīšanai nekā jau minētās dažādās preces. Pirmie maiņas metāli bija smagi un mazvērtīgi: dzelzs, varš, alva, svina vai vara un alvas kausējums, vai arī alvas un cinka kausējums.

Vēsture liecina, ka tautas ir lietojušas tāda metāla naudu, kāda tajā vai citā zemē bija atrodama. Piemēram, Ķīnā tika lietota alvas nauda, senajā Romā – vara nauda, bet vēlāk sudraba nauda.

Ražošanas un maiņas attīstības rezultātā mazāk vērtīgas metālus no apgrozības pakāpeniski sāka izspiest dārgmetāli – zelts un sudrabs. Tas notika tāpēc, ka zeltam un sudrabam piemīt īpašības, kuras visvairāk atbilst naudas prasībām. Vispirms jau mazs zelta svara daudzums pārstāv lielu naudas daudzumu, tātad ir gaužām ērts pārnēsāšanai makā. Otrkārt, zelts ir labi dalāms un katra tā daļa saglabā zelta cēlās īpašības; nav sevišķu tehnisku grūtību, pēc svara pilnīgi vienādu, monētu kalšanā. Treškārt, zelts neoksidējas, tā ir prece, ko rūsa un kodes neēd; tā saglabā savas īpašības paaudžu paaudzēm. To var krāt zeķē, lādē, nodot mantiniekiem, norakt zemē, paslēpt līdz labākiem laikiem. Pateicoties dabiskajām īpašībām, zelts un sudrabs kļūst par vislabāko materiālu naudas funkciju pildīšanai. Metāls kā nauda funkcionēja stieņu veidā. Tos lietoja pēc svara, jo proves cenu noteica metāla svara vienības. Tirdzniecībā bija nepieciešams, lai metāla stieņu jeb lējumu svars būtu apliecināts. Sākotnēji metāla stieņus zīmogoja atsevišķi tirgotāji ar personisko zīmogu, iegravējot uz tiem svaru un provi. Katru reizi, kad notika maiņa, pārdevējas nācās stieņu rūpīgi pārbaudīt, liekot tos uz svariem. Naudas svēršana un metāla sastāva ķīmiskā noteikšana sagādāja lielas neērtības, un tāpēc šādi stieņi apgrūtināja maiņu Vēlāk, attīstoties tirdzniecībai, notika metāla stieņu svara un satura viltošana. Līdz ar to zuda ticība atsevišķu tirgotāju zīmogiem. Lai šīs neērtības novērstu, valsts sāka izgatavot un zīmogot noteiktas formas metāla naudu jeb monētas.

3.3. Monētas.

Par monētu sauc noteiktas formas no metāla izkaltas naudas zīmes. Tās ir apzīmētas ar zīmogu, kas apliecina monētas valstisko piederību, nominālvērtību un metāla saturu. Monētai parasti ir apaļa vai ovāla forma.

Monētu kalšana ir valsts monopols, jo mūsdienās vienīgi valstij ir tiesības kalt monētas un izlaist papīrnaudu. Valsts nosaka monētas nosaukumu, materiālo saturu, no kā tiek kaltas monētas, tās lielumu, ārējās pazīmes un pieļaujamo novirzi no noteiktās masas.

Monētas var izgatavot kā no tīra zelta un sudraba, tā arī no cēlmetālu sakausējuma ar kādu citu metāla piejaukumu. Kā zināms, tīrs zelts un sudrabs ir mīksti metāli. No tīra zelta un sudraba kalta metāla nauda, bieži to lietojot, nodilst un zaudē daļu svara. Tāpēc, izgatavojot monētas no cēlmetāla, tam pievieno nelielu daudzumu kāda cita metāla. Pievienoto metālu, kas monētu padara cietāku un pasargā to no nodilšanas, sauc par ligatūru. Bet svara attiecību starp cēlmetālu un ligatūru sauc par provi. Valsts ar likumu nosaka robežas, kurās drīkst svārstīties monētā noteiktais cēlmetāla daudzums. Ar likumu atļautais monētas svara samazinājums sakarā ar tās nodilšanu, kā arī pieļaujama atkāpe provē tiek saukta par remediju. Monētas, kurās tīra zelta vai sudraba svars neatbilst remedijam, ir nepilnvērtīgas. ASV zelta dolāru monētas tiek izgatavotas no 916.proves zelta. Tā sakausējumā ir 91,6% zelta, 3% sudraba un 5,33% vara.

Naudas apgrozības attīstība rada iespēju izlaist arī nepilnvērtīgas monētas, jo zelta monētas apgrozības procesā ar laiku nolietojas un īstenībā kļūst nepilnvērtīgas. Tāpēc sāk izlaist zelta aizstājējas, nepilnvērtīgas monētas, kuras tiek kaltas no mazvērtīgākiem metāliem. Tās kļūst par maiņas monētām. Maiņas monētas kā naudas lietošana ir ērta, jo tās tiek iedalītas sīkākās vienībās. Piemēram, lats sastāv no 100 santīmiem, dolārs – no 100 centiem u. tml. Laižot apgrozībā nepilnvērtīgas monētas, valsts rīkojas apzināti, t. i., tā cenšas novērst metāla monētu pārkausēšanu un tā satura izlietošanu citām vajadzībām.

3.4. Papīrnauda.

Papīra naudas rašanos vēsturiski datē ar m.ē. 650. Gadu, kad Ķīnā valdīja Tan dinastija. Ap šo laiku Ķīnā apgrozībā bija vara monētas juanj-pao, kuru svars bija 3,8 g. Šai preču naudai bija visai maza pirktspēja. Neērtības bija arī šis lētās naudas glabāšana un saskaitīšanā. Beidzot tika atrasts risinājums. Uz augstas kvalitātes papīra iespieda grūti viltojamas naudas zīmes ar nominālu 10’000 juanj-pao. Samaksa par lieliem pirkumiem bija atvieglota . Šo papīra naudu varēja brīvi apmainīt pret vara monētām. Ķīnieši šim jauninājumam uzticējās. Eiropā par to uzzināja no Venēcijas tirgotāja un ceļotāja Marko Polo, kurš apmeklēja Pekinu 1286. gadā.

Papīrnaudas priekštecis ir vekselis. 17.gadsimtā, strauji attīstoties ražošanai un maiņai, pieauga komerciālo vekseļu apgrozība. Bankas sāka uzpirkt privātos vekseļus, pretī dodot bankas zīmes – banknotes, kas sāka funkcionēt kā kredītnauda un aizstāja metālnaudu.

Banknotes izlaida apgrozībā emisijas bankas. Attīstoties ražošanai, arī banknošu apgrozība strauji pieauga. Banknošu emisijai pieaugot, 18.gadsimta otrajā pusē un 19.gadsimta sākumā daudzās Eiropas valstīs banknotēm bija nacionālas naudas nozīme. Sākotnēji tās bija nodrošinātas ar zeltu.

Vēlāk banknotes netika nodrošinātas ar zeltu, līdz ar to tām vairs nebija vērtības un tās pārvērtās par papīrnaudu.

Papīrnauda ir naudas zīmes, ko izlaiž valsts kā obligātu maksāšanas līdzekli. Izlaižot papīrnaudu, valsts nosaka tās kursu jeb cenu attiecībā pret citu valsts valūtām.

Tā kā norēķini skaidrā naudā valstij izmaksā ļoti dārgi, daudzās valstīs, lai norēķinātos par preču pirkumiem un pakalpojumiem, papīrnaudas un monētu vietā izmanto lētāku un ērtāku norēķinu sistēmu – čekus, vekseļus un elektronisko naudu jeb plastikāta norēķinu kartes.

3.5. Elektroniskā nauda.

Mūsdienās visās daudzmaz attīstītās valstīs jau ļoti plaši norēķinos izmanto elektronisko naudu.

Elektroniskā nauda ir bezskaidras naudas norēķinu forma. Tā ir magnētisko svītru kartes un čipkartes. Elektroniskās naudas lietošana ir ērta, droša un daudz lētāka. Tās apkalpošana izmaksā 6-8 reizes mazāk nekā čeku maksājumu apstrāde.

Pirmās plastikāta kartes parādījās jau šī gadsimta sākumā. Tās ieviesa ASV naftas kompānijās, lai atvieglotu norēķinus naftas uzpildes stacijās. Taču būtiska nozīme elektroniskās naudas attīstībā bija Diners Club debetkartēm, kuras ieviesa 1950.gadā, lai samaksātu par pakalpojumiem restorānos un viesnīcās vairākās ASV pilsētās. Debetkartes ideja radās Ņujorkas kredīta izsniegšanas firmas īpašniekam Frenkam Maknamare. Kādā dienā viņam nepietika naudas, lai restorānā norēķinātos par pusdienām. Viņš ierosināja noorganizēt klubu, kura biedri varētu pusdienot restorānā uz kredīta. Driz vien šī ideja tika īstenota. 1950.gada 28.februārī tika nodibināts Pusdienotāju klubs (Diners Club). Tajā līdzdalības maksa bija 5 dolāri. Sajā klubā tika iesaistīti 22 restorāni un viena viesnīca.

1958.gada jau tika izlaista pirmā universālā debetkarte – American Express. Tās izmantošanas iespējas bija daudz plašākas, salīdzinājumā ar speciālajām kartēm. Plastikāta norēķinu kartes ASV kļuva arvien populārākas. 50.gadu beigās tās izdeva daudzas ASV bankas.

Mūsdienās šīs kartes izsniedz bankas, starptautiskas organizācijas, finansu iestādes un tirdzniecības uzņēmumi, tranzīta un tūrisma kompānijas u.c.

Plastikāta norēķinu kartes ir starptautiski standartizētas: tās ir vienāda izmēra, noteiktā vietā ir ievadīti visi dati un izveidota vienveidīga to pārbaudes tehnoloģija. Pateicoties tam, ar laiku, visā pasaulē parasto naudu nomainīs elektroniskā nauda.

Secinājumi.

Nauda ir preces vispārējais ekvivalents un tai piemīt trīs galvenās funkcijas: pirmkārt, vispārējā maiņas līdzekļa, apgrozības un maksāšanas līdzekļa funkcija. Te ir jāpiemin, ka:

1.Cilvēkiem jābūt ar mieru šo naudu atdzīt.

2.Naudai jāpārstāv noteikta vispārēja pirktspēja.

3.Nauda nodrošina pircējam izvēles brīvību lemt, ko pirkt, cik pirkt, par kādu cenu pirkt, izvēlēties vietu, kur pirkt, kā arī izraudzīties tīkamu partneri no kā pirkt.

Otrkārt, nauda kā vērtības mērs.

Treškārt, bagātību saglabāšanas un uzkrāšanas līdzekļa funkcija. Naudai tāpat ir jāpiemīt sekojošām īpašībām: 1) Jābauda uzticība; 2) viendabīgai; 3) viegli dalāmai; 4) ērti lietojamai; 5) nedrīkst ātri nolietoties; 6) lai to nevarētu viltot.

Es domāju, ka ar laiku pasaulē tiks ieviesta kopēja naudas sistēma, kā piemērs, to grasās izdarīt Eiropas Savienība. Un ar laiku, mums tik pierastās, monētas un papīrnaudu nomainīs elektroniskā nauda.

Pielikums Nr. 1.

Bijušās naudas vienības Latvijas teritorijā:

Rīgas arhibīskapa pilsētai kaltās monētas (15.gs. – 16.gs.pirmā puse),

Rīgas brīvpilsētas kaltā nauda (1561.g. – 1581.g.),

Polijas karaļu Rīgai kaltās monētas (16.gs. 80. – 90. gadi),

Stefana Batorija Rīgai kaltie graši 1581.g.,

Zviedrijas karaļa Gustava II Ādolfa Rīgai kaltie dalderi (1621.-1632),

Zviedrijas karalienes Kristiānas Rīgai kaltie dalderi (1631.g.),

Zviedrijas karaļu Rīgai kaltās monētas (17.gs.otrā puse ),

Kārļa XI Rīgai kaltie dukāti (1643.g.),

Kārļa XII Rīgai kaltie dukāti (1701.g.),

Krievijas Cara rubļi,

Latvijas Republikas lati,

Krievijas rubļi,

Latvijas rubļi ( ‘repsīši’ ),

Tagat Latvijā ir lati.

Izmantotās literatūras saraksts.

1. V. Bikse “Nauda un Bankas” – VAS Rīgā.- 1994. – 72 lpp.

2. G. Libermanis “Nauda, inflācija, valūtas kurss” – Rīga: Kamene, 1995. – 121 lpp.

3. Dienas Bizness: Latvijas Bankas zelta kurss latos, 25.09.2000

Leave a Comment