Nauda

Baltijas Krievu Institūts

Ekonomikas fakultāte

Uzņēmējdarbības vadības programmas

Jēkabpils filiāle

Svetlana Vatuļina

Referāts

NOZARU TIRGUS EKONOMIKA

“Strukturālās izmaiņas gaidot Eiropas Savienību”

Darba autors Svetlana Vatuļina

Ekonomikas fakultātes

Uzņēmējdarbības studiju programmas

Uzņēmējdarbības vadības

Specializācijas

Vakara nodaļa

1.kursa studente

matrik.Nr. 371 215 528 323

Darba vadītājs Maģistre G. Lielause

2003. gads

Jēkabpils, 2003

SATURS

IEVADS 3

1. NAUDAS IZCELŠANĀS 4

2. NAUDAS FUNKCIJAS 6

2.1. Vispārējā maiņas līdzekļa, apgrozības un maksāšanas līdzekļa funkcija 6

2.2. Nauda kā samērošanas mēraukla 9

2.3. Nauda kā bagātību saglabāšanas un uzkrāšanas līdzeklis 11

2.4. Nauda kā sabiedrisks spēks 11

2.5. Nauda kā ekonomiskās informācijas nesēja 12

3. NAUDAS VEIDI 14

3.1. Sudraba, zelta, platīna monētu nozīme mūsdienās 14

3.2. Sīkā maiņas nauda 15

3.3. Papīra nauda 16

IZMANOTĀ LITERATŪRA 18

IEVADS

Naudas ekonomiskais un sabiedriskais spēks ir iespaidīgs. Dažkārt tai piemīt maģiska aura. Lai realizētu ieceres sadzīvē un biznesā, līdzās ta

a
alantam un zināšanām ir vajadzīga nauda. Nauda izraisa gan ekonomiskās, gan sociālās aktivitātes – tā finansē investīcijas visās dzīves jomās, tā palīdz lokalizēt dabas katastrofas un starptautiskos konfliktus.

Naudas varu var izmantot negatīva rakstura darbībā: korupcija, noziedzība, ēnu ekonomika. Tomēr meklēt mūsu civilizācijas negāciju cēloni naudā ir visai vienpusīgi, pat naivi. Nauda ir cilvēces progresa attīstības rezultāts, bet ļaunums ir mūsos pašos.

Ieskats naudas attīstības evolūcijā vienlaikus ir apliecinājums attīstības progresam. Nauda kā alternatīva barteram bija šā procesa sākums. Barters ar pārdevēja un pircēja in
n
nterešu sakritības nepieciešamību, ierobežotais barterpreču klāsts, šaurā tirgus telpa, augstas transakciju (darījumu) izmaksas, nevarēja veicināt ekonomisko attīstību. Bartera renesansi un tad arī ne uz ilgu laiku var izraisīt tikai totāls naudas sistēmas sabrukums.

Ievērojamas izmaiņas notikušas pašā naudas materiālā. Vēsturiski par na
a
audas materiālu kalpojuši dažādi priekšmeti. Zelts kā metāls – ideāls naudas materiāls: viendabība, dalāmība, vērtības portativitāte, kalpošanas ilgums, nepietiekamība. Zelta visvarenību pakāpeniski un sistemātiski “dragāja” papīrnauda. Sākotnēji ar noteiktu zelta standartu, pēc tam ar daļēju zelta segumu un beidzot ar zelta demonetizāciju un dekrēta naudas ēru.

Zinātnieki un speciālisti pēc ilgas prātošanas un strīdiem ir nolēmuši: nauda ir tas viss, kas pilda tās funkcijas. Nav svarīga materiāls – lopiņš zvērāda, zivs, gliemezis, sāls, tēja, dzelzs, varš, sudrabs, zelts, platīns, papīrs, elektroniskie signāli -, bet nozīmīga ir noteiktu funkciju pildīšana, kas nesaraujami saistīta ar cilvēku savstarpējām attiecībām.

1. NAUDAS IZCELŠANĀS

Nauda ir varens magnēts, kas pievelk miljoniem darbarūķu, komersantu, bet reizē arī noziedzniekus. Lai izprastu naudas fenomenu, jāiepazīstas ar tās izcelšanos. Kādreiz mūsu senču senči cīnījās par izdzīvošanu, ka

a
aroja vai mierīgi sadzīvoja, mīlēja un kurināja naidu apstākļos, kad nauda tiem bija totāli sveša.

Gadu tūkstošu gaitā gluži dabiski sākās pirmie maiņas akti. Vienai ciltij bija pārpalikumā bultu akmens uzgaļi. Citai ciltij vai ģintij pēc sekmīgām medībām bija vairākas “liekas” lāčādas. Kā tikt pie bultu uzgaļiem? Atrast cilti, kam šie uzgaļi bija pārpalikumā un kuras virsaitis labprāt savām sievām uzdāvinātu greznus lāčādas kažokus. Skaidrs, ka maiņa bija atkarīga no nejaušības, no neprognozējamas vajadzību sagadīšanās. Ciltis bija gatavas šādai nejaušai maiņai: A
tika mainīta pret preci B. Viss šeit bija nejaušs, gan vajadzību sakrišana, gan apmaināmas lietošanas vērtības, gan maiņas proporcijas. Bet pirmais solis bija sperts.

Jo tālāk attīstījās darba dalīšana, jo maiņa kļuva regulārāka. No naudas vēl nebija ne vēsts. Bet maiņas process soli pa solim, pārvarot daudz grūtību, kā cilvēku izdzīvošanas nosacījums neatlaidīgi virzījās uz priekšu. Arvien vairāk ražojumu kļuva par maiņas objektiem. Kas bija maiņas nepārvaramā barjera? Vajadzību nesakrišana. Vieniem bija vajadzīga prece A, dodot pretī preci B. Bet tiem, kas labprāt mainītu preci A, nevajadzēja preci B. Pēdējie maiņai piedāvāja preci C, kas preces A īpašniekiem bija lieka. Maiņai nebija motivācijas. Tā nenotika.

Kā vēsturiski atrisinājās šī pretruna? Pakāpeniski izvirzījās prece, ko mainīja visbiežāk. Sāka īstenoties principiāli jaunas maiņas attiecības.

Preci, ko visplašāk mainīja, sāka iemainīt nevis tāpēc, ka tā bija nepieciešama neatliekamu vajadzību apmierināšanai, bet kā starpnieku, pret kuru var iemainīt jebkuru patiešām vajadzīgu lietu. Preču starpnieku dēvēja par vispārēju ekvivalentu. Tie bija agrīnie naudas asni, bet vēl nebija īstas naudas.

Kad vispārējais ekvivalents cieši saistījās ar noteiktu preci un tika atzīts plašā teritorijā, varēja atzīt, ka preču nauda beidzot radusies. Daudzām pagātnes tautām pirmā nauda bija lopi, kažokādas, Ķīnā – tēja, Sudānā – sāls, tiem, kas dzīvoja pie ūdeņiem, – zivis, gliemeži utt. Nauda nebija kāda ģeniāla cilvēka izcils izgudrojums, bet maiņas attīstības neizbēgams rezultāts.

Soli pa solim par naudas preci kļuva metāli. Krievijas rubļa nosaukums ir atvasināts no vārda rubiķ (cirst) – metāla stieņus cirta gabalos ar noteiktu svaru. Gāja gadu simteņi, un par vispāratzītu naudu kļuva cēlmetāli – sudrabs un zelts. Zelts “atstūma” pārējo metāla naudu tikai 19. gadsimtā.

2. NAUDAS FUNKCIJAS

2.1. Vispārējā maiņas līdzekļa, apgrozības un maksāšanas līdzekļa funkcija

Nejauša maiņa kļūst regulāra. Mūsu senči rīkojās racionāli. Tie centās iemainīt to, kas tiem bija neatliekami vajadzīgs. Bet ko dot pretī, kādu ekvivalentu? Skaidrs, jādod pretī kāds paša mantas pārpalikums, bez kura varēja iztikt. Ar laiku sāka ražot speciāli maiņai.

Tā izcēlās maiņa – sākumā nejauša, kad mainīja preci pret preci (P – P).

Pirmā funkcija – maiņas līdzeklis. Homo sapiens atrada izeju. Tūkstoš gadu pieredze, kļūdu un izmēģinājumu metode deva iespēju izvirzīt no preču masas preci, ko visbiežāk mainīja. Pret šo preci pārdevējs labprāt mainīja savu preci, jo prakse mācīja, ka pret to varēja iemainīt patiešām nepieciešamo labumu. Te jau var runāt par maiņas līdzekļa funkciju. Pircējam tieši tā prece, ko viņam piedāvāja pārdevējs, būtībā nebija vajadzīga. Viņam, pircējam, šī prece bija nepieciešama tikai kā starpnieks, kā prece, pret kuru var iemainīt jebkuru citu preci. Formula P – P (barters – prece pret preci) transformējama formulā P – N – P, kur N ir nauda, kas pilda savu pirmo funkciju – starpnieka lomu maiņā – maiņas līdzekļa, apgrozības un maksāšanas līdzekļa funkciju. Sākumā varēja runāt par preci – vispārējo ekvivalentu. Bet, kad šī prece – vispārējais ekvivalents – cieši jo cieši saauga ar noteiktu materiālo labumu ilglaicīgā periodā un plašā jo plašā teritorijā, varēja jau runāt par naudu kā noteiktu funkciju vienību. Vispirms naudas funkcijas pildīja materiālie labumi – preces, izsakot maiņas attiecības starp cilvēkiem.

Pirmā nauda bija preču nauda, un miljonos un miljonos maiņas aktu nauda labi pildīja savu pirmo maiņas starpnieka funkciju. Preču naudas tēls cilvēka apziņā gadsimtiem ilgi saistījās ar zeltu.

Kāpēc zelts kļuva par naudas preci. Cēlmetāls zelts pats par sevi ne no dabas, ne no Dieva nav nauda. Bet droši var apgalvot, ka zelts ir visai piemērots naudas funkciju teicamai pildīšanai.

Pirmkārt: mazs zelta svara daudzums pārstāv lielu naudas daudzumu, tātad ir gaužām ērts pārnēsāšanai makā.

Otrkārt: zelts ir labi dalāms, un katra tā daļa saglabā zelta cēlās īpašības, nav sevišķu tehnisku grūtību pēc svara pilnīgi vienādu monētu kalšanā.

Treškārt: zelts neoksidējas, tā ir prece, ko rūsa un kodes neēd, tā saglabā savas īpašības paaudžu paaudzēm.

Mūsdienās zelta naudas fetišs pieder pagātnei: citi materiāli un cita organizācija tagad ir ievērojami piemērotāki naudas funkciju pildīšanai.

2.1. shēma

Preču maiņas matrica

A B C D E F N

A P I B E P C R A D S Ī E J U F M S N o O O O O O X O o O O O O X O O o O O O X O O O o O O X O O O O o O X O O O O O o X X X X X X X o

Nauda un tirgus. Jautājums ir vienkāršs: ja tirgus ir īpašs ekonomisks mehānisms, kas savieno pieprasījumu un piedāvājumu, pircēju un pārdevēju, ražotāju un patērētāju, tad šo savienošanu ar savu pirmo funkciju veic nauda. Normāls preču resursu (ražojumu un pakalpojumu) tirgus nav atraujams no naudas. Turklāt tirgus operāciju konkrētā organizācija ir cieši saistīta ar naudas materiālu.

Priekšstatu par naudas saiknēm ar tirgus pieprasījumu un piedāvājumu sniedz preču maiņas matrica ar naudu kā starpnieku (sk. 2.1. shēmu).

Matrica rāda: pirmo preci A nav jēgas mainīt pret preci A (to raksturo punkts o). Tāpat prece B nekad netiks mainīta pret tādu pašu preci B utt. Preces A, B, C, D, E, F tieši savā starpā neapmainās (O; nav bartera). Matricas preču apmaiņa notiek tikai ar naudu (to raksturo N, X).

Naudas pirmā funkcija aptver visai atšķirīgus maiņas un samaksas variantus.

Pirmās funkcijas pirmais variants. Pircējs A veikalā, kas pieder pārdevējam B, nopērk preci par Ls 100 un par pirkumu uzreiz samaksā. Nauda vienlaikus ir gan apgrozības līdzeklis, gan arī maksāšanas līdzeklis.

Pirmās funkcijas otrais variants. Pircējs A pērk no pārdevēja B preci par Ls 100 uz kredīta: par pirkumu, tagad jau kā par parādu, tiek samaksāts pēc trim mēnešiem. Šajā gadījumā naudas kustība laika ziņā (pēc trim mēnešiem) ir atrauta no preču kustības. Starp pārdevēju un pircēju veidojas principiāli jaunas attiecības – kredīta attiecības. Pārdevējs ir kreditors, bet pircējs – debitors. Nauda joprojām pilda apgrozības un maksāšana līdzekļa funkciju, bet tikai tagad ir būtiskas īpatnības, salīdzinot ar pirmo variantu. Taču ar to atšķirības starp variantiem vēl nebeidzas. Pārdošana ar samaksas atlikšanu uz vēlāku laiku jeb pārdošana uz kredīta parasti izraisa parādzīmes rašanos.

Vekselis parādzīme. Ja šai parādzīmei ir noteikta juridiska forma, tad tas ir vekselis, ko debitors izraksta kreditoram. Ja kreditoram ir jāmaksā par kādu darījumu vēlākā termiņā vai jādzēš kāds savs parāds, tad viņš to var izdarīt, nododot sava debitora vekseli savam kreditoram. Pēdējam savukārt nav liegts, kārtojot parādu, šo vekseli nodot tālāk u.tml. Tā vekselis nonāk apgrozībā un pilda vienu no naudas funkcijām, proti, maksāšanas līdzekļa funkciju. Lai vekseļu apgrozība, to tālāka nodošana būtu tiesiski apstiprināta, ir nepieciešams indosaments, t.i., pārveduma uzraksts vekseļa otrā pusē ar parakstu, kas apstiprina, ka vekselis ir pārgājis citas personas rokās ar tālākas rīcības tiesībām. Tā parādzīmes (vekseļi) apgrozībā paplašina naudas pirmās funkcijas darbības lauku.

Secinājumi. Pirmkārt, lai nauda varētu sekmīgi pildīt savu pirmo funkciju, cilvēkiem jābūt ar mieru šo naudu pieņemt, atzīt monētu vai papīra zīmi par naudu; otrkārt, naudai jāpārstāv noteikta vispārējā pirktspēja; treškārt, nauda nodrošina pircējam plašu izvēles brīvību lemt, ko pirkt, cik pirkt, par kādu cenu pirkt; ceturtkārt, pateicoties naudas pirmajai funkcijai, pircējs var izvēlēties vietu, kur pirkt, kā arī izraudzīties tīkamu partneri.

2.2. Nauda kā samērošanas mēraukla

Nacionālā nauda. Katrai valstij dažkārt gadusimteņiem ilgi bijusi sava nacionālā naudas sistēma.

Starptautiskā nauda. Pirms vairākiem gadu desmitiem sāka ieviest starptautiskas naudas vienības. Starptautiskais valūtas fonds starpvalstu norēķiniem sāka lietot SDR, Eiropas valūtas savienībai kopējā nauda bija ekijs, ko ar 1999. gada 1. janvāri pēc Eiropas monetārās ūnijas (EMU) lēmuma sāka nomainīt eiro.

Samērošanas iespēja. Nosakot naudas vienību, kļūst iespējams samērot, naudas izteiksmē salīdzināt jebkuras preces – sērkociņu kārbu ar divpadsmitstāvu namu, kilogramu sviesta ar mēbeļu garnitūru, lodīšu pildspalvu ar jaunāko automašīnas modeli utt. Nauda dod iespēju ar vienotu mērauklu salīdzināt itin visus ražojumus un pakalpojumus, pat samērot dabas resursus.

No tirgus pieredzes izriet, ka visām precēm (ražojumiem un pakalpojumiem) ir kāds kopsaucējs.

Preces vērtības lielumu nosaka sabiedriski nepieciešamais pilnīgi vienveidīga abstraktā darba daudzums. Preču vērtības samērošanai pietiek salīdzināt tajās ietverto, no konkrētām īpatnībām atbrīvoto, abstraktā darba daudzumu sabiedriski nepieciešamo normu ietvaros. It kā tirgus šo problēmu atrisina bez grūtībām.

Cenu pamats – galējais derīgums. Mūsdienu cenu teorija tādu samērošanas filozofisko modeli uzskata par dzīvei neatbilstošu. Par cenu pamatu tiek izvirzīts preču galējais derīgums. Tas prasa principiāli citu pieeju naudas otrai funkcijai.

Nauda savā otrā funkcijā sekmīgi darbojas kā salīdzināšanas mēraukla tieši tāpēc, ka tā ir galējā derīguma mērs.

Cenu mērogs. Vēsturiski salīdzināšanas mērauklas funkcija obligāti bija jāpapildina ar cenu mērogu, t.i., bija jāfiksē nacionālās naudas vienības saturs. Tas nozīmē, ka valstij bija jāpieņem juridisks akts, kas nosaka, ka viena naudas vienība līdzinās noteiktam naudas preču daudzumam. Tā kā naudas prece pat līdz nesenai pagātnei bija galvenokārt zelts, tad cenu mērogs tika noteikts kā precīzs zelta svara daudzums. Ja apgrozībā bija sudraba monētas, cenu mērogs tika izteikts svarā.

Vēsturisku apstākļu dēļ naudas attiecībās ilgu laiku īpaša nozīme bija dolāra cenu mērogam. Turklāt veidojās tiešs sakars starp oficiālo zelta cenu un cenu mērogu. Tā kopš 1934. gada vienas Trojas unces (31,1035 g) zelta oficiālā cena bija 35 dolāri. Līdz ar to viena dolāra zelta saturs jeb cenu mērogs bija 0,88867 g tīra zelta.

Lats = franks. Lata cenu mēroga pamatā bija tā zelta saturs, kas no 1922. gada līdz 1936. gadam līdzinājās 0,29032254 g tīrā zelta, tas savukārt atbilda Francijas franka zelta saturam. Tas nozīmēja, ka 1 lats = 1 franks. Jāatšķir juridiski noteiktais un faktiskais cenu mērogs. Iemesls tam ir inflācija, kad reālam cenu mērogam ir mazāks zelta saturs nekā oficiāli izsludinātajam.

Devalvācija. Saimniekošanas praksē mēs diezgan bieži sastopamies ar naudas vienības devalvāciju. Praktiski tas nozīmē, ka naudas vienības zelta saturs tiek oficiāli pazemināts. Tā 1936. gada 28. septembrī tika devalvēts Latvijas lats, turpmāk zelta saturs vienam latam tika noteikts 0,1758 g tīra zelta. Šo devalvāciju noteica gan konkrēti saimnieciskie apstākļi, gan Latvijas pievienošanās Lielbritānijas sterliņu mārciņu blokam.

Īpatnība bija tā, ka lata zelta saturu vairs nenoteica patstāvīgi, bet gan ar Lielbritānijas sterliņu mārciņas starpniecību (sterliņu mārciņas zelta saturs bija 4,43425 g tīra zelta, bet lata zelta saturs tika pielīdzināts 0,0396487 sterliņu mārciņām). Devalvācija vienlaikus nozīmē cenu mēroga samazināšanu, arī nacionālās valūtas kursa pazemināšanu salīdzinājumā ar ārzemju valūtām. Inflācija nozīmē slēptu devalvāciju.

Revalvācija. Revalvācija ir tieši pretēja parādība devalvācijai, t.i., naudas vienības zelta saturs un cenu mērogs tiek palielināts. Šāda revalvācija var notikt oficiāli un reāli, tajā skaitā nacionālās valūtas kursa celšanās gadījumā.

Zelts vairs nav naudas prece. Šis apraksts par naudas vienības zelta saturu un oficiālo cenu mērogu pieder pagātnei. Sākotnēji naudas funkcionēšanas prakse un pēc tam Starptautiskā valūtas fonda 1976. gada Jamaikas sesija “nometa” zeltu no naudas preces augstā troņa (formāli kopš 1978. gada 1. aprīļa). Jau kopš 1975. gada vairs netika publicēts valstu naudas vienību zelta saturs, sākās process, ko dēvēja par zelta demonetizāciju. Zelts kļuva par parastu preci, tam nebija vairs speciālas lomas naudas otrās funkcijas pildīšanā.

70. gados, pārejot uz “peldošajiem kursiem”, t.i., uz kursiem (cenu), ko nosaka vienīgi apmaināmo valūtu pieprasījuma un piedāvājuma samērs, zūd arī devalvācijas un revalvācijas kategorijas. Valūtas kursi ik dienas “peld”, proti, tie svārstās uz augšu vai uz leju bez jebkāda sakara ar zeltu. Par devalvāciju un revalvāciju var runāt vienīgi tad, ja kāda nacionālā valūta ir cieši “piekalta” kādai citai valūtai.

Eiro pirmie soļi. Ar 1999. gada 1. janvāri ierobežoti (tikai bezskaidras naudas norēķiniem) sāka darboties Eiropas monetārā ūnija (EMU) 11 ES valstu sastāvā ar kopējo valūtu eiro. Priekšstatu par eiro starta pozīciju dod attiecība 1 USD = 1,12 eiro.

2.3. Nauda kā bagātību saglabāšanas un uzkrāšanas līdzeklis

Bagātība vispārējā formā. Bagātību var saglabāt un uzkrāt divās formās: naturāli lietiskā un naudas formā. Viens bagāts vīrs pirks zemi, māju, veselu automašīnu parku, vecmeistaru gleznas, dārgas mēbeles, vismodernāko videotehniku un audiotehniku, briljantus. Turpretī cits bagātnieks, nebūt neatsakoties no dzīves baudīšanas, krās naudu. Abi domās par mantiniekiem un būs norūpējušies par to, kā bagātību saglabāt. Stihiska dabas nelaime var iznīcināt māju kopā ar dārgām mēbelēm, vecmeistaru gleznām un vismodernāko tehniku, uz mūžīgiem laikiem aprakt briljantus mājas seifā.

Nauda ir bagātība vispārējā formā, un prātīgs cilvēks to glabā bankā, kur tā vēl nemitīgi pieaug. Zemestrīce vai plūdi bagātību vispārējā formā neskars, bet naudas īpašnieks baidās no inflācijas.

Izvirzās arī likviditātes problēma. Ja ir skaidra nauda, tad likviditāte ir maksimāla, atkarībā no naudas daudzuma tu vari pirkt nekavējoties itin visu. Naudu vienmēr var pārvērst precēs naturāli lietiskā formā.

Sarežģītāk ir otrādi – bagātību naturāli lietiskā formā pārvērst naudā. Likviditāte te ir ievērojami zemāka. Naudas maksimālā likviditāte ir tās kardināla priekšrocība, būtiska trešās funkcijas pazīme. Naudas daudzums ir visai aktīvs ekonomiskās rīcības motivācijas elements.

2.4. Nauda kā sabiedrisks spēks

Zelts kā pasaules cars. Naudas augstajai likviditātei ir vēl viens aspekts. Nauda ir sabiedrisks spēks gan privātās rokās, gan valsts īpašumā. Nauda kļūst par attiecību nesēju, kas pauž varu, diktē citiem cilvēkiem viņu rīcību, pakļauj sev uzņēmējus, jaucas politikā. Nauda (zelts) ir visvarena. Te nav vajadzīgi dziļi ekonomiski pētījumi.

2.5. Nauda kā ekonomiskās informācijas nesēja

Informācija naudas ietērpā. Informācijas loma pārvaldes procesos augtin aug.

Kas ir nepieciešams sekmīgai uzņēmējdarbībai un tautsaimniecības vadībai? Nauda sniedz visdažādāko un visai nepieciešami informāciju:

pirmkārt: tā sniedz informāciju par pieprasījumu;

otrkārt: tā sniedz informāciju par ražošanas izmaksām;

treškārt: tā sniedz informāciju par saņemto un gaidāmo peļņu;

ceturtkārt: tā sniedz informāciju par investīcijām;

piektkārt: cena naudas formā informē par pieprasījuma un piedāvājuma samēru;

sestkārt: budžets ir bagāts informācijas avots naudā, kas atspoguļo ekonomisko procesu rezultātus tautsaimniecībā, kā arī nepieciešamos naudas līdzekļus normālai attīstībai;

septītkārt: informācija par dzīves līmeni bez naudas nevar iztikt;

astotkārt: tirdzniecības bilance kā eksporta un importa salīdzinājums ir nepieciešama naudā;

devītkārt: maksāšanas bilance pēc savas dziļākās būtības ir izsakāma naudā un vienīgi naudā;

desmitkārt: depozīts, noguldījums – tipiska informatīva naudas kategorija;

vienpadsmitkārt: kredīts tiek piešķirts naudas formā, informējot par naudas pieprasījumu;

divpadsmitkārt: iekšējais parāds – informācija valstij par nepieciešamību iekasēt naudu parāda dzēšanai;

trīspadsmitkārt: ārējais parāds – informācija par brīvi konvertējamo valūtu, kas jāuzkrāj parāda dzēšanai, arī informācija naudā par pašu līdzekļu trūkumu ekonomiskajai attīstībai vienlaikus informē par šī parāda robežu, ko tālāk nedrīkst pārsniegt;

četrpadsmitkārt: kopsavilkuma informācija, ko sniedz iekšzemes kopprodukts, nacionālais kopprodukts, nacionālais ienākums, ir uztverama tikai un vienīgi naudā;

piecpadsmitkārt: rentabilitāte – informācija par uzņēmējdarbības izdevīgumu un efektivitāti – ir tipisks naudas rādītājs;

sešpadsmitkārt: amortizācijas fonds – informācijas avots par naudas līdzekļiem pamatkapitāla atjaunošanai;

septiņpadsmitkārt: valūtas kurss – informācija naudā par iekšējo un ārējo ekonomisko procesu sarežģītu mijiedarbību;

astoņpadsmitkārt: maksājuma bilance – informācija par naudas plūsmu no ārienes un naudas plūsmu uz citām valstīm.

Šie piemēri raksturo naudu kā komercdarbības un tautsaimniecisko sakaru informācijas atbildīgu nesēju.

3. NAUDAS VEIDI

3.1. Sudraba, zelta, platīna monētu nozīme mūsdienās

Mūsdienu dārgmetālu monētas. Vai mūsdienās kādā valstī tiek kaltas monētas no dārgmetāliem?

Dienvidāfrikas Republikā regulāri kaļ zelta monētas – krjugerenderus, kas sver tieši vienu Trojas unci tīrā zelta.

Anglija laiž apgrozībā soverenus. Francija 1985. gadā par godu Emilam Zolā izlaida 100 franku sudraba monētu. Šajā gadā tāda pati sudraba monēta tika kalta par godu Marijai Kirī. Pēc gada Francijā kā brīvības simbols dienas gaismu ieraudzīja franka platīna monēta (tās svars – 20 g, raudze – 999).

1993. gadā Latvijas Banka izlaida jubilejas latus, atzīmējot Latvijas brīvvalsts dibināšanas 75. gadadienu. 2 lati bija bronzas kaluma, 10 lati – sudraba, bet 100 lati – zelta kaluma. 1980. gadā PSRS par godu Maskavas olimpiādei izlaida apgrozībā 10 rubļu zelta un 150 rubļu platīna monētas.

3.1. tabula

Nauda veidi

19. gs. pēdējā trešdaļa 20. gs. Pēdējā trešdaļa

1. Pilnvērtīgas sudraba un zelta monētas 1. –

2. Sīkā maiņas nauda no krāsainiem metāliem 2. Sīkā maiņas nauda no krāsainiem metāliem

3. Papīra nauda kā valsts kases zīmes 3. Papīra nauda no dažādas materiāla (papīrs, krāsainie metāli), ko emitē valsts kase

4. Kredītnauda 4.1. vekseļi 4.2. čeki 4.3. banknotes, kas apmaināmas pret zeltu 4. Kredītnauda 4.1. vekseļi 4.2. čeki 4.3. banknotes, kas nav apmaināmas pret zeltu

5. Beztermiņa noguldījumi (depozīti) kredītiestādēs, ko apkalpo čeki 5. Beztermiņa noguldījumi (depozīti) kredītiestādēs, ko apkalpo čeki, kredītkartes un debetkartes

6. Terminētie un krājnoguldījumi kredītiestādēs 6. Terminētie un krājnoguldījumi kredītiestādēs

Kam paredzētas šīs dārgmetāla monētas? Vai normālai apgrozībai tirgū, pirkšanas un pārdošanas aktu apkalpošanai? Pat tīri praktiski tas nebija iespējams, jo šo monētu skaits bija visai ierobežots. Kā piemēru var minēt Franciju, kur 1936. gadā izlaida tikai 9500 platīna monētas. Šo monētu faktiskā cena tirgū ievērojami pārsniedza nominālu, un tās bija domātas kā pievilcīgs “gardums” numismātiem un tiem, kas vēlējās krāt bagātību dārgmetālu monētu formā. Šīs monētas nepildīja naudas pirmo funkciju un tāpēc par naudu, kas ir organiska trīs funkciju vienotība, nav uzskatāmas. Runa ir par dārgmetāliem, kam tīri formāli ir naudas monētas forma. Ir arī izņēmumi. 1998. gadā Latvijas Banka laida apgrozībā 100 latu zelta monētas. Pirmo partiju ātri izpirka. Kaut arī šīs zelta monētas bija domātas kā apgrozības līdzeklis, maiņas līdzeklis līdzās pārējām Latvijas 1 un 2 latu monētām, šīs zelta monētas, pirmkārt, kļuva par numismātu kārumu, otrkārt, par bagātību uzkrāšanas līdzekli. Apgrozībā šīs zelta monētas praktiski nenonāca. Lai zelta monētas kļūtu par parasto apgrozības līdzekli, to skaitam jābūt pietiekami lielam.

3.2. Sīkā maiņas nauda

Sīkās maiņas naudas monētas tiek gatavotas no krāsainu metālu kausējuma. Principiāli svarīgi ir tas, ka vienas šādas monētas metāla cena ir zemāka par šīs monētas nominālu. Vienalga, vai ir runa par vienu santīmu vai 2 latiem, Latvijas Bankai šīs monētas izmaksā ievērojami lētāk.

Maiņas monētas pilnīgi neatkarīgi no to kalšanai izmantotā materiāla pēc sava ekonomiskā rakstura ir klasiska papīra nauda.

3.3. Papīra nauda

Papīrs spēj aizstāt cēlmetālu, arī jebkuru preču naudu. Ja kāda prece ilgstoši un plašā teritorijā tiek atzīta par naudu, kas pilda visas trīs funkcijas, tad šāda nauda ir raksturojama kā preču nauda.

Papīra naudas rašanās. Papīra naudas rašanos vēsturnieki datē ar 650. gadu, kad Ķīnā valdīja Tan dinastija. Ap šo laiku Ķīnā apgrozībā bija vara monētas juanj-pao, kuru svars bija 3,8 g. Šai preču naudai bija visai maza pirktspēja. Pērkot kādu dārgāku mantu, nācās atstiept smagu maisu vai kurvi ar šīm vara monētām. Neērtības bija arī šīs lētās naudas glabāšanā un saskaitīšanā. Risinājums tika atrasts. Uz augstas kvalitātes papīra iespieda grūti viltojamas naudas zīmes ar nominālu 10 000 juanj-pao. Šo papīra naudu varēja brīvi apmainīt pret vara monētām. Taču papīra naudu varēja lietot tikai samaksai par dārgiem un lieliem pirkumiem. Neskatoties uz to, papīra nauda kļuva visai populāra. Par vienu papīra naudas zīmi pao-czao varēja nopirkt tikpat daudz preču kā par 10000 juanj-pao.

Bet papīra nauda bija cieņā tikai tik ilgi, kamēr tās daudzums atbilda preču apgrozības nepieciešamībai. Bet, kad šīs papīra zīmes bija izlaistas tādā skaitā, kas pēc nomināla tālu pārsniedza faktisko nepieciešamību, pao-czao pirktspēja saruka arvien vairāk un vairāk, līdz beidzot šī nauda pārvērtās bezvērtīgos papīrīšos.

1294. gadā šīs papīra zīmes no ķīniešiem pārņēma persieši, 1337. gadā – japāņi. Papīra naudu visai primitīvā veidā sāka lietot ielenktos cietokšņos gan Mauritānijā Āfrikā, gan Nīderlandē Eiropā.

Jauns posms papīra naudas apgrozības vēsturē sākās 18. gadsimtā Francijā. Tas bija saistīts ar skotu avantūrista, kaislīga spēlmaņa un baņķiera Džona Lo vārdu. Viņš nākamajā neveiksmē kārtīs saviem partneriem izrakstīja 18 “orderus” kopsummā par 2,5 tūkstoši sterliņu mārciņu. Orderus ņēma pretī tāpēc, ka tie pārstāvēja daļu no viņa bagātības. Džons Lo Francijai, kura bija bankrota priekšā, ieteica papīra naudas zīmju emisiju. 1716. gadā Parīzē tika nodibināta pirmā privātā emisijas banka “Bank General” (vispārējā banka), par kuras direktoru iecēla Džonu Lo.

Bankai tika piešķirtas tiesības laist apgrozībā papīra naudu, bet visu valsts iestāžu pienākums bija šīs papīra zīmes apmainīt pret zeltu un pieņemt tās nodokļu maksājumos.

Vēsturiski dokumenti liecina, ka plašā mērogā sākās zelta un sudraba apmaiņa pret bankas papīra zīmēm. Tas nozīmēja jaunu impulsu rašanos rūpniecībai, iekšējai un ārējai tirdzniecībai. Bet tad Francija piedzīvoja inflāciju

Citās zemēs zelta un sudraba naudas (preču naudas) plaša aizstāšana ar papīra naudu sākās 18. gadsimtā. It sevišķi aktīvi šis process noritēja 19. un 20. gadsimtā.

IZMANOTĀ LITERATŪRA

Gods Uģis, Makroekonomika, Turība Biznesa augstskola, Rīga, 2002, 54.lpp;

Lībermanis Georgs, Tirgus ekonomikas pamati un Latvija ceļā uz Eiropas Savienību, 2. daļa, Kamene, 93. – 103.lpp.