Noticēt sev

Ievads

Mana grāmata, kuru esmu izvēlējusies par apraksta izmantojamo literatūru, ir Anitas Naikas „NOTICĒT SEV”. Tā ir psiholoģijas virziena, grāmata par pašapziņu. Par un ap pašapziņu. Tā veidošanu, un izmantošanu.

Mēs tik ļoti ticējām visam, ko citi par mums saka, ka aizmirstam, kas esam patiesībā. Vēl vairāk-mēs vairs necienījām paši sevi un savu viedokli.

Daži no mums jūtas tik nedroši, ka samierinājās ar otršķirīgo gan karjerā, gan attiecībās. Tādēļ es izvēlējos tieši šo tēmu un grāmatu, kura man likās tik tuva un svarīga ma

a
an pašai un man apkārtējiem cilvēkiem.

Esmu pārliecināta, ka viss atkarīgs no ticības sev, tāpēc ir tik svarīgi cienīt pašam sevi un domāt par to cītīgāk. Galu galā, ja neticēsi sev, tev pietrūks pašpārliecības, lai sasniegtu savus mērķus, aizstāvētu savus uzskatus, piepildītu savus sapņus un izvēlētos savu otru pusīti pēc sava prāta.

Taču ne visi ļauj, lai viņus atrunā sekot savam sapnim, tāpēc katram skumjam stāstam kā pretstats atrodams arī laimīgs.

Kāpēc gan viens cilvēks, par spīti milzīgiem šķēršļiem, spēj piepildīt savus sa
a
apņus, bet cits no tiem atsakās? Vai to nosaka liktenis? Vai tā ir veiksme? Vai varbūt tā ir ticība sev un savām spējām? To visu mēģināšu noskaidrot savā darbā, kuru izanalizēšu sīkāk un izpētīšu kas tad īsti ir pašapziņa, ko vi
i
iņa nozīmē, kā to regulēt un ar to pareizi apieties.

Daudzi no mums, kā-vecāki, skolotāji, draudzenes puiši, meitenes, žurnāli, televīzijas programmas, filmas, grāmatas un reklāmas- visi mēģina iestāstīt, kādam vajadzētu būt, ko darīt un kā izskatīties. To uzklausot, bieži vien mums šķiet, ka neesam pietiekami labi, pietiekami glīti vai pietiekami gudri. Tas ir vēl viens iemesls kāpēc man interesē šis temats un sīkāk šī tēma.

Bez stipras pašapziņas neviens, jo īpaši meitenes, nespēj pilnībā īstenot savas ieceres. Ir tūkstošiem jauniešu, kas samierinās ar otršķirīgo, jaunieši, kas jūtas tik nelaimīgi un vīlušies, ka ieslīgst depresijā, badojas vai pārēdas, iesaistās nelabvēlīgās attiecībās.

Tas viss attiecas uz pašapziņu un to veidošanu. Mēģināsim to visu noskaidrot sīkāk un iemācīsimies to pareizi izveidot.

.

1.nodaļa

Kas ir pašapziņa?

Vairums no mums vienkārši neprot pr

r
ret sevi labi izturēties. Mēs sevi noniecinām tāpēc, ka neesam ideāls. Mēs nīstam paši sevi, jo neesam pietiekami glīti vai pietiekami kaulaini. Mēs sevi kritizējam, ja nedabūjam vislabākās atzīmes vai netiekam basketbola komandā. Reizēm mēs pat pamanāmies vainot sevi, ja izjūk draudzība ar kādu puisi vai drauga vispār nav.

Pašapziņa negarantē nebeidzamu laimi un prieku. Diemžēl tavā dzīvē var būt daudz notikumu, kurus tu nespēsi ietekmēt. Daži no tiem tev sagādās lielas bēdas. Taču pašapziņa var tev palīdzēt šīs vētras pārlaist. Te
e
ev arī būs pašpārliecība, kas ļaus iet uz priekšu un veidot dzīvi tālāk.

Manas domas.

Tas, ka tu sev patīc un tici saviem spēkiem, ir vistuvākais pastāvīgai laimes izjūtai, ko iespējams

sasniegt.

Pašapziņa nepārvērtīs tevi par eņģeli, taču ļaus pašam sevi labāk saprast. Tu pieņemsi, ka spēj rīkoties gan slikti, gan labi un šie abi aspekti ir neatņemama tavas personības sastāvdaļa.

Pret neveiksmēm nav garantiju, taču pašapziņa kalpo kā lielisks drošības tīkls. Tā ļauj riskēt, jo tu zini, ka neveiksmes gadījumā pašapziņa pasargās tavu pašpārliecību. Katrā ziņā ienīsti neizdošanos, bet neienīsti pati sevi.

Manas domas.

Cik reižu mēs esam sev pārmetuši par savām nepilnībām, vai tas viss atspēko neesošo? Ļoti daudzi cilvēki no mums to dara katru dienu-pārmet sev un kritizē, it sevišķi meitenes tīņa gados. Skatās spogulī un šausminās par sevi, kaut nemaz tur nekas tik briesmīgs nav.

Pašapziņas celšana nenozīmē, ka tu spēsi visu izdarīt nevainojami. Taču spēj pieņemt nepilnības-gan sevī, gan pasaulē vispārēji.

Ir jāmācās turēt sevi pie pašapziņas augstākā punkta, jo ne vienmēr viss izdodas kā iecerēts. Tāpēc tiekšanās pēc ideāla ir taisnākais ceļš uz katastrofu. Pašapziņa palīdzēs tev saprast, ka pasaulē nav pilnības, un tāpēc nebūsi pret sevi tik barga, ja kas neizdosies, kā iecerēts.

Mūsdienu sabiedrības cilvēki ļoti bieži sevi slavina, bet tas daudziem nav pieņemams. Tiek uzskatīts par egoismu-nespēj runāt par kaut ko citu, kā tikai par sevi, cik viņš labs, kā viņš to māk, un tā tālāk. Tādiem cilvēkiem pašapziņa ir zemākajā līmenī, vai vispār nevar uzskatīt, ka viņiem tāda būtu. Viņi šķiet pašapzinīgi un ļoti pārliecināti par savu uzskatu pareizību, bet īstenībā viņi ir ļoti nedroši cilvēki, kas cenšas sevi apliecināt citu priekšā, cik viņi ir labi. Ja viņiem būtu kaut mazliet pašapziņa, viņi negribētu pierādīt, ka ir skaisti, gudri vai nozīmīgi, jo būtu par to pārliecināti.

Pēc manām domām pašapziņa ir būtiska, jo

 Cilvēki sasniedz vairāk, ja tic paši sev.

 Pašapziņa nozīmē, ka tu uzdrīksties būt pats.

 Ja tev būs pašapziņa, tu sevi cienīsi. Tikai tad, kad tu pats sevi cienīsi, tevi cienīs arī visi pārējie.

 Tu sapratīsi, ka daudz svarīgāk ir censties piepildīt savus mērķus, nevis paveikt to, ko no tevis gaida citi.

 Pašapziņa nozīmē, ka tev nevienam nekas nav jāpierāda.

 Tu jutīsies daudz laimīgāks, ja zināsi, ka esi godīgs pats pret sevi.

2. nodaļa

Jāķeras klāt!

Pašapziņa nav iegūstama bez modrības un apņēmības. Vispirms tev jāsaskata, kurās jomās tava pašapziņa ir zema, un tad jāapņemas kaut ko mainīt.

Pašapziņas celšana nav saistīta ar personības pārveidošanu. Tu sapratīsi, ka esi lielisks, vērtīgs cilvēks, un līdz ar to mainīsies arī tavi uzskati par dzīvi. Bet vispirms tev ir jāpaveic pats grūtākais: jāiemācās pieņemt sevi tādu, kāds tu esi, ar visiem trūkumiem.

Manas domas.

Ja tev būtu pārpārēm pašapziņas, tu zinātu, ka labā noskaņa atkarīga no tevis, nevis no apģērba izmēra. Tu jutīsies labi, tad gribēsi ievērot saprātīgu ēšanas režīmu un pārstāsi niknoties uz mammu.

Kas mums labprāt riebjas?

Turpmāk ir uzskaitītas sešas lietas, kas mums visiem labprāt riebjas.

1. Skola: „Man riebjas skola. Tā ir garlaicīga, trula, es vienkārši to nespēju izturēt.”

2. Izskats: „Man riebjas, ka esmu resna. Tāpēc man nav sava puiša.”

3. Mājas: „Man riebjas tā vieta, kur es dzīvoju, te ir kā izmiris. Te nav ko darīt un nav neviena, ar ko kopā to darīt.”

4. Nauda: „Man riebjas, ka nekad nav naudas. Tāpēc es nevaru neko pasākt un nevaru nekur aizbraukt.”

5. Draudzenes: „Man riebjas manas draudzenes. Viņas tikai klačojas, kasās un runā tikai par puišiem.”

6. Puiši: „Ja man būtu draugs, es būtu patiesi laimīga.”

Redzi, tev ir izvēles iespēju, un pats svarīgākai ir izvēlēties tā, lai tu pats justos labi. Mūsu spēkos ir gan savu dzīvi uzlabot, gan pārvērst murgā, pieņemt lēmumus ir diezgan biedējoši. Ir taču daudz vieglāk pieļaut, ka mūsu dzīvi kontrolē vecāki, skolotāji vai draugi. Vai tev nekad nav ienācis prātā, ka, uzņemoties atbildību par savu dzīvi, tu kļūsi daudz stiprāks.

Ja atgadīsies kaut kas slikts, pašapziņa dos tev spēku izlemt, kā rīkoties. Ir vērts apturēt prātā, ka, kaut arī tu ne vienmēr vari ietekmēt to, kā citi pret tevi izturas, to nevajadzētu izmantot kā ieganstu, lai tu pats pret sevi izturētos slikti.

Negatīvas pārliecības pilna.

Izanalizējot savu uzvedību, saprotot, ka pastāv izvēles iespēja, mainot attieksmi, iespējams celt pašapziņu, bet reizēm mums pašiem par sevi vienkārši ir nepatiess priekšstats.

Atrodi sev ideālu!

Pašapziņas celšana ir smags, vientulībā veicams darbs. Kāpēc gan nesameklēt sev cienīgu sabiedroto – ideālu? Ideāls ir kāds cilvēks, kuru tu apbrīno. Ko tev vajadzētu zināt par šo ideālu?

 Kā viņam izdevās sasniegt to, ko viņš ir sasniedzis?

 Kādus šķēršļus viņam nācās pārvarēt?

 Kādas kļūdas viņš pieļāva?

 Kā viņš laboja savas kļūdas?

 Kā tev šķiet, kā viņš reaģē, ja kāds viņam pasaka kaut ko nejauku?

Prasības kandidātiem uz ideāla vietu.

 Viņi nav perfekti, viņi ir cilvēki un atzīst savus trūkumus.

 Viņi ir augstsirdīgi cilvēki, labvēlīgi un pozitīvi noskaņoti.

 Viņi rada tevī pārliecību par sevi un savām spējām.

 Viņi nevienu nekritizē.

 Viņu pašapziņas pamatā ir gūtie panākumi.

 Ja kaut kas noiet greizi, viņi spēj par to pasmieties.

 Tu viņiem uzticies, bet viņi mudina tevi ticēt pašam sev.

Manas domas-piemēri.

Mūsu uzvedība vienmēr izriet no jūtām. Ja mūs sāpinājis kāda teiktais, mēs vai nu aizstāvamies (piemēram, atbildot ar kaut ko tikpat apvainojošu), vai arī ņemam viņa teikto pie sirds un noskumstam. Bet, pirms kaut ko darīt (aizstāvēties vai ciest), ir jāmēģina ietekmēt savu reakciju.

Ne jau vienmēr ir viegli pamanīt nepareizo savā uzvedībā, un daudziem no jums nāksies mainīt ieradumu, kas veidojas visa mūža garumā. Vienīgais veids, kā tiešām izskaust šādu paradumu, ir izanalizēt pagātnes notikumus, savu reakciju un izlemt, kāda rīcība būtu bijusi labāka.

Ja, piemēram, kāds pret tevi izturas rupji, neraudi, bet pieklājīgi pajautā, kādēļ viņš tik nejauki rīkojas? Pajautā viņam tieši, kāpēc viņš ir tik nejauks? Tā tu nostādīsi neērtā situācijā cilvēku, kura sliktais raksturs visiem ir zināms.

Ja situācija ir pretēja un nejaukā esi tu, tad kāpēc nepajautāt sev pašai, kādēļ tu tik zemiski rīkojies? Ko šis cilvēks tev nodarījis, lai tu slikti uzvestos? Vai tu biji greizsirdīgs? Sarūgtināts? Dusmojies par kaut ko pavisam citu? Ja sapratīsi savas rīcības motīvus, tu varēsi to mainīt.

3. nodaļa

Turpmākā rīcība.

Jā, pašapziņa un pašcieņa galvenokārt attiecas uz tevi pašu, bet, tā kā neviens no mums nedzīvo uz vientuļas salas, tad tās ir saistītas arī ar visiem pārējiem. Piemēram, mūsu uzvedība, attieksme un saziņas iemaņas atstāj arī netiešu iespaidu. Ja tu radi labu noskaņu, tad citi to sajutīs un viņiem tas nāks par labu. Ja tu pret kādu izturies nejauki, viņš jūtas slikti un savukārt arī izturēsies slikti pret kādu citu.

Manas domas.

Tieši tāpēc pašapziņa ir tik svarīga. Ja tu patiksi pats sev, tad tev patiks arī citi. Ja cienīsi pats sevi, tad cienīsi arī citus. Ja pieņemsi, ka nekas nav perfekts, tad negaisīsi, lai visi pārējie būtu perfekti. Lai padarītu pasauli labāku, ir jāsāk ar sevi un tad jāstrādā tālāk.

Augsta pašapziņa

 Padarīs tevi augstsirdīgāku,

 Padarīs tevi laipnāku pret citiem,

 Dos tev enerģiju,

 Radīs tevī pozitīvu attieksmi,

 Palīdzēs būt atklātam un godīgam saskarē ar citiem cilvēkiem un otrādi.

Aizstāvi sevi!

Manas domas.

Pirmkārt, ja tu dari, lai justos labi, tad tev vajadzīgas pārmaiņas. Tev nevajadzētu „laimi un piepildījumu” meklēt citos. Tev pašam jāpastāv par sevi.

Otrkārt, šīs darbošanās dēļ tu vairies nespēj skaidri paskatīties pats uz savu dzīvi. Ja tu tik ļoti nodarbojies ar citu problēmām, tev nav jādomā par savējām.

Treškārt, ja tu vispirms rūpējies par citiem cilvēkiem un sevi neaizstāvi, tad tu paziņo visai pasaulei, ka ne īpaši augstu vērtē savas problēmas.

Un beidzot cilvēks, kas vienmēr palīdz citiem, bieži vien nesagaida palīdzību tad, kad viņam tā vajadzīga. Nesaņēmis tik izmisīgi gaidīto atbalstu, viņš jūtas sarūgtināts un aizvainots.

Palīdzot kādam pareizo iemeslu dēļ, tu negaidi atlīdzību un arī nejūties savtīgi pašapmierināts, tev ir prieks par to, ka ir izdevies kādam palīdzēt.

Galu galā ir jāsaredz atšķirība starp patiesi izpalīdzīgu cilvēku un tādu, kurš tikai izliekas, ka grib labu.

Lai iemācītos būt laimīga tāda, kāda esi, tev jāprot saskatīt atšķirību starp vajadzībām un iegribām.

Mums liekas, ka dzīvē nevaram iztikt bez tik daudzām lietām. Vienkāršā patiesība ir tā, ka vairums no mūsu vēlmēm nekādi nav saistītas ar mūsu labklājību.

Daudz kas no tā, kas mums it kā ir nepieciešams, ir tikai iegribas, lietas, kas, mūsuprāt, darītu laimīgus nu labākus. Nieki! Mēs sev iestāstām, ka bez „x” nekāda laime nav iespējama. Bet vai tiešām bez „x” dzīve apstātos? Diez vai, ja vien šis „x” nav ēdiens, ūdens un pajumte. Bez nepieciešamā mēs nespētu izdzīvot, iegribas ir vienkārši kaut kas iekārots, bez kā ir iespējams iztikt. Vajag tikai gribēt. Svarīgākais ir gribasspēks.

Labs veids, kā uzturēt pozitīvo attieksmi pret sevi, ir prast novērtēt savas prasmes. Ja tev kaut kas bez īpašas piepūles labi padodas, tad nevajag to novērtēt pārāk zemu, sakot: ”Nu, to jau katrs varētu izdarīt.” Bet tieši otrādāk, uzslavē sevi, jo to izdarīju tieši TU, nevis kāds cits, par to nekaunēdamies un pārliecināts par sevi.

Kategoriskie izteikumi.

Dzīve nav patīkama, ja tev šķiet, ka tu pret sevi izturies slikti, kad tu nesasniedz to, ko esi iecerējis. Nav nekas slikts izvirzīt sev augstas prasības, taču nevar gaidīt, ka viss itin visā būs perfekti.

Šis kategoriskums nozīmē to, ka tu neesi pats ar sevi apmierināts. Šī attieksme ir negatīva, un tajā parādās vainas apziņa.

Tālejošās sekas.

Augstāka pašapziņa mainīs tavu „pasauli”, un tas savukārt ietekmēs visus apkārtējos. Kādreiz tik grūtās situācijas kļūs vieglākas; īgņas, kas tevi kādreiz tā nomāca, tu pat nepamanīsi. Pašapziņas radītās sekas ar to nebeigsies. Tai nav robežu, un tā nekad neizsīkst.

Dzīve nav ne sacensības, ne konkurss, ne skate. Tev ne ar vienu nav jācīnās nu nav jāsalīdzina sevi ar citiem. Tāpat arī nav nekādas vajadzības eksplodēt, ja kaut kas noiet greizi. Dzīve ir dzīve, tajā ir labāki un sliktāki brīži, un tur neko nevar darīt. Taču tu vari padarīt dzīvi vieglāku, cienot sevi tādu, kāds tu esi, cienot, to ko tu dari. Ir laiks sadraudzēties ar īsto cilvēku. Tevi.

Nobeigums.

Nostiprinot pašapziņu, ir iespējams uz visiem laikiem uzlabot savu dzīvi. Tā ir kā vairogs pret pasauli, tavs glābšanas riņķis brīžos, kad neiet tā kā vajag. Ja cienīsi pats sevi, tev būs pārliecība, ka spēj tikt galā ar jebkuru sarežģītu situāciju. Pašapziņa rada pašcieņu, un to tev neviens nevarēs atņemt. Tādiem vajadzētu būt mums visiem, bet kas tad notiksies, ja uz pasaules būs visi vienādi domājoši cilvēki?

Esmu izlasījusi vairākas Anitas Naikas grāmatas, tās visas ir saistītas ar psiholoģiju un tās novirzienu. Šajā grāmatā „Noticēt sev” lielāka uzmanība tiek pievērsta pašapziņai. Izlasot un izanalizējot šo grāmatu, esmu daudz ko apguvusi un ieguvusi vērtīgu, gan priekš sevis, gan, lai ko vērtīgu pateiktu savām draudzenēm, kuras nezin ko darīt, dažādās sarežģītās situācijās.

No grāmatas izvēlējos aprakstīt trīs svarīgākās nodaļas, kuras uzskatu, ir ļoti nepieciešamas mums katram. Tās ir- kas ir pašapziņa? Tajā aprakstīju, kas tad tieši ir pašapziņa, kā veidot un no kā ir atkarīga pašapziņa. Kāpēc pašapziņa ir būtiska? Kā to iegūt?

Nākošā nodaļa ar nosaukumu-jāķeras klāt! Te es aprakstīju, ko darīt ar dažādām dzīves problēmām, gan ar lieko svaru, gan to, ka viss ir atkarīgs no paša, kā dzīve izveidojas un kā rīkoties dažādās dzīves situācijās. Neliela pamācība uzvedībai un to analizēšanai.

Un kā trešo nodaļu es izvēlējos apskatīt- turpmākā rīcība. Tajā es sapratu, ka ir jādara, un atpakaļ ceļa vairs nav. Ne pa velti ir teiciens; „Kas neriskē tas nevinnē.” Arī šajā grāmatā ir uzsvērts, ka tomēr ir jāriskē, lai zinātu, kas tad īsti ir pareizi, un kas notiksies, ja izdarīs kaut ko tādu, par ko īsti nav pārliecināts. Un riskē tie, kuriem nav bail no neveiksmēm. Riskēt var arī tādi cilvēki, kuri māk sevi aizstāvēt jebkurā situācijā. Šajā nodaļā es izanalizēju, kā aizstāvēt sevi? Liela gribēšana- kam tad tas viss vajadzīgs? Būt vienam- izrādās nav ne vainas arī pabūt vienam un kā rīkoties, ja visi tevi pametuši. Tad, ja tā arī ir noticis, tad nevajag skumt, bet bieži paslavēt sevi, nedomājot par nākotni. Un beigās, kas tad ir jādara, lai visiem mums būtu labi, lai nebūtu negatīvas sekas.

Pēc manām domām esmu paveikusi pozitīvu darbu priekš sevis un uzskatu, ka tas ir izdevies! Iesaku arī jums izlasīt kādu no Anitas Naikas grāmatām.

Leave a Comment