Daugavpils Universitāte
Humanitārā fakultāte
Latviešu literatūras un kultūras katedra
Zane Geidāne
OPOZĪCIJA SAVĒJAIS – SVEŠAIS PAULA BANKOVSKA ROMĀNĀ „MISTERS LATVIJA”
Studiju darbs
Zinātniskā darba vadītāja:
Dr. filol., doc. Maija Burima
Daugavpils
2005
Satura rādītājs
Ievads 3
1. Opozīcija „savējais – svešais” Ādama Ārčera attiecībās ar ģimeni un mājām 5
2. Opozīcija „savējais – svešais” telpā un laikā 10
3. Opozīcija „savējais – svešais” Ādama un Rīnas attiecībās 14
4. Ādama Ārčera personības opozīcija „savējais – svešais” 16
5. Ādama Ārčera tautības, valodas opozīcija „savējais – svešais” 25
Tēzes 27
Izmantotās literatūras saraksts 28
Ievads
Studiju darba tēma – „Opozīcija savējais – svešais Paula Bankovska romānā „Misters Latvija””.
Studiju darba tēmas izvēli noteica tas, ka Pauls Bankovskis tobrīd likās gandrīz nepazīstams rakstnieks, gribējās iepazīties ar viņa daiļradi mazliet vairāk. Interesants likās arī grāmatas nosaukums.
Paula Bankovsaka daiļradei raksturīgi tas, ka viņš īpašu uzmanību pievērš Latvijas vēsturei 20. gs. beigu posmā. Viņa prozai raksturīgs publicistikas savijums ar laikmetam raksturīgu detaļu tēlojumu un tieksmi tvert metaforiski cilvēka psiholoģiskās reakcijas uz sociālām, politiskām un eksistenciālām problēmām1. Tieši tāds ir arī romāns „Misters Latvija”, kurā tiek tēloti 2. pasaules kara notikumi , īpaša uzmanība tiek pievērsta Latvijai. Uz visiem notikumiem romāna lasītājam autors liek raudzīties ar galvenā varoņa Ādama Ārčera acīm. Ādams vienmēr un visur, itin visos notikumos ieņem galvenās pozīcijas un virza darbību uz priekšu.
Vēstures tēma ieskanas vairākos Paula Bankovska darbos, piemēram, „Padomju Latvijas sieviete” (2000), „Čeka, bumba & rokenrols” (2002), „Sekreti. Pierobežas romance” (2003) u.c.
Romānā ir vērojamas vairākas opozīcijas „savējais – svešais”. Galvenais varonis Ādams Ārčers visur ir šīs opozīcijas krustugunīs. Viņš it kā pavisam neiederas ne laikā, ne telpā, kurā dzīvo, ne ģimenē, kurā ir piedzimis, ne notikumos, kuros ir iesaistīts, ne vietās, kurās nokļūst, ne starp cilvēkiem, kurus sastop. Viņš it kā ir tuvs, bet tajā pašā brīdī arī svešs visur, kur nokļūst un visiem, ko satiek.
Šo atsvešinātības izjūtu pastiprina arī grāmatas noformējums. Vāka iekšpusē ir vecu fotogrāfiju un avīžu izgriezumu kolāža, kas lasītājam sniedz zināmu priekšstatu par romāna saturu arī tad, ja romāns vēl nav izlasīts. Rodas iespaids, ka tas ir dokumentāls romāns par vēsturisku tēmu. Tikai jāņem vērā, ka ne visi notikumi un darbojošās personas ir bijuši reāli. Daļa no tiem ir autora izdomas radīti.
Studiju darba uzdevumi – romāna tekstā raksturot opozīcijas „savējais – svešais” galvenās situācijas, rašanās cēloņus un sekas.
Diemžēl par Paula Bankovska romānu „Misters Latvija” nav daudz informācijas, tādēļ izmantotās literatūras ir maz. Studiju darbs pamatā balstās uz teksta analīzi.
Studiju darbā tika izmantots Paula Bankovska romāna „Misters Latvija” (2002) teksts, Rinalda Zembaha recenzija „Dvēseles un vēstures līkloči mānīgi reālistiskā romānā” ( Karogs, 2003, Nr., ), Ievas Melgalves raksts „Misters Labi Lasāmais Romāns” (Neatkarīgā Rīta Avīze, 2003. gada 14. marts, 14. lpp.), Ingas Ābeles recenzija „Stāsts par divpadsmit rindiņām” (Diena, 2003. gada 6. janvāris, 14. lpp.), Herdera simbolu vārdnīca (1994), Lielā simbolu vārdnīca ( Jumava, 2002), Vairāki krājuma „Kentaurs XXI” numuri, Bulgakova grāmata „Философия имени” (1999), Zinātnisko rakstu krājuma „Literatūra un kultūra: process, mijiedarbība, problēmas” 2001. un 2005. gada izdevumi u.c.
Studiju darbs sastāv no piecām nodaļām. 1. nodaļa ir par Ādama Ārčera opozīciju „savējais – svešais” ģimenē un mājās; 2. nodaļa- par opozīciju „savējais – svešais” telpā; 3. nodaļā – opozīcija „savējais – svešais” Ādama un Rīnas attiecībās; 4. nodaļā – opozīcija „savējais – svešais” Ādama Ārčera personībā; 5. nodaļa – Ādama Ārčera tautības, valodas opozīcija „savējais – svešais”.
Studiju darbā tika izmantota strukturālā un semantiskā teksta analīze.
1. Opozīcija „savējais – svešais” Ādama Ārčera attiecībās ar ģimeni un mājām
Ādams Ārčers piedzimst Ednas un Arčibalda Ārčeru ģimenē, kurā jau aug trīs meitas – Katrīna, Mārgareta un Dženifera. Pēc diviem bērniem, kas piedzimst nedzīvi, „tomēr Dievs par Ārčeriem apžēlojas”2un pasaulē ierodas Ādams. Arčibalda Ārčers ir ļoti laimīgs un dižojas draugiem un paziņām: „Jūs vēl matīsiet, viņš paveiks lielas lietas”3.
Ādams nav tāds kā visi citi. Viņš ir savādāks. „Autors savam Ādamam Ārčeram piešķir manu – īpašu spēku, kāds bija valdniekiem senajās sabiedrībās. Šī spēka simbols ir viņa trīs oliņas jeb, vienkāršāk runājot, trīs pauti”4.
Iespējams, tas arī ir galvenais iemesls tam, ka Ādams ir tieši tāds un ne savādāks, un viņa dzīve ir tieši tāda, kāda tā ir.
Arčibalds Ārčers ir inženieris. Ļoti turīgs amerikānis. Viņu māja līdzinās pilij. Ārčeriem netrūkst nekā, izņemot tuvas un siltas attiecības ģimenē. Kad Ādama māte saslimst, Ādams, iegrimis grāmatās, pat nemana, ka māte un tēvs pēc vakara, kad Ādams aplejas ar karstu metālu, vairs nepārmij ne vārda. Jā, Ādams ir iegrimis grāmatās, lasa, lai kliedētu vientulību mātes slimības laikā. Uz grāmatu lasīšanu viņu pamudina aukle Mirjama.
Mātes un tēva attiecības kļūst arvien sliktākas. Tēvs netic, ka māte ir smagi slima un mirst. „Tev nekas nekaiš. Tu tikai izliecies. Tēlo. Vai dzirdi, ka ar tevi runā?”5. Tā noskaities kliedz vecais Ārčers. Kad pie mātes atbrauc ārsts Gustavsons, Ādamam viņš liekas svešs un biedējošs, jo „no viņa vējo zāļu smarža un aukstums, un Ādams nospriež, ka tā droši vien izskatās nāve: ietinusies garā, melnā mētelī, ar melnu zāļu somu, melnā cilindrā, ar spieķi, apaļām brillēm un dzeltenīgu bārdu”6.
Lai nevajadzētu domāt par māti un nāvi, Ādams iet tēva plašajā bibliotēkā un lasa. Viņam tuvas kļūst grāmatas, jo īpaši Džona Džeimsa Odibona „Ziemeļamerikas putni”.
Putni ir saistība ar debesīm. Tie ir vidutāji starp debesīm un zemi un nemateriālu lietu iemiesojums7. Lidojošas būtnes bieži vien iemieso arī cilvēka vēlmi atbrīvoties no zemes smaguma un sasniegt augstākas garīgās sfēras8. Kā cilvēka dvēseles simbols putni parādās jau Senās Ēģiptes mākslā9.
Pēc mātes nāves Ādama attiecības ar ģimenes locekļiem ir kļuvušas pavisam svešas. Ādams labprātāk „pasit azotē kādu no „Ziemeļamerikas putnu” sējumiem un kāto uz putnu lūkotavu”10, nevis kontaktējas ar ģimenes locekļiem. Ādams pat sāk zīmēt putnus.
Tieši ģimenes locekļiem vajadzētu būt tiem, ar ko cilvēkam izveidojas vistuvākās un visciešākās attiecības, jo ģimene ir tā sabiedrības daļa, kurā cilvēks atrodas jau no dzimšanas brīža. Tā ir „sab – bas šūniņa (maza sociāla grupa), personiskas sadzīves svarīgākā organizācijas forma, dibināta uz laulību un radniecības sakariem, t.i., uz attiecībām starp vīru un sievu, vecākiem un bērniem, brāļiem un māsām un citiem radiniekiem, kuri dzīvo vienkopus un kopā saimnieko”11. Taču Ādamam diemžēl nesanāk „saulaina bērnība”. Ārčeru ģimenē ir jūtama atsvešinātība , mīlestības trūkums ģimenes locekļu starpā. Ādams bērnībā nesaņem tik daudz mīlestības, cik bērnam būtu nepieciešams. Varbūt tas arī ir iemesls tam, ka vēlāk Ādams nespēj izveidot normālu ģimeni, kura balstītos uz mīlestības pamatiem. Ādams bērnībā nav redzējis mīlestību starp saviem vecākiem. Vēlāk kādā sarunā viena no Ādama daudzajām sievietēm Soņa saka otrai – Annai, ka Ādams „bija akurāt tāds pats kā tēvs. Spējīgs tīksmināties tikai par sevi. Ne jau īsto sevi, bet par krāšņo atveidu, ko izdevies uzburt citu acīs. Manuprāt, viņš vispār savā mūžā nevienu nav mīlējis. Izņemot sevi”12.
Iespējams, te varētu runāt tieši par mātes mīlestības trūkumu bērnībā. Sievietēs Ādams meklē māti. Kaut arī ir pieaudzis vīrietis, viņam īpašos atklāsmes brīžos „pielec, ka patiesībā viņš ir bērnišķīgs, nevarīgs un gļēvs radījums. Pienapuika, kas allaž gatavs ieķerties kādai sievietei brunčos”13. Ādams pats vēlāk saka : „Ziepes ievārīt vīri prot paši, bet, kolīdz kas noiet greizi, jāsauc talkā Ņinas un Ļubas, un Sāras”14.
Kad ģimenē ienāk tēva jaunā sieva Diāna, Ādams no tēva un māsām jau ir atsvešinājies pavisam. Ādams saprot, cik ļoti viņam pietrūkst mātes: „Dievs, kāpēc tu nevarētu ņemt viņu un atdot mammu?”15. Pēc Diānas ienākšanas Ārčeru mājās viss tiek pārveidots tā, kā to vēlas Diāna. Te vairs nekas nav tā, kā bija agrāk. Ādamam te viss sāk likties svešs.
Mājas cilvēkam ir tuva un mīļa vieta. Mājas ir vieta, kur gribas atgriezties, vieta, kur cilvēks var atpūsties un patverties no naidīgās pasaules. Taču Ādamam māju vairs tikpat kā nav.
Ikreiz, kad viņš nemanāmi ir ielavījies pamātes Diānas istabā un iekritis viņas pēļos, „Ādams jūt svešas sievietes smaržu”16.
Viņš labprātāk laiku pavada putnu lūkotavā, kura ir viņa patvērums no visas pasaules – jo īpaši no pamātes Diānas. Putnu lūkotava Ādamam ir kļuvusi kā mājas, viņa pasaule, kur Ādamam „cenšoties zilajās debesīs riņķojošu plikgalvainu ērgli atšķirt no lijas vai parasta vanaga, reizēm nemanot aizrit daudzas stundas, un Ādams bieži vien nokavē vai pavisam aizmirst gan latīņu valodu, gan ģeometriju un fiziku”17.
Ādams no ģimenes ir atsvešinājies pavisam. Viņš mājās jūtas vientuļš un „ir sācis no visiem vairīties, un liekas, ka arī pieaugušie viņu neievēro”18. Ādamu uztrauc doma par to, kas notiks ar viņu un viņa iemīļoto meiteni Olīviju, kad pienāks rudens lietavas, kur tad viņi abi patversies?
Ādams mājās vairs nejūtas droši. Viņam liekas, ka visi viņu paslepus novēro, ka visi ir sazvērējušies pret Ādamu. Kad māsa Dženifera atrod Ādama slepenos pierakstus, par kuriem vēlāk uzzina visi ieskaitot tēvu, Ādams saprot, ka jābēg. Tagad nu visi ir uzzinājuši visu par to, ko Ādams un Olīvija tur, putnu lūkotavā, darījuši. Ādamam ir kauns. Viņš vēlas atbrīvoties no savas ģimenes važām.
Tēvs Ādamam ir kļuvis tik svešs, ka „Ādams tēvu itin viegli varētu nožņaugt. Nodurt. Nošaut, ja vien būtu ar ko”19. Tēvs ir licis Olīvijas ģimenei no Ārčeru pils aiziet. Ādamam tas ir ļoti liels pāri nodarījums no tēva puses.
„Šajā namā Ādamam nav vietas. Viņš nekad nespēs izsekot vērtspapīru tirgus svārstībām un paturēt prātā skaitļus, kas sastāv no vairākiem cipariem. Viņu neinteresē akciju kontrolpaketes un dividendes”20. Taču, atšķirībā no Ādama, tēvam tas viss ir viņa mūža darbs. Ādams to visu nevēlas mantot. Tas norāda uz to, ka starp Ādamu un viņa tēvu ir dziļa plaisa. Viņu attiecībās vienmēr ir bijis svešums neatkarīgi no tā, ka viņus saista asinsradniecība, kura arī ir vienīgais, kas viņiem ir kopīgs. Viņu garīgās pasaules ir tik dažādas! Ādamā šajā laikā cīnās divas sākotnes – garīgā un materiālā. Taču vēlāk kļūst skaidrs, ka Ādamam ir mākslinieka dvēsele, taču tēvs visu mūža darbu ir ieguldījis materiālo vērtību vairošanas labā, bet novārtā atstājis visu garīgo. Garīgais un materiālais ir divas pavisam dažādas sfēras, kuras vairumā gadījumu nav iespējams savienot. Starp tām vienmēr pastāv konflikts, kuru nav iespējams atrisināt. Šo divu sfēru, iekšējo pasauļu pārstāvjiem dzīvot līdzās nav iespējams, kādam ir jāaiziet.
Pie tā, ka starp Ādamu un pārējiem ģimenes locekļiem nav izveidojusies garīgā saikne, tuvas attiecības, ir vainojama audzināšana ģimenē. Vecāki nekad Ādamam nav pievērsuši tik daudz uzmanības, cik tas ir nepieciešams jebkuram bērnam. Tēvam nekad nav bijis laika kādu brīdi pabūt kopā ar dēlu. Vienmēr viņam svarīgāk ir bijis pelnīt naudu. Kāds no vecā Ārčera laikabiedriem reiz saka: „Ar viņu nebija iespējams sarunāties. Ikviens mēģinājums pārmīt ar viņu kaut pāris vārdu izraisīja tikai neapmierinātu ņurdoņu un niknu šņākuļošanu”21.
Ādama sabiedrība bija grāmatas. Viņam bija svešas tēva biznesa lietas, bet tuvas – grāmatas. Tātad, grāmatas bija tās, kas Ādama personību ir izveidojušas tieši tādu – trauslu un apveltītu ar mākslinieka dvēseli.
Grāmata ir gudrības un augsti attīstītas kultūras simbols, ko kā gudrības atklāsmi dēvē par svēto grāmatu22. Kā no atsevišķiem burtiem un lappusēm veidota vienība, tā ir universa un veseluma simbols, arī katras atsevišķas, individuālas personas liktenis23.
Tēva nevērība Ādamu bērnībā ir padarījusi vientuļu. Mātes nāve, pamātes Diānas ienākšana ģimenē ir veicinājusi plaisu, kas šķir no ģimenes, izveidošanos. Jau bērnībā Ādams šajā ģimenē bija svešs. Iespējams, tas arī bija iemesls tam, ka visu savu turpmāko mūžu Ādams nav varējis nekur atrast sev mājas un kļuvis par tādu kā pasaules klaidoni. Viņš nekur nav savējais. Par savējo viņš varēja kļūt tikai uz īsu brīdi, un tad viņam atkal nācās doties tālāk svešumā.
Nenoliedzami, Ādama Ārčera dzīvē liela loma ir opozīcijai savējais – svešais.
Ādams pamet mājas, un nu jau viņam ir vienalga, „.. lai Ārčeru pils iegrimst mūžīgās sērās. Viņiem Ādams ir miris, un vienīgais un vienīgais jaunās dzīves trūkums ir pārmērīgi lielais attālums, kas liedz atskatīties un izbaudīt uzvaras prieku”24 .
Šajā gadījumā konflikts ar tēvu ir forma, veids, kā rakstnieks tiecas atšķirt jaunu lappusi sava varoņa dzīvē. „(..) Konflikta situācija palīdz reljefāk atklāt to jauno, kas rakstniekam bijis sakāms”25.
2. Opozīcija „savējais – svešais” telpā un laikā
Lasot Paula Bankovska romānu „Misters Latvija”, jāsecina, ka tā galvenais varonis Ādams Ārčers nekur nav „savējais” ilgstoši. Viņš savā mūžā paspēj būt vairākās pasaules vietās, nekur sev neatrodot pastāvīgas mājas. Inga Ābele raksta: „Ādams Ārčers, turīga amerikāņa dēls, visu mūžu ir spraigās attiecībās ar laiku, varu un sievietēm. Laiks viņu vazā pa pasauli kā diegā iekārtu lelli. Ja sākumā šķiet, ka viņš pats spēj kaut ko izvēlēties, tad vēlāk laika temps kļūst tik drudžains, ka smadzenes atslēdzas un laikam līdzi spēj tikt vien saraustītas, mehāniskas kustības”26.
Ādams piedzimst Amerikā. Aizbēg no mājām. Sākas viņa klejojumu gaitas dažādās pasaules malās – Londonā, Maskavā, Pēterburgā, Ņujorkā, Jūrmalā. Ādama dzīve ir ceļš, pārvietošanās bez pastāvīgas dzīvesvietas. Viņam „attieksmē pret telpu jāieņem aktīva pozīcija. Viņš nedrīkst būt pasīvs, jo pasivitāte, statika nozīmē nāvi. (..) Varonim jābūt dinamiskam, jāmainās, arī jāpiemērojas tās telpas likumībām, kurā viņš atrodas”27.
Vispirms Ādams nokļūst pie Latvijas anarhistiem Londonā. Viņš kopā ar anarhistiem apmetas Perelmaņa namā. Te Ādams satiek Juri Gārstiņu, Frici Svaru, Petersu, Ņinu, Ļubu un citus, kuri vēlāk ietekmēs Ādama dzīvi. Ādams kādu laiku kopā ar viņiem jūtas svešs un lieks Naktīs viņš „.. grozās un nespēj aizmigt. Gārstiņš ir pie Ņinas, Ļuba pie Friča, tikai viņš viens pats. Neviens viņu netur ciet. Ja vēlētos, varētu laisties tālāk kaut tūliņ. Pasist azotē „Ziemeļamerikas putnus” un tā arī neatvērto krāsu kasti.. un mesties , kur deguns rāda. Tomēr Ādams paliek svešajā gultā, Perelmaņa mēbelētajā istabā”28 . Taču ātri vien viņi pārceļas uz Grūvstrītas 59. namu. „ Tāpat kā Perelmaņa mājā, arī te, ienākot no ielas, tu nokļūsti drēgnā un krēslainā gaitenī, kur virs galvas žūst nenosakāmas krāsas veļas gabali ”29.
Ādams te jūtas slikti. Starp anarhistiem viņš jūtas nomākts, daudzas lietas, no tā, ko viņi runā, Ādams nesaprot. Te viņš jūtas svešs, bet aiziet projām viņš nevar, jo nav, kur iet.
Kādu dienu dusmu kamols kaklā uzbriest tik liels, greizsirdība par to, ka viņam Ņina ir jādala ar Gārstiņu, aug augumā, un Ādams to visu neiztur. Viņš bēg, bet „tālāk par pilsētas pļavām viņš netiek. Stāv neapgaismotā klajuma malā un klausās, kā zemo krūmu zaros sačukstas vējš. .. Ādams uzsit svārku apkakli un, cenzdamies sildīt rokas azotē, pusteciņus jož atpakaļ uz mājām. Jo citu māju viņam vairs nav ”30.
Autors savdabīgi tēlo kārtējo Ādama mājvietu. Tumšo telpu un smagā, piesmakušā gaisa tēlojums sasaucas ar galvenā varoņa Ādama izjūtām un tā brīža dvēseles stāvokli. Visu vēl vairāk paspilgtina un saasina fakts, ka citas mājvietas Ādamam vairs nav. Tas galveno varoni piesaista šai vietai, telpai un cilvēkiem. Viņam, pašam negribot, ir jākļūst par „savējo” šajā telpā un jāuzskata par „savējiem” cilvēki, kuri ir blakus. Šādā situācijā „laikam vairs nepiemīt spēja vēsturiski pakāpeniski attīstīties, tas virzās pa apli: dienas, nedēļas, mēneša, mūža aplis. (..) Dienu no dienas atkārtojas vieni un tie paši ikdienišķie sīkumi, vienas un tās pašas sarunas (..). Cilvēki, dzīvojot šādā ciklā, ēd, dzer, guļ, viņiem ir (..)mīļākās, viņi (..) spēlē kārtis, tenko ”31.
Bahtins saka, ka „šāda laika pazīmes ir vienkāršotas, rupji materiālistiskas, tās ir cieši saaugušas ar ikdienas lokosiem: pilsētas namiņiem un istabām, miegainajām ieliņām, putekļiem un mušām, klubiem, biljarda zālēm un citām vietām. Laiks šeit pastāv ārpus notikumiem, un tādēļ šķiet, ka tas ir gandrīz vai apstājies. (..) Šeit pastāv tikai biezs, lipīgs, telpā lienošs laiks”32.
Kā apliecinājums tam, ka viņš te jūtas slikti, ir mēģinājums bēgt. Bet viņš nespēj aizbēgt, jo nav jau kur bēgt. Viņš kā bumba atsitas pret sienu un atlec atpakaļ.
Romāna galvenajam varonim sveša ir ne tikai iekšējā telpa – māja, kurā viņš dzīvo, bet arī ārējā telpa – pilsēta. Kad viņš kārtējo reizi metas uz ielas, lai bēgtu, sākumā šķiet, ka redz tur Ņinu, bet tad saprot, ka „tur ir tikai juku jukām klīstoši sveši ļaudis un pajūgi”33 . Lai kur arī Ādams ietu, viņš atduras kā pret sienu un sajūt bezgalīgu svešumu sev apkārt.
Lasot romānu, nākas secināt, ka no visa, ko Ādams dara, no visa, kur viņš nokļūst, pašam nekas nav nesis laimi. Viņam tā nav dzīve, bet gan tikai nožēlojama eksistēšana, tāda savas dzīvības „vilkšana” tādēļ, ka tas ir viņa pienākums, jo pasaulē viņš tomēr ir ieradies. No Ādama kāds labums ir tikai lasītājam, kuram „dota iespēja domās un iztēlē izstaigāt cauri 20. gadsimta pirmās puses raibajiem un asiņainajiem notikumiem, uz tiem lūkojoties no galvenā varoņa Ādama Ārčera perspektīvas: viņš var ieskatīties Londonas emigrantu sadzīves, cariskās Krievijas , Oktobra revolūcijas, starpkaru Latvijas un abu pasaules karu ainās”34.
Ādamu Ārčeru var uztvert arī kā līdzekli, ar kura palīdzību autors lasītāju iepazīstina gan ar reāliem, gan izdomātiem vēstures notikumiem. Ādams ir kā novērotājs, kurš ieradies kādā konkrētā laikā un vietā, lai varētu lasītāju informēt tur notiekošo. Viņš tur ir svešs – „no malas”, bet ir spiests pats piedalīties šajos notikumos.
Ādams, apstākļu spiests, nomaina vairākas dzīvesvietas. Tās viņam ir tikai pagaidu mājas. Tikko viņš ir iekārtojies vienā vietā, tā ir jāpamet un jādodas tālāk – atkal svešumā, uz svešām mājām, lai kādu laiku uzlūkotu tās par savējām. Viņš nevar pieķerties vienai konkrētai vietai un uzskatīt to par savējo, jo viņam nekas šajā pasaulē nepieder, izņemot paša dzīvību. Viņš tiek iemests svešā telpā, un šai telpai svešs ir pats Ādams. Satuvināties ar telpu Ādamam nepietiek laika, jo atkal viņš tiek iemests nākamajā telpā. Un tā ar Ādamu notiek visu mūžu.
Mājai cilvēka mūžā ir ļoti nozīmīga vieta. Tā „jau kopš leduslaikmeta mednieku nomadu kultūras beigām simbolizē mājvietu atradušā cilvēka eksistenciālo centru. (..) Māja bieži vien esam mēs paši ”35. No tā var secināt, ka Ādamam nav šī eksistenciālā centra, nav sevis paša, tādēļ viņš visu mūžu meklē gan mājas, gan pats sevi, mainot dzīvesvietas un dēvējot sevi citu cilvēku vārdos.
3. Opozīcija „savējais – svešais” Ādama attiecībās ar sievu Rīnu
Kaut arī Ādams ir precējies ar Rīnu, viņu attiecības nav tuvas. Vīrs un sieva – tiem jābūt tuviem cilvēkiem gan garīgi, gan fiziski, taču Ādams un Rīna tādi nav. Starp viņiem nepastāv uzticība un uzticēšanās, kā tas ir normālās vīra un sievas attiecībās. Viņu attiecībās pietrūkst arī paša galvenā – mīlestības. Viņiem ir bērni, taču ar to vien nepietiek, lai ģimenē būtu laime, uzticība, uzticēšanās un mīlestība.
Ādams vienmēr ir bijis atkarīgs no sievietēm, kuru viņa dzīvē ir bijis ļoti daudz. Un, protams, arī tad, kad ir precējies, Ādams sievai nav uzticīgs.
Ādama dzīvē ir bijušas daudzas sievietes. „Dzīves grūtajos brīžos viņš allaž kā ercenģeļus piesauc sievietes – zirgu puiša meitu Olīviju, plintnieci Annu, aristokrāti Soņu Vladimirovnu, Ņinu, Ļubu, Rīnu, Stellu un vēl un vēl”36.
Rīna ir vien no Ādama pagātnes sievietēm. Taču, atšķirībā no pārējām, viņa bija Ādama skolniece, nevis mīļākā. „Kā viņi beidzot satikās? Vai nav vienalga. Divi svešinieki, pagātnes skolniece un skolotājs, palikuši bez draugiem un paziņām, bez mājām un radiem. Ja jau reiz sastapās, mesties katram uz savu pusi nebūtu jēgas. Un tā viņi dzīvo”37.
Rīna Ādamu mīl. Ādams Rīnu – nē. Viņa nojauš arī to, ka Ādams krāpj, varbūt pat skaidri zina, taču vīram neko nav pārmetusi. Dažreiz Ādams prāto: „Es tikai izliekos. Par mīlošu vīru, divu bērnu tēvu, veiksmīgu ilustratoru. Bet patiesībā? Patiesībā viņš sapņo par Annu, par Soņu, par Ņinu; ilgas plešas uz visām pusēm kā lipīgi staipekļi, un viņš pats zina, ko vēlētos, ja būtu ļauts izvēlēties”38.
Bieži vien Ādams prāto, vai Rīna nojauš, par ko viņš sapņo, domā un ilgojas. Taču „ko tādu viņš nekad nestāstīs. Pārāk trausls ir itin viss, kas viņiem pieder”39. Un varbūt tomēr Ādams Rīnu mīl. Varbūt viņš tikai grib viņu pasaudzēt, neuzticot savas grēcīgās domas, sapņus un ilgas. Domas par citām sievietēm aizēno Rīnu. Pagātne ir pārāk spēcīga, lai „kā gribētu, tagadnē atgriezties viņš nespēj. Rīnai, Kārlītim un Līziņai no viņa atkrīt tikai niecīgs pārpalikums”40.
Ādams melo Rīnai pat tad, kad „viņa pati sev vien zināmā ceļā vīra apslēptās domas uzminējusi ”41. Ādams mēģina saņemties, visu Rīnai izstāstīt, izlūgties viņas piedošanu, bet nespēj.
Un tad kādu dienu Ādams uzzina, ka Rīna un viņu abu bērni ir izsūtīti. Tikai tad Ādams sāk uztraukties, vai ar viņiem viss kārtībā. Taču tā nav mīlestība, kas Ādamam liek uztraukties par ģimeni, tas drīzāk ir pienākums. Ātri vien Ādams jau viņus ir aizmirsis un „bēg no domām par Rīnu un bērniem. Vēl nav pagājis gads, bet Ādams vairs nespēj atmiņā saskatīt viņu sejas”42 . ‘Tā arī Rīnu un bērnus Ādams nekad vairs nesatiek.
Viņi bija viens otram sveši. Pārāk sveši, lai paliktu kopā. Ādama un Rīnas attiecībās nepārprotami ir vērojama opozīcija „savējais – svešais”.
4. Ādama Ārčera personības opozīcija „savējais – svešais”
Lai kur Ādams ietu, lai ar kādiem cilvēkiem kopā viņš būtu, viņš nekur nejūtas labi, nevienu vietu viņš nevar uzskatīt par savām īstajām mājām. Arī cilvēki, kuri kaut kādā veidā ir saistīti ar Ādamu, patiesībā viņam ir sveši. Pat tēvs, māte, māsas, sieva Rīna un bērni Kārlītis, Līziņa un Alfonss. Viņi ir Ādama ģimene, taču starp Ādamu un viņiem nepastāv garīga saikne, tas rada opozīciju savējais – svešais Ādama un viņa tuvinieku attiecībās. Kaut arī viņus vieno radniecības saites, var nojaust, ka patiesībā Ādamam tas nav necik daudz svarīgāk kā, piemēram, Soņa, Anna, Fricis u.c. Ādama paziņas. Un kā gan viņam var būt tuvas attiecības ar citiem cilvēkiem, ja viņš pats sev ir svešs! Ādams romāna lasīšanas gaitā pierāda, ka patiesībā viņš ir gļēvs, bērnišķīgs un nevarīgs. „Pienapuika, kas allaž gatavs ieķerties kādai sievietei bruņčos”43.
Ļoti savdabīga Ādama Ārčera personības ( ja te vispār var runāt par personību ) iezīme ir nominomānija, jeb sevis dēvēšana citu cilvēku vārdos. „Dažādās personības ir ne tikai nominomānijas izraisīti pārpratumi, tie iezīmē Ādama Ārčera pārvērtības, no piņņaina pusaudža kļūstot par savu ienaidnieku slepkavu, tad – par mīļoto cilvēku slepkavu ( kaut arī pusapzināti un netīši ), par mīlestības, uzticības, ģimenes slepkavu. Maskas mainot, arvien biezāka kļūst Ādama Ārčera āda, pieaug nežēlība, cinisms. Viņš neizjūt dzīvi kā savu. Viņš nekad nav bijis savas dzīves noteicējs. To noteikušas nejaušības, virzījuši citi, vadījušas alkas pēc sievietēm. Un sievietes arī ar laiku saplūst vienā, izšķīst zīmējumu driskās, atstājot sapni nesasniegtu”44.
Ādamam ir vairākas personības – anarhists Puika, Žanis Pjatkovs (bīstams un romantisks spēlmanis), Juris Gārstiņš, Jānis Gustavsons, tēvs, vīrs, un nekaunīgs sievas krāpējs Klāvs Siliņš, Jēkabs Peterss, Haralds Pārkers. Tā ir izlikšanās un melošana. Nīče uzskata, ka „izlikšanās ir līdzeklis, ar kuru sevi saglabā paši vājākie, mazāk robustie indivīdi, kuriem cīņa ar ragiem un nagiem nav dota”45. Iespējams, Ādams var izdzīvot, tikai izliekoties un melojot, jo ir pārāk vāja rakstura cilvēks, lai tiktu galā ar problēmām. Tikai aizmirstot, kas viņš ir patiesībā un pieņemot sev citu vārdu, ir iespējams problēmu risinājums. Pieņemot citu vārdu, sākas cita dzīve un tiek nodzēsta iepriekšējā ar visu tās saturu.
Romāna galvenais varonis piedzimst Amerikas Ārčeru ģimenē un tiek nosaukts par Ādamu. Tāds ir viņa īstais vārds. Šis vārds viņam ir „savējais”.
Un tad Ādams aizbēg no mājām un nokļūst brīvībā. Viņš atbrīvojas no važām, kādas ir kļuvusi viņa ģimene. Taču viņa brīvībai ir divējāda nozīme: viņš atbrīvojas no kaut kā, bet tajā pašā laikā kļūst izolēts un bezspēcīgs, kļūst par ieroci dažādiem ārējiem mērķiem, kļūst atsvešināts no sevis un no citiem cilvēkiem. Tas parasti noved pie neizbēgamas anarhijas46. Tas, ka Ādams nokļūst pie anarhistiem, nav nejauši. Tādējādi autors parāda, ka Ādams pār sevi neatzīst nekādu varu un ir nevaldāms egoists.
Viņš atmostas uz kuģa, „uz pieres izspiežas auksti sviedri. Vienlaikus sametas gan karsti, gan auksti, un viņš saprot, ka laikam mirst. Eiropu, Parīzi un slavu viņam neredzēt. Viņš izlaidīs garu, ieslodzīts šūpīgajā smirdoņā”47. Te viņš sastop Ludviķi Lambertu, kurš Ādamam saka: „Nekad nesaki savu vārdu, saproti?”48. Kaut arī Ādams Ludviķim ir pateicis savu vārdu, viņš tiek saukts par Puiku. Viņi dodas uz Londonu. Tieši te sākas Ādama personības opozīcija savējais – svešais, tieši Londonā piedzīvotais ir iemesls šai opozīcijai. No dienas, kad viņš te ierodas, pār savu dzīvi Ādams pats vairs nav noteicējs. Viņš tobrīd vēl tik daudz ko nezina un nenojauš, tiek iesaistīts dažādos noziedzīgos notikumos.
Arī Ludviķis Lamberts Londonā ir pavisam cits cilvēks – Fricis Svars. Te visi Ādama jaunie paziņas ir anarhisti, meļi un noziedznieki. Ādams „sirds dziļumos nojauš, ka ir tiem rada. Arī viņu silda izredzētības nojausma. Egoists bez dzimtenes. Varonis bez sejas. Viņa mērķi, kaut pagalam neskaidri, iespēj attaisnot jebkādus, pat pašus nelietīgākos nolūkus”49.
Te Ādams ( Puika ) iepazīstas ar daudziem, kuru vārdus vēlāk pieņem kā savus. Ir sākusies Ādama dzīve, kura arvien vairāk samudžinās nekad neatsienamos mezglos. Ādams jūtas vientuļš, svešs gan telpā, gan laikā, gan arī pats sev. Tā vien liekas, ka pār savu dzīvi vairs nav noteicējs pats Ādams. Viss ir atkarīgs no citiem, tikai ne no paša Ādama. Pašam nezinot un negribot, Ādams tiek iesaistīts dažādos noziegumos – laupīšanā, slepkavībās. Ādams tiek uzskatīts par nodevēju. Varbūt pat no Ādama baidās, ka viņš varētu noziegumus izpļāpāt. Ādams saprot, ka ir strupceļā, jo pēc Anglijas likumiem ir tikpat vainīgs kā visi citi. Kopā ar pārējiem anarhistiem Ādams ir spiests slēpties un bēgt no policijas.
„Lai atklātu tēla raksturu, rakstnieks tam liek iet caur sarežģījumiem, padara to uz vienu vai otru pusi šķību. Mākslinieciskais nolūks ir izgaismot vienu vai otru problēmu”50. Tieši tādēļ Pauls Bankovskis ir tā sarežģījis sava varoņa Ādama Ārčera dzīvi.
Vai tādu dzīvi Ādams ir vēlējies? Nebūt ne. Taču viņš ir pārāk gļēvs, lai liktenis viņam būtu lēmis ko citu. Un galu galā – Ādams vairs nav Ādams. Svešs pats sev un svešs citiem. Krāpnieks un melis. Viņš arvien vairāk un vairāk ienāk melu un izlikšanās pasaulē, līdz ar to var saskatīt vēl vienu opozīciju – „patiesība – meli”. Kas viņš ir patiesībā un par ko izliekas? Kāda ir melu un izlikšanās motivācija? Atbilde uz šiem jautājumiem varētu būt šāda: slēpšanās, bēgšana un sevis meklējumi.
Ādams iet tālāk, bēg no likumsargiem, bēg pats no sevis. Viņš jau sen vairs nav nedz Ādams Ārčers, nedz Puika. Tagad viņu sauc Jānis Gustavsons. Taču „miegā viņš atkal ir kails un neaizsargāts( .. ). Meli, izlikšanās, bailes un raizes rotā nomodu. Tikai aizmidzis viņš atkal ir Ādams”51.
Ātri vien Ādams atkal pieņem sev citu vārdu. Viņš ir ieradies Jūrmalā un apmeties te uz laiku. „Šajā namā, pilsētā pludmalē viņš ir Juris Gārstiņš. Mirušo sejas un vārdi viņu vairs nebaida. Katru pēcpusdienu viņš no aizmigušā Ādama piedzimst Gārstiņā. Un ik rītu, vēl pirms saullēkta, bet jau pēc pēdējo lokālu slēgšanas, viņš atgriežas mājās un iemieg Ādamā”52 .
Ādamu visu laiku vajā pagātne. Peldoties viņš nozūd zem ūdens un „naidīgā stihija apņem viņu no visām pusēm un cenšas iespiesties arī iekšā – mutē jūtams rūgts sāļums, nāsīs dur, un viņš atkal ir Ādams Ārčers, kas aizbēdzis no tēva, ticis uz kuģa un pēc mirkļa būs ieskalots okeānā”53.
Kas īsti viņš ir? Viņam ir tik daudzi vārdi, ka neviens vairs nevar zināt, ka patiesībā viņš ir Ādams Ārčers, amerikānis. Viņš nespēj saprast, „kāpēc tik svarīgi ir visam atrast nosaukumus, palamas, vārdus, kas pielīp kā zāļu pudeļu etiķetes (..). Viens viņam piekarina nīčista birku, cits sociālista. Vai tiešām tas ir tik svarīgi? Anarhists vai postimpresionists? Vācietis, krievs, anglis vai amerikānis? Latvietis?” 54. Ādams maina vārdus kā zeķes, un nepaiet necik ilgs laiks, kad, jau esot pavisam citā telpā, no Gārstiņa Ādams pārtop Žanī Pjatkovā, un autors vēl piebilst, ka „laikam Ādamam, Gārstiņam, Žanim tūkst izdomas, un visi viņa pieņemtie vārdi liekas reiz jau dzirdēti”55. Tieši, būdams Žanis Pjatkovs, viņš iepazīstas ar savu nākamo sievu Rīnu Kallassu, kura tolaik ir Ādama/ Žaņa skolniece.
Saskaņā ar Bulgakova teikto, vārdam piemīt spēks. Tas ir individuālās būtības sakne. Vārds nosaka un formulē cilvēka iekšējo būtību. Katra vārda došana ir dzimšana, bet vārda maiņa – jauna dzimšana, kura vecajam, bijušajam paredz vai nu nāvi, vai kādu garīgu katastrofu. Tādēļ katrai vārda maiņai piemīt mistiska nozīme56.
Saskaņā ar šo teoriju, Ādamam ir saskaldīta iekšējā būtība. Pieņemot citu vārdu, viņš cenšas atbrīvoties no pagātnes. Tātad viņa vārds nav viņa būtības pamats, sakne, viņš nepārtraukti ir šī pamata meklējumos.
Mainot vārdus Ādams/ Žanis/ Gārstiņs piedzīvo arī tādas situācijas, kad viņam uz laiku atkal jāpieņem iepriekšējais vārds. Piemēram, kad viņš atkal ierodas Jūrmalā, vasarnīcā satiek Hartmaņa kungu, kurš Ādamu pazīst kā Juri Gārstiņu. „Lai nu ko viņš cerēja Jūrmalā satikt, tikai ne Hartmani. Sagadīšanās ir pārāk aizdomīga, lai to varētu uzskatīt par nejaušību. Bāž degunu, kur nevajag. Hartmanis noteikti ir špiks”57 . Taču vecais Zommeru pāris Ādamu pazīst kā Haraldu Pārkeru. Un, kad viņš uz aizdomu pamata tiek aizturēts par Hartmaņa slepkavību, pēc pases apskatīšanās policists notic, ka Ādams patiešām ir Ādams Ārčers, amerikānis, taču nesaprot, kādēļ viņam vajadzējis viesnīcā pierakstīties ar svešu vārdu. Arī Ādamam tobrīd nav ne jausmas, kāpēc viņš tā rīkojies, „iespējams, tās ir ar bailēm un izmisumu sajukušas negulētās naktis”58. Ādams veikli no šīs situācijas izkļūst, sakot, ka Zommera kungs esot kurls, laikam būšot pārklausījies un pierakstījis Ādamu ar citu vārdu.
Romāna varonis neticami viegli izkļūst no sarežģītām situācijām. Rodas jautājums – vai tiešām reālajā dzīvē tas būtu iespējams? Ādams Ārčers ir apbrīnojami izveicīgs un gudrs viltvārdis. 21. gadsimtā šādi izkļūt no sarežģītām situācijām vairs nebūtu iespējams. Taču laiks, kurā dzīvo Ādams, ir 20. gadsimta pirmā puse, pirmskara Latvija. Varbūt tolaik kara apstākļu dēļ tas bija iespējams.
Līdzīgi notiek, kad Ādams satiek Soņu Vladimirovnu, kuru ir iepazinis iepriekšējā vasarā. „Cik tur trūka, ka Ādams nosauktu savu īsto vārdu, taču prātā kaut kas pārtrūkst, acu priekšā satumst, viņš atkal krīt savas dīvainās kaites, nominomānijas, varā, un mēle pati izloka svešu uzvārdu ”59. Soņai viņš ir Žanis Pjatkovs.
Raugoties Soņas zīmētajā portretā, viņš saprot, ka „tas nepārprotami ir viņš. Sajūta līdzinās baiļu mirklim, daudzdaļīgā spogulī ieraugot sava profila, pakauša vai citas ķermeņa daļas atspulgu un noturot to par kādu svešinieku. Vai sliktā apgaismojumā Ādama Ārčera vietā saskatot Gārstiņu, Pjatkovu vai Pārkeru”60. Portrets ir kā dubultnieks, taču ir arī atšķirības. Tieši tāpat ir arī ar Ādama personību. Viņš ir viens un tas pats cilvēks, bet ar tik daudzām un atšķirīgām sejām. Ādams gribētu būt viņš pats, taču nu jau ir aiziets tik tālu, ka tas nav iespējams. Viņam neapšaubāmi piemīt nominomānija. Viņa paša ķermenis – rokas, kājas, seja utt., bet svešs vārds. Svešs vārds – tas nozīmē: sveša dzīve. Viņš vairs nav un nekad nevarēs būt tikai Ādams Ārčers. Viņam ir daudzas personības, kuras ir svešas pašam Ādamam, kad viņš ilgojas pēc pagātnes, bet tuvas, kad Ādams saprot, ka atrodas tagadnē, kura jau sāk līdzināties strupceļam, no kura nav citas izejas, kā vien aizmirst pagātni un sevi pašu.
Ādamam vairs nav nekā cita, izņemot viņa daudzās personības. Viņš ir „palicis viens bez pajumtes, radiniekiem un tiesībām gadīties ļaudīm acīs, Ādams atskārš, ka visā pilsētā un valstī viņam nav nedz draugu, nedz paziņu”61. Viņš maina dzīvesvietas tikpat bieži, cik savas personības, bet nekur nejūtas labi, ne ar vienu vārdu viņš nejūt harmoniju sevī. Un, ja cilvēks nejūt harmoniju pats sevī, viņš to nevar just arī apkārtējā pasaulē, nevar tajā justies iederīgs un laimīgs.
Lasot romānu, jau sākumā liekas, ka Ādams šajā pasaulē nejūtas labi. Viņam nav garīgās saiknes ar ģimeni, viņu neinteresē tēva biznesa lietas. Rodas iespaids, ka viņš ir piedzimis neīstajā laikā, neīstajā vietā un neīstajā ģimenē. Un varbūt pat arī nosaukts neīstajā vārdā, ar kuru viņš nejūtas labi. Varbūt arī tas ir viens no iemesliem, kādēļ viņš savas dzīves laikā nomaina vairākus vārdus, meklējot tādu, ar kuru viņš justu harmoniju gan pats sevī, gan apkārtējā pasaulē. Taču šo harmoniju viņš tā arī nekad neatrod.
Aprakstot situāciju, kāda ir izveidojusies uz kuģa „Gweneth”, kurā atrodas arī Ādams, slims ar tīfu, autors saka: „Ja laiks savelkas bargāks, saceļas vējš vai smidzina lietus, audeklu pārvelk viņam pāri un nostiprina. Viņš paliek viens niecīgā un nestabilā čaulā, pret kuras jumtu dārdēdamas gāžas lietus lāses. Troksnis ir tik negants, ka nevar dzirdēt pats savu balsi. Bet ko gan vērta cilvēka balss, ja guli viens pats satrakota okeāna vidū”62. Šos autora vārdus var uztvert ne tikai tiešā, bet arī pārnestā nozīmē. Savā dzīvē Ādams ir viens pats, viņu apdraud dažādas briesmas un kara šausmu notikumi, kuros viņš ir spiests piedalīties. Un visiem ir vienalga. Ka Ādama sirds reizēm alkst pavisam pēc kā cita. Viņš viens pats pret veselu baru ir tikai niecība, kura var pazust kara radītajā haosā. Tieši tāda niecība ir Ādams, vāja rakstura cilvēks, ar kuru liktenis, ļauni jokojot, var spēlēt visdažādākās spēles.
Ādams Ārčers iziet cauri vairākiem sociālajiem slāņiem. Viņš piedzimst bagātā ģimenē, tad aizbēg no tēva mājām un kļūst par pasaules klaidoni bez jebkādām saistībām un mājām. Viņam nav nedz patstāvīga darba, nedz atbildības sajūtas pret ģimeni – sievu un bērniem, tātad – nekādu saistību. Un, kā izrādās, arī par nodarītajiem noziegumiem viņam nav bijusi vajadzība uzņemties atbildību. Pat vissmagākajos kara apstākļos, kur ir pavisam niecīgas iespējas izdzīvot, Ādamam ir laimējies, jo, „liekot lietā melus un viltu, veiklību un pacietību, viņš jau vairākkārt šķērsojis mainīgās frontes līnijas un izmisīgā neatlaidībā virzās uz austrumiem”63.
Nonākot pie lieliniekiem, Ādams Ārčers atkal uzdodas pavisam par citu cilvēku – par Jēkabu Petersu, kurš tiek gaidīts atnākam. Tikai šoreiz atšķirība ir tā, ka Ādamam tiek jautāts, vai viņš ir Peterss. Ādams nedomādams apstiprina, jo šoreiz viņam pašam nav jādomā, kādu vārdu pieņemt. „Nākas vien pieņemt tādu vārdu, kāds gadījies. Kādu pasaka priekšā”64. Ne Krūmiņš, ne kāds cits no lieliniekiem, šķiet, Petersu pēc izskata nav pazinis. „.. sērkociņš izgaismo Ādama seju, taču Krūmiņš nav pārsteigts, nepievērš uzmanību, vārdu sakot, ne mirkli nešaubās, ka viņa priekšā stāv Jēkabs Peterss”65.
Būdams Jēkabs Peterss, Ādams iepazīstas ar Annu Mazpoli, kura tad arī ir viena no tik daudzajām sievietēm Ādama Ārčera dzīvē. Un neparastākais ir tas, ka katra no Ādama dzīves sievietēm viņu pazīst ar citu vārdu. Olīvijai viņš ir Ādams Ārčers, Ļubai un Ņinai – Puika, Soņai Vladimirovnai – Žanis Pjatkovs, Rīnai – gan Žanis Pjatkovs, gan Klāvs Siliņš, Annai Mazpolei – Jēkabs Peterss. Vēlāk Anna, satiekot Ādamu, vēlas viņu iepazīstināt ar savu vīru, taču Ādamam sajūk visi viņa pieņemtie vārdi, un viņš saka: „Ād… Pē… Jē… Klāvs Siliņš”66 . Tā viņš savu krāpšanos atklāj Annai. Viņa atbild Ādamam: „Vai tiešām jūs domājat, ka melu monopols pieder jums vienam? Iesim labāk katrs savu ceļu un neliksimies viens par otru zinis”67. Visneizprotamākā ir Rīnas reakcija, jeb, pareizāk sakot, nelikšanās ne zinis par Ādama meliem un krāpšanos. Viņa Ādamā Ārčerā pazīst divus cilvēkus – gan Žani Pjatkovu – viņas angļu valodas skolotāju, gan Klāvu Siliņu – viņas vīru. Autors romāna tekstā nekur nav minējis Rīnas reakciju uz vīra dubultpersonības esamību. Iespējams, Rīnai ir vienalga. Viņa taču mīl pašu Ādamu ( Žani, Klāvu ), nevis viņa vārdu.
Rīnu autors tēlo ļoti maz. Viņu nevar uzskatīt par vienu no romāna centrālajiem tēliem. Rīnai romānā ir sekundāra loma neatkarīgi no tā, ka viņa ir Ādama sieva. Iespējams, autors gribējis uzsvērt to, ka romāna galvenā varoņa dzīvē viņa nav nemaz tik nozīmīgs cilvēks, kā vajadzētu būt.
Autors lasītājam skaidri pasaka, kas patiesībā ir šis pasaules klaidonis Ādams Ārčers: „Līdz šim viņš ir tikai vērotājs. Žonglieris, kas pārgalvīgas ziņkārības, savu atmiņu un naida vārdā balansē uz dzīvības un nāves robežas. (..)Kā tūrists, kas priecājas par ainavām pa vilciena logu. (..) Gan Maskavas pievārtes slīkšņās, gan Volhovas purvos, gan Ļeņingradas priekšpilsētās viņš meklē daļu no sevis, kas nu jau liekas neglābjami zudusi un pagalam”68. Viņu ir nogurdinājusi arī šī mūžīgā izlikšanās par kādu citu. Arī viņš vēlas būt laimīgs. Nav viegli būt par kādu citu. Ikreiz, kad Ādams sev pieņem svešu vārdu, tam līdzi nāk arī vēsture, ziņas par tā īpašnieku. Un parasti Ādams pieņem vārdus, kuru patiesie īpašnieki nebūt nav dzīvojuši klusu, nemanāmu un godīgu dzīvi. Viņu vārdiem līdzi nāk krimināla, ar asinīm aptraipīta pagātne. Piemēram, Jēkabs Peterss, kurš Londonā nogalinājis policistus. Kāpēc gan Ādamam ir nepieciešams sevi dēvēt šādu cilvēku vārdos? Varbūt tiešām tādēļ, ka Ādamam pietrūkst izdomas, kā to vairākkārt uzsver pats autors, kad kārtējo reizi Ādams pieņem jaunu vārdu un uzvārdu.
Ir brīži, kad „Ādams gribētu būt nekas – nedz revolucionārs, nedz konspirators, nedz Jēkabs Peterss. Arī Ādams Ārčers ne. Nekas drīkstētu gulšņāt līdz pat pusdienlaikam, garlaikoti smēķēt un nedarīt neko”69 .
Var secināt to, ka patiesībā Ādams nejūtas labi ikreiz, kad pieņem sev citu vārdu. Rodas nepārprotama opozīcija savējais – svešais Ādama Ārčera personībā. Viņā tikai miesa un gars ir viņa paša, bet vārds un personība ir sveša.
Šī nepārtrauktā vārdu maiņa ir savas identitātes meklēšana. „Personības identitātes viengabalainības veidošanos ietekmē vēsturiskās un sociokultūras vides īpatnības, iepriekšējo paaudžu mantojums un tradīcijas, bērnībā gūtie emocionālie strāvojumi”70. Ādama identitāte ir sadrumstalota. To galvenokārt radījuši bērnības emocionālie strāvojumi, kuri ir negatīvi.
5. Ādama Ārčera tautības, valodas opozīcija „savējais – svešais”
Pēc tautības Ādams ir amerikānis. Taču, mainot vārdus, viņam bieži vien nākas kļūt par citas tautības pārstāvi. Tādēļ bieži vien viņš ir latvietis, kad pieņem svešu vārdu, un amerikānis, kad ir Ādams Ārčers. Tikai mazu daļu no savas dzīves viņš ir tas, par ko ir piedzimis – amerikānis, bet lielāko dzīves daļu viņš tomēr ir latvietis – Klāvs Siliņš, Juris Gārstiņš, Jēkabs Peterss, Jānis Gustavsons utt.
Tā kā Ādams ir amerikānis, autoram varētu pārmest to, ka viņš Ādamam licis darboties kā latvietim, taču nav sīkāk pastāstījis, kā Ādams tik īsā laikā ir spējis tik labi iemācīties latviešu valodu tā, ka latvieši nesaprot, ka viņš patiesībā nav latvietis, bet amerikānis. Liekas pavisam neticami, ka amerikānis latviešu valodā var runāt bez amerikāņiem raksturīgā akcenta. Tas romānu mazliet attālina no realitātes. Kā piemēru tam var minēt Ādama un Krūklīšmadāmas sarunu:
„ – (..) Vai jūs esat rīdzinieks?
– Nē.
– No laukiem. Ļaujiet, es minēšu! Kurzemnieks?
– Es esmu amerikānis.
– Ak jūs tāds! Es ar jums nopietni, bet jūs tā vien lūkojat iznest mani cauri. Nu kas jūs par amerikāni? Amerikāņa kungs atradies.
– Labi, lai notiek pēc jūsu prāta. Būšu misters latvietis”71.
Liekas ļoti neticami, ka Krūklīšmadāma varējusi Ādamā saskatīt īstu latvieti.
Aizbēdzis no tēva mājām un nokļuvis pie latviešu anarhistiem Londonā, Ādams latviešu valodu nemaz neprot un nesaprot, ko runā latvieši. Tad viņš, garlaicības mākts, prāto, „vai tiešām bija vērts mērot tādu gaisa gabalu, gandrīz izlaist garu uz kuģa, lai sēdētu pie lētas tabakas un sviedriem smirdošā istabā nepazīstamu kungu sabiedrībā, kas ar patiku tērzē savā nesaprotamajā mēlē un Ādamā saskata tikai interesantu kuriozu, trofeju, suvenīru, ko dēkainis Fricis Svars atvilcis sev līdzi no Jaunās pasaules ”72.
Sākumā Ādams domā, ka anarhisti runā krievu valodā, līdz Fricis viņam paskaidro: „Latviski. Mēs neesam krievi, skaidrs? Latvieši, saproti? Letts. Lettland. Latvieši”73.
Romānā mazliet pretrunīgi ir arī tas, ka laikā, kad Ādams ir tikai nesen ieradies Londonā, viņš labi saprot to, par ko runā, piemēram, Fricis un Ņina. Taču zinot to, ka Fricis runā latviski, bet Ņina – visticamāk krieviski, jāsecina, ka Ņina un Fricis varēja sarunāties vai nu latviski, vai krieviski, bet tikai ne angliski.
Lasot romānu, reizēm nākas secināt, ka Ādams ir poliglots. Piemēram, interesants ir fakts, ka viņš angļu valodu māca igauņu meitenēm Rīnai un Evai Kallassām. Tātad, Ādams prot arī igauņu valodu.
Ādams Ārčers var saprasties ar jebkuras tautības pārstāvjiem un brīvi runāt viņu valodā. Tas pierādās ikreiz, kad Ādams kontaktējas ar citas tautības pārstāvjiem, piemēram, latviešiem, krieviem, igauņiem. Autors nekad, izņemot epizodi Londonā, nav uzsvēris, ka Ādamam valodas dēļ būtu kādreiz bijušas kādas grūtības. Lasītājam nav iespējams uzzināt arī to, kā Ādams Ārčers ir varējis tik nevainojami apgūt svešvalodas.
Tā kā Ādama Ārčera dzimtā valoda ir angļu valoda, bet viņš spēj sarunāties arī svešvalodās, rodas valodu opozīcija savējais – svešais. Jau salikteņa „svešvalodas” pirmais komponents norāda uz šo opozīciju. Dzimtā angļu valoda – savējais, citas valodas, ko Ādams ir apguvis – svešais.
Tēzes
Romāna galvenais varonis Ādams Ārčers piedzimst bagāta amerikāņa ģimenē, kurā starp ģimenes locekļiem ir atsvešinātas attiecības un mīlestības trūkums. Konflikts ar tēvu, māsām un pamāti ir iemesls tam, ka Ādams aizbēg no mājām un sāk savas klejojumu gaitas pa visu pasauli.
Ādama Ārčera dzīve ir ceļš bez pastāvīgas apmešanās vietas. Viņš jūtas svešs gan telpā, kurā atrodas, gan laikā, kurā dzīvo. Autors nepārtraukti viņu „iemet” svešā telpā, no kuras nav izejas, tādā veidā radot opozīciju „savējais – svešais” starp Ādamu un laiktelpu.
Ādams Ārčers apprecas, taču nespēj ar sievu izveidot ciešu garīgo saikni, tādēļ viņi viens otram ir gandrīz sveši. Vienīgais, kas viņus vieno, ir bērni, taču arī tos viņš ātri ir aizmirsis tāpat kā sievu. Visu mūžu Ādams ir bijis atkarīgs no sievietēm, tādēļ krāpj sievu.
Savas identitātes meklējumu un slēpšanās dēļ Ādams dzīves laikā nomaina vairākus vārdus. Tas ir garīgas katastrofas rezultāts un cenšanās aizbēgt no pagātnes.
Vārdu maiņas un savu nemitīgo klejojumu dēļ Ādams dzīves laikā apgūst vairākas svešvalodas. Jau salikteņa „svešvalodas” pirmais komponents norāda uz opozīciju „savējais – svešais”.
Izmantotās literatūras saraksts
1.Bankovskis P. Misters Latvija. R.: Karogs, 2002. – 288 lpp.
2.Zembahs R. Dvēseles un vēstures līkloči mānīgi reālistiskā romānā// Karogs, 2003, Nr., 180. – 185. lpp.
3.Melgalve I. Misters Labi Lasāmais Romāns// Neatkarīgā Rīta Avīze, 2003. gada 14. marts, 14. lpp.
4.Ābele I. Stāsts par divpadsmit rindiņām// Diena, 2003. gada 6. janvāris, 10. lpp.
5.Kursiša J. Prāts, tikums, darbs un identitāte// Literatūra un kultūra: process, mijiedarbība, problēmas. Zinātnisko rakstu krājums VI, Daugavpils: Saule, 2005
6.С. Н. Булгаков. Философия имени. Санкт – Петербург, ”Наука”, 1999
7.Mauliņš J. Sūrā, grūtā personības problēma// Kritikas gadagrāmata, R. – Liesma, 1977
8.Nīče F. Par patiesību un meliem viņpus morāles aspekta// Kentaurs XXI Nr. 35, 2004. g. decembris
9.Fromms Ē. Brīvība un spontānums// Kentaurs XXI Nr. 8, 1995. g. marts
10.Lielā simbolu vārdnīca., R. – Jumava, 2002
11.Bahtins M. Laiks un hronotops// Kentaurs XXI, Nr. 19, 1999. g. augusts
12.Kupšāne I. Mākslinieciskā telpa un laiks G. Janovska romānā „Uz neatgriešanos”// Literatūra un kultūra: process, mijiedarbība, problēmas. Zinātnisko rakstu krājums III, Daugavpils: Saule, 2001
13.Herdera vārdnīca SIMBOLI. Mākslas, mitoloģijas, reliģijas, arheoloģijas un literatūras simboli, R. – Pētergailis, 1994
14.Kalniņš J. Konflikts un tā nozīme literārā darbā// Kritikas gadagrāmata, R. – Liesma, 1974
15.Х. Э. Керлот. Словаръ симболов. REFL – book, 1994
16.Filozofijas vārdnīca. R. – Liesma, 1974
17.Latviešu rakstniecība biogrāfijās, R.: