Cilvēka raksturu galvenokārt ietekmē attiecības ģimenē. Labas, saskanīgas attiecības ir pirmais noteikums, lai cilvēks prastu veidot tās arī sabiedrībā. Bieži vien apkārtējie cilvēki ir maldīgās domās par saskaņu kādā ģimenē. Tieši tā ir arī Mārtiņa Zīverta lugā „ Ķīnas vāze”.
Pārlieku lielā un uzspēlētā ģimenes saskaņa ir radījusi pašos ģimenes locekļos un apkārtējos cilvēkos priekšstatu, ka draudzīgākas un saskanīgākas ģimenes pa viņiem nav. Autors lugas sākumā ļoti uzsvēris ģimenes saskaņu, manuprāt, tas darīts ar ironiju. Vēlāk, lasot lugu tālam, mēs uzzinām, kāda patiesībās ir šis ģimenes saskaņa.
Kārtējo reizi pierādās, ka manta var sanaidot pat tuvus cilvēkus. Ģimenes locekļi, gribēdami iegūt savā īpašumā vērtīgo vāzi, noniecina pārējos. Viņi strīdas un, liekas, pat aizmirst savu augsto stāvokli sabiedrībā. Dusmās atklājas ģimenes locekļu patiesie raksturi un domas. Izrādās – māte esot par maz saņēmusi mantojumā, tā vēlāk viņa saka notāram. Kā atraitnei un vecākajai ģimenē viņai pienākoties nesadalītais mantojums. Arī pārējiem uzrodas iemesli, lai vāzi saņemtu savā īpašumā. Līdz šim tik „ saskanīgajā” ģimenē, ir ienācis strīda avots, kas visus spēj sanaidot. Un, ja godīgi, vai mēs arī negribētu iegūt vāzi, ja mums būtu tāda iespēja un tiesības? Katrā cilvēkā, pat visgodīgākajā, var iezagties mantkārības velniņš, un tad cilvēks ir gatavs darīt jebko, lai iegūtu to, ko vēlas. Kā teica viens no lugas „ Ķīnas vāze” tēliem „ Cilvēks ir visrupjākais lamuvārds” . Kā jau rakstīju, cilvēks dusmās ir spējīgs uz visu. Iekarstot, mēs pat spējam aiziet divās galējībās – vai nu pateikt visu taisnību, vai arī pateikt to, kā patiesība nav.
Reizēm ilgu laiku slēptas lietas un fakti atklājas kāda nieka dēļ, kas izraisījis pamatīgu strīdu. Šī strīda laikā mēs pasakām lietas, par kurām vajadzētu klusēt. Lietas, kas vēlāk darīs raizes gan mums pašiem, gan citiem. Labi vēl, ja pašiem. Bet, ja citiem? Ko tad? Vai mums ir tiesības, atklājot citu noslēpumus, darīt pāri citiem? Arī lugā notārs pieļauj milzīgu kļūdu. Viņš atklāj noslēpumu par Leksītes vecākiem, precīzāk, par tēvu. Manuprāt, jaunatklātais fakts ģimenē bieži vien radīs strīdus. Lai gan pēc vāzes saplīšanas strīds it kā norimās un ģimenē atgriezās saskaņa, tomēr pēc kāda laika tas atkal var atsākties. Jo sabojātas attiecības, tāpat kā saplēstu vāzi – salīmēt nevar.
Manī radās pārdomas par ģimenes attiecībām vispār. Ņemot vērā, ka ģimene ir ļoti būtiska cilvēka dzīve, mums katram vajadzētu censties, lai mūsu ģimenē tiešām valdītu saskaņa. Taču ne jau tāda kā lugā „ Ķīnas vāze”. Lietas, kas ir īstas un patiesas, nevajag lieki uzsvērt. Ja mēs savā ģimenē dzīvojam saskanīgi, tad mums nevajag par to lielīties citiem un patstāvīgi uzsvērt.
Tomēr vai daudz Latvijā un pasaulē ir ģimeņu, kurās ar attiecībām viss ir kārtībā? Cik esmu dzirdējusi un arī redzējusi, tad varu teikt, ka daudziem pieaugušiem cilvēkiem un, lai arī cik skumji to būtu atzīt, bērniem ar ģimeni nav paveicies. Alkoholiķu, narkomānu un citās nelabvēlīgās ģimenēs viņu dzīve veidojas traģiska. Tomēr tikai tas ir pats savas laimes kalējs, kas pats izlauž savu dzīves ceļu. Un, ja šim bērnam, šim cilvēkam būs pietiekams gribasspēks un vēlme dzīvē ko sasniegt, viņš spēs izlauzties no tā purva, kurā ir viņa vecāki. Bieži vien bērni, kas piedzimuši sociāli nelabvēlīgās ģimenēs, tajā vidē arī paliek. Bet ir arī cilvēki, kas spēj par sevi pastāvēt un pierādīt sev un citiem, ka spēj dzīve ko sasniegt.
Domājot par attiecībām ģimenēs esmu nonākusi pie secinājuma – lai kā tev ietu, lai kādas tev būtu attiecības ar ģimeni, galvenā lieta, kam jābūt, ir cieņa. Mēs varam nemīlēt māti, kas mūs bērnībā pametusi. Mēs varam nemīlēt savu veco māti, ja viņa mūs vardarbīgi situsi. Mēs varam nemīlēt savu ģimeni, bet mums jāciena viņi. Tāpat kā cieņa ir vajadzīga, lai varētu sadzīvot sabiedrībā ar nepazīstamiem cilvēkiem, tāpat arī pret ģimenes locekļiem.
Reizēm mēs domājam, ka varam iztikt bez savas ģimenes. Reizēm mēs naudu, mantu nostādām pirmajās vietās, aizvirzot savus ģimenes locekļus uz pēdējām vietām. Pavisam skumji ir tad, ja par mantu ir jācīnās ar paša radiniekiem. Šādās situācijās vajadzētu saglabāt vēsu prātu un nestrebt karstu, lai cik tas grūti būtu. Vajadzētu atcerēties, ka ģimene taču esam mēs paši. „ Tomēr mēs bieži nesaskatām lietu sakarību un gribēdami kost citiem, bieži vien kožam paši sev.”
Cilvēks taču ir tikai cilvēks ar saviem plusiem un mīnusiem jeb labajām īpašībām un trūkumiem. Mēs katrs mēdzam pieļaut kļūdas, no kurām vajadzētu mācīties un turpmāk nepieļaut. Bet bieži vien gadās, ka vienas un tās pašas kļūdas tiek atkārtotas vairākas reizes. Tomēr vienīgais atbalsts patiešām grūtos brīžos ir bijis un būs ģimene. Tāpēc nekodīsim paši sev un nebojāsim attiecības ar ģimenes locekļiem, cienīsim viņus, un tad jau arī viņi cienīs mūs. Un izveidosies saskaņa, ko jutīsim paši un jutīs citi, bet neviens to neapspriedīs un neuzsvērs.