pesticīdi

Daži pesticīdi kaitīgos organismus neiznīcina, bet traucē to vairošanos (hemosterilanti padara kukaiņus vairoties nespējīgus), pievilina (atraktanti) vai atbaida (repelenti), iedarbojas uz tiem, nomācot to orientēšanās spējas, nomāc dzīvnieku barošanās refleksus (antifidanti), ietekmē augu attīstību.

Pesticīdu toksiskās iedarbības rezultātā mainās dzīvās šūnas bioķīmiskie parametri (piemēram, virsmas spraigums, osmotiskais spiediens), bioķīmiskie procesi (vielmaiņa).

Pesticīdu nozīme sevišķi palielinājusies pēdējos 100 gados, jo augu kaitēkļi un slimības, kā arī nezāles procentuālo lauksaimniecības kultūru ražu pasaulē samazina gandrīz par vienu pusi.

Pesticīdu iedalījums.

Pēc ķīmiskā sastāva pesticīdus iedala šādi:

• Neorganiskie pesticīdi;

• Organiskie pe

e
esticīdi;

• Jaukta tipa (gan organiski, gan neorganiski).

• Augu vai mikroorganismu izcelsmes bioloģiski aktīvie preparāti.

Pēc apkarojamiem vai ierobežojamiem organismiem pesticīdus iedala šādi:

• Insekticīdi;

• Zoocīdi;

• Limacīdi;

• Nematocīdi;

• Fungicīdi;

• Antrocīdi;

• Bakteriocīdi;

• Herbicīdi.

Insekticīdi ir pesticīdi, ko izmanto kaitīgo kukaiņu un dzīvnieku apkarošanai. Daudzi agrāk plaši lietotie insekticīdi (piemēram joda un hlora) vairs netiek lietoti, jo tie ir ļoti indīgi. Hlororganiskajiem savienojumiem (piemēram, heksahlorānam) tika konstatēta stabilitāte apkārtējā vidē pat 50 gadus. Tādejādi tie uzkrājas cilvēku un dzīvnieku organismā (galvenokārt muskuļaudos) un ir par cēloni daudzām slimībām.

Insekticīds DDT (ClC8H2)5COHCCl7 tika plaði izmantots 40.-60. gados kaitīgo kukaiņu ap
p
pkarošanai. DDT nešķīst ūdenī, bet šķīst organiskajos šķīdinātājos, tādejādi uzkrājoties apkārtējā vidē, kā sekas ir bioloģiskā līdzsvara izjaukšana. Cilvēku un dzīvnieku organismos notiek saindēšanās, lēna totāla intoksikācija ar kancerogēnu iedarbību.

Fosfororganiskie savienojumi (piemēram, benzols, etinols, 2,2-dimetil-heptāns) gan neuzkrājas apkārtējā vidē, tomēr da
a
audzi no tiem ir ļoti indīgi siltasiņu dzīvniekiem un cilvēkiem.

Insekticīdi uz kaitēkļiem var iedarboties nokļūstot to organismā caur segaudiem pēc apsmidzināšanas, ar saindēto barību, caur elpošanas orgāniem gāzu vai tvaika veidā vai auga intoksikācijas veidā caur sakņu vai lapu sistēmu. Tie atstāj neatgriezenisku iespaidu uz nervaudiem, kā rezultātā organisms iet bojā.

Limacīdi ir gliemjveidīgo rāpuļu apkarošanas līdzekļi. Nozīmīgākais limacīds ir metaldehīds, ko izkaisa vai izsmidzina suspensijas veidā. Dzīvnieka organismā tas nokļūst caur ādu (pieskares inde) vai ar barību (intoksikācijas inde). Saindēšanās izraisa bagātīgu gļotu izdalīšanos, kā rezultāta gliemjveidīgie rāpuļi iet bojā no atūdeņošanās. Vēl izmanto veldzētos kaļķus, armātiskos ogļūdeņražus.

Fungicīdi ir ķīmiskie preparāti, ko lieto tādu augu apkarošanai, kas ierosina augu slimības vai bojā koka konstrukcijas. Pazīstamākais no fungicīdiem ir RDN šķ
ķ
ķīdums, kas izgudrots 1882. gadā un ir efektīvs pat pret vārpatu.

Herbicīdi ir ķīmiskie preparāti, kas paredzēti nezāļu apkarošanai. Izšķir vispārējās iedarbības herbicīdus, ko lieto vietās, kur kultūraugus neaudzē, un selektīvās iedarbības herbicīdus, kas iznīcina noteiktas augu sugas un ko lieto gan veģetācijas periodā, gan pirms sējas un sadīgšanas.

Bioloģiski aktīvās vielas.

Pēdējā laikā tiek izmantotas daudzas bioloģiski aktīvās vielas:

Antdetranti, kas nomāc kukaiņu barošanos.

Atraktanti ir dabiskas vai sintētiskas vielas, kas pievilina dzīvniekus. Vairāk izplatīti ir bezdzimuma un barošanās atraktanti. Barošanās atraktantus izdala augi, lai pi

i
ievilinātu kukaiņus un, tiem barojoties, tiktu apputeksnēti paši augi. Tomēr šo īpašību var izmantot arī, lai pievilinātu un iznīcinātu kaitēkļus. Dzimuma atraktantus izdala pievilināmā īpatņa pretējā dzimuma pārstāvji, tāpēc arī tos var izmantot, lai pievilinātu kaitēkļus un tos iznīcinātu.

Desiktanti, kas izraisa lapu nobirðanu.

Defolianti, kas izraisa auga sažūšanu.

Hormoni, kas regulē organisma funkcijas.

Ruhibitori, kas organismā pilnīgi vai daļēji nomāc fermentu darbību, vielmaiņu, vielu pārvietošanos organismā.

Repelenti – vielas, kas atbaida dzīvniekus (kukaiņus, ērces, grauzējus, putnus). Repelenti var būt dabīgas vielas. ko izdala augi (piemēram, vaivariņi, purva mirtes, kaktusi), dzīvnieki (piemēram, blaktis, skunksi) vai sintētiski produkti, ko ražo šķīdumu, emulsiju, aerosolu, ziežu veidā. Repelenu īpašības piemīt arī citiem pesticīdiem, piemēram, kodināšanas līdzekļiem. Repelentu iedarbība nav ilga. Repelentus plaši izmanto asinssūcēju divspārņu un blakšu atbaidīšanai no cilvēka un mājdzīvniekiem, retāk – augu aizsardzībai.

Retardanti, kas samazina auga augšanu garumā.

Augu bioloģiski aktīvo vielu izmantošana sadzīvē.

Parasti lieto augu izvilkumus un novārījumus, retāk pulverus un ziedes. Ieteikumi par augu izvilkumu gatavošanu ir visai dažādi, jo visbiežāk balstās uz individuālu pieredzi. Tā kā augu izvilkumos parasti nenosaka darbīgās vielas sastāvu, tad nav zināma arī konkrētā vielas konsentrācija un toksiskums. Darbīgās vielas koncentrācija izvilkumā atkarīga no auga attīstības stadijas , sagatavošnas veida, glabāšanas u.c. apstākļiem.

Pēc savām īpašībām augu izvilkumi iedalāmi atsevišķās grupās:

Bioloģiski aktīvās vielas ar insekticīdu iedarbību, kas iznīcina kaitēkļus. Latvijā 30. gados augu aizsardzībā nereti izmantoja baobaba sakņu skaidiņas, kas ir tropu augs. Kukaiņu mirstību izraisa arī izvilkumi no vērmelēm, kreimenēm, kokāļiem. Toksiskas īpašības ir arī tabakas pulverim, ko izmanto spradžu, mušu, blakšu, ērču, kāpostu balteņu kāpuru apkarošanai.

Bioloģiski aktīvās vielas ar repelentu iedarbību. Šeit var minēt ķiploku izvilkumu, kas atbaida laputis, ērces, tripšus. Apelsīnu, citronu un mandarīnu mizu izvilkumi. Izmanto arī vaivariņu, kliņģerīšu, kumelīšu, samteņu un citu augu izvilkumus, kam piemīt spēcīga īpatnēja smarža. Parasti smaržu dod augos esošās ēteriskās eļļas. Arī terpēns, ko satur dažādi skuju augi atbaida dažus kaitēkļus.

Ir izvilkumi, kam piemīt gan insekticīdu, gan repelentu īpašības. Šeit var minēt tomātu lapu un pasaknīšu izvilkums, kas satur tomatīnu, un kartupeļu lakstu izvilkums, kas satur karotīnu.

Mājas apstākļos iegūtos koncentrātus var izmantoto tūlīt pēc pagatavošanas un atšķaidīšanas līdz vajadzīgajai koncentrācijai. Tos var iepildīt slēgtos, vislabāk tumšos traukos un uzglabāt vēsumā, bet ne ilgāk par 10-12 mēnešiem, jo šo šķīdumu īpašības var būtiski mainīties.

Pesticīdu ietekme uz vidi un cilvēku.

Pesticīdus lieto galvenokārt lauksaimniecības kultūru sējumos, taču to cirkulācija gaisā, ūdenī un pārvitošnās pa dzīvajiem organismiem var veicīnāt pesticīdu plašu izplatīsanos apkārtējā vidē, tādejādi kaitējot cilvēka un dzīvnieka veselībai, un apdraudot citu sugu (arī aizsargājamo) eksistenci.

Lai pesticīdi negatīvi neietekmētu apkārtējo vidi un cilvēku, tie tiek pārbaudīti, reģistrēti un tiek noteiktas pesticīdu devas, izmantošanas laiks, pieļaujamās atliekas augsnē, augos, pārtikas produktos, lopbarībā un ūdenī, arī uzglabāšanas telpās. Ir arī noteikts laiks, cik dienas pēc pesticīdu lietošanas drīkst novākt ražu, lai tajā nebūtu vairāk pesticīdu atlikumu nekā pieļaujams. Tiek notikta arī darbīgās vielas ietekme uz augiem, dzīvniekiem, cilvēku un citām zoocenozēm. Katram preparātam jāievēro arī tā noārdīšanās laiks. Pēc iedarbības uz cilvēku iedala: sevišķi bīstamos, ļoti bīstamos, vidēji bīstamos un maz bīstamos pesticīdus.

Lietojot pesticīdus jāievēro darba drošibas notikumi un lauksaimniecībā atļauto pesticīdu saraksts. Jāpievērš uzmanība pesticīdu uzglabāšanai, jo tie var būt ļoti indīgi. Nepareizi lietojot pesticīdus, var notikt smagas saindēšanās. Pēc ilgāka laika, strādājot ar pesticīdiem, var resties dažādas alerģijas, ko cilvēki bieži pamato ar alerģisku reakciju pret kādu uzturproduktu, taču tā var dūt reakcija pret šī produta audzēšanas procesā izmantotajiem pesticīdiem.

Daudzu pesticīdu negatīvās īpašības tiek konstatētas pat pēc vairākiem gadu desmitiem, kad kaitīgās vielas nodarījušas pat neatgriezeniskus procesus, ļoti negatīvi ietekmējot cilvēka imūnsistēmu, izmainot iedzimtības informāciju. Daudziem pesticīdiem, kas ir maz izpētīti tikai vēlāk tiek atklātas kancerogēnas īpašības. Tāpēc vajadzētu lietot pārbaudītus un pazīstamus preparātus.

Apstrādājot pārtikā izmantojamos augus ar pesticīdiem var mainīties to garša, smarža un citas fizikālās īpašības. Kādā Francijas vīnaudzētavā pagāja 30 gadi, līdz tika noskaidrots, ka vīna garšas kvalitāti bojā pesticīdi, ko izmantoja vīnogulāju aizsardzībai pret kaitēkļiem.

Tikai daļēji pareizs uzskats, ka, lietojot lielāku daudzumu vai koncentrāciju pesticīdu, tiks panākts labāks aizsardzības efekts. Katram preparātam ir stingri notikts kā, kad un cik to lietot, pretējā gadījumā pats augs var attīstīties lēnāk, bez tam tiek piesārņota apkārtējā vide un tiek negatīvi ietekmētas cilvēka un mājdzīvnieku veselības. Jāievēro arī pareiza objektu apstrāde ap pesticīdiem, lai pēc iespējas mazāk pesticīdu nonāktu apkārtējā vidē un neietekmētu citas sugas. Kā piemēru var minēt agrāk plaši izmantoto pesticīdu izsmidzināšanu no gaisa ar lidmašīnu, kā rezultātā pesticīdi piesārņoja apkārtējo vidi. Pie kolhozu laukiem augušie burkāni nebija kurmju sagrauzti, kad ar pesticīdiem tika apstrādāti lauki, taču pēc kolhozu sabrukuma āboli ir kļuvuši tārpaini, kas liecina, ka notiek plaša pesticīdu izplatīšanās apkārtējā vidē. Tikai, ievērojot pesticīdu lietošanas notikumus, var panākt vajadzīgos rezultātus bez negatīvām sekām.

Izmantotā literatūra:

Latvijas Padomju enciklopēdija 1., 2., 7., 8. daļa.

Ģimenes enciklopēdija 3. daļa.

Žurnāls “Lauku dzīve” 1996. gada maijs.

Leave a Comment