Pilsētu tūrisma perspektīva Latvijas pilsētās

Vidzemes augstskolas

Vidzemes augstskolas

Tūrisma un viesmīlības vadības fakultāte

maģistra darbs

PILSĒTU TŪRISMA PERSPEKTĪVA LATVIJAS PILSĒTĀS

Tūrisma un viesmīlības vadības fakultātes

Maģistra profesionālās studiju programmas

nepilna laika studiju

2.kursa studentes Rutas Pornieces

Zinātniskais darba vadītājs

Dr.oec., Maira Leščevica

Rīga

Satura rādītājs

Attēlu un tabulu saraksts

Attēli

Tabulas

Pielikumu saraksts

Kopsavilkums

Visā pasaulē ir apzināta pilsētu tūrisma labvēlīgā ietekme uz pilsētu ekonomiskās un sociālās vides uzlabošanu un tā nenoliedzamo tendenciozo pieaugumu lielajās pilsētās. Tomēr, caurskatot pieejamos nozares pētījumus par šo tēmu, nākas secināt, ka pasaules mērogā vērojams pētījumu trūkums par pilsētu tūrismu un tā

ā
ā perspektīvu mazajās pilsētās, kurās bieži vien ir ierobežotāki resursi, salīdzinot ar lielajām pilsētām. Ņemot vērā Latvijas pilsētu lielumu, autorei radās jautājums par pilsētu tūrisma un tā nākotnes iespējām tieši mazajās un vidējās pilsētās, kas veido 72,7% visu Latvijas pilsētu.

Tādēļ par darba “Pilsētu tūrisma perspektīvaLatvijas pilsētās” mērķi tika uzstādīts – apzināt un analizēt pilsētu tūrisma situāciju Latvijā un noteikt tā attīstības perspektīvas Latvijas pilsētās, papildus uzmanību vēršot mazajām un vidējām pilsētām.

Izstrādātais darbs tika strukturēts piecās nodaļās. Ņemot vērā pilsētu tūrisma definīcijas sa

arežģītību, da
arbā tika izveidotas divas teorētiskās nodaļas. Pirmajā nodaļā tika apskatīta tūrisma aktualitāte un nozīme pilsētu attīstībā, pilsētu tūrisma definīcija un tā galvenie komponenti – tūristu piesaistes objekti, kā arī jēdziena teorētiskā attīstība un teorijas nepilnības. Tika secināts, ka bieži vien pi
ilsētu tū
ūrisma pētnieki savos darbos ir aplūkojuši tikai kādu noteiktu pilsētu tūrisma aspektu un nevis visu sistēmu kopumā, kas ir novedis pie plaša pilsētu tūrisma jēdziena neizpratnes. Tādēļ darba otrā teorētiskā nodaļā tika apskatīts D.G.Pīrsa (2001) izstrādātais kompleksais ietvars pilsētu tūrisma analīzei, tuvāk aprakstot katru no viņa izvirzītajām pilsētu tūrisma ietekmējošām jomām un kompleksā ietvara telpiskās skalas lietojamību. Atsevišķā nodaļā tika aprakstītas darbā izmantotās metodes. Lai iegūtu datus par Latvijas situāciju pilsētu tūrisma kontekstā, balstoties uz augstākminēto teoriju, tika izstrādātas divas anketas un apkopota tajās paustā informācija. Savukārt, nākošajā darba nodaļā tika analizēts empīriskais materiāls, strukturējot analīzi pilsētu tipu griezumā, iedalot tās pēc iedzīvotāju skaita – mazās, vidējās, vidēji lielās un lielās pilsētās. Noslēguma daļā tika apkopoti darba gaitā gūtie secinājumi, veidoti pr
riekšlikumi pi
ilsētu tūrisma perspektīvas uzlabošanai katram no pilsētu tipiem.

Darba noslēgumā tika izdarīti sekojoši galvenie secinājumi:

1. Lielākajā daļā mazo pilsētu netiek pietiekoši attīstīts tūrisms, tajās iztrūkst tūrisma pakalpojumu un infrastruktūras; informācija par mazo un vidējo pilsētu tūrisma piedāvājumu un to unikālajām vērtībām nav pietiekoša un nesasniedz potenciālos pilsētu apmeklētājus. Tomēr neskatoties uz diezgan negatīvo pilsētu tūrisma situācijas novērtējumu, mazām un vidējām pilsētām pastāv vairākas iespējas kā uzlabot tūristu piesaistīšanu, minot tās izstrādātājos priekšlikumos.

2. Vidēji lielajās pilsētās ir daudz vairāk tūrisma re

esursu un
n to attīstības iespēju, nekā mazajās vai vidējās pilsētās, tādejādi šobrīd tām ir pietiekoši pilsētu tūrisma izaugsmes priekšnosacījumi.

3. Lielās pilsētas uzrāda visaugstāko potenciālu pilsētu tūrisma attīstībā un starptautisko tūristu piesaistīšanā, salīdzinot ar citām Latvijas pilsētām.

Darba izstrādāšanā kā galvenās metodes tika izmantotas teorētisko materiālu apkopošana un analīze, politikas plānošanas dokumentu un normatīvo aktu analīze, kā arī pieejamo statistisko un autores izstrādāto anketu datu apkopojumi. Lai apzinātu pilsētu tūrisma definīciju, tā teorētisko un praktisko attīstību, ir izmantotas vairākas grāmatas, vairāki pētījumi un zinātniskie darbi gan par pilsētu tūrisma teoriju, gan praksi, kā nozīmīgākos darba veidošanā minot C.M.Lava „Pilsētu tūrisms: tūristu piesaistīšana lielajās pilsētās” (1996) un D.G.Pīrsa „Kompleksais ietvars pilsētu tūrisma analīzei” (2001).

Summary

People all over the world had acknowledged the benefits of urban tourism to the economic and social improvement of the urban environment and the undeniable increase of tourism in large cities. However, on the global scope there is a shortage of studies on urban tourism in the perspective of small towns, which often have limited resources compared to large cities.Consideringthe average size of a Latvian city, the author had raised an issue about the potential of urban tourism in small and medium-sized cities, which account for 72.7% of all Latvian cities.

Therefore, the goal of this paper `The perspective of urban tourism in Latvian cities’ had been set – to identify and to analyze situation of urban tourism in Latvia and to determine its perspectives in Latvian cities, special attention paying to small and medium-sized cities.

The paper has been structured in five chapters. Considering the complexity of the definition of urban tourism, two theoretical chapters were created. The first chapter describes the topicality and importance of tourism in urban development, the definition of urban tourism and its main components – tourist attractions, as well as the development of the theoretical concept and failures in the theory. It was concluded that researchers have looked just into one particular aspect of urban tourism and not the entire system as a whole, which has led to a widespread incomprehension about the concept of urban tourism. Therefore, the second theoretical chapter reviews an integrative framework for urban tourism research developed by D.G. Pearce (2001), describing themes which according to Pearce affects urban tourism and the usage of the spatial scale of the complex framework. In separate chapter have been described used methods. To obtain data about the situation of Latvia in the context of urban tourism, based on the above mentioned theory, two questionnaires were designed and the information expressed in them was summarized. But in the next chapter empirical studies were analyzed and the results were structured by urban types, broken down by population – small, medium, medium-large and large cities. At the end, the conclusions acquired in the course of the study were summarized, and proposals designed for the improvement of urban tourism prospects for each of the city types.

The author came to the following findings:

1. Tourism is not sufficiently developed in most small towns, small towns are missing tourism services and infrastructure; information on tourist attractions in their unique values of small and medium-sized cities is inadequate and is not delivered to potential visitors. However, despite the rather negative assessment of the situation in urban tourism, small and medium-sized cities have several options for attracting tourists that were referred in the developed proposals.

2. Medium-large cities have far more tourism resources and development opportunities than small or medium-sized cities; therefore they have sufficient urban tourism growth preconditions.

3. Large cities show the highest potential for urban tourism development and attraction of international tourists comparing to other Latvian cities.

The main methods used for the development of this paper are the collection and analysis of theoreticalmaterials, policy planning documents and legal regulations and the analysis of available statistics and the author’s questionnaire surveys. To clarify the definition of urban tourism, its development in theory and practice, several books have been used, several studies and scientific papers on both the theory and practice of urban tourism, citing C.M.Law `Urban Tourism: Attracting Visitors to Large Cities’ (1996) and D.G. Pearce `An integrative framework for urban tourism research’ (2001), as the most significant for development of this paper.

Resümee

Die Vorteile des Städtetourismus für die wirtschaftliche und soziale Verbesserung wie auch der städtischen Umwelt und die unbestreitbare Zunahme des Tourismus in den großen Städten sind überall auf der Welt bekannt. Allerdings, auf den globalen Anwendungsbereich gibt es einen Mangel an Studien über den Städtetourismus in der Perspektive der kleinen Städten, die oft nur über begrenzte Ressourcen verfügen im Vergleich zu großen Städten. In Anbetracht der durchschnittlichen Größe einr lettischen Stadt, erschien die Frage, über das Potenzial des Städtetourismus in kleinen und mittleren Städten, die 72,7% von allen lettischen Städten bilden.

Daher ist das Ziel dieser Arbeit “Die Perspektive des Städtetourismus in lettischen Städten” – die Situation des Städtetourismus in Lettland und zu identifizieren und zu analysieren, und dessen Perspektiven zu bestimmen, wo bei besondere Aufmerksamkeit kleinen und mittleren Städten geschenkt wird.

Diese Arbeit wurde in fünf Kapitel unterteilt. Angesichts der Komplexität der Definition des Städtetourismus zwei theoretische Kapitel wurden erstellt. Das erste Kapitel beschreibt die Aktualität und Bedeutung des Tourismus in der städtischen Entwicklung, die Definition des Städtetourismus und dessen wichtigste Komponenten – touristische Attraktionen, sowie die Entwicklung des theoretischen Konzeptes wie auch Unvollkommenheiten in der Theorie. Es wurde der Schluss gezogen, dass die Forscher nur in einem bestimmten Aspekt des Städtetourismus und nicht das gesamte System als Ganzes betrachtet haben, was dazu geführt hat, das sich Unverständnis über das Konzept des Städtetourismus sich weit verbreitet hat. Daher wird im zweiten theoretischen Kapitel ein komplexer Rahmenwerk für die analyse von Städtetourismus betrachtet das von G.D.Pearce (2001) entwickelt wurde. Näher werden die Bereiche die nach Pearce den Städtetourismus beeinflussen und die Nutzung der räumlichen Skala des komplexen Rahmenwerkes betrachtet. Im separaten Kapitel wurden in der Arbeit verwendeten Methoden beschrieben. Um Daten über die Situation von Lettland im Kontext des Städtetourismus, auf der Grundlage der oben genannten Theorie zu erwerben, wurden zwei Fragebögen entwickelt und die aus diesen erhaltene Information wurde zusammengefasst. Aber im nächsten Kapitel wurden empirische Studien analysiert und dessen Ergebnisse wurden nach Städte Typen strukturiert, zuzüglich wurde diese nach Bevölkerung eigeteilt in Klein-, Mittel-, mittel-großen und großen Städten. Im Anschluß, wurden die im Laufe der Studie erworbenen Schlussfolgerungen zusammengefasst, und Vorschläge für die Verbesserung der Perspektive des Städtetourismus für die einzelnen Städte Typen Formuliert.

Der Autor is zu folgenden Feststellungen gekommen:

1. In den meisten Kleinstädten ist Der Tourismus nicht ausreichend entwickelt, es fehlen touristische Dienstleistungen und Infrastruktur; Information über touristische Attraktionen und der einzigartigen Werte der kleinen und mittleren Städten ist unzureichend und nicht zugänglich für potenzielle Besucher. Trotz der eher negativenBewertung der Situation, haben kleine und mittlere Städte mehrere Möglichkeiten um Touristen anzuziehen, die in den entwickelten Vorschläge beschrieben wurden.

2. Mittel-große Städte haben weit mehr Tourismus-Ressourcen und Entwicklungsmöglichkeiten als kleine oder mittlere Städte, daher haben sie ausreichende Voraussetzungen für den Wachstum von Städtetourismus.

3. Große Städte zeigen den höchsten Potenzial für die städtische Entwicklung des Städtetourismus und die anziehung von Touristen aus der ganzen Welt im Vergleich zu anderen lettischen Städten.

Die wichtigsten Methoden für die Erarbeitung dieser Arbeit sind die Sammlung und Auswertung von theoretischen Materialien, wie auch von Politik-Planungs Dokumenten und gesetzlichen Bestimmungen und die Auswertung der verfügbaren Statistiken und der daten aud den Fragebögen des Autors.

Zur Klärung der Definition des Städtetourismus, dessen Entwicklung in Theorie und Praxis, wurden mehrere Bücher verwendet, mehrere Studien und wissenschaftliche Arbeiten über die Theorie und Praxis von Städtetourismus, die wichtigsten werke für die erarbeitung dieser Arbeid sind C.M. Law “Urban Tourism: Die Attraktivität für die Besucher der großen Städte” (1996) und G.D. Pearce “Ein komplexer Rahmenwerk für die Forschung von Städtetourismus” (2001).

Ievads

Akadēmiskajā literatūrā pilsētu tūrisms kā jēdziens kļuva aktuāls 1980’to gadu sākumā, kad pilsētās samazinājās rūpniecība, un tām bija nepieciešamas jaunas alternatīvas ekonomiskās un arī sociālās labklājības nodrošināšanai, un pilsētu tūrisms tika aplūkots kā viens no veidiem, kā to panākt.

Pilsētu tūrisma aktualitāte mūsdienās nav mazinājusies, tieši pretēji – tam no visiem tūrisma veidiem ir tendence arvien vairāk izcelties, un viss liecina par to, ka šī izaugsme arī turpināsies. 2000.gadā pilsētu tūrisms jau sastādīja 18% no visa tūrisma tirgus pasaulē vidēji ar 4% pieaugumu gadā. To ietekmējuši vairāki saistīti faktori kā vēsturisko centru atjaunošana, kultūras pasākumu piedāvājuma paplašināšanās, pircēju interese par vēsturisko mantojumu, sociālās un demogrāfiskās tendences – īsāka darba nedēļa, ienākumu un cilvēku vēlmju pieaugums, fakts, ka cilvēki pavada vairāk, bet īsākas brīvdienas, kā arī brīva tirgus pieejamība un mobilitātes pieaugums. Mūsdienās cilvēki arvien biežāk dažādo savus atpūtas braucienus, piemēram, apvienojot kultūras pasākumus ar iepirkšanos (European Commission 2000). Tādejādi, pilsētu tūrisms tiek aplūkots kā pieaugošās mobilitātes rezultāts, kur pilsētas ir gan nenovēršams apstāšanās punkts, gan galamērķis.

Lielās pilsētas ir vieni no nozīmīgākajiem tūristu galamērķiem pasaulē. Vairāki autori, tādi kā Ašvorts, Lavs, Peidžs, uzsākuši diskusijas par pilsētu tūrismu un tā attīstību lielajās pilsētās, piemēram, tādās kā Parīzē (Francija) vai Stokholmā (Zviedrija). Minētie piemēri ir ar atpazīstamu un daudzveidīgu tūrisma produktu piedāvājumu. Ņemot vērā to, ka vairākumam pasaules pilsētu, tai skaitā, arī Latvijas, nepiemīt starptautiskā mērogā atpazīstamu īpašību, ir nepieciešams pievērsties jautājumam – kādas ir pilsētu tūrisma iespējas ārpus metropolēm? Caurskatot pieejamos nozares pētījumus par šo tēmu, nākas secināt, ka gan pasaules mērogā, gan arī Latvijā vērojams pētījumu trūkums par pilsētu tūrismu un tā perspektīvu mazajās pilsētās, kurās bieži vien ir ierobežotāki resursi, salīdzinot ar lielajām pilsētām.

Pēc Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes datiem, Latvijā ir 77 pilsētas, tai skaitā, 40 pilsētās vai pilsētās ar lauku teritoriju jeb 52% Latvijas pilsētu ir 5 tūkstoši un mazāk iedzīvotāju, 16 jeb 20,7% pilsētu – no 5-10 tūkstošiem, 11 jeb 14,3% pilsētu – no 10-25 tūkstošiem un 10 jeb 13% pilsētu – virs 25 tūkstošiem. Ņemot vērā faktu, ka Latvijā lielākā daļa pilsētu ir mazas gan starptautiskā mērogā, gan vietējā mērogā un ka tikai vienā pilsētā – galvaspilsētā, iedzīvotāju skaits ir virs 700 tūkstošiem, Latvijā ļoti nozīmīgs jautājums ir šo mazo un vidējo pilsētu ekonomiskā dzīvotspēja, un pilsētu tūrisms kā viens no to ekonomiskās un sociālās vides uzlabotājiem.

Tādēļ, iepriekš minēto iemeslu dēļ, autore savā darbā aplūko un analizē pilsētu tūrisma attīstību ietekmējošos faktorus, tūristu piesaistes objektu nozīmīgumu, pilsētas attiecīgi iedalot noteiktos pilsētu tipos – mazās pilsētās (ar iedzīvotāju skaitu zem 5 tūkstošiem), vidējās pilsētās (ar iedzīvotāju skaitu no 5-10 tūkstošiem), vidēji lielās pilsētās (ar iedzīvotāju skaitu no 10-25 tūkstošiem) un lielās pilsētās (ar iedzīvotāju skaitu virs 25 tūkstošiem).

Šāds pētījums ir nepieciešams, lai iegūtu pamatotu kopskatu par šā brīža situāciju Latvijā minētajā sektorā un dotu vadlīnijas tūrisma politikas plānotājiem tieši vietējā jeb pilsētu līmenī.

Darba mērķis ir apzināt un analizēt pilsētu tūrisma situāciju Latvijā un noteikt tā attīstības perspektīvas Latvijas pilsētās, papildus uzmanību vēršot mazajām un vidējām pilsētām.

Lai noteiktu, vai pilsētu tips ietekmē faktorus, ar kuriem tūristi tiek piesaistīti konkrētam galamērķim, darbam tiek izvirzīta sekojoša hipotēze: Pilsētu tipi – mazas, vidējas, vidēji lielas vai lielas pilsētas pēc iedzīvotāju skaita, nosaka atšķirīgu galveno tūristu piesaistes objektu nozīmīgumu pilsētās.

Lai pārbaudītu darbam izvirzīto hipotēzi un sasniegtu darba mērķi, tiek izvirzīti vairāki darba uzdevumi:

apskatīt pilsētu tūrisma jēdzienu, tā teorētiskos un empīriskos aspektus;

apskatīt pilsētu tūristu piesaistes objektus un to nozīmīguma hierarhiju;

apskatīt pilsētu tūrisma nozīmi pilsētu, valsts ekonomikas stiprināšanas kontekstā;

apskatīt teorētisko ietvaru pilsētu tūrisma analīzei;

apzināt pilsētu tūrisma piedāvājumu un pilsētu tūrismu ietekmējošos faktorus Latvijas pilsētās;

izpētīt, kas sekmē vai kavē pilsētu tūrisma attīstību Latvijas pilsētās;

analizēt pieejamos datus, novērtēt pilsētu tūrisma iespējamās perspektīvas, un dot priekšlikumus pilsētu tūrisma situācijas un perspektīvas uzlabošanai, īpašu uzmanību pievēršot mazajām un vidējām pilsētām.

Lai veiksmīgāk izpildītudarba uzdevumus, kā arī korekti pārbaudītu izvirzīto hipotēzi, darbs pamatā tiek strukturēts piecās daļās. Maģistra darba “Pilsētu tūrisma perspektīva Latvijas pilsētās” teorētiskajā daļā tiks pētīts pilsētu tūrisms, tā izpausmes, pilsētu tūrisma nozīmes attīstība tūrisma industrijā, tūristu piesaistes objekti pilsētās un aplūkotas pilsētu tūrisma teorijas nepilnības. Darba pamatā tiks izmantots Pīrsa piedāvātais kompleksais ietvars, balstoties uz kuru tiks analizēta pilsētu tūrisma situācija Latvijā, aplūkojot esošo Latvijas pilsētu tūrisma piedāvājumu un pilsētu tūrismu ietekmējošos faktorus jeb jomas. Atsevišķā nodaļā tika aprakstītas darbā izmantotās metodes. Savukārt, darba ceturtajā daļā tiks analizēts empīriskais materiāls, tādejādi nobeigumā gan pārbaudot izvirzīto hipotēzi, gan dodot praktiskas vadlīnijas un ieteikumus tūrisma politikas plānotājiem un īstenotājiem, īpaši akcentējot mazo un vidējo pilsētu tūrisma perspektīvu.

Darba izstrādāšanā tika izmantotas vairākas metodes – teorētisko materiālu apkopošana un analīze, politikas plānošanas dokumentu un normatīvo aktu analīze, statistikas apkopojumi, agrāk veiktu pētījumu datu sekundārā analīze un, lai apzinātu Latvijas situāciju pilsētās – Latvijas pilsētu pašvaldību pārstāvju, nevalstisko organizāciju pārstāvju un uzņēmēju anketēšana.

Lai apzinātu pilsētu tūrisma definīciju un tā teorētisko un praktisko attīstību, ir izmantotas vairākas grāmatas, galvenokārt – M.Selbijs „Izprotot pilsētu tūrismu: tēls, kultūra un pieredze” (Selby, M. `Understanding Urban Tourism: Image, Culture and Experience’, 2004), C.M.Lavs „Pilsētu tūrisms: tūristu piesaistīšana lielajās pilsētās” (Law, C.M. `Urban Tourism: Attracting Visitors to Large Cities’, 1996), Autoru kolektīvs „Tūrisma vadīšana pilsētās: politika, process un prakse” (Tyler, D., Guerrier, Y., Robertson, M. `Managing Tourism in Cities: policy, process and practice’, 1998) un vairāki pētījumi, zinātniskie darbi gan par pilsētu tūrisma teoriju, gan praksi.

Viennozīmīgi var apgalvot, ka vairākas Latvijas pilsētas jau ir apzinājušās pilsētu tūrisma nozīmi un potenciālu. Tendences tūrismā liecina, ka lielākā daļā pilsētu attīstās pilsētu tūrisms un ka pilsētu iespējas attīstīt šo tūrisma veidu Latvijā ir pozitīvas. Arvien vairāk pilsētu apzinās pilsētu tūrisma nozīmi – tās rada vai pārdefinē savas pilsētu tēlu, izstrādā attīstības stratēģijas, dažādo tūrisma piedāvājumu un pilnveido infrastruktūru. Tādēļ svarīgi ir apzināt Latvijas pilsētu tūrismu ietekmējošos faktorus (kavējošos un virzošos), lai pilsētu, reģionālā un valstiskā līmenī tas tiktu attīstīts pēc iespējas veiksmīgāk, kas sniedzot lielāku pienesumu gan konkrētajai Latvijas pilsētai, gan arī valsts ekonomikai kopumā.

1. Pilsētu tūrisms

Lai apzinātu pilsētu tūrisma perspektīvu Latvijas pilsētās, ir jāizprot, kāda ir un ko ietver pilsētu tūrisma (angļu val. – urban tourism) definīcija. Tādēļ šajā nodaļā tiek aplūkota pieejamā literatūra par pilsētu tūrismu, tā aktualitāti, nozīmi un teorētisko attīstību.

Nodaļas sākumā tiek apskatīta nepieciešamības veidošanās pēc tūrisma attīstīšanas pilsētās, tā darbība un ietekme uz pilsētu attīstības veicināšanu, apskatot Lava izveidoto pilsētas tūrisma stratēģijas darbības modeli, kurā tiek parādīts, kā tūristupieplūdums pilsētā veicina ne tikai pilsētas ekonomiskās, bet arī sociālās un kultūras vides attīstību, iedzīvotāju skaita pieaugumu un iedzīvotāju lepnumu par savu pilsētu. Lai nodrošinātu tūristu pieplūdumu, pilsētu tūrismā liela nozīme ir tūristu piesaistes objektu jeb tūrisma resursu esamībai pilsētā, tādēļ šajā nodaļā tiek arī aplūkoti Jansenas-Verbekes definētie tūristu piesaistes objekti un to nozīmīguma hierarhija, uz kā pamata darba tālākā gaitā tiks veidota Latvijas pilsētu tūrisma piesaistes objektu analīze. Nodaļas noslēgumā tiek aplūkotas pilsētu tūrisma teorijas nepilnības, lai, izvairoties no iepriekš pieļautajām kļūdām, darbā veidotu un attīstītu pilnīgāku Latvijas pilsētu tūrisma analīzi.

1.1. Tūrisma aktualitāte un nozīme pilsētu attīstībā

Pēdējās desmitgadēs tūrisms daudzās ekonomiski mazattīstītās Eiropas pilsētās ir devis vienu no retajām iespējām, kā veicināt pilsētas ekonomisko un kultūras dzīvotspēju. Šāda tendence pilsētām, īpaši mazāka mēroga pilsētām, kur ekonomiskā attīstība, piemēram, rūpniecība, ir mazattīstīta, liek daudz nopietnāk izvērtēt tūrisma attīstības nepieciešamību un iespējamību pilsētā.

Daudzu pilsētu un reģionu stratēģijas ir vērstas uz ekonomikas uzlabošanu, attīstot dažādus tūrisma produktus, balstot tos uz vēsturisko un mūsdienu mantojumu, vēsturi, gastronomiju, mākslu, kultūru un tradīcijām, pasākumiem. Kā arī plaša gaisa transporta un dzelzceļu pieejamība, saistībā ar cenu pazemināšanos, dažādiem piedāvājumiem, ir vieni no galvenajiem aspektiem, kas veicinājuši tūrisma attīstību pilsētās. Tādejādi pilsētas mūsdienās ieņem arvien nozīmīgāku lomu jebkura tradicionālā tūrisma galamērķa papildināšanā, kur kultūras pasākumi vai iepirkšanās var tikt piedāvāti papildus atpūtas braucienam uz jūru vai laukiem.

Tūrismam pilsētās ir pieaugoša nozīme vietējā un reģionālā attīstības politikā, tai skaitā, arī vides un nodarbinātības. Pilsētu tūrisms neapšaubāmi kļūst ar nozīmīgu politisku jautājumu, kur nepieciešama pēc iespējas lielāka vietējo varas institūciju iesaistīšanās, jo bieži vien, lai atrisinātu ekonomiskos un sociālos jautājumus, nepieciešamas lielas investīcijas (bieži publiskās) infrastruktūrā, objektos, piemēram, konferenču centros, sporta objektos, atrakciju parkos, un cilvēkresursu apmācībā u.tml. (European Commission 2000). Tādēļ pilsētu tūrismā ir svarīgi identificēt ne tikai iesaistītās puses, bet arī katrai pusei piemītošo varu. Šajā tūrisma veidā galvenās iesaistītās puses ir: nacionālās, reģionālās un vietējās varas iestādes un tām padotībā esošās tūrisma organizācijas; privātais sektors (tūrismā iesaistītie operatori, uzņēmēji un tūrisma asociācijas); vietējā sabiedrība (brīvprātīgās bezpeļņas organizācijas, nevalstiskās organizācijas, dažādu grupu pārstāvji). Starp šīm pusēm pastāv vairākas sadarbības iespējas pilsētas attīstības ilgtermiņa plānošanā un attīstīšanā (Paskaleva-Shapira 2001).

„Lai gan mēs paši, iespējams, ceļojam tādēļ, lai apmierinātu dvēseliskās vajadzības, piemēram, aizbēgtu no ikdienas, atpūstos, atjaunotu spēkus vai iegūtu zināšanas, tūrisma galamērķi nodarbojas ar tūrismu, jo tas sniedz ekonomisku labumu. Tūrisma nozare tūristiem dod iespēju baudīt (patērēt) pieredzējumus, taču tā ne vienmēr nodrošina pašus pieredzējumus. Jo tam, ko var saukt par piesaistes objektiem, tiek tērēta ļoti neliela ceļojumu izmaksu daļa; pārējā nauda aiziet par transportu, nakšņošanu, pārtiku, dzērieniem, ekskursijām, par starpniecību tūrisma tirgum. Taču, pirmkārt, tieši piesaistes objekti pievilina tūristus reģioniem, tādejādi ļaujot rasties pārējiem ieguvumiem” (Makkerčers un Krosa 2007, 27.-28.lpp).

0x08 graphic

1.attēls. Pilsētas tūrisma stratēģijas darbība

Avots: Law 1996.

Lavs (1996) shematiski atainoja pilsētas tūrisma stratēģijas darbību (skatīt 1.attēlu) un tās ietekmi uz pilsētas sfērām, iedzīvotājiem. Viņš uzskatīja, ka ieguldījumi pilsētu tūrisma attīstībā, uzlabojot pilsētas vidi, pievilcības un infrastruktūru, saglabā un nodrošina, kā arī palielina vietējo iedzīvotāju iespējas.

Pilsētām jānodarbojas ar mārketingu un tēla „pārdošanu”, lai veicinātu komerciālās aktivitātes pilsētā. Pasākumi piesaista ne tikai tūristus, bet arī piedāvā dažādas izklaides un atpūtas iespējas vietējiem iedzīvotājiem, nodrošinot veselīgāku un interesantāku dzīvesveidu. Atjaunojot pilsētu un tās tēlu, tiek veicināta arī vidusslāņa atgriešanās pilsētā. Nauda, ko tūristi iztērē koncertos, teātros, dod šiem pakalpojumiem dzīvotspēju, no kuriem iegūst vietējie iedzīvotāji. Attīstot tūrisma iespējas un palielinoties tūristu pieplūdumam, tiek veicināta pilsētas psiholoģiskā, ekonomiskā un sociālā atdzimšana (Law 1996).

1.2. Pilsētu tūrisma definīcija

Tātad, lai izprastu pētāmo objektu, nepieciešams skatīt tā definīciju. Ņemot vērā pētījumu salīdzinošo mazskaitlīgumu par pilsētu tūrismu teorētiskajā aspektā, pieejamās un atzītākās definīcijas nav tik nesamērīgi pretrunīgas vai dažādas, kā citās jomās.

Pirmkārt, pilsētu tūrisms tiek aplūkots kā pieaugošās mobilitātes rezultāts, kur pilsētas ir nenovēršams apstāšanās punkts, kur cilvēki apstājas pirms došanās uz citu valsti vai reģionu. Ašovorts un Tunbridžs (1990) apgalvoja, ka pilsētu tūrisms ir drīzāk nejaušs nekā starptautisks. Šis uzskats radās, palielinoties vienu dienu un brīvdienu ceļojumiem, kā arī tranzīta tūrismam (European Commission 2000). Tomēr, otrkārt, pilsētas daudzos gadījumos ir galvenais ceļojuma mērķis. Tas ir veidojies sabiedrības uzvedības izmaiņu rezultātā, kas pilsētas ir pārveidojis par kultūras un atpūtas centriem, kur cilvēki var iepirkties, paēst un pavadīt savu brīvo laiku sabiedriskās vietās.

Saskaņā ar Pasaules Tūrisma organizāciju,„tūrists ir tas, kurš vismaz 24 stundas pavada prom no mājām” (Law 1996, p.4), tomēr pilsētu tūrisma ietvaros šī definīcija ir ļoti ierobežojoša. Jo, samazinoties kopējam tūristu uzkavēšanās ilgumam, dienas ceļotāji (ekskursanti) bieži vien ir ļoti nozīmīgi pilsētu tūrisma pakalpojumu izmantotāji, tādēļ saistībā ar pilsētu tūrismu tiek lietotas abas definīcijas – gan dienas ceļotāji, gan paliekošie tūristi. Kā galvenie pilsētu tūrisma pakalpojumu izmantotāji tiek uzskatīti – biznesa tūristi, konferenču un izstāžu dalībnieki, īso brīvdienu tūristi, dienas ceļotāji, draugu un radu apmeklētāji, garo brīvdienu tūristi, kas izmanto pilsētu par ceļu uz apkārtējiem reģioniem un garo brīvdienu tūristi, kas izmanto pilsētu īsam apmeklējumam, veikalu apmeklējumam u.tml. (Law 1996).

Pilsētu tūrisms sevī iekļauj sekojošas aktivitātes: 1) atpūtas tūrismu saistībā ar pakalpojumiem, kas tiek piedāvāti pilsētās; 2) biznesa tūrismu saistībā ar ekonomisko, sociālo un kultūras piedāvājumu pilsētās; 3) konferenču tūrismu saistībā ar pilsētas piedāvātajām iespējām un pilsētas tēlu; 4) pilsētu kultūras tūrismu saistībā ar pieaugošo pieprasījumu pēc kultūras pasākumiem (festivāliem, izstādēm, muzejiem, vēsturiskā mantojuma, pieminekļiem utt.), kas pārsvarā koncentrējas tieši pilsētās (European Commission 2000).

Vairāki autori apgalvo, ka tūrismu ir grūti definēt un apakš tipu kā pilsētu tūrisms – vēl sarežģītāk. Lai gan pilsētu tūrismu vienkāršā veidā var definēt kā tūrismu pilsētās, neapšaubāmi šis jēdziens ir daudz sarežģītāks.

1990.gadā, aptaujājot 835 tūrisma birojus dažādās Eiropas pilsētās, kā tiek uztverts pilsētu tūrisms, tika izveidota pilsētu tūrisma definīcija: „Pilsētu tūrisms ir tūristu resursu un aktivitāšu kopums pilsētās, kas tiek piedāvāts tūristiem no citurienes” (European Commission 2000, p.21).

Saskaņā ar Lavu (1992), definīcija „pilsētu tūrisms” ir radusies, lai aprakstītu rūpniecisko pilsētu pārveidošanos tūristu patēriņa centros. Šīs īstenotās stratēģijas ir visaptverošas un sastāv no vairākiem objektiem – muzeju, tūrisma taku un maršrutu, vietējā mantojuma attīstīšanas un piedāvāšanas, reģionāli nozīmīgu izklaides kompleksu un iespēju attīstīšanas, ostmalu un upes malu, skatu torņu sakārtošanas un lielo pasākumu plānošanas un organizēšanas (Rowe and Stevenson 1994). Tādēļ Lavs piedāvāja sekojošu definīciju: „Pilsētu tūrisms ir aktivitāšu komplekss, kas atrodas apkārtējā vidē, un pilsētām dod iespēju piesaistīt apmeklētājus” (Law 1996, p.14).

Tas nozīmē, ka pilsētu tūrismu vairs neapskata kā tikai pārejošu fenomenu, bet gan kā nozīmīgu pilsētu pievilcības nemainīgumu, ko nevar atstāt nenovērtētu. Pilsētu pievilcības atrodas plašā piedāvājuma dažādībā, ko redzēt un darīt saprātīgā, interesantā un pievilcīgā vidē, tādēļ arī pieprasījums ir multidemensionāls un dažāds.

1.3. Tūristu piesaistes objekti pilsētās

Tūrisma piesaistes objekti nereti ir tie, kas tūristam paliek atmiņā un kuru dēļ, iespējams, tiek izvēlēts apmeklēt tieši šo pilsētu. Tomēr ne vienmēr gadījumā, kad pilsētai nav kāds unikāls tūristu piesaistes objekts, nozīmē, ka tūristi nekad neapmeklēs attiecīgo pilsētu. Tūristu piesaistes objektus ir iespējams arī radīt, tādēļ,lai vēlāk varētu vērtēt un analizēt pilsētu tūrisma perspektīvu, nepieciešams aplūkot, kas šo perspektīvu var padarīt pievilcīgāku.

„Tūrismu virza piesaistes objekti. Piesaistes objekti ir pieprasījuma radītāji, klientam tie rosina vēlmi apmeklēt tūrisma galamērķi un tādejādi veido apmeklējuma centrālo motīvu. Lielas pilsētas ir vieni no nozīmīgākajiem tūristu galamērķiem pasaulē. Lai piesaistītu vairāk tūristus, pilsētās ir jāattīsta tūrisma resursi jeb tūristu piesaistes objekti. Ideālā variantā piesaistes objektiem būtu jābūt kaut kam tādam, kas raisa pārdzīvojumu, ir savdabīgs, pārsteidzošs un vienreizējs, pievilcīgs mērķtirgum. Neviens galamērķis nevar būt sekmīgs, ja piesaistes objektiem nav pienācīga plašuma un dziļuma. Tas nepieciešams, pirmkārt, lai piesaistītu tūristus, un, otrkārt, lai noturētu viņus šajā reģionā pēc iespējas ilgāk. Īsāk sakot, piesaistes objekti darbojas kā katalizators visu pārējo tūrisma produktu un pakalpojumu piedāvājumam. Bez piesaistes objektiem tūrisma attīstība būs ierobežota” (Makkerčers un Krosa 2007, 101.lpp).

Tomēr ne visiem piesaistes objektiem tūristu pieprasījuma radīšanas potenciāls ir vienāds. Pastāv acīmredzama tūristu piesaistes objektu hierarhija. Jo ietekmīgāks ir piesaistes elements, jo vairāk cilvēku uzskata par savu pienākumu to apmeklēt. Tai pat laikā „ir svarīgi izprast ikviena piesaistes objekta vietu šajā hierarhijā, jo tas noteiks, cik apmeklēts būs objekts un kā tas tiks izmantots. Galvenie piesaistes objekti pievilinās cilvēkus, kuri vēlas apmeklēt tieši šo vērtību” (Makkerčers un Krosa 2007, 31.lpp). Tomēr neskatoties uz to, ka šie produkti katrai pilsētai var būt unikāli, nenozīmē, ka tūristi ieradīsies. Tūristi izvēlēsies pilsētas, kas viņiem šķitīs tiešām iespaidīgas.

Butlers analīzei ieteica izmantot pievilcības jeb piesaistes elementu hierarhiju, kas sastāv no sešiem raksturojumiem:

Starptautiska atpazīstamība ar daudziem piesaistes objektiem, piemēram, Parīze, Londona.

Starptautiska atpazīstamība ar dažiem piesaistes objektiem, piemēram, Piramīdas.

Nacionālā atpazīstamība ar plašiem piesaistes objektiem.

Nacionālā atpazīstamība ar īpašiem piesaistes objektiem.

Reģionālie piesaistes objekti.

Vietējie piesaistes objekti (Law 1996).

Jo augstāk pēc hierarhijas produkts tiek klasificēts, jo vairāk tas spēj piesaistīt tūristus no tālienes. Esošā atrašanās vieta produktam var tikt mainīta, ja tiek veicināta to atpazīstamība.

Objektus, kas tūristus piesaista konkrētai vietai, pilsētai, ir definējusi Jansena-Verbeke (1988) (skatīt 2.attēlu). Viņa šos objektus sakārtoja pēc nozīmīguma. Kā primāros jeb galvenos objektus viņa definēja vēsturiskas ēkas, pilsētas ainavu, muzejus, mākslas galerijas, teātrus un pasākumus. Tomēr, pēc Jansenas domām, ir vēl citi objekti kā viesnīcas, veikali un citi pakalpojumi, kas ir nozīmīgi tūristiem, bet parasti nav iemesls pilsētas apmeklējumam. Katra pilsēta piedāvā kādu pakalpojumu vai pakalpojumu kopumu. Daži tūristi apmeklē pilsētu, lai izmantotu vienu konkrētu produktu, bet citus piesaista vairāku produktu kopums. Daudzi no šiem produktiem ir katrai pilsētai oriģināli, piemēram, vēsturiskas ēkas, pasākumi u.tml. (Law 1996).

Primārie objekti

Aktivitāšu vietas Atpūtas vide

Kultūras iespējas

Teātri

Koncertzāles

Kinoteātri

Izstādes

Muzeji un mākslas galerijas

Sporta iespējas

Iekšējās un ārējās

Izklaides iespējas

Kazino, laimētavas

Nakts klubi

Organizēti pasākumi

Festivāli

Fiziskās iezīmes

Vēsturiskās ielas

Interesantas ēkas

Vēsturiskie pieminekļi, statujas

Baznīcas

Parki un zaļās zonas

Ūdens, kanāli, upes malas

Osta

Sociālās kultūras iezīmes

Vietas dzīvīgums

Valoda

Vietējais ģērbšanās stils

Folklora

Draudzīgums

Drošība

Sekundārie objekti

Viesnīcas un sabiedriskā ēdināšana

Iepirkšanās iespējas, veikali

Papildus objekti

Pieejamība

Transports un mašīnu novietošanas iespējas

Tūrisma informācija – informācijas biroji, norādes, kartes, skrejlapiņas u.c.

2.attēls. Tūristu piesaistes objekti pilsētās

Avots: Law 1996.

1.3.1. Primārie tūristu piesaistes objekti pilsētās

Primārie objekti kā vēsturiskas ēkas, pilsētvide, muzeji, mākslas galerijas, koncerti, sporta pasākumi, konferences, izstādes, izklaide un speciālie pasākumi – ir galvenie iemesli, kādēļ tūristi apmeklē pilsētas. Protams, pilsētas apmeklētājs var tikt piesaistīts tikai ar vienu no šiem objektiem un izmantot arī tikai šo vienu pakalpojumu. Tomēr pārsvarā apmeklētājs paralēli izmanto arī citus pakalpojumus. Pilsētu tūristiem ir vairākas iespējas, un šī saikne starp pakalpojumiem nav jāpiemirst.

Vēsturiskie apgabali, tai skaitā, ēkas, ielas, pieminekļi iezīmē vietējā apgabala raksturu. Šie apgabali parasti ir kājāmgājējiem draudzīgi un pieejami. Tūristiem tie atstāj neaizmirstamu pieredzi. Pilsētām, kurām ir saglabājusies šī vēsturiskā ainava, ir lielāka priekšrocība salīdzinot ar citām.

Ostas, kanāli, upes malas. Vienalga, vai tās ir transporta, rūpniecības vai izklaides nolūkā, ūdensmalas pilsētās vienmēr ir piesaistījušas cilvēkus. Pēdējos gados pilsētas un privātie investori pievērš šīm zonām pastiprinātu uzmanību, radot iespējas gan tūrisma, gan ekonomikas un sabiedrības labklājības attīstībai.

Konferenču un izstāžucentri tiek uzskatīti par pilsētu tūrisma pamatobjektiem. Dažās pilsētās līdz pat četrdesmit procentiem tūristu, kas paliek pa nakti, ir ieradušies biznesa braucienā. Darījumu tūrisms katru gadu arvien pieaug, un to neietekmē sezona. Ar konferenču un izstāžu centru esamību uzlabojas nodarbinātība, publicitāte, pilsētas tēls, un tiek veicināta pilsētas atdzimšana. Jāatceras, ka šo centru esamība ir saistīta ar pārējo tūrisma industriju pilsētā, jo arī šiem tūristiem patīk izbaudīt pilsētas piedāvātās iespējas (Ruetsche 2006).

Festivāli un pasākumi ir īpaši populāri, lai piesaistītu tūristus pilsētās. Tos var sakārtot pēc pasākuma lieluma, nozīmīguma, pēc pasākuma notikšanas biežuma utt. To nozīmīgumu mēra pēc apmeklējuma, pēc apmeklētāju tipa un skaita.

Īpašie apmeklētāju apgabali ir vietas, kur tūristu piesaistes objekti koncentrējas vienā vietā. Šie apgabali ir ne tikai, lai piesaistītu tūristus un nodrošinātu vietējiem iedzīvotājiem labākas izklaides iespējas, bet arī, lai veicinātu pilsētu atjaunošanu. Šajās vietās tūristi var viegli pārvietoties no vienas izklaides vietas uz otru. Daudzās pasaules vietās šādi apgabali tiek izveidoti, lai izmantotu aizmirstas, bieži rūpnieciskas zonas, piemēram, Baltimorā iekšējā ostas teritorijā tika izbūvēts: akvārijs, zinātnes muzejs un skatu tornis (Ruetsche 2006).

Sociālās kultūras pazīmes. Tūrisma nozarē nodarbinātie un vietējie iedzīvotāji kā pilsētas atbalstītāji. Draudzīgums iespējams ir viens no vissvarīgākajiem tūrisma produkta sociālās kultūras iezīmēm. Profesionālisms un pakalpojumu kvalitāte sākas ar draudzīgumu. Galvenais faktors, kad tūrists izvēlas apmeklēt kādu vietu, ir draudzīgi, viesmīlīgi cilvēki – to tūristi atceras un dēļ tā atgriežas. Tomēr viesmīlība nav tikai tūrismā nodarbināto atbildība, par to atbild katrs cilvēks, kurš strādā vai dzīvo pilsētā un kuram ir jebkāda saskare ar tūristiem. Lai pilsētu tūrisms attīstītos, visiem, sākot no taksometra vadītāja līdz vietējam iedzīvotājam, būtu jāizturas kā tūrisma aģentam, piedāvājot labas un neaizmirstamas atmiņas par konkrēto vietu (Ruetsche 2006).

1.3.2. Sekundārie un papildus tūristu piesaistes objekti pilsētās

Sekundārie objekti kā naktsmītnes, ēdināšana, tāpat kā papildus objekti – transporta vai tūrisma informācija, ir ļoti nozīmīgi tūrisma attīstībai, bet nav galvenie tūristu piesaistītāji. Sekundārie objekti uzlabo šīs pievilcības un palīdz piesaistīt tūristus. Līdz ar tūrisma pieaugumu, pieaug arī sekundārie objektu skaits (Law 1996).

Mazumtirdzniecības un ēdināšanas iespējas. Iepirkšanās un restorāni, kā jau iepriekš tika minēts, ir tūrisma sekundārie objekti, un arī ir nozīmīga tūrisma sastāvdaļa, jo tūristi ievērojamu daļu savu ienākumu tērē ēšanai un veikalos. Piemēram, iepirkšanās dažiem tūristiem ir kā brīvā laika aktivitāte, bet citiem kā sporta veids, salīdzinot preces un cenas ar pašmājas veikaliem (Ruetsche 2006).

1.4. Pilsētu tūrisma teorijas nepilnības

Pilsētu tūrismu pētīt sāka 1980tajos. Pilsētu tūrisms ir sarežģīts jēdziens un sastāv no vairākiem faktoriem kā pilsētas piesaistes objektiem jeb piedāvājuma, pilsētas tēla, tūristu motivācijas, mārketinga aktivitātēm utt. Jēdziena kompleksums ir radījis problēmu, ka izpratne par pilsētu tūrismu ir nepilnīga un visu neaptveroša,un bieži vien arī pilsētu tūrisma pētnieki savos darbos ir aplūkojuši tikai kādu noteiktu pilsētu tūrisma aspektu un nevis visu sistēmu kopumā.

Vandermejs (1984) secināja, ka pateicoties esošajam datu trūkumam, pilsētu tūrisms ir gandrīz viens no nesaprastākajiem un nepietiekoši novērtētajiem tūrisma tipiem. Ašvorts (1989) darbā „Pilsētu tūrisms: uzmanības neatbilstība” (Ashworth G.J. `Urban tourism: an imbalance in attention’, 1989) pauda viedokli, ka „pilsētu tūrisma teorijā pastāv ievērojamas nepilnības gan pieejamās literatūras daudzumā, gan teorētiskās literatūras kvalitātē. Šis aspekts ir nozīmīgs, jo sociālā un ekonomiskā tūrisma ietekme uz pilsētām ir ilgspējīga. Tādēļ kļūda – aplūkot pilsētu tūrismu kā specifisku pilsētas aktivitāti, neveicina dziļāku šī jēdziena izpratni un izpēti” (Edwards et al 2007, p.7).

1990tajos gados strauji pieauga zinātnisko darbu skaits par pilsētu tūrismu, kā galvenie darbi minami – G.J.Ašvorts un J.E.Tunbridžs „Vēsturiskā tūristu pilsēta” (Ashworth G.J. and Tunbridge J.E. `The Tourist -Historic City’, 1990), G.J.Ašvorts un H.Vūgds „Pārdot pilsētu” (Ashworth G.J. and Voogd H. `Selling the city’, 1990), C.M.Lavs „Pilsētu tūrisms: tūrismu piesaistīšana lielajās pilsētās” (Law C.M. `Urban Tourism: Attracting Visitors to Large Cities’, 1996), S.Peidžs „Pilsētu tūrisms”( Page S. `Urban tourism’, 1995), P.E.Mērfijs „Kvalitātes vadība pilsētu tūrismā” (Murphy P.E. `Quality management in Urban Tourism’, 1997) D.Tailers u.c. „Tūrisma vadīšana pilsētās” (Tyler D., Guerrier Y. and Robertson M. `Managing Tourism in Cities’, 1998) u.c.

Piemēram, Lavs savos darbos pilsētu tūrismu aprakstīja kā lielo pilsētu reģenerēšanas un attīstības stratēģiju. Peidžs (1995) koncentrējās uz tūristu problēmu vadību, pievēršoties vadībai un mārketingam, kā pamatu izmantodams tūristu pieredzi un pakalpojumu kvalitāti. Viņš uzsvēra informācijas par pilsētu tūristiem, izmantotajām aktivitātēm pilsētā, tūristu ietekmi uz pilsētas vidi nozīmīgumu un uzskatīja, ka tūristu analīze, kādēļ tie izvēlas konkrētas pilsētas kā galamērķus, ir viens no sākumpunktiem pilsētu tūrisma jēdziena izpratnē. Tas savu ietekmi atstājis arī uz Mērfija (1997) darbu par kvalitātes vadību pilsētu tūrismā. Tailers u.c. (1998) pētījuši politikas veidošanu un plānošanu, apmeklētāju, resursu un pasākumu vadību, tūrisma produktus. Pilsētu tūrisma un mārketinga tehniku pētījuši Kotlers u.c. (1993), Ašvorts un Vūgds (1990), kuri vēlākajos darbos kombinē mārketinga un plānošanas pieejas, aplūkojot pilsētas kā vietu produktus. Liela pētnieku uzmanība tikusi pievērsta dažādu tūrisma vietu – vēsturisko apgabalu, vecpilsētu, izklaides vietu un parku, zaļo zonu un ūdensmalu, veikalu pētīšanai, pārsvarā balstoties uz piemēru analīzēm.

Neskatoties uz pētnieku dažādajiem darbiem, Peidžs (1995) apgalvo, ka pilsētu tūrisms ir maz analizēts teorētiski, jo pilsētu tūrisma jēdziens balstās uz aprakstošu un empīrisku gadījumu analīzi, kas neveicina teorētisku vai metodoloģisku pilsētu tūrisma izpratni. Viņš uzsvēra, ka pilsētu tūrisma analīze ir fragmentāra un metodoloģiski vienkārša, ko radījuši darbi, kas balstīti uz rezultātiem nevis teoriju vai metodoloģiju. Ašvorts (1992) uzskata, ka pilsētu tūrisma izpētei ir nepieciešams saistītas teorijas, jēdzienu, tehnikas un metožu analīzes attīstīšana (Selby 2004b). Pīrss (2001) piekrīt šim uzskatam un cenšas izstrādāt šādu komplekso ietvaru pilsētu tūrisma analīzei (sīkāka informācija darba 2.nodaļā).

Kā galvenā kritika pilsētu tūrisma teorijā tiek minēta nepilnīgā analīze, kas aplūko dažādus pilsētu tūrisma aspektus, bet ne visu jēdzienu kopumā. Tas ir novedis pie plašas jēdziena „pilsētu tūrisms” neizpratnes.

Un pat pēc 11 gadiem, Peidžs (2000) uzskatīja, ka Ašvorta viedoklis joprojām ir aktuāls, jo „progress pētījumos ir lēns un iestidzis aprakstošu un analītisku tukšu darbu izplatībā par tūrismu pilsētās. Šie darbi ir devuši mazu ieguldījumu pilsētu tūrisma jēdziena vai teorijas attīstībā” (Edwards et al 2007, p.7).

1.5. Kopsavilkums

Interese par pilsētu tūrismu (angļu val. – urban tourism) akadēmiskajā literatūrā ir attīstījusies kopš 1980tajiem gadiem un ir saistīta ar tūrisma palielināšanos pilsētās. Plaša gaisa transporta, dzelzceļu pieejamība, saistībā ar cenu pazemināšanos, dažādiem piedāvājumiem, ir vieni no galvenajiem spēkiem, kas veicinājuši pilsētu tūrisma pieaugumu. Tādejādi, pilsētu tūrisms tiek aplūkots kā pieaugošās mobilitātes rezultāts, kur pilsētas ir gan nenovēršams apstāšanās punkts, gan galamērķis.

Pilsētām kā tūrisma galamērķiem ir daudzējādas funkcijas: tās kalpo kā vārti uz kādu valsti, citu pilsētu vai lauku reģionu, kā apmešanās vietas u.tml. Bez tam, pilsētas ir ne tikai vietas, kur koncentrējas iedzīvotāji, ekonomiskās aktivitātes, kultūras un politiskā dzīve, bet tās ir arī vietas, kuras kalpo par tūrisma aktivitāšu centriem. Tādejādi, pēdējās desmitgadēs tūrisms daudzās ekonomiski mazattīstītās Eiropas pilsētās ir devis vienu no retajām iespējām, lai veicinātu pilsētu ekonomiskās un sociālās vides dzīvotspēju. Kopš pilsētas arvien mazāk ir rūpniecības centri, tūrisms tiek aplūkots kā galvenais faktors pilsētu sociālekonomiskā atveseļošanā. Jāpiemin, ka tūrisma infrastruktūrai, pakalpojumiem un aktivitātēm bez tūristiem ir arī daudzi citi lietotāji, tai skaitā, pilsētu un reģiona iedzīvotāji, iedzīvotāji, kas dzīvo un strādā pilsētā.

Pilsētu tūrisms sevī iekļauj vairākas aktivitātes, kā arī tūrisma veidus, piemēram, atpūtas tūrismu saistībā ar pakalpojumiem, kas tiek piedāvāti pilsētās, biznesa tūrismu saistībā ar ekonomisko, sociālo un kultūras piedāvājumu pilsētās, konferenču tūrismu saistībā ar pilsētas piedāvātajām iespējām, kā arī pilsētu kultūras tūrismu saistībā ar pieaugošo pieprasījumu pēc kultūras pasākumiem (festivāliem, izstādēm, muzejiem, vēsturiskā mantojuma, pieminekļiem utt.), kas pārsvarā koncentrējas tieši pilsētās.

Lai gan pilsētu tūrismu vienkāršā veidā var definēt kā tūrismu pilsētās, neapšaubāmi šisjēdziens ir daudz sarežģītāks. Lavs izveidoja sekojošu definīciju: „Pilsētu tūrisms ir aktivitāšu komplekss, kas atrodas apkārtējā vidē, un pilsētām dod iespēju piesaistīt apmeklētājus” (Law 1996, p.14). Tādejādi, lai iegūtu pilnīgāku ieskatu pilsētu tūrismā, autore, saskaņā ar Lava definīciju, aplūkoja Jansenas-Verbekes (1988) definētos objektus, kuri piesaista tūristus konkrētai vietai vai pilsētai. Viņa šos objektus sakārtoja pēc nozīmīguma. Kā primāros jeb galvenos objektus viņa definēja vēsturiskas ēkas, pilsētas ainavu, muzejus, mākslas galerijas, teātrus un pasākumus. Kā arī, pēc Jansenas domām, ir vēl citi objekti kā viesnīcas, veikali un citi pakalpojumi, kas ir nozīmīgi tūristiem, bet parasti nav iemesls pilsētas apmeklējumam.

Pilsētu tūrisms ir sarežģīts jēdziens, un tā kompleksums ir radījis problēmu, ka izpratne par pilsētu tūrismu ir nepilnīga un visu neaptveroša, un bieži vien pilsētu tūrisma pētnieki savos darbos ir aplūkojuši tikai kādu noteiktu pilsētu tūrisma aspektu un nevis visu sistēmu kopumā, kas ir novedis pie plašas jēdziena „pilsētu tūrisms” neizpratnes. Kā arī Peidžs (1995) apgalvoja, ka pilsētu tūrisms ir maz analizēts teorētiski, jo pilsētu tūrisma jēdziens balstās uz aprakstošu un empīrisku gadījumu analīzi, kas neveicina teorētisku vai metodoloģisku pilsētu tūrisma izpratni.

2. Kompleksais ietvars pilsētu tūrisma analīzei

Pilsētu tūrisms ir komplekss fenomens, kurš sevī iekļauj vairākus sektorus kā transportu, ekonomiku, politiku utt., kā arī dažādas dimensijas kā plānošanu, mārketingu, pozicionēšanu, motivāciju utt. Diemžēl, balstoties uz tūrisma definīcijas sarežģītību, fragmentāciju un maz visaptverošas tūrisma analīzes, vairākos pētījumos iztrūkst skaidra, analītiska ietvara pilnīgai pilsētu tūrisma analīzes veikšanai. Arī iepriekšējā nodaļā tika secināts, ka „bieži vien pilsētu tūrisma pētnieki savos darbos ir aplūkojuši tikai kādu noteiktu pilsētu tūrisma aspektu un nevis visu sistēmu kopumā, kas ir novedis pie plašas jēdziena „pilsētu tūrisms” neizpratnes”.

Tādēļ šajā nodaļā tiek aprakstīts Pīrsa (2001) izstrādātais kompleksais ietvars pilsētu tūrisma analīzei, kurš balstās uz galveno pilsētu tūrisma ietekmējošo jomu analīzi, attiecīgi – pēc nepieciešamības, pielietojot telpisko skalu, kas ļauj katru jomu analizēt no dažāda redzesloka, plašākā skatījumā.

Pakets (1993) uzskatīja, ka šis analītiskais ietvars būtu „attiecību komplekss, kas nesniedz specifiskus secinājumus par pasaules notikumiem, bet gan noderētu organizējot pētījumus pēc noteiktas formas” (Pearce 2004, p.6).

Ašvorts (1989) identificēja četras pastāvošas pieejas pilsētu tūrisma analizēšanā: 1)objektu pieeja – aplūko tūristu piesaistes objektus pilsētā, tūrisma infrastruktūru – gan pakalpojumus, gan ceļus, un zonas – gan vēsturiskās, gan biznesa; 2)ekoloģiskā pieeja neaplūko vides problēmas, bet gan pilsētu struktūru, to attīstību un funkcionālos apgabalus; 3)lietotāja pieeja – tiek apskatīta tūristu mērķi, motivācija un izturēšanās; 4)politiskā pieeja – tiek aplūkotas valdības aktivitātes tūrisma veicināšanā un citām aktivitātēm, tai skaitā, infrastruktūras un mārketinga (Edwards et al 2007).

0x08 graphic

3.attēls.Kompleksais ietvars pilsētu tūrisma analīzei

Avots: Pearce 2001.

Pīrss (2001) izveidoja komplekso ietvaru pilsētu tūrisma analīzei (skatīt 3.attēlu). Viņš izveidoja tabulu, kurā ietilpst galvenās pilsētu tūrismu ietekmējošās jomas, ko nepieciešams aplūkot, pētot pilsētu tūrismu. Saskaņā ar viņa tabulu, jāaplūko tūristu pieprasījums, pilsētā esošais tūrisma piedāvājums, tūrisma produktu attīstīšana un mārketings, tūrisma plānošana, organizēšana, vadīšana un īstenoto stratēģiju ietekmes novērtējums. Jomas var tikt apskatītas dažādos līmeņos telpiskā skalā – kā individuāla vieta, kā konkrēts apgabals, kā pilsēta kopumā vai reģionālā, nacionālā vai starptautiskā līmenī. Turklāt telpiskā skala dod iespēju sakārtot un analizēt galvenās jomas dažādos kontekstos, piemēram, tūrisma plānošanu pilsētas, reģionālajā vai valsts līmenī. Ietvars palīdz novērtēt jomu un skalas saistību gan horizontāli (integrē dažādas jomas vienā un tajā pašā skalā), gan vertikāli (novērtē jomu divās vai vairāk skalās) (Pearce 2001).

Lai plānotu un pārzinātu pilsētu tūrismu, nepieciešama integrētā pieeja, un analītiskais ietvars piedāvā iespēju visaptveroši analizēt pilsētu tūrismu. Čangs un Huangs (2004), izmantojot šo ietvaru pilsētas tūrisma aspektu izvērtēšanai, secināja, ka, fokusējoties uz globālo – vietējo aspektu specifiskās pilsētu tūrisma jomās, šāda perspektīva dod iespēju bagātīgākai empīriskai analīzei un teorētiskam ieguldījumam, ļaujot salīdzināt pilsētas izmaiņas un tūrisma attīstību (Pearce 2004). Tādēļ šajā darbā par pamatu tika izvēlēts Pīrsa kompleksais ietvars pilsētu tūrisma analīzei, lai tuvāk analizētu jomas, kas cieši saistītas ar pilsētas tūrisma situāciju.

2.1. Pilsētu tūrismu ietekmējošās jomas

Kompleksais ietvars pilsētu tūrisma analīzei piedāvā jomas, kas cieši saistītas ar pilsētas tūrisma attīstību un tā veicināšanu. Visaptveroša tūrisma attīstībai nepieciešama esošā piedāvājuma un pieprasījuma apzināšana, uz analīzes balstīta plānošana, produktu attīstīšana, ietverot mārketinga aktivitātes, organizēšanu.

2.1.1. Pieprasījums un piedāvājums

Pieaugot pilsētā esošajiem tūrisma piedāvājumam, un uzlabojoties tūrisma un transporta infrastruktūrai, ir palielinājusies arī konkurence starp pilsētām par tūristu piesaistīšanu konkrētam galamērķim.

Pilsētas apmeklētāju skaitu tiešā veidā ietekmē tūristu piesaistes objektu esamība pilsētā (skatīt iepriekšējo nodaļu par tūristu piesaistes objektiem), jo piesaistes objekti ir pieprasījuma radītāji, kas tūristiem rada vēlmi apmeklēt tūrisma galamērķi un tādejādi veido apmeklējuma centrālo motīvu. Tādējādi, lai veicinātu pilsētas apmeklētāju skaitu, viens no galvenajiem faktoriem ir pilsētā esošā tūrisma piedāvājuma veidošana un pasniegšana noteiktām tūristu mērķa grupām, kas sevī ietver reklāmu, tajā pasniegtu pozitīvu pilsētas tēlu un esošo piesaistes elementu piedāvājumu pilsētā.

Izstrādājot piedāvājumus, jāizvērtē informācija par tūristu pieprasījumu un jāņem vērā arī kopējās pilsētu tūrisma pieprasījuma īpašās pazīmes, piemēram, tūristu motivāciju atšķirīgums; apmešanās pilsētā ir neilga; augsts starptautisko tūristu īpatsvars; vienas dienas izdevumi ir augstāki kā citos galamērķos; ir zemāka sezonalitātes ietekme; ir nedēļas nogales sezonalitāte u.tml. (Rommero and Ortuno 1998). Dati par pilsētu tūrisma pieprasījumu ir ierobežoti, jo tos parasti sniedz pilsētas līmeņa statistika, tādēļ Pīrss iesaka aplūkot – vai dati nav pieejami arī citās skalās. Sistemātiska datu vākšana citos sekundārajos avotos, piemēram, aptaujās, ko pilsēta gūst ne tikai pašā pilsētā, bet arī plašākā – rajona un reģionālajā kontekstā, dod patieso ieskatu par pilsētu tūrisma pieprasījumu (Pearce 2001).

Piedāvājot tūrisma produktus, ir nepieciešamas dažādas mārketinga stratēģijas – katrai mērķa grupai sava. Tūrisma stratēģijām jābūt vērstām divos virzienos. Vispirms, nepieciešams tūristu pārliecināt par galamērķa izvēli. Tad, kad tūrists jau ir pieņēmis lēmumu par pilsētas apmeklējumu, jāmaksimizē peļņa no tūrista apmeklējuma, ņemot vērā tūristu plānotos izdevumus, apmeklējuma ilgumu, atkārtotos apmeklējumus u.c. aspektus (Rommero and Ortuno 1998).

2.1.2. Pilsētu mārketings

Beilijs, analizējot 23 Amerikas Savienoto valstu pilsētu attīstības programmas, secināja, ka vietas mārketings ir galvenais dzinējspēks pilsētu ekonomiskajā attīstībā (Selby 2004b), tādējādi to uztverot kā procesu, kur pilsētas aktivitātes ir orientētas uz tūristu pieprasījumu, lai maksimizētu vietas sociālo un ekonomisko funkcionēšanu.

Makkerčers un Krosa mārketingam piedēvēja citu nozīmi, uzsverot, ka tas ir nepieciešams, lai „objektus un pakalpojumus izveidotu par tūrisma produktiem, noteiktu potenciālos ceļotājus, kā arī viņu vajadzības un vēlmes, noteiktu savu produktu cenas, informētu mērķtirgus par šo produktu pievilcību un piegādātu tos patērētājiem, apmierinot viņu vajadzības” (Makkerčers un Krosa 2007, 204.lpp). Jo šobrīd, esot tik daudz tūristu galamērķiem, daudzām tradicionālām pilsētām, lai saglabātu savu konkurētspēju, ir jāveicina sava pievilcība tūristu acīs.

Pilsētas konkurētspēja jāveicina ar uz tēla balstītām programmām, kas padara pilsētu atšķirīgu no citām, prezentējot tās kā pievilcīgas un unikālas vietas, kur dzīvot, ko apmeklēt un kur strādāt (Rowe and Stevenson 1994). Nozīmīgs aspekts ir, ka pilsētas tēla popularizēšana ietekmē ne tikai tūristus, bet arī veicina vietējo iedzīvotāju lepnumu par pilsētu un piesaista investorus (Bramwell and Rawding 1996). Šādas tēla iniciatīvas visnozīmīgākās ir tieši rūpniecisko pilsētu atdzīvināšanai.

Katra pilsēta ir unikāla, katrai ir savas tradīcijas, kultūra, vēsture un sabiedrības vērtības. Šavs un Viljams (1994) uzskatīja,ka atšķirīgi pilsētu tēlu veicina tūrismu piesaisti, jo tūristi meklē atšķirīgo, īpaši pievēršot uzmanību kultūras mantojumam un pilsētvidei, kas ir atšķirīga no viņu ikdienas pieredzes (Bramwell and Rawding 1996). Piemēram, ēkas bieži vien tiek lietotas kā pilsētas panākumu/atpazīstamības simboli, piemēram, Sidnejas Operas nams (Austrālija), Eifeļa tornis (Francija).

Arī Gilberts (1990) pauda atbalstu šim viedoklim, uzskatot, ka pilsētām ir jātirgo unikālās vērtības, kas nav pieejams citās vietās. Tad potenciālie apmeklētāji uzskatīs, ka pilsēta piedāvā papildus pievienotās vērtības, un tas var veicināt apmeklētāju piesaisti (Bramwell and Rawding 1996).

2.1.3. Tūrisma plānošana un attīstīšana

Tūrisms ir viena no tām aktivitātēm, kuram nepieciešama plānošana un koordinēšana. Tūrisma plānošana nav tikai mārketinga aktivitātes. Plānošana ir process, kurā tiek identificēti mērķi, definētas metodes, kā tos sasniegt un novērtēt. Visaptverošā plānošanā tiek ņemti vērā gan tūrisma resursi, organizācijas, programmas, gan ekonomiskie, sociālie un institucionālie tūrisma attīstības aspekti (Stynes and O’Halloran 1987, ER).

Tūrisma plānošanas definīcija ir radusies attīstoties divām saistītām, bet atšķirīgām metodēm. No vienas puses tūrisms ir viena no vietas aktivitātēm, kas ir daļa no vides, sociālās un ekonomiskās plānošanas. Tūrisma nozīme šajos plānos ir atkarīga no tūrisma nozīmīguma pilsētā, kā arī no plānotāju attieksmes pret tūrismu. No otras puses, tūrisms tiek apskatīts kā bizness, kur vietējā sabiedrība vai pilsēta vēlas vai nevēlas iesaistīties (Stynes and O’Halloran 1987, ER).

1.tabula. Tūrisma plānošanas pieejas.

Pieeja

Raksturīgās iezīmes

Atbalstošā

Vienkāršota attieksme, ka tūrisma attīstība sniedz labvēlīgu, automātisku labumu vietējai sabiedrībai. Sabiedrība netiek iesaistīta lēmumu pieņemšanas, plānošanas un tūrisma attīstības procesos.

Ekonomiskā/ rūpnieciskā

Tūrisms tiek uztverts kā specifisku apgabalu ekonomiskās attīstības veicinātājs. Plānošanā uzsvars tiek likts uz ekonomiskiem ieguvumiem no tūrisma.

Fiziskā/ telpiskā

Plānošanā tiek aplūkots ekoloģiskais aspekts noteiktās telpiskās sistēmās, lai mazinātu tūrisma negatīvo ietekmi uz fizisko vidi.

Sabiedrības

Uzsvars uz sociālo un politisko kontekstu. Atbalsta lielāku sabiedrības kontroli pār tūrisma attīstības procesiem.

Ilgspējīgā

Integrēta pieeja tūrisma attīstības plānošanai, kurā cenšas nodrošināt ilgstošus un drošus ienākumus ar minimālu resursu izsmelšanu, vides degradāciju un sociālo nestabilitāti. Pieejā ir integrētas visas augstākminēto pieeju tradīcijas.

Avots: Tyler et al 1998.

Halls (1995) izdalīja vairākas dominējošās tūrisma plānošanas pieejas (skatīt 1.tabulā). Viņš uzskata, ka galvenā pieeja privātajā sektorā ir atbalstošā pieeja, kamēr publiskā sektora uzmanība ekonomiskajiem labumiem ir veicinājusi tūrisma plānošanas izaugsmi. Rezultātā, „no augšas uz leju” (angļu val. – top-down) plānošana ir mazinājusi sabiedrības ietekmi un kontroli pār savas pilsētas attīstības procesiem (Tyler et al 1998).

Vairāki autori pauduši atbalstu uzskatam, ka tūrisma attīstības plānošanai ir nepieciešama visaptveroša jeb integrēta pieeja. Vēsturiski, tūrisma plānošanas mērķi galvenokārt bija saistīti ar biznesa un ekonomiskās attīstības mērķiem. Tomēr Mērfijs (1985) uzsvēra, ka mērķi strauji mainās uz pircēju apmierināšanu, resursu aizsardzību, sociālās kultūras savietojamību, tūrisma infrastruktūras attīstību u.c. jautājumiem. Plānošanas integrētā pieeja ietver ne tikai ekonomisko, bet arī sociālo, politisko un vides kontekstu (Marcouiller 1997). Mūsdienās pilsētu plānotājiem ir jāapvieno mākslinieciskās vēlmes ar vides vajadzībām un noteikumiem, ņemot vērā demogrāfisko analīzi, vidi, uzņēmēju un iedzīvotāju intereses u.tml.

Getcs un Jamals (1994) integrēto tūrisma plānošanu apraksta kā mijiedarbību starp iesaistītajām pusēm. Pārsvarā šīs puses ir gan privātais un publiskais sektors, gan sabiedrība kopumā. Jo ievērojamas atšķirības pastāv, kā tūrismu uztvert tūristi, vietējie iedzīvotāji un ar tūrismu saistītajiem uzņēmēji un varas pārstāvji. Tūristiem galamērķis saistās ar to fizisko izskatu, sociālās kultūras komfortu un ar materiālo pieejamību īstermiņā. Vietējiem iedzīvotājiem tūrisms saistās ar tūristu pieplūdumu, cenu celšanos, sociālās kultūras mijiedarbību un ekonomiskām iespējām, bet uzņēmējiem – ar ieguvumu no preču un pakalpojumu pieprasījuma palielināšanos (Marcouiller 1997). Tādēļ plānošana ir īpaši nozīmīgs process, kas atstāj ietekmi uz visām iesaistītajām pusēm un kurā nepieciešama visu pušu dalība.

„Tūrisma plānošanas procesam jāietver šādi soļi: objektīvs situācijas vērtējums, ieskaitot iekšējo un ārējo analīzi; apspriešanās; pamatuzdevuma vai redzējuma izstrāde; iespēju noteikšana un visreālāk īstenojamo izraudzīšanās; kvantitatīvi atspoguļojamu un novērtējamu mērķu un uzdevumu izstrāde; darbības plānu izstrāde, lai sasniegtu izvirzītos mērķus un uzdevumus (budžeti, programmas, projekti, pasākumi); vērtēšanas un atgriezeniskās saites mehānisma izveide, lai pārraudzītu plānā noteikto mērķu izpildi” (Makkerčers un Krosa 2007, 198.lpp). Plānošana būtībā ir process, kas nemitīgi jāatkārto, mainoties plānam vai sākotnējiem apstākļiem. Arī Baud-Bovijs un Lavsons (1977) uzsvēra plānošanas monitoringa nepieciešamību. Viņi izveidoja elastīgu tūrisma plānošanas monitoringa sistēmu, kuru var pielietot gan publiskā, gan publiskā – privātā sektorā attīstības plānošanā. Šajā sistēmā tūrisma sektors ir atkarīgs no vietas sociāliem, ekonomiskiem, vides, kultūras un politikas resursiem. Šī metode sākas ar „alternatīvu produktu izstrādi un analīzi”, kas saskan ar vietas attīstības mērķiem – prioritāro tūrisma produktu identificēšanu. Tūrisma sistēmas attīstības izvērtēšana dod iespēju izmaiņas politiskā, kultūras, ekonomikas situācijās integrēt tūrisma plānošanas procesos (Marcouiller 1997).

2.1.4. Tūrisma organizēšana un vadīšana

Tūrisma organizēšana un vadīšana sevī iekļauj četrus galvenos posmus: 1) plānošanu, kas iekļauj stratēģijas izstrādi, 2) attīstīšanu, kas iekļauj finansējuma iegūšanu un stratēģijas īstenošanu, 3) mārketingu un reklāmu, 4) tūristu pakalpojumu uzlabošanu. Nozīmīgs faktors šo posmu īstenošanā ir tirgus izpēte, tūristu plūsmas un apmierinātības novērtēšana (Law 1996).

Galvenie šo posmu dalībnieki ir publiskais un privātais sektors. Papildus vietējiem varas pārstāvjiem, publiskais sektors var būt arī reģionālās vai nacionālās vadības, attīstības aģentūras, nacionālās un reģionālās tūristu padomes, muzejus un citas sabiedriskās organizācijas. Privātais sektors ir galvenie piesaistes objekti, viesnīcas un ēdināšanas uzņēmumi, mazumtirgotāji un ceļojumu aģentūras.

Publiskais sektors. Vietējie varas pārstāvji ir galvenie tūrisma industrijas veicinātāji. To mērķis ir nodrošināt sabiedrībai ieguvumus no tūrisma, ko tie panāk ar kontroli, koordinēšanu un vadošu politikas īstenošanu. Šī varas pārstāvju darbība tiek parādīta attīstības stratēģijās, piemēram, ekonomiskās attīstības stratēģijā, kā arī izdevumu līmenī un citu aktivitāšu daudzumā. Īpaši nozīmīgi ir izveidot ne tikai tūrisma attīstības nodaļas, bet panākt, lai dažādi publiskā sektora pārstāvji sadarbotos savā starpā, tādejādi uzlabojot tūrisma veicināšanas darbības. Pirmkārt, tie ir muzeji, mākslas vai kultūras (teātri), izklaides (t.sk., sporta) ēkas, parki, halles, kas ir atbildīgi, piemēram, par liela pasākuma organizēšanu. Mazāk nozīmīgi ir uzkopšanas un citu pakalpojumu servisi, kas arī sniedz ieguldījumu tūristu apmierinātības uzlabošanā. Pati tūrisma nodaļa ir atbildīga par mārketinga plānu un sabiedriskajām attiecībām, retāk – par aktivitātēm, kas piesaista tūristus. Kamēr reklāmas un mārketinga veicināšanas loma ir nozīmīga, tā ir bezspēcīga uzlabot tūristu resursus, kas tiešām nozīmīgi spētu piesaistīt tūristus pilsētā. Tādēļ vietējiem varas pārstāvjiem ir jāsadarbojas ar citiem publiskā sektorā iesaistītajām pusēm (Law 1996).

Privātais sektors. Šajā sektorā darbojas liels skaits mazu un dažu lielu uzņēmumu. Tie ir autonomi, lēmumus pieņem saskaņā ar savām interesēm, un starp tiem valda milzu konkurence. Dažus var ietekmēt vietējās varas pārstāvju iniciatīvas un tūrisma stratēģija, dotācijas. Visiem uzņēmumiem mērķis ir pārdot savu preci vai pakalpojumu pircējam, tomēr uzņēmuma panākumus ietekmē kopējās vietas attīstība. Tas uzņēmējiem dod stimulu iesaistīties vietas mārketingaaktivitātēs (Law 1996).

Atbalstošās organizācijas. Nesenā pagātnē daudzām pilsētām mārketinga aktivitātes izstrādāja privātas firmas, mūsdienās – vietējie varas pārstāvji ar vai bez sadarbības ar privāto sektoru. Tomēr, pēdējos gados arvien vairāk tiek uzsvērta publiskās un privātās partnerības nozīme, kad abi sektori strādā kopā. Šī mērķa īstenošanai daudzās pilsētās ir izveidotas tūrisma veicināšanas organizācijas, kas nodarbojas ar pilsētas vai pat ar vesela reģiona attīstīšanu. Šīs struktūras primāri ir mārketinga organizācijas un tūristu pakalpojumu nodrošinātāji, ar mazām plānošanas un attīstīšanas iespējām (Law, 1996). Pārsvarā tās ir bezpeļņas organizācijas, un šo organizāciju finansēšana (pilsētas maksā noteiktu nodevu) ir nozīmīga kopējās attīstības veicināšanā. Arī Lavs (1992) uzsver publiskās un privātās partnerības nozīmi pilsētu tūrismā. Publiskajam sektoram ir galvenā loma tūrisma stratēģijas izveidē, piedāvājot tādus pievilcības elementus kā muzeji, kā arī sniedzot atbalstu privātā sektora attīstībai vai arī nodrošinot pakalpojumus partnerībā ar privāto sektoru (Rowe and Stevenson 1994).

2.1.5. Īstenoto stratēģiju ietekmes novērtēšana

Lai apzinātu, cik pamatoti un lietderīgi iztērēti finanšu resursi pilsētu tūrisma stratēģiju īstenošanai un kā tiek sasniegti nospraustie mērķi, nepieciešams veikt ietekmes novērtējumu. Viens no iemesliem biežai to neesamībai, ir samērā sarežģīta tūrisma definīcija, kas sevī ietver daudzus sektorus, piemēram, piesaistes elementus pašus par sevi, viesnīcas, restorānus, veikalus, transportu utt. Tomēr, neskatoties uz ietekmes novērtēšanas sarežģītību, vairāki autori piedāvā indikatorus, kurus, viņuprāt, ir nepieciešams apzināt pilsētu tūrisma novērtēšanai.

Lavs (1996) uzskatīja, ka, lai rezultāti būtu ticami, nepieciešams veikt detalizētas, sektorus aptverošas aptaujas, kas diemžēl ir gan laikietilpīgas, gan dārgas. Tām jāatbild uz pamatjautājumiem: tūristu skaits pilsētā, cik daudz ienākumu viņi dod ekonomikai, radīto darbavietu skaits un veids, tūrisma ietekme uz pilsētas atjaunošanu, tūrisma ietekme uz pilsētas tēlu un pievilcība ekonomiskajām investīcijām (Law 1996).

Pīrss uzsvēra četras iezīmes, kuras ir nepieciešams analizēt pilsētu tūrisma situācijas novērtēšanai. Pirmkārt, jāanalizē tūrists un tā uzvedība pilsētā, sākot no tā kā ierodas pilsētā, ko apmeklē, kur nakšņo un kāda ir tā apmierinātība pēc pakalpojuma saņemšanas u.tml. Novērtējumam var izmantot vairākas metodes-intervēšanu, novērošanu. Otrkārt, nepieciešams izvērtēt transporta un pakalpojumu pieejamību un to uzlabošanas alternatīvas. Treškārt, nepieciešams izvērtēt arī komerciālās un administratīvās vides saistību dažādos telpiskās skalas līmeņos. Ceturtkārt, skaidri jādefinē organizēšanas un vadīšanas lomas un pienākumi dažādos telpiskās skalas līmeņos, lai dažādas aģentūras un organizācijas efektīvāk veicinātu pilsētu tūrisma attīstību. Tādejādi kompleksais ietvars dod iespēju pētniekiem sistematizēt datus, kas ir zināmi par pilsētu tūrismu, un identificēt esošās nepilnības, lai uzlabotu plānošanas un vadības efektivitāti, parādot sadarbības un koordinācijas nepieciešamību (Pearce 2001).

Eiropas Komisija piedāvā tūrisma stratēģijukvalitāti izvērtēt un pilnveidot trijos posmos: 1)esošo indikatoru izvērtēšana, 2)rezultātu apstrāde un analīze, 3)stratēģiju un procesu pielāgošana. Diemžēl kvalitātes mērīšanas instrumenti ir relatīvi maz attīstīti un nav plaši pielietoti pilsētu tūrisma analīzē. Tās vadība ir balstīta uz procesu pastāvīgu uzlabošanu, tās galvenie izvērtēšanas cikli ir: datu vākšana; segmentu identificēšana; mērķu kvalitatīva un kvantitatīva uzturēšana; regulāra rezultātu salīdzināšana ar šiem mērķiem; rezultātu interpretēšana un stratēģijas pielāgošana.

Dati var būt iegūti statistiski vai ar tradicionālajām aptauju tehnikām (telefona un aci pret aci intervijas, aptaujas, apmeklētāju ierosmes grāmatām utt.), gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi: Kvantitatīvie indikatori ir indikatoru tips, kurus nepieciešams apzināt, lai novērtētu tūrisma nozares darbību. Tie ir: apmeklētāju skaits katram tūristu piesaistes elementam, kas, piemēram, sīkāk var tik klasificēts pēc nacionalitātes, vecuma un dzimuma, tūrisma tipa (bizness, konferences, atpūtas, kultūras utt.), organizētības tipa (individuāls, ģimene, grupa utt.), apmešanās vietas, palikšanas ilguma, izmantotā transporta (gaisa, ūdens, dzelzceļa satiksme, auto vai autobuss); iegūtie ienākumi katrā tūrisma pakalpojuma veidā (apmešanās vieta, ēdināšana, pievilcības, izklaides un pasākumu vieta, kultūras un vēsturiskie apgabali, individuālais vai sabiedriskais transports utt.); tūristu informācijas centru apmeklētāju skaits; uzdoto jautājumu, sūdzību un ieteikumu skaits (European Commission 2000).

Kvalitatīvās metodes ir nepieciešamas, lai noteiktu tūrisma pakalpojumu kvalitāti. Tās ir: tendences uzņēmumos dažādos tūrisma sektoros, piemēram, kvalitātes zīmogi, etiķetes, viesnīcām piešķirtās zvaigznes, zilie karogi utt.; tendences tūristu apmierinātībā katrā pakalpojuma grupā; profesionāļu ieguldījums, lai uzlabotu personāla darba kvalitāti u.tml. (European Commission 2000).

2.2. Kompleksā ietvara telpiskās skalas lietošana

Telpisko skalu lieto, lai aplūkotu dažādas jomas dažādos kontekstos. Skala ir jāizprot kā vietas definēšanas veids, nevis kā reāli eksistējoša vide. Tādēļ telpiskā skala ir piemērots mehānisms, kurā jomas būtība var variēt no vienas skalas otrā, mainoties politikas veidotāju, vadības u.c. faktoru lomai. Ašvorts un Vūgds apgalvoja, ka skala ir nozīmīga, kad galamērķis tiek uzskatīts kā vieta. Vieta ir nemainīga telpiskās skalas sastāvdaļa, sniedzot plašāku skatījumu uz vietu kā jēdzienu. Jo līdz šim vieta bija centrālais tūrisma produkts, uz kuru tika balstītas visas mārketinga u.c. aktivitātes (Pearce 2001).

2.2.1. Individuālās tūristu atrašanās vietas

Pastāv diezgan daudz pētījumu par ierobežotām vietām, tomēr tādēļ tās nav mazāk ir nozīmīgas. Šajā līmenī, kur tūristi tiek piesaistīti individuāli, balstoties uz pieredzi, apmierinātību, rodas daudzi jautājumi par vadību un plānošanu. Individuālas iezīmes rada pamatu blokiem, no kuriem veidojas pilsētu tūrisms, tādēļ izpratne šajā līmenī ir īpaši nozīmīga, lai pilsētu tūrismu izprastu kā vienu veselumu. Individuālo vietu analīze pārsvarā tiek balstīta uz arhitektūras vai plānošanas izpēti, vai tūristu monitoringu. Tomēr šajā skalā ir jāaplūko pamatjautājumi, piemēram, no kā sastāv tūrisma vieta, kā vieta ir pārveidota un tiek vadīta, un kā vietas izmantošanu ietekmē tūristi (Pearce 2001).

2.2.2. Tūristu apgabali

Specifisku apgabalu analīze pilsētās ir nepieciešama divu iemeslu dēļ: pirmkārt, tūrisms neattīstās vienmērīgi, bet koncentrējas konkrētās vietās, un otrkārt, detalizētāka analīze nepieciešama, lai sašaurinātu jomu un koncentrētos uz problēmu un veidotu labāku izpratni, kā arī lai veidotu daudzpusīgu pieeju pilsētu tūrismam. Tādejādi vairākiem apgabaliem ir pievērsta pastiprināta uzmanība.

Saskaņā ar Pīrsu (2001) vienkāršā klasifikācijā tiek iekļauti seši tūrisma apgabalu tipi:

1. Vēsturiskie apgabali. Tie tiek uztverti kā īpaši nozīmīgi apgabali, īpaši Eiropā, jo tajos vienuviet ir pieejami gan pieminekļi, interesantas ēkas, muzeji, un pārsvarā viss ir sasniedzams ejot ar kājām. Pieaugot kultūras tūrismam, vēsturiskie apgabali piesaista arvien vairāk tūristus.

2. Etniskie apgabali. Tie ir apgabali, kas saistās ar noteiktām etniskajām grupām un tām raksturīgiem piesaistes objektiem.

3. Reliģiskās vietas. Daudzi tūristi apmeklē reliģiskās vietas svētceļojuma laikā.

4. Jauni izveidotās zonas. Lai veicinātu ekonomisko atdzimšanu, tūrisma iespējas un pakalpojumi tiek koncentrēti jauni izveidotajās zonās (sauktās arī par „tūristu burbuļiem”), kurās bieži vien atrodas festivālu, konferenču centri, atjaunoti vēsturiskie objekti, kupolveidīgi stadioni, akvāriji, jauni ofisi un atjaunotas ūdensmalas.

5. Izklaides apgabali. Tajos koncentrējas uz izklaidi orientēti mazumtirgotāji, izlaides centri, kinoteātru kompleksi un tēmu restorāni.

6. Funkcionālie tūrisma apgabali. Šie apgabali netiek aplūkoti kā specifiska vieta, vairāk kā tie funkcionē. Tiek secināts, ka ir ne tikai jārada noteikts piesaistes objektu daudzums, lai veicinātu tūristus palikt ilgāk, bet ir arī jāveicina uz cilvēkiem orientēts tēls (Pearce 2001).

2.2.3. Pilsētas līmenis

Daudzi pilsētu tūrisma pētījumi balstās uz pilsētas analīzi. Galvenokārt pastāv divu veidu pilsētas līmeņa analīzes: vienas pilsētas un daudzpusīgas pilsētas analīze. Vienas pilsētas analīze ir tendēta uz tūrismu vispārīgi vai uz kāda konkrēta aspekta analīzi, piemēram, apmešanās vietas vai īstenotā stratēģija, galvenokārt balstoties uz empīrisko pieeju. Kā gala rezultātu piedāvājot dažādu elementu apvienošanu pilsētu tūrisma ietvarā, kļūdaini saistot rezultātus ar citām pilsētām. Pretstatā, daudzpusīgas pilsētas analīze šaurāk fokusējas un izvērtē kādu vispārējas problēmas specifisku aspektu sistemātiskā, salīdzinošā manierē (Pearce 2001).

2.2.4. Reģionālais /nacionālais/ starptautiskais līmenis

Lai pilnvērtīgāk izprastu pilsētu tūrismu, pilsētas jāaplūko plašākā ģeogrāfiskā kontekstā, jautājumus skatot reģionālā, nacionālāun starptautiskā līmenī.

Šī skala ir nozīmīga no diviem aspektiem, kad pilsēta var pildīt citas funkcijas ne tikai galamērķa un no plašākas pilsētu perspektīvas, kur viena ir saistīta ar funkcionāliem jautājumiem, bet otra – vairāk ar teorētisku globalizācijas un vietējo pilsētu atbildes procesu interpretāciju (Pearce 2001).

Pirmais aspekts: funkcionālās lomas un saistības. Pilsētas, īpaši lielās metropoles, papildus tam, ka tās ir galamērķi, tām ir arī citas funkcijas plašākā – reģionālā, nacionālā un pat starptautiskā sistēmā. Pārsvarā tās tiek apskatītas vai kā vārti uz citām nacionālām, reģionālām sistēmām vai kā centrālie sistēmu elementi. Šai skalā uzmanība jāpievērš ceļu un lidostu infrastruktūrai, pakalpojumiem, kā pilsēta ir saistīta ar citām pilsētām vai reģioniem. Dažas pilsētu vienības apzinās savstarpēju atkarību ar apkārtesošajiem reģioniem un bieži uzņemas līdera lomu mārketinga un attīstības aktivitātēs. Citas, apzinoties savu situāciju, tieši pretēji – izvēlas būt pastāvīgas, jo tas dod iespēju tām ātrāk un elastīgāk reaģēt uz izmaiņām (Pearce 2001).

Otrais aspekts: globālie – vietējie procesi. Vairāki autori pilsētu tūrismu ir centušies analizēt no dažādām teorētiskām perspektīvām, kas radīja nepieciešamību analizēt pilsētu plašākā ģeogrāfiskā, ekonomiskā un politiskā kontekstā. Šajā pieejā uzsvars tiek likts uz tūrismu kā pilsētu ekonomiskās atjaunošanas formu. Papildus, pieaugošajai globalizācijai un savstarpēji atkarīgajai ekonomikai, lielās pilsētas savā starpā tiek uzskatītas kā konkurentes. Iespēju un pakalpojumu attīstība, kopā ar spēcīgu, atšķirīgu vietas tēlu un mārketinga aktivitātēm ir tas, kā izpaužas konkurence starp pilsētām. Tomēr Fainšteins un Džūda (1999) novēroja, ka masu tūrisma globalizācija ir novedusi pie dīvaina paradoksa, ka tūrisms ir iespēja apskatīt ko jaunu, taču pilsētas, kuras ir pārveidotas, lai pievilinātu tūristus, ir arvien vairāk līdzīgas. Globālo un vietējo spēku un procesu mijiedarbība uzsver multidimensionālas pieejas nepieciešamību analizējot pilsētu tūrismu (Pearce 2001).

Visbeidzot, šeit atbalstītā, plašāka un integrējošāka pilsētu tūrisma pētniecības pieeja iesaka vairāk uzmanību pievērst jau esošiem pētījumiem, veikt pētījumus ar plašāku darbības sfēru, izmantojot dažādas metodoloģijas un datus no vairākiem avotiem, kombinēt tos inovatīvos veidos un interpretēt iegūtos rezultātus no dažādiem aspektiem. Lai gan tas var nebūt iespējams vienā pētījumā, precizējot kā konkrētais pētījums iederas kopējā pētniecības sfērā, ļoti iespējams sniegs lielākus ieguvumus no veiktā pētījuma (Pearce 2001).

2.3. Kopsavilkums

Pilsētu tūrisms ir komplekss jēdziens. Balstoties uz šī jēdziena sarežģītību, vairākos pētījumos iztrūkst skaidra, visaptveroša ietvara pilnīgai pilsētu tūrisma analīzes veikšanai. Tādēļ darbā tika apūkots Pīrsa (2001) izveidotais kompleksais ietvaru pilsētu tūrisma analīzei, kurā vienkopus tika piedāvāts analizēt galvenās pilsētu tūrismu ietekmējošās jomas. Saskaņā ar viņa tabulu, pētot pilsētu tūrismu, jāaplūko tūristu pieprasījums, pilsētā esošais tūrisma piedāvājums, tūrisma produktu attīstīšana un mārketings, tūrisma plānošana, organizēšana, vadīšana un īstenoto stratēģiju ietekmes novērtēšana.Jomas var tikt apskatītas dažādos līmeņos telpiskā skalā- kā individuāla vieta, kā konkrēts apgabals, kā pilsēta kopumā vai reģionālā, nacionālā vai starptautiskā līmenī. Turklāt telpiskā skala dod iespēju sakārtot un analizēt galvenās jomas dažādos kontekstos, piemēram, pilsētas tūrisma mārketingu pilsētas, reģionālajā vai valsts līmenī.

Nodaļā tuvāk tika aprakstīta katra no pētāmām jomām, izdarot sekojošus galvenos secinājumus par katru no tām:

1)Pieprasījums un piedāvājums. Lai palielinātu pilsētu tūristu skaitu, ir jāapzina informācija par esošo tūristu pieprasījumu (tūrista apraksts) un, balstoties uz tās, jāveido piedāvājums noteiktām tūristu mērķa grupām, ietverot reklāmu, tajā pasniegtu pozitīvu pilsētas tēlu un esošo piesaistes elementu piedāvājumu pilsētā.

2)Pilsētu mārketings. Mārketings, kas veidots uz tēla balstītām programmām, ir viens no galvenajiem instrumentiem, kā pilsētām pozicionēt sevi kā pievilcīgas un unikālas vietas, kur dzīvot, kur strādāt un ko apmeklēt, tādejādi veicinot savu konkurētspēju. Mārketings ir nepieciešams, lai objektus un pakalpojumus izveidotu par tūrisma produktiem, noteiktu potenciālos ceļotājus, kā arī viņu vajadzības un vēlmes, noteiktu savu produktu cenas, informētu mērķa tirgus par šo produktu pievilcību.

3)Tūrisma plānošana un attīstība. Tūrisms ir viena no tām aktivitātēm, kuram nepieciešama plānošana un koordinēšana. Tūrisma plānošana sevī ietver mērķu identificēšanu un to sasniegšanas un novērtēšanas metožu definēšanu, ņemot vērā pilsētā esošos tūrisma resursus, iesaistītās puses, plānošanas dokumentus u.c. tūrisma attīstības aspektus. Halls (1995) izdalīja vairākas dominējošas tūrisma plānošanas pieejas, tomēr vairāki autori pauduši atbalstu uzskatam, ka tūrisma attīstības plānošanai ir nepieciešama visaptveroša jeb integrēta pieeja, mijiedarbojoties visām iesaistītajām pusēm – gan privātajam un publiskajam sektoram, gan sabiedrībai kopumā.

4)Tūrisma organizēšana un vadīšana. Šajā posmā veicamas vairākas aktivitātes – plānošana, īstenošana, reklāma un pakalpojumu uzlabošana. Galvenie šo posmu dalībnieki ir publiskais sektors un privātais sektors, kā arī papildus tūrismā var būt iesaistīts nevalstiskais sektors un publiskais sektors ne tikai vietējās varas pārstāvju izpratnē, bet kas var būt arī reģionālās vai nacionālās vadības, attīstības aģentūras, nacionālās un reģionālās tūristu padomes, muzejus un citas sabiedriskās organizācijas.

5)Ietekmes novērtējums. Lai apzinātu, cik pamatoti un lietderīgi iztērēti finansu resursi pilsētu tūrisma stratēģiju īstenošanai un kā tiek sasniegti nospraustie mērķi, nepieciešams veikt ietekmes novērtējumu. Viens no iemesliem biežai to neesamībai, ir samērā sarežģīta tūrisma definīcija, kas sevī ietver daudzus sektorus, piemēram, piesaistes elementus pašus par sevi, viesnīcas, restorānus, veikalus, transportu utt. Tomēr, neskatoties uz ietekmes novērtēšanas sarežģītību, vairāki autori piedāvā indikatorus, kurus, viņuprāt, ir nepieciešams apzināt pilsētu tūrisma novērtēšanai.

Pīrss savā ietvarā piedāvāja katru no šīm augstākminētajām jomām pēc nepieciešamības analizēt telpiskās skalas ietvaros. Telpiskā skala jāaplūko kā vietas definēšanas veidu, nevis kā reāli eksistējošu vidi, tādēļ tika aprakstīts, kā lietot un ko ietver katra no telpiskās skalas sastāvdaļām, izdarot sekojošus galvenos secinājumus par katru no tām:

1)Individuālās tūristu atrašanās vietas. Pilsētās pastāv vietas, kur tūristi tiek piesaistīti individuāli. Šo vietu analīze ir īpaši nozīmīga pilsētu tūrisma izpratnei.

2)Tūristu apgabali. Tūrisms pilsētās neattīstās vienmērīgi, bet specifiskos apgabalos. Pīrss uzsvēra sešu tūrisma apgabalus – vēsturiskie, etniskie apgabali, reliģiskās vietas, jauni izveidotās zonas, izlaides un funkcionālie tūrisma apgabali, kuriem pilsētu tūrisma analīzē ir jāpievērš papildus uzmanība.

3)Pilsētas līmenis. Lielākā daļa pētījumu par pilsētu tūrismu balstās uz pilsētu analīzi. Galvenokārt pastāv divu veidu pilsētas līmeņa analīzes: vienas pilsētas analīze, kura ir tendēta uz tūrismu vispārīgi vai uz kāda konkrēta aspekta analīzi, galvenokārt balstoties uz empīrisko pieeju, un daudzpusīgas pilsētas analīze, analīze šaurāk fokusējas un izvērtē kādu vispārējas problēmas specifisku aspektu sistemātiskā, salīdzinošā manierē.

4)Reģionālais /nacionālais/ starptautiskais līmenis. Lai pilnvērtīgāk izprastu pilsētu tūrismu, pilsētas jāaplūko plašākā ģeogrāfiskā kontekstā, jautājumus skatot reģionālā, nacionālā un starptautiskā līmenī. Šī skala ir nozīmīga no diviem aspektiem, kad pilsētai ir vairākas funkcijas, ne tikai galamērķa un no plašākas pilsētu perspektīvas, kad pilsētu analizē plašākā ģeogrāfiskā, ekonomiskā un politiskā kontekstā.

Lai plānotu un analizētu pilsētu tūrismu, nepieciešama integrētā pieeja, un analītiskais ietvars piedāvā iespēju šādai visaptverošai pilsētu tūrisma analīzei gan konkrētas pilsētas, gan plašākā kontekstā.

Vairāki autori, izmantojot šo ietvaru pilsētas tūrisma aspektu izvērtēšanai, secinājuši, ka tas dod iespēju bagātīgākai empīriskai analīzei un teorētiskam ieguldījumam. Kompleksā ietvara izstrādātājs iesaka vairāk uzmanību pievērst jau esošiem pētījumiem, veikt pētījumus ar plašāku darbības sfēru, izmantojot dažādas metodoloģijas un datus no vairākiem avotiem, kombinēt tos inovatīvos veidos un interpretēt iegūtos rezultātus no dažādiem aspektiem, tādejādi apgūstot arvien jaunus pilsētu tūrisma aspektus un gūstot plašāku skatījumu uz šo jautājumu.

3. Darbā izmantoto metožu apraksts

Lai nodrošinātu vispusīgu pilsētu tūrisma procesu analīzi, sasniegtu darbā izvirzīto mērķi un izpildītu visus tajā paredzētos uzdevumus, pētījumā tika izmantoti ne tikai sekundārie (agrāk veikto pētījumu datu analīze, statistikas datu apkopojums, dokumentu analīze), bet arī primārie dati, kuri tika iegūti pētījuma gaitā. Tas ļāva veidot plašāku skatījumu uz izvirzītajiem pētījuma uzdevumiem, iekļaujot ne tikai ierobežotu pieejamo statistisku informāciju,bet uz teorijas balstītu statistiku esošās pilsētu tūrisma situācijas analīzei un perspektīvas noteikšanai.

Kā galvenās pētījuma metodes tika izmantotas sekojošās: (a) teorētisko materiālu apkopošana un analīze, (b) politikas plānošanas dokumentu un normatīvo aktu analīze, (c) statistikas apkopojumi, (d) agrāk veiktu pētījumu datu sekundārā analīze, (e) Latvijas pilsētu pašvaldību pārstāvju, nevalstisko organizāciju pārstāvju un uzņēmēju anketēšana.

Teorētisko materiālu apkopošana un analīze

Darba teorētiskās daļas izveidošanai tika apzināta Latvijas un ārvalstu literatūra par pilsētu tūrismu (angļu val. – urban tourism), izmantojot gan drukātos, gan elektroniskos materiālus no ārvalstu organizāciju mājas lapām un datu bāzēm. Darba pamatā ir izmantotas vairākas grāmatas, galvenokārt – C.M.Lava „Pilsētu tūrisms: tūristu piesaistīšana lielajās pilsētās”( Law, C.M. `Urban Tourism: Attracting Visitors to Large Cities’, 1996), M.Selbija „Izprotot pilsētu tūrismu: tēls, kultūra un pieredze” (Selby, M. `Understanding Urban Tourism: Image, Culture and Experience’, 2004), autoru kolektīva „Tūrisma vadīšana pilsētās: politika, process un prakse” (Tyler, D., Guerrier, Y., Robertson, M. `Managing Tourism in Cities: policy, process and practice’, 1998) un vairāki pētījumi un zinātniskie darbi, galvenokārt – Pīrsa „Kompleksais ietvars pilsētu tūrisma analīzei” (Pearce, D.G. `An integrative framework for urban tourism research’, 2001), Eiropas Komisijas pētījums „Pretī pilsētu tūrisma kvalitātei Integrētajā kvalitātes vadībā pilsētu tūristu galamērķos” (European Commission. `Towards quality urban tourism Integrated quality management (IQM) of urban tourist destinations’, 2000).

Politikas plānošanas dokumentu un normatīvo aktu analīze

Pētot situāciju Latvijā, vispirms bija jānoskaidro, kādi politikas plānošanas dokumenti un normatīvie akti regulēt tūrisma nozares attīstību, kādas ir iesaistītās puses un to loma tūrisma nozares attīstības veicināšanā. Balstoties uz visaptverošas pilsētu tūrisma analīzes nepieciešamību šie jautājumi tika apskatīti dažādos līmeņos – nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī. Jo tūrisma attīstība kādā konkrētā pilsētā ir saistīta ne tikai ar vietējās pašvaldības aktivitātēm, bet arī ar noteiktajām reģiona un valsts līmeņa politikas iniciatīvām. Šo dokumentu analīzes mērķis šī darba ietvaros ir apzināt nozīmīgākos dokumentus un normatīvos aktus, kurus ir jāņem vērā uzsākot diskusijas par tūrisma politiskajām prioritātēm un sasniedzamiem mērķiem, par tūrisma nozares nozīmi Latvijas un pilsētu konkurētspējas palielināšanā, kā arī iesaistīto pušu lomu un uzdevumiem tūrisma nozarē.

Statistikas apkopojumi

Darbā tiks izmantoti Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes publiski pieejamās datu bāzes dati par tūrisma lomu Latvijas ekonomikā, kā arī dati par ārvalstu tūristus raksturojošiem rādītājiem, latviešu braucienu skaitu pa Latviju u.c. datiem. Šie dati tiks izmantoti, lai parādītu tūrisma nozares nozīmi ekonomikas veicināšanā un dotu ieskatu, kāda daļa no esošajiem ārvalstu un Latvijas tūristiem ir potenciālie pilsētu tūrisma pakalpojumu izmantotāji.

Agrāk veiktu pētījumu datu sekundārā analīze

Latvijānav veiktu pētījumu par pilsētu tūrismu un tā nozīmi Latvijas pilsētu attīstības veicināšanā. Tomēr ir daži pētījumi, kuru dati un secinājumi tika izmantoti šī darba izstrādē. Darbā galvenokārt tika izmantoti sekojošo pētījumu – Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija „Latvijas pilsētu sociāli ekonomiskās attīstības tendences” (2008) un K.Zaksa „Tūrisma nozares izaugsmes prognozes Latvijas tautsaimniecības attīstības kontekstā” (2004), dati un rezultāti.

Anketēšana

Darba ietvaros tika realizēta Latvijas pilsētu pašvaldību pārstāvju, nevalstisko organizāciju pārstāvju un uzņēmēju anketēšana, lai apkopotu tos rādītājus, kuri nebija pieejami Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes un citu institūciju datu bāzēs. Anketēšana tika veikta 2 posmos: 1)2007.gada novembrī, kad tika anketēti pilsētu pašvaldību pārstāvji un 2)2008.gada novembrī , kad tika anketēti pilsētu pašvaldību, nevalstisko organizāciju pārstāvji un uzņēmēji.

1) 2007.gada anketēšana

Pilsētu pašvaldību pārstāvju anketēšana tika veikta 2007.gada novembra sākumā. Anketas (skatīt 1.pielikumu) tika izsūtītas uz pilsētu pašvaldību tūristu speciālistu vai pilsētu tūrisma informācijas centru elektroniskajām pasta adresēm (e-pastiem). Mazajās pilsētās anketas tika nosūtītas uz centrālajiem pašvaldību e-pastiem. Kopumā tika saņemtas 44 aizpildītas anketas, kopumā pārstāvot 37 jeb 48% Latvijas pilsētu.

Balstoties uz Jansenes- Verbekes (1988) teoriju, tika izveidota anketa, lai noskaidrotu, kuri objekti ir visnozīmīgākie un kuri ne tik nozīmīgi tūristu piesaistīšanā Latvijas pilsētās, un kādus piesaistes objektus tūristi visbiežāk apmeklē. Tika izdalīti primārie objekti: 1)kultūras iespējas – teātri, koncertzāles, muzeji, mākslas galerijas; 2) izklaides iespējas – kazino, nakts klubi, pasākumi, festivāli, sports; 3)fiziskās iezīmes – vēsturiskās ielas, interesantas ēkas, baznīcas, parki un zaļās zonas, osta; 4) sociālās kultūras iezīmes – vietas dzīvīgums, draudzīgums, valoda, folklora, drošība un sekundārie objekti – viesnīcu, sabiedriskās ēdināšanas, veikalu un iepirkšanās iespējas un papildus objekti – tūrisma informācijas (mājas lapa, TIC, norādes, informācijas kartes) un transporta pieejamība. Pēc Jansenas-Verbekes domām, ir vēl citi objekti kā viesnīcas, veikali un citi pakalpojumi, kas ir nozīmīgi tūristiem, bet parasti nav iemesls pilsētas apmeklējumam.

Datu analīzei piesaistes objektu nozīmīgums darbā tika noteiks, izmantojot modu, jo tā ir variante, „kura sadalījuma rindā ir sastopama visbiežāk, un to lieto galvenokārt tad, ja ir svarīgi izdalīt tieši visbiežāk sastopamo varianti. Moda ir svarīgs kvalitatīvās pazīmes raksturotājs, jo aritmētisko vidējo lielumu šādai pazīmei nevar aprēķināt” (Arhipova un Bāliņa 2003, 39.lpp).

Respondentu raksturojums. Anketēšanā piedalījās 91% sieviešu un 9% vīriešu. Respondenti vecumā līdz 25 gadiem bija 31,8%, 26-40 gadi – 40,9%, 41-55 gadi – 25%, virs 56 gadiem – 2,3% respondentu. No visiem respondentiem 84% darbs bija saistīts ar tūrisma veicināšanu pilsētā, kas parāda, ka dotajā anketēšanā tiek pausta Latvijas vietējās izpildvaras tūristu speciālistu viedoklis. No visiem respondentiem pieredze esošajā darba vietā līdz 5 gadiem bija 70,5% respondentu, 6-10 gadi – 15,9%, 11-15 gadi – 6,8% un vairāk kā 16 gadus – 6,8%. Pēc izglītības lielākā daļa respondentu (86,4%) bija ar augstāko izglītību, 9,1% bija ar vidējo profesionālo izglītību, 4,5% – ar vidējo izglītību. Pēc ieņemamā amata, anketēšanā piedalījās 59,1% speciālistu, 31,8% vidēja līmeņa vadītāju un tikai 2,3% bija augsta līmeņa vadītāji.

Pilsētu raksturojums. Anketēšanā tika aptverti visi plānošanas reģioni: 12 jeb 27,4% pilsētu atradās Rīgas plānošanas reģionā, 5 jeb 11,3% pilsētas – Kurzemes, 7 jeb 15,9% – Zemgales, 10 jeb 22,7% – Latgales un 10 jeb 15,9% Vidzemes plānošanas reģionā.

0x01 graphic

4.attēls. Pilsētu dalījums pēc to nozīmes

Avots: 2007.gada anketēšana.

4.attēls parāda, ka visvairāk anketēšanā ir pārstāvētas rajona pilsētas (47,7%), kā arī rajona centri (40,9%) un tikai 11,4% pilsētu bija republikas nozīmes pilsētas.

0x01 graphic

5.attēls. Pilsētu dalījums pēc iedzīvotāju skaita

Avots: 2007.gada anketēšana.

5.attēlā redzam, ka pilsētas vai pilsētas ar lauku teritoriju dalījumā pēc iedzīvotāju skaita, visvairāk ir pārstāvētas mazās pilsētas, kur dzīvo 5 tūkst. un mazāk iedzīvotāji, sastādot 31,8%, pilsētās ar iedzīvotāju skaitu no 5-10 tūkst. iedzīvotāji – 22,7%, pilsētas ar iedzīvotāju skaitu no 10-25 tūkst. iedzīvotāju – 27,3% un pilsētas, kurās dzīvo 25 tūkst. un vairāk iedzīvotāji – 18,2%.

2) 2008.gada anketēšana

Pilsētu pašvaldību pārstāvju, nevalstisko organizāciju un uzņēmēju anketēšana tika veikta 2008.gada novembra sākumā. Anketas (skatīt 2.pielikumu) tika izsūtītas uz pilsētu pašvaldību tūrisma informācijas centru, nevalstisko organizāciju un uzņēmēju e-pastiem. Kopumā tika saņemtas 75 aizpildītas anketas.

Balstoties uz Pīrsa izveidoto Komplekso ietvaru pilsētu tūrisma analīzei (2001), tika izveidota anketa, kurā tika iekļauti jautājumi par galvenajām pilsētu tūrismā analizējamām jomām – tūristiem un tūrisma piedāvājumu pilsētā, tūrisma plānošanu un tajā iesaistītajām pusēm, pilsētas tēlu un mārketingu, pilsētu tūrisma attīstības novērtēšanu dažādos ģeogrāfiskos līmeņos.

Respondentu raksturojums. Anketēšanā piedalījās 22,7% vīriešu un 77,3% sieviešu un. Respondenti vecumā līdz 25 gadiem bija 24,0%, 26-40 gadi – 52,0%, 41-55 gadi – 21,3%, virs 56 gadiem – 2,7% respondentu. No visiem respondentiem 72,0% strādāja publiskajā sektorā, 17,3% privātajā sektorā, 6,7% nevalstiskajā sektorā, 4,0% citur. 52,0% respondentu darbs bija saistīts ar tūrismu.

Pilsētu raksturojums. Anketēšanā visvairāk tika pārstāvēts Vidzemes plānošanasreģions (28,0%) un Rīgas plānošanas reģions (26,6%), kā arī 18,7% Kurzemes, 14,7% Latgales un 12,0% Zemgales.

0x01 graphic

6.attēls. Pilsētu dalījums pēc to nozīmes

Avots: 2008.gada anketēšana.

6.attēls parāda, ka visvairāk anketēšanā ir pārstāvētas rajona pilsētas (44,0%), kā arī 29,3% pilsētu bija republikas nozīmes pilsētas un 26,7% bija rajona centri.

0x01 graphic

7.attēls. Pilsētu dalījums pēc iedzīvotāju skaita

Avots: 2008.gada anketēšana.

7.attēlā redzam, ka pilsētas un pilsētas ar lauku teritoriju dalījumā pēc iedzīvotāju skaita, visvairāk ir pārstāvētas pilsētas, kurās dzīvo 25 tūkst. un vairāk iedzīvotāji, sastādot 34,7%, un mazās pilsētas, kur dzīvo 5 tūkst. un mazāk iedzīvotāji, sastādot 33,3%, kā arī pilsētās ar iedzīvotāju skaitu 5-10 tūkst. iedzīvotāji – 21,3%, pilsētas ar iedzīvotāju skaitu 10-25 tūkst. iedzīvotāju – 10,7%.

4. Pilsētu tūrisms Latvijā

Latvijas situācija tiks aprakstīta, balstoties uz Pīrsa (2001) izstrādāto komplekso ietvaru pilsētu tūrisma analīzei, tādēļ nodaļā tiks aplūkotas galvenās pilsētu tūrismu ietekmējošās jomas un to situācija Latvijas pilsētās. Lai gūtu plašāku jomu redzējumu un apzinātu visus iesaistītos dalībniekus, dažas no jomām tiks apskatītas telpiskā skalā – vietējā jeb pilsētu līmenī, reģionālajā, nacionālajā un starptautiskā līmenī. Nepieciešamie dati galvenokārt iegūti no Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes datu bāzes un autores veiktajām anketēšanām.

4.1. Ārvalstu un vietējo tūristu pieprasījums Latvijā

Saskaņā ar teoriju, lai palielinātu tūristu skaitu pilsētā, ir jāapzina informācija par esošo tūristu pieprasījumu – izpētot kas piesaista tūristu konkrētam galamērķim, kāda ir tā motivācija, ceļojuma mērķis, ko tūrists apmeklē pilsētā, kur nakšņo un kāda ir viņa apmierinātība ar sniegtajiem pakalpojumiem.

2.tabula. Ārzemju ceļotājus raksturojošie rādītāji no 2006. līdz 2007.gadam.

 Gads

Robežšķērsojumu skaits, tūkst.

Kopējie izdevumi, milj.latu

Vidējais ceļojuma ilgums, diennaktis

Viena ceļotāja vidējie izdevumi diennaktī, Ls

4 645

266,2

1,5

5 236

338,0

1,4

Avots: Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde 2008.

Pēc Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes datiem (skatīt 2.tabulu), 2007. gadā ārvalstu ceļotāju robežšķērsojumu skaits sasniedza 5,2 milj., kas ir par 0,591 milj. jeb 12,7% vairāk nekā 2006. gadā. Ārvalstu ceļotāju izdevumi 2007. gadā sasniedza 338 milj. latu, kas ir par 71,8milj. latu jeb 27% vairāk nekā 2006. gadā. Vidēji viens ārzemju ceļotājs Latvijā tērēja 47 latus diennaktī, kas ir par 8 latiem jeb 17% vairāk nekā 2006.gadā. 2.tabula parāda tendenci, ka katru gadu palielinās ārzemju ceļotāju robežšķērsojumu skaits, gan to kopējie, gan diennakts izdevumi.

Tūrisma nozares nozīme valsts tautsaimniecībā ir ievērojama – Latvijas kopējais preču un pakalpojumu eksports 2007. gadā sasniedza 5,6 mljrd. latu un 18,1% no visu pakalpojumu eksporta jeb 343 milj. latu sastādīja ar tūrismu saistīto pakalpojumu eksports. Tūrisma nozares īpatsvara pieaugums iekšzemes kopproduktā 2006.gadā sastādīja 1,7%, 2007.g. – 1,6%. K.Zaksa uzskata, ka „izdalīt tūrisma tiešo ieguldījumu tautsaimniecības attīstībā ir gandrīz neiespējami, jo tūrisms ir netieši saistīts ar daudzām tautsaimniecības nozarēm, jo tūristi patērē šo nozaro ražotās preces un sniegtos pakalpojumus” (Zaksa 2004, 21.lpp, ER).

3.tabula. Ārzemju ceļotāji Latvijā pēc uzturēšanās ilguma no 2006. līdz 2007.gadam, %.

Valstī nenakšņoja

66,9

73,4

Nakšņoja 1-3 naktis

23,3

17,8

Nakšņoja 4-7 naktis

7,3

5,6

Nakšņoja vairāk nekā 7 naktis

2,5

3,2

Avots: Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde 2008.

Ārzemju tūristu uzturēšanās ilgums Latvijā ir nozīmīgs faktors no kā atkarīgi kopējie ieņēmumi no ārvalstu tūrisma Latvijā. Kā redzams 3.tabulā, ārzemju tūristu uzturēšanās ilgumam Latvijā ir tendence samazināties, 2007.gadā sastādot tikai 1,4 diennaktis. 2007.gadā 73,4% ārzemju ceļotāju Latvijā nenakšņoja. Šie ceļotāji ir vienas dienas ceļotāji, tranzītceļotāji, kuri izmanto pilsētas kā apstāšanās vietu pirms citu vietas un bieži vien ir ļoti nozīmīgi pilsētu tūrisma pakalpojumu izmantotāji.

Aplūkojot motīvus, kādēļ ceļotāji apmeklējuši Latviju, 2005.gada rudenī veiktā Latvijā iebraukušo tūristu aptauja parāda, ka „galvenais ceļojumu motīvs visbiežāk (46% ceļojumu) ir Latvijas vēsturisku un arhitektūras pieminekļu apmeklēšana, 24% tūristu interesē izklaides pasākumi, 11% respondentu izvēlas Latviju kā darījumu tūrisma galamērķi” (TAVA 2005, 6.-7.lpp, ER).

4.tabula. Latvijas iedzīvotāju braucienu skaits pa Latviju un izdevumi 2007.gada un 2008.gada 1.ceturksnī, tūkstošos.

2007.g. 1.cet.

2008.g. 1.cet.

Braucienu skaits

Izdevumi, Ls

Braucienu skaits

Izdevumi, Ls

Darījuma braucieni ar nakšņošanu

78,1

1787,9

80,8

3331,7

Atpūtas braucieni, t.sk.:

3 065,9

47096,0

2 794,0

44312,0

vienas dienas atpūtas braucieni bez nakšņošanas

2 525,6

36175,1

2 245,4

33967,8

Īsie atpūtas braucieni ar nakšņošanu (1-3 naktis)

488,5

9287,6

510,2

9063,1

garie atpūtas braucieni ar nakšņošanu (4 un vairāk naktis)

51,8

1633,3

38,4

1281,1

Avots: Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde 2008.

Tā kā pilsētu tūrismā ļoti nozīmīgi ir vienas dienas pilsētas apmeklētāji, tādēļ autore apskata arī Latvijas iedzīvotāju braucienu skaitu pa Latviju un to izdevumus. Saskaņā ar Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes datiem (4.tabula), 2008.gada 1.ceturksnī Latvijas iedzīvotāji bija devušies 2,794 milj. atpūtas braucienos, no tiem 2,245 milj. braucienu bija bez nakšņošanas, kopā iztērējot44,312 milj. latu, un 80,8 tūkst. darījumu braucienu, iztērējot 3,3 milj.latu. Dati parāda, ka Latvijas iedzīvotāji sastāda ievērojamu daļu pilsētu tūrisma pakalpojumu izmantotāju skaitu.

5.tabula. Respondentu viedoklis par apgalvojumu „pilsētā tūristu skaits katru gadu palielinās”, %.

Pilnībā piekrītu

Drīzāk piekrītu

Drīzāk nepiekrītu

Pilnībā

nepiekrītu

Grūti pateikt /NA

Vidēji Latvijas pilsētās (n=75)

34,7

45,3

8,0

2,7

9,3

Pilsētās ar iedz. skaitu zem 5000 (n=25)

28,0

48,0

8,0

16,0

Pilsētās ar iedz. skaitu 5001-10000 (n=16)

25,0

43,8

18,8

6,2

6,2

Pilsētās ar iedz. skaitu 10001-25000 (n=8)

12,5

75,0

12,5

Pilsētās ar iedz. skaitu 25 001 un vairāk (n=26)

53,8

34,6

3,8

7,8

Avots: 2008.gada anketēšana.

Lai apzinātu pilsētu tūrisma potenciālu Latvijas pilsētās, respondentiem bija jānovērtē apgalvojums „pilsētā tūristu skaits katru gadu palielinās” (skatīt 5.tabulu). Pozitīvu atbildi (pilnībā piekrīt un drīzāk piekrīt) snieguši ievērojama daļa jeb 80,0% respondentu, kas parāda, ka lielākajā daļā Latvijas pilsētu tūristu skaits palielinās, un tādejādi palielinoties arī pilsētu tūrisma pakalpojumu izmantotāju skaitam. Aplūkojot respondentu viedokli par apgalvojumu pilsētu dalījumā pēc iedzīvotāju skaita, pilsētās, kurās iedzīvotāju skaits ir virs 25 tūkst. (turpmāk – lielās pilsētas) visvairāk jeb 88,4% respondentu snieguši pozitīvu atbildi, no tiem pilnībā piekrīt – 53,8%, kas parāda, ka lielajās pilsētās ir straujāka izaugsme tūristu piesaistīšanā, salīdzinot ar citām Latvijas pilsētām.

To, ka Latvija spēj piedāvāt augstas kvalitātes pakalpojumus un viest uzticību (3.pielikums), apliecina tas, ka 2007.gadā kā ļoti labu tūrisma pakalpojumu kvalitāti novērtējuši 69% ārvalstu ceļotāji, cilvēku atsaucību un pilsētu – 66%, cenas un kvalitātes savstarpējo atbilstību – 55%, izklaides un svešvalodu zināšanas – 52% gadījumu. Kā negatīvs aspekts minams, ka 25% ārvalstu tūristu izklaides iespējas Latvijā novērtējuši kā ļoti sliktas, kas, visticamāk, liecina par izlaides iespēju neesamību. Šo faktu apliecina arī autores veiktā aptauja (11.tabula), kura parāda, ka tikai 44% pilsētu atrodas izklaides apgabali (salīdzinot vēsturiskie 90,6%). Īpaši kritiska situācija ir mazajās pilsētās, kur izklaides apgabali atrodas tikai 16,0% gadījumu.

4.2. Tūristu piesaistes objekti un to nozīmīgums Latvijas pilsētās

Pilsētu tūrisma piedāvājums ir tūrisma resursi jeb tūristu piesaistes objekti, kas klientam tie rosina vēlmi apmeklēt tūrisma galamērķi un kas veido apmeklējuma centrālo motīvu. Lai piesaistītu vairāk tūristus, pilsētās ir jāattīsta tūristu piesaistes objekti. Tomēr ne visi piesaistes objekti spēj piesaistīt tūristu konkrētam galamērķim. Pastāv tūristu piesaistes objektu nozīmīgums jeb hierarhija, kas ietekmē tūrista vēlmi to apmeklēt. Tādēļ autore nodaļā aplūko, kādi piesaistes objekti un cik nozīmīgi tie ir tūristu piesaistīšanā Latvijas pilsētās.

6.tabula. Piesaistes faktoru nozīmīgums tūristu piesaistīšanā Latvijas pilsētās pēciedzīvotāju skaita, kur 1 -visnozīmīgākais, 6 – visnenozīmīgākais.

Vidēji Latvijas pilsētās

(n=44)

Pilsētās ar iedz. skaitu zem 5000 (n=14)

Pilsētās ar iedz. skaitu 5001-10000 (n=10)

Pilsētās ar iedz. skaitu 10001-25000 (n=12)

Pilsētās ar iedz. skaitu 25 001 un vairāk (n=8)

Kultūras iespējas (teātri, koncertzāles, muzeji, mākslas galerijas)

Izklaides iespējas (kazino, nakts klubi, pasākumi, festivāli, sports)

Fiziskās iezīmes (vēsturiskās ielas, interesantas ēkas, baznīcas, parki un zaļās zonas, osta)

Sociālās kultūras iezīmes (vietas dzīvīgums, draudzīgums, valoda, folklora, drošība)

Viesnīcu, sabiedriskās ēdināšanas, veikalu un iepirkšanās iespējas

Tūrisma informācijas (mājas lapa, TIC, norādes, informācijas kartes ) un transporta pieejamība

Avots: 2007.gada anketēšana.

Aplūkojot 6.tabulu, tiek secināts, ka visvairāk pašvaldību pārstāvju uzskata, ka tūrisma informācijas un transporta pieejamība ir visnozīmīgākais faktors tūristu piesaistīšanā Latvijas pilsētās. Kā nākamie nozīmīgākie faktori tiek minēti – fiziskās iezīmes, kas ietver vēsturiskās ielas, ēkas, zaļās zonas, un sociālās kultūras iezīmes, kas ietver vietas dzīvīgumu, draudzīgumu, valodu, drošības aspektus. Bet kā visnenozīmīgākie faktori tūristu piesaistīšanā vidēji Latvijas pilsētās tiek minētas izklaides un kultūras iespējas. Aplūkojot pilsētas dalījumā pēc iedzīvotāju skaita, mazajās pilsētās (pilsētās, kur iedzīvotāju skaits zem 5 tūkstošiem) visnozīmīgākie faktori tūristu piesaistīšanā, līdzīgi kā vidēji Latvijas pilsētās, ir tūrisma informācijas un transporta pieejamība, ko Jansena-Verbeke definējusi kā papildus objektus. Un mazajās pilsētās vienādu nozīmi uzrāda gan sekundārie tūristu piesaistes objekti – viesnīcu, sabiedriskās ēdināšanas, veikalu un iepirkšanās iespējas, gan primārie objekti – fiziskās iezīmes. Salīdzinoši, lielajās pilsētās tāpat kā mazajās pilsētās, visnozīmīgākais faktors tūristu piesaistīšanā ir tūrisma un transporta pieejamība, nākamie nozīmīgākie faktori ir fiziskās iezīmes un viesnīcu, sabiedriskās ēdināšanas, veikalu un iepirkšanās iespējas.

7.tabula. Objekti, kas Latvijas pilsētās visvairāk piesaista tūristus,%.

Vidēji Latvijas pilsētās

(n=44)

Pilsētās ar iedz. skaitu zem 5000 (n=14)

Pilsētās ar iedz. skaitu 5001-10000 (n=10)

Pilsētās ar iedz. skaitu 10001-25000 (n=12)

Pilsētās ar iedz. skaitu 25 001 un vairāk (n=8)

Teātri, koncertzāles

Muzeji, mākslas galerijas

10,5

7,0

3,5

17,6

16,7

Kazino, nakts klubi

0,8

3,5

Pasākumi, festivāli

20,3

13,9

31,0

17,6

25,0

Sporta iespējas

7,5

9,3

10,3

8,8

Vēsturiskās ielas, ēkas

14,3

9,3

17,0

20,6

12,5

Parki, upe/jūra, zaļās zonas

20,3

16,3

24,1

20,6

25,0

Vietas dzīvīgums, draudzīgums

6,0

4,7

3,5

8,8

8,3

Drošība

1,5

4,7

Kafejnīcas, restorāni

0,7

2,3

Viesnīcas, viesu nami

7,5

9,3

3,5

6,0

12,5

Veikali

0,8

2,3

Mājas lapa, tūrisma informācija

9,8

20,9

3,5

8,8

Avots: 2007.gada anketēšana.

Respondentiem tika lūgts izvēlēties 3 nozīmīgākos objektus, kas pilsētā visvairāk piesaista tūristus (skatīt 7.tabulu). Kā galvenie tūristu piesaistes objekti Latvijas pilsētās tika minēti: pasākumi un festivāli (20,3%), parki, zaļās zonas un ūdensmalas (20,3%), vēsturiskās ielas un ēkas (14,3%).

Aplūkojot nozīmīgākos objektus tūristu piesaistīšanā pilsētās dalījumā pēc iedzīvotāju skaita: 1)mazajās pilsētās visnozīmīgākais faktors ir tūrisma informācijas pieejamība (20,9%), tad – zaļās zonas (16,3%) un pasākumi (13,9%); 2)vidējās pilsētās (pilsētās, kur iedzīvotāju skaits ir 5-10 tūkstošiem), visnozīmīgākais faktors ir pasākumu esamība pilsētā (31,0%), tad – zaļās zonas (24,1%) un vēsturiskie apgabali (17,0%); 3)vidēji lielās pilsētās (pilsētās, kur iedzīvotāju skaits ir 10-25 tūkstošiem), vienlīdz nozīmīgi galvenie faktori ir minēti gan vēsturiskie apgabali (20,6%), gan zaļās zonas (20,6%), kā arī pasākumi (17,6%) un muzeji (17,6%); 4) lielajās pilsētās kā vienlīdz nozīmīgi galvenie faktori ir minēti gan pasākumi (25,0%), gan zaļās zonas (25,0%), kā arī muzeji.

Dati parāda, ka mazajās pilsētās tūristu piesaistīšanā nozīmīgi ir praktiski visi piesaistes objekti vai to kopums, un kā visnozīmīgākais objekts tiek minēta mājas lapa un tajā esošā tūrisma informācija. Tas liecina, ka tūristu piesaistīšanā mazajās pilsētās īpaši nozīmīga ir reklāma un tūristu informēšana par pilsētas piedāvājumu. Salīdzinoši lielajās pilsētās tūrisma informācija netiek uzskatīta par faktoru, kas piesaista tūristus, tajās ir izteiktāki piesaistes objekti kā, piemēram, atpazīstami festivāli vai zaļās zonas.

8.tabula. Objekti, ko tūristi visvairāk apmeklē un/vai izmanto Latvijas pilsētās,%.

Vidēji Latvijas pilsētās

(n=44)

Pilsētās ar iedz. skaitu zem 5000 (n=14)

Pilsētās ar iedz. skaitu 5001-10000 (n=10)

Pilsētās ar iedz. skaitu 10001-25000 (n=12)

Pilsētās ar iedz. skaitu 25 001 un vairāk (n=8)

Teātri, koncertzāles

Muzeji, mākslas galerijas

10,6

7,3

6,4

16,7

12,5

Kazino, nakts klubi

1,5

3,2

2,8

Pasākumi, festivāli

18,9

19,5

25,8

13,9

16,6

Sporta iespējas

6,8

9,8

9,8

5,6

Vēsturiskās ielas, ēkas

16,7

14,6

16,1

22,2

12,5

Parki, upe/jūra, zaļās zonas

18,9

17,1

16,1

19,4

25,0

Kafejnīcas, restorāni

3,8

4,9

6,4

2,8

Viesnīcas, viesu nami

12,9

12,2

9,8

8,3

25,0

Veikali

1,5

2,4

4,2

Mājas lapa, tūrisma informācija

8,4

12,2

6,4

8,3

4,2

Avots: 2007.gada anketēšana.

Saskaņā ar teoriju, tūrists, kurš tiek piesaistīts ar vienu noteiktu galamērķa piesaistes objektu, pilsētā bieži vien papildus apmeklē un/vai izmanto arī citus pakalpojumus, kas parasti nav tūrista galvenais ierašanās motīvs. Tādēļ respondentiem tika lūgts izvēlēties 3 populārākos objektus, ko tūristi visvairāk apmeklē un/vai izmanto Latvijas pilsētās (skatīt 8.tabulu). Kā populārākie tūristu objekti Latvijas pilsētās tika minēti: pasākumi un festivāli (18,9%), parki, zaļās zonas un ūdensmalas(18,9%), vēsturiskās ielas un ēkas (16,7%), viesnīcas (12,9%). Aplūkojot iecienītājos tūristu objektus pilsētās dalījumā pēc iedzīvotāju skaita: 1)mazajās pilsētās tūristi pilsētā visvairāk apmeklē pasākumus (19,5%), tad – zaļās zonas (17,1%) un vēsturiskos apgabalus (14,6%); 2) vidējās pilsētās visvairāk tūristi pilsētā apmeklē pasākumus (25,8%), tad – vienlīdz nozīmīga ir zaļo zonu (16,1%) un vēsturisko ēku apskate (16,1%); 3) vidēji lielās pilsētās, tūristu iecienītākā nodarbe pilsētā ir vēsturisko apgabalu apmeklēšana (22,2%), tad -gan zaļo zonu (19,4%) un muzeju apmeklējums (16,7%); 4) lielajās pilsētās tūristi vienlīdz izmanto gan viesnīcu pakalpojumus (25,0%), gan zaļo zonu apskati (25,0%) un pasākumu apmeklējumu (16,6%). Šie dati parāda, ka vidēji Latvijas pilsētās piesaistes objekti pēc nozīmīguma neatšķiras no objektiem, kurus tūristi apmeklē pilsētā, izņemot viesnīcas mazāk kalpo kā piesaistes objekts, bet vairāk kā objekts, ko izmanto pilsētas apmeklējuma laikā (attiecīgi 7,5% un 12,9%).

9.tabula. Respondentu viedoklis par apgalvojumu „pilsētā ir pietiekošs tūrisma produktu piedāvājums, lai piesaistītu tūristus”, %.

Pilnībā piekrītu

Drīzāk piekrītu

Drīzāk nepiekrītu

Pilnībā

nepiekrītu

Grūti pateikt /NA

Vidēji Latvijas pilsētās

20,5

29,5

38,6

11,4

­-

Pilsētās ar iedz. skaitu zem 5000 (n=14)

14,3

21,4

50,0

14,3

Pilsētās ar iedz. skaitu 5001-10000 (n=10)

30,0

40,0

30,0

Pilsētās ar iedz. skaitu 10001-25000 (n=12)

41,7

25,0

33,3

Pilsētās ar iedz. skaitu 25 001 un vairāk (n=8)

25,0

50,0

25,0

Avots: 2007.gada anketēšana.

Lai noskaidrotu pilsētu tūristu produktu piedāvājumu un tā ietekmi tūristu piesaistīšanā pilsētās, respondentiem bija jānovērtē apgalvojums – „pilsētā ir pietiekošs tūrisma produktu piedāvājums, lai piesaistītu tūristus” (skatīt 9.tabulu). Šim apgalvojumam pilnībā piekrīt 20,5% un drīzāk piekrīt 29,5% aptaujāto Latvijas pilsētu pašvaldību tūrisma speciālistu un darbinieku.

Aplūkojot respondentu viedokli par apgalvojumu pilsētu dalījumā pēc iedzīvotāju skaita, mazajās pilsētās pozitīvu atbildi (pilnībā piekrīt un drīzāk piekrīt) tikai 35,7% un vidējās pilsētās – 30,0%, kamēr lielajās pilsētās, kurās iedzīvotāju skaits ir virs 25 tūkst., apgalvojumam piekrīt 75% respondentu. Tas liecina, ka lielajās pilsētās ir lielāks tūristu produktu piedāvājums un tām ir vieglāk piesaistīt tūristus kā mazajām pilsētām.

10.tabula. Respondentu viedoklis par apgalvojumu „pilsētā nav pietiekoši tūrisma pakalpojumi un trūkst tūrisma infrastruktūras”, %.

Pilnībā piekrītu

Drīzāk piekrītu

Drīzāk nepiekrītu

Pilnībā

nepiekrītu

Grūti pateikt /NA

Vidēji Latvijas pilsētās (n=75)

24,0

34,7

21,3

18,7

1,3

Pilsētās ar iedz. skaitu zem 5000 (n=25)

40,0

36,0

16,0

8,0

Pilsētās ar iedz. skaitu 5001-10000 (n=16)

18,8

43,8

31,2

6,2

Pilsētās ar iedz. skaitu 10001-25000 (n=8)

25,0

50,0

12,5

12,5

Pilsētās ar iedz. skaitu 25 001 un vairāk (n=26)

11,5

23,1

23,1

42,3

Avots: 2008.gada anketēšana.

Apgalvojumam „pilsētā nav pietiekoši tūrisma pakalpojumi un trūkst tūrisma infrastruktūras” (skatīt 10.tabulu) pilnībā piekrīt 24,0% un drīzāk piekrīt 34,7% (kopā 58,7%), kas liecina, ka vairākumam Latvijas pilsētu ir nepietiekoši tūrisma pakalpojumi un infrastruktūra.Šim apgalvojumam pilnībā nepiekrīt 18,7% respondentu.

Aplūkojot respondentu viedokli par apgalvojumu pilsētu dalījumā pēc iedzīvotāju skaita, mazajās pilsētās respondenti pilnībā piekrīt 40,0% un drīzāk piekrīt 36,0% respondentu (kopā 76,0%), kamēr lielajās pilsētās apgalvojumam pilnībā piekrīt 11,5% un drīzāk piekrīt 23,1% (kopā 34,6%) respondentu, kas liecina, ka lielajās pilsētās ir vairāk tūrisma pakalpojumu un labāka infrastruktūra nekā mazajās pilsētās.

11.tabula. Tūristu apgabali Latvijas pilsētās, %.

Vidēji Latvijas pilsētās

(n=75)

Pilsētās ar iedz. skaitu zem 5000 (n=25)

Pilsētās ar iedz. skaitu 5001-10000 (n=16)

Pilsētās ar iedz. skaitu 10001-25000 (n=8)

Pilsētās ar iedz. skaitu 25 001 un vairāk (n=26)

Vēsturiskie- kultūras apgabali

90,6

80,0

93,8

100,0

96,2

Reliģiskās vietas

77,3

76,0

75,0

100,0

73,1

Jauni izveidotas tūristu zonas

60,0

40,0

68,8

50,0

76,9

Izklaides apgabali

44,0

16,0

37,5

75,0

65,4

Neviens no augstākminētajiem

4,0

8,0

6,3

Avots: 2008.gada anketēšana.

Apskatot 11.tabulu, secinām, ka gandrīz visās Latvijas pilsētās (90,6% gadījumu) atrodas vēsturiskie-kultūras apgabali, reliģiskās vietas (77,3%), jauni izveidotās tūristu zonas (60,0%), un mazāk kā pusē pilsētu (44%) atrodas izklaides apgabali, bet tikai 4% aptaujāto pilsētu neatradās neviens no tūristu apmeklētiem apgabaliem.

Vismazāk tūristu apgabalu ir mazajās pilsētās, kur vēsturiskie-kultūras apgabali ir 80,0% pilsētu, reliģiskā vietas – 76,0%, jauni izveidotās tūristu zonas – 40,0%, izklaides apgabali – tikai 16,0%. Salīdzinoši lielajās pilsētās vēsturiskie-kultūras apgabali ir 96,2% pilsētu, reliģiskā vietas – 73,1%, jauni izveidotās tūristu zonas – 76,9%, izklaides apgabali – 65,4%. Kā pozitīvs faktors minams, ka visās pilsētās ir samērā augsts jauni izveidoto tūristu zonu īpatsvars, jo tas liecina, ka pilsētas uzlabo tūrisma infrastruktūru, veidojot jaunus tūrisma pakalpojumus/ tūristu zonas.

4.3. Pilsētu tēls un reklāma

Šobrīd, esot tik daudz tūristu galamērķiem, īpaši aktuāls jautājums ir kļuvis par atbilstoša pilsētas tēla izveidošanu un pasniegšanu, lai veicinātu pilsētas pievilcību tūristu acīs. Vairāki autori uzskata, ka atšķirīgi pilsētu tēli veicina tūrismu piesaisti, jo tūristi meklē atšķirīgo, īpaši pievēršot uzmanību kultūras mantojumam un pilsētvidei, kas ir atšķirīga no viņu ikdienas pieredzes, tādēļ pilsētām ir jātirgo unikālās vērtības, kas nav pieejams citās vietās.

12.tabula. Respondentu viedoklis par apgalvojumu „pilsētai ir izstrādāts pilsētas tēls”, %.

Pilnībā piekrītu

Drīzāk piekrītu

Drīzāk nepiekrītu

Pilnībā

nepiekrītu

Grūti pateikt /NA

Vidēji Latvijas pilsētās (n=75)

25,3

45,3

20,0

6,7

2,7

Pilsētās ar iedz. skaitu zem 5000 (n=25)

8,0

60,0

20,0

8,0

4,0

Pilsētās ar iedz. skaitu 5001-10000 (n=16)

6,3

43,7

50,0

Pilsētās ar iedz. skaitu 10001-25000 (n=8)

37,5

37,5

12,5

12,5

Pilsētās ar iedz. skaitu 25 001 un vairāk (n=26)

50,0

34,6

3,9

11,5

Avots: 2008.gada anketēšana.

Tā kā atbilstoša vietas tēla izveidošanai ir izšķiroša nozīme efektīvai pilsētas pozicionēšanai, tad respondentiem tika uzdots novērtēt apgalvojumu par pilsētas tēla esamību pilsētās. Aplūkojot 12.tabulu, redzam, ka tikai 25,3% respondentu pilnībā piekrīt, ka pilsētām ir izstrādāts savs tēls, drīzāk piekrīt – 45,3% respondentu, bet negatīva atbilde ir 26,7% respondentu. Ja mazajās pilsētās šim apgalvojumam pilnībā piekrīt tikai 8,0% respondentu, tad lielajās pilsētās – 50% un negatīvu atbildi (drīzāk nepiekrītu un pilnībā nepiekrītu) sniedzot attiecīgi 28,0% un 15,4% gadījumu.

Anketēšanas rezultāti parāda pārsteidzošu faktu – tikai 10,7% Latvijas pilsētu ir izstrādāta speciāla pilsētas mārketinga stratēģija (skatīt 17.tabulu). Protams, mārketinga aktivitātes tūrisma veicināšanā var tikt iekļautas arī tūrisma attīstības programmā, tomēr tas parāda pilsētu autoritāšu neizpratni vai nepietiekošu uzmanību šī aspekta nozīmīgumam tūristu piesaistīšanas veicināšanā.

13.tabula. Respondentu viedoklis par apgalvojumu „pilsētai ir īpašas vērtības, kas nav citām pilsētām un kādēļ pilsētu apmeklē tūristi”, %.

Pilnībā piekrītu

Drīzāk piekrītu

Drīzāk nepiekrītu

Pilnībā

nepiekrītu

Grūti pateikt /NA

Vidēji Latvijas pilsētās (n=75)

53,3

37,3

6,7

2,7

Pilsētās ar iedz. skaitu zem 5000 (n=25)

56,0

36,0

8,0

Pilsētās ar iedz. skaitu 5001-10000 (n=16)

50,0

43,7

6,3

Pilsētās ar iedz. skaitu 10001-25000 (n=8)

50,0

50,0

Pilsētās ar iedz. skaitu 25 001 un vairāk (n=26)

53,9

30,7

15,4

Avots: 2008.gada anketēšana.

13.tabulā redzam, ka 90,6% aptaujāto respondentu piekrīt (pilnībā piekrīt un drīzāk piekrīt) apgalvojamam, ka „pilsētai ir īpašas vērtības, kas nav citām pilsētām un kādēļ pilsētu apmeklē tūristi”. Šis rādītājs ir ļoti augsts un parāda pilsētu konkurētspējas faktoru tūristu piesaistīšanā, jo šīs īpašās vērtības ir tas, kas piesaista tūristus konkrētai pilsētai. Visās pilsētās dalījumā pēc iedzīvotāju skaita, šis rādītājs ir ļoti augsts – no 84,6% pilsētās ar iedzīvotāju skaitu virs 25 tūkst. līdz pat 100% pilsētās ar iedzīvotāju skaitu 10-25 tūkst.

14.tabula. Respondentu viedoklis par apgalvojumu „pilsēta ir tūristu iecienīta”, %.

Pilnībā piekrītu

Drīzāk piekrītu

Drīzāk nepiekrītu

Pilnībā

nepiekrītu

Grūti pateikt /NA

Vidēji Latvijas pilsētās (n=44)

31,8

38,6

13,6

9,0

6,8

Pilsētās ar iedz. skaitu zem 5000 (n=14)

28,7

35,6

14,3

21,4

Pilsētās ar iedz. skaitu 5001-10000 (n=10)

60,0

10,0

10,0

20,0

Pilsētās ar iedz. skaitu 10001-25000 (n=12)

50,0

25,0

16,7

8,3

Pilsētās ar iedz. skaitu 25 001 un vairāk (n=8)

50,0

37,5

12,5

Avots: 2007.gada anketēšana.

14.tabulā redzam, ka par apgalvojumu „pilsēta ir tūristu iecienīta” pozitīvu atbildi sniedz lielākā daļa jeb 70,4% Latvijas pilsētu pašvaldību tūrisma speciālistu un darbinieku. Tas parāda, ka 70,4% Latvijas pilsētu ir tūristu iecienītas un apmeklētas.

Aplūkojot respondentu viedokli par apgalvojumu pilsētu dalījumā pēc iedzīvotāju skaita, mazās pilsētas ir mazāk tūristu iecienītas (piekrīt 64,5% respondentu) nekā lielās pilsētas (piekrīt 87,5% respondentu). Tas nozīmē, ka mazajās pilsētās ir nepieciešamas lielākas reklāmas aktivitātes, kam piekrīt arī 96,0% mazo pilsētu (sīkāk skatīt 16.tabulu).

15.tabula. Respondentu viedoklis par apgalvojumu „pilsētā netiek pietiekošipiesaistīti tūristi”, %.

Pilnībā piekrītu

Drīzāk piekrītu

Drīzāk nepiekrītu

Pilnībā

nepiekrītu

Grūti pateikt/NA

Vidēji Latvijas pilsētās

13,6

34,1

36,4

11,4

4,5

Pilsētās ar iedz. skaitu zem 5000 (n=14)

14,3

35,6

28,7

7,1

14,3

Pilsētās ar iedz. skaitu 5001-10000 (n=10)

10,0

60,0

30,0

Pilsētās ar iedz. skaitu 10001-25000 (n=12)

16,7

25,0

41,6

16,7

Pilsētās ar iedz. skaitu 25 001 un vairāk (n=8)

12,5

12,5

50,0

25,0

Avots:2007.gada anketēšana.

Par apgalvojumam „Pilsētā netiek pietiekoši piesaistīti tūristi” (skatīt 15.tabulu) Latvijas pilsētu pašvaldību tūrisma speciālistu un darbinieku domas ir ļoti līdzīgas – „piekrīt” un „nepiekrīt” ir vienāds atbilžu daudzums.

Lielākas atšķirības tiek uzrādītās, aplūkojot respondentu viedokli par apgalvojumu pilsētu dalījumā pēc iedzīvotāju skaita, mazajās pilsētās respondenti piekrīt 49,9%, kamēr lielajās pilsētās apgalvojumam piekrīt tikai 25% respondentu. Visnegatīvāk situāciju savā pilsētā novērtē respondenti no pilsētām, kurās iedzīvotāju skaits ir no 5-10 tūkst., 70,0% gadījumu atbalstot apgalvojumu.

16.tabula. Respondentu viedoklis par apgalvojumu „pilsētai tūrisma veicināšanai ir obligāti nepieciešama reklāma, papildus jau esošajai”, %.

Pilnībā piekrītu

Drīzāk piekrītu

Drīzāk nepiekrītu

Pilnībā

nepiekrītu

Grūti pateikt /NA

Vidēji Latvijas pilsētās (n=75)

50,7

32,0

14,7

1,3

1,3

Pilsētās ar iedz. skaitu zem 5000 (n=25)

56,0

40,0

4,0

Pilsētās ar iedz. skaitu 5001-10000 (n=16)

43,7

43,7

6,3

6,3

Pilsētās ar iedz. skaitu 10001-25000 (n=8)

75,0

12,5

12,5

Pilsētās ar iedz. skaitu 25 001 un vairāk (n=26)

42,3

23,1

30,8

3,8

Avots: 2008.gada anketēšana.

Apgalvojumam par reklāmas nepieciešamību (16.tabula) 50,7% respondentu pilnībā piekrīt, ka Latvijas pilsētās tūrisma veicināšanai ir obligāti nepieciešama reklāma papildus esošajai, 32,0% šim apgalvojumam daļēji piekrīt, bet 16% respondentu ir snieguši negatīvuatbildi.

Pilsētās dalījumā pēc iedzīvotāju skaita papildus reklāmas nepieciešamībai piekrīt 96,0% respondentu no mazajām pilsētām, 87,4% no vidējām pilsētām, 87,5% no vidēji lielajām pilsētām un tikai 65,4% respondentu no lielajām pilsētām. Arī šī pagalvojuma novērtējums parāda, ka lielākās pilsētās ir mazāk nepieciešama to tūrisma piedāvājuma reklamēšana, salīdzinot ar mazajām pilsētām.

4.4. Tūrismu regulējošie normatīvie akti un politikas plānošanas dokumenti

Tūrisms ir viena no tām aktivitātēm, kuram nepieciešama plānošana un koordinēšana. Visaptverošā plānošanā tiek ņemti vērā ne tikai pieejamie tūrisma resursi pilsētā, organizācijas, bet arī kopējā valsts nozares politika un likumdošana. Tūrisma politika valstī Latvijā balstās uz ilgtermiņa politika plānošanas dokumentiem kā Nacionālais attīstības plāns 2007.-2013.gadam, vidējā termiņā – Latvijas nacionālā Lisabonas programmā 2005.-2008.gadam, specifiski tūrisma nozares attīstīšanai – Latvijas Tūrisma attīstības pamatnostādnēm 2004.-2008.gadam, Latvijas Tūrisma attīstības programmu 2006.-2008.gadam, bet īstermiņa – katru gadu tiek izstrādāts Latvijas Tūrisma attīstības rīcības plāns. Tūrisma nozares attīstību pilsētās lielā mērā ietekmē pilsētu attīstības plāni, tajos ietvertām vai atsevišķi izdalītām tūrisma un/vai mārketinga stratēģijām.

4.4.1. Nacionālais līmenis

Nacionālā līmenī tūrisma nozares attīstībai ir izstrādāti vairāki tūrisma nozares politikas plānošanas dokumenti – Latvijas Tūrisma attīstības pamatnostādnes 2004.-2008.gadam, Latvijas Tūrisma attīstības programma 2006.-2008.gadam, Latvijas Tūrisma attīstības rīcības plāns katram gadam. Protams, tūrisma nozari ietekmē arī citi valsts politikas plānošanas dokumenti. Nozares regulēšanai ir izstrādāti vairāki ar tūrismu saistīti un tūrismu ietekmējoši normatīvie akti.

Nacionālais attīstības plāns 2007.-2013.gadam (turpmāk – NAP) ir izstrādāts saskaņā ar Reģionālās attīstības likumu un apstiprināts Ministru Kabinetā (turpmāk – MK) 2006.gada 4.jūlijā. NAP mērķis ir sekmēt līdzsvarotu un ilgtspējīgu valsts attīstību un nodrošināt Latvijas konkurētspējas paaugstināšanu citu valstu vidū, kas balstīts uz ES dalībvalstu kopējo stratēģiju un Lisabonas programmu. NAP uzdevums ir koncentrēt sabiedrības uzmanību uz vienotu mērķi, nodrošinot darbību koordināciju un sabalansētību, finanšu līdzekļu mērķtiecīgu novirzīšanu valsts attīstības mērķu sasniegšanai un tam nepieciešamo priekšnosacījumu radīšanai (NAP 2006, ER). Tādēļ ļoti nozīmīga ir NAP nostādņu un izvirzīto priekšlikumu iestrāde citos plānošanas dokumentos, to savstarpējā sasaiste un finansējuma nodrošinājums. NAP tūrisma nozares veicināšanai ir izvirzītas sekojošas prioritātes: vietējā tūrisma attīstīšana, veidojot uz Latvijas vēstures, kultūras un dabas izzināšanu orientētus tūrisma produktus; dabas vides ilgtspējīgas izmantošanas iedzīvotāju atpūtai atbalstīšana un ekotūrisma sekmēšana, tūrisma pakalpojumu attīstīšana un pilnveidošana (NAP 2006, ER).

2005.gada 19.oktobrī MK apstiprināja Latvijas nacionālo Lisabonas programmu 2005.-2008.gadam, kas ir politikas plānošanas dokuments, kas parāda, ko Latvija vidēja termiņa periodā darīs mērķa – valsts izaugsmes un nodarbinātības veicināšana – sasniegšanai. Programma iezīmē piecus galvenos ekonomiskās politikas pamatvirzienus Lisabonas mērķu sasniegšanai Latvijā, un tie ir: makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšana; zināšanu un inovāciju stimulēšana; investīcijām un darbam labvēlīgas un piesaistošas vides veidošana; nodarbinātības veicināšana un izglītības un prasmju uzlabošana. Programmā uzņēmējdarbības vides uzlabošanas pasākumu ietvaros tiek uzsvērta labvēlīgu nosacījumu radīšana tūrisma un kultūras tūrisma produktu un pakalpojumu izveidei un attīstībai (EM 2005, ER).

Pamatnostādnes

Programma

Plāns

Informatīvie ziņojumi (atskaites)

2004. – 2008. gads

Vidējā termiņa plānošanas dokumenti

Īstermiņa plānošanas dokumenti

Latvijas Tūrisma attīstības pamatnostādnes 2004. – 2008. gadam

Latvijas Tūrisma attīstības programma

2006. – 2008.

gadam

Latvijas Tūrisma attīstības rīcības plāns 2008. gadam

Latvijas Tūrisma attīstības rīcības plāns 2007.gadam

Informatīvais ziņojums par tūrisma attīstību Latvijā 2007. gadā

Latvijas Tūrisma attīstības rīcības plāns 2006. gadam 

Informatīvais ziņojums par tūrisma attīstību Latvijā 2006.gadā

Latvijas Tūrisma attīstības rīcības plāns 2005. gadam

Informatīvais ziņojums par tūrisma attīstību 2005.gadā

Latvijas Tūrisma attīstības rīcības plāns 2004. gadam

Informatīvais ziņojums par tūrisma attīstību Latvijā 2004.gadā

8.attēls. Latvijas valsts tūrisma politikas plānošanas dokumenti

Avots: EM 2008b, ER.

Latvijā tūrisma nozares attīstībai ir izstrādāti sekojoši politikas plānošanas dokumenti (skatīt 8.attēlu), vidējā termiņa – Latvijas Tūrisma attīstības pamatnostādnes 2004. – 2008. gadam, Latvijas Tūrisma attīstības programma 2006. – 2008. gadam, īstermiņa – rīcības plāni katram gadam.

Latvijas Tūrisma attīstības pamatnostādņu 2004. – 2008. gadam (turpmāk – Pamatnostādnes) galvenais mērķis ir noteikt stratēģiskos virzienus tūrisma nozares ilgtspējīgai un konkurētspējīgai attīstībai, palielinot tūristu plūsmu un ienākumus no tūrisma, un kopumā veicinot Latvijas tautsaimniecības attīstību un iedzīvotāju sociālekonomisko labklājību. Pamatnostādnēs noteiktās Latvijas tūrisma attīstības politikas prioritātes ir vērstas uz ilgtspējīgu un efektīvu Latvijas tūrisma resursu izmantošanu, atbilstošas tūrisma infrastruktūras un modernas uzņēmējdarbības vides veidošanu reģionos un efektīvu Latvijas pozicionēšanu tūrisma mērķa tirgos. Latvijas Tūrisma attīstības programmas 2006. – 2008. gadam (turpmāk – Programma) mērķis ir nodrošināt tūrisma nozares pievienotās vērtības ikgadējo pieaugumu 10 %-15 % apmērā un tūrisma nozares īpatsvara IKP pieaugumu 20 % gadā (faktiskajās cenās). Kā Programmas apakšmērķi ir definēti sekojoši: veicināt Latvijas kā tūristu galamērķa atpazīstamību, palielinot Latvijas tūrisma tirgus daļu mūsu valsts tūrisma tirgū un panākot ceļotāju (tūristu) atkār­totu atgriešanos Latvijā; veicināt tūrisma komercdarbības attīstību, panākot līdzsvarotu un tūrisma pieprasījumam atbilstošu tūrisma infrastruktūras, tūrisma pakalpojumu un tūrisma produktu attīstību, kā arī veicināt sadarbības attīstību tūrisma jomā, panākot tūrisma nozares valsts institūciju, pašvaldību un sabiedrisko organizāciju kapacitātes uzla­bošanos. Latvijas Tūrisma attīstības rīcības plāns tiek izstrādāts katru gadu atbilstoši Pamatnostādnēs un Programmā noteiktajiem rīcības virzieniem. Tas ietver konkrētus pasākumus tūrisma attīstības veicināšanai, nosaka atbildīgās institūcijas, paredzamo finansējumu, izpildes termiņus un izpildes novērtēšanas rādītājus (EM 2008b, ER).

1998.gada 17.septembrī tika pieņemts Tūrisma likums, kura mērķis ir „radīt tiesisku pamatu tūrisma nozares attīstībai Latvijā, noteikt kārtību, kādā valsts pārvaldes iestādes, pašvaldības un komersanti darbojas tūrisma jomā, un aizsargāt tūristu intereses” (Latvijas Vēstnesis 2006, 2.pants, ER). Likumā definēta gan valdības, gan pašvaldību kompetence tūrisma nozares veicināšanā, definēti tūrisma pakalpojumu sniedzēji, to pienākumi. Kā augstākā iestāde tūrisma attīstības valsts politikas izstrādāšanā, organizēšanā un koordinēšanā likumā noteikta Ekonomikas ministrija. Tūrisma likumā definētie tūrisma nozares vieni no galvenajiem uzdevumiem ir brīvu un vienlīdzīgu iespēju nodrošināšana tūrismam, ekonomiskās efektivitātes celšana un jaunu darba vietu radīšana; vietējā tūrisma attīstības un tūrisma pakalpojumu eksporta veicināšana.

Ar tūrisma nozari saistītie MK noteikumi ir Ekonomikas ministrijas nolikums (2003), Tūrisma attīstības valsts aģentūras nolikums (2004), Latvijas tūrisma konsultatīvās padomes nolikums (2003), noteikumi par kompleksiem tūrisma pakalpojumiem, kas nosakakārtību, kādā sagatavo un īsteno kompleksu tūrisma pakalpojumu un sniedz informāciju klientam, kā arī komersanta un klienta tiesības un pienākumus un klienta samaksātās naudas drošības garantijas iemaksas kārtību, noteikumi par kompleksa tūrisma pakalpojuma sagatavošanas un īstenošanas kārtību, klientam sniedzamo informāciju un kompleksā tūrisma pakalpojuma sniedzēja un klienta tiesībām un pienākumiem (2007), noteikumi par tūrisma pakalpojuma sniedzēju datu bāzi (2006), kas nosaka kārtību, kādā izveido datu bāzi, kurā reģistrē komer­santus un saimnieciskās darbības veicējus, kuri sniedz tūrisma pakalpojumus. Šajā datu bāzē reģistrē gan fiziskas, gan juridiskas personas.

Papildus jau nosauktajiem normatīviem un politikas plānošanas dokumentiem, pastāv virkne citu dokumentu vides aizsardzības, teritorijas plānošanas un ilgspējīgas attīstības jomā, kas ir cieši saistīti ar tūrisma veicināšanu valstī. Piemēram, Nacionālajā vides politikas plānā 2004.- 2008. gadam noteikti sekojoši mērķi tūrisma attīstībā: nodrošināt tūrisma ilgtspējīgu attīstību, kas radītu nozarei papildus izaugsmes iespējas un ļautu pilnīgāk izmantot Latvijas tūrisma svarīgākos resursus; turpināt vides pārvaldības sistēmu ieviešanu tūrisma nozarē; ieviest videi draudzīgas tehnoloģijas tūrisma uzņēmumos; izglītot tūrisma nozares darbiniekus vides un dabas aizsardzības jautājumos. Vides aizsardzības likumā (2006) noteikti iedzīvotāju pienākumi vides aizsardzībā un dabas resursu izmantošanā, sabiedrības tiesības saņemt informāciju par vidi un piedalīties ar vides aizsardzību saistītu lēmumu pieņemšanā. Teritorijas plānošanas likuma (2002) mērķis ir veicināt ilgtspējīgu un līdzsvarotu attīstību valstī, izmantojot efektīvu teritorijas plānošanas sistēmu. Tajā ir noteikti teritorijas plānošanas principi, uzdevumi un plānošanas līmeņi un dokumenti, teritorijas plānojuma sabiedriskās apspriešanas finansēšana un organizēšana. MK noteikumi Nr. 883 „Vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas noteikumi” (2004) nosaka teritorijas plānojuma sastāvdaļas, tā izstrādes un sabiedriskās apspriešanas, spēkā stāšanās, grozīšanas, apturēšanas, likumības izvērtēšanas un ievērošanas pārraudzības kārtību vietējās pašvaldības līmenī.

Kā augsts risks veiksmīgai pilsētu tūrisma un tūrisma nozares attīstībai kopumā, minams fakts, ka no 2009.gada 1.janvāra vairākām tūrisma nozarē iesaistītajām uzņēmējdarbības formām tika krasi paaugstināta pievienotā vērtības nodokļa (PVN) likme no pieciem procentiem uz divdesmit vienu. Šāda netālredzīga rīcība ir pretrunā ar vairākiem nozares ilgtermiņa plānošanas dokumentiem (par atbalstu nozarei) un jau tuvākā nākotnē atsauksies uz vairāku sekundāro tūrisma objektu dzīvotspēju un turpmāko izaugsmi.

4.4.2. Reģionālais līmenis

Latvijā, papildus nacionālā līmeņa politikas plānošanas dokumentiem, pastāv arī reģionālās attīstības programmas. Saskaņā ar Reģionālo attīstības likumu, plānošanas reģiona attīstības programmu izstrādā katrā plānošanas reģionā, un tas ir vidēja termiņa (septiņi gadi) reģionālās politikas plānošanas dokuments, kurā noteiktas attiecīgā plānošanas reģiona attīstības prioritātes un ietverts konkrētu pasākumu kopums. Programmas izstrādā un īsteno saskaņā ar reģionālās politikas pamatnostādnēm, nacionālo plānojumu, nacionālo attīstības plānu un attiecīgā plānošanas reģiona teritorijas plānojumu, ievērojot plānošanas reģionā ietilpstošo pašvaldību attīstības programmas un plānojumus (Latvijas Vēstnesis 2008b, ER).

Reģionos ir izstrādātas sekojošas attīstības programmas – Rīgas reģiona attīstības programma 2005. – 2011.gadam, Zemgales plānošanas reģiona attīstības programma 2008. – 2014.gadam, Latgales attīstības plāns (2000), Vidzemes plānošanas reģiona attīstības programma (2007), kur tūrisms ir definēts kā viens no reģionu attīstības prioritārajiem virzieniem, kas sevī ietver tūrisma infrastruktūras attīstību, jaunu produktu un pakalpojumu izstrādi un mārketingu, aktīvā, lauku un kultūrvēsturiskā tūrisma attīstību.

Tūrisma likumā tūrisma attīstības nodrošināšanai ir noteikta valdības un pašvaldības līmeņa kompetence, bet reģionālā līmenī tā nav noteikta, tādēļ arī reģionālā līmenī tūrisma attīstības programmu izstrāde ir uz brīvprātības principa. Šobrīd reģionālajā līmenī tikai Vidzemē, atšķirībā no citiem Latvijas reģioniem, ir izstrādāta speciāla tūrisma veicināšanas stratēģija – biedrības „Vidzemes tūrisma asociācija”, Tūrisma attīstības valsts aģentūras Vidzemes biroja, kā arī Vidzemes pašvaldību tūrisma speciālisti un tūrisma informācijas centru vadītāji ir izstrādājuši Vidzemes tūrisma attīstības stratēģiju 2007.-2013.gadam, kas ir par pamatu papildus finansējuma piesaistei aktivitātēm, kas saistītas gan ar reģiona mārketingu, gan lai uzlabotu tūrisma infrastruktūru un pakalpojumu kvalitāti. Tajā ir definēti sagaidāmie rezultāti un plānotās aktivitātes 2007. – 2013. gadam. Vidzemes tūrisma attīstības stratēģijā ir izvirzīti sekojoši stratēģiskie mērķi Vidzemes reģionam: veicināt tūrisma nozares attīstību Vidzemes novadā, tādejādi uzlabojot ekonomiskās izaugsmes rādītājus; sekmēt tūrisma attīstībai labvēlīgu vides veidošanu Vidzemes novadā, veicinot iedzīvotāju patriotismu un viesmīlību, saglabājot un attīstot kultūrvēsturisko vidi un mantojumu, kā arī nodrošinot kvalitatīvus tūrisma pakalpojumus; veidot Vidzemi par atpazīstamu ceļojuma galamērķi Baltijas jūras reģiona valstīs (Vidzemes tūrisma asociācija 2007, ER).

4.4.3. Pilsētu līmenis

Tūrisma likums, likums “Par pašvaldībām”, Reģionālās attīstības likums un Teritorijas plānošanas likums norāda uz nepieciešamību pašvaldībām izstrādāt un apstiprināt teritorijas attīstības programmas un teritorijas plānojumus, nosakot tajos tūrisma attīstības perspektīvas, resursu piešķiršanu tūrisma attīstībai un tūrisma mārketingam attiecīgajā teritorijā u.tml.

Pilsētas mārketinga aktivitātes, par kurām tieši atbildīga pašvaldība, lielā mērā ietekmē tūrisma plūsmu pilsētā, un veido tās tēlu potenciālo investoru acīs. No pašvaldību administratīvāskapacitātes spējas tieši atkarīga arī uzņēmējdarbībai labvēlīgas vides nodrošināšana, radot uzņēmējdarbību motivējošus finanšu un regulatīvus politikas instrumentus (Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija 2008, 167.lpp, ER).

17.tabula. Tūrisma attīstības plānošana Latvijas pilsētās, %.

Vidēji Latvijas pilsētās

(n=75)

Pilsētās ar iedz. skaitu zem 5000 (n=25)

Pilsētās ar iedz. skaitu 5001-10000 (n=16)

Pilsētās ar iedz. skaitu 10001-25000 (n=8)

Pilsētās ar iedz. skaitu 25 001 un vairāk (n=26)

Jā, ir izstrādāta tūrisma attīstības stratēģija

34,7

32,0

37,5

48,0

Jā, ir izstrādāta pilsētas mārketinga stratēģija

10,7

18,8

19,2

Jā, notiek darbs pie tūrisma attīstības un/vai mārketinga stratēģijas izstrādes

22,7

28,0

18,8

25,0

19,2

Jā, notiek regulāras tūrismā iesaistīto pušu sanāksmes

29,4

36,0

50,0

12,5

15,4

Nē, šobrīd netiek plānota

4,0

4,0

12,5

3,8

Grūti pateikt/NA

18,7

12,0

12,5

50,0

19,2

Avots: 2008.gada anketēšana.

2008.gada anketēšana parāda (skatīt 17.tabulu), ka tikai 34,7% pilsētu ir izstrādāta pilsētas tūrisma attīstības stratēģija un tikai 10,7% mārketinga stratēģija, kas parāda, ka lielākajai daļai nav izstrādāta programma tūrismaaktivitāšu veicināšanai pilsētā. Šāda dokumenta neesamība neveicina tūrisma nozares attīstību pilsētā. Kā pozitīvs fakts minams, ka 22,7% pilsētu notiek darbs pie tūrisma attīstības un/vai mārketinga stratēģijas izstrādes, kas norāda uz pilsētu pašvaldību pārstāvju pozitīvu attieksmi par tūrisma plānošanas nepieciešamību.

29,4% Latvijas pilsētu notiek regulāras tūrismā iesaistīto pušu sanāksmes, visaugstākais rādītājs ir vidējās lielās pilsētās (50,0%) un mazajās pilsētās (36,0%), kas parāda, ka mazākās pilsētās sabiedrībai un tūrismā iesaistītajiem uzņēmējiem ir vieglāk iesaistīties plānošanas un lēmumu pieņemšanas procesos nekā lielākās pilsētās.

4.5. Tūrisma organizēšanā un vadīšanā iesaistītās puses

Saskaņā ar teoriju, tūrisma organizēšana un vadīšana sevī iekļauj četrus galvenos posmus: 1) plānošanu, kas iekļauj stratēģijas izstrādi, 2) attīstīšanu, kas iekļauj finansējuma iegūšanu un stratēģijas īstenošanu, 3) mārketingu un reklāmu, 4) tūristu pakalpojumu uzlabošanu (Law 1996). Šajā nodaļā tiks apskatīti šo posmu galvenie dalībnieki. Tā kā tūrisma nozare ir kompleksa un starpsektorāla nozare, tās attīstībā ir iesaistīts gan publiskais un privātais sektors, gan dažādu nozaru un līmeņu institūcijas. Katram no iesaistītajām pusēm ir būtiska loma efektīvas tūrisma nozares darbības nodrošināšanā, un to kompetenci, atbildību un uzdevumus tūrismā nosaka Tūrisma likums u.c. likumi, Ministru kabineta noteikumi.

4.5.1. Nacionālais līmenis

Nacionālajā līmenī tūrisma valsts politikas veidošanas un īstenošanas procesos savas kompetences un budžeta ietvaros piedalās dažādas valsts institūcijas – Latvijas Republikas Ekonomikas, Reģionālā attīstības un pašvaldības lietu, Ārlietu, Satiksmes, Vides u.c. ministrijas, Centrālā statistikas pārvalde, Tūrisma attīstības valsts aģentūra, Latvijas Institūts, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, Latvijas Banka.

Tūrisma nozares vadošā (augstākā) iestāde ir Ekonomikas ministrija (EM), kuras galvenie uzdevumi tūrisma jomā ir šādi: izstrādāt tūrisma attīstības valsts politiku, organizēt un koordinēt tās īstenošanu; izstrādāt likumprojektus un normatīvo aktu projektus; pārstāvēt valsts intereses tūrisma nozarē; plānot valsts atbalstu tūrisma nozarei; sagatavot un īstenot starptautiskos nolīgumus par sadarbību tūrisma jomā, kā arī koordinēt starptautisku projektu izstrādāšanu. EM kompetenci, funkcijas un uzdevumus tūrisma jomā nosaka Tūrisma likums, ministrijas nolikums, kā arī citas tiesību normas. Tūrisma attīstības valsts politiku īsteno EM pārraudzībā esošā Tūrisma attīstības valsts aģentūra (TAVA), kuras galvenās funkcijas, saskaņā ar Tūrisma likumu, ir: popularizēt ārvalstīs tūrisma iespējas Latvijā; organizēt to komersantu piedalīšanos starptautiskajos gadatirgos, kuri sniedz tūrisma pakalpojumus; piesaistīt privāto un nevalstisko organizāciju finanšu līdzekļus tūrisma attīstībai; veidot un uzturēt Latvijas tūrisma informācijas datu bāzi; veidot ārvalstīs un Latvijā tūrisma informācijas birojus, kas ir TAVA struktūrvienības; veikt vietējā un starptautiskā tūrisma tirgus izpēti; Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izveidot datu bāzi, kurā reģistrē tos komersantus un saimnieciskās darbības veicējus, kuri sniedz tūrisma pakalpojumus.

Papildus valsts institūcijām darbojas vairākas tūrisma asociācijas, kas nacionālā līmenī pārstāv ieinteresētos ar tūrisma nozari saistītos uzņēmumus, organizācijas, sabiedrības locekļus.

Tūrisma un ar tūrisma nozari saistītās asociācijas nacionālā, reģionālā vai vietējā līmenī apvieno ieinteresētos tūrisma un citus uzņēmumus, organizācijas, sabiedrības locekļus, lai koordinētu to darbību un aizstāvētu biedru intereses noteiktu tūrisma attīstības mērķu sasniegšanai, tās aktīvi piedalās nozares politikas veidošanā un īstenošanā, t.sk. normatīvo aktu noteiktajā kārtībā pilnvaro savus pārstāvjus darbam Latvijas tūrisma konsultatīvajā padomē, un pārstāv Latvijas tūrisma nozares sektorus radniecīgās starptautiskās asociācijās.

Nacionālā līmenī darbojas sekojošas profesionālās tūrisma un ar tūrisma nozari saistītās asociācijas: „e-Tūrisma asociācija, Latvijas Ekotūrisma savienība, Latvijas Jaunatnes tūrisma mītņu asociācija “Apceļo Latviju”, Latvijas Kempingu asociācija, Latvijas Lauku tūrisma asociācija “Lauku ceļotājs”, Latvijas Profesionālo gidu asociācija, Latvijas Tūrisma aģentu asociācija, Latvijas Tūrisma gidu asociācija, Latvijas Tūrisma informācijas organizāciju asociācija “LATTŪRINFO”, Latvijas Tūrisma izglītības asociācija, Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācija, kā arī citas ar tūrismu saistītas organizācijas – Latvijas Pašvaldību savienība, Latvijas Lielo pilsētu asociācija, Latvijas Muzeju asociācija, Latvijas Piļu un muižu asociācija, biedrība “Iedvesmas Rīga”, Latvijas Spēļu biznesa asociācija, Latvijas Starptautisko autopārvadātāju asociācija, Latvijas Kurortoloģijas asociācija” (TAVA 2006, 43.lpp, ER).

4.5.2. Reģionālais līmenis

Reģionālās līmenī darbojas vairākas reģionālās tūrisma asociācijas – Kurzemes tūrisma asociācija, Latgales reģiona tūrisma asociācija “Ezerzeme”, Vidzemes tūrisma asociācija, Zemgales tūrisma attīstības biedrība, plānošanas reģionu attīstības padomes un aģentūras, tūrisma informācijas biroji.

Reģionālās tūrisma asociācijas dibinātas ar mērķi apvienot vienā organizācijā juridiskas personas, kas darbojas konkrētā reģiona tūrisma nozarē, lai kopīgiem spēkiem veidotu tūrisma attīstībai labvēlīgu vidi, pārstāvētu reģiona tūrisma intereses valstiskā un starptautiskā līmenī, kā arī piesaistītu tūrisma attīstībai dažādu ārvalstu fondu un projektu līdzekļus. Asociāciju dibinātāji un biedri ir tūrisma profesionāļi, uzņēmēji, vietējās pašvaldības un citas ar tūrismu saistītas organizācijas. To galvenās darbības jomas ir saistītas ar asociācijas biedru interešu pārstāvēšana valsts, pašvaldību iestādēs un nevalstiskajās organizācijās, kā arī ārvalstu institūcijās; tūristiem pievilcīga reģiona tēla veidošanu un uzturēšanu, reģiona tūrisma produkta mārketingu Latvijā un ārvalstīs,kā arī ar  reģiona tūrisma produktu identificēšanu, izveidi un attīstību un mazo un vidējo tūrisma uzņēmumu attīstības veicināšanu.

Saskaņā ar Reģionālo attīstības likumu, Latvijā ir pieci plānošanas reģioni – Kurzemes, Latgales, Rīgas, Vidzemes un Zemgales plānošanas reģions. Reģions ir atvasināta publiska persona, kas ar tās lēmējorgāna – plānošanas reģiona attīstības padomes un izpildinstitūciju (administrācijas) starpniecību nodrošina reģiona attīstības plānošanu, koordināciju, pašvaldību un citu valsts pārvaldes iestāžu sadarbību. Attīstības padome ir plānošanas reģionā ietilpstošo pašvaldību priekšsēdētāju kopsapulcē ievēlēta koleģiāla institūcija, kurai viens no galvenajiem uzdevumiem ir plānošanas reģiona attīstības programmas apstiprināšana (Latvijas Vēstnesis 2008b, ER). Plānošanas reģiona attīstības padomes atsevišķu pārvaldes uzdevumu veikšanai deleģē reģionālajām attīstības aģentūrām, piemēram, Vidzemes attīstības aģentūrai, Latgales reģiona attīstības aģentūrai, Kurzemes reģiona attīstības aģentūrai, Zemgales attīstības aģentūrai (2007. gada 23.janvārī tiek reorganizēta un izveidota plānošanas reģiona administrācija), Rīgas reģiona attīstības aģentūrai. To galvenie uzdevumi ir plānot, veicināt un realizēt visa plānošanas reģiona līdzsvarotu un ilgspējīgu attīstību, izstrādājot plānošanas reģiona attīstības stratēģiju, programmu un plānu; izstrādāt, koordinēt un ieviest plānošanas reģiona pašvaldību kopīgos projektus; sekmēt uzņēmējdarbības attīstību un īstenot starptautisko un vietējo investīciju piesaistīšanu reģionam; sekmēt sabiedriskā un privātā sektora un citu struktūru sadarbību u.tml.

Vēl reģionālajā līmenī darbojas TAVA Latvijas tūrisma biroji četros Latvijas reģionos – Kurzemē, Latgalē, Vidzemē, Zemgalē, un to galvenie uzdevumi ir veicināt informācijas apmaiņu starp TAVA un reģioniem, aktualizēt informāciju Latvijas tūrisma valsts portālā par tūrisma vietām, objektiem, produktiem un pakalpojumiem reģionos, lai uzturētu aktualizētu informāciju par tūrisma iespējām reģionos.

4.5.3. Pilsētu līmenis

Pilsētu līmenī tūrisma jomā ir iesaistīti vairāki dalībnieki. Tās ir pašvaldības, tūrisma informācijas centri un tūrisma informācijas punkti, uzņēmēji, nevalstiskās organizācijas un arī vietējā sabiedrība.

Pašvaldībām ir nozīmīga loma tūrisma attīstīšanā pilsētā. Saskaņā ar Tūrisma likumu un likumu „Par pašvaldībām”, tās ir atbildīgas par attīstības plānu un teritorijas plānojumu izstrādi, tūrisma attīstības perspektīvas noteikšanu, resursu un pasākumu tūrisma attīstībai nodrošināšanā, tūrisma mārketingu attiecīgajā teritorijā, tūrisma objektu aizsardzību un to izmantošanas nodrošinājumu tūrisma mērķiem, dalību tūrisma informācijas centru, punktu un stendu izveidē un finansēšanā (Latvijas Vēstnesis 2006, ER). Pašvaldībām ir arī citas, netiešas funkcijas, kas ietekmē tūrisma attīstību un tūristu apmierinātību pilsētā, piemēram, sabiedriskā transporta pieejamības nodrošināšana, apkārtējās vides apsaimniekošana un sakopšana.

Svarīga tūrisma infrastruktūras sastāvdaļa ir tūrisma informācijas centri (turpmāk – TIC). TIC ir ne tikai viens no galvenajiem informācijas sniedzējiem tūristiem par pieejamiem tūrisma notikumiem, pakalpojumiem un objektiem pilsētā, bet arī šī piedāvājuma reklamētājs, tādēļ TIC ir liela nozīme tūrisma produktu attīstības, organizatorisko jautājumu risināšanas, informācijas izplatīšanas, reklāmas, kā arī sadarbības ar citiem rajoniem veicināšanas jomā. Latvijā TIC pamatā darbojas pilsētu un rajonu līmeņos (vidēji – divi katrā rajonā), daži TIC darbojas jaunizveidoto novadu līmenī, kā arī tajos pagastos, kuri ir iecienīti atsevišķu nozīmīgu tūrisma objektu dēļ. Lielākā daļa TIC Latvijā ir pašvaldību struktūrvienības (67%), vai nu rajona padomes vai pilsētas domes attīstībasvai tūrisma departamentu tiešā pakļautībā esošas vienības, vai arī kādas citas struktūrvienības apakšstruktūra, piemēram, pilsētu bibliotēku, muzeju struktūrvienības (EM 2006, ER).

Tūrisma attīstība nav iespējama bez privātā sektora aktīvas līdzdalības. Valsts un vietējā pašvaldība var radīt dažādus priekšnosacījumus veiksmīgai tūrisma attīstībai, bet privātais sektors jeb uzņēmēji ir tie, kas nodrošina tūristus ar dažādiem pakalpojumiem, sākot no transporta, ēdināšanas, naktsmītnēm, gan ar dažādām izklaides un arī kultūras iespējām. Saskaņā ar Tūrisma likumu, galvenie pienākumi tūrisma jomā strādājošiem uzņēmumiem ir: savā darbībā ievērot Tūrisma likumu un citus normatīvos aktus, kā arī tūrisma valsts politiku un stratēģiju; nodrošināt un uzturēt augstu tūrisma pakalpojumu kvalitāti; sniegt Centrālai statistikas pārvaldei un citām institūcijām pēc to pieprasījuma precīzus un patiesus datus un informāciju par savu darbību; dot ieguldījumu kopīgā Latvijas tūrisma mārketingā; tieši vai caur asociācijām piedalīties nozares politikas veidošanā un īstenošanā.

Vietējo sabiedrību tūrisms un tūristu pieplūdums pilsētā ietekmē vistiešāk, skatoties no cenu celšanās, kultūru mijiedarbības un ekonomiskā viedokļa, jo vietējā sabiedrība izmanto tos pašus tūrisma pakalpojumus ko tūristi, piemēram, kultūras pasākuma vai restorāna apmeklējums, uzturas tajās pašās pilsētas izklaides vietās un strādā tūristu apkalpojošajās nozarēs. Viena no sabiedrības līdzdalības formām dažādu lēmumu pieņemšanas procesos ir dalība nevalstiskajās organizācijas (turpmāk – NVO), kuras var tikt iesaistītas aktuālu tūrisma nozares attīstības jautājumu risināšanā, kā arī atsevišķās darba grupās, kas izstrādā tūrisma politikas plānošanas dokumentu un normatīvo aktu projektus. Vienlaikus tūrisma nozares NVO aktīvi iesaistās nozares pārstāvju informēšanā par aktivitātēm un nozarei saistošajiem pieņemtajiem lēmumiem EM, ES institūcijās.

18.tabula. Tūrisma attīstības plānošanā iesaistītie sektori, %.

Vidēji Latvijas pilsētās

(n=75)

Pilsētās ar iedz. skaitu zem 5000 (n=25)

Pilsētās ar iedz. skaitu 5001-10000 (n=16)

Pilsētās ar iedz. skaitu 10001-25000 (n=8)

Pilsētās ar iedz. skaitu 25 001 un vairāk (n=26)

Publiskais sektors

78,7

76,0

93,8

62,5

76,9

Privātais sektors

61,3

56,0

75,0

75,0

53,8

Nevalstiskās organizācijas, sabiedrība

41,3

44,0

50,0

37,5

34,6

Grūti pateikt/NA

1,3

8,0

11,5

Avots: 2008.gada anketēšana.

Saskaņā ar 2008.gadā veikto anketēšanu, 78,7% Latvijas pilsētu tūrisma plānošanā ir iesaistīts publiskais sektors, 61,3% – privātais sektors un tikai 41,3% NVO un sabiedrība.

Salīdzinot mazās pilsētas ar lielajām, dati ir ļoti līdzīgi, mazajās pilsētās publiskais sektors tiek iesaistīts 76,0%, lielajās – 76,9%, privātais 56,0% un attiecīgi 53,8%, tikai mazajās pilsētās nevalstiskais sektors tiek iesaistīts par 9,4 procentpunktiem vairāk – attiecīgi 44,0% mazajās un 34,6% lielajās pilsētās.

Visaugstākā gan publiskā, gan privātā sektora iesaistīšana tūrisma plānošanā notiek vidējās pilsētās (pilsētās ar iedzīvotāju skaitu 5-10 tūkst.), attiecīgi 75,0% un 93,8%, kamēr privātais sektors tiek iesaistīts mazajās pilsētās attiecīgi – tikai 56,0% un lielajās pilsētās – 53,8%. Arī nevalstisko sektoru visvairāk plānošanā iesaista (50,0%) vidējās pilsētās.

19.tabula. Respondentu viedoklis par apgalvojumu „pašvaldībai ir lielāka nozīme tūrisma attīstīšanā nekā privātajiem uzņēmējiem”.

Pilnībā piekrītu

Drīzāk piekrītu

Drīzāk nepiekrītu

Pilnībā nepiekrītu

Grūti pateikt /NA

Vidēji Latvijas pilsētās (n=44)

15,9

29,6

38,6

9,1

6,8

Pilsētās ar iedz. skaitu zem 5000 (n=14)

35,6

35,6

28,7

Pilsētās ar iedz. skaitu 5001-10000 (n=10)

10,0

20,0

60,0

10,0

Pilsētās ar iedz. skaitu 10001-25000 (n=12)

25,0

41,7

8,3

25,0

Pilsētās ar iedz. skaitu 25 001 un vairāk (n=8)

12,5

37,5

25,0

25,0

Avots: 2007.gada anketēšana.

Apgalvojumam „pašvaldībai ir lielāka nozīme tūrisma attīstīšanā nekā privātajiem uzņēmējiem” (skatīt 19.tabulu) 15,9% pilnībā piekrīt, 29,6% drīzāk piekrīt, bet 47,7% Latvijas pilsētu pašvaldību tūrisma speciālistu un darbinieku ir uzrādījuši negatīvu atbildi (drīzāk nepiekrīt un pilnībā nepiekrīt).

Respondentu viedoklis par apgalvojumu pilsētu dalījumā pēc iedzīvotāju skaita ir krasi atšķirīgs: mazajās pilsētās respondenti pilnībā piekrīt 35,6% un drīzāk piekrīt 35,6% (kopā 71,2%) gadījumu; vidējās pilsētās pozitīva atbilde ir 30% gadījumu; vidēji lielās pilsētās – tikai 25%, bet lielajās pilsētās apgalvojumam piekrīt 50% gadījumu. No tā secinām, ka mazajās pilsētās, kur bieži vien nav attīstīta uzņēmējdarbība, respondenti uzskata, ka pašvaldībai ir jāuzņemas lielāka loma tūrisma veicināšanā nekā uzņēmējiem.

20.tabula. Sadarbības novērtējums starp privāto un publisko sektoru tūrisma plānošanā Latvijas pilsētās,%.

Vidēji Latvijas pilsētās

(n=75)

Pilsētās ar iedz. skaitu zem 5000 (n=25)

Pilsētās ar iedz. skaitu 5001-10000 (n=16)

Pilsētās ar iedz. skaitu 10001-25000 (n=8)

Pilsētās ar iedz. skaitu 25 001 un vairāk (n=26)

Pozitīvi

37,3

32,0

31,2

50,0

42,3

Neitrāli

33,3

40,0

37,5

25,0

26,9

Negatīvi

28,0

16,0

6,3

7,7

Grūti pateikt/NA

20,0

12,0

25,0

25,0

23,1

Avots: 2008.gada anketēšana.

37,3% respondentu sadarbību starp privāto un publisko sektoru novērtē pozitīvi, neitrāli – 33,3%, savukārt – negatīvi 28,0%. Kā galvenie iemesli negatīvam sadarbības vērtējumam tiek minēti fakti, trūkst komunikācijas starp privāto un publisko sektoru, ka sanāksmes par tūrisma attīstību notiek neregulāri un ļoti reti, ka vairākums uzņēmēju ir pasīvi, privātaissektors nevēlas sadarbību, ka sadarbība starp publisko un privāto sektoru bieži vien tikai vadības līmenī, savukārt uzņēmēji uzskata, ka trūkst iniciatīvas no pašvaldības puses. Kā redzams, vispozitīvāk privātā un publiskā sektora sadarbību vērtē vidējās pilsētās, kur iedzīvotāju skaits ir 10-25 tūkst. iedzīvotāju (50%) un lielās pilsētās, kur iedzīvotāju skaits ir virs 25 tūkst. (42,3%).

21.tabula. Sadarbības novērtējums starp sabiedrību un publisko sektoru tūrisma plānošanā Latvijas pilsētās,%.

Vidēji

Latvijas pilsētās

(n=75)

Pilsētās ar iedz. skaitu zem 5000 (n=25)

Pilsētās ar iedz. skaitu 5001-10000 (n=16)

Pilsētās ar iedz. skaitu 10001-25000 (n=8)

Pilsētās ar iedz. skaitu 25 001 un vairāk (n=26)

Pozitīvi

30,7

36,0

18,8

50,0

26,9

Neitrāli

45,3

48,0

43,8

37,5

46,1

Negatīvi

8,0

12,0

6,2

7,7

Grūti pateikt/NA

16,0

4,0

31,2

12,5

19,3

Avots: 2008.gada anketēšana.

Novērtējot sadarbību starp sabiedrību un publisko sektoru tūrisma plānošanā pilsētā (skatīt 14.tabulu), respondentu viedoklis bija neitrāls 45,3% gadījumu, 30,7% – pozitīvs un tikai 8,0% negatīvs. Ņemot vērā, ka tikai 41,3% respondenti uzskata, ka tūrisma plānošanā tiek iesaistīta sabiedrība un NVO (salīdzinoši publiskais sektors – 78,7% un privātais sektors – 61,3%), tikai 8,0% šādu sadarbību vērtē negatīvi, minot iemeslus, ka plānošana kā tāda attiecībā uz tūrismu gandrīz nenotiek, ka vairākumā gadījumu tiek pieņemti vienpersoniski publiskā sektora lēmumi, ka sadarbība ir nepietiekoša un nedod vēlamos rezultātus, kā arī sabiedrības intereses neizrādīšana plānu izstrādes laikā, bet, kad ir pieņemti, sabiedrība iebilst, ka tie nav labi. Visnegatīvāk (12,0%) šo sadarbību vērtē mazajās pilsētās, bet vispozitīvāk – vidēji lielās pilsētās (50,0%).

4.6. Pilsētu tūrisma attīstības novērtējumsun to kavējošie faktori

22.tabula. Pilsētu tūrisma attīstības novērtējums Latvijas pilsētās pēc iedzīvotāju skaita, %.

Ļoti labi

Sekmīgi

Viduvēji

Vāji

Vidēji Latvijas pilsētās (n=75)

12,0

42,7

37,3

8,0

Pilsētās ar iedz. skaitu zem 5000 (n=25)

44,0

44,0

12,0

Pilsētās ar iedz. skaitu 5001-10000 (n=16)

43,8

50,0

6,2

Pilsētās ar iedz. skaitu 10001-25000 (n=8)

50,0

25,0

25,0

Pilsētās ar iedz. skaitu 25 001 un vairāk (n=26)

34,6

38,5

26,9

Avots: 2008.gada anketēšana.

Aplūkojot, kā respondenti novērtējuši pilsētu tūrisma attīstību savās pilsētās (22.tabula), redzam, ka lielākā daļa Latvijas pilsētu tūrisma attīstību vērtē pozitīvi. Novērtējumā parādās tendence – jo lielāka pilsēta, jo pozitīvāks pilsētu tūrisma novērtējums attiecīgajā pilsētā. To pierāda arī fakts, ka tikai lielo pilsētu pārstāvji uzskata, ka viņu pilsētā pilsētu tūrisms attīstās ļoti labi (34,6%), pārējās pilsētās ļoti labi pilsētu tūrisma attīstība nav novērtēta vispār. Tas ir negatīvs faktors, jo parāda mazo un vidējo pilsētu nespēju attīstīt tūrismu un piesaistīt tūristus, kā lielajās pilsētās. Pilsētu tūrisma attīstību kā vāju vērtē vidēji 8,0% Latvijas pilsētu, bet visnegatīvāk tūrisma attīstību savā pilsētā vērtēvidēji lielās pilsētas (25,0%), bet lielās pilsētas vispār nav uzrādījušas negatīvu vērtējumu.

23.tabula. Pilsētu tūrisma attīstības novērtējums dažādos līmeņos, %.

Ļoti labi

Sekmīgi

Viduvēji

Vāji

Latvijas pilsētās

12,0

42,7

37,3

8,0

Latvijas rajonos

4,0

44,0

42,7

9,3

Latvijas reģionos

10,7

61,3

25,3

2,7

Valstī

5,3

53,3

37,4

4,0

Starptautiskā līmenī

9,3

48,0

30,7

12,0

Avots: 2008.gada anketēšana.

Tikai 12,0% respondentu uzskata, ka Latvijas pilsētās pilsētu tūrisms attīstās ļoti labi, 42,7% uzskata, ka sekmīgi, 37,3% – viduvēji, bet 8,0%, ka vāji. 4,0% respondentu uzskata, ka Latvijas rajonos pilsētu tūrisms attīstās ļoti labi, 44,0% uzskata, ka sekmīgi, 42,7% – viduvēji, bet 9,3,0%, ka vāji. Pilsētu tūrisma attīstības novērtējums reģionos ir vispozitīvāk novērtēts no visiem līmeņiem – 61,3% respondentu to vērtējuši kā sekmīgu un tikai 2,7% kā vāju. Pilsētu tūrismu attīstību kā sekmīgu valstī novērtējuši 53,3% respondentu, starptautiskā līmenī – 48,0%.

24.tabula. Faktori, kas kavē tūrisma attīstību Latvijas pilsētās, %.

Vidēji Latvijas pilsētās

Pilsētās ar iedz. skaitu zem 5000 (n=14)

Pilsētās ar iedz. skaitu 5001-10000 (n=10)

Pilsētās ar iedz. skaitu 10001-25000 (n=12)

Pilsētās ar iedz. skaitu 25 001 un vairāk (n=8)

Tūristu piesaistes un izklaides elementu trūkums

18,6

23,9

21,4

15,6

9,5

Tūrisma infrastruktūras trūkums

17,9

19,0

17,9

12,5

23,8

Tūrisma informācijas trūkums

0,8

2,4

Uzņēmēju iniciatīvas trūkums

22,8

19,0

17,9

28,2

28,5

Pašvaldības iniciatīvas trūkums

8,9

2,4

10,7

15,6

9,5

Pilsētas negatīvais tēls

0,8

4,8

Pilsētas tēla neesamība

4,9

2,4

10,7

3,1

4,8

Tūrisma stratēģijas neesamība

10,6

11,9

10,7

12,5

4,8

Pilsētas neatpazīstamība

4,1

7,1

3,6

4,8

Iedzīvotāju trūkums/pilsētas „nedzīvīgums”

6,5

7,1

7,1

9,4

Cits

4,1

4,8

3,1

9,5

Avots: 2007.gada anketēšana.

Pēc Latvijas pilsētu pašvaldību darbinieku domām, nozīmīgākie faktori, kas kavē tūrisma attīstību Latvijas pilsētās (skatīt 24.tabulu) ir: uzņēmēju iniciatīvas trūkums (22,8%), tūristu piesaistes un izklaides elementu trūkums (18,6%), tūrisma infrastruktūras trūkums (17,9%), kā arī tūrisma stratēģiju neesamība (10,6%). Aplūkojot tūrisma attīstību kavējošos faktorus pilsētās dalījumā pēc iedzīvotāju skaita, tie praktiski neatšķiras, izņemot lielajās pilsētās tūristu piesaistes un izklaides elementu trūkums ir samērā mazsvarīgs (9,5%), salīdzinoši mazajās tas ir pats nozīmīgākais faktors, sastādot 23, 9%.

5. Pilsētu tūrisma perspektīva Latvijas pilsētās

Lai sasniegtu darba mērķi, nepieciešams analizēt pieejamos un pētījuma gaitā iegūtos datus, kas ļautu novērtēt pilsētu tūrisma perspektīvu Latvijas pilsētās, kā arī sniegt ieteikumus un priekšlikumus pilsētu tūrisma situācijas un perspektīvas uzlabošanai. Ņemot vērā Latvijas specifiku, īpaša uzmanība tiek pievērsta pilsētām, kurās iedzīvotāju skaits ir zem 5 tūkstošiem (52% Latvijas pilsētu) un pilsētām, kurās iedzīvotāju skaits ir no 5-10 tūkstošiem (20,7%), kas ir skaitliskā vairākumā un kurām ir ierobežotāki resursi, salīdzinot ar lielākām pilsētām. Šajā nodaļā tiks noteikts šo un arī pārējo Latvijas pilsētu iespējamais potenciāls tieši tūristu piesaistes un pilsētu tūrisma attīstības jomā.

Situācija Latvijā pilsētu tūrisma kontekstā tiks analizēta, strukturējot analīzi pilsētas dalot pēc to iedzīvotāju skaita, attiecīgi iedalot tās – mazās pilsētās (ar iedzīvotāju skaitu zem 5 tūkstošiem), vidējās pilsētās (ar iedzīvotāju skaitu no 5-10 tūkstošiem), vidēji lielās pilsētās (ar iedzīvotāju skaitu no 10-25 tūkstošiem) un lielās pilsētās (ar iedzīvotāju skaitu virs 25 tūkstošiem). Tā kā aprakstot datus par katru no uzdotajiem jautājumiem, darba iepriekšējās nodaļās pilsētas jau lielākā daļa ir tikušas salīdzinātas attiecīgā jautājuma ietvaros, tad šajā darba nodaļā analīze tiek strukturēta par katru no minētajiem pilsētu tipiem atsevišķi. Par pamatu pilsētu tipa potenciāla un perspektīvas analīzei tiek izmantots darba pirmajās daļās aprakstītā Jansenas -Verbekes tūristu piesaistes elementu hierarhija un Pīrsa kompleksā ietvara aplūkoto jomu definējums.

5.1. Mazās pilsētas

Pasaules prakse liecina, ka tik mazām pilsētām, kādas tās definētas šī darba ietvaros, ir ļoti grūti radīt starptautiska līmeņa tūristu pieprasījumu, ja vien šādās mazās pilsētās nav kādasīpašas vēsturiskās tradīcijas vai dabas ainavas, kas liek šo pilsētu apmeklēt tieši konkrētās unikalitātes dēļ. Vienlaikus tas nenozīmē, ka mazajām pilsētām piesaistīt tūristus, tai skaitā, arī starptautiskos tūristus, ir neiespējami. Tomēr tas nozīmē, ka mazajām pilsētām ir daudz vairāk resursu un aktivitāšu jāvelta tieši tūrisma pieprasījuma veicināšanā, pozicionējot sevi vai radot kādu īpašu piedāvājumu, kas ieinteresētu tūristus apmeklēt tieši šīs pilsētas.

Apskatot datus, kas raksturo ārzemju ceļotājus (2. un 3.tabula), redzams, ka gan 2006.gadā, gan 2007.gadā vidējais ceļojuma ilgums ir samērā neilgs (1,4 diennaktis 2007.gadā), kā arī lielākais vairums, t.i., vairāk kā divas trešdaļas ārzemju ceļotāju 2007.gadā Latvijas teritorijā nav nakšņojuši. Šie ir divi rādītāji, kas ļoti stipri ietekmē tūrisma perspektīvu visās pilsētās, tai skaitā, arī mazajās pilsētās, tomēr vienlaikus šos divus rādītājus, sevišķi mazajām pilsētām, ir gandrīz neiespējami ietekmēt, jo mazajās pilsētās bieži vien ir ierobežoti tūristu piesaistes elementi, lai tūristus noturētu pilsētā ilgāk kā vienu dienu. Tādēļ, lai palielinātu tieši starptautisko pieprasījumu pēc mazajām pilsētām, īpaši nozīme ir valsts līmeņa plānošanas un mārketinga aktivitātēm, kas veicinātu Latvijas pilsētu, tai skaitā, arī mazo pilsētu atpazīstamību starptautiskā līmenī.

Tomēr tas, ka tūristu pieprasījums pamazām pieaug arī mazajās pilsētās (5.tabula), liecina fakts, ka lielākā daļa pašu pilsētu iedzīvotāju uzskata, ka pilsētā tūristu skaits katru gadu palielinās. Šādam uzskatam pilnībā piekrīt un drīzāk piekrīt trīs ceturtdaļas aptaujāto respondentu mazajās pilsētās. Sniegtās atbildes liecina, ka pilsētu tūrisma pieprasījums (kaut arī, iespējams, niecīgs, salīdzinot ar lielajām pilsētām) mazajās pilsētās pastāv un ka vērojama arī tendence tā pieaugumam.

Iepriekš jau tika minēta valsts līmeņa aktivitāšu nozīme starptautiskā tūristu pieprasījuma ietekmēšanā, tomēr nereti izšķirošais, motivējošais elements tūristu apmeklējumiem ir katras konkrētās pilsētas piesaistes objektu esamība jeb tūrisma piedāvājums. Tādēļ, lai izdarītu secinājumus par pilsētu perspektīvu pilsētu tūrisma kontekstā, kā arī sniegtu priekšlikumus pilsētu tūrisma iespēju uzlabošanai, nepieciešams apzināt, kāds ir pašreizējais pilsētu tūrisma piedāvājums, kā arī to, kādi piesaistes faktori ir nozīmīgi tūristu piesaistīšanā.

Kā norāda respondenti (6.tabula), šobrīd tūristu piesaistīšanā mazajās Latvijas pilsētās izšķirošo lomu spēlē tieši tūrisma informācijas un transporta pieejamība. Mazajām pilsētām ir svarīgi, lai potenciālais apmeklētājs vispār uzzinātu par tūrisma un brīvā laika pavadīšanas iespējām šajās pilsētās, un, lai potenciālajam tūristam būtu dota iespēja ērtāk (un arī lētāk) nokļūt iecerētajā galamērķī. Kā nākamo nozīmīgāko faktoru tūristu piesaistīšanā mazajās pilsētās respondenti norāda ēdināšanas un nakšņošanas iespējas un arī pilsētas fiziskās iezīmes vidi, kas ietver pilsētā esošās vēsturiskās ielas, interesantas ēkas, baznīcas, parki un zaļās zonas, osta, pludmale u.tml. Tas nozīmē, ka šobrīd mazajās pilsētās tūristu piesaistīšanā galveno lomu ieņem tieši sekundārieobjekti un papildus objekti (pēc Jansenas-Verbekes definējuma). Vienlīdz netiek noliegta kultūras un izklaides iespēju, kā arī sociālo kultūras iezīmju nozīmīgums.

Tam, ka mazajās pilsētās ir izkristalizējies tieši šāda pilsētu piedāvājuma prioritāšu struktūra ir skaidrojams ar to, ka kopumā Latvijā mazajās pilsētās nav tik plašs tūristu piesaistes objektu piedāvājums tieši kultūras, sporta vai izklaides iespēju jomā, kas kalpotu par galveno motivāciju pilsētas apmeklējumam. Dati parāda, ka mazajās pilsētās tūristu piesaistīšanā nozīmīgs ir vairāku faktoru kopums, piemēram, gan pati informācija, gan esošais piedāvājums, kas galvenokārt ir norādīts kā pilsētā esošās fiziskās iezīmes – vēsturiskās ielas, interesantas ēkas, baznīcas, parki un zaļās zonas, osta, pludmale u.tml. Tā kā tūristi vairāk tiek piesaistīti ar pilsētā esošo vēsturisko un/vai ainavisko mantojumu, tas parāda, ka mazajās pilsētās tiek piedāvātas maz izklaides un atpūtas iespēju.

Mazajās pilsētās nereti ir sastopami atšķirīgi un unikāli piesaistes objekti, ko apliecina arī fakts, ka 56% mazo pilsētu pilnībā piekrīt apgalvojumam (13.tabula), ka pilsētā ir īpašas vērtības, kas nav citām pilsētām un kādēļ pilsētu apmeklē tūristi. Šāds pilsētās novērtējums ir saistīts ar respondentu patriotisma jūtām pret savu pilsētu, jo šie objekti drīzāk ir unikāli reģionālā un/ vai valsts mērogā, tikai retumis starptautiskā līmenī. Tūristiem var būt vēlme apmeklēt kādu no primārajiem objektiem, kas raksturo, piemēram, Latviju un tādā gadījumā tieši sekundārie objektiem un papildus objektiem – infrastruktūrai un informācijai var būt izšķiroša loma. Līdz ar to no tūristu viedokļa primārie objekti mazajās pilsētās potenciāli var kļūt kā ļoti labs un interesants papildinājums kvalitatīviem un pieejamiem sekundāriem objektiem. Tomēr jāņem vērā, ka kvalitatīvi sekundārie objekti parasti tiek veidoti, ņemot vērā potenciālo tūristu interesi par primārajiem objektiem. Šāda savstarpējā atkarība starp primārajiem un sekundārajiem objektiem nav nekas neparasts, drīzāk tā ir likumsakarība, kur impulss vienā no tūristu piesaistes objektiem pozitīvi ietekmēt intereses pastiprināšanos par pārējiem tūristu piesaistes objektiem, jo īpaši mazo pilsētu kontekstā.

Uz šādu savstarpēju saistību norāda no respondentiem iegūtie dati par objektiem, kas Latvijas pilsētās visvairāk piesaista tūristus un par objektiem, ko tūristi Latvijas pilsētās visvairāk ir apmeklējuši. Pirmajā gadījumā redzams, ka mazajās pilsētās populārākās norādes ir tieši uz tūrisma informācijas un mājas lapas nozīmi (7.tabula), ko ir norādījuši mazliet vairāk kā piektdaļa respondentu. Tomēr respondenti vienlaikus norāda, ka samērā liela nozīme tūristu piesaistīšanai ir dažādiem pasākumiem un festivāliem, kā arī pilsētas zaļajām zonām (parkiem, ūdenstilpnēm, utt.). Pie tam pastāv uzskats, ka sekundārajiem objektiem ir samērā maza nozīme tūristu piesaistīšanā, bet ir liela nozīme tūristu uzturēšanās laikā, t.i., viesnīcas un viesu nami, kas ir trešais populārākais no tūristu visvairāk apmeklētajiem objektiem (8.tabula). Kā apmeklētākie objekti mazajās pilsētās tiek minēti pasākumi, festivāli un pilsētas zaļās zonas un arī pilsētas mājas lapa.

Viena no iespējām gūt pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu no tūrisma nozares ir dažādot tūrisma produktu piedāvājumu. Uz šādu nepieciešamību jo īpaši norāda mazo pilsētu respondenti – vairāk kā trīs piektdaļas respondentu drīzāk nepiekrīt vai pilnībā nepiekrīt apgalvojumam, ka viņu pilsētā ir pietiekošs tūrisma produktu piedāvājums, lai piesaistītu tūristus (9.tabula). Turklāt viedoklim, ka pilsētā nav pietiekoši tūrisma pakalpojumi un trūkst tūrisma infrastruktūras (10.tabula), pilnībā vai drīzāk piekrīt vairāk kā trīs ceturtdaļas respondentu. No šiem datiem ir iespējams izdarīt secinājumu, ka mazajās pilsētās iztrūkst veiksmīgai tūrisma attīstībai nepieciešamie priekšnosacījumi. Iespējams tādēļ respondenti saredz nepieciešamību pēc tūrisma produktu piedāvājuma papildināšanas, veicinot tūrisma pakalpojumu ņēmēju dažādošanos un arī palielināšanos.

Tomēr jāatzīmē, ka papildus ieguldījumi tūrisma infrastruktūras un pakalpojumu attīstībā ir tieši saistīti ne tikai ar atsevišķu tūrisma uzņēmēju aktivitātēm un jau esošajiem tūrisma pakalpojumiem pilsētā, bet arī ar pilsētas kopējo ekonomisko izaugsmi, kas pilsētām dod iespēju esošos finanšu resursus tālāk novirzīt uzlabojumiem tūrisma infrastruktūras pilnveidošanai. Jāpiebilst, ka kopējā pilsētas ekonomikas augšupeja veicina arī vietējo iedzīvotāju pirktspēju, kas tiešā veidā ietekmē pilsētā esošo tūrisma pakalpojumu izmantošanu un to dzīvotspēju.

Analizējot tūrisma produktus, pakalpojumus un to daudzveidību, kā arī analizējot tūrisma sektorus, nepieciešams skatīt tūrisma apgabalus, kas atrodas pilsētās. Saskaņā ar iegūtajiem datiem (11.tabula), 80% mazo pilsētu atrodas vēsturiskie-kultūras apgabali, 76% – reliģiskās vietas. Šie dati parāda mazo pilsētu esošos resursus, ko tās, uzlabojot vai attiecīgi pilnveidojot, var padarīt par tūristu piesaistes objektiem, tādejādi šie apgabali ir mazo pilsētu raksturojoši potenciālie tūrisma objekti. Tā kā mazās pilsētas konkurē ne tikai savā starpā, tās konkurē ar visām Latvijas pilsētām, kā negatīvs fakts minams, ka tikai 40% mazo pilsētu ir jauni izveidotas tūristu zonas.

Kā līdzeklis iepriekš minēto konkurences problēmu risināšanai nereti tiek minēta produkta aktīva virzīšana tirgū jeb šajā gadījumā – pilsētu mārketings, reklamējot noteiktu pilsētas tēlu. Visvienkāršāk ir tām pilsētām, kurās atrodas kāda unikāla vides, kultūrvēsturiska, izklaides vai reliģiskas dabas vērtība, kuras dēļ tūristi būtu gatavi tērēt noteiktus naudas līdzekļus, lai savām acīm skatītu vai piedzīvotu emocijas, ko sniedz šī noteiktā unikālā vērtība. Saskaņā ar Butlera izveidoto pievilcības jeb piesaistes elementu hierarhiju, jo augstāk pēc hierarhijas produkts tiek klasificēts, jo vairāk tas spēj piesaistīt tūristus no tālienes. Tādejādi jāatzīst, ka, neskatoties uz to, ka absolūtais vairākums respondentu arī mazajās pilsētās uzskata, ka viņu pilsētai piemīt īpašas vērtības, kasnav citām pilsētām un kādēļ pilsētu apmeklē tūristi (13.tabula), reti kurai mazai pilsētai ir šādas vērtības, kuras būtu starptautiski atpazīstamas, piemēram, Baltijas, Eiropas vai pasaules līmenī.

Viens no veidiem, kā piesaistīt potenciālo apmeklētāju uzmanību, ir no citām pilsētām atšķirīga pilsētas tēla veidošana. Kaut arī 2008.gadā veiktajā aptaujā vairāk kā trīs piektdaļas respondentu uzskata, ka viņu mazajai pilsētai ir izveidots tēls (12.tabula), tomēr stratēģiskā līmenī par pilsētas tēlu domāts tikai gandrīz 11% pilsētu visā valsts teritorijā (17.tabula). Kā jau tika norādīts iepriekš, tas liecina par pilsētu autoritāšu neizpratni vai nepietiekošu uzmanību šī aspekta nozīmei, lai veicinātu papildus tūristu piesaisti. Salīdzinoši, respondenti no mazajām pilsētām tomēr uzskata, ka viņu pilsētas ir mazliet mazāk tūristu iecienītas un apmeklētas (14.tabula), lai gan tūristu apmeklējuma nepietiekamību par problēmu it kā neuzskata vairāk kā divas trešdaļas aptaujāto mazo pilsētu pārstāvju (15.tabula). Tomēr jautājot respondentiem, vai pilsētā netiek pietiekami piesaistīti tūristi, apmēram puse mazo pilsētu pārstāvju piekrīt šādam viedoklim.

Tas liek secināt, ka respondentiem ir dalīta izpratne par to, vai pietiekami tiek darīts, lai piesaistītu jaunas tūristu grupas un vai vietējā pašvaldība pievērš pietiekamu uzmanību tūristu piesaistes pasākumiem. Iespējams, tieši tādēļ uz jautājumu par papildus reklāmas nepieciešamību (16.tabula) pārliecinošs atbilžu vairākums ir pozitīvās atbildes – mazajās pilsētās šādam uzskatam piekrīt pilnībā vai drīzāk piekrīt 96% respondentu. Šis ir spēcīgs signāls, kas vērš uzmanību tieši uz mārketinga pasākumu nepieciešamību mazajām pilsētām. Kā ierobežojošais arguments noteikti ir minams finansiālais segums, kas nepieciešams plaša mārketinga projekta realizēšanai, tomēr arī pie ierobežota budžeta, kas liek meklēt lētākus, bet efektīvākus risinājumus, ir iespējams panākt uzlabojumus šajā jomā, piemēram, apsverot iespējas sadarboties ar citām pilsētām. Tādēļ nepieciešamas kopējas mārketinga aktivitātes ne vien katras konkrētās pilsētas ietvaros, bet arī reģionālā un nacionālā līmenī.

Kā jau iepriekš tika secināts, lai piesaistītu ārvalstu tūristus mazajās pilsētās, vispirms nepieciešams, lai šie ārvalstu tūristi nonāk līdz Latvijai kā (vienam no) tūrisma galamērķim. Vienlaikus tieši nacionālā līmenī nepieciešams strādāt pie tā, lai ārvalstu tūristi Latvijā uzturētos pēc iespējas ilgāk. Lai sasniegtu minētos un arī citus tūrisma nozarē izvirzītos mērķus, nepieciešama koordinēta nozares plānošana un attīstīšana. Iepriekšējās darba nodaļās jau sniegts detalizēts nacionālo tiesību aktu un plānošanas dokumentu izklāsts, liekot izdarīt secinājumu, ka valsts apzinās tūrisma kā nozares perspektīvu.

Papildus nacionālā līmeņa plānošanas dokumentiem, arī reģionālajā līmenī ir pieņemti tūrisma nozares politikas plānošanas dokumenti, kas gan aptver dažādus laika periodus dažādos reģionos – tas, savukārt, liecina, ka jau reģionālā līmenī politikas plānošana nenotiek pēc vienotas sistēmiskās saskaņotības, jo šādu reģionālu tūrisma attīstības programmu izstrāde ir pielīdzināma brīvprātības principam. Tomēr vēlreiz jāuzsver reģionālā līmeņa nozīme, kura uzdevumsir sasaistīt nacionālā līmeņa plānošanu un diskusijas ar nepieciešamībām un iespējām tieši vietējā līmenī. Tieši reģionālā līmenī nereti risināmi tādi tūrisma attīstības un plānošanas jautājumi, kas ir būtiski tieši mazajām pilsētām, piemēram, reģionālo tūrisma maršrutu izstrāde dažādās variācijās.

Šajā kontekstā skatot jo īpaši mārketinga pasākumus un pilsētas tēla veidošanas procesu, nacionālais tiesību aktu un politikas plānošanas ietvars nosaka to, ka par šādām aktivitātēm ir atbildīga katra pašvaldība pati par sevi, neatkarīgi no to lieluma un budžeta apjoma. Vienlaikus ir noteikts, ka nepieciešams izstrādāt un apstiprināt teritorijas attīstības programmas, plānojumus, kas vienlaikus ietver tūrisma attīstības perspektīvu formulējumu, kā arī pašvaldībām norādīts uz nepieciešamību piešķirt resursus tūrisma attīstības veicināšanai, kā arī tūrisma mārketingam. No pētījuma ietvaros veiktās aptaujas par tūrisma attīstības plānošanu mazajās pilsētās (17.tabula) iegūtie dati liecina, ka tika trešdaļā mazo pilsētu ir izstrādāta reāla tūrisma attīstības stratēģija, nevienā no šīm pilsētām pagaidām nav izstrādāta pilsētas mārketinga stratēģija, savukārt vēl trešdaļā pilsētu norisinājās regulāras tūrismā iesaistīto pušu sanāksmes, bet četros procentos pilsētu netiek plānots izstrādāt tūrisma attīstības plānošanas dokumentus. Arī fakts, ka trešdaļā mazo pilsētu norisinās regulāras tūrismā iesaistīto pušu sanāksmes liecina par to, ka mazākā pilsētā ir daudz vieglāk iesaistīt visus tūrisma nozares attīstīšanā iesaistītos – gan vietējos uzņēmējus, attīstītājus, potenciālos investorus, nevalstisko sektoru un, protams, publiskās pārvaldes pārstāvjus. Jāatzīmē, ka tieši mazajās pilsētās būtu svarīgi izvērtēt tūrisma attīstības perspektīvu, tādejādi meklējot savu nišu, kas palīdzētu piesaistīt jau nacionālajā līmenī piesaistītos ārzemju tūristus attiecīgajam reģionam un konkrētajai pilsētai. Turklāt svarīgi, lai šie plānošanas/izvērtēšanas dokumenti būtu cieši saistīti ar reālo sociālekonomisko pilsētas vidi, nevis vīzijas par nereālām iespējām nākotnē.

Lai veiksmīgi noritētu plānošanas un attīstīšanas process, nepieciešama atbilstoša un atbildīga šo procesu vadīšana. Procesa, t.i., šajā gadījumā – tūrisma nozares organizēšana un vadīšana teorētiski un arī praktiski ietver četrus posmus, kuri principā jau tika analizēti. Šie posmi ir plānošana, attīstīšana, mārketings un reklāma, kā arī pakalpojumu uzlabošana un dažādošana. Līdzīgi kā plānošana, arī procesu organizēšana un vadīšana noris vairākos līmeņos, kā tas detalizēti jau atainots darba iepriekšējās nodaļās. Šie līmeņi ir nacionālais, reģionālais un pilsētu līmenis. Pie jau uzskaitītajiem līmeņiem var minēt arī starptautisko līmeni (Latvijas gadījumā – Eiropas Savienības organizēšanas un vadīšanas līmeni), tomēr šī pētījuma ietvaros apskatāmā darba uzdevuma specifika atļauj sīkāk nepievērsties starptautisko organizācijas, vadīšanas un plānošanas līmenim.

Pētot tūrisma nozares vadīšanu un organizēšanu pilsētu līmenī, redzams, ka veiksmīgs nozares attīstības priekšnoteikums ir publiskā, privātā un nevalstiskā sektora sadarbība un mijiedarbība. Tikai apzinoties privātā un nevalstiskā sektora potenciālo kapacitāti, vietējām pašvaldībām ir iespējams šīs idejas plānošanas un procesu vadīšanas formā nodot tālāk reģionālajam organizācijas un vadīšanas līmenim. Reģionālajā līmenī, izpildot nacionālajā līmenī nospraustos mērķus un ievērojot izveidoto likumisko ietvaru, tiek apkopota informācija par reģiona problēmām, kā arī novitātēm. Turklāt reģionālajā līmenī vienlīdz darbojas nacionālā līmeņa aparāta pārstāvniecības – TAVA pārstāvniecības, bet arī reģionālās tūrisma asociācijas. Atgriežoties pie mazo pilsētu līmeņa un iegūtajiem datiem tūrisma sfēras organizācijas un vadīšanas kontekstā, nepieciešams aplūkot, cik lielā mērā un cik dziļi attiecīgajā pilsētā ir iesaistītas visas trīs veiksmīgai tūrisma vadīšanai un organizēšanai nepieciešamās puses. Mazliet vairāk kā trīs ceturtdaļas respondentu mazajās pilsētās tūrisma organizēšanā, vadībā un plānošanā kā iesaistīto pusi minējuši publisko sektoru, vairāk kā puse – privāto sektoru, bet mazliet mazāk kā puse – arī nevalstisko sektoru un sabiedrību kopumā. Savukārt uzstādījumam, ka pašvaldībai ir lielāka nozīme tūrisma attīstīšanā nekā privātajiem uzņēmējiem piekrīt un drīzāk piekrīt vairāk kā 70% respondentu (19.tabula).

Vērtējot sadarbību starp privāto un publisko sektoru (20.tabula), trešdaļa mazās pilsētas pārstāvošie respondenti šo sadarbību vērtē kā pozitīvu, savukārt 40% šo sadarbību vērtē kā neitrālu, bet 16% norāda, ka sadarbība minēto iesaistīto pušu starpā vērtējama kā negatīva. Tātad mazajās pilsētās publiskā un privātā sektora sadarbība, lai veicinātu tūrismu kopumā netiek vērtēta ar mīnusa zīmi. Šāda situācija arī skaidrojama ar to, ka mazajās pilsētās pastāv cieša sociālā saikne starp iesaistītajām pusēm, kur publiskais sektors daudz tiešāk izjūt privātā sektora vajadzības, tomēr vienlaikus daudz spēcīgāk ir iesaistīts individuālo attiecību ietekmes faktors. Līdzīgs, tomēr mazliet pozitīvāks vērtējums tiek dots sadarbībai starp sabiedrību un publisko sektoru (21.tabula) – mazajās pilsētās pozitīvi šo sadarbību vērtē 36% un neitrāli 48% respondentu. Vienlaikus salīdzinājumā ar pārējo pilsētu grupām mazo pilsētu grupā dots visaugstākais negatīvais vērtējums publiskā sektora un sabiedrības sadarbībai – t.i., 12% no visiem respondentiem uzskata, ka minētā sadarbība vērtējama kā negatīva. Kā iemesli negatīvam vērtējumam tiek minēts nepietiekama un neatbilstoša aktivitāšu plānošana no publiskā sektora puses, kā arī sabiedrības neiesaistīšana diskusijās par sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem.

Kopumā mazāk kā puse mazo pilsētu pārstāvju tūrisma attīstību savā pilsētā (22.tabula) novērtējuši kā sekmīgu un tikpat – kā viduvēju, bet kā ļoti labu – neviens. Kā negatīvatendence minama, ka 12% to vērtē kā vāju. Viduvējais un sekmīgais novērtējums liek secināt, ka mazajās pilsētās nav pietiekošs vai arī nav īpaši izteiksmīgs tūrisma piedāvājums, lai apjomīgi piesaistītu tūristus. To apliecina arī fakts, ka kā galvenie pilsētu tūrisma kavējošie faktori (24.tabula) mazajās pilsētās pārliecinoši tiek norādīti tūristu piesaistes un izklaides elementu trūkums, kā arī tūrisma infrastruktūras trūkums un uzņēmēju iniciatīvas trūkums.

5.2. Vidējās pilsētas

Vidēja izmēra pilsētas jeb pilsētas, kurās iedzīvotāju skaits ir no 5-10 tūkstošiem, Latvijā kopskaitā ir 16, kas sastāda mazliet vairāk kā piekto daļu no visas Latvijas pilsētām. Tā kā arī vairākums vidēja izmēra pilsētu atrodas reģionos, svarīgs jautājums tūrisma nozares kontekstā, līdzīgi kā mazajām pilsētām, ir ārzemju tūristu piesaistīšana reģionā. Tas nozīmē, ka vidēja izmēra pilsētām ir jāatrod savi paņēmieni, kā padarīt pilsētu par tūristiem interesantu apmeklējuma objektu. Vidēja izmēra pilsētas Latvijā atrodas līdzīgā situācijā kā mazās pilsētās – tajās nereti trūkst starptautiska līmeņa unikalitātes, tieši kuru dēļ ārvalstu tūristi būtu gatavi šo pilsētu apmeklēt. Tādēļ arī, līdzīgi kā mazām pilsētām, vidēja izmēra pilsētām ir jācenšas kļūt pamanāmām un pievilcīgām ārvalstu tūristiem brīdī, kad tūrists vēlas apskatīt ko mazliet vairāk no Latvijas, nevis, piemēram, tikai galvaspilsētu vai republikas līmeņa pilsētas. Lai sasniegtu šo pilsētas potenciālo viesi nepieciešams dažādu pasākumu kopums, lai radītu papildus ieinteresētību par konkrēto pilsētu, kā arī attiecīgā pilsēta radītu pozitīvas izjūtas, asociācijas un vēlmi apmeklēt šo vietu nākotnē atkal. Vidēja izmēra pilsētām salīdzinoši ir mazliet vairāk priekšrocību attiecībā pret mazajām pilsētām – arī budžeta veidošanas un cilvēkresursu kapacitātes jomā.

Arī vidēja izmēra pilsētās ārvalstu tūristu piesaisti apgrūtina situācija, kad Latvijā vidēji ārvalstu tūristi uzturas ļoti īsu laika periodu. Tomēr, aptaujājot attiecīgos respondentus jautājumā par viņu uzskatiem par tūristu skaita ikgadējo pieaugumu (5.tabula), redzams nepārprotams pozitīvo atbilžu pārsvars – minētajam apgalvojumam pilnībā piekrīt vai drīzāk piekrīt 68,8% aptaujāto. Tas nozīmē, ka šo pilsētu pārstāvji ikdienā un jo īpaši tūrisma sezonas laikā izjūt – gan sociāli, gan ekonomiski – ārvalstu viesu pieaugumu attiecīgajā pilsētā. Jau iepriekš, analizējot situāciju mazajās pilsētās, tika secināts, ka, lai arī valsts līmeņa aktivitātes ļoti spēcīgi ietekmē tūristu apmeklējuma skaita pieaugumu reģionos un mazajās pilsētās – ko būtībā var attiecināt arī uz vidējām pilsētām, tomēr vienlaikus nepieciešams skatīt to, cik plašs un dažādu interešu aptverošs ir pilsētu piedāvājums tūrisma jomā un kas ir tie objekti, kas visvairāk tūristus piesaista.

Šobrīd, saskaņā ar datiem, kas iegūti pētījuma gaitā par piesaistes faktoru nozīmīgumu tūristu piesaistīšanā (6.tabula), vidēja izmēra pilsētās par nozīmīgāko tiek atzīmēta tieši fiziskās iezīmes, kas pieejamas tūristiem (saskaņā ar Jensena-Verbekes definējumu – primārais tūrisma objekts). Tas nozīmē, ka rūpējoties tieši par pilsētā esošās vides labiekārtošanu, kas paredzēta dažāda veida kvalitatīvai atpūtai, iespējams,tiku piesaistīti vēl vairāk tūristu. Kā otrs svarīgākais tūristu piesaistes veids tiek minēta tūrisma informācijas un transporta pieejamība, kas atbilst tūrisma papildus objektu grupai. Trešo tūristu piesaistes nozīmības vietu dala sekundārie un primārie piesaistes objekti – viesnīcas, sabiedriskās ēdināšanas iestādes un iepirkšanās iespējas, kā arī izklaides iespējas. Par mazāk tūristu piesaistošiem vidēja izmēra pilsētās tiek uzskatītas kultūras iespējas un kādas īpašās sociālās kultūras iezīmes. Arī šis piemērs uzskatāmi parāda, cik nozīmīga ir visu objektu grupu mijiedarbība un šo objektu attīstīšana.

Analizējot jau sīkāk, tieši kādi objekti piesaista tūristus (7.tabula) vidējās pilsētās, respondenti visvairāk norādījuši dažādus pasākumus (31%), arī zaļās zonas (24,1%), 17% respondentu norādījuši uz vēsturisko mantojumu (ēkām un ielām), kā nozīmīgs tūristu piesaistes objekts tiek atzīmētas arī sporta iespējas. Arī tūristu apmeklētākās vietas (8.tabula) saskan ar iepriekš saņemto informāciju – visapmeklētākie objekti vidēja izmēra pilsētās ir dažādi pasākumi un festivāli, apmeklētas tiek arī vēsturiskās vietas, kā arī zaļās atpūtas zonas. Salīdzinoši maz norāžu respondenti devuši tādu objektu virzienā kā pilsētu mājas lapas, viesnīcu un viesu namu izmantošana un apmeklēšana. Tas netieši norāda uz to, ka nepieciešams strādāt pie pilsētā jau esošā piedāvājuma (kas ne vienmēr nozīmē palielināt sortimentu), uzlabojot to atpazīstamību un arī kvalitāti. Vidēja izmēra pilsētās visvairāk tūristi apmeklējuši tieši primāros tūrisma objektus.

Saskaņā ar pētījumā noteiktajiem parametriem, vidēja izmēra pilsētās samērā izteikti respondentu domas dalījušās attiecībā uz to, vai pilsētai ir pietiekošs tūrisma produktu piedāvājums (9.tabula). Mazliet mazāk kā trešdaļa aptaujāto drīzāk piekrīt apgalvojumam par pietiekošiem tūrisma produktiem pilsētā, bet ievērojami lielākā daļa šādam apgalvojumam drīzāk nepiekrīt vai nepiekrīt pilnībā. Arī apgrieztā veidā uzdotajam jautājumam (10.tabula), kurā papildus iepriekš minētajam jautāts par trūkumu tūrisma infrastruktūrā, gandrīz divas trešdaļas piekrīt daļēji vai pilnībā apgalvojumam, ka pilsētā nav pietiekoši tūrisma pakalpojumi un attiecīga infrastruktūra. Salīdzinot ar mazajām pilsētām, vidējās pilsētās respondenti ir bijuši daudz kritiskāki. Šāds kritiskums ļauj secināt, ka iedzīvotāji labāk izprot iespējamās pilsētas perspektīvas un potenciāli nepieciešamos tūrisma pakalpojumu, kā arī infrastruktūras uzlabojumus. Iespējams, ka vidējas pilsētas pārstāvošie respondenti ir daudz prasīgāki pret tūrisma nozares kvalitāti un apjomu. Tomēr tas ir arī uztverams kā signāls attiecīgo jomu sakārtošanā, un vietējām pašvaldībām ir visas iespējas ilgtermiņā panākt nozīmīgu šīs sfēras uzlabojumu.

Tas, ka tūrisma nozares tālākai attīstībai ir fiziski pieejams pamats, redzams respondentu atbildēs par tūristu apgabaliem (11.tabula). Gandrīz visi respondenti (vairāk kā 90%) norāda, ka pilsētās ir vēsturiskie- kultūras apgabali, trīs ceturtdaļas norāda uz reliģisko vietu esamību, bet mazliet vairāk kā divas trešdaļas norāda, ka pilsētā ir izveidotas arī jaunas tūristiem domātās zonas, vienlaikus apmēram trešdaļa norādījusi uz izklaides apgabalu esamību pilsētas teritorijā. Tātad, varam secināt, ka vidēja izmēra pilsētās jau noteiktas iestrādes – tūristu apgabali jau pastāv, tomēr, iespējams, tie nav tik aktīvi apmeklēti, jo trūkst tieši aktīvās informācijas par brīvā laika pavadīšanas iespējām. Līdz ar to, ir svarīgi analizēt mārketinga pasākumus/programmas, lai konstatētu, kā šie divi rādītāji savstarpēji korelē.

Lai potenciālais pilsētas viesis uzzinātu par izklaides un laika pavadīšanas iespējām pilsētā, kā arī būtu drošs par to, ka pilsētā pieejama arī visa pārējā infrastruktūra (naktsmītnes, ēdināšanas iestādes utt.), nepieciešams veikt noteiktas mārketinga aktivitātes. Tās pilsētu izceltu gan uz kopējā fona, gan radītu interesi iegriezties arī „pa ceļam”, piemēram, pēc republikas nozīmes pilsētas apskatīšanas.

Puse no aptaujātajiem respondentiem gan drīzāk nepiekrīt viedoklim, ka viņu pilsētai ir izstrādāts konkrēts tēls (12.tabula), kas tiktu tālāk virzīts vismaz reģionālajā vai nacionālajā līmenī, tomēr otra puse pilnībā vai daļēji piekrīt apgalvojumam, ka viņu pilsētai ir veidots noteikts tēls. Savukārt domas gandrīz nedalās jautājumā par to, vai pilsētai ir kādas īpašās vērtības, kas nav raksturīgas citām pilsētām un kuru dēļ tieši šīs pilsētas būtu vērts tūristiem apmeklēt (13.tabula). Absolūtais vairākums vidēja lieluma pilsētu respondentu (vairāk kā 90%) drīzāk piekrīt vai piekrīt pilnībā minētajam apgalvojumam, tikai apmēram 6% respondentu drīzāk nepiekristu šādam apgalvojumam. No iepriekšminētā varam secināt, ka vidējo pilsētu iedzīvotāji ir ļoti pārliecināti par unikālu tūrisma produktu esamību, kuru dēļ būtu vērts apmeklēt viņu pilsētu.

Tomēr atbildot uz jautājumu par to, vai pilsēta ir iecienīta tūristu vidū (14.tabula), respondenti ir nedaudz skeptiskāki – piektdaļa respondentu pilnībā nepiekrīt vai nepiekrīt šādam viedoklim, tikpat daudziem ir grūti viennozīmīgi atbildēt uz šo jautājumu, bet pārējie 60% drīzāk tomēr piekrīt šādam apgalvojumam. Jāatzīmē, ka neviens no vidēja izmēra pilsētu respondentiem pilnībā nepiekrita šādam apgalvojumam. Iegūtie dati liek izdarīt secinājumus, ka, kaut arī minētā līmeņa pilsētās būtu ievērības cienīgas vietas ar ko tūristus piesaistīt, pilsētas tomēr nav sasniegušas tādu popularitāti tūristu vidū, kā varētu sagaidīt. Šādu versiju apstiprina arī respondentu sniegtās atbildes, kur 70% uzskata, ka pilsētā netiek pietiekoši piesaistīti tūristi, kā arī gandrīz 90% piekrīt vai drīzāk piekrīt apgalvojumam par pilsētas nepieciešamību reklamēties vēl papildus jau esošajai reklāmai.

Lai sasniegtu katras pilsētas uzstādītos mērķus, kā arī, lai tiktu veikti adekvāti mārketinga pasākumi jau iepriekš noskaidrots, ka nepieciešama attiecīga plānošana un esošā attīstīšana. Tomēr plānošana un koordinēšana neietver mārketinga aktivitātes vien – tas būtībā irietvars, kurš paredz noteiktas darbības gan tūristu piesaistīšanā, gan produktu izstrādāšanā, to attīstīšanā un arī virzīšanā – tātad jau analizētajās jomās. Arī vidēja lieluma pilsētas iekļaujas ne tikai savos lokālajos plānošanas un koordinācijas ietvaros, bet tās ir saistītas gan ar reģionālo, gan nacionālo līmeni. Tomēr jāatzīst, ka dati par plānošanas dokumentiem (17.tabula) dara visai piesardzīgus – tikai puse no vidēja līmeņa pilsētu respondentiem varēja apgalvot, ka viņu pilsētā notiek regulāras tūrismā iesaistīto pušu sanāksmes, tikai 37% respondentu apgalvo, ka viņu pilsētās ir izstrādāta tūrisma attīstības stratēģija, bet mazāk kā piektdaļā pilsētu vēl tikai notiek darbs pie tūrisma attīstības un/vai mārketinga stratēģijas izstrādes. Pozitīvs faktors ir tas, ka neviens no respondentiem kategoriski nenoliedza to, ka pilsētā tūrisma nozares veicināšanai nekāda plānošana nenotiek. Pētījuma gaitā iegūtā informācija tieši efektīvas nozares plānošanas jomā atklāj tos pasākumus, kas vēl pilsētām jāizpilda. Tūrisma attīstības stratēģijas un pilsētas mārketinga stratēģijas neesamība padara tūrisma politikas veidošanas procesu daudz nevadāmāku – ir gan grūti nodrošināt pasākumu nepārtrauktību, gan nodrošināt rezultātu novērtējumu un izdarīt secinājumus plānojot pasākumus nākotnē.

Paralēli vietējās tūrisma jomas politikas plānošanai un attīstīšanai nepieciešama šī procesa organizēšana un vadīšana. Tas nozīmē, ka publiskā, privātā un arī nevalstiskā sektora pārstāvjiem ir jāsaredz četru galveno tūrisma koordinēšanas posmu attīstība un vadāmība gan vietējā, gan reģionālā, gan nacionālā līmenī. Ideālā variantā vietējā tūrisma politika/izstrādātā stratēģija ir jābūt saskaņā ar reģionālajā un nacionālajā līmenī noteiktajiem mērķiem. Nacionālā līmeņa tiesiskais ietvars ir likumdevējvaras un izpildvaras koordinēts, kur pilsētai ar vidēju iedzīvotāju skaitu savu interešu, iniciatīvu un priekšlikumu iestrādāšana ir samērā ierobežota. Tādēļ vispārīgi pozitīvi vērtējamas decentralizācijas iezīmes, piemēram, veidojot vietējā un reģionālā līmeņa asociācijas, kas šo pilsētu viedokļu apkopojumu pauž tālāk nacionāla līmeņa asociācijām/iestādēm. Tūrisma politikas vadīšanā, organizēšanā un ieviešanā, kā jau starpnozaru jomā, ļoti nozīmīga ir tieši iesaistīto pušu komunikācija. Pastāv sakarība starp iesaistīto pušu sadarbību un panākamā efekta/mērķa sasniegšanu, tādēļ ir svarīgi atbilstoši visu pušu redzējumam diskutēt par konkrētās pilsētas perspektīvām un problēmām, tādejādi risinot sarežģījumus un attīstot inovatīvās idejas.

Tā kā politikas koordinētājs un vadītājs parasti ir publiskais sektors (dēļ likumā noteiktajām funkcijām), lai izdarītu secinājumus par pilsētu perspektīvu un pilsētu tūrisma attīstību, nepieciešams apskatīt, cik lielā mērā iesaistītās puses jau sadarbojās un kuras puses to dara aktīvāk. Uz jautājumu, kuri ir vidējo pilsētas tūrisma attīstības plānošanā iesaistītie sektori – gandrīz visu pilsētu pārstāvji norāda uz publisko sektoru, trīs ceturtdaļas norāda, ka tūrisma attīstībā ir iesaistīts arī privātais sektors, bet pusē pilsētu diskusijā par tūrisma attīstību ir iesaistīti arī vietējās sabiedrības pārstāvji. Respondentu vairākums – ap 70% procentiem nepiekrīt apgalvojumam,ka vietējām pašvaldībām būtu lielāka nozīme tūrisma attīstīšanā nekā privātajiem uzņēmējiem (19.tabula); šādam viedoklim pilnībā piekrīt tikai desmit procentu aptaujāto, bet drīzāk piekrīt piektdaļa respondentu. Tas liek secināt, ka iesaistītās puses vairākumā pilsētu ne tikai apzinās nepieciešamību kopīgi rast risinājumus tūrisma veicināšanai, bet arī to, ka jau kopīgi tiek strādāts pie šiem jautājumiem. Ceturtdaļai respondentu, kas pārstāv pilsētas ar vidēju iedzīvotāju skaitu, nav savs viedoklis par sadarbību un tās novērtējumu starp privāto un publisko sektoru tūrisma plānošanas kontekstā. Savukārt mazliet mazāk kā trešdaļa respondentu savā pilsētā šo sadarbību vērtē pozitīvi, bet 37% respondentu minēto sadarbību vērtē neitrāli, turklāt 6,3% vērtējuši šo sadarbību kā negatīvu, kā iemeslus norādot neregulāras un retas sanāksmes tūrisma attīstības plānošanā. Savukārt, vērtējot publiskā sektora un sabiedrības sadarbību (21.tabula), lielākā daļa respondentu šo sadarbību vērtē neitrāli vai nevar viennozīmīgi noformulēt savu viedokli par minēto sadarbību. Tikai mazāk kā piektdaļa respondentu publiskā sektora un sabiedrības savstarpējo sadarbību vērtē pozitīvi. Šādi dati liek izdarīt vairākus secinājumus – pirmkārt, ņemot vērā dominējošos neitrālos vai savu attieksmi formulēt nespējušos viedokļus, jāsecina, ka vietējais publiskais sektors vai nu pietiekami nepopularizē sabiedrības iesaistīšanās iespējas vai arī sabiedrībai pašai nav īpašas intereses par šo jomu attīstīšanu un plānošanu. Iespējams, nav radīta pozitīva pieredze, kas ir uz acīm redzamu, praktisku sasniegumu un mērķu īstenošanu balstīta, kā rezultātā sabiedrībai rodas priekšstats par procesu ietekmēšanas neiespējamību, līdz ar to neveidojas arī pozitīvs priekšstats par sadarbību ar vietējo publisko sektoru.

Puse vidējo pilsētu pārstāvju pilsētu tūrismu savā pilsētā novērtē kā viduvēju (22.tabula), mazliet mazāk par pusi – kā sekmīgu un 6,2% kā vāju. Arī vidējās pilsētās, līdzīgi kā mazajās, par galvenajiem pilsētu tūrisma kavējošajiem faktoriem (24.tabula) tiek minēti – tūristu piesaistes un izklaides elementu trūkums (21,4%), tūrisma infrastruktūras trūkums (17,9%) un uzņēmēju iniciatīvas trūkums (17,9%), kas liek izdarīt secinājumu, ka mazās un vidējās pilsētās pastāv līdzīgi priekšnosacījumi un problēmas pilsētu tūrisma attīstībā.

5.3. Vidēji lielās pilsētas

Turpmākajā apakšnodaļā tiks analizētas Latvijas vidēji lielo pilsētu tūrisma perspektīvas. Saskaņā ar iepriekš definēto par vidēji lielām pilsētām tiek uzskatītas tās pilsētas, kurām iedzīvotāju skaits atrodas robežās no 10-25 tūkstošiem. Pētījuma gaitā iegūtie dati liecina, ka vidēji lielās pilsētās par visnozīmīgāko tūristu piesaistīšanas faktoru tiek uzskatītas fiziskās iezīmes. Gandrīz tikpat bieži kā uz fiziskām iezīmēm kā tūristu piesaistītāju tiek norādīts arī uz tādu faktoru kā tūrisma informācijas un transporta pieejamību. Mazliet mazāka nozīme tiek piedēvēta sociālās kultūras iezīmēm un vispārējām kultūras iespējām pilsētas tūristu piesaistīšanas kontekstā, bet par vismazāk tūristu piesaistošiem tiek uzskatītas – izklaides joma un viesnīcu, sabiedriskās ēdināšanas, iepirkšanās iespējas. Tas liek secināt, ka tūristus vispirms piesaista kopumā pati pilsēta ar tajā esošajām vēsturiskajām ēkām vai zaļajām zonām. Arī šajā pilsētu tipā izšķirošais ir primāro tūrisma objektu esamība/neesamība, kam seko papildus objekti, kuri ietver nepieciešamo infrastruktūru, tādejādi nodrošinot, ka tūrists ieinteresējas par pilsētas apskatīšanas iespējām un līdz konkrētajai pilsētai arī nonāk. Savukārt viszemāko vērtējumu saņēmusi izklaides iespējas pilsētās, kas norāda uz to, ka attiecīgā pilsētu grupa netiek uzskatīta par izklaides pasākumu centru, norādot uz oriģinālu izklaides vietu trūkumu.

Par nozīmīgu izklaides vietu trūkumu liecina arī dati, kas iegūti par visvairāk tūristu piesaistošajiem objektiem (7.tabula) – neviens no respondentiem nav norādījis uz teātriem vai koncertzālēm, kazino un naktsklubiem, kafejnīcām un restorāniem, kā arī veikaliem. Tāpat neviens no respondentiem neuzskata, ka drošība pilsētā būtu tā, kas varētu piesaistīt tūristus. Pēc respondentu domām pilsētā tūristus visvairāk piesaista tieši vēsturiskās ielas un ēkas, kā arī parki, dabiskās ūdenstilpnes un zaļās zonas. Vēl tiek norādīts, ka tūristus samērā aktīvi piesaista arī vietējie muzeji un mākslas izstādes, kā arī rīkotie pasākumi un festivāli. Samērā maz pilsētas viesus pēc respondentu domām piesaista pilsētā esošās sporta iespējas, viesnīcas un viesu nami, kā arī pilsētu mājas lapa un tūrisma informācija. Minētā informācija ne vien liecina par pilsētas spilgtākajām tūristu piesaistes vietām un šai pilsētas grupai piemītošajām pozitīvajām īpašībām, kuru dēļ tūristi vēlas vidēji lielās pilsētas apmeklēt, bet arī norāda uz vidēji lielo pilsētu tūristu izklaides iespēju trūkumu. Iztaujājot respondentus, novērtēt situāciju attiecīgi pēc tūristu apmeklētākajām vietām pilsētām (8.tabula), t.i., kādus no minētajiem objektiem visvairāk apmeklē tūristi Latvijas pilsētās, šajā pilsētu grupā vispopulārākās norādes ir jau minēto vēsturisko ielu un ēku virzienā. Kopumā atbildes strukturizējušās līdzīgi kā jautājumā par objektiem, kas pilsētās visvairāk piesaista tūristus. Tātad tūristi atbilstoši arī visvairāk apmeklē pilsētu parkus, ūdenstilpnēm pieguļošās zaļās zonas, kā arī vietējā līmeņa muzejus un izstādes. Tiek uzskatīts, ka tūristi nemaz neapmeklē teātrus, koncertzāles, kā arī veikalus. Analizējot šos datus un informācijas struktūru atbilstoši teorētiskajās nostādnēs noteiktajam, jāsecina, ka populārākie tūrisma objekti pilsētā ir tieši primārie objekti, kurus vairums tūristu arī apmeklē, tādejādi sekundāriem un papildus objektiem paliekot otrajā plānā. Šī situācija arī liek izdarīt secinājumus, ka pilsētās ir daudz spilgtāks un nozīmīgāks vēsturiskais un kulturālais mantojums līdz ar to attīstītas arī šī mantojuma saglabāšanas vietas (salīdzinoši ar iepriekš analizētajiem pilsētu tipiem starp populārākajām vietām minēti tieši muzejiun izstādes), kā arī šajās pilsētās tomēr ir izkoptas pasākumu tradīcijas.

Attieksmē par pilsētā esošo tūrisma produktu piedāvājumu (9.tabula) vidēji lielajās pilsētās respondenti ir daudz pozitīvāk noskaņoti. Apgalvojumam, ka pilsētā ir pietiekošs tūrisma produktu piedāvājums, lai piesaistītu tūristus, pilnībā nepiekrīt neviens no respondentiem, divas trešdaļas jeb lielākā daļa respondentu šādam apgalvojumam piekrīt pilnībā vai drīzāk piekrīt, bet trešdaļa no aptaujātajiem drīzāk tomēr nepiekrīt minētajam apgalvojumam. Atbilžu struktūra norāda uz to, ka tūristiem paredzētie produkti ir daudzveidīgāki, līdz ar to respondenti savas pilsētas konkurētspēju vērtē daudz augstāk. Interesanti, ka uzdodot līdzīgu jautājumu apgrieztā formā (10.tabula), jautājot, vai respondenti piekrīt apgalvojumam, ka pilsētā nav pietiekoši tūrisma pakalpojumi un trūkst tūrisma infrastruktūras, trīs ceturtdaļas respondentu pilnībā piekrīt vai drīzāk piekrīt šādam apgalvojumam. Šāds skatījums uz minētajām tūrisma nozares jomām ir viens no kritiskākajiem, kas, iespējams, saistīts tieši ar arvien pieaugošo tūrisma apgrozījumu, tādejādi radot nepieciešamību pēc tūrisma pakalpojumiem un tiem domātās infrastruktūras jau pavisam jaunā līmenī.

Tas, ka vidēji lielajās pilsētās ir daudz vairāk tūrisma resursu attīstības iespēju, liecina arī tūristu apgabalu esamība un to attīstība (11.tabula). Visi vidēji lielo pilsētu pārstāvji norādījuši, ka viņu pilsētā atrodas gan vēsturiskie un kultūras apgabali, gan reliģiskās vietas. Puse aptaujāto pilsētu pārstāvju norādījuši, ka viņu pilsētā ir no jauna izveidotās tūristu zonas, bet trīs ceturtdaļās pilsētu atrodas arī izklaides apgabali. Iegūtie dati par vidēji lielajām pilsētām liecina, ka pilsētās atrodas noteikti tūrisma apgabali, kas jau piesaista noteiktu tūristu mērķauditoriju. Nākas secināt, ka vidēji lielajās pilsētās daudz aktīvāk jāpievērš uzmanība jau esošo tūrisma apgabalu izkopšanā un popularizēšanā (kultūrvēsturiskais mantojums), kā arī tūrisma infrastruktūras un jaunu tūrisma apgabalu un atpūtas zonu veidošanai. Tādejādi jau esošie resursi tiks attīstīti, vienlaikus dažādojot tūrisma produktus, kā rezultātā potenciāli ieinteresējot plašāku tūristu interešu spektru.

Ar mērķi ieinteresēt plašāku tūristu loku attiecīgajā pilsētvidē un padarītu tās atpūtas iespējas pievilcīgākas, nepieciešama akurāta un savlaicīga informācijas izplatīšana par konkrēto pilsētu. Lai šo mērķi sasniegtu, nepieciešama konsekventas mārketinga aktivitātes, kas tieši nodrošinātu informācijas nodošanu potenciālajiem pilsētas apmeklētājiem. Salīdzinot ar iepriekš apskatītajām pilsētu grupām, t.i., vidēji mazām un mazām pilsētām, lielākais vairums jeb trīs ceturtdaļas vidēji lielo pilsētu respondentu norāda, ka pilnībā piekrīt vai drīzāk piekrīt apgalvojumam, ka pilsētai ir izstrādāts savs pilsētas tēls (12.tabula). Mazliet vairāk kā desmitdaļa respondentu drīzāk nepiekrīt minētajam viedoklim, uzskatot, ka viņu pilsētai drīzāk nav izstrādāts noteikts tēls, tikpat lielam skaitam respondentu bija grūti sniegt kādu konkrētu atbildi. Tas norāda, ka lielākais vairākums vidēji lielo pilsētu ir nopietni domājušas un strādājušas pie savas pilsētas atpazīstamības. Tēla veidošana norāda uz to, ka šajās pilsētās tiek domāts par pilsētas kopskatuun uz to, kā pilsētas iedzīvotāji vēlas, lai ārpus pilsētas dzīvojošie šo vietu saskata. Tas liecina arī par plašāku skatījumu uz tūrisma attīstību un apzināšanos, ka noteikts pilsētas tēls ar savām jau esošajām vai no jauna dibinātām vērtībām būs mērķtiecīgāks un veiksmīgāks palīgs tūristu piesaistīšanai attiecīgajā pilsētā.

Absolūti visi vidēji lielo pilsētu respondenti pilnībā piekrīt vai drīzāk piekrīt viedoklim, ka pilsētai ir īpašas vērtības, kas nav citām pilsētām un ka šo vērtību dēļ tūristi apmeklē attiecīgo pilsētu (13.tabula). Salīdzinot ar pārējām pilsētu grupām, vidēji lielo pilsētu respondenti visspilgtāk apzinās šīs pilsētas īpašās vērtības un īpašības. No šiem datiem varam secināt, ka pilsētas pārvaldītāji un iedzīvotāji apzinās pilsētas stiprās puses tūrisma attīstīšanas kontekstā, kā arī apzinās pilsētas vietas, kas būtu tūristiem pievilcīgas. Tādejādi tās būtu jāattīsta un jāpopularizē, padarot pilsētu par tūristu iecienītu atpūtas vietu. Pie tam trīs ceturtdaļas vidēji lielo pilsētu pārstāvji norāda, ka pilnībā piekrīt vai drīzāk piekrīt apgalvojumam, ka pilsētu iecienījuši tūristi (14.tabula). Tas nozīmē, ka tūrists pilsētas attīstības kontekstā tiek atpazīts, kas veicina jaunu tūrisma produktu veidošanos, tādejādi palielinot ieņēmumus jau eksistējošajā uzņēmējdarbībā. Šādu viedokli apstiprina dati, kas iegūti pētījuma veikšanas procesā, kur vairāk kā puse aptaujāto vidēji lielo pilsētu pārstāvju pilnībā nepiekrīt vai drīzāk nepiekrīt viedoklim, ka pilsētā netiek pietiekoši piesaistīti tūristi. Kritiskā respondentu daļa, kas pilnībā piekrīt (16,7% aptaujāto) vai drīzāk piekrīt iepriekšminētajam viedoklim, uzskata, ka pilsētas pārvalde varētu šajā jomā darboties aktīvāk, tādejādi panākot lielāku tūristu pieplūdumu un līdz ar to arī lielāku pienesumu attiecīgās pilsētas uzņēmējdarbībai.

Kaut arī iepriekš vidēji lielo pilsētu respondenti norādījuši, ka pilsētas vairākumā gadījumu ir gan tūristu iecienītas, gan ar īpašām vērtībām, ko ir vērts apskatīt, kā arī tūristi kopumā tiek pietiekoši piesaistīti, absolūtais vairākums, t.i., vairāk kā 80% respondentu norāda, ka viņu pilsētai ir obligāti nepieciešama reklāma papildus jau esošajai reklāmai (16.tabula), tikai 12,5% drīzāk nepiekrīt minētajam viedoklim. Neskatoties uz to, ka kopumā, salīdzinot ar mazajām un vidēji mazajām pilsētām, vidēji lielo pilsētu respondenti uz nepieciešamību reklamēties norādījuši mazliet mazāk, šāds viedoklis skaidrojams vairākos griezumos. Pirmkārt, vidēji lielo pilsētu respondenti apzinās, cik pārblīvēts ir reklāmas tirgus un konkurence pilsētu starpā, tādēļ norāda, ka reklāmai jābūt pastāvīgai, aktīvākai un vienmērīgai, nevis periodiskai. Otrkārt, vidēji lielo pilsētu respondenti kritiski vērtē jau esošo reklāmu, tādejādi tiek norādīts uz papildus reklāmas nepieciešamību, lai mērķtiecīgāk piesaistītu tūristus.

Mārketinga un reklāmas aktivitātes savu mērķauditoriju un efektu sniedz tad, ja minētās aktivitātes ir savlaicīgas, saskaņotas, pārdomātas, pielāgotas konkrētām mērķauditorijām un aktuālas. Lai izpildītu šos kritērijus un sasniegtu vēlamo rezultātu, šādas aktivitātes, kopēji ar pārējām aktivitātēm tūrisma jomā, ir attiecīgi jāplāno un jānodrošina to tālākā perspektīva kontekstā ar atbilstošu koordinācijas mehānismu. Kaut arī vidēji lielām pilsētām ir daudz lielāki resursi salīdzinot ar mazajām un vidēji mazajām pilsētām, tās ir ļoti lielā mērā atkarīgas no valstiskā tūrisma plānošanas un koordinācijas ietvara. Pēdējos gados it īpaši tūrisma nozare tiek aplūkota kā perspektīvā nozare, tādejādi koordinācijas un plānošanas dokumenti tiek arvien detalizētāk veidoti. Vidēji lielām pilsētām ir daudz lielāka ietekme arī reģionālajā līmenī – plānojot reģionālās attīstības aktivitātes tūrisma jomā un piedaloties diskusijās par tālākajām attīstības perspektīvām. Nacionālā līmeņa plānošanas un koordinācijas dokumenti uzliek to ietvaru, kas nosaka, par kādiem pasākumiem ir atbildīgas vietējās pašvaldības un kāds ir darbības ietvars tiem uzņēmējiem, kas savas aktivitātes veic tieši tūrisma nozarē.

Vietējā līmenī, t.i., pilsētu līmenī, svarīgi ir veidot, attīstīt un koordinēt savstarpējo sadarbību trīs iesaistīto sektoru starpā – tas ir publiskais sektors, kuru vietējā līmenī arī pārstāv vietējā pašvaldība un kuram nacionālais tūrisma koordinācijas ietvars arī uzliek sektoru savstarpējās sadarbības attīstīšanu. Otrs sektors ir privātais sektors, pārstāvot vietējos uzņēmējus. Trešais sektors ir sabiedriskais jeb nevalstiskais sektors, kas pārstāv dažādu sabiedrības grupu/locekļu intereses. Salīdzinoši interesanti dati tika iegūti pētījuma gaitā aptaujājot respondentus par tūrisma attīstības plānošanas dokumentiem un pasākumiem vidēji lielajās pilsētās. Pārsteidzoši ir tas, ka neviens no respondentiem neatbildēja apstiprinoši uz jautājumu par to, ka tā pilsētā būtu izstrādāta speciāla tūrisma attīstības stratēģija vai pilsētas mārketinga stratēģija (17.tabula). Ceturtdaļa norādījuši, ka iepriekš minētie dokumenti šobrīd tiek izstrādāti un tikai 12,5% norāda, ka to pilsētās notiek regulāras tūrismā iesaistīto pušu sanāksmes. Ļoti iespējams, ka šādu rezultātu iemesls ir nepietiekamā informācija par plānošanas un koordinācijas darbiem attiecīgajā pilsētā, jo puse respondentu norādījuši, ka tiem ir grūti spriest par minētajām tūrisma plānošanas un koordinācijas dokumentu izstrādi un citām aktivitātēm.

Visbeidzot, lai veidotu pilnīgāku kopskatu par attiecīgās pilsētu grupas perspektīvu, nepieciešams padziļinātāki pievērsties organizēšanas un vadīšanas procesam. Jau analizējot iepriekšējās pilsētu grupas un to attīstības perspektīvas tika norādīts uz četriem galvenajiem organizēšanas un vadīšanas posmiem, kas ietver gan plānošanu, gan attīstīšanu, gan mārketingu un reklāmu, gan arī pašu tūrisma pakalpojumu uzlabošanu. Jau minēts, ka veiksmīgai šo posmu veikšanai nepieciešama visu triju iesaistīto sektoru saskaņota rīcība. Neapstrīdami lielākā daļa vidēji lielo pilsētu respondenti norāda, ka tūrisma attīstībasplānošanā iesaistīts gan privātais, gan publiskais sektors, mazliet mazāk respondentu min, ka attīstības plānošanā iesaistīts arī sabiedriskais jeb nevalstiskais sektors. Tam, ka pašvaldībai ir lielāka nozīme tūrisma attīstīšanā, nekā privātajiem uzņēmējiem (19.tabula), neviens no respondentiem nav atbildējis ar „pilnībā piekrītu”. Drīzāk minētajam apgalvojumam piekrīt ceturtdaļa aptaujāto, bet šādam apgalvojumam pilnībā nepiekrīt un drīzāk nepiekrīt puse respondentu, savukārt ceturtdaļai vidēja lieluma pilsētu respondentiem grūti spriest par to, kuram no minētajiem sektoriem ir lielāka nozīme tūrisma attīstības plānošanā. Šādi dati ļauj izdarīt secinājumu, ka neviens no sektoriem (piemēram, publiskais sektors) nav izteikts līderis un nosacīti vienpersoniski nerisina tūrisma nozares jautājumus un problēmas. Atbilžu struktūra liecina, ka iesaistītās puses atradušas sadarbību kā modeli diskutēt par nepieciešamajām izmaiņām un tālāko pilsētas perspektīvu.

Iepriekš fiksēto secinājumu apstiprina arī fakts, ka privātā un publiskā sektora sadarbību tūrisma plānošanā (20.tabula) puse respondentu novērtējuši kā pozitīvu, bet ceturtdaļa šo sadarbību vērtē neitrāli, turklāt neviens no respondentiem nav devis negatīvu minētās sadarbības vērtējumu. Turklāt vēl pozitīvāk tiek vērtēta sadarbība starp publisko sektoru un sabiedrību – pozitīvs vai neitrāls novērtējums tika iegūts vairāk divās trešdaļās respondentu atbilžu, arī šajā gadījumā neviens no respondentiem šo sadarbību nav novērtējis negatīvi. Jāatzīmē, ka salīdzinot ar pārējām pilsētu grupām tieši vidēji lielās pilsētās respondenti iesaistīto sektoru savstarpējo sadarbību vērtējuši vispozitīvāk. Tas apstiprina jau iepriekš izteikto secināju attiecībā uz procesa organizācijas un vadīšanas aspektu sadarbības modeli. Turklāt nākotnē šādi iesāktai sekmīgai sadarbībai ir visas iespējas attīstīties un iegūt jaunas pozitīvās īpašības, kas varētu vēl veiksmīgāk un efektīvāk attīstīt jau esošās iestrādes, izlietot pieejamos resursus vēl mērķtiecīgāk un sasniegt attiecīgās pilsētas izvirzītos mērķus tūrisma nozares ietvaros.

Pozitīvs faktors, ka vidēji lielās pilsētās pilsētu tūrisma attīstību kā sekmīgu novērtē puse visu respondentu (22.tabula), bet kā negatīvs faktors, ka ceturtdaļa to vērtē kā viduvēju un tikpat arī kā vāju. Diemžēl arī vidēji lielās pilsētās pilsētu tūrisma attīstību kā ļoti labu nav norādījis neviens respondents.

Vidēji lielās pilsētās gandrīz viena trešdaļa respondentu uzskata, ka uzņēmēju iniciatīvas trūkums ir viens no galvenajiem pilsētu tūrisma kavējošajiem faktoriem (24.tabula). Kā nākamie vienlīdz nozīmīgāki faktori tiek minēti pašvaldības iniciatīvas trūkums un tūristu piesaistes un izklaides elementu trūkums pilsētā (15,6% gadījumu), kā arī tūrisma stratēģijas neesamība un tūrisma infrastruktūras neesamība (12,5%). Šāds kavējošo faktoru nozīmīgums liek secināt, ka vidēji lielās pilsētās respondenti saredz tūrisma attīstības nepieciešamību pilsētā, bet faktiski tās ir tendētas uz citām ekonomiskajām aktivitātēm, jo iztrūkst iniciatīvas gan no privātā sektora (uzņēmēju iniciatīvas trūkums, tūristu piesaistes un izklaides elementu trūkums), gan no publiskā sektora (pašvaldību iniciatīvas trūkums, tūrisma stratēģijas neesamība, tūrisma infrastruktūras neesamība).Arī pētījumā „Latvijas pilsētu sociāli ekonomiskās attīstības tendences” (2008) tika secināts, ka „lai gan gandrīz katra pašvaldība savos attīstības plānos ietver tūrisma attīstību, lielās grupās pilsētas tālāk var sadalīt tādās, kas vēlas specializēties uz ražošanu, IT attīstību, un tādās, kas specializējas kultūras, sporta un atpūtas attīstību”(Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija 2008, 171.lpp). Tas nozīmē, ka vidēji lielās pilsētas ir atradušas arī citas nišas un tūrisms netiek uzskatīts par to galveno ekonomisko dzinējspēku.

5.4. Lielās pilsētas

Saskaņā ar izvēlēto metodoloģiju un Latvijas pilsētu atšķirību īpatnībām, jau minēts, ka pētījuma ietvaros pilsētas tika sadalītas četrās pamatgrupās. Pamatojoties uz šo iedalījumu, pilsētas arī tika sistemātiski analizētas. Šajā analīzes nodaļas apakšnodaļā tiek analizētas pilsētas, kuras saskaņā ar pētījuma sākumā definēto tiek uzskatītas par lielajām pilsētām jeb pilsētām, kurās iedzīvotāju skaits ir virs 25 tūkstošiem. Arī šis pilsētu tips tiks analizēts, aplūkojot pilsētu tūrisma piedāvājumu, mārketinga aktivitātes, plānošanas un organizēšanas, kā arī vadīšanas un koordinēšanas aspektus, kā tas noteikts saskaņā ar teorētiskajām pamatnostādnēm, kuras tika skatītas darba pirmajās nodaļās.

Tātad vispirms, lai vēlāk analizētu šīs pilsētu grupas attīstītības perspektīvas tieši pilsētu tūrisma kontekstā, nepieciešams skatīt attiecīgo pilsētu tūrisma piedāvājumu jeb tūrisma resursus, pilsētas tūrisma piesaistes objektus. Veicot pilsētu pārstāvju anketēšanu 2007.gadā tika noskaidroti nozīmīgākie faktori tūristu piesaistīšanā Latvijas lielajās pilsētās (6.tabula). Kā nozīmīgākais faktos tika minēts tūrisma informācijas un transporta pieejamības faktors, kas norāda, ka lielajās pilsētās, līdzīgi, kā arī pārējās Latvijas pilsētās, respondenti apzinās, cik nozīmīga ir tūrisma informācija un infrastruktūra kā priekšnosacījumi, lai tūristi pirms pilsētas apmeklējuma tiktu iepazīstināti ar tās piedāvājumu un lai tūristiem būtu pēc iespējas ērtāka nokļūšana attiecīgajā pilsētā. Kā otrs nozīmīgākais faktors tiek minētas fiziskās pilsētas iezīmes, kam seko norādījums viesnīcu, sabiedriskās ēdināšanas, veikalu un iepirkšanās iespēju virzienā. Tātad, izvirzot trīs svarīgākos faktorus, divi no tiem, saskaņā ar teorētiskajām pamatnostādnēm, ir sekundārie tūristu piesaistes objekti. Zemāk tūristu piesaistīšanā pēc savas lomas tiek vērtētas kultūras iespējas un sociālās kultūras iezīmes, mazliet lielāku priekšroku dodot izklaides iespējām.

Vienlaikus jautājot par to, kādi objekti visvairāk piesaista tūristus (7.tabula), ceturtdaļa jeb 25% visu respondentu norāda tieši pasākumu un festivālu virzienā. Tas parāda lielo pasākumu nozīmi tūristu piesaistīšanā. Vēl ceturtdaļa respondentu norāda, ka tūristu piesaistīšanā svarīga loma ir tādiem objektiem kā parkiem, zaļajām zonām un pieejai dabiskajām ūdenstilpnēm (piemēram, jūras malai, upēm, ezeriem, utt.). Mazliet mazāk respondentu, atbildot uz minēto jautājumu, norāda muzejus un mākslas galerijas kā objektus, kas piesaista tūristus, bet 12,5% uzsvēruši vēsturiskās ielas un ēkas un tikpat daudz respondentu – viesnīcas un viesu namus par tūristu piesaistes objektiem. Interesanti, ka lielajās pilsētās neviens no respondentiem nav norādījis uz mājas lapas un tūrisma informācijas primāro nozīmi tūristu piesaistīšanā, kas liecina, ka lielās pilsētas ir atpazīstamas un tūristi tiek piesaistīti arī bez pamata informācijas par pilsētā pieejamiem piesaistes objektiem.

Taujājot, kādus objektus tūristi visvairāk izmanto lielajās Latvijas pilsētās (8.tabula), ceturtdaļa respondentu norāda, ka aktīvi tiek apmeklētas zaļās zonas, parki, dabiskās ūdenstilpnes. Gandrīz piektdaļa respondentu norāda, ka tūristi samērā bieži apmeklē arī pilsētā rīkotos pasākumus un festivālus. Savukārt 12,5% norāda, ka tiek apmeklētas vēsturiskās ēkas un ielas, tikpat respondentu norāda uz tūristu muzeju un mākslas galeriju apmeklējumiem. Arī lielajās pilsētās vērojams tas, ka tūristu piesaistīšanā nozīme ir gan primārajiem tūrisma objektiem, gan sekundārajiem un papildus tūrisma objektiem. Piemēram, viesnīcas un viesu nami ir nozīmīgs, pat izšķirošs faktors, lai tūrists attiecīgajā pilsētā uzkavētos ilgāk. Šādu resursu pieejamība, nodrošinot ilglaicīgāku tūristu uzkavēšanos, ļauj tūristam daudz labāk iepazīt attiecīgo pilsētu un apmeklēt lielāku skaitu tūrisma objektu, izmantot pilsētas piedāvātās iespējas pat tad, ja tās nav iepriekš plānotas. Tas rada arī papildus pārsteiguma efektu jeb ekspektāciju pārsniegšanu. Un gadījumā, ja šī pieredze būs bijusi pozitīva, tas radīs papildus pievienoto vērtību konkrētās pilsētas apmeklējumam. Dēļ šo un papildresursu pieejamības, tieši lielajām pilsētām ir visaugstākais potenciāls starptautisko tūristu piesaistīšanā. Lai šos starptautiskos tūristus piesaistītu un noturētu ilgāk attiecīgajā pilsētā, nepieciešams izkopt tūristiem paredzēto produktu un pakalpojumu piedāvājumu.

Lai analizētu produktu un pakalpojumu piedāvājumu, kas pieejams tūristiem Latvijas lielajās pilsētās, respondentiem tika jautāts dot minēto produktu izvērtējumu. Iegūtie dati parāda, ka trīs ceturtdaļas respondentu pilnībā piekrīt vai drīzāk piekrīt apgalvojumam, ka pilsētā ir pietiekošs tūrisma produktu piedāvājums, lai piesaistītu tūristus (9.tabula). Ceturtdaļa respondentu ir mazliet skeptiskāki, norādot, ka šādam apgalvojumam drīzāk tomēr nepiekrīt, tomēr neviens no respondentiem nav norādījis, ka šādam apgalvojumam pilnībā nepiekrīt. Līdzīga atbilžu struktūra vērojama gadījumā, kad tika līdzīgs jautājums respondentiem uzdots apgrieztā formā (10.tabula), kur tika jautāts, vai respondenti piekrīt apgalvojumam, ka pilsētā nav pietiekoši tūrisma pakalpojumi un trūkst attiecīgās tūrisma infrastruktūras. Lielajās pilsētās pilnībā šādam apgalvojumam nepiekrita gandrīz puse aptaujāto, bet gandrīz ceturtdaļa drīzāk nepiekrīt šādam apgalvojumam. Tomēr šādam apgalvojumam pilnībā piekrīt vai drīzāk piekrīt mazliet vairāk kā trešdaļa aptaujāto. Līdz ar to nākas secināt, ka savas nopietnās iestrādes tūrisma infrastruktūras veidošanāun attīstīšanā, kā arī tūrisma produktu radīšanā un izkopšanā lielajām pilsētām jau piemīt.

Savukārt kritiskā respondentu daļa ir kā norāde vēl pilnveidojamā virzienā. Tieši kritiskā pieeja, izvērtējot jau esošos resursus, liek meklēt jaunas iespējas un jomas, kas piesaistītu tūristus ne vien Baltijas valstu, bet Eiropas un starptautiskā līmenī. Uz to, ka lielākās Latvijas pilsētas spētu piesaistīt šāda līmeņa tūristus, norāda fakts, ka absolūtais vairākums – sākot no divām trešdaļām līdz 96% respondentu norāda gan uz vēsturiski kulturālo apgabalu esamību, gan reliģisko vietu, gan izklaides apgabalu esamību pilsētā, kā arī uz jauni izveidotajām tūristu zonām (10.tabula). Šāds atbilžu īpatsvars liecina par noteikta līmeņa tūristu interesējošo apgabalu esamību lielajās pilsētās. Tas nozīmē, ka uz lielajās pilsētās pastāvošajiem resursiem ir daudz vienkāršāk attīstīt esošos, kā arī jaunos tūrisma produktus, padarot pilsētu gan infrastruktūras, gan atpūtas vides jomā daudz pievilcīgāku un interesantāku potenciālajiem tūristiem. Tūristu apgabalu un objektu daudzveidība vienlaikus ir arī priekšnosacījums tūristu piesaistei. Ja tūristam būs iespēja izmantot daudzveidīgākas aktivitātes un produktus, jo vairāk tas tērēs un ilgāk uzturēsies attiecīgajā apmeklējuma reizē. Turklāt svarīgi, lai potenciālais tūrists par konkrētajām aktivitātēm un iespējām tiktu informēts jau laikus, kas ļauj savlaicīgi izplānot apmeklējamo vietu skaitu un dažādību. Tas, ka informācijai ir liela nozīme jo īpaši tūrisma nozares jomā, šī darba ietvaros ir uzsvērts vairākkārtīgi. Tieši piesaistes un informatīvās aktivitātes ir tās, kas jāanalizē kā nākošās, lai darba nobeigumā izdarītu atbilstošos secinājumus par jau esošo situāciju lielajās pilsētās, kā arī to attīstības perspektīvām.

Pieņemot, ka Latvijas lielās pilsētas pretendē uz tūristu piesaisti Baltijas un Eiropas līmenī, t.i., uz starptautisko un reģionālo tūristu piesaisti, īpaši svarīgs ir tēls, kāds šīm pilsētām tiek virzīts attiecīgajā līmenī. Ļoti reti, kad tūristi ir pilnībā informēti par iespējām pavadīt laiku un veikt kādas noteiktas papildus nodarbes attiecīgajā pilsētā. Tomēr, lai pilsētu apciemotu, tūristiem ir jābūt kādam priekšstatam, kaut arī iedomātam un mazliet nereālam, par pilsētu, ko tas apciemo. Šim tēlam ir jābūt tādam, kas izraisītu vēlmi attiecīgo pilsētu apciemot. Lielajās pilsētās tēla nozīmīgumu apzinās – par to liecina pētījuma gaitā iegūtie dati, kur puse respondentu pilnībā piekrīt apgalvojumam, ka pilsētai ir izstrādāts pilsētas tēls (12.tabula). Turklāt vairāk kā trešdaļa respondentu norāda, ka drīzāk piekrīt šādam apgalvojumam. Noliedzošas atbildes snieguši tikai 15,4% respondentu.

Papildus pilsētu tēlam, nepieciešams radīt no jauna vai arī izkopt jau pastāvošās pilsētu vērtības, kas padara tās unikālas un interesantas tūristu apmeklējumiem. Lielo pilsētu respondenti apzinās savas pilsētas iespējas un pastāvošās vērtības – absolūtais vairākums atbilžu sniedzēju pilnībā piekrīt vai drīzāk piekrīt viedoklim, ka pilsētai ir īpašas vērtības, kas nav citām pilsētām un kādēļ tūristi šīs pilsētas apmeklē (13.tabula). Salīdzinoši ar citām pilsētu grupām, lielo pilsētu pārstāvji ieņem otro vietu pēc savas pilsētas pozitīvā vērtējuma. Turklāt vēl pozitīvāku vērtējumu lielopilsētu pārstāvji dod atbildot uz jautājumu, vai viņi uzskata, ka to pilsēta ir tūristu iecienīta (14.tabula). Absolūtais vairākums, t.i., vairāk kā četras piektdaļas respondentu pilnībā piekrīt vai drīzāk piekrīt šādam apgalvojumam, savukārt drīzāk nepiekrīt minētajam apgalvojumam tikai 12,5% respondentu, turklāt negatīvas atbildes uz šo jautājumu saņemtas netika. Tas liek secināt, ka tūristi kā uzņēmējdarbības mērķauditorija ir apzināti ļoti konkrēti – ar šo patērētāju daļu rēķinās attiecīgās sezonas laikā. Jau esošā tūristu piesaistes prakses ir izstrādāta un tiek pilnveidota, veidojot tradīcijas un cenšoties tūristus konkrētajai pilsētai piesaistīt atkal no jauna un dažādos līmeņos.

Iepriekš izdarīto secinājumu apstiprina arī dati par to, kā respondenti vērtē tūristu piesaisti pilsētas līmenī. Tikai ceturtdaļa respondentu pilnībā piekrīt vai drīzāk piekrīt apgalvojumam, ka pilsētā netiek pietiekoši piesaistīti tūristi. Lielākais vairums jeb atlikušās trīs ceturtdaļas respondentu iepriekš minētajam apgalvojumam drīzāk nepiekrīt vai nepiekrīt pilnībā. Kaut arī iepriekšējās atbildēs redzams, ka respondenti kopumā dod pozitīvu vērtējumu tūristu piesaistes aktivitātēm un uzskata, ka viņu attiecīgajā pilsētā ir pietiekoši unikālas un īpašas vērtības, kas tūristus piesaista un vienlaikus uzskata, ka to pilsēta samērā starp tūristiem ir iecienīta, divas trešdaļas lielo pilsētu respondentu tomēr uzskata, ka pilsētai tūrisma veicināšanai ir obligāti nepieciešama reklāma papildus jau esošajai reklāmai (16.tabula). Tikai trešdaļa pilnībā nepiekrīt vai drīzāk nepiekrīt viedoklim, ka pilsētai nepieciešams papildus reklamēties.

Visi iepriekš analizētie tūrisma jomas komponenti ir it īpaši svarīgi pilsētās, kurās nav vēsturiski stipru tūrisma tradīciju vai kurās tiek radīti pavisam jauni tūrisma jomas produkti un pakalpojumi. Tādēļ plānošana un attīstīšana ir viens no priekšnoteikumiem pilsētu tūrisma veidošanā. Šāda izpratne atspoguļojas arī respondentu atbildēs par pilsētas tūrisma attīstības plānošanas dokumentu izstrādi un aktivitātēm plānošanas procesā. Gandrīz puse respondentu no lielajām pilsētām norādījuši, ka viņu pilsētā ir izstrādāta tūrisma attīstības stratēģija, bet gandrīz piektdaļa aptaujāto norāda, ka viņu pilsētā ir izstrādāta arī pilsētas mārketinga stratēģija (17.tabula). Vēl mazliet mazāk kā piektdaļa norādījuši, ka pašlaik notiek darbs pie tūrisma attīstības un/vai mārketinga stratēģijas izstrādes. 15,4% lielo pilsētu respondentu savās atbildēs atzīmējuši, ka pilsētās notiek regulāras tūrismā iesaistīto pušu sanāksmes. Jāatzīst, ka šādā atbilžu struktūrā parādās trūkumi plānošanas dokumentu un aktivitāšu attīstīšanā.

Būtisks plānošanas dokumentu trūkums vistiešākā veidā ietekmē tūrisma nozarē iesaistītās puses – visbūtiskāk – uzņēmējus, investorus un attīstītājus. Tādēļ analizējot pieejamos datus, nākas secināt, ka tieši plānošanas un attīstīšanas dokumentu izstrādes jomā arī lielajām pilsētām ir daudz kā uzlabojama un pilnveidojama. Jau minēts, ka saskaņā ar Tūrisma likumu un likumu „Par pašvaldībām” tieši vietējā līmeņa pārvaldes institūcijas ir atbildīgas par attīstības plānu un teritorijas plānojuma izstrādi, tūrisma attīstības perspektīvas noteikšanu, resursu un pasākumu tūrisma attīstībai nodrošināšanā (Latvijas Vēstnesis 2006, ER). Tas nozīmē, ka atbildība par plānošanas dokumentu neesamību un to efektivitātes nepietiekamību vistiešāk ir jāuzņemas pašvaldībām. Tieši pašvaldībām, saskaņā ar noteikto nacionālo tiesisko ietvaru ir jābūt šī plānošanas procesa virzītājām, lai, iesaistot privāto sektoru un sabiedrību, panāktu pēc iespējas lielāku efektivitāti.

Lielākas efektivitātes sasniegšanā, izstrādājot tieši perspektīvas un plānošanas dokumentus, nozīme ir jau minētā privātā sektora iesaistīšanai, kā arī sabiedrības pārstāvju apzināšanai un iesaistīšanai plānošanas dokumentu izstrādē. Gan privātais sektors, gan sabiedrība ir svarīgi komponenti un partneri vietējām pašvaldībām, attīstot tūrisma nozari. Ņemot vērā iepriekš secināto, tūrisma nozares organizēšanā un vadīšanā ir nozīmīga šo sektoru savstarpējā sadarbība.

Tā kā pilsētām nacionālajā līmenī ir viens un tas pats tiesiskais un plānošanas ietvars, bet darba mērķis nav skatīt attīstības plānošanu pa reģioniem, bet pēc pilsētu lieluma, t.i., grupas, tālāk tiek skatīti tikai lielo pilsētu tūrisma organizēšanas un vadīšanas aspekti. Iegūtie dati liecina, ka vairāk kā trīs ceturtdaļas respondentu norādījuši, ka viņu pilsētā tūrisma plānošanā iesaistīts ir publiskais sektors (18.tabula), vairāk kā puse ir norādījusi uz privātā sektora iesaisti, bet mazliet vairāk kā trešdaļa norāda, ka arī sabiedrība un nevalstiskais sektors ir iesaistīts tūrisma attīstības plānošanas procesā. Analizējot šos datus, redzams, ka publiskais sektors kopumā pilda savas funkcijas un atbilstoši organizē pilsētu tūrisma attīstības plānošanas procesu. Vēlama būtu vēl lielāka privātā sektora iesaistīšana, tomēr vismazāk iesaistīts šobrīd ir sabiedriskais sektors. Tomēr tas, ka simtprocentīgi visās pilsētās privātais sektors ne tik skaitliski aktīvi nepiedalās tūrisma plānošanā, nenozīmē, ka tam būtu mazāka loma šajā procesā.

Norādot savas domas par apgalvojumu, ka pašvaldībai būtu lielāka nozīme tūrisma attīstīšanā nekā privātajiem uzņēmējiem, respondentu domas dalās tieši uz pusēm (19.tabula). Tieši puse no aptaujātajiem norāda, ka pilnībā piekrīt vai drīzāk piekrīt šādam apgalvojumam, savukārt otra puse pilnībā nepiekrīt vai drīzāk nepiekrīt minētajam apgalvojumam. Kopumā tomēr vairāk pozitīvs vērtējums tiek dots publiskā un privātā sektora sadarbībai tūrisma plānošanas jomā (20.tabula) – pozitīvi vai neitrāli šo sadarbību vērtē absolūtais vairums respondentu. Kaut gan arī gandrīz ceturtdaļa respondentu nav varējuši sniegt konkrētu atbildi, 7,7% šo sadarbību vērtē negatīvi. Līdzīgu novērtējumu saņem arī publiskā sektora sadarbība arsabiedrību un nevalstiskajām organizācijām. Tas liecina, ka noteiktais sadarbības modelis šo triju sektoru starpā ir izveidots, bet vietām nepieciešama striktāka procesa organizēšana, lai panāktu plašāku diskusiju, tādejādi panākot augstākas kvalitātes dokumentu izstrādi.

Latvijas lielajās pilsētās pilsētu tūrisma attīstība (22.tabula) tiek vērtēta vispozitīvāk – vairāk kā trešdaļa respondentu to novērtējusi kā ļoti labu, gandrīz tik pat – kā sekmīgu, bet kā vāju – neviens no respondentiem. Šāds pozitīvs vērtējums, liek izdarīt secinājumus, ka šajā pilsētu tipā pilsētu tūrisms viennozīmīgi attīstās strauji un sekmīgi.

Arī fakts, ka nozīmīgākie pilsētu tūrisma kavējošie faktori (24.tabula) lielajās pilsētās ir uzņēmēju iniciatīvas un tūrisma infrastruktūras trūkums, norāda uz to, ka arī šajā pilsētu tipā būtu nepieciešamas jauns tūrisma produktu piedāvājums, papildus jau esošajam. To arī apliecina fakts, ka „galvaspilsētā, gan arī reģionos (pilsētās un lauku apvidū) trūkst interesantu tūrisma objektu, piemēram, tūristiem saistoši tematiskie parki, atrakciju parki, etnogrāfiski ciemati, saglabāti un apmeklētājiem pieejami industriālā, padomju mantojuma arhitektūras un kultūrvēstures pieminekļi u.c.) (EM 2006, ER).

Nobeigums

Nobeigumā, līdzīgi kā analītiskajā daļā, secinājumi un priekšlikumi ir strukturēti, pilsētas iedalot tipos pēc to iedzīvotāju skaita – mazās pilsētās (ar iedzīvotāju skaitu zem 5 tūkstošiem), vidējās pilsētās (ar iedzīvotāju skaitu no 5-10 tūkstošiem), vidēji lielās pilsētās (ar iedzīvotāju skaitu no 10-25 tūkstošiem) un lielās pilsētās (ar iedzīvotāju skaitu virs 25 tūkstošiem).

Latvijā 72,7% visu pilsētu ir mazās un vidējās pilsētas, kurās iedzīvotāju skaits ir līdz 10 tūkstošiem, tādēļ šo pilsētu tūrisma perspektīvas izvērtēšanai tika pievērsta pastiprināta uzmanība, jo tā parāda pilsētu tūrisma iespējas un potenciālu lielākajā daļā Latvijas pilsētu.

Mazās un vidējās pilsētas

Iepriekšējā nodaļā, izvērtējot respondentu sniegtos datus un to kopsakarības, tika secināts, ka mazās un vidējās pilsētās pastāv līdzīgi priekšnosacījumi un problēmas pilsētu tūrisma attīstībā, tādejādi par mazajām un vidējām pilsētām tika izdarīti vienoti sekojoši secinājumi un sniegti priekšlikumi:

1. Mazajās un vidējās pilsētās nav pietiekošs tūrisma resursu piedāvājums, lai spētu tūristus pilsētā noturēt ilgāku laiku.

Viduvējais un sekmīgais pilsētu tūrisma novērtējums liek secināt, ka mazajās un vidējās pilsētās nav pietiekošs tūrisma piedāvājums, lai piesaistītos tūristus pilsētā noturētu ilgstoši. To apliecina vairāki darba gaitā gūtie fakti: pārliecinošs vairākums respondentu uzskata, ka tajās nav pietiekošs tūrisma produktu piedāvājums, lai piesaistītu tūristus un ka pilsētā ir nepietiekoša tūrisma infrastruktūra; kā galvenie pilsētu tūrismu kavējošie faktori šo pilsētu tipos pārliecinoši tiek norādīti tūristu piesaistes un izklaides elementu trūkums, kā arī tūrisma infrastruktūras trūkums.

Priekšlikumi:

1.1. Mazajām un vidējām pilsētām jāveicina esošo tūrisma resursu izmantošana un kvalitāte.

Tā kā viens no galvenajiem faktoriemkā tūristu piesaistīšanā šajos pilsētu tipos tiek minēts pilsētā esošās fiziskās iezīmes – vēsturiskās ielas, interesantas ēkas, baznīcas, parki un zaļās zonas, osta, pludmale, pilsētām īpaša uzmanība jāvelta tūristu piesaistošo resursu uzlabošanai – tām jānodrošina šo vietu saglabāšana un labiekārtošana, pielāgošana tūristu plūsmai, izvietojot informācijas stendus un zīmes, lai pēc iespējas vairāk uzlabotu pakalpojumu kvalitāti un veicinātu tūristu apmierinātību, kas, iespējams, veicinātu jaunu tūristu piesaisti.

1.2. Jāmaksimizē peļņa no pilsētas apmeklētājiem.

Ņemot vērā, ka tūrists mazajās un vidējās pilsētās atrodas neilgu laiku, pilsētās tūrisma pakalpojumi, tai skaitā, kultūras, vēsturisko vai dabas objektu apskate, kas, iespējams, ir vienīgie vai galvenie pilsētas tūrisma pakalpojumi, jāveido kā maksas pakalpojumus, lai tūristi pēc iespējas vairāk atstātu finanšu līdzekļus attiecīgajā galamērķī, tādejādi gūstot pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu no pilsētas apmeklētājiem, kas ļautu iegūtos resursus investēt mazo un vidējo pilsētu nepietiekošajā tūrisma infrastruktūrā.

2. Tūristu skaitam mazajās un vidējās pilsētās ir tendence pieaugt, ko, visticamāk, ir ietekmējusi vispārēja cilvēku mobilitāte, ienākumu un vēlmju pieaugums un citi faktori.

Mazajās un vidējās pilsētās līdzīgi kā citās pilsētās lielākā daļa apmeklētāju pilsētā nokļūst divos veidos: nejauši caurbraucot vai mērķtiecīgi apmeklējot konkrēto pilsētu, piesaistes objektiem pievilināti. Pieaugot cilvēku mobilitātei, arī šajās pilsētās ir palielinājies abu veidu apmeklētāju skaits, uz ko norāda fakts ir, ka 76% mazo pilsētu un 68,8% vidējo pilsētu pauž tendenci par tūristu skaita pieaugumu.

Priekšlikums: 2.1. Mazajām un vidējām pilsētām jāmeklē sava unikalitāte reģiona vai nacionālajā līmenī.

Tieši mazajās un vidējās pilsētās būtu svarīgi izvērtēt pilsētu tūrisma attīstības perspektīvu, izceļot savu unikalitāti un tādejādi meklējot savu nišu, kas palīdzētu piesaistīt ne tikai vietējos, bet jau nacionālajā līmenī piesaistītos ārzemju tūristus. Šāda mērķtiecīga tūristu piesaistes stimulēšana veidotu regulārāku tūrisma plūsmu un ļautu pilsētām vairot ienākumus un kopējo ekonomisko labumu.

3. Lielākajā daļā mazo un vidējo pilsētu jau ir pieejami noteikti tūrisma resursi, uz kuru bāzes pilsētā var tikt veidots tūrisma piedāvājums.

Lielākā daļa pilsētu norāda, ka tajās atrodas gan vēsturiskie-kultūras apgabali, gan reliģiskās vietas, kas liecina par mazajās pilsētās esošajiem resursiem, ko tās, uzlabojot vai attiecīgi pilnveidojot, var padarīt par tūristu piesaistes objektiem, tādejādi šie apgabali ir šo pilsētu raksturojošie potenciālie tūrisma objekti.

Priekšlikums: 3.1. Mazās un vidējās pilsētās, pilnveidot un attīstot jaunus tūrisma produktus uz esošo resursu bāzes, būtu iespējams izmantot jau esošo potenciālu.

Mazās un vidējās pilsētas bieži vien ir ekonomiski maz attīstītas un ar nepilnīgu tūrisma infrastruktūru, bet tajās atrodas pietiekoši daudzveidīgu un tūrisma attīstības iespējām pievilcīgu teritoriju, ko apliecina īpašo vērtību, dažādu tūrisma apgabalu un saistošu fizisko iezīmju esamība pilsētās. Tie ir šo pilsētu raksturojošie potenciālie tūrisma objekti. Tādejādi, pilnveidot un attīstot jaunus tūrisma produktus uz esošo resursu bāzes, būtu iespējams izmantot jau esošo potenciālu.

4. Informācija par mazo un vidējo pilsētu tūrisma piedāvājumu un to unikālajām vērtībām nav pietiekoša un nesasniedz potenciālos pilsētu apmeklētājus.

Neskatoties uz to, ka absolūtais vairākums šo pilsētu iedzīvotāji ir ļoti pārliecināti par unikālu tūrisma produktu esamību, kuru dēļ būtu vērts apmeklēt viņu pilsētu, tomēr atbildot uz jautājumu par to, vai pilsēta ir iecienīta tūristu vidū, respondenti ir skeptiskāki. Tas liek secināt, ka, kaut arī mazās un vidējās pilsētās būtu ievērības cienīgas vietas, ar ko tūristus piesaistīt, pilsētas tomēr nav sasniegušas tādu popularitāti tūristu vidū, kā varētu sagaidīt. Jāņem vērā fakts, ka pilsētu pārstāvji kā galveno faktoru tūristu piesaistīšanā šajos pilsētu tipos min tūrisma informācijas un transporta pieejamību. Tādēļ viens no iemesliem ir nepietiekoša informācija par šo pilsētu tūrisma iespējām potenciālo apmeklētāju virzienā, ko apliecina arī respondentu attieksme par papildus reklāmas nepieciešamību.

Priekšlikumi:

4.1. Mazām un vidējām pilsētām ir jānodrošina ieinteresējoša un potenciālos tūristus sasniedzoša informācija par tūrisma piedāvājumu pilsētā.

Neskatoties uz nepilnīgo tūrisma infrastruktūru un nepietiekošo tūrisma piedāvājumu, mazām un vidējām pilsētām ir jākoncentrējas uz ieinteresējošas un aktuālas tūrisma informācijas publiskošanu un tās nodošanu potenciālām mērķa grupām pa to „uzrunājošiem” informācijas kanāliem. Pilsētām nepieciešams apzināt to potenciālās mērķa grupas atbilstoši pilsētas tūrisma piedāvājumam un jau esošajiem tūristiem, veicot tūristu anketēšanu – noskaidrojot kā tie ir uzzinājuši par pilsētas piedāvājumu, un ko tie visbiežāk ir apmeklējuši, lai pilnveidotu un uzlabotu esošo piedāvājumu, kā arī par izteiktiem trūkumiem pilsētā.

4.2. Mazajām un vidējām pilsētām ir jāpalielina mārketinga aktivitātes ne tikai pilsētas, bet arī reģionālā un nacionālā līmenī.

Latvijas pilsētās ir daudz dažādu tūrisma objektu, kuru atpazīstamība ir tieši atkarīga no pieejamās informācijas apjoma un tās kvalitātes, tādēļ pilsētām ir jāpalielina mārketinga aktivitātes ne vien katras konkrētās pilsētas ietvaros, bet arī reģionālā un nacionālā līmenī, lai veicinātu to atpazīstamību augstākminētajos līmeņos. Ņemot vērā mazo un vidējo pilsētu ierobežotos finanšu resursus, nepieciešams apsvērt kopējo, piemēram, viena rajona pilsētu, mārketinga aktivitāšu nozīmi un iespējamību.

4.3. Valstij jāveicina Latvijas starptautiskā atpazīstamība, piesaistot arvien vairāk ārvalstu tūristus.

Kā jau iepriekš tika secināts, lai piesaistītu ārvalstu tūristus mazajāsun vidējās pilsētās, vispirms nepieciešams, lai šie ārvalstu tūristi nonāk līdz Latvijai kā (vienam no) tūrisma galamērķim, un tad caur reģionālo vai nacionālo līmeni mazām un vidējām pilsētām būtu vieglāk piesaistīt ārvalstu tūristus un veicināt pilsētu apmeklētību.

5. Lielākajā daļā mazo pilsētu netiek pietiekoši attīstīts tūrisms.

Mazās pilsētas konkurē ne tikai savā starpā, tās konkurē ar visām Latvijas pilsētām, tādēļ kā negatīvs fakts minams, ka tikai 40% mazo pilsētu ir jauni izveidotas tūristu zonas (salīdzinoši 68,8% vidējās pilsētās). Tas galvenokārt parāda pilsētu autoritāšu neieinteresētību un/vai nespēju (gan cilvēkresursu, gan finansu resursu ziņā) uzlabot tūrisma infrastruktūru. Kā jau tika norādīts iepriekš, arī nepietiekošas mārketinga aktivitātes liecina par pilsētu autoritāšu neizpratni vai nepietiekošu uzmanību tūristu piesaistīšanai pilsētā, jo tieši mazajās pilsētās lielākā daļa pauduši viedokli, ka pašvaldībai ir lielāka loma tūrisma veicināšanā nekā uzņēmējiem.

Priekšlikums: 5.1. Mazo pilsētu pašvaldībām ir jāuzņemas lielāka loma tūrisma veicināšanā pilsētā.

Balstoties uz likumā noteiktajām funkcijām, tūrisma politikas koordinētājs un vadītājs parasti ir publiskais sektors, kam atbalstu pauduši arī lielākā daļa mazo pilsētu pārstāvju. Tādēļ fakts, ka lielākajā daļā mazo pilsētu netiek pietiekoši attīstīts tūrisms, norāda uz pilsētu autoritāšu nevēlēšanos un/vai nespēju (gan cilvēkresursu, gan finansu resursu ziņā) uzlabot tūrisma infrastruktūru. Neskatoties uz mazo pilsētu nepietiekošajiem resursiem, mazo pilsētu pašvaldībām, kā vienam no lielāko resursu turētājiem, ir jāuzņemas lielāka loma tūrisma veicināšanā pilsētā, izstrādājot pilsētas iespējām atbilstošu tūrisma vai mārketinga stratēģiju un īstenojot to ar konkrētām reklāmas un infrastruktūras uzlabojošām rīcībām.

Vidēji lielās pilsētas

Par vidēji lielām pilsētām tika izdarīti sekojoši galvenie secinājumi un sniegti priekšlikumi:

1. Vidēji lielajās pilsētās ir daudz vairāk tūrisma resursu un to attīstības iespēju, nekā mazajās vai vidējās pilsētās, tādejādi tām ir labāki pilsētu tūrisma izaugsmes priekšnosacījumi.

Vidēji lielajās pilsētās pārliecinoši uzrādīta daudzveidīga tūristu apgabalu esamība, īpaši akcentējot izklaides apgabalus, pārliecinoši novērtēta pilsētas iecienītums tūristu vidū un pilsētas tūristu piesaistes spējas, īpašās vērtības, kā arī pilsētas tēla atpazīstamība. Neskatoties uz to, ka vidēji lielās pilsētās diezgan negatīvi ir novērtēts pilsētā esošais tūrisma piedāvājums un tūrisma infrastruktūra. Augstākminētie dati un arī apgalvojuma „pilsētā ir pietiekošs tūrisma produktu piedāvājums, lai piesaistītu tūristus” novērtējums parāda, ka vidēji lielās pilsētās, neskatoties uz negatīvo tūrisma piedāvājuma vērtējumu, tas ir pietiekošs tūristu piesaistīšanai. Tas nozīmē, ka vidēji lielajās pilsētās tūristu skaits pieaug neatkarīgi no negatīvi novērtētajiem tūrisma pakalpojumiem un infrastruktūras, kas liecina, ka šajā pilsētu tipā jau šobrīd ir daudz vairāk tūrisma resursu un to attīstības iespēju, kas piesaista tūristus, nekā mazajās vai vidējās pilsētās,un tādejādi tām ir labāka situācijā pilsētu tūrisma kontekstā.

Priekšlikums: 1.1. Vidēji lielām pilsētām jāpilnveido pilsētā esošie tūrisma resursi un infrastruktūra.

Vidēji lielām, tāpat kā mazajām un vidējām pilsētām, ir jānodrošina pilsētā esošo tūrisma objektu un apgabalu labiekārtošana, pielāgojot tās tūristu vajadzībām, izvietojot informācijas norādes, lai uzlabotu pakalpojumu kvalitāti un veicinātu tūristu apmierinātību.

2. Vidēji lielās pilsētās respondenti saredz tūrisma attīstības nepieciešamību pilsētā, bet faktiski tās ir tendētas uz citām ekonomiskajām aktivitātēm.

Lai gan gandrīz katra pilsēta savos attīstības plānos ietver tūrisma attīstību, tomēr kā galvenie pilsētu tūrisma kavējošo faktori tika minēti, ka iztrūkst iniciatīvas gan no privātā sektora (uzņēmēju iniciatīvas trūkums, tūristu piesaistes un izklaides elementu trūkums), gan no publiskā sektora (pašvaldību iniciatīvas trūkums, tūrisma stratēģijas neesamība, tūrisma infrastruktūras neesamība), kas liecina, ka faktiski abi augstākminētie sektori tūrismu nesaskata kā galveno pilsētas ekonomisko dzinējspēku un tādēļ nevelta tam pienācīgu uzmanību. To apliecina arī fakts, ka vidēji lielās pilsētās neviens no respondentiem nav norādījis ne pilsētas tūrisma, ne mārketinga stratēģijas esamību, kā arī puse respondentu nav informēti par tūrisma attīstības plānošanu pilsētā.

Priekšlikums: 2.1. Apzinoties rūpniecības un citu ekonomisko aktivitāšu pazemināšanos valstī un līdz ar to bezdarba un citu sociālo problēmu aktualizēšanos, vidēji lielo pilsētu publiskās varas pārstāvjiem, kā arī uzņēmējiem papildus citām pilsētas ekonomiskajām aktivitātēm jāaplūko pilsētu tūrisms kā viena no spēcīgām alternatīvām iepriekšminēto negatīvo faktoru apkarošanā.

Lielās pilsētas

Par lielām pilsētām tika izdarīti sekojoši galvenie secinājumi un izvirzīti priekšlikumi:

1. Lielām pilsētām ir vairāk priekšnosacījumi starptautisko tūristu piesaistei, salīdzinot ar citām Latvijas pilsētām.

Lielās pilsētas ir vispozitīvāk novērtējušas pilsētā esošo tūrisma produktu piedāvājumu un tūrisma infrastruktūru, tajās atrodas augsta tūristu apgabalu un objektu daudzveidība un unikālo vērtību esamība, kā arī šajā pilsētu tipā atrodas visvairāk papildus un sekundārie elementi, piemēram, viesnīcas, kafejnīcas, kas ir nozīmīgs, pat izšķirošs faktors, lai tūrists attiecīgajā pilsētā uzkavētos ilgāk. Šo visu faktoru kopums ir veiksmīgi priekšnosacījumi tūristu piesaistei no tālienes, jo šo resursu pieejamība, dod iespēju tūristam uzkavēties ilgāk attiecīgajā galamērķī.

Priekšlikums: 1.1. Jānodrošina savlaicīgas informācijas pieejamība par pilsētā esošo tūrisma piedāvājumu, lai veicinātu pakalpojumu izmantošanas daudzveidību un tūristu uzturēšanās ilguma palielināšanos.

Svarīgi, lai potenciālais tūrists par pilsētā pieejamām aktivitātēm un iespējām tiktu informēts jau laikus, kas ļauj savlaicīgi izplānot apmeklējamo vietu skaitu un dažādību. Nozīmīgs faktors ir šīs informācijas pasniegšana ārvalstu tūristam saprotamā valodā. Tas, ka informācijai ir liela nozīme jo īpaši tūrisma nozares jomā, šī darba ietvaros ir uzsvērts vairākkārtīgi. Nodrošinot ilglaicīgāku tūristu uzkavēšanos, ļauj tūristam daudz labāk iepazīt attiecīgo pilsētu un apmeklēt lielāku skaitu tūrisma objektu, kas pilsētām dod iespēju maksimizēt ienākumus no attiecīgā tūrista.

2. Lielajās pilsētās pilsētu tūrisms viennozīmīgi attīstās visstraujāk, salīdzinot ar citām Latvijas pilsētām.

Latvijas lielajās pilsētās pilsētu tūrisma attīstība tiek vērtēta vispozitīvāk, vienīgā pilsētu tipā to vairāk kā trešdaļa respondentu to novērtējuši kā ļoti labu, kā arī visvairāk jeb 88,4% respondentu snieguši pozitīvu atbildi par tūristu skaita pieaugumu pilsētā, par pilsētas iecienītumu tūristu vidu. Augstākminētie fakti parāda, ka lielajās pilsētās ir straujāka izaugsme tūristu piesaistīšanā, salīdzinot ar citām Latvijas pilsētām.

Priekšlikums: 2.1.Lielajās pilsētas ir nepieciešams jauns tūrisma produktu piedāvājums, papildus jau esošajam.

Lai veicinātu tūristu piesaisti, šajā pilsētu tipā ir nepieciešams jauns, piesaistošs tūrisma produktu piedāvājums, papildus jau esošajam. To apliecina gan viedoklis, ka tūrisma attīstību visvairāk kavē uzņēmēju iniciatīvas un tūrisma infrastruktūras trūkums, gan politikas plānošanas dokumentos paustais viedoklis, ka „gan galvaspilsētā, gan arī reģionos (pilsētās un lauku apvidū) trūkst interesantu tūrisma objektu, piemēram, tūristiem saistoši tematiskie parki, atrakciju parki” (EM 2006, ER). Balstoties uz faktu, ka lielajās pilsētās visstraujāk attīstās pilsētu tūrisms, jauniem produktiem būtu visaugstākā atdeve.

Darbā izvirzītā hipotēze „Pilsētu tipi – mazas, vidējas, vidēji lielas vai lielas pilsētas pēc iedzīvotāju skaita, nosaka atšķirīgu galveno tūristu piesaistes objektu nozīmīgumu pilsētās” ir apstiprinājusies daļēji.

Aplūkojot tūristu piesaistes objektu tipu nozīmīgumu (skalā no 1-6), nevienā pilsētu tipā tas netiek vērtēts fundamentāli atšķirīgi. Visos pilsētu tipos kā divi nozīmīgākie faktori tūristu piesaistīšanā tiek minēti – fiziskās iezīmes (vēsturiskās ielas, interesantas ēkas, baznīcas, parki un zaļās zonas, osta) un tūrisma informācijas un transporta pieejamība. Kā nākamais nozīmīgākais faktors tiek minēts viesnīcu, sabiedriskās ēdināšanas, veikalu un iepirkšanās iespējas, izņemot vidēji lielās pilsētās šis faktors tiek novērtēts kā viens no nenozīmīgākajiem faktoriem. Saskaņā ar Jansenas-Verbekes definējumu, Latvijā visos pilsētu tipos tūristu piesaistīšanā ir nozīmīgi gan primārie, gan papildus, gan sekundārie objekti. No tā izriet, ka tūristu piesaistīšanai un veiksmīgai pilsētu tūrisma attīstībai nepieciešams visu tūristu piesaistes kopums, tādejādi nozīmīga ir visu objektu grupu mijiedarbība un šo objektu attīstīšana.

Aplūkojot šo jautājumu detalizētāk, respondentiem tika lūgts izvēlēties trīs nozīmīgākos objektus,kas pilsētā visvairāk piesaista tūristus. Dati parāda, ka visās pilsētās kopumā divi no trīs nozīmīgākajiem objektiem tiek minēti pasākumi un zaļās zonas, uzrādot statistiski atšķirīgu, bet prioritāri līdzīgu nozīmīgumu.

Tas nozīmē, ka tomēr, neskatoties uz līdzīgiem piesaistes objektiem, to nozīmība atšķiras pilsētu tipos pēc to iedzīvotāju skaita. To apliecina fakts, ka kā galvenais tūristu piesaistes objekts mazās pilsētās tiek minēta mājas lapa un tajā esošā tūrisma informācija, salīdzinoši lielajās pilsētās neviens no respondentiem nav uzsvēris tūrisma informācijas nozīmi.

Izmantoto avotu saraksts

Aizstrauta, D., Vaivode, L., Ozoliņa, S. 2007. Tūrisms visiem. [Pētījums, 2007.gads], http://www.em.gov.lv/em/images/modules/items/item_file_21495_1.pdf. Resurss apskatīts 2008.gada 10.oktobrī.

Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija. 2008. Latvijas pilsētu sociāli ekonomiskās attīstības tendences [Valsts reģionālās attīstības aģentūras pasūtīts pētījums, 2008.gads], http://www.vraa.gov.lv/uploads/documents/petnieciba/petijumi/Petijums_Latvijas%20pilsetu%20sociali%20ekonomiskas%20attistibas%20tendences.pdf. Resurss apskatīts 2008.gada 31.oktobrī.

Arhipova, I., Bāliņa, S. 2003. Statistika ekonomikā. Risinājumi ar SPSS un Microsoft Excel. Rīga, Datorzinību centrs, 32.-39.lpp; 219.-222.lpp.

Ashworth, G.J. 2002. Urban tourism: still an imbalance in attention? Cooper, C. (ed). Classic Reviews in Tourism. Clevedon, Channel View publications, pp.143 -163.

Avraham, E. 2000. Cities and their news media images. Cities, 17 (5), pp.363-370.

Barker, M., Page, S.J. 2002. Visitor safety in urban tourism environments: the case of Auckland, New Zealand. Cities, 19(4), pp.273-282.

Bradley, A., Hall, T., Harrison, M. 2002. Selling Cities: Promoting New Images for Meetings Tourism. Cities, 19(1), pp.61-70.

Bramwell, B. 1998. User satisfaction and product development in urban tourism.
Tourism Management, 19 (1), pp.35-47.

Bramwell, B., Rawding, L. 1996. Tourism marketing images of industrial cities. Annals of Tourism Reserarch. 23 (I), pp.201-221.

Chen, J. S. 2001. Assessing and visualizing tourism impacts from urban resident’s perspectives. Journal of Hospitality & Tourism Research, 25 (3).pp.235-250.

Coles, T. 2003. Urbantourism, place promotion and economic restructuring: the case of post-socialist Leipzig. TourismGeographies, 5 (2), pp.190- 217.

Edwards, D., Griffin, T., Hayllar, B. 2007. Development of an Australian urban tourism research agenda. Gold coast, CRC for Sustainable Tourism Pty Ltd., pp. 7-9.

EKK (Eiropas Kopienu komisija). 2006. Atjauninātā ES tūrisma politika – veidojot spēcīgāku Eiropas tūrisma partnerību. [Komisijas paziņojums 17.03.2006.], http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=COM:2006:0134:FIN:LV:PDF. Resurss apskatīts 2008.gada 23.oktobrī.

EKK (Eiropas Kopienu komisija). 2007. Noturīgas un konkurētspējīgas Eiropas tūrisma nozares programma. [Paziņojums publicēts 19.10.2007], http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=COM:2007:0621:FIN:LV:PDF. Resurss apskatīts 2008.gada 23.oktobrī.

Ekonomikas ministrija (EM) 2004. Latvijas Tūrisma attīstības pamatnostādnes 2004. – 2008.gadam. [Pieejama Valsts Kancelejas politikas plānošanas dokumentu datubāzē.], http://polsis.mk.gov.lv/LoadAtt/file41938.doc. Resurss apskatīts 2008.gada 20.oktobrī.

Ekonomikas ministrija (EM) 2006.Latvijas Tūrisma attīstības programma 2006. – 2008.gadam. [Pieejama Valsts Kancelejas politikas plānošanas dokumentu datubāzē.], http://polsis.mk.gov.lv/LoadAtt/file44055.doc. Resurss apskatīts 2008.gada 20.oktobrī.

Ekonomikas ministrija (EM). 2005.Latvijas nacionālā Lisabonas programma 2005.-2008.gadam, [Apstiprināta MK 2005.gada 19.oktobrī, rīkojums Nr.684], http://www.em.gov.lv/em/images/modules/items/item_file_11629_1.doc#_Toc117654740. Resurss skatīts 2008.gada 23.oktobrī.

EM (Ekonomikas ministrija). 2008a. [Informācija par starptautiskās sadarbības partneriem tūrisma jomā], http://www.em.gov.lv/em/2nd/?cat=20385. Resurss apskatīts 2008.gada 23.oktobrī.

EM (Ekonomikas ministrija). 2008b. [Tūrisma politikas plānošanas dokumenti], http://www.em.gov.lv/em/2nd/?cat=20380. Resurss apskatīts 2008.gada 23.oktobrī.

European Commission. 2000. Towards quality urban tourism Integrated quality management (IQM) of urban tourist destinations. Luxembourg, Office for Official Publications of the European Communities, pp.9-51.

Gallarza, M.G., Saura, I.G., Garcıa, H.C. 2002. Destination image: Towards a Conceptual Framework. Annals of Tourism Research, 29 (1), pp.56-78.

Gospodini, A. 2001. Urban design, urbanspace morphology, urbantourism: an emerging new paradigm concerning their relationship. European Planning Studies, 9 (7), pp. 925-934.

Hughes H. L. 2002. The role of theatre and music in urban tourism. Culture: A driving force for urban tourism – application of experiences to countries in transition. Zagerb, Institute of International relations, pp.51-56.

Indriksone, A. 2003. Nevalstiskās organizācijas- pašvaldību partneri attīstības plānošanā. [Pētījums sagatavots Sabiedriskās politikas centra Sabiedriskās politikas analīzes programmas ietvaros], http://www.politika.lv/index.php?id=5704. Resurss apskatīts 2008.gada 25.novembrī.

Latvijas Vēstnesis. 2006. Tūrisma likums [Gala redakcija 21.03.2006], http://www.likumi.lv/doc.php?id=50026. Resurss apskatīts 2008. gada 21.oktobrī.

Latvijas Vēstnesis. 2008a. Likums „Par pašvaldībām”. [Gala redakcija 01.09.2008.], http://www.likumi.lv/doc.php?id=57255. Resurss apskatīts 2008. gada 20.oktobrī.

Latvijas Vēstnesis. 2008b. Reģionālais attīstības likums [Gala redakcija 01.01.2008], http://www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=61002. Resurss apskatīts 2008. gada 30.oktobrī.

Latvijas Vēstnesis. 2008c. MK noteikumi Nr. 883 „Vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas noteikumi” [Gala redakcija 02.08.2008], http://www.likumi.lv/doc.php?id=95862. Resurss apskatīts 2008. gada 20.oktobrī.

Latvijas Vēstnesis. 2008d. Teritorijas plānošanas likums [Gala redakcija 01.01.2008], http://www.likumi.lv/doc.php?mode=DOC&id=63109. Resurss apskatīts 2008. gada 21.oktobrī.

Law, C.M. 1996. Urban Tourism: Attracting Visitors to Large Cities. New York, Mansell Publishing, pp.2-15; pp.27-31; pp.143-153.

Leidner, R. 2004. The European tourism industry – A multi-sector with dynamic markets. Luxembourg, Office for Official Publications of the European Communities, pp.15-26.

Makkerčers, B., Krosa, H. 2007. Kultūras tūrisms: Tūrisma un kultūras mantojuma pārvaldības partnerība. Rīga, Neptuns, 27.-32.lpp; 101.lpp; 198.-204.lpp.

Marcouiller, D.W. 1997. Toward Integrative Tourism Planning in Rural America. Journal of Planning Literature, 11 (3), pp. 337-357.

Miezīte, E. 2008. Par ceļotāju apsekojuma rezultātiem 2008. gada pirmajā pusgadā. [Paziņojums presei 25.09.2008.], http://www.csb.gov.lv/csp/events/?mode=arh&period=09.2008&cc_cat=475&id=5708. Resurss apskatīts 2008.gada 1.oktobrī.

Nacionālais attīstības plāns (NAP). 2006. [Nacionālais attīstības plāns 2007.-2013.gadam], http://www.nap.lv. Resurss apskatīts 2008.gada 23.oktobrī.

Nasser, N. 2003. Planning for urban heritage places: reconciling conservation, tourism, and sustainable development. Journal of Planning Literature, 17 (4), pp.467-479.

Paskaleva-Shapira, K. 2001. Innovative partnerships for sustainable urban tourism. Framework Approach and the European Experience.`Creating and Managing Growth in Travel and Tourism’ TTRA European Conference, Stockholm, April, pp. 2-18.

Pearce, D.G. 2001. An integrative framework for urban tourism research. Annals of Tourism Research, 28 ( 4), pp.926-942.

Pearce, D.G. 2004. Advancing tourism research: issues and responses. The New Zealand Tourism and Hospitality Research Conference 2004, Wellington, 8-10 December. pp.1-10.

Pilotprojekta konsorcijs. 2000. Latgales attīstības plāns. [Darba noslēguma ziņojums, 2000.gada augusts], http://www.latgale.lv/lv/files/download?id=196. Resurss apskatīts 2008.gada 22.oktobrī.

Rainisto, S.K. 2003. Success factors of place marketing: a study of place marketing practices in Northern Europe and United states.Doctoral Dissertation, Helsinki University of Technology, Institute of Strategy and International Business, Helsinki, 271pp.

Roche, M. 1992. Mega-events and micro-modernization: On the sociology of the new urban tourism. British Journal of Sociology, 43 (4), pp. 563-580.

Rogerson, C. M. 2002. Urbantourism in the developing world: the case of Johannesburg. Development Southern Africa, 19 (1), pp. 169-190.

Romero, M.A., Ortuno, M.A. 1998. An econometric approach to urban tourism demand. The case of Barcelona. 38th European Congress of the Regional Science Association, Vienna, August 28 – September 1, pp.2-6.

Rowe, D., Stevenson, D. 1994. `Provincial Paradise’ : Urban Tourism and City Imaging Outside the Metropolis. Journal of Sociology, 30 (2), pp.178-185.

Ruetsche J. 2006. Urban Tourism. What Attracts Visitors to Cities? Let’s talk business, 117, pp. 1-2.

Runyan, R. C. 2006. Tourist dependent small towns: Understanding competitive advantage. Journal of Vocational Marketing, 12 (4), pp.329- 336.

Selby, M. 2004a. Consuming the city: Conceptualizing and researching urban tourist knowledge. Tourism Geographies, 6(2), pp.186-194.

Selby, M. 2004b. Understanding Urban Tourism: Image, Culture and Experience. London, I.B. Tauris, pp.1.-33.; pp.64-84.

Stynes, D.J., O’Halloran, C. 1987. Tourism Planning. [Michigan State University Tourism Educational Materials 06/06/02], http://web1.msue.msu.edu/imp/modtd/33000005.html, Resurss apskatīts 2008. gada 11.septembrī.

TAVA (Tūrisma attīstības valsts aģentūra). 2005. Tūrisma attīstības valsts aģentūras mārketinga stratēģija 2006.-2010. gadam. [Mārketinga stratēģija 2005.gads], http://tava.gov.lv/userdata/File/Dokumenti/maarketinga_strateeggija.doc. Resurss apskatīts2008.gada 22.oktobrī.

Thornley, A. 1999. Urban Planning and Competitive Advantage: London, Sydney and Singapore. LSE: London Discussion Paper, 2, pp.2-16.

Tyler, D., Guerrier, Y., Robertson, M. 1998. Managing Tourism in Cities: policy, process and practice. New York, John Wiley & Sons, pp. 9-13.

Vides ministrija 2006. Nacionālais vides politikas plāns 2004.-2008. gadam. [Publicēts 19.12.2006].http://www.vidm.gov.lv/lat/dokumenti/politikas_planosanas_dokumenti/?doc=1679. Resurss apskatīts 2008. gada 20.oktobrī.

Vidzemes tūrisma asociācija. 2007. Vidzemes tūrisma attīstības stratēģija 2007. – 2013. gadam un Rīcības plāns 2007.gadam. [Pieejama Vidzemes tūrisma asociācijas mājas lapā], http://www.geocities.com/vidzemecom/Vidzemes_turisma_strategija.doc. Resurss apskatīts 2008.gada 30.oktobrī.

Warnaby, G. 2007. Maps and marketing: an exploratory investigation into the representation of urban shopping destinations. Research Paper Series of University of Liverpool Management School, 34, pp. 3-6.

White, C.J. 2004. Destination image: to see or not to see? International Journal of Contemporary Hospitality Management, 16 (5), pp. 309-312.

Zaksa, K. 2004. Tūrisma nozares izaugsmes prognozes Latvijas tautsaimniecības attīstības kontekstā. [Ekonomikas ministrijas pasūtīts pētījums, 2004.gads], http://www.em.gov.lv/em/images/modules/items/item_file_21493_1.pdf. Resurss apskatīts 2008.gada 10.oktobrī.

PIELIKUMI

1.pielikums. Anketa Latvijas pilsētu pašvaldību pārstāvjiem

Sveicināts cien. pašvaldības pārstāvi! Esmu Vidzemes augstskolas Tūrisma stratēģiskās vadības maģistrantūras studente Ruta Porniece. Šobrīd veicu pētījumu „Pilsētu tūrisma perspektīva Latvijas pilsētās”, tādēļ būšu ļoti pateicīga, ja Jūs aizpildītu doto anketu par tūrisma situāciju Jūsu pilsētā un nosūtītu to uz sekojošo e-pasta adresi: ruta.porniece@va.lv līdz š.g. 15.novembrim.

Jūsu paustā informācija paliks anonīma, un dati tiks izmantoti tikai apkopotā veidā maģistra darba izstrādei.

Lūdzu, sniedziet ziņas par sevi! (atbilstošo atbilžu variantu atzīmējiet ar krustiņu vai ķeksīti tukšajā kvadrātā)

Dzimums

□ vīrietis

□ sieviete

Vecums

□ līdz 25 gadiem

□ no 26 – 40 gadiem

□ no 41 – 55 gadiem

□ virs 56 gadiem

Izglītība

□ pamatskolas vai zemāka

□ vidējā

□ vidējā profesionālā

□ augstākā

Jūsu ieņemamais amats

□ speciālists

□ vidēja līmeņa vadītājs

□ augsta līmeņa vadītājs

□ cits ................

Vai Jūsu pašreizējais darbs ir saistīts ar tūrisma attīstību pilsētā?

□ jā

□ nē

Cik ilgi strādājat patreizējā darba vietā?

□ līdz 5 gadiem

□ 6 – 10 gadus

□ 11 – 15 gadus

□ vairāk kā 16 gadus

Informācija par pilsētu! (atbilstošo atbilžu variantu atzīmējiet ar krustiņu vai ķeksīti tukšajā kvadrātā)

Pilsētas nosaukums (ierakstiet )

...................

Pilsēta ir:

□ rajona pilsēta

□ rajona centrs

□ republikas nozīmes pilsēta

Kurā Latvijas plānošanas reģionā atrodas pilsēta?

□ Rīgas

□ Kurzemes

□ Zemgales

□ Latgales

□ Vidzemes

Pilsētā (ar lauku teritoriju) pastāvīgi dzīvo:

□ 5000 un mazāk iedzīvotāji

□ 5001 – 10 000 iedzīvotāji

□ 10 001 – 25 000 iedzīvotāji

□ 25 001 un vairāk iedzīvotāji

Lūdzu, sagrupējiet doto faktorus pēc nozīmīguma tūristu piesaistīšanā Jūsu pilsētā no 1 līdz 6, kur 1 -visnozīmīgākais, 6 – visnenozīmīgākais.

Kultūras iespējas (teātri, koncertzāles, muzeji, mākslas galerijas)

Izklaides iespējas (kazino, nakts klubi, pasākumi, festivāli, sports)

Fiziskās iezīmes (vēsturiskās ielas, interesantas ēkas, baznīcas, parki un zaļās zonas, osta)

Sociālās kultūras iezīmes (vietas dzīvīgums, draudzīgums, valoda, folklora, drošība)

Viesnīcu, sabiedriskās ēdināšanas, veikalu un iepirkšanās iespējas

Tūrisma informācijas (mājas lapa, TIC, norādes, kartes u.c ) un transporta pieejamība

Lūdzu, atzīmējiet 3 nozīmīgākos objektus, kas Jūsu pilsētā visvairāk piesaista tūristus(atbilstošo atbilžu variantu atzīmējiet ar krustiņu vai ķeksīti tukšajā kvadrātā).

□ teātri, koncertzāles

□ muzeji, mākslas galerijas

□ kazino, nakts klubi

□ pasākumi, festivāli

□ sporta iespējas

□ vēsturiskās ielas, ēkas

□ parki, upe/jūra, zaļās zonas

□ vietas dzīvīgums, draudzīgums

□ drošība

□ kafejnīcas, restorāni

□ viesnīcas, viesu nami

□ veikali

□ mājas lapa, tūrisma informācija

Lūdzu, atzīmējiet 3 populārākos objektus, ko visvairāk tūristi apmeklē vai izmanto Jūsu pilsētā (atbilstošo atbilžu variantu atzīmējiet ar krustiņu vai ķeksīti tukšajā kvadrātā).

□ teātri, koncertzāles

□ muzeji, mākslas galerijas

□ kazino, nakts klubi

□ pasākumi, festivāli

□ sporta iespējas

□ vēsturiskās ielas, ēkas

□ parki, upe/jūra, zaļās zonas

□ vietas dzīvīgums, draudzīgums

□ drošība

□ kafejnīcas, restorāni

□ viesnīcas, viesu nami

□ veikali

□ mājas lapa, tūrisma informācija

Lūdzu, atzīmējiet 3 nozīmīgākos faktorus, kas Jūsu pilsētā visvairāk kavē tūrisma attīstību(atbilstošo atbilžu variantu atzīmējiet ar krustiņu vai ķeksīti tukšajā kvadrātā).

□ tūristu piesaistes un izklaides elementu trūkums

□ tūrisma infrastruktūras trūkums

□ tūrisma informācijas trūkums

□ uzņēmēju iniciatīvas trūkums

□ pašvaldības iniciatīvas trūkums

□ pilsētas negatīvais tēls

□ pilsētas tēla neesamība

□ tūrisma stratēģijas neesamība

□ pilsētas neatpazīstamība

□ iedzīvotāju trūkums /pilsētas „nedzīvīgums”

□ cits ................

Lūdzu, novērtējiet dotos apgalvojumus skalā no 1 līdz 5, kur 1pilnībā piekrītu, 2drīzāk piekrītu, 3drīzāk nepiekrītu, 4pilnībā nepiekrītu, 5 – grūti pateikt/NA! (atbilstošo atbilžu variantu atzīmējiet ar krustiņu vai ķeksīti tukšajā kvadrātiņā)

Pilnībā piekrītu

Drīzāk piekrītu

Drīzāk nepiekrītu

Pilnībā

nepiekrītu

Grūti pateikt /NA

Pilsētā ir pietiekošs tūrisma produktu piedāvājums, lai piesaistītu tūristus.

Pilsētā netiek pietiekoši piesaistīti tūristi.

Pilsēta ir tūristu iecienīta.

Pašvaldībai ir lielāka nozīme tūrisma attīstīšanā nekā privātajiem uzņēmējiem.

Pateicos par sniegto informāciju un atvēlēto laiku anketas aizpildīšanai!

2.pielikums. Anketa pilsētu tūrisma novērtēšanai

Sveicināti! Esmu Vidzemes augstskolas Tūrisma stratēģiskās vadības maģistrantūras studente Ruta Porniece. Šobrīd veicu pētījumu „Pilsētu tūrisma perspektīva Latvijas pilsētās”, tādēļ būšu ļoti pateicīga, ja Jūs aizpildītu doto anketu par tūrisma situāciju Jūsu pilsētā un nosūtītu to uz sekojošo e-pasta adresi: ruta.porniece@va.lv līdz š.g. 21.novembrim. Jūsu paustā informācija paliks anonīma, un dati tiks izmantoti tikai apkopotā veidā maģistra darba izstrādei.

1. Informācija par Jums

(atbilstošo atbilžu variantu atzīmējiet ar krustiņu vai ķeksīti tukšajā kvadrātā)

Dzimums

□ vīrietis

□ sieviete

Vecums

□ līdz 25 gadiem

□ no 26 – 40 gadiem

□ no 41 – 55 gadiem

□ virs 56 gadiem

Jūsu strādājat:

□ publiskajā sektorā

□ privātajā sektorā

□ nevalstiskajā organizācijā

□ cits

Vai Jūsu pašreizējais darbs ir saistīts ar tūrismu?

□ jā

□ nē

2. Informācija par pilsētu (atbilstošo atbilžu variantu atzīmējiet ar krustiņu vai ķeksīti tukšajā kvadrātā)

Pilsēta ir:

□ rajona pilsēta

□ rajona centrs

□ republikas nozīmes pilsēta

Kurā Latvijas plānošanas reģionā atrodas pilsēta?

□ Rīgas

□ Kurzemes

□ Zemgales

□ Latgales

□ Vidzemes

Pilsētā (ar lauku teritoriju) pastāvīgi dzīvo:

□ 5000 un mazāk iedzīvotāji

□ 5001 – 10 000 iedzīvotāji

□ 10 001 – 25 000 iedzīvotāji

□ 25 001 un vairāk iedzīvotāji

Vai Jūsu pilsētā atrodas (var atzīmēt vairākus):

□ Vēsturiskie- kultūras apgabali

□ Reliģiskās vietas

□ Jauni izveidotas tūristu zonas

□ Izklaides apgabali

□ neviens no augstākminētajiem

3. Informācija par tūristiem un tūrisma piedāvājumu Pilsētā

Lūdzu, novērtējiet dotos apgalvojumus skalā no 1 līdz 5, kur 1- pilnībā piekrītu, 2- drīzāk piekrītu, 3-drīzāk nepiekrītu, 4- pilnībā nepiekrītu, 5 – grūti pateikt/NA (atbilstošo atbilžu variantu atzīmējiet ar krustiņu vai ķeksīti tukšajā kvadrātiņā)!

1

Pilnībā piekrītu

2

Drīzāk piekrītu

3

Drīzāk nepiekrītu

4

Pilnībā

nepiekrītu

5

Grūti pateikt/NA

Pilsētā nav pietiekoši tūrisma pakalpojumi un trūkst tūrisma infrastruktūras.

Pilsētā tūristu skaits katru gadu palielinās.

4. Pilsētas tūrisma plānošana

(atbilstošo atbilžu variantu atzīmējiet ar krustiņu vai ķeksīti tukšajā kvadrātā)

1. Vai Jūsu pilsētā tiek plānota tūrisma attīstība? (var atzīmēt vairākus)

□ Jā, ir izstrādāta tūrisma attīstības stratēģija

□ Jā, ir izstrādāta pilsētas mārketinga stratēģija

□ Jā, notiek darbs pie tūrisma attīstības un/vai mārketinga stratēģijas izstrādes

□ Jā, notiek regulāras tūrismā iesaistīto pušu sanāksmes

□ Nē, šobrīd netiek plānota

□ grūti pateikt/NA

2. Kādi sektori tiek iesaistīti tūrisma attīstības plānošanā Jūsu pilsētā? (var atzīmēt vairākus)

□ publiskais sektors

□ privātais sektors

□ nevalstiskās organizācijas, sabiedrība

□ grūti pateikt/NA

3. Kā Jūs vērtējat sadarbību starp publisko un privāto sektoru tūrisma plānošanā Jūsu pilsētā?

□ pozitīvi

□ neitrāli

□ negatīvi (paskaidrot kāpēc) ...............

□ grūti pateikt/NA

4. Kā Jūs vērtējat sadarbību starp publisko sektoru un sabiedrību tūrisma plānošanā Jūsu pilsētā?

□ pozitīvi

□ neitrāli

□ negatīvi (paskaidrot kāpēc) ........

□ grūti pateikt/ NA

5. Pilsētas tēls un mārketings

Lūdzu, novērtējiet dotos apgalvojumus skalā no 1 līdz 5, kur 1- pilnībā piekrītu, 2- drīzāk piekrītu, 3-drīzāk nepiekrītu, 4- pilnībā nepiekrītu, 5 – grūti pateikt/nav atbildes! (atbilstošo atbilžu variantu atzīmējiet ar krustiņu vai ķeksīti tukšajā kvadrātiņā)

1

Pilnībā piekrītu

2

Drīzāk piekrītu

3

Drīzāk nepiekrītu

4

Pilnībā

nepiekrītu

5

Grūti pateikt/NA

Pilsētai ir izstrādāts pilsētas tēls.

Pilsētai ir īpašas vērtības, kas nav citām pilsētām un kādēļ pilsētu apmeklē tūristi.

Pilsētai tūrisma veicināšanai ir obligāti nepieciešama reklāma, papildus jau esošajai.

6. Novērtēšana

Jūsuprāt, kā attīstās PILSĒTU TŪRISMS (atbilstošo atbilžu variantu atzīmējiet ar krustiņu vai ķeksīti tukšajā kvadrātā):

Ļoti labi

Sekmīgi

Viduvēji

Vāji

Jūsu pilsētā

Rajonā

Reģionā

Valstī

Starptautiskā līmenī

Pateicos par sniegto informāciju un atvēlēto laiku anketas aizpildīšanai!

3.pielikums. Latvijas apmeklējuma novērtējums 2006. un 2007.gadā, %

2006.gads

2007.gads

ļoti labi

labi

slikti

ļoti slikti

ļoti labi

labi

slikti

ļoti slikti

Pakalpojumu kvalitāte

Preču cenas un kvalitātes savstarpējā atbilstība

Cilvēku atsaucība

Pilsētu tīrība

Izklaides iespējas

Svešvalodu zināšanas

Avots: Latvijas Republikas Centrālā statistikas pārvalde 2008.

4.pielikums. Pašvaldību plānošanas kapacitāte: pilsētas attīstības iespējas

0x01 graphic

Avots: Analītisko pētījumu un stratēģiju laboratorija 2008, ER.

Saglabāt, nodrošināt vai palielināt jaunas iespējas vietējiem iedzīvotājiem

Tālākas investīcijas

Pievilcības

Vides uzlabošana

Psiholoģiska, ekonomiska un sociāla atdzimšana

Iedzīvotāju pieaugums

Pilsoņu lepnums

Ienesīgums no iebraucējiem

Darbavietas

Ienākumi

Iebraucēji, tūristi

Mārketings

Jauns tēls

Citu ekonomikas aktivitāšu palielināšanās

Investīcijas

Pievilcības

Vides uzlabošana

Sabiedriskā sektora ieguldījums

Jomas

Pieprasījums

Piedāvājums

Attīstīšana

Mārketings

Plānošana

Organizēšana

Vadīšana

Ietekmes novērtēšana

Reģionāli/

Nacionāli/ Starptautiski

0x01 graphic

Saistība

0x01 graphic

Saistība

skala

Pilsēta

Apgabals

Vieta

Leave a comment