Postimpresionisms un Simbolisms
19. gadsimta beigās Eiropas tēlotājmākslā vērojamas kardinālas pārmaiņas, ko ievadīja impresionisma virziens. Impresionisms sākotnēji attīstījās un piedzīvoja uzplaukumu franču glezniecībā –Eduāra Manē, Kloda Monē, Kamila Pisaro, Alfrēda Sislē, Ogista Renuāra, Edgara Degā daiļradē. Impresionisti atteicās gan no sociāli aktuālām tēmām, gan no vēsturiskiem, mitoloģiskiem vai reliģiskiem sižetiem, ar ko pirms viņiem bija aizrāvušies reālisti, romantiķi un klasicisti. Impresionisma mākslinieki iztika ar ikdienišķo realitāti, gleznojot galvenokārt pilsētas vai piepilsētas ainavas un sadzīvi ar saules gaismas un atmosfēras efektiem. Atmosfēras iespaidi tika tverti kā mazāki vai lielāki krāsu un gaismēnas laukumi, kas gleznās savijās vienā lielā ņirbošā krāsu noskaņu kopumā. Tēloto objektu robežas likās izplūdušas un neskaidras, jo formas tika modelētas ar sīku, atsevišķu triepienu tehniku, kas tēlotajai pasaulei lika izskatīties kā dinamiskai un vibrējošai šķietamībai.
19. gadsimta astoņdesmito gadu otrajā pusē par impresionismu sāka interesēties arī citu zemju mākslinieki, bet pašā Francijā gleznotājus tas vairs neaizrāva. Bija vērojama neapmierinātība ar impresionisma glezniecībā attīstīto visu tēloto objektu absolūtai pakļaušanai gaismas un atmosfēras noskaņai, un vairāki impresionisma izstāžu dalībnieki (K. Pisaro, P. Gogēns, P. Sezans, Ž. Serā) sāka pievērsties pārdomātām kompozīcijām un stingrām līnijām, taču tas nenozīmēja atgriešanos pie klasicisma principiem. Glezniecības impresionistisko raksturu nolieguši, viņi tomēr saglabāja daļu no tā sasniegumiem. Jaunā virziena mākslinieki turpināja atzīt krāsu par galveno mākslinieciskās idejas izteicēju, bet neļāva vairs gaismai valdīt pār krāsām, laupīt tām spilgtumu un formām noteiktību – līniju viņi uzskatīja tikai par divu krāsu laukumu robežu. Līdz ar to radās arī cita pieeja glezniecības uzdevumiem. Ja impresionisti tiecās pēc gaismas un atmosfēras radītiem efektiem, kā arī pēc mirkļa kustību fiksācijas, tad viņu pēctečiem svarīgākas bija stabilas, noteiktas kvalitātes gan dabā, gan cilvēkos.
Šo jauno mākslas virzienu, kas no 19 gs. astoņdesmito gadu beigām līdz aptuveni 1905. gadam pārņēma franču un arī visas Rietumeiropas tēlotājas mākslas vadību, pieņemts apzīmēt ar nosacītu terminu – postimpresionisms. Par postimpresionistiem 19. gadsimta beigu māksliniekus pirmais nosauca angļu mākslas kritiķis Rodžers Frajs, kas noorganizēja to divas izstādes Londonā 1910. un 1912. gadā. R. Fraja izvirzītais postimpresionisma jēdziens gan bija plašāks nekā mūsdienās, jo viņa organizētajās izstādēs tika eksponēti arī fovistu (fovistu darbos apjomīguma, telpiskuma, perspektīvas atveidojums kļuva mazsvarīgs, galveno nozīmi gleznas emocionālās noskaņas radīšanā ieguva spilgtu dekoratīvu krāstoņu attiecības) un kubistu (kubisti it kā sadalīja reālos priekšmetus sastāvdaļās un tad tos radīja par jaunu nu jau citā kārtībā un formā, kurā akcentētas ģeometriskas formas – lode, konuss, prizma, kubs) darbi, tomēr arī mūsu dienās tas nav vispārpieņemts un noteikts. Pieņemts, ka ar postimpresionismu apzīmē franču skolas ietvaros izveidojušās jaunās mākslas parādības, galvenokārt glezniecību un grafiku, kas sekoja impresionismam laikā līdz pirmajiem 20. gadsimta modernisma virzieniem. Kā gadsimtu mijas mākslas virziens, postimpresionisms ir cieši saistīts arī ar Jūgentstilu un Simbolismu – virzieniem, kas attīstījās tajā pašā laikā un kurus arī var uzskatīt, vismaz daļēji, kā impresionisma noliegumu.
Lai gan mērķtiecīgākie postimpresionisti pārvarēja impresionisma mānīgās optiskās realitātes attēlošanas tradīciju, saites ar vizuālo, juteklisko pieredzi netika pilnīgi sarautas. Tāpat tika bieži strādāts plenērā (brīvā dabā), konkrētais motīvs tika pakļauts vispārinātam tā atveidojumam vai brīvai improvizācijai. Pat simboliskie, vispārinātie, ideālie tēli un vīzijas varēja veidoties kā atvasinājumi no tieši pieredzētā. Darbu kompozīcijās saglabājās fragmentārisms (fragmentārs – tāds, kas sastāv no fragmentiem, daļējs, nepilnīgs) un acentriskums (nav noteikta centra), tāpat arī lielo krāsu laukumu dekorativitāte, spožo un gaišo toņu gammas tika pārmantotas no impresionistiskās dzīvespriecīgās plenēra daudzkrāsainības.
Franču postimpresionisms nebija viengabalains virziens, to veidoja vairāki atsevišķi novirzieni, mākslinieku grupas un individuāli, ļoti atšķirīgi mākslinieki. Visbiežāk ar nosaukumu – postimpresionisms – saprot Pola Sezana,Vinsenta Van Goga,Pola Gogēna, Anrī Tulūza-Lotreka mākslu.
19. gadsimta beigās franču skolas ietvaros izveidojušos jauno mākslas parādību pieņemts dēvēt par postimpresionismu, tomēr postimpresionisms ir cieši saistīts un pat saplūst ar simbolismu un jūgendstilu – virzieniem, kuri attīstījās tajā pašā laikā un kurus var uzskatīt, vismaz daļēji, kā impresionisma noliegumu.
Simbolisms pauž negatīvu attieksmi pret pozitīvismu un materiālismu, uzsver intuīcijas nozīmi un galveno uzmanību pievērš simbola problēmai. Simbolismam bija ciešas saites gan ar 19. gadsimta pirmās puses romantisma virzienu, gan ar gadsimtu mijas jūgendstilu, kā arī ar simbolismu literatūrā un dažādiem tā laika garīgās dzīves strāvojumiem, kas bija saistīti ar ideālistiskās filozofijas atdzimšanu, reliģisku uzskatu atjaunošanos un mistisku ticējumu izplatību. Tēlotājmāklā simbolisms pievērsās fantastisku parādību atveidojumam, mitoloģijas tematikai. Simbolistiem līdz šim tēlotā ikdienišķā, parastā, tipiskā, pat banālā tematika šķita niecīga, sekla un nepieņemama. Jaunā virziena mākslinieki tiecās pēc būtiskāka, dziļāka satura, pēc daudznozīmīgāka, iespaidīgāka vēstījuma un līdz ar to pēc neparastā, brīnumainā, reāli netveramā. Simbolisti centās atveidot nevis vizuāli tveramus sīkumus un stāstošus sižetus, bet gan idejas un ar tām saistīto emocionālo stāvokli. Vispārīgas idejas bija iespējams paust tikai netieši, simboliski – tēlotie objekti un to savienojumi nebija pašvērtīgi, tie bija zīmes, kas pārstāvēja ideju. Mākslinieks pašu simbolistu skatījumā bija ar īpašām spējām apveltīta personība, kas ar savu mākslu deva iespēju nojaust kādas augstākas patiesības. No reālisma vai impresionisma simbolistu māksla atšķīrās ar to, ka pievērsās nevis sava laika sabiedriski nozīmīgiem jautājumiem un konkrētā cilvēka rūpēm, nedienām, darbam un ikdienas ritējumam, bet gan mūžīgām un vispārcilvēciskām tēmām, tai bija jāvēstī par dzīvi un nāvi, par cilvēka liktenīgām kaislībām un tieksmēm, par grēkiem un svētumu, par cilvēka bioloģisko attīstību un emocijām – bailēm, vilšanos, cerībām, par cilvēka un dabas attiecībām, tās mūžīgajiem procesiem, gadalaiku un dienas laiku cikliem. No pazīstamākajiem simbolistiem minami: G. Moro, P. Pivī de Šavāns, M. K. Čurļonis, M. Vrubels.