renesanse

Renesanses kultūra

konspekts

Galvenās tēmas

Renesanses vispārīgs raksturojums 1.lpp

II. Izmaiņas politiskajā, sabiedriskajā un sociāli ekonomiskajā dzīvē – priekšnoteikums renesanses garīgajām norisēm-2.lpp

Cilvēks renesanses laikmetā –4.lpp.

Reliģija –5.lpp

Filozofija un zinātne – 7.lpp.

Renesanses literatūra – 8.lpp.

VII. Renesanses māksla un arhitektūra – 9.lpp.

I. Renesanses vispārīgs raksturojums

1.Renesanses jēdziens

Renesanse – vispusīgs kultūras uzplaukums kopš 14.gs. beigām, kas aizsākās Ziemeļitālijā, bet 15. un 16.gs. strauji izplatījās ziemeļu virzienā (Francija, Vācija, Spānija, Holande, Anglija). Tulkojumā nozīmē atdzimšanu, un tas, kas atdzima, bija interese par antīkās pasaules literatūru, mākslu, kultūru vispār un cilvēku tajā, interese par senās Romas vēsturi, tā

ā
ās diženumu. Renesanse – tas bija krass pagrieziens cilvēces vēsturē, kad 2-3 paaudžu laikā būtiski izmainījās gadsimtiem ierastais dzīvesveids un pasaules skatījums.

2.Renesanses vieta pārējo kultūras vēstures attīstības posmu vidū

Galvenie kultūras vēstures attīstības posmi

3.Renesanses galvenie posmi

Dučento* Trečento* Kvatročento* Činkvečento*

1200. 1300. 1400. 1500 1600.

13.gs.2.puse – 14.gs. 15.gs. beigas -16.gs.1.puse

Protorenesanse 15.gs. Dižrenesanse

Agrā renesanse

Atbilstoši gadsimtu apzīmējumi itāļu valodā.

Ir sastopams arī citāds renesanses hronoloģiskais dalījums

4.Galvenie pārmaiņu virzieni renesanses kultūrā

· Priekštatu maiņa par pasauli un cilvēku.

· Jauna humānistiska ideoloģija.

· Ētisko un estētisko principu maiņa.

· Pārmaiņas uzskatos par reliģijas visaptverošo ietekmi.

· Jaunas filozofiskas atziņas.

· Pedagoģijas principu nomaiņa.

· Likti pa

a
amati

* mūsdienu literatūrai,

* mūsdienu mākslai,

* mūsdienu zinātnei.

5.Renesanses saknes un ideju ģenēze nākošajos gadsimtos

II. Izmaiņas politiskajā, sabiedriskajā un sociāli ekonomiskajā dzīvē – priekšnoteikums renesanses garīgajām norisēm

1.

Ekonomikas attīstībā balstītā pilsētvalstu attīstība un uzplaukums.

Nāciju un nacionālo valstu veidošanās, diplomātisko attiecību sākumi.

Pāreja no naturālās saimniekošanas sistēmas un na

a
audas ekonomiku, feodāļu sociāli ekonomiskās lomas mazināšanās.

Pasaules mēroga tirdzniecības attīstība (Ameriku, Āziju, Āfriku)*.

Pasaules telpas paplašināšanās cilvēku apziņā (lielie ģeogrāfiskie atklājumi)*,

Kapitāla ieguldšana rūpniecībā, manufaktūru veidošana, algotā darbaspēka izmantošana. (Strādā ne tikai vīrieši, bet arī sievietes un bērni.)

Izmaiņas pilsētu iedzīvotāju sociālajā struktūrā: bagāta baņķieru un tirgotāju slāņa izveidošanās.

Zemnieku atbrīvošanās no dzimtbūšanas.

Lauksaimniecības intensifikācija, lauksaimniecības tehnikas modernizācija (Nīderlandē, Itālijā)

Tehnisko jauninājumu ienākšana ikdienas dzīvē*.

Varenas flotes izveidošanās (Venēcijas flotē vien ap 3000 kuģu).

Mācību iestāžu tīkla paplašināšanās, izglītības līmeņa celšanās*.

Atsvabināšanās no baznīcas absolūtās varas*

Izmaiņas Eiropas iedzīvotāju sociālajā struktūrā:

Viduslaikos Renesansē

Hierarhiski veidota sbiedrība, kas pauda tieksmi uz noslēgtību un saistību ar noteiktu zemes īpašumu. Cilvēks, kas piedzima noteiktā kārtā, visbiežāk palika tajā līdz mūža beigām un atstāja to mantojumā saviem bērniem. Ļoti dažādās formās attīstīta komunāla autonomija ar savu racionālu pā

ā
ārvaldes, nodokļu, policijas sistēmu. Pastāvēja iespējas izmainīt savu sociālo stāvokli

2.Tirdzniecības attīstība

Galvenie tirdzniecības attīstības virzieni.

Vienotas tirdzniecības sistēmas izveide Eiropā.

Pasaules tirdzniecības sistēmas izveides aizsākumi.

Tirdzniecības attīstības vispārīgs raksturojums.

Eiopiešu interese par Austrumu precēm, kuras sākotnēji tika piegādātas ar arābu tirgotāju starpniecību.

Itālijas pilsētas – krustceles starp Eiropas un Austrumu tirgu, tas izskaidro straujo ekonomisko attīstību šajā reģionā. Galvenie ieguvēji – arābu tirgotāji, kas Austrumu virzienā kontrolēja tirdzniecības ceļus pa iekšzemes jūrām, un arī starpnieki – itālijas pilsētu (Venēcija) tirgotāji. Tas neapmierināja Spānijas, Portugāles, vēlāk arī Holandes, Vācijas, Fr
r
rancijas, Anglijas tirgotājus.

Tiešo tirdzniecisko sakaru ar Indiju un citām Austrumu valstīm meklējumi:

portugāļu jūras braucējs Vasko da Gama (1498) to atrod, apbraucot Āfrikas kontinentu,

ar Amerikas atklāšanu saistītie Rietumu ceļa meklējumi uz Indiju (Kristofors Kolumbs 1492).

Galvenās tirdzniecības preces:

no Indijas un Austrumu zemēm ieveda audumus, smaržas, dārgakmeņus, garšvielas (pipari, cukurs, krutnagliņas, kanēlis, muskatrieksti, ingvers, safrāns, koriandrs, anīss, paprika, sinepes u.c.),

no Amerikas – zeltu, sudrabu, kafiju, cukuru, kokvilnu, tabaku, zemesriekstus, kakao, ķiplokus, ananasus, vaniļu, no turienes nākuši arī kartupeļi,

uz Ameriku – amtniecības izstrādājumus, zirgus, liellopus, cūkas, aitas, vistas u.c.

Blakusparādības:

Eiropas pasta sakaru tīkla izveidošana,

kredīta sistēmas, naudas maiņas tehnikas un banku attīstība,

kuģubūves attīstība (karavellas).

3.Lielie ģeogrāfiskie atklājumi

4.Tehniskie jauninājumi

· Jaunas kuģu konstrukcijas.

· Grāmatu iespiešanas tehnika (Johans Gūtenbergs ap 1445.g.,Vācija):

* palielinās lasīt pratēju loks,

* zināšanu izplatīšanās,

* rakstītais vārds kā ietekmēšanas līdzeklis,

* iespēja iepazīties ar pagātnes mantojumu (antīkie darbi, baznīcas literatūra),

* saliekamais šrifts no metāla burtiem,

* pergamentu nomaina lupatu papīrs. · Ieviesās sareģītas mehāniskās ierīces (dzirnavas), īpaši pilsētās.

· Stikla ražošanas izvēršana. Logi. Stikls – aparāts, lai redzētu tukšumu.

· Spogulis. Iespēja redzēt sevi no malas.

· Bronzas liešanas tehnikas pilnveidošanās.

· Granulētais pulveris un standartveida lodes izmaina visu kara tehniku.

· Navigācijas ierīces (kompass ikdienas lietošanai, sekstants)

III.Cilvēks renesanses laikmetā.

1.Atšķirības antīkā laikmeta viduslaiku un renesanses cilvēku pasaules skatījumā

Antīkais laikmets Viduslaiki Renesanse

Kosmocentriskais

pasaules skatījums

Teocentriskais

pasaules skatījums

Antropocentriskais

pasaules skatījums

Atskaites pamats – kosmoss un tajā valdošā harmonija. Dievs kopā ar cilvēkiem veido vienotu pasauli. Cilvēks izjūt sevi kā dabas daļu, kā daļu no vienotā veseluma un attiecina harmonijas principus uz sevi, ievērojot dvēseles līdzsvaru, mērenību, savaldību. Viņš dzīvoja tagadnei un uzskatīja, ka viss notiekošais pasaulē (tapšana, nobriešana, sairšana un atgriešanās pie sava pirmsākuma)cikliski atkārtojas.

Atskaites pamats – Dievs. Dievs – visa esošā Radītājs un Kungs. Pats viņš atradās ārpus pasaules. Starp Dievu un visu dzīvo radību – nepārvarama plaisa. Cilvēks dzīvoja bailēs no mūžīgās bojāejas un cerībā uz atpestīšanu. Vienīgi pakļaušanās Dieva gribai viņam deva cerības uz dievišķo žēlastību. No grēcīgā cilvēka tika gaidīts askētisks dzīvesveids un savu dabisko tieksmju apspiešana.

Atskaites pamats – cilvēks, caur kura uztveri tiek aplūkota jebkuras pasaules izpratnes problēma. Viņš tiek uztverts kā unikāls indivīds, kuru Dievs radījis paša cilvēka dēļ. Cilvēks – dabiska būtne un tāpēc tiek uztverts ķermeniskā un garīgā vienotībā. Viņš ir orientēts uz šīs pasaules dzīvi un apziņu par savu pašvērtību, vēl vairāk – cilvēks tic sava prāta neierobežotajām iespējām. Viņš novērtē zināšanas,tiecas pēc tām, cenšas bût radošs, sabiedriski domājošs,saglabāt nevainojamu fizisko formu.

2.Renesanses humānisms

Antīkais Renesanses 20. gs.

hum. hum. hum.

Antīkais humānisms. Humānisma saknes meklējamas senajā Grieijā un Romā, kur tiek saistīts ar izglītību, jo tikai tā paver ceļu uz augstāko cilvēcību. Cilvēcība tiek uzskatīta par mežonības un nežēlības pretstatu, tā top par civilizācijas pazīmi. Dieva cilvēkmīlestība – paraugs cilvēku savstarpējai mīlestībai. Humānisms – tā ir gara aristokrātija (pārāka par dižciltību pēc dzimšanas). Humānisms ietver sevī to būtību, ar ko cilvēks atšķiras no dzīvnieka. Savā darbībā homo humanus balstās ne tik daudz uz dievu palīdzību, cik pats uz saviem spēkiem.

Renesanses humānisms.

Humānisma aizsākumi meklējami Itālijā (Florencē) 14.-15.gs., kā rezultātā tika radīta sistēma, kura pārstāvēja jaunus priekštatus par pasauli, cilvēku, sabiedrību, vēsturi, zinātni un mākslu.

Lai gan pats jēdziens “humānisms” radies nesen, šis apzīmējums 15.gs. tika dots cilvēkiem, kas nodarbojās ar humanitārajām studijām (gramatiku, retoriku, poēziju, seno tekstu izpēti) un no jauna sāka lietot klasisko latīņu valodu.

Šie cilvēki pievērsās antīkajai kultūrai un, radoši pārstrādājot to, meklēja savam laikam atbilstošu cilvēcības etalonu. Daudz kas tika aizgūts no uzvedības manierēm un savstarpējo attieksmju formām.

Humānisti ieņēma dzīvi apliecinošas pozīcijas un atzina cilvēku kā unikālu indivīdu, kas pats spēj veidot un neierobežoti attīstīt savu personību.

Humānisma principi vērsās pret baznīcas garīgo diktatūru un garīdznieku morālo degradāciju un iestājās par kristīgās mācības restaurēšanu tās sākotnējā formā.

Politiskās kultūras jomā centās risināt taisnīgas valsts iekārtas problēmu.

Vērsās pret kārtu ierobežojumiem, jo uzskatīja, ka ne jau dižciltība pēc dzimšanas, bet gan individualitāte un personiskās īpašības spēj nodrošināt slavu un cieņu.

Humānisti neveidoja sabiedrības pamatmasu, tā bija sava laikmeta garīgā inteliģence.

20.gs. Mūsdieās šim jēdzienam tiek piešķirta cita – plašāka nozīme. Tas ir pasaules skatījums, kas par augstāko vērtību pasludina cilvēku un pārējo pasauli aplūko caur cilvēka vajadzības prizmu.

IV.Reliģija

1.Reliģijas vieta pārējo dzīves sfēru vidū

Viduslaikos

Reliģija pakļāva savai ietekmei visas pārējās dzīves sfēras. Renesansē

Notika pakāpeniska atbrīvošanās no baznīcas visaptverošā varas monopola, reliģija kļuva par vienu no dzīves sfērām, kas cieši saistīta ar visām pārējām. Eiropas daļā valdošā vara piederēja Romas katoļu baznīcai

2.Baznīcas krīze

Baznīca bija kļuvusi par institūciju ar savu hierarhisko sistēmu, tā pretendēja ne tikai uz reliģisko vadību, bet arī uz laicīgo varu.

Korumpētība visās tās struktūrās, garīdznieku privilēģijas, amatu pirkšana un pārdošana, indulgenču sistēma, kas ļāva grēku aizmaksāt ar naudu, vispārēja morālo principu degradēšanās.

Dižciltīgo kārtas dominēšana baznīcas pārvaldes institūcijās (paši vadītāji piekopa pamatā laicīgu dzīvesveidu).

Baznīcas nespēja uztvert un izvērtēt konstruktīvo kritiku.

Klosteru dzīves morāles pagrimums, laicīgo nodarbju pārsvars pār garīgajām (tirgošanās, amatniecība, lauksaimniecība, īpašumu pārvaldīšana), nodošanās grēcīgām baudām, slinkumam, mantkārei.

Teoloģiskās orientācijas zudums, atkāpšanās no svēto rakstu sākotnējiem pamatiem.

3. Reformācija un kontrreformācija.

Reformācijas un kontreformācijas kultūrvēsturiskā nozīme

Lutera jaunais skatījums izraisīja visas kristīgās pasaules garīgu un morālu pārveidošanu.

Reformācija apliecināja, ka tā laika sabiedrībai raksturīgs individuālisms, nevis akla paklausība, un veicināja šī individuālisma pilnīgošanos.

Cilvēki skaidrāk apzinājās Baznīcas trūkumus un nepieciešamās izmaiņas.

Būtisks reformāciju veicinošs faktors bija iespiedtehnikas izgudrošana, un ātru reformācijas ideju izplatīšanos veicināja grāmatu iespiešana.

Luters šajā laikā sāka tulkot Bībeli vācu valodā. Šo milzīgo darbu Luters beidza 1534. gadā, un šis tulkojums palīdzēja izveidoties vācu literārajai valodai. Kad Bībele bija pārtulkota vāciski un pavairota ar iespiedtehnikas palīdzību, to varēja izlasīt ikviens kristietis. Tas bija sākums Svēto rakstu tulkošanai nacionālajās valodās. Latvijā, piemēram, kontrreformācijas un reformācija cīņa veicināja latviskās rakstu tradīcijas tapšanu.

Reformācijas un kontrreformācijas nostādnes katra citādāk ietekmēja mākslas attīstības ceļus: katoļu baznīca kontreformācijas zemēs atzina reālistiskas, dievbijīgas mākslas audzinošo lomu un attīstīja sakrālās glezniecības attīstību, bet, tā kā reformatori vērsās pret relikviju un svētbilžu kultu, tad māksliniekiem, pasūtījuma trūkuma dēļ nācās pievērsties dažādiem laicīgās glezniecības žanriem (portretu, ainavu glezniecība, sadzīves žanram un klusjām dabām).

V. Filozofija un zinātne

1.Filozofija

Zūd filozofijas tiešā saikne (identitāte) ar reliģiju.

Viduslaikos Renesansē

Filozofija

Reliģija

Filozofija Reliģija

Uzmanības centrā

cilvēks, kurš atklāts visām zināšanām, ir kosmosa centrs, debesu un zemes viduspunkts,

daba, kas ir viena no formām, kurā sevi izpauž Dievs. Lielā dabas noslēpuma atklāsme – cilvēka ceļš uz Dievu.

· Renesanses cilvēka skaistuma un harmonijas meklējumos vērojama horizontālā orientācija. (Dieva atspulgs daudzveidīgajās dabas parādībās un norisēs) Viduslaikos – vertikālā orientācija

Renesansē – horizontālā orientācija

Neoplatonisma ideju renesanse. Mediči – platoniskās akadēmijas dibinātājs Florencē.

Neoplatonisma būtība

Līdzīgi tam, kā viens saules stars apgaismo četrus elementus – uguni, ūdeni, zemi un gaisu-, viens dievišķais stars apskaidro prātu, dvēseli, dabu un matēriju. Un kā tas, kurš raugās uz gaismu šajos četros elementos, saskata pašas saules staru un caur to ierauga saules augstāko gaismu, tā arī tas, kurš vēro un mīl skaistumu katrā no četriem rangiem – prātā, dvēselē,dabā un ķermenī, vēro un mīl tajos Dieva mirdzumu un tādā veidā mīl pašu Dievu. (Marsilio Fičino)

I. Vienotais:

· visa pirmpamats, neaprakstāms un cilvēka prātam neizzināms,

· izstaro mūžīgo gaismu,

· ne no kā ar gara un dvēseles starpniecību rada visu esošo,

· pastāv ārpus laika un telpas. II. Gars:

· kā Vienotā izpausmes forma tam pakārtots,

· rada ideju pasauli (Platona filozofijā tā varētu būt pirmforma),

· pastāv ārpus laika un telpas.

III. Dvēsele:

· Vienotā izpausmes forma, pakārtota garam un, protams, arī Vienotajam,

· liek dzimt materiālajai pasaulei,

· pastāv ārpus laika un telpas.

IV. Materiālā pasaule:

· dzīvās būtnes, lietas, priekšmeti un parādības, kas piestrāvotas ar atsevišķajām dvēselēm (dievišķā atblāzmu),

· eksistē laikā un telpā.

Cilvēka koncepcija.

“Mēs nedosim tev, ak Ādam, ne savu vietu, ne noteiktu veidolu, ne īpašus pienākumus, lai gan vieta, gan seja, gan pienākumi tev būtu pēc paša vēlēšanās, atbilstoši tavai gribai, tavam lēmumam. Citu radījumu veidols noteikts mūsu dotajos likumos. Turpretim tu, ko nenomāc nekādas robežas, noteiksi savu veidolu pēc sava prāta, kura varā es tevi nododu. Es tevi nolieku pasaules centrā, lai no turienes tev būtu ērtāk pārredzēt visu, kas vien ir pasaulē. Es tevi neesmu padarījis ne par debesu, ne zemes būtni, ne mirstīgu, ne nemirstīgu, lai tu pats, brīvs un teicams meistars, noformētu sevi veidolā, kāds tev šķiet labāks.”

(No Džovanni Piko della Mirandollas darba “Runa par cilvēka cieņu”)

Dievs radījis cilvēku brīvu savā gribā un izvēlē, tādēļ ar pilnām tiesībām var apgalvot, ka cilvēks ir būtne, kas veido pats sevi. (“Par zirgu piedzimst, bet par cilvēku jāmācās.”) Ģēniju kults.

2.Zinātņu ievirze:

Nodarbošanās ar maģiju – centieni atklāt pasaules mistēriju, tās lielo noslēpumu. Maģiskie eksperimenti – ceļš uz mūsdienu zinātnēm:

maģija medicīna,

astroloģija astronomija,

Skaitļu mistika matemātika.

Jaunas zinātniskas metodes ieviešana. Novērojumu, pieredzes, eksperimenta izšķirošā loma dabas pētījumos. Atsaukšanās uz cilvēku pašu pieredzi (iepriekš visu noteica vēsturiskā tradīcija un senās autoritātes).

Kopernika hipotētiskais atklājums par Sauli kā Visuma centru (trūkumi: Saule nav Visuma centrs, bet viena no galaktiku miljoniem, turklāt Zemes orbīta ap Sauli ir nevis riņķveidīga, bet elipsveidīga)

Priekšstats par Visuma uzbūvi

No antīkās sab. līdz renesansei Kopernika hipotēze renesanses nogalē

Visuma centrā nekustīga Zeme, ap kuru riņķo planētas – (virzienā no Zemes) Mēness, Merkūrs, Venēra, Saule, Marss, Jupiters, Saturns, bet ārpus planētu sfēras atrodas zvaigznes un Dievs. Katrai planētai – dvēsele. Kā hipotēze tiek izvirzīta Kopernika radītā Heliocentriskā pasaules aina: Visuma centrā atrodas Saule, bet ap to pa riņķveida orbītu kustas zeme un pārējās planētas.

VI.Renesanses literatūra

1.Vispārīgās iezīmes

Saistība ar humānisma ideāliem, atbrīvošanās no viduslaiku reliģiskā dogmātisma ietekmes.

Atbalsta meklēšana antīkā laikmeta ideālos, sava laika reālajā dzīvē un tautas folkloras gudrībā.

Uzmanības centrā pilnasinīgs cilvēks, kas tverts dzīves kontekstā un atspoguļo personības tapšanas procesu.

Reālistiskā pieeja īstenības atveidojumam, tēlu konkrētība un maksimāla individualizācija. Cilvēcisko kaislību atspoguļojums, spēcīgo raksturu kults literatūrā.

Sava laika negāciju un pretrunu atmaskojums literatūrā.

Raksturu psiholoģisms, prasme to atspoguļot literāro varoņu tēlos.

Dabas tēlojums kā patstāvīga mākslinieciska vērtība, pievēršanās jutekliskai dabas skaistuma uztverei un atspoguļošanai.

Materiālās pasaules vērtības un dzīves baudu atzīšana.

Pozitīvā varoņa meklējumi vidusšķiras un sabiedrības zemāko slāņu cilvēkā, prasme tajā saskatīt tautas veselīgo garu.

Optimistiskais skatījums uz nākotni (pat sižetiskās darbības traģiskais nolēgums ietver sevī pozitīvo ideālu pārākuma apliecinājumu).

2.Spilgtākie renesanses laika rakstnieki un dzejnieki

· Dante Aligjēri (1265-1321) It. Dievišķā komēdija. Vita nuova.

· Franč· esko Petrarka (1304-1374) It. Soneti Laurai.

· Džovanni Bokač· o (1313-1375) It. Dekamerons.

· Roterdamas Erasms (1466-1536) Nīderl. Muļķības slavinājums.

· Fransuā Rablē (1494-1553) fr. Gargantija un Pantagriels · Migels de Servantess Saavedra (1547-1616) Sp. Dons Kihots.

· Mišels de Montēņs (1533 – 1592) Esejas.

· Viljams Šekspīrs (1564-1616) Angl. Traģ. Hamlets. Otello Karalis Līrs. JūlijsCēzars. Antonijs un Kleopatra. Romeo un Džuljeta. Rič· ards III. Kom.Sapnis vasaras naktī. Jautrās vindzorietes u.c.

Renesanses māksla un arhitektūra

1. Māksla

Mākslinieka sabiedriskais statuss

Mākslinieku universālisms (piem. Batista Alberti matemātiķis, arhitekts, dzejnieks, mūziķis; Leonardo da Vinči, reklamēdams savas spējas Lodoviko Sforcam, uzskaita savas prasmes: “Protu uzbūvēt vieglus un stiprus tiltus [..], taisīt lielgabalus, mortīras, bez jebkāda trokšņa rakt grāvjus un pazemes ejas, būvēt kuģus un darināt ierīces, kas noderīgas jūras kaujām. Miera laikā uzskatu sevi par pietiekami spējīgu arhitektu, lai ne no viena neatpaliktu kā sabiedrisko, tā privāto ēku projektēšanā un ūdens novadīšanā no vienas vietas uz otru. Tāpat protu veidot skulptūras no marmora, bronzas un māla. Arī glezniecībaā varu veikt visu, kas vien iespējams, lai līdzinātos jebkuram citam māksliniekam.” Ne vārda viņš te nav minējis par savām lieliskajām mūziķa dāvanām.

Mākslinieku apvienošanās cunftēs (tās sāk izirt 16.gs beigās), lielie kolektīvie pasūtījumi, piem. baznīcu iekšsienu apgleznošanai, darba kolektīvais raksturs.

Lēnais, bet neatlaidīgais ceļš uz mākslinieka kā radošas personības atzīšanu (līdz pakāpei, kādā tiek atzīti dzejnieki, mākslinieki tomēr nepaceļas).

Zūd viduslaikiem raksturīgā anonimitāte.

Itāļu glezniecības un tēlniecības vispārīgās iezīmes

Laicīgās mākslas nozīmīguma pieaugums privātajā un sabiedriskajā sfērā. Interese par portretu, vēsturisko žanru.

Cilvēks – mākslinieciskā atveidojuma galvenais objekts.

Māksliniecisko tēlu plastiskums pretstatā viduslaiku statiskajām, plakanajām formām.

Cilvēka ķermeņa anatomiskās studijas. Kailķermeņa atgriešanās mākslas pasaulē.

Daba kā paraugs. Dabas kopēšana. Rodas ainavu glezniecība.

Perspektīvas likumsakarību atklāšana un izmantošana iluzorās telpas radīšanai.

Interese par mitoloģiskajiem, literārajiem un sadzīviskajiem tematiem kā mākslas objektiem.

Mākslas iedalījums arhitektūrā, tēlniecībā, glezniecībā, lietišķajā mākslā.

Pieauga iespējas mākslinieka oriģinalitātes un individualitātes izpausmēm, manierisma tendenču attīstīšanās.

Reformācija – mākslas krīzes izraisītāja protestantiskajās zemēs.

Spilgtākie mākslinieki.

Agrīnās renesanses posmā

Džoto di Bondone – it., florencietis, spēris pirmo izšķirošo soli, lai atbrīvotos no viduslaiku svētbilžu gleznošanas tradīcijām, kļuvis slavens ar savām freskām Padujā, kur attēlojis ainas no Dievmātes un Kristus dzīves. Džoto aptuveni pēc tūkstoš gadiem no jauna atklājis, kā plaknē radāma telpiskuma ilūzija. Bilžu raksta vietā mākslinieks tagad varēja radīt ilūziju, ka Bībeles sižets risinās tieši skatītāja acu priekšā. Piemēram freskā “Kristus apraudāšana”2.att. savu varoņu izmisumu viņš atklāj tik pārliecinoši, ka tas izpaužas ne vien vaibstos, bet arī to cilvēku pozās un žestos, kas pret mums pagriezušies ar muguru. Viņš prata savus tēlus piesātināt ar dziļām, cilvēciskām jūtām. Tas redzams arī viņa lieliskajā darbā “Jūdasa skūpsts”1.att.. Lai gan Džoto piemīt vēl daudz tradicionālās nosacītības un primitīvisma, īpaši dabas attēlojumā, viņu pamatoti uzskata par Itālijas reālistiskās glezniecības pamatlicēju. Džoto slava izplatījās visā pasaulē, un florencieši ar viņu lepojās. Ja viduslaikos ļaudis neturēja par vajadzīgu saglabāt mākslinieku vārdus nākamībai, tad Džoto bija celmlauzis arī šajā jomā. Sākot ar Džoto, vispirms Itālijā, tad arī citās valstīs mākslas vēsture būtībā ir dižu mākslinieku vēsture.

Jau pēc pusotra gadsimta Džoto māksla bija pilnībā pārvērtusi glezniecību. Senā bizantiešu maniere piepeši šķita nedzīva un no modes izgājusi. Mākslinieki laika gaitā arvien aizrautīgāk nodevās dabas studijām. Skatītāji mākslinieku darbus sāka vērtēt pēc to dabiskuma. Viņi gribēja izpētīt optiskās uztveres likumsakarības un iepazīt cilvēka ķermeņa uzbūvi tik labi, lai savā mākslā varētu līdzināties senajiem grieķiem un romiešiem. Un šis interešu pagrieziena punkts iezīmēja viduslaiku mākslas norietu. Tā kā itāļi Romas impērijas krišanā vainoja gotus, tad viduslaiku mākslu sāka dēvēt par “gotiku”, saistot šo vārdu ar barbaru ciltīm.

Pēc simts gadu klusuma perioda florenciešus ar saviem darbiem sajūsmināja mākslinieks Mazačo (1401-1428). Viņa glezna “Svētā trīsvienība”4.att. tapusi saskaņā ar perspektīvas likumiem, un mēs varam iedomāties, cik pārsteigti jutās florencieši kad šis darbs gluži kā atvere sienā ļāva ielūkoties kapellas nišā ar krustā pienagloto Jēzu Kristu. Atturīga realitāte, vienkāršība un dabiskums pasvītroja un izcēla gleznā attēlotā momenta nozīmīgumu. Ar savu nekustīgumu šie tēli līdzinās skulpturālai grupai.

Kādā citā darbā “ Nodevu graša brīnumainā atrašana” 3.att.pārsteigumu rada Mazačo pielietotā senlaiku metode – trīs citu citai sekojošu norišu apvienošanu vienā gleznā: centrā parādīta nodevas pieprasīšana, gleznas kreisajā pusē apustulis Pēteris, izpildot Kristus rīkojumu ķer zivi, kuras mutē atrod vajadzīgo monētu, ko samaksāt vārtu sargam.

Dižākais Brunelleski loka tēlnieks bija florencietis Donatello (1386?-1466). Jau kādā no mākslinieka agrīnajiem darbiem “Sv. Juris”8.att, ko viņam kā savu aizbildni bija pasūtījusi izgatavot ieroču meistaru ģilde, redzam, ka Donatello pilnīgi atteicies no pagājības mākslas. Ja gotiskās skulptūras rindojās katedrāļu portālos stingras un svinīgas kā būtnes no citas pasaules, tad Donatello sv. Juris ar abām kājām stingri un apņēmīgi stāv uz zemes, it kā būtu nozvērējies ne sprīdi neatkāpties. Viņa vaibstos nav ne miņas no viduslaiku svēto rāmā, neuzkrītošā skaistuma – tie ir spraiga spēka pilni. Viņš stāv, abām rokām atbalstījies uz vairoga, it kā vērotu ienaidnieka tuvošanos un apsvērtu tā spēkus, un visa viņa poza pauž kareivīgumu.

Tāpat kā Donatello apbrīnotie grieķi un romieši, arī viņš sāka iedziļināties cilvēka anatomijas pētījumos, šai nolūkā aicinot pozēt savā darbnīcā modeļus vai kolēģus māksliniekus. Mākslinieks pievēršas kailķermeņa problēmām un risina tās Goliāta uzvarētāja Bībeles varoņa Dāvida 5.att. bronzas statujā. Tas ir pirmais kailķermenis skulptūrā pēc gandrīz tūkstoš gadu pārtraukuma. Nevienā citā darbā Donatello nav tā pietuvinājies antīkajai mākslai.

Donatello ir arī pirmā renesanses laicīgā pieminekļa autors. Viņa skulpturālā grupa “Gatamellata”6.att. ir jātnieka statuja, kas kompozīcijā atgādina Romas laika Marka Aurēlija statuju. Tai raksturīga vienkāršība un monumentalitāte.

Starp 15.gs. 2. puses florenciešu māksliniekiem, kuri tiecās risināt perspektīvas problēmu, bija arī gleznotājs Sandro Botičelli (1446-1510). Vienā no viņa slavenākajām gleznām gan attēlota nevis kristiešu leģenda, bet klasisks romiešu mīts – Venēras dzimšana 9.att.. Renesanses laika intelektuāliem grieķu un romiešu mitoloģija bija ne tikai jautras un jaukas pasakas. Viņi jutās pārliecināti par antīko tautu nepārspējamo gudrību un ticēja, ka šajos mītos ietverta dziļa un neizprotama patiesība.

Mācītajiem ļaudīm mīts par Venēras piedzimšanu simbolizēja noslēpumu, ar kuru saistīta dievišķā skaistuma rašanās pasaulē. Venēra no jūras dzelmes ir pacēlusies ar lielu gliemežvāku, kuru uz krastu virza vēja dievi, un no gaisa pār viņu kaisās rožu ziedi. Viena no nimfām sagaida Venēru ar purpura mantiju izstieptajās rokās. Visa glezna veido ideāli harmonisku rakstu. Botičelli Venēra ir tik skaista, ka mēs neievērojam viņas pārdabiski garo kaklu, slīpos plecus un kreisās rokas ērmīgo savienojumu ar plecu. Glezna “Venēras dzimšana” ir pirmais sievietes kailķermenis gleznā ar laicīgu saturu.

Otrs Botičelli slavenākais darbs ir “Pavasaris” 7.att. Uz pasakaina apelsīnu birzs fona gleznas vidū redzama Venēra vieglā tērpā. Kreisajā pusē gracioza “pavasara” figūra – sieviete, tērpusies ziediem izrakstītās drēbēs. Četras viņas pavadones nimfas, saķērušās rokās, lēnām griežas plūstošā dejā. Viņu staltie, vijīgie ķermeņi caurspīdīgās drānās ir cēli. Glezna izraisa domas par harmoniju cilvēku attiecībās, pauž maigumu bez sentimentalitātes, un gara smalkumu. Gleznotājs šo savu antīko tēmu vēl izklāsta ar viduslaiku mākslai raksturīgu bezkaislīgumu.

Botičelli reliģiskajās gleznās valda tās pašas noskaņas, kas mitoloģiskajos darbos. Tā, piemēram, viņa gleznā “Judīte” 10.att.. Jaunā sieviete attēlota trauksmainā saullēkta gaismā pēc Holoferna nogalināšanas. Vējš rotaļājas ar viņas tērpa krokām, un nav saprotams, kā viņa spēj saglabāt līdzsvaru. Botičelli mūs aicina būt par lieciniekiem skumjām un tukšuma sajūtai, kas nomainījušas vēlmi atriebt savu nogalināto vīru un ciema ļaudis.

Dižrenesanses posms

16.gs. jeb činkvečento sākums ir visslavenākais laikmets itāļu mākslā un viens no nozīmīgākajiem cilvēces vēsturē. Tas bija laiks, kad Itālijā darbojās Leonardo da Vinči un Mikelandželo, Rafaels, Džordžone un Ticiāns. Itālijā bija kupls skaits nelielu galmu, kuri alka uzspodrināt savu prestižu. Greznas ēkas projekta, dārga kapakmens, fresku cikla pasūtīšana vai altārgleznas veltīšana slavenai baznīcai tika uzskatīta par drošu līdzekli sava vārda iemūžināšanai. Tā kā pēc atzītāko meistaru pakalpojumiem alka daudzi, tad šiem meistariem bija izdevība diktēt savus noteikumus. Tādējādi mākslinieki bieži vien varēja izvēlēties pasūtījumu pēc savas gaumes un viņiem vairs nevajadzēja izdabāt darba devēju iedomām un kaprīzēm.

Leonardo da Vinči bija ne tikai apdāvināts mākslinieks bet vispusīga, ģeniāla personība, kura varenais prāts mūžam paliks vienkāršo mirstīgo apbrīnas objekts, jo grūti aptvert, kā viens cilvēks varējis apgūt tik daudzas zinātņu nozares un gandrīz ikkatrā no tām dot savu ieguldījumu. Dabā nebija nekā, kas nemodinātu Leonardo ziņkāri. Cilvēka ķermeņa noslēpumus viņš pētīja, secējot līķus, kas gan tolaik vēl bija stingri noliegts. Viņš iedziļinājās cilvēka embrionālās attīstības noslēpumos, pētīja viļņu un straumju kustības likumsakarības, novēroja un analizēja kukaiņu un putnu lidojumu, kas viņam palīdzēja izstrādāt lidaparāta projektu. Klinšu un mākoņu forma, atmosfēras ietekme uz attālu priekšmetu krāsu, koku un zāles augšanas likumības, mūzikas skaņu harmonija – tas viss tika pakļauts nerimtīgiem pētījumiem. Valdnieki un karavadoņi gribēja, lai šīs apbrīnojamais cilvēks projektē nocietinājumus un kanālus, izgudro ieročus un citas tehniskas ierīces. Miera laikā viņš tos izklaidēja ar pašizgudrotām mehāniskām rotaļlietām un teātra dekorāciju efektiem. Leonardo tika apbrīnots kā izcils mākslinieks un bija iecienīts kā brīnišķīgs mūziķis. Viņš bija kreilis un bija pasācis rakstīt no labās uz kreiso pusi, tā ka viņa piezīmes lasāmas tikai spogulī.

Jau sava patstāvīgā ceļa sākumā viņš ātri atbrīvojās no zināmas vienkāršotības un sastinguma. Tas īpaši spilgti redzams gleznā “Madonna ar ziediņu” 13.att.. Te attēlota māte, kas rotaļājas ar mazuli. Jaunā, laimīgā sieviete labpatikā noraugās uz savu bērnu, bet mazulis ar tuklu roķeli plucina ziediņu viņas plaukstā. No gleznas dveš cilvēciski patiesa vienkāršība. Līdzīgi arī gleznā “Madonna Lita” 14.att. mūs pārsteidz tas, kā autoram izdevies atsegt mātes dvēseles stāvokli. Kaut arī mākslinieks nav iezīmējis acu zīlītes, tas netraucē izjust to maigumu, ar kādu māte noraugās uz savu bērnu.

Leonardo un viņa domubiedru mērķis bija pierādīt, ka glezniecība arī pieder pie humanitārajām zinātnēm un ka tajā iesaistītais roku darbs ne ar ko neatšķiras no rakstīšanas, bez kuras savā darbā nevar iztikt dzejnieks.

Viens no viņa slavenākajiem gleznojumiem “Svētais vakarēdiens”, kas klāj Milānas Santa Maria delle Grazie klostera ēdamzāles gala sienu, diemžēl ir ļoti slikti saglabājies, taču iespaids ir tāds, it kā klostera ēdamzāli papildinātu vēl viena telpa, kurā patlaban tiek ieturēts svētais vakarēdiens. Šajā darbā pārsteidz ikvienas detaļas dabiskums, taču reizē arī spraigums un dinamisms, attēlojot biblisko mirkli Kristus un viņa mācekļu zaļās ceturtdienas maltītē, kad atskan visiem zināmie Dieva dēla vārdi :”Patiesi, es jums saku, viens no jums mani nodos.” Reakcija uz šiem vārdiem ir visdažādākā: cits šusmās saraujas, citi nopietni apspriež, citi vaicājoši noraugās, taču tajā nav ne vēsts no haosa. Divpadsit apustuļi it kā paši no sevis sadalās ar žestiem un kustībām savstarpēji saistītās četrās triju cilvēku grupiņās. Šis darbs pauž Leonardo smalko cilvēku rakstura izpratni un spēcīgo iztēli, kas viņam ļāvusi atdzīvināt šo Bībeles ainu.

Kāds cits Leonardo darbs ir kādas augstdzimušas florencietes portrets “Mona Liza” jeb “Džokonda”12.att.. Pirmais, kas mūs pārsteidz, ir Lizas apbrīnojamais dzīvīgums. Šķiet, ka viņa patiešām noraugās mūsos, ka viņai ir pašai savas domas par mums. Gluži kā dzīva viņa šķiet maināmies mūsu acu priekšā un ikreiz, kad mēs pie viņas atgriežamies, izskatās mazliet citāda. Luvras oriģinālā tas izpaužas bezmaz ar pārdabisku spēku. reizēm, lieks, Liza mūs izsmej, bet citkārt viņas smaidā pavīd skumīgums. Leonardo ir instinktīvi apjautis, ka gleznotājam savā darbā kaut kas jāatstāj līdz galam nepateikts, lai skatītājiem rastos viela pārdomām. Ja auguma kontūras nav tik stingri iezīmētas un liekas mazliet izplūdušas, it kā ēnu apņemtas, tad stīvuma iespaids, kādu atrodam viņa priekšgājēju darbos, nerodas. Tas ir slavenais Leonardo izgudrojums, ko itāļi dēvē par sfumato.

Gleznā “Madonna grotā” 11.att. mākslinieks pirmo reizi glezniecības vēsturē rāda cilvēku figūru grupu (Marija, Anna, Jēzus, Jānis Kristītājs), kas nevis vienkārši izcēlās uz ainavas fona, bet pati bija ainavas ietverta. Pirmo reizi peizāžai tika ierādīta tik liela loma, un tieši tas piešķīra gleznai poētisku burvību. te bija gan alas klinšainās iedobes ar smailiem stalaktītiem, gan krāšņas īrisu, vijolīšu, paparžu un anemoņu audzes. Kāds liegs maigums attēlots ikvienas sejas izteiksmē, kāds mājīgums valda šai grotā un kāda vienkāršība!

Otrs izcils florencietis bija Mikelandželo Buonarotti (1475-1564). Trīdsesmit gadu vecumā viņš jau tika atzīts par vienu no sava laika izcilākajiem meistariem, kura ģenialitāte līdzvērtīga dižajam Leonardo. Viņa iespaidīgāko mūža darbu var aplūkot Vatikāna Siksta kapelā. Tas ir griestu gleznojums, uz kuru raugoties, vienkāršam mirstīgajam grūti pat iedomāties, kā viens vienīgs cilvēks spēj paveikt tik daudz kā Mikelandželo, diendienā četrus gadus darbodamies uz pāvesta kapelas sastatnēm. Viņa atveidotā pasaule ir daudz plašāka un cēlāka par ikdienišķo. Te redzam Vecās Derības praviešus, te varam skatīt stāstu par pasaules radīšanu un Noasa šķirstu. Kompozīcijas centrā atveidotajās Bībeles sižetu ilustrācijās mēs redzam Dievu to Kungu, kas ar valdonīgiem žestiem rada augus, debesu ķermeņus, dzīvniekus un cilvēkus. Slavenākais un neparastākais no šiem sižetiem ir “Ādama radīšana” 18.att., kurā māksliniekam izdevies pietuvoties dižā radīšanas noslēpuma atklāsmei ar apbrīnojamu vienkāršību un spēku. veids, kādā Mikelandželo padarījis Dieva roku par visas kompozīcijas centru un kādā ar šā radīšanas žesta vieglumu un spēku licis mums apjaust Viņa visvarenību, ir viens no lielākajiem mākslas brīnumiem. Siksta kapelā māksliniekam vajadzēja atgriezties vairāk nekā divdesmit gadus vēlāk, lai pēc Pāvesta Pāvila III aicinājuma gleznotu “Pastaro tiesu” uz kapelas altāra sienas.

Dižā mākslinieka aicinājums jau kopš bērnu dienām saistījās ar tēlniecību. Viņš iedomājās, ka viņa tēli paslēpušies marmora bluķī, kuru viņš patlaban apstrādā, un ka viņam tie tikai jāatbrīvo no akmens sprosta. Viņa piecus metrus augstā “Dāvida” 16.att. skulptūra ir kļuvusi par Florences simbolu. Dāvida tēlā Mikelandželo ir ielicis visu jaunības maksimālismu un apņēmību. Viņa sejas vaibsti un klasiskās ķermeņa proporcijas ir kļuvušas par vīrieša ideāla simboliem. Mozus tēla fiziskais veidols pilnībā atbilst izredzētā tēlam, kurš nokāpis no Sinaja kalna pēc tam, kad redzējis Dievu un runājis ar to. Viņa sejā redzam dievišķu niknumu un dievišķu gaismu vienlaikus. Izcils ir viņa darbs “Pieta” 15.att., kur krustā sistais Kristus attēlots bez dzīvības guļam uz Marijas ceļiem. Viss šai grupā ir harmonisks, it visā iegūlušas neizsakāmas bēdas.

Jo augstāk viņš cēlies pasaules acīs, jo smagāks un skarbāks kļuvis viņa raksturs. Apkārtējie viņu ne tikai apbrīnoja, bet arī baidījās no viņa dusmām, un viņš netaupīja ne karali, ne nabagu. To, cik patiess bijis Mikelandželo lepnais neatkarības apliecinājums, pierāda fakts, ka viņš atteicās no samaksas par savu pēdējo dižo darbu – projektējot Sv. Pētera katedrāles kupolu 40.att..

Kā trešais renesanses dižgars līdzās abiem iepriekšējiem parasti tiek minēts Rafaēls (1483-1520). Rafaēla dižākās gleznas šķiet tapušas bez jebkādas piepūles un parasti nesaistās ar domu par smagu un neatlaidīgu darbu. Daudzi atminas galvenokārt viņa gleznotās madonnas (“Madonna Konestabile”, “Apaļā glezna”u.c.). Nākamās paaudzes pieņēma viņa radīto Marijas tēlu tikpat pilnīgi kā savulaik Mikelandželo Dievu Tēvu.

Unikāls darbs ir lielā altārglezna “Siksta madonna” 20.att., ko Rafaels radījis Sv. Siksta klostera baznīcai (mūsdienās apskatāma Drēzdenes galerijā). Marijas tēls vienlaikus pauž gan stingru apņēmību, gan maigu nedrošību. Tas ir mirdzuma apņemts un svinīgs, Marijas acu skatiens ir tiešs, bet tomēr it kā redz skatītājam cauri, vienlaikus paredzot nākamības notikumus. Marijas sejā Rafaēls ir iemiesojis antīkā skaistuma un kristīgā garīguma ideālu.

Nodzīvojis vairākus gadus Florencē, Rafaels devās uz Romu, kur Pāvests Jūlijs II drīz vien viņam uzticēja apgleznot vairākas Vatikāna telpu (tā saucamo stancu) sienas. Viena no freskām, kas izauga uz della Senjatūras zāles sienām saucās “Atēnu skola” 19.att.. Tajā attēlota plaša telpa, uz kāpņu augšējiem pakāpieniem – filozofi Platons un Aristotelis diskutē par dzīvības pirmpamata problēmām. Ap viņiem drūzmējas filozofi, zinātnieki un mācekļi. Te ir gan Sokrāts, gan Heraklīts, gan Diogens, gan Heraklīts,, gan ģeometrs Eiklīds, gan astronoms Ptolemajs. Tik daudz te dažādu tipu, pozu, kustību. Šai slaveno filozofu un zinātnieku pulkā pazib arī paša Mākslinieka seja.

Venēcijas skola

Venēcija renesanses stila principus pieņēma lēnāk nekā pārējās Itālijas pilsētas. Ja vidusitālijas klasiskie meistari jauno harmonijas pilnību savās gleznās sasniedza ar perfekta zīmējuma un līdzsvarotas kompozīcijas palīdzību, tad venēciešu mākslinieki ļoti veiksmīgi izmantoja gaismu un krāsu. Visbūtiskākos rezultātus šajā jomā guva gleznotājs Džordžone (1478?-1510).Viņš nevis vienkārši zīmēja cilvēkus un lietas, bet gan uztvēra visu dabu ar zemi un kokiem, gaismu, gaisu un mākoņiem, cilvēkiem kā vienotu veselumu. Gleznā “Dusošā Venēra” 21.att. (atrodas Drēzdenes galerijā) antīkā skaistuma dieviete attēlota zaļā pļavā izmigusi, un šķiet, ka Džordžone nav pat elpojis, to gleznojot, lai neuzmodinātu un neiztraucētu tās sapni. Tas ir pirmais sievietes akts mākslas vēsturē, kas nav saistīts ar noteiktu sižetu.

Pats slavenākais no Venēcijas gleznotājiem bija Ticians (ap 485 –1576). Savā garajā mūžā viņš pieredzēja tādu slavu, ka daudz netrūka, lai mērotos ar Mikelandželo. Īpaši meistarīgi viņš prata rīkoties ar krāsu. Nereti viņš uzdrošinājās izjaukt gleznojamo objektu līdzsvaru kompozīcijā, lai to atgūtu ar gaismas un krāsu palīdzību. “Asunta” 23.att.ir pati slavenākā meistara altārglezna. Tajā attēlota Marijas debessbraukšana. Savu kolosālo izmēru dēļ (6,9 x 3,6) glezna iegūst patiesu monumentalitāti. Kompozīciju divās daļās sadala mākoņu josla. Mākoņos rotaļājas neskaitāms daudzums eņģelīšu. To vidū redzama stalta Marijas figūra ar paceltām rokām Tās augumu apņem sarkans hitons, kas liekas sevišķi spilgts kontrastā ar vējā plīvojošo, zilo apmetni. Acis viņa pacēlusi uz augšu, uz pretī lidojošajiem sagaidītājiem ar Dievu–Tēvu priekšgalā. Marijas slaidais ķermenis, izteiksmīgais žests, daiļā apgarotā seja un garīgajā pacēlumā mirdzošas acis atbilst tam cēlajam patosam, ko pauda humānisti, runājot par cilvēku.

Ticiānam ir arī daudz gleznu par mitoloģiskām tēmām. Pie tādām pieder arī viņa “Danaja” 24.att.. Tas ir stāsts par tornī ieslodzīto meiteni, kuru zelta lietus veidā apciemo pats Zevs. Ticians pirmo reizi mākslas vēsturē ideālās formā un proporcijās veidoto kailķermeni nomaina ar tā laika reālai dzīvei atbilstošāku korpulentas sievietes augumu, tādējādi iezīmējot šīs tēmas tālākas attīstības iespējas.

Ticiāna popularitāte laikabiedru vidū galvenokārt saistījās ar viņa gleznotajiem portretiem. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka šīs pasaules varenie sacentās savā starpā par godu portretēties pie Ticiāna. Viņš neglaimoja saviem modeļiem, taču radīja pārliecību, ka viņa mākslā tie turpinās dzīvot. Skatoties uz viņa gleznoto pāvesta Pāvila III portretu 23.att., mēs nevaram atturēties no prātošanas par viņu domām un jūtām. Vai kardināli vērpj kādu intrigu? Un pāvests – vai viņš to nodomus noprot? Šādi jautājumi varēja nodarbināt jau Ticiāna laikabiedru prātus.

Ziemeļu renesansei raksturīgās iezīmes.

Tā attīstījās valstīs, kas atradās uz ziemeļiem no Itālijas: Nīderlandē, Vācijā, Francijā.

Atšķirībā no itāļu renesanses te nekas neatdzima, bet veidojās pēc būtības jauna tipa māksla, spēcīgi balstoties savās nacionālajās tradīcijās (ķermeniskums, lietu plastiskie atveidi, telpas uztvere un cilvēciskuma idejas nodarbina arī ziemeļu renesanses māksliniekus).

Nozīmīgākie sasniegumi vērojami Nīderlandes glezniecībā, vācu grafikā un franču arhitektūrā.

Nav tik spilgtu personību kā itāļu dižrenesanses mākslā.

Vairāk attīstās stājglezniecība, jo darbi savu izmēru ziņā mazāki, tātad arī lētāki. Ziemeļu zemju valdnieki nav tik bagāti kā itāļu aristokrāti.

Nīderlandieši gleznoja ar eļļas krāsām (Jana van Eikam piedēvē to izgudrošanu), kamēr Itālijā ar tempera krāsām.

Daudzi Nīderlandes meistari kļuva par itāļu maākslinieku daru kopētājiem.

Reālistiskās līnijas attīstība Nīderlandes glezniecībā. (Brēgels) Zemnieku dzīves tēlojums.

Reformācijas ietekme – ziemeļu tautu mākslas krīzes izraisītāja:

protestantu iebildumi pret mākslasdarbiem baznīcā kā elkdievības izpausmēm,

kalvinistu vēršanās pret ārišķo greznību.

Mākslinieks, kura revolucionārie jauninājumi jau no paša sākuma šķita paužam svaigas idejas, bija gleznotājs Jans van Eiks (1390?-1441) Viņš piederēja pie Burgundijas hercoga galma, taču strādāja galvenokārt tajā Nīderlandes novadā, ko mēs pazīstam kā Beļģiju. Viņa slavenākais darbs ir milzīgā altārglezna Ģentes katedrālē 26.att., kuru esot iesācis viņa brālis Huberts. Altārgleznu var apskatīt no abām pusēm – atvērtu, košās krāsās zaigojošu (svētku dienās) vai aizvērtu, pieticīgākā krāsu gammā apgleznotu (darbdienās).

Mēs atceramies, ka senie meistari mēdza idealizēt cilvēka ķermeni. Jans van Eiks neko tādu nedarīja. Viņš acīmredzot gleznoja no dabas, šokēdams vēlākās paaudzes ar savu atklātību. Van Eiks, šķiet, tik ļoti aizrāvies ar vissīkāko detaļu atveidošanu, ka mēs gandīz vai varam saskaitīt astrus zirgu krēpēs vai spalvas jātnieku kostīmu kažokādas apmalēs. Īstenības iespaidu viņš panāca, rūpīgi likdams detaļu pie detaļas, kamēr glezna kļuva it kā par reālās pasaules atspulgu.

Janam van Eikam piedēvē eļļas krāsu izgudrošanu. Ticamāk, ka viņam izdevās atrast līdz tam nezināmu krāsu sagatavošanas paņēmienu. Viduslaikos galvenā saistviela bija olas dzeltenums, kas visai ātri sakalta. Van Eiks, olas dzeltenuma vietā lietojot eļļu, panāca to, ka varēja strādāt daudz lēnāk un precīzāk un sasniegt smalkāk niansētu krāsu gammu.

Visspožāk van Eika talants triumfēja portretu glezniecībā. Viena no slavenākajām ir glezna “Tirgotāja Arnolfini saderināšanās” 26.att.. Audeklā it kā uzburts reālās pasaules stūrītis – paklājs, rītakurpes, rožukronis pie sienas, neliela suka uz galdiņa pie gultas, auglis uz palodzes. Iespaids ir tāds, it kā mēs ciemotos Arnolfīni mājā saderināšanās brīdī. Mūsdienās to varētu salīdzināt ar jaunā pāra iemūžināšanu fotogrāfijā. Tā bija pirmā reize, kad kāds mākslinieks kļuva par kāda notikuma aculiecinieku šī vārda patiesajā nozīmē.

Kad Gūtenbergs atklāja atsevišķu burtu liešanas metodi, drīzumā parādījās metodes, kas iespiesto tekstu ļāva apvienot ar kokgriezuma novilkumiem, un 15.gs. otrajā pusē daudzām grāmatām bija šādi attēli. Kad tika apgūtas vara grebuma tehniskās iespējas, gravīru detaļas varēja atveidot daudz smalkāk nekā kokgriezumā. Kokgriezuma un vara grebuma māksla drīz vien izplatījās visā Eiropā. Gravīras kļuva par vēl vienu līdzekli, ar kura palīdzību Eiropas mākslinieki uzzināja cits par cita darbu.

Vācu gleznotājs un grafiķis Albrehts Dīrers (1471-1528) līdz pilnībai attīstīja gravīras tehniku un ir palicis šajā jomā nepārspēts līdz pat mūsdienām. Viņš pētīja dabu, telpiskos samērus un perspektīvas problēmas. Īpašas studijas viņš veltīja cilvēka anatomijai. Slaveni ir viņa pašportreti 28.att. tajos tika iemiesota visa renesanses cilvēka pašapziņa. Slavenas ir arī viņa grafiskās ilustrācijas Jāņa atklāsmes grāmatai. Darbā “Četri jātnieki” 30.att. attēlotas visas nelaimes, kas uzbrūk cilvēkiem, – mēris, karš, bads un nāve. Šīs nelaimes nežēlo ne vecus, ne jaunus, ne bagātus, ne nabagus.

Daudzos darbos jūtama dumpinieciska, mistiska, vēl viduslaiku lietu uztverei radniecīga apgarotība. par to liecina, piemēram, mākslinieka slavenais vara grebums “Melanholija” 31.att.. Darbs radīts itāļu platoniķu ideju ietekmē. Krītošas komētas gaisma un varavīksne atspīd gravīras “Melanholija” debesīs, tā uztverot notiekošā svarīgumu. Jūras krastā, atbalstījusi seju ar rokām, sēž drūma, spārnota sieviete. Pie viņas jostas – atslēgas un naudas maks – varas un bagātības simbols. Labajā rokā cirkulis – ģeometrijas simbols. Dīrera laikā melanholija simbolizēja ģenialitāti.

Holandietis Hieronīms Boss (?-1516) kļuva slavens ar šausminošiem ļaunuma spēku tēlojumiem. Savās elles vīzijās viņa ataino dedzināšanu, spīdzināšanu un visu pasugu briesmoņus, kas, apvienodami cilvēku, dzīvnieku un mehānisko ierīču iezīmes, gādā par nabaga grēcīgo dvēseļu mūžīgajām mokām. Te pirmo un laikam vienīgo reizi kāds mākslinieks spējis piešķirt konkrētu un taustāmu veidolu tām šausmām, kas bija nodarbinājušas viduslaiku cilvēku prātus. Paradīzes un elles tematika ieskauj zemes dzīves priekus arī Bosa slavenajā triptihā “Pasaulīgo prieku dārzs” 34.att.. Vairāk nekā simt dažādu figūru demonstrē visu, ar ko cilvēki mēdz aizrauties zemes dzīves laikā. Aizvērtā veidā uz tā ir attēlota zemeslode, kas simbolizē visaptverošu pasaules modeli. Laikabiedri Bosa darbus uztvēra kā morālas pamaācības. Aplūkojot 20.gs. sirreālistu darbus, bieži vien aizmirstam, ka Boss būtībā ir sirreālistu priekštecis, kurš jau 15.gs.otrajā pusē mēģinājis attēlot cilvēku visapslēptākās domas.

Ziemeļu meistari saskārās ar jautājumu par to, vai glezniecībai viņu zemēs vispār bus lemts turpināties. Šīs nopietnās krīzes cēlonis bija reformācija. Daudzi protestanti iebilda pret svēto tēlu atrašanos baznīcas un uzskatīja tos par katoliskās elkdievības izpausmi. Tādējādi protestantu apgabalos zaudēja savu galveno ienākumu avotu – altārgleznu pasūtījumus. Stingrākie kalvinisti pat vērsās pret tādām greznības formām kā krāšņi mājokļu rotājumi. Kā pastāvīgs peļņas avots māksliniekiem atlika tikai grāmatu ilustrēšana un portretu gleznošana, un jāšaubās, vai ar to vien varēja nodrošināt pienācīgu iztiku.

Tikai vienai no protestantiskās Eiropas zemēm mākslai izdevās veiksmīgi pārdzīvot reformācijas krīzi, un tā bija Nīderlande. Mākslinieki šeit atrada izeju no sarežģītās situācijas: viņi neaprobežojās ar portreta glezniecību vien un pievērsās visām tēmām, pret kurām reformētā baznīca nevarēja celt iebildumus. Darbus, kuros to autori mērķtiecīgi izkopa noteiktu tematisku nozarojumu, it sevišķi ikdienas dzīves tēlojumus, vēlāk nosauca par “žanra gleznām”.

Izcilākais žanra meistars 16.gs.Flandrijā bija Pīters Brēgels Vecākais(1525?-1569). Viņš savā daiļradē pievērsās zemnieku dzīves ainām. Savus lauciniekus viņš gleznoja darbā, dzīrēs un līksmībās, tāpēc ļaudis arī meistaru pašu maldīgi mēdz iztēloties kā flāmu zemnieku. Lauku vidē cilvēku daba daudz lielākā mērā izpaudās bez samākslotības un aizspriedumu kārtas. Viena no Brēgela iespaidīgākajām “cilvēciskajām komēdijām” ir viņa slavenās “Zemnieku kāzas” 32.att. Dzīru vieta ir šķūnis ar augstām salmu ķīpām fonā. Līgava sēd rāmi, kopā saliktām rokām, un pastulbajā sejā lasāma dziļa labpatika. Vairums ļaužu kāri nododas ēšanai un dzeršanai. Vēl lielākas apbrīnas vērta nekā šī asprātīgo un trāpīgo vērojumu bagātība ir Brēgela prasme savu gleznu izveidot tā, lai tā neizskatītos pārblīvēta un haotiska. To viņš panācis, novietojot galdu un visus pie tā sēdošos pa diagonāli pāri visai gleznai.

Brēgels ir turpinājis arī viduslaiku miniatūru tradīcijas, radot gadalaiku ciklu. Viens no jaukākajiem šī cikla darbiem ir “Mednieki ziemā” 33.att.

2. Arhitektūra

Arhitektūras attīstības vispārīgās iezīmes

Itālijā

Vienādas prasības kā laicīgajai, tā baznīcu arhitektūrai.

Palaco, villas – bagātnieku savrupmājas tipa izveidošanās.

Stāvu principa ieviešana renesanses palaco celtniecībā.

Prasības pēc racionālas, lietderīgas konstrukcijas un dekoratīvās apdares reprezentablā iespaida.

Antīko arhitektūras orderu renesanse, organiska to iekļaušana atbilstoši jaunajām prasībām. Gotisko un antīko formu sakausējums.

Centriskā plānojuma būvju īpatsvara pieaugums. Rustikas izmantojums ēku apdarē.

Eiropas ziemeļzemēs

Gotikas tradīciju stabilitāte (Vācijā), gotikas un renesanses elementu sakausējums (Francijā). Ja 15.gs. renesanse Itālijā uzvarēja visās mākslas jomās, tad ziemeļvalstis palika uzticīgas gotiskajai tradīcijai.

Spānijā (pretēji arābu ietekmei) no rotājumiem brīvs stils (Eskoriāls).

Renesanses periodā baznīcu celšana vairs nebija arhitektu galvenais uzdevums. Augošajām un plaukstošajām pilsētām bija vajadzīgs daudz laicīgu celtņu – rātsnamu ģilžu ēku, skolu, piļu, tiltu, vārtu.

Agrīnās renesanses arhitektūrā nenoliedzams pārsvars vēl joprojām bija vēlās gotikas elementiem. To labi var redzēt, aplūkojot Venēcijas Dožu pili 41.at.t, kas sākta celt 14.gs., taču jau 15.gs. sākumā grupa jaunu censoņu apņēmās saraut saiknes ar pagātnes idejām un radīt jaunu mākslu.

Jauno mākslinieku grupas vadītājs bija arhitekts Filipo Brunelleski (1377-1446). Brunelleski bija iesaistīts Florences Ziedu katedrāles 35.att. celtniecības beigu posma darbos. Tā bija gotikas katedrāle. Florencieši vēlējās, lai viņu katedrāli vainagotu varens kupols, taču neviens arhitekts neprata uzcelt tik milzīgu arku pār pīlāriem, uz kuriem bija jābalstās kupolam, kamēr Brunelleski nebija izgudrojis savu metodi šīs ieceres realizēšanai. Mācoties no Romas paraugiem Brunelleski tiecās atklāt jaunu celtniecības metodi, kurā klasiskās arhitektūras formas varētu brīvi izmantot jaunu harmonijas un skaistuma paraugu radīšanā. Un viņam izdevās īstenot savu programmu, jo turpat piecus gadu simteņus Eiropas un Amerikas arhitekti sekoja viņa pēdās.

Skatoties uz Paci dzimtas kapellu 37.att. (nelielu baznīciņu), mēs uzreiz redzam, ka ti ir maz līdzības ar klasisko templi un vēl mazāk ar gotikas celtnieku iecienītajām formām. Brunelleski savdabīgi apvienojis kolonnas, pilastrus (plakanās ar sienu saaugušās puskolonnas) un arkas, lai radītu viegluma un graciozitātes iespaidu. Daudzās formās jūtama romiešu arhitektūras ietekme. Iekštelpā nav nedz gotikai raksturīgo augsto logu, nedz slaido pīlāru. To vietā gludo sienu vairākās daļās sadala pelēki pilastri, kuri atgādina klasisko orderi, lai gan tiem šajā būvkonstrukcijā nav nekādu praktisku funkciju. Brunelleski tos izmantojis tikai, lai akcentētu interjera formas un proporcijas.

Brunelleski nopelns ir arī tas, ka tieši viņš deva māksliniekiem perspektīvas likumsakarību matemātisko formulu, kuru nezināja par slavenie grieķi, kuri tīri intuitīvi izprata perspektīvas nozīmi un bija iemācījušies radīt telpiskuma ilūziju.

Arī mūsdienu pilsētu ielās vēl joprojām ik uz soļa varam redzēt arhitektūras klasiskās formas, piemēram, kolonnas vai frontonus. Tikai 20.gs. arhitekti sāka šo programmu apšaubīt un dumpoties pret renesanses tradīciju celtniecībā, tāpat kā Brunelleski savulaik bija dumpojies pret gotikas tradīciju. Taču daudzas mūsdienu celtnes, pat tās, kurām nav kolonnu vai līdzīgu detaļu, saglabā kaut ko no klasikas formām vai nu durvju un logu aplodu rotājumos, vai visas būves proporcijās.

Leons Batista Alberti (1404-1472) atrada kompromisu, kā dzīvojamajā ēkā savienot tradicionāli būvētās sienas un logus ar klasiskajām formām. Viņa atrastā risinājuma ietekme saglabājusies līdz mūsdienām. Saņēmis pils celtniecības pasūtījumu no bagātās florenciešu tirgotāju Ručellaji dzimtas, viņš izstrādāja parastas trīsstāvu dzīvojamās ēkas projektu 38.att., fasādes dekorēšanā izmantojot klasiskās formas. Viņš gan necēla kolonnas vai puskolonnas, bet noklāja fasādi ar plakaniem pilastriem un antablementiem. Līdzīgu paņēmienu varam atrast Romas Kolizejā, kura stāvos redzami atšķirīgi grieķu orderi. Logu apdarē jūtam gotiskā projekta ietekmi, lai arī barbariskās smailās arkas ir noapaļotas. Vecā un jaunā, gotisko tradīciju un moderno formu sajaukums ir raksturīgs daudzu šā gadsimta vidus meistaru darbiem.

1506.g tika pieņemts pāvesta Jūlija lēmums nojaukt slaveno sv. Pētera baziliku un uzcelt no jauna – manierē, kura noliedza mūžsenās baznīcu celtniecības tradīcijas. Pāvests to uzticēja veikt arhitektam Donato Bramantem (1444-1514), kurš bija dedzīgs jaunā stila aizstāvis. Viņa iepriekšējo pieredzi apliecināja mazā kapela Tempietto 39.att. – apaļa, ar kupolu segta būve ar lokveida kāpnēm un doriešu orderī risinātu kolonādi. Balustrāde virs zelmiņa piešķīra visai celtnei vieglumu un graciozitāti.

Pāvests jaunās Sv.Pētera baznīcas projektēšanu uzdeva tieši Bramantem, un viņi vienojās, ka tai jākļūst par īstu kristīgās pasaules brīnumu. Bramante bija apņēmies neievērot tūkstošgadīgo Rietumu pasaules tradīciju, saskaņā ar kuru baznīcai vajadzēja būt garenai taisnstūra celtnei ar galveno altāri austrumu daļā. Viņš projektēja četrstūrainu celtni, kurā bijis nodomājis apvienot lielākās antīkās celtnes – Kolizeja un Panteona iespaidīgumu. taču Bramantes projektam nebija lemts īstenoties. Milzīgā būve prasīja tik daudz līdzekļu, ka ar savu mēģinājumu tos sagādāt pāvests paātrināja krīzi, kas noveda līdz reformācijai. Tieši šī prakse pārdot indulgences pret ziedojumiem jaunās baznīcas celtniecībai lika Luteram Vācijā izteikt savu pirmo publisko protestu. pēc vairākiem gadiem ideja par apaļas, paviljonam līdzīgas baznīcas celtniecību tika atmesta. Sv. Pētera baznīcai, kādu to pazīstam mēs, nav daudz kopīga ar sākotnējo ieceri, izņemot milzīgos izmērus.

(Materiāls kompilēts, izmantojot Gombriha “Mākslas vēsturi”, Kačalovas “Mākslas vēsturi”un brošūru “Renesanse”, Lapiņas u.c. “Kultūras vēsturi u.c. materiālus)

Galvenie pārmaiņu virzieni renesanses kultūrā

Kas ietekmēja renesanses kultūras garīgos aspektus?

Pārmaiņas politiskajā dzīvē

· Nāciju un nacionālo valstu veidošanās, diplomātisko attiecību sākumi.

· Pasaules telpas paplašināšanās lielo ģeogrāfisko atklājumu rezultātā, jaunatklāto zemju kolonizēšana. Pārmaiņas ekonomiskajā sistēmā

· Pāreja uz naudas ekonomiku.

· Pasaules mēroga tirdzniecības un banku sistēmas attīstība.

· Kapitāla ieguldīšana rūpniecībā, manufaktūru veidošana, algotā darbaspēka izmantošana. Pārmaiņas sabiedrisko attiecību jomā

· Pilsētu uzplaukuma radītās izmaiņas Eiropas iedzīvotāju sociālajā struktūrā. Bagāto baņķieru un tirgotāju slāņa izveidošanās.

· Zemnieku atbrīvošanās no dzimtbūšanas. Tehnoloģiju attīstība

· Ietekmēja uz lauksaimniecības intensifikāciju.

· Paaugstināja sadzīves līmeni.

· Kalpoja par pamatu varenas flotes izveidošanai.

Reformācijas un kontreformācijas kultūrvēsturiskā nozīme

· Lutera jaunais skatījums izraisīja visas kristīgās pasaules garīgu un morālu pārveidošanu.

· Reformācija apliecināja, ka tā laika sabiedrībai raksturīgs individuālisms, nevis akla paklausība, un veicināja šī individuālisma pilnīgošanos.

· Cilvēki skaidrāk apzinājās Baznīcas trūkumus un nepieciešamās izmaiņas.

· Būtisks reformāciju veicinošs faktors bija iespiedtehnikas izgudrošana, un ātru reformācijas ideju izplatīšanos veicināja grāmatu iespiešana.

· Lutera veiktais Bībeles tulkojums vācu valodā bija sākums Svēto rakstu tulkošanai nacionālajās valodās. Ikviens lasītpratējs nu varēja nepastarpināti iepazīties ar Svēto rakstu saturu.

· Bībeles tulkojums nacionālajās valodās, veicināja to attīstību un pacelšanos līdz literārās valodas līmenim.

· Latvijā, piemēram, kontrreformācijas un reformācija cīņa veicināja latviskās rakstu tradīcijas tapšanu.

· Reformācijas un kontrreformācijas nostādnes katra citādāk ietekmēja mākslas attīstības ceļus: katoļu baznīca kontreformācijas zemēs atzina reālistiskas, dievbijīgas mākslas audzinošo lomu un attīstīja sakrālās glezniecības attīstību, bet, tā kā reformatori vērsās pret relikviju un svētbilžu kultu, tad māksliniekiem, pasūtījuma trūkuma dēļ nācās pievērsties dažādiem laicīgās glezniecības žanriem (portretu, ainavu glezniecība, sadzīves žanram un klusajām dabām).

· Reformācijas un kontrreformācijas ietvaros veidojās tāda kristīgās baznīcas reliģiski politiskās dzīves forma kā konfesionālisms.

· Reformācija piespieda katoļu baznīcu atjaunot pāvestu un vadošās garīdzniecības morāli, celt viņu autoritāti tautas acīs.

Nozīmīgākās atšķirības viduslaiku un renesanses filozofijā

Viduslaikos Renesansē

wFilozofijai piemīt sholastisks raksturs. wFilozofija nostājas opozīcijā sholastikai.

wGalvenais interešu objekts – pārpasaulīgā realitāte. wGalvenais interešu objekts – šīs pasaules dzīves realitāte.

wPar cilvēka dzīves uzdevumu uztver tuvināšanos Dievam, visa esošā radītājam. wPar dzīves mērķi uzskata sevis veidošanu.

wMateriālo pasauli un cilvēka ķermeni uztver kā grēka un pagrimuma sfēru. wVisu dabas pasauli uztver kā Dieva spēka un viņa pārpasaulīgās gudrības iemiesojumu. Novērtē Dieva radītās pasaules skaistumu.

wCilvēks uzskata par niecību un aicina atteikties no sevis, savas individualitātes. wCilvēks – dievišķā gara izpausmes augstākā forma materiālajā sfērā.

wViduslaiku sholasti, izmantojot antīko domātāju atziņas, cenšas ietērpt tās kristīgā formā, nodarbojas ar Platona un Aristoteļa kristianizēšanu. wPretēji viduslaiku sholastiem antīko domātāju mācībās filozofi meklē dzīvo garu, cenšas attīrīt to no viduslaiku kristīgajiem uzslāņojumiem

wNodala Dievu no pasaules, paceļot to pārpasaulīgos augstumos. wBalstoties uz neoplatonisma teoriju, kultivē Dieva un pasaules vienības ideju.

wAtzīst, ka cilvēks pats saviem spēkiem nespēj izzināt Dievu. wUzskata, ka, lai tuvotos Dievam, vajag izzināt pasauli, kurā izpaužas dievišķā gudrība un dievišķais noslēpums.

wDzīve tiek uztverta kā bēdu ieleja, gara un dvēseles cietums. wDzīve tiek uztverta kā laiks, kas cilvēkam dots, lai viņš sevi varētu apliecināt kā dievišķā gara izpausmes kvintesenci.

Renesanses tehnoloģisko izgudrojumu ietekme uz cilvēka domāšanu

Nozīmīgākie tehnoloģiskie izgudrojumi To ietekme uz cilvēku domāšanu un uzskatiem

Jaunas kuģu konstrukcijas un navigācijas ierīces Ļāva pārvarēt okeānus, apzināties pasaules patiesos apmērus, pārliecināties praksē par Zemes lodveida formu, iepazīt atšķirīgas tradīcijas un dzīvesveidus, pārliecināties par ētikas normu relativitāti.

Dzirnavas.

Ļāva pārliecināties, ka uz prātu balstītas konstrukcijas var atvieglot cilvēka dzīvi, ieekonomēt laiku un patērēto enerģiju.

Stikla ražošanas izvēršana Ne tikai uzlaboja sadzīves apstākļus, bet deva iespēju uz pasauli paraudzīties it kā no malas.

Spogulis kā sadzīves priekšmets Dod spēju cilvēkam paraudzīties uz sevi no malas, novērtēt, izmēģināt jaunas pašapliecināšanās formas (pozas, žestus). Jauns impulss modes tendenču attīstībai. Radīja pamatu interesei par perspektīvas likumsakarībām.

Bronzas liešanas tehnikas pilnveidošanās Deva iespēju renesanses māksliniekiem plašāk apliecināt savu meistarību tēlniecības jomā.

Standartveida lodes Izmainīja kara tehniku (lielgabali), kas savukārt atstāja būtisku ietekmi uz arhitektūru, jo zuda jēga nocietinājumu mūriem, kurus ar jaunajām ierīcēm viegli varēja sagraut.

Grāmatu iespiešanas tehnika . Ievērojami palielināja lasīt pratēju skaitu, sekmēja straujāku zināšanu

izplatīšanos, rakstītais vārds kļuva par nozīmīgu ietekmēšanas līdzekli, pavērās plašākas iespējas iepazīties ar pagātnes mantojumu.

Papīra dzirnavas (pergamentu nomaina lupatu papīrs) Iznīcināja tradicionālo priekšstatu par pergamenta grāmatas nemainīgo stabilitāti.