Renesanse

Renesanse

Kad sarindo pēc kārtas lielos vēsturiskos laikmetus, veidojas viegli saprotama virkne: senie laiki – viduslaiki – jaunie laiki. Senākie mākslas darbi – akmens figūriņas attiecamas uz 30. gt. p. m. ē. Grieķijā klasiskajā laikmetā uzplauka tēlniecība. Tomēr pāreja no viduslaikiem uz jaunajiem laikiem nenotika pēkšņi un visās zemēs vienlaikus. Tā norisinājās pakāpeniski jauno laiku sākuma periodā. Eiropas kultūrā šo laikmetu sauc par renesansi. Itālijā renesanse sākās visagrāk, jau 14. gadsimtā, bet citās valstīs tikai 15. gadsimtā. Savu kulmināciju tā sasniedza 16. gadsimtā.

Pirmo reizi vārdu „renesanse”(atdzimšana) izteica Džordžo Vazari –

16. gs. mākslinieks un vēsturnieks, savā grāmatā „Ievērojamu gleznotāju, tēlnieku un arhitektu dzīves apraksti”. Viņš smalki raksturoja tās tendences, kas atdzimst no jauna un kas nebija raksturīgas viduslaikiem. Kā galveno Vazari izceļ īpašu tēlošanas paņēmienu, ko nosauc par „pareizu attēlošanu ar pareiziem paņēmieniem”

Renesanses pamatiezīmes ir

• cieša saikne ar antīko laikmetu

• sen zināmu formu pilnīgi jauna interpretācija

• pastiprināta interese par dabu

• vēlēšanās attēlot objektus, kā tos redz acs

• zinātņu attīstībai cilvēki bija gatavi ziedot daudz, pat māksla kļuva par zinātni, bet mākslinieks – par mākslas teorētiķi

• humānisms jeb ci

i
ilvēcīgums

Kā izprast renesanses laika cilvēcīgumu? Vispareizāk – pretstatot to ikonai. Viduslaiku ikona tēlo nereālu būtni, bet renesanses mākslā uzmanības centrā ir reāla cilvēka atveids, pat ja šis cilvēks tēlots kā dievība. Piemēram, renesanses madonna radīta, lai slavinātu mātes pašuzupurēšanos, šādā gleznā it

t
tāļu renesanses meistars cilvēka tēlu ceļ pāri visām dzīvē esošajām lietām un arī dabas objektiem, tā dodot iespēju runāt par šīs mākslas cilvēcīgumu. To apliecina arī renesansē atdzimušais portreta žanrs.

Dziļo cieņu pret cilvēku centās izpaust ar reālisma līdzekļiem. Taču ir jāatzīst, ka renesanses mākslā, risinot reliģiskās un mitoloģiskās tēmas, prasība pēc patiesīguma ir attiecināta vienīgi uz ķermeņu un lietu attēlojumu, notikumu izklāstījumu, nevis sižetu. No tā var secināt, ka renesanses reālisms ir relatīvs.

Līdz ar izmaiņām formas tulkojumā mainījās arī glezniecības uzdevumu izpratne. Viduslaiku gleznojumi tika izmantoti dekoratīviem mērķiem. Renesanses laikmetā tie deva ierosinājumus jaunu idejisku un māksliniecisku problēmu risinājumiem. Šajos apstākļos pieauga stājdarbu (mākslas darbi, kam piemīt patstāvīgs raksturs, stājdarbus var brīvi pārvietot no vienas telpas citā, un to id

d
dejiski mākslinieciskā izteiksmība no tā nemainās) nozīme.

Šīs trīs iezīmes – humānisms, reālisms un individuālisms raksturo renesansi vispilnīgāk, kaut arī vēsturiski tās ir senas un labi zināmas, bet renesanse demonstrē šīs iezīmes jaunā kvalitātē.

Dažādās valstīs renesanses dalījums atsevišķos posmos nav vienāds. Lielas atšķirības ir starp Itāliju un pārējo Eiropu. Itālijā, kā renesanses dzimtenē, ir vispārpieņemta šāda periodizācija:

Protorenesanse – 1300 – 1400 Tad bija vairāk agrākā laika mākslinieku, bet tie, kas savos darbos pauda jaunas tendences, gan bija mazākums, tomēr tieši viņi noteica renesanses mākslas attīstību divos nā

ā
ākamajos gadsimtos. Šajā laikā bija tikai viens „īsts” renesanses gleznotājs – Džoto di Bandone.

Agrā renesanse – 1400 – 1500 Agrīnās renesanses glezniecību aizsāka Mazačo. Kaut arī viņš nomira jauns, viņš guva slavu kā XV gs. reālistiskās glezniecības pamatlicējs.

Dižrenesanse – 1500 – 1525 Renesanses reālisms kulmināciju sasniedza 16. gadsimta sākumā, kad patiess ķermeņu, lietu un telpas atveidojums tika papildināts ar patiesu psiholoģisko momentu tēlojumu. Taču, sākot ar šo periodu, tēls tika pakļauts zināmai idealizācijai. Renesanses mākslā pārsvaru guva dailes princips. Šajā laikā darbojās daudzi izcili itāļu mākslinieki.

Vēlīnā renesanse – 1525 – 1600 Īpaša loma vēlīnās renesanses mākslā ir Venēcijai. Venēcijas mākslinieki radīja atšķirīgu un tam laikam savdabīgu mākslas ainu. Mākslas vēsturē šī laika māksliniekus sauc par „venēciešiem”. Slavenākie venēcieši bija Džordžone un viņa skolnieks Ticiāns. Gleznās tika izcelta krāsa kā galvenais glezniecības izteiksmes līdzeklis. Lineārās perspektīvas vietā tagad priekšroka tika dota gaisa perspektīvai, kas fiksē krāsas izmaiņas atkarībā no attāluma

Manierisms – Gleznu kompozīcijas kļuva vienkāršākas, galvenā uzmanība bija veltīta gaismas un ēnas kontrastiem. Mainījās arī gleznošanas maniere, lielos, salīdzinoši vienveidīgos krāsu laukumus nomainīja triepiena daudzveidība. Manierismam bija dziļš saturs un pamatojums. No vienas puses manierisms iezīmēja renesanses norietu, no otras – jau iekļaujas baroka mākslas koncepcijā.

Leave a Comment