Romantisms

ROMANTISMS
(18.gs. beigas – 19.gs. beigas)

Romantisma virziens Eiropas kultūrā sākotnēji attīstījās un pastāvēja paralēli klasicismam, bet gadsimtu mijā pārņēma arī to un pastāvēja līdz 19. gadsimta vidum, pēc tam atdodot vietu reālismam. Sākumā romantisms izpaudās kā reakcija pret iepriekšējā laikmeta vienpusīgo domāšanas veidu, kurā cilvēka prāts tika izcelts kā visa pamats. Romantisma mākslā racionālā domāšana tika pakļauta emocijām, mākslas darba saturs kļuva svarīgāks par formu, bet krāsa – par līniju.
Atšķirībā no iepriekšējā laikmeta darbiem, romantiķi savās kompozīcijās vēlējās attēlot, parādīt kustību, dinamismu, ko akcentēja ar spilgtu krāsu kontrastiem un gaismēnu spēlēm. Raksturīgi, ka romantisma mākslā visi izmantotie mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi tika pakļauti tam, lai no radītā mākslas darba sprakšķētu emocijas, vislabāk – satraucošas, lai tās neatstātu vienaldzīgu skatītāju. Lai mākslas darbs nebūtu vienkārši statisks īstenības atainojums, bet tas būtu ar savu iekšēju saturu.
Par romantisma priekšteci mākslā var uzlūkot izcilo spāņu gleznotāju Fransisko Hosē Goiju (1746-1828), kura daiļradē apvienojas klasicisms, romantisms un reālisms. Goijas māksla ir ļoti daudzveidīga gan satura, gan risinājuma ziņā. Lai gan mākslinieks strādāja kā Spānijas galma gleznotājs, kam daudz bija jārada reprezentatīvi aristokrātu portreti, viņš tomēr darbojās arī citos žanros un atrada spēkus ne tikai patiesi uztvert īstenību, bet arī kritiski to novērtēt. Vairākumā savu darbu Goija pieskārās vissāpīgākajiem un dramatiskākajiem cilvēka dzīves notikumiem. Lai gan Fransisko Goija mācījies no baroka un klasicisma pārstāvjiem glezniecībā, viņa trauksmainā, dramatiskā un monumentālā māksla vērtējama kā romantisma virzienam atbilstoša.
Tieši 19. gadsimta sākumā, romantisma virziena laikā, kā glezniecības tehniku plašāk tika sākts izmantot akvareli, kas līdz tam ticis lietots, vienīgi lai iekrāsotu zīmējumus un grafikas darbus. Pirmais akvareli kā glezniecības tehniku sāk lietot angļu mākslinieks Džozefs Melords Viljams Tērners (1775-1851).
Romantisma literatūrā atspoguļojas neapmierinātība ar kapitālisma attīstību, ar to, ka cilvēku attiecībās izzuda cilvēcība.
Romantisma stila mūzikā emocionālais dominē pār racionālo. Lai atklātu cilvēka iekšējo pasauli, komponisti visbiežāk pievērsās vokālajai instrumentālajai miniatūrai, kas nereti tika sakārtotas ciklos. Galvenie pārstāvji mūzikā bija F. Šopens, V. Bellīni, F. Šūberts

Romantisms nenoliedzami ir saistīts arī ar vienu no ievērojamākajiem 19. gs. Filozofijas virzieniem, kas radās Vācijā- dzīves filozofiju. Tās pamatlicējs bija Artūrs Šopenhauers (1788-1860) ar savu mācību par pasauli kā gribas priekšstatu valstību. Šopenhauera idejas radīja atbalsi vienā no oriģinālākajām 19.gs filozofiskajām mācībām- Frīdriha Nīčes (1844-1900) daiļradē, kuras attiecības ar romantismu ir ļoti sarežģītas. Nīče ļoti mīlēja Riharda Vāgnera( 1813-1883) mūziku, bet sastrīdējās ar komponistu pēc operas ‘’Persifals’’ uzrakstīšanas, jo Nīče daudz kritizēja romantiķus, lai gan jūsmoja par Baironu. Napoleonu Nīče uzskatīja par lielu cilvēku, kuru uzvarējusi saujiņa sīku ļautiņu. Augstāk par visu Nīče vērtēja gara spēku. Nīče uzskatīja līdzjūtību par vājību, pareģojot lielo karu gadsimtu, kurā civilizācijai būs ne tikai jāizdzīvo, bet arī jāpaspēj sasniegt izcila varenība. Nīče neieredzēja kristietību, jo tā veido cilvēka ‘’verdzisko morāli’’. Nīče uzskatīja, ka jebkura reliģija nav patiesa. Viņš neatdzina revolūcijas un sociālismu, jo nevēlējas visus cilvēkus redzēt vienādus, būdams pārliecināts, ka tas būtu progresa gals.