Romas impērija

Romas vēstures periodi

Par Romas dibināšanas gadu vēlāko paaudžu romieši uzskatīja 753. gadu p.m.ē. un sāka skaitīt laiku „no pilsētas dibināšanas”. Mūsdienu vēsturnieki Senās Romas vēsturi iedalījuši vairākos periodos.

Tā saucamais „valdnieku laikmets”, kad pastāvēja agrīnā valdnieka vara, ilga „no pilsētas dibināšanas” līdz valdnieka padzīšanai un aristokrātiskas republikas nodibināšanai 510. g. p.m.ē.

Republikas laiku vēsturnieki iedala divos posmos:

1.) agrā republika- no 519.g līdz 2. gs. 30. gadiem p.m.ē. (arī 3. gs.)- lielu pārmaiņu sākums Romā visās dzīves sfērās;

2.) vēlā republika- no 2. gs. 30. gadiem līdz 30.gadam p.m.ē.- Romas pilsētvalsts un republikas st

t
truktūru krīzes laiks, kas beidzās ar republikas krišanu .

Romas impērijas jeb ķeizarvalsts laiku (30./27. g. p.m.ē.- 476g. m.ē.) arī iedala divās daļas:

1.) agrā impērija- no 30./27. g. p.m.ē. līdz 3. gs. beigām mūsu ērā.

2.)vēla impērija- no 3. gs. beigām līdz 476. gadam, kad Romā tika gāzts pēdējais romiešu imperators (ķeizars) un sāka valdīt ģermāņu ciltis. Tā kā Romas impērija kopš 395. gada bija sadalīta divās daļās- Rietumromā un Austrumromā- un Austrumromas valdnieks netika gāzts, tad šī Romas impērijas daļa turpināja pastāvēt vēl gandrīz tūkstoš gadu (līdz 1453. gadam) kā Bi
i
izantijas impērija.

Romas sākumi

Saskaņā ar romiešu mitoloģiju Romas pilsētu dibinājuši Romuls un Rems, Latijas pilsētas Albalongas valdnieka mazdēli. Patiesībā Romas pilsēta veidojās citādi. 10. un 9. gs. p.m.ē. Platīna pakalnā atradušās latīņu ciemu tipa apmetnes, bet Kvirināla pakalnā- sabīņu apmetnes, kas apvienojās, lai ai

i
izsargātos pret apkārtējām kalniešu ciltīm un padarītu drošu Sāls ceļu. Ap 7./6. gs. miju p.m.ē. šī teritorija nonāca etrusku kundzībā, un tikai tad kļuva par pilsētu, kurā bija etrusku valdnieks. Daudzi vēsturnieki uzskata, ka Romas nosaukums cēlies no etrusku dižciltīgās dzimtas Ruma vārda. Valdnieka pils atradās Kapitolija pakalnā, kur uzcēla arī pilsētas galvenā dieva- Jupitera templi. Romā apmetās valdnieka karavīri, arī zināms skaits etrusku amatnieku tirgotāji. Tādējādi Romas sākotnējie iedzīvotāji bija latīņi, sabīņi un etruski.

Pēc leģendas, Romā valdījuši 7 valdnieki, kopumā 243 gadus (753.-510.g. p.m.ē.). Pirmos četrus vēsturnieki uzskata par leģendārām personām. Valdnieki komandēja karaspēku, sprieda tiesu, veica kulta darbus. Valdniekiem bija īpaši varas atribūti: purpura virs tērps- toga, valdnieka zizlis- scepteris, ziloņkaula troņa krēsls. Par saviem padomdevējiem valdnieks izvēlējas dižciltīgo dzimtu vecākos, kas ve
e
eidoja padomi- senātu. Ar laiku senāts kļuva arvien ietekmīgāks. Palaikam valdnieks sasauca tautas sapulci, kas oficiāli apstiprināja jauno valdnieku, padarot tā varu likumīgu, kā arī izšķīra pilsētai ļoti svarīgus jautājumus. Tādējādi valdnieka vara nebija absolūta.

Aristokrātijas spēks un pašapziņa pakāpeniski pieauga, un 510. g. p.m.ē. tā padzina valdnieku, tāpat kā tas bija noticis grieķu arhaiskā laikmeta posmā. Romā to acīmredzot vēl veicināja arī centieni atbrīvoties no etrusku kundzības. (Turklāt pēdējais etrusku valdnieks Trakvinijs Lepnais, kā liecina nostāsti, bijis ļoti patvaļīgs un nežēlīgs). Va
a
ara pilnīgi pārgāja aristokrātijas rokās. Tā rezultātā tika nodibināta republika.

Ceļš no republikas uz impēriju

Romas republikas pēdējie nepilni simts pastāvēšanas gadi bija ļoti dinamiski un sarežģītiem, svarīgiem notikumiem pārpilni. Šajā laika posmā darbojās lielas personības, kuru rīcība grāva republikas tradīcijas un veidoja pamatus nākamajai impērijai:

Lūcijs Kornēlijs Sulla (138-78 p.m.ē.) piederēja pie dižciltīgo patriciešu dzimtas. Viņš bija izglītots, apveltīts ar labu gaumi, bet cinisks, cietsirdīgs un izlaidīgs. Sulla bija senāta jeb optimātu cilvēks. Viņš ar laiku laika sevi ievēlēt par diktatoru. Romā diktators tika iecelts ļoti reti, un pēdējo reizi tas bija noticis aptuveni pirms 120 gadiem. Sullas diktatūra atšķīrās no iepriekšējām diktatūrām ar savu saturu. Sullas diktatūrai bija tiesības izdot likumus, lai atjaunotu republikas, proti, senāta monopolvaru. Sullas nodibinātā kārtība noturējās tikai 10 gadus. Jau tūlīt pēc viņa nāves pret to tika izteikti protesti, jo pārāk daudz cilvēku bija cietuši Sullas diktatūras dēļ. Turklāt politiskajā arēnā parādījās jaunas, spēcīgas un varaskāras personības: Pompejs, Krass, Cicerons, Cēzars un citi.

60. gados ievērojamākais neapšaubāmi bija Gnejs Pompejs (106-48 p.m.ē.), kurš nāca no bagātas zemes īpašnieku dzimtas Pīcēnā. Pēc saviem politiskajiem principiem Pompejs bija lojāls pret republiku un senātu, viņam nebija nekādu dižu politisku ideju, ko viņš censtos īstenot. Pompejs tiecās gūt uzvaras un būt slavens. Viņš bija spējīgs karavadonis, bet ne tik talantīgs politiķis. Pompeja spožā karjera, atkārtotas ārkārtējās pavēlnieka pilnvaras, milzīgie militārie sasniegumi un pirmā vīra stāvoklis valstī radīja pret viņu senāta noraidošu attieksmi un neuzticību, jo apdraudēja senāta varu. Tās sekas bija Pompeja politiskās orientācijas nekonsekvences.

Marks Licinijs Krass (ap 115-53 p.m.ē.), cēlies no jātnieku ģimenes. Tika uzskatīts par sava laika turīgāko romieti. Krass drīzāk bija populāru, nevis senāta konservatīvo aprindu vidū. Krasa lielākais militārais sasniegums bija Spartaka vadītās vergu sacelšanās apspiešana, bet 70.gadā viņš kopā ar Pompeju ieņēma konsula amatu. Viņš bija stingri nolēmis sasniegt vēl lielāku varu un ietekmi.

Marks Tullijs Cicerons (106-43 p.m.ē.) bija gudrs un izglītots vīrs, cēlies no mazturīgas jātnieku ģimenes Arpinā. Tā kā Cicerons bija spožs orators, viņš, būdams advokāts, uzvarēja daudzās tiesas prāvās. Viņš uzskatīja, ka prāts, pārliecība, vārda spēks („toga”) ir stiprāks par ieroču spēku („zobens”). „Zobenam” jānoliecas „togas” priekšā, un tā, ievērojot likumus un senču tradīcijas, var panākt sabiedrības saskaņu un mieru valstī. Šis lozungs bija pievilcīgs visiem tiem, kas bija noguruši no bezgalīgajām savstarpējām cīņām, sazvērestībām un intrigām. Tomēr kārtu izlīdzināšanas politika tolaik bija nereāla, jo pārāk stipri bija spēki un personas, kas vēlējās vadīt. To pietiekami novēroja Cicerons, un, lai gan viņam bija liela autoritāte, viņš faktiski tikai izstumts no 50.-40. gadu politiskajām norisēm. Cicerons vēlāk politikā bieži maldījās, un viņa dzīve beidzās traģiski- viņš gāja bojā 43.g. p.m.ē. otro lielo proskripciju laikā.

Gajs Jūlijs Cēzars (100-44 p.m.ē.) piederēja pie vienas no dižciltīgākajām patriciešu dzimtām. Būdams elegants un izsmalcināts, enerģisks un gudrs, izcils orators un asprātis, laipns un visiem pieejams, Cēzars izpelnījās sabiedrības simpātijas. Tradicionālā veidā virzoties pa karjeras kāpnēm, viņš kā amatpersona rīkoja tautai plašus svētkus un spožas izrādes. 62.gs p.m.ē. Cēzars bija sasniedzis pretora amatu. Pēc termiņa notecēšanas viņš saņēma pārvaldīšanā Spānijas provinci. Tad arī izpaudās Cēzara militārais talants karā pret vēl brīvajām ciltīm, tomēr pagaidām Cēzars vēl nebija tik slavens kā Pompejs.

Nākamo Romas imperatoru laikā 1.-2.gs. Romai tika pievienotas jaunas teritorijas: Britānijas, Mauritānija, Trāķija. Vislielākos teritoriālos apjomus Romas impērija sasniedza Trajāna laikā (98-117), kurš iekaroja Dākiju un Arābiju, Armēniju, Divupi un Jaunasīriju. Romas impērijas dabiskās robežas Eiropā bija Rainas un Donavas upes, bet Āzijā- Eifrata.

Romas kultūra un sadzīve

Romas impērijas laikā kultūra kļuva par nozīmīgu valsts politikas sastāvdaļu; tēlotājmākslai, arhitektūrai un literatūrai tika izvirzīti jauni uzdevumi. Augusta valdīšanas laikā tām vajadzēja propagandēt „zelta laikmeta” iestāšanos un cildināt Augustu kā atpestītāju no pilsoņu kara posta un miera nesēju. Mākslas uzdevums bija uzskatāmi demonstrēt Romas diženumu. Spēku, bagātību un mūžīgumu.

Romiešu literatūra uzplauka jau republikas beigās, bet augstāko virsotni tā sasniedza impērijas pirmajos gadsimtos, īpaši Augusta valdīšanas laikā spožākie talanti bija dzejnieks Vergilijs, Ovidijs, Tibulls, prozaiķis un vēsturnieks Tits Līvijs.

1.gs. p.m.ē. Romu sāka dēvēt par „mūžīgo pilsētu”. Impērijas laikā tā kļuva par milzīgas impērijas galvaspilsētu, kurā atradās imperatora rezidence. Romā varēja sastapt cilvēkus no visas pasaules. Te varēja apmesties uz dzīvi, kas vien to vēlējās. Romā katru dienu notika kaut kas interesants, tur bija ko redzēt un dzirdēt, sākot ar oratoru un dzejnieku uzstāšanos un beidzot ar gladiatoru cīņām, sacensībām cirkā no visas Itālijas un provincēm. Romā bija plaši dārzi, kuros bija eksotiski augi. Slaveni bija Cēzara dārzi otrpus Tibrai, ko viņš testamentā bija novēlējis romiešu tautai. Dinā par kārtību rūpējās augusta izveidotās kārtības uzturēšanas vienības- kopā 4000 vīru.

Romā bija arī daudz krogu, kur varēja iedzert vīnu, pasēdēt kopā ar draugiem. Tos sevišķi bija iecienījuši vienkāršie ļaudis, taču bieži apmeklēja arī dīkdienīgi un izpriecu kāri aristokrātiski jaunieši, kas meklēja piedzīvojumus.

Visos sabiedrības slānos populārs bija laika pavadīšanas veids bija termu apmeklēšana. Nekur pasaulē ne pirms, ne pēc Senās Romas nav bijusi tik augsti attīstīta pirts kultūra kā Romas impērijas laikā.

Miera perioda beigas

1.-2.gs. šķita, ka nav tāda spēka, kas varētu satricināt vareno Romas impēriju, kuras teritorija aizņēma 3,5 milj. km² un robežu kopgarums sasniedza 15000 km. Pēc zinātnieku aplēsēm, impērijā bija aptuveni 50- 75 milj. cilvēku. Romieši dzīvoja Oktaviāna Augusta nodibinātā miera eiforijā un neuztvēra nopietni atsevišķus draudīgus simptomus.

Viena no impērijas krīzes izpausmēm bija imperatora varas nestabilitāte un vājināšanās. Laikā no 192.-284.g. nepilnos 100 gados nomainījās 32 imperatori. Vairums imperatoru gāja bojā vardarbīgā nāvē, visbiežāk tie tika nogalināti sazvērestības rezultātā. Arī kandidātus, ko izvirzīja imperators savas dzīves laikā un pasludinājis par līdzvaldnieku, tronī tomēr nāca reti. Parasti pretoriāņi vai atsevišķas karaspēka daļas par jauno imperatoru izsludināja savu karavadoni, bieži vien vairākus vienlaikus. Tas izraisīja pilsoņu karus, kuros gāja bojā pat leģioni.

2.gs. beigās un 3.gs. vairs nepietika militāro un materiālo spēku, lai atvairītu ārējos draudus un saglabātu kārtību un drošību pašā impērijā. Notikumi spieda imperatorus risināt divus svarīgus jautājumus: 1) meklēt iespējas, kā palielināt karavīru skaitu un kā tos uzturēt, 2) radīt armijas visefektīvākās darbības modeli un nodrošināt tā darbību. Taču to neļāva realizēt imperatoru varas krīze un cīņas par troni, kas palaikam izvērtā pilnīgā anarhijā un asiņainos pilsoņu karos. Par prioritāti valstī kļuva militārā sfēra, kas prasīja arvien lielāku cilvēku un materiālo resursu mobilizāciju.

Ap 4.gs. romieši lielā mērā bija zaudējuši no republikas laikiem mantoto priekšstatu par valsti kā vispārēju labumu un sāka to uztvert kā valdnieka personīgu īpašumu. Izveidojoties neierobežotai monarha varai, pilnveidojās birokrātija. Vēlās impērijas laikā imperatora vara, visa valsts balstījās uz armiju un ierēdņu aparātu un jauno reliģiju– kristietību. Gandrīz simts gadus ilgušais kritiskais stāvoklis tika pārvarēts 3.gs. beigās, kad Diokletiāna veikto pasākumu rezultātā valsts nostiprinājās. Iestājās jauns laikmets– vēlā Romas impērija (3.gs. beigas -5.gs ). Tas bija antīkā vēstures pēdējais cēliens– ļoti sarežģīts un pretrunīgs posms, kas pēc īslaicīgas stabilitātes aizritēja vispārējās krīzes un lejupslīdes gaisotnē. Roma lēnām gāja bojā, kaut arī atsevišķos 4.-5.gs. gadu desmitos tā spēja panākt tik iespaidīgu militāro spēku un garīgā potenciāla mobilizāciju, ka varēja ietekmēt turpmāko notikumu gaitu.

Ārpolitiskās un iekšpolitiskās norises

Kaut arī Romai bija izdevies izkļūt no krīzes, tomēr notikumi parādīja, ka impērijas pastāvēšanas labā jāveic nopietni pārveidojumi, lai konsolidētu un centralizētu valsti un palielinātu tās militārās spējas. Šos uzdevumus veica divi nozīmīgi imperatori: Diokletiāns un Konstantīns I. Abu reformas paildzināja Romas impērijas pastāvēšanu.

284.g. karavīri pasludināja par imperatoru Diokletiānu no Illīrijas. Pēc izcelšanās, iespējams, viņš bija brīvlaistā dēls, kurš uzkalpojies līdz imperatora gvardes komandiera postenim. Diokletiāns bija mazizglītots, bet gudrs, viltīgs, enerģisks un cietsirdīgs vīrs.

Diokletiāna reformas ietvēra pasākumu kompleksu, lai nodrošinātu imperatora varu, centralizētu impēriju un nostiprinātu birokrātiju, nodokļu sistēmu un armiju. Diokletiāns vadīšanas funkcijas sadalīja starp diviem galvenajiem imperatoriem, ko sauca par augustiem, un diviem zemākajiem imperatoriem – cēzariem, bet visu četru darbību koordinēja pats Diokletiāns. Imperatori vadīja katrs savā impērijas daļā .Tas nozīmēja, ka impērija reāli netika sadalīta četrās pastāvīgajās valstīs– tās vienotība netika skarta. Reformas mērķis bija imperatoru likumīga pēctecība – pēc 20 gadu vadīšanas augustiem bija jānoliek savas pilnvaras, un viņu vietā par augustiem kļuva cēzari, kuriem bija jāizvēlas divi nākamie cēzari. Bez tam Diokletiāns gribēja nodrošināt imperatora klātbūtni, ja vienlaikus tiktu apdraudētas vairākas vietas impērijā, jo saskaņā ar antīkajiem priekšstatiem valdnieka klātbūtne kritiskos brīžos bija ļoti svarīga.

Diokletiāna iecerētais imperatora varas mierīgas pēctecības plāns bija nesekmīgs: kad viņš ar otru augustu pēc 20 gadiem nolika pilnvaras, izraisījās jukas un pilsoņu karš starp pretendentiem uz augustu un cēzaru tituliem. Viens no viņiem bija Konstantīns І.

Konstantīna dzimta nāca no Illīrijas 306.g. viņš iesaistījās cīņā par varu, Konstantīns attiecās no sava atturīgā dzīvesveida, kļuva despotiskas un tiecās ieviest austrumu galmu greznību.

Pēdējais izcilākais imperators bija Teodosijs І. Viņš reāli sadalīja Romas impēriju rietumu un austrumu daļā.

Rietumromas impērijas bojāeja

Pēc Teodosija nāves sākās Romas vēstures pēdējais cēliens, kad norisinājās Rietumromas lēnā bojāeja. Gan iekšējie, gan ārējie notikumi liecināja, katrai vairs nebija ne pietiekamu fizisku, ne garīgu spēku, lai novērstu sabrukumu. Valts priekšgalā bieži bija nepilngadīgi vai politiski nespējīgi valdnieki. Ar viņiem manipulēja galma amatpersonas, īpaši- karaspēka virspavēlnieki. Starp galma amatpersonām un karaspēka virspavēlniekiem risinājās nikna cīņa par ietekmi uz amatpersonu un varu valstī. Galma intrigām par upuri krita vairāki spējīgi pavēlnieki, kas ne vienreiz vien bija paglābuši valsti no barbariem. Tas viss grāva Romas valsti no iekšienes. Šādos apstākļos izbrīnu rada nevis Rietumromas bojāeja, bet gan tas, ka tā tomēr tik ilgi noturējās. Par to lielā mērā jāpateicas izcilajiem ģermāņu karavadoņiem un karavīriem, kas bija Romas dienestā.

Tajā pašā laikā Rietumromas impērijas sabrukuma ārējais faktors bija ģermāņi. 5.gs. ģermāņi vairs nelūdza Romas imperatoru atļauju apmesties impērijas teritorijā kā federātiem, bet gan ieradās paši, apmetās impērijas zemēs, veidojot tur savas agrīnās valstis.

5.gs. uz romiešiem visdziļāko iespaidu atstāja trīs notikumi, kas politiskajā ziņā nebūt nebija noteicošie Rietumromas bojāejā, taču psiholoģiskajā ziņā tiem bija milzīga nozīme:

1) Romas pilsētas ieņemšana: 410.g. vestgoti ieņēma Romu, un viņu valdnieks Alarihs atļāva saviem karavīriem trīs dienas laupīt Romā.

2) vandaļu iebrukums. 5.gs. sākumā huņņi bija ienākuši plašā Austrumeiropas un Viduseiropas reģionā. Izšķirošā kauja ar huņņiem notika 451.g. Katalaunas laukos., kurā romieši kopā ar gotiem un citiem ģermāņiem sakāva huņņus. Taču Rietumromas valsts pamazām izdzisa. 476.g. pēdējo Rietumromas imperatoru, sešgadīgu zēnu, kuru likteņa ironijas dēļ sauca tāpat kā leģendāro Romas dibinātāju un pirmo agrīnās Romas valdnieku- par Romulu, no toņa gāza ģermāņu algotņu vadonis Odokrs.

Austrumromas impērija nesabruka, bet kā Bizantijas impērija pastāvēja vēl ilgāk par gadu tūkstoti.

Leave a Comment