Sacerējums par puisēnu un sargeņģeli

Viss sākās ar tikko noasfaltētu ielu un mazu zēnu, kas gāja tai tieši pa vidu ar baltu krītiņu rokās.

Ielas malā uz pussalauzta soliņa sēdēja sargeņģelis, kurš vairs nevienu nesargāja. Tātad – bezmazvai sargeņģelis pensionārs. Tāds. Ar nogurušu skatienu, salīkušu muguru, galvu stutējot ar rokām, kas savukārt bija ar elkoņiem balstītas uz ceļiem. Spārni izplūkāti – to spalvas bija netīras – noputējušas, pa vidu tām bija iepinušies zari, lapas, diegi un vēl tik ļoti daudz kas. melns, noputējis uzvalks un novalkāta melna platmale. Skats no

o
ožēlojams.

Mazais zēns tiaki gāja pa ielu klusi pie sevis dungodams tikai kādu šķiet paša izdomātu meldiņu. Ieraudzījis sargeņģeli viņš apstājās. Mirkli stāvēja mierīgs, kāri nopētot noputējušo, nogurušo stāvu uz soliņa. Viņš apsēdās uz ielas, be tinteresi par šo noputējušo būtni nezaudēja.

Pēc kāda mirkļa nedaudz novērsies no sargeņģeļa, viņš ar krītiņu uzzīmēja uz ielas saulīti. Sargeņģelis to visu uzmanīgi vērojot pasmaidīja. Zēns, pēc tam, kad kādu brītiņu samulsināts bija viņā vēries, nolaida skatienu. Tad atkal to pacēla, ieskatījās eņģelim acīs, un pē
ē
ēc kādas 15 sekunžu škietamas apdomāšanās, atsmaidīja viņam pretī.

Kādas pāris minūtes mazais knibinājās gar kādu akmentiņu, bet skatienu no sargeņģeļa acīm nenolaida. Pēdējais, savukārt, turpināja labvēlīgi smaidīt, kaut arī šķita, ka smaids viņam sagādā sāpes.

Zēns piecēlās, viegliem soļiem pienāca pie soliņa un
n
n apsēdās kādu gabaliņu nostāk no sargeņģeļa.

Pēc apmēram 3 minūšu rūpīgas eņģeļa nopētīšanas, atskanēja kluss, bērnišķīgā balsī izteikts “labdien.”

Eņģelis pasmaidīja vēl nedaudz labvēlīgāk, vēl vairāk radot iespaidu, ka smaidīšana priekš viņa ir sāpīgs process, un atbildēja “labdien.”

– Kas tu esi? – jautāja zēns.

– Es esmu sargeņģelis – nedaudz piesmakušā balsī atteica eņģelis.

– Tu izskaties netīrs. Kāpēc tev ir spārni? Tu proti lidot? – jau drošāk un straujāk sāka skanēt zēna vārdi.

– Eh. jā. Es esmu netīrs un noguris. Man nav spēka, lai savāktos. Spārni man ir tādēļ, ka es esmu sargeņģelis. Nu. vismaz biju. Agrāk. Sen neesmu mēģinājis lidot. Tādēļ pat nezinu vai vēl protu. – mēģinot neizrādīt sāpes, runāja sargeņģelis.

– Ak tāā. – novilka puisēns – ko tu darīji kad biji sargeņģelis?

– Es sargāju dvēseli.

– Kam? Kāpēc tā vispār būtu jāsargā?

– kādam, kuru šobrīd ja
a
au vairs neatceros. Tā jāsargā tādēļ, lai tā netiktu sagrauta. Tādēļ, lai tā nepazustu, lai tai būtu silti un labi, lai tā nepazītu ne tukšumu, ne mīlestības badu.

– Ā.

Puisēns centās saprast, bet saprata tikai daļēji. Bet viņš klausījās. Eņģeis juta, ka viņam ar to pat patiesībā ir vairāk kā pietiekami. Pāris spalvas izkrita no viņa jau tā paplukušajiem spārniem.

Mazais zēns ātri noliecās zem soliņa, fiksi pacēla tās un apsēdies atkal uz soliņa, tās kādu laiku turēja rokās un vēroja.

Savukārt eņģelis vēroja zē
ē
ēnu. Viņš juta, ka viņam nevajadzētu pieaugt. Viņš negribēja, lai puisēns saprot visu, kas notiek apkārt.

Tad eņģelis iejautājās :

– kāpēc tu uzzīmēji saulīti?

Mazais, mirkli padomājis atteica – tādēļ, ka tā ir preicīga. Un viņš pieskrējis pie savas uzzīmētās saulītes, uzzīmēja tai smaidu.

Arī eņģelis sāka smaidīt.

– Redzi! Tu jau smaidi. Saulīte gan pati ir priecīga, gan padara priecīgu sargeņģeli.

Tas skanēja tik naivi, ka eņģelim, krūtīs sžņaudzās viņa jau tā nogurusī eņģeļa sirds. Viņam bija bail, par šo mazo puisēnu. Sauciet to par sargeņģeļa instinktu, sauciet to kā gribat.

– es drīkstu šeit uz ielas uzzīmēt tevi? – zēns negaidīti iejautājās.

Eņģelis pasmaidīja tik sāpīgi, ka likās, ka viņš sabruks. Gluži aizsmacis viņš izmocīja – jā.

Un zēns viņu zīmēja. Apaļu galvu. Acis kā divus punktiņus. Smaidu. Arī melno platmali. Ķermeni zēns viņam uzzīmēja tieši tādu, kādus tos parasti zīmē mazi bērni. Un spārnus.

Eņģelis tikai sāpīgi smaidīja. Beidzot zēns nenocietās unpajautāja – vai tev sāp?

– Jā. Man sāp.

– Kāpēc?

– Tāpēc, ka es pazaudēju dvēseli, kas man bija jāsargā. Tā sagruva. Tā sāka ciest. Tā sala un beigu beigās nosala pavisam.

– Ā. bet vai tad tu nevari dabūt jaunu?

– Nē. Tas nav tik vienkārši.

– Kas tieši tev sāp?

– Nezinu. Laikam jau, ka tas, kas tādiem sargeņģeļiem kā es ir sirds vietā.

– Sāp ļoti?

– Patiesībā jā.

– Vai tad tu nevari aiziet pie daktera?

Tajā brīdī eņģeli pat sasmīdināja zēna bērnišķīgais naivums un apbrīnojami vienkāršais skatījum uz dzīvi. Viņš sāka smieties. Un tad sāpēja tik ļoti, ka viņš sāka reizā ar smiekliem arī raudāt.

– Neraudi! – nedaudz sašutis teica zēns. – es tev uzzīmēšu jaunu sirsniņu!

Un viņš to sāka zīmēt. Ne tur, kur tai būtu jāatrodas uz zīmētā eņģeļa ķermeņa, bet blakus. Lielāku, un tik skaistu, cik vien mazs bērns to spēj uzzīmēt. Un tad eņģelim sāpēja tik ļoti, ka viņš nenoturējās uz soliņa bet sabruka uz zemes. Zēns to pat nepamanīja, bet sāka krāsot sirsniņu. Krītiņa bija maz. Un sirsniņa nebija izkrāsota pat līdz pusei. Zēns nočukstēja:

– Piedod. Man nepietiek krīta. Bet es to varbūt izkrāsošu rīt, kad man būs krītiņš.

Un tikai tad mazais pamanīja, ka eņģelis guļ zu zems pie soliņa, bet vēl aizvien ar skumju un nogurušu skatienu vēro viņu. Zēns pieskrēja viņam klāt un teica:

– tev tiešām ļoti sāp. Tu raudi. Neraudi! Pāries taču. Vai tad ne?

Bet eņģelis tikai smaidīja un asaras klusi ritēja tam pār vaigiem. Viņš jau spēja tikai čukstēt. Un viņš čukstēja :

– ej lūdzu. Lūdzu ej prom. Atstāj mani. Tāpēc ka man ir jāizgaist. Es tik ļtoi negribu lai tu to redzi.

Un zēns teica :

– ja tu to tik ļoti gribi, es iešu. Bet tomēr man žēl gan tevis, gan tavas sirsniņas. Es to izkrāsošu rīt. Vai tu te būsi?

Eņģelis izmocīja smiadu un teica :

– nē. Rīt es tomēr šeit nebūšu. Bet kādreiz es atnākšu un paņemšu līdzi savu sirdi, kuru tu būsi izkrāsojis līdz galam. Padies tev, bet tagad skrien uz mājām.

Un zēns tikai skatoties uz sargeņģeli paķēra spalvas, kas bija izkritušas no eņģeļa spārniem un aizgāja. Eņģelis tad palika guļam. Viņš smaidīja un asaras klusi ritēja tam pār vaigiem. Tā klusi. Pilnīgi bez skaņas. Šķita, ka pasaule teju apstāsies. Un tad viņš izgaisa. Vējš aizpūta prom visu. Gan to platmali, gan uzvalku, pat nokritušās spārnu spalvas. Un pēkšņi, tikpat ļoti, cik viņš tur bija bijis, tikpat ļoti viņš tur tagad nebija.

Nākošajā dienā zēns dungodams to pašu meldiņu atnāca, un izkrāsoja sirsniņu līdz galam. Viņš paskatījās uz blakus uzzīmēto saulīti un ēņģeli. Viņi smaidīja. Un zēns tikai piezīmēja viņu smaidus platākus. Tas bija no maza bērna sirds. No sirds, kurai bija žēl.

Vēlāk, pēc tam kad kādu laiku klusām bija sēdējis uz tā pāsa pussalauztā soliņa, viņš piecēlās, un devās prom. Rokās viņam bija puse no krītiņa, un divas netīri baltas spalvas.

Leave a Comment