senās grieķijas dievi, kas sākas ar burtu G

Senās Grieķijas dievi

Gaja. Māte zeme, radās no Haosa. Pati no sevis radīja Urānu (debesis), kalnus un Pontu (jūru). Urāns kļuva par Gajas vīru. Dzemdēja gigantus, titānus, kiklopus un simtročus. Gajas un Urāna savienībā radās Krons – laiks, kurš apņēma par sievu Reju. Gaja pareģojusi, ka Krona dēls atņems tēvam varu, tāpēc Krons apēdis visus savus bērnus. Izglābies tikai jaunākais – Zevs, kurš ar Prometeja palīdzību iekarojis Visumu, un pasaulē beidzot iestājusies kārtība. Visbiežāk attēlo līdz jostasvietai stāvēdama zemē un turēdama pārpilnības ragu, un lūdz Zevu saudzēt savus dēlus Gigantus

Giganti – dieviem un kiklopiem radniecīgi milži. Giganti sacēlās pret Olimpa dieviem. Giganti dzima Flegras laukos (“ugunsvietās”) Pallēnes pussalā (Halkidikē, Grieķijas Z); vēlāk turpat notika Olimpa dievu kauja ar gigantiem (gigantomahija) . Pēc likteņa gribas gigantu bojāeja bija atkarīga no to varoņu (mirstīgo) piedalīšanās kaujā, kuri ieradīsies dieviem palīgā. Gaja (gr. mitoloģijā – māte zeme) meklēja burvju zāli, kas glābtu gigantu dzīvību, taču Zevs (gr. mitoloģijā – augstākais dievs) aizsteidzās
Gajai priekšā un, uzsūtījis zemei krēslu, pats nogrieza šo zāli. Pēc Atēnas padoma Zevs uzaicināja piedalīties kaujā varoni Hēraklu, kas ar savām bultām palīdzēja iznīcināt gigantus. Gigantomahijas pamatā ir ideja par pasaules noregulēšanu; šī ideja ietverta olimpiešu paaudzes dievu uzvarā pār zemākajiem spēkiem, Zeva augstākās varas nostiprināšanā. Giganti ir ar bieziem matiem, bārdu un čūskveidīgu ķermeņa apakšdaļu apveltītas būtnes sengrieķu mitoloģijā.

Galatejā (sengrieķu mitoloģijā – jūras dievība) iemīlējies briesmīgais Sicīlijas kiklops Polifēms, bet Galateja, atraidot to, iemīlējusies Akīdā (meža dieva Pāna dēlā). Polifēms, slepeni uzglūnot Akīdam, notvēra viņu un sadragāja pret klinti, savukārt Galateja pārvērta savu nelaimīgo iemīļoto par dzidru strautu. Attēlo gliemežratos, kuri tiek vilkti no delfīniem.

Ganimēds– trojiešu valdnieka Troja un nimfas Kallirojas dēls. Pārvērties par ērgli, Zevs nolaupīja Ganimēdu viņa īpašā skaistuma dēļ, kad Ganimēds Idas pakalnos ganīja tēva ganāmpulkus. Zevs Ganimēdu uznesa Olimpā, kur Ganimēds dievu dzīrēs pildīja kausos nektāru. Attēlots ar ērgli.

Glauks. Ir daudz mītu, slavenākais no tiem:
No dzimšanas Gluiks bija mirstīgais, taču nejauši apēda zāli, kas deva nemirstību un pārvērta viņu par jūras dievu ar zivs asti, zilām rokām un zaļganu aļģu krāsas bārdu. Iemīlējās Skillā, taču tā neatbildēja viņa jūtām, tādēļ Glauks devās pie burves Kirkes, lai sagatavotu mīlas dziru, taču tā pati viņā iemīlējās, mīlas dziras vietā iedeva pārvērtības dzērienu. Skilla kļuva par jūras briesmoni. Atveido kā pa pusei cilvēku, pa pusei zivi ar večuka seju, garu bārdu un pagariem matiem, kas sniedzas līdz pleciem.

Gorgonas – trīs sievietes, kuru skatiens pārakmeņojis ikvienu, kas tās uzlūkojis. Divas no tām bijušas nemirstīgas – Steno, Eiriali, viena, Medūza, – mirstīga. To nogalinājis Persejs

Grifi. Briesmīgi putni ar ērgļa knābi un lauvas ķermeni. Grifi ir ‘’Zeva suņi’’. Tie hiperboreju zemē sargā zeltu no vienacainajiem arimaspiem.

Gērions. Milzis, kuram bija trīs cilvēku ķermeņi, kas saauguši kopā gurnos, no Gorgonas asinīm dzimušā Hrīsāora un okeanīdas Kallirojas dēls; dzīvoja Eritrejas salā galējo s rietumos. Hērakls nolaupīja Gēriona govis, nogalināja ganāmpulka sargus, ganu Eiritronu un divgalvaino briesmoni suni Ortu, pēc tam arī pašu Gērionu. Attēlo kā trīs kopā saaugušus cilvēka ķermeņus