Ievads.
Šajos brīnumos ietilpst- 1.Gīzas piramīdas.
2. Babilonas gaisa dārzi.
3. Artemīdas templis Efesā.
4. Zeva statuja Olimpā.
5. Halikarnāsas muozolejs.
6. Rodas koloss.
7. Aleksandrijas bāka.
Visa šīs celtnes, būves ir vienreizējas, jo tās ir vienīgās uz mūsu planētas. Tās izceļas ar neparasto skaistumu, neizskaidrojamo celtniecību un dažādām mistiskām lietām, kuras saistītas ar šām celtnēm.
Gīzas piramīdas.
Fakti
Heopsa piramīda
Celtniecības ilgums aptuveni 23 gadi
Pamata malas garums 230,33 m
Augstums 146,59 m
Malu slīpums 51°50’40”
Vidējā novirze no ziemeļiem 0°3’6”
Tilpums aptuveni 2600000m3
Bloku vidējā masa aptuveni 2,5 tonnas
Granīta pārseguma bloku masa 50-80 tonnas
Strādnieku skaits 20000-30000
Piramīdu iekšējais plānojums.
Heopsa piramīdai ir neparasti sarežģīts iekšējo telpu izkārtojums. Tajā atrodas tŗis zāles: zemākā ir izcirsta klintī zem piramīdas, bet divas augšējās ir iebūvētas piramīdas korpusā. Valdnieka zāle ir viscaur izklāta ar Asuāna sarkano granītu, un tajā glabājas no tā paša materiāla veidots sarkofāgs. Virs tās ir piecas smaguma atslogošas kameras. Tās ir pārsegtas ar milzīgām granīta sijām, kuru uzdevums bija atslogot abedījuma zāles griestus. Lielajā galerijā, kas ved uz valdnieka zāli, šo pašu uzdevumu pilda pakāpj veida sienas. No abām augšējām zalēm ves šauras šahtas (aptuveni 20cm2 ), kas ir vērstas pret Orionu un zvaigznēm, kuras ptstāvīgi redzamas virs horizonta. Pa šīm šahtām mirušā valdnieka dvēselei vajadzēja aizceļot uz debesīm. Arhitekti izskaidroja arī sarežģītu nolaižamu granīta plākšņu sistēmu, kuras uzdevums bija aizšķērsot ieeju, tomēr vēlāko laiku laupītāji ap tām ierīkoja tuneļus.
Hefrēna un Mikerina piramīdu iekšējās zālēs atrodas zem pamatnes līmeņa un izcirstas klintī. Hefrēna piramīdā ir tikai divas vienkāršas zāles, kurām saglabājušies grizti, savukārt Mikerina piramīdā ir izbūvēta neliela tomēr sarežģīta zāļu un galeriju sistēma un viena no galerijām ir izrotāta.
Visiem ir zināms, cik daudz interesantu un dažkārt pat pārsteidzošu zinātnisku atklājumu izdarījuši arheologi senajā Ēģiptes zemē. Tās kapenēs un tempļos atrasts milzum daudz brīnišķīgu mākslas darbu. Bet pats lielākais brīnums, kas pārsteidza visus jau senatnē, bija apbrīnojamie mākslīgie kalni – senās Ēģiptes valdnieku kapenes.
Ceļotāji, kas bijuši Ēģiptē un braukuši pa Nīlas dzeltenajiem ūdeņiem, vienmēr ievērojuši kraso robežu, kur aiz Nīlas ielejas ar tās zaļajiem laukiem un dateļu birzēm sākas Lībijas tuksneša karstie smiltāji.
Vēl tālāk uz rietumiem redzami apbrīnojami kalni. Tiem ģeometriska forma, un tie stiepjas desmitiem kilometru – no Kairas pilsētas līdz Fajūmas oāzei.
Tās ir piramīdas.
Tās it kā izaug no tuksneša smiltāja – kolosālas, majestātiskas, nomācot cilvēku ar saviem neparastajiem apmēriem un stingrajām kontūrām. Stāvot piramīdas pakājē, grūti iedomāties, ka šos milzīgos akmens kalnus cēlušas cilvēka rokas.
Pirmais ēģiptiešu valdnieks, kas virs sava kapa uzcēla piramīdu, bija IVIVIV dinastijas faraons Džosers. Šo senāko Ēģiptes piramīdu veido sešas milzīgas pakāpes, kuru sienas bija klātas pulētām plāksnītēm. Netālu no Džosera piramīdas zinātnieki uzgājuši arhitekta Imhotepa statujas fragmentus. Šī statuja atradusies templī, kas uzcelts, blakus piramīdai. Faraons, kurš bija apmierināts ar lieliskajām neredzētajām kapenēm, parādīja arhitektam senajā Ēģiptē vislielāko godu, atļaudams novietot Imhotepa statuju valdnieka piemiņas templī. Celtnieks Imhpteps, kā redzams, bijis izcils sava laika matemātiķis un mehāniķis, ja viņš izdarījis visus aprēķinus un uzbūvējis tādu grandiozu celtni kā Džosera piramīdu – pirmo lielo akmens celtni pasaulē – un templi, kur tika uzstādīta viņa paša statuja. Imhoteps taču visu to veicis trīstūkstoš gadus p.m.ē.
Arheologi jau sen rūpīgi izpētījuši visu piramīdas apkārtni. Taču ēģiptiešu zinātnieks Muhameds Goneims pievērsa uzmanību kādai terasei dienvidaustrumos no Džosera piramīdas. Rūpīgi visu apskatot, Goneims atrada mūru paliekas un apstrādātus kaļķakmens un alabastra gabalus.
Daudz, kas vēl jānoskaidro arī par pašu lielāko piramīdu, ko cēlis faraons Hufu ( vai grieķis Heops ), kas dzīvoja 28. gs .p.m.ē.
Gandrīz piecus gadu tūkstošus stāv šī milzīgā piramīda. Tās augstums 147 m ( tagad pēc virsotnes nobrukuma 137 m), bet katras sānmalas garums – 233 m. Lai Hufu piramīdai apietu apkārt, jāsoļo gandrīz kilometrs. Līdz pašām 19.gs. beigām Hufu piramīda bija visaugstākā celtne pasaulē. Tās grandiozie izmēri pārsteidza visus, kas apmeklēja Ēģipti. Pilnīgi pamatoti pirmie krievu ceļotāji, kas nonāca Ēģiptē, nosauca piramīdas par „rokām taisītiem kalniem”.
Zinātnieki aprēķinājuši, ka Hufu piramīda uzcelta no 2300000 milzīgiem, no visām pusēm gludi noslīpētiem kaļķakmens bluķiem, turklāt katrs bluķis sver vairāk nekā divas tonnas. Rūpīgi aptēstie un noslīpētie bluķi prasmīgi pielaikoti viens otram. Spraugā starp diviem akmeņiem nav iespējams naža asmeni.
Milzīgās piramīdas akmeņu sastiprināšanai senās Ēģiptes celtnieki nelietoja nekādu javu. Plāksnes cieši piegūla cita citai un turējās vienīgi ar savu smagumu. Akmeņkaļu slīpētāju darba precizitāte ir apbrīnojama, it īpaši, ja ievēro, ka senie amatnieki, kas radījuši šādus grandiozu pieminekļus, lietoja tikai akmens darbarīkus.
Materiālu piramīdu celšanai tūkstošiem strādnieku ieguva Nīlas labā krasta akmeņlauztuvēs, netālu no Ēģiptes senās galvaspilsētas Memfisas. Pa līnijām, kas bija novilktas uz kaļķakmens klints, strādnieki izcirta dziļas vagas. Šis darbs prasīja daudz spēku un pūļu, Nežēlīgi dedzināja saule, kaļķakmens putekļi līda strādniekiem nāsīs un ausīs un grauza viņiem acis.
Izcirtuši vagā padziļinājumus, strādnieki iedzina tajos sausa koka ķīļus un aplēja tos ar ūdeni. Mitrais koks sāka briest, plaisa palielinājās, un akmens gabals tika atskaldīts no klints. Atskaldīto bruģi izvilka no akmeņlauztuvju šahtas ar resnām tauvām, kas no papirusa. Pēc tam kaļķakmens bluķus tur pat uz vietas aptēsa speciālisti akmeņkaļi. Senā ēģiptiešu rakstveža Ahtoja pazīstamajā pamācībā, kurā viņš stāsta savam dēlam Piopi par dažādām profesijām teikts :”Akmeņkaralis strādā ar dažādiem cietiem akmeņiem. Kad viņš darbu beidz, rokas viņam nolaižas, viņš ir noguris. Tā viņš sēž līdz krēslai, saliektiem ceļiem un muguru”.
Sengrieķu vēsturnieks Herodots apceļoja Ēģipti 5 gs p.m.ē. un ir par piramīdām savāktās ziņas. Viņš ir pierakstījis ēģiptiešu nostāstu, ka to ceļu, pa kuru akmeņi no akmeņlauztuvēm nogādāti būvlaukumā, cēluši kādus desmit gadus.
Rampas un celtniecība.
Ļoti pretrunīgi viedokļi ir izteikti par akmens bloku pacelšanas metodi, kuru izmantojot tie tika nogādāti līdz piramīdas virsotnei. Zinātnieki ir apsvēruši daudzas un dažādu celtņu, sviru un veltņu shēmas, un vairums pētnieku tagad ir vienisprātis, ka celtnieki izmantoja rampas, ko pēc piramīdas pabeigšanas nojauca. Kaut arī Gīzā nav saglabājušās drošticamas liecības par šādām rampām, tomēr laukakmeņi un šķembas, ar kurām ir pilnas Heopsa akmeņlauztuves, varētu būt to paliekas. Citviet atrastās liecības ļauj spriest, ka celtnieki izmantoja dažādu veidu rampas. Dažas teorijas izriet no praktiskiem apsvērumiem – laukums ap Lielo piramīdu nav tik plašs, lai uz tā būtu iespējams izveidot taisnu rampu, savukārt spirālveida rampa noapaļotu piramīdas šķautnes un celtne zaudētu proporcionalitāti.
Visticamākā šķiet iespēja, ka projekta tapšanas gaitā tikuši izmantoti dažādi bloku celšanas paņēmieni. Aptuveni 96 procenti no piramīdas kopējā apjoma ir koncentrēti apakšējās divās trešdaļās, un uz zemākajām kārtām blokus varēja nogādāt pa daudzām nelielām rampām. Piramīdai ceļoties arvien augstāk, bloku piegāde kļuva lēnāka un grūtāka, bet to pacelšana un novietošana pašā virsotnē droši vien prasīja ne mazumu izdomas.
Katrs bloks tika izcirsts atbilstošā formā tikai pēc nolikšanas vietā, lai tas precīzi pakļautos blakus esošajam akmenim: bloki, kas veido Lielās piramīdas apšuvumu, tik cieši pieguļ cits citam, ka bieži ir neiespējami starp tiem iespraust pat naža asmeni. Spraugas tika aizpildītas ar ģipša javu, kas, iespējams, kalpoja arī kā smērviela, lai atvieglotu bloku novietošanu. Ticama šķiet arī iespēja, ka, uzsākot jaunas kārtas celtniecību, pirmie tika novietoti un apšūti stūra bloki, lai pārliecinātos par katras akmens rindas precīzu atbilstību piramīdas formai. Lai pārbaudītu, vai celtne ir taisnstūraina, celtnieki pārmērīja diagonāles, bet, novērojot stūru šķautnes, novērsa greizumu piramīdas skaldnēs.
Piramīdas pabeigšana.
Apšuvuma akmeņu šķautnes, iespējams, tika izcirstas atbilstošā formā tūlīt pēc nolikšanas vietā, savukārt to ārējās malas tika nolīdzinātas tikai pēc visas piramīdas pabeigšanas: liekais akmens daudzums pasargāja apšuvumu piramīdas augstāko līmeņu celtniecības laikā. Pēdējie apdares darbi norisinājās virzienā no augšas uz leju. Strādnieki virzījās lejup pa piramīdas malām, un pakāpeniski tika nojauktas rampas. Lielākā daļa no granīta apšuvuma zemākajās Mikerina piramīdas kārtās nav apstrādāta, jo celtniecības darbi tika pārtraukti, un uz daudziem blokiem ir redzmi izvirzījumi, kas atviegloja to pārvietošanu.
Gīzas piramīdas saglabājās neskartas (izņēmums bija laupītāju ierīkotie tuneļi) līdz pat viduslaikiem, kad sākās sistemātiska akmens izlaušana. Skaistais kaļķakmens bija pieprasīts materiāls Kairā, un celtniekiem bija daudz vieglāk nokalt piramīdu apšuvuma blokus nekā gādāt jaunus akmeņus. Laimīgā kārtā neliela apšuvuma daļa ir saglabājusies Hefrena piramīdas virsotnē, un tas ļauj (kaut arī ar grūtībām) iztēloties tās sākotnējo veidolu.
Gīzas plakankalnes izpēte un uzmērīšana sākās 17. gadsimtā un turpinās arī mūsdienās. Rūpīgi novērojumi un izrakumi sneidz arvien jaunu informāciju par celtniecības metodēm un cilvēkiem, kuri izveidoja šos neparastos pieminekļus.
Bābeles gaisa dārzi.
331. gads p.m.ē. Rudens. Bābelē apjukums. Baumas par persiešu ķēniņa Dārija milzīgās armijas drausmīgo sakāvi Gaugamelu kaujā apstiprinājās. Glābdamies pēc sagrāves, kāds Dārijas tuvinieks ar kādu persiešu armijas daļu ieradās Bābelē un drudžaini sāka organizēt pretošanos.
Maķedonieši tuvojās Bābelei. Armiju vadīja valdnieks Aleksandrs, kuru spārnoja nupat kā gūtā spožā uzvara pār pretinieka pārspēku. Dižā, senā pilsēta jau sen bija slavena ar savu bagātību, skaistumu un greznību. Tā bija viens no austrumu senās kultūras ievērojamākajiem centriem.
Aleksandrs domāja, ka pilsēta, kurai bija vareni nocietinājumi, sīvi pretosies, tāpēc maķedoniešu karaspēks devās uz Bābeli, sagatavojies cīņai, bet Bābeles iedzīvotāji, būdami nemierā ar persiešu saimniekošanu ilgajos nebrīves gados, atdeva pilsētu Aleksandram bez cīņas. Persieši, kas atradās Bābelē, baidīdamies par svu dzīvību, neuzdrošinājās neko uzsākt. Maķedoniešu karaspēkam pretī iznācaBābeles dižciltīgo pārstāvji, priesteri daudz ļaužu. Aleksandru sagaidīja ar ziediem un gaviļu saucieniem kā atbrīvotāju no ienīstā persiešu jūga.
Herodotam, kas bija pieradis pie grieķu pilsētu šaurajām un līkumotajām ieliņām, Bābeles platās ielas šķita kaut kas apbrīnojams. Ar sajūsmu viņš atceras, ka Asīrijas galvaspilsētā Ninīvē galveenās ielas platums bija 26 m. Divupes pilsētās ļoti stingri raudzījās, lai tiktu ievērota pareiza ielu izbūve un platums. Kādā uzrakstā minēts, ka par ielas pareizās izbūves neievērošanu, par savas mājas sienas izvirzīšanu pāri atļautajai līnijai, draudējusi mokpilna nāve – vainīgo uzsēdināja uz mieta viņa paša mājas jumtā.
Uz plāna bābele ir pareizs taisnstīris, ko šķērso Eifrata. Upe sadalījan Bābeli Vecajā un Jaunajā Pilsētā. Bābeli ietvēra divkārša nocietinājuma mūru loks. Mūros bija astoņi vārti. Tos visus sauca babiloniešu dievu vārdos. Jau iztēlēm varēja redzēt šos varenos no nedaudzajiem ķieģeļiem celtos dzeltenīgi pelēkos mūrus. Tie bija pātsteidzoši biezi, ar daudziem milzīgiem, zobotiem torņiem, kas izvirzījās no mūru masas. Dziļie grāvji un vēl viens nocietinājuma mūris, kuru Nebukadnēcars bija licis celt sarp Tigras un Eifratas upi pie Siparas pilsētas, radīja iespaidu,ka Babilonija ir pilnīgi nodrošināta pert ienaidnieka uzbrukumiem. Tā bija varena un labi pādomāta aizsardzības sistēma.
Dievietes Ištaras divkāršos vārtus tāpat sargāja divi vareni, zoboti, tālu uz priekšu izvirzīti torņi. Pirmie vārtibija mazāki par otriem jeb galvenajiem, kas bija deviņus metrus augsti. Šie vārti bija apšūti glazētām tumšzilām plāksnēm ar Marduku – babiloniešu galvenās dievības svēto vēršu un drausmīgo pūķu cilnī veidotiem krāsainiem attēliem. Vārtu durvis bija kaltas no vara.
Blakus pilijn atradās apbrīnojama celtne – gaisa dārzi, kas bija celti pēc Nebukadnēcara pavēles viņa mīļotajai sievai – Mēdijas valdnieka meitai. Pieradusi pie dzimtenes za;lajiem kalniem un birzīm, viņa karstajā Babilonijas līdzenumā ilgojās pēc kalnu mežu vēsuma un ēnas.
Vēlēdamies remdēt savas sievas ilgas peč dzimtenes, Nebukadnēcars nolēma uzdāvināt viņai veselu oāzi, kas it kā būtu atvesta no Mēdijas kalniem.
Šie slavenie dārzi, kurus dēvēja par vienu no serptiņiem brīnumiem, atradās uz četrām terasēm. Katra terase balstījās uz varenām augstām kolonām un bija būvēta no masīviem akmens bluķiem. Terases bija klātas ar meldru slāni, kuram uzleits asfalts. Tad sekoja divas ģipša sacementētas ķeiģeļu kārtas. Ķieģeļus nosedza svina loksnēm,lai ūdens caur augsni nevarētu iesūkteis dārza apakšējos stāvos. Visai šai sarežģītajai konstrukcijai uzbēra virs;u tik biezu auglīgas zemes kārtu, ka te varēja augt paši lielākie koki.
Dārzu terase celās augšup pa pakāpēm, kuras savienoja platas kāpnes, kaltas ar gludi slīpētām sārtām un baltām plāksnēm. Šie dārzi,ko balstīja varenas kolonādes, bija pasakaini skaisti. Valdnieks pavēlēja šurp atvest mīļotos augus, kas atg;adināja viņai tālo dzimteni.
Šo brīnumaino dārzu laistīšanai simtiem vergu cauru dienu grieza milzīgu ratu, kas ādas spaiņos smēla Eifratas ūdeni.
Dārzi tika celti vēsā vēja pusē, kas pūta no ziemeļaustrumiem. Dārzu aromāts, ēnainums un vēsums šķita līdzenajā, karstajā Babilonijā īsts brīnums.
Aleksandrs grib;eja Bābeli padarīt par, milzīgās valsts, galvaspilsētu, Valdnieka armijai vajēdzēja doties kara gājhienā. Sagatavošanās darbi karagājienam bija pabeikti, taču valdnieks sāka justies aizvien sliktāk. Vēlāk arī valdnieks nomira.
Pagāja gadu desmiti, simti. Pie tirdzniec;ibas ceļiem, kas tagad gāja secen Bābelei, izauga Jaunas lielas pilsētas.
Artemīdas templis Efesā.
Tempļa celšanu Efesas pilsoņi uzdeva pazīstamākajam arhitektam Hersifronam. Viņš ķērās pie darba un drīz iesniedza nākamās svētnīcas plānu un modeli. Jaunā tempļa modelis likās efesiešiem daiļš un viegls., gandrīz nemaz nebija jūtams smagums. Slaidās kolonas ietvēra templi divkāršā kolonādē. Kolonas atradās viena otrai daudz tuvāk nekā doriešu ordera svētnīcās un gandrīz pilnīgi aizsedza pašu templi. Hersifrona modelis bija joniešu marmora dipters. Šādi temtpļi toreiz bija retums. Pieņemot projektu bija i riskanti, i vilinoši. Efesieši to pieņēma. Viņus neatturēja arī lielie uzdevumi, kurus Hersifrons bija minējis jau agrāk iesniegtajā tāmē. Efesas pilsoņi gribēja, lai tas maksātu ko maksādams, uzcelt tik krāšņu templi, kāds vēl nekur nebija redzēts.
Tempļa celšanai Hersifrons izraudzījās marmoru, ko ieguva ziemeļaustrumos no svētnīcai paredzētās vietas. Noādāt marmoru pa staigno un purvaino ceļubija grūti. Lai nebūtu jāved lieka krava, marmoru apstrādāja ieguves vietā. Tomēr rati ar smagajiem marmora kolonu posmiem stiga dūnāiņajā ceļā. Strādnieki un jūgu dzīvnieki galīgi nomocījās, pūlēdamies izkustināt tos no vietas.
Hersifrons sēdēja caurām naktīm, domājot, kā tikt galā ar šiem neparedzētajiemšķērsļiem. Reiz viņš ieradās akmņlauztuvēs noguris, notraipījies ar dubļiem, un pavēlēja tūliņ izkraut visus vezumus. Kad izkraušnu pabeidza un kolonu atsevišķie posmi gulēja zemē, viņš pavēlēja iedzīt apaļo marmora bluķu galos izturīgus dzelzs stieņus. Marmora bluķi izrādījās it kā uzmaukti uz šiem stieņiem. Tagad uz bluķiem uzlika koka rāmjus.
Radās milzīgi rati, kuriem riteņu vietā bija marmora bluķi. Šo riteņu dzelzs stieņibija iestiprināti koka rāmjos. Kad „ratiem” pielāgoja koka kārtis un iejūdza vēršus, kolonu bluķi aizripoja pa staigno ceļu, saspiezdami un noblietēdami purva dūņas.
Kamēr kolonas veda uz būvlaukumu, Hersifons sagatavojās tempļa pamatu likšanai. Efesā nereti gadījās zemestrīces, un tāpēc nolēma celt svētnīcu purvainā vietā, Kaistras upes grīvas tuvumā, kur zemes svārstības nebija tik postoās kā sausās vietās. Lai nodrošinātu celtnei elastīgu pamatu, arhitekts pavēlēja izrakt dziļu būvbedri un pibērt to ar kokogļu un vilnas maisījumu. Tikai pēc tam viņša sāka likt pamatu.
Artemisiona celšana Efesā saistija visu Mazāzijas valstu uzmanību. Uzraksti uz kolonu bāzēm stāsta, ka Līdijas valdnieks Krēzs tempļa celšanai ziedojis milzīgas summas. Kreza naudu izlietoja vēl neredzētām kolonām. Tās bija rotātas ciļņiem, kas attēloja dievus cilvēka lilumā un atradās acu līmenī.
Zeva statuja Olimpijā.
Aptuveni 437. gadā p.m.ē. Feidijs bija spiests pamest Atēnas politisku iemeslu dēļ. Pēc Zeva svētnīcas padomes lūguma viņš devās uz Olimpiju, lai sāktu darbu pie Zeva statujas, kam bija lemts kļūt par vienu no Septiņiem senās pasaules brīnumiem. Tolaik Feidijs jau bija radījis slaveno Partenona Atēnas statuju no zelta un ziloņkaula plāksnītēm, kā arī ne mazāk iespaidīgo, gandrīz 10 m augsto Atēnas statuju, kas atradās Akropolē. Feidijs neapšaubāmi bija ievērojamākais sava laika grieķu tēlnieks.
Feidija uzdevums Olimpijā bija radīt Zeva kulta statuju un uzstādīt to 466. – 456. gadā p.m.ē. celtajā Zevam veltītajā doriskajā templī. Rezultāts bija izcils: Feidijs izveidoja 13 m augstu ziloņkaula un zelta statuju, ko novietoja uz 1 m augstas marmora pamatnes. Statuja pilnībā aizpildīja tempļa rietumu galu – tas bija grūts uzdevums, ņemot vērā materiālus un telpas izmērus -, un to varēja aplūkot tikai no attāluma, jo apgleznotie aizslietņi ap statujas pamatni neļāva to apskatīt tuvāk.
Feidijs attēloja Zevu sēžam uz troņa, veidojot dieva tēlu tik lielu, cik vien to atļāva telpas izmēri: ja Zevs stāvētu, viņš būtu vairāk nekā 18 m garš. Labajā rokā Zevs turēja spārnotu uzvaras dievietes Nīkes figūru, kas simbolizēja triumfu olimpiskajās spēlēs, bet kreisajā – metāla inkrustācijāmrotātu scepteri, kas apliecināja viņa dievu valdnieka statusu. Sceptera galā bija notupies ērglis, kas simbolizēja pašu Zevu. Dieva ķermenis bija veidots no ziloņkaula, bet talārs un sandales – no zelta. Zeva tērpu rotāja skaistas detaļas, piemēram, liliju ziedi un dzīvnieku figūras, un galvu greznoja olīvzaru vainags. Masīvais ķermenis balstījās uz krāšņa, no melnkoka un ziloņkaula veidota troņa, kas pats par sevi bija lielisks mākslas darbs. Troni klāja ciļņi, kuros bija attēlotas mītiskas būtnes un ainas, un tas bija izrotāts ar zeltu un dārgakmeņiem. Dieva pēdas bija novietotas uz liela kāju paliktņa. Tā priekšā atradās melna marmora baseins, kurā priesteri savāca olīveļļu, ar ko apslacīt statuju, iespējams, lai novērstu ziloņkaula plaisāšanu.
Kaut arī mēs nevaram droši apgalvot, ka kāds no Feidija darbiem ir saglabājies līdz mūsdienām, tomēr ir skaidrs, ka viņš spēja izveidot smalki darinātu, par cilvēka augumu lielāku skulptūru un ka viņš prata apstrādāt ziloņkaulu. Pirms Partenona Atēnas radīšanas ne Feidijs, ne arī kāds cits tēlnieks vēl nekad nebija izveidojis tik milzīgu ziloņkaula statuju. Tas bija sarežģīts darbs, un tēlniekam bija jāprot apstrādāt gan koku, gan metālu, gan arī ziloņkaulu.
Olimpijas Zeva karkass.
Statujas karkasu veidoja aptuveni 780 kvadrātmetrus vietējā kokmateriāla, pie kura tika piestiprināts ziloņkauls. Statujas karkass varētu būt bijis gandrīz tikpat augsts kā pati statuja. Tas bija veidots no atsevišķām daļām, kuras savienoja tikai templī, jo nesadalītu karkasu nebūtu iespējams svētnīcā ienest. Koka baļķi bija tikai nedaudz apdarināti, jo dieva ķermenis bija ļoti rūpīgi jāatlej no ziloņkaula un metāla.
Feidija darbnīca atradās ārpus svētnīcas, tempļa rietumu pusē, un tieši tur viņš uzzīmēja un izgatavoja statujas detaļas. Viņš acīmredzot bija darbu vadītājs un atbildēja par smalkāko detaļu atliešanu un kalšanu. Pārējie tēlnieki uzraudzīja materiālu piegādi un pārvietošanu, piedalījās materiālu sagatavošanas un koka karkasa būvēšanas darbos, piestiprināja ziloņkaula un zelta plāksnītes un, kur vien tas bija nepieciešams, palīdzēja Feidijam.
Materiālu veidošana.
Ir izteikts pieņēmums, ka ziloņa ilkņi tika sagriezti gabalos un piestiprināti pie koka karkasa, tomēr Feidija panāktais Zeva statujas detaļu, īpaši – krūšu muskulatūras izteiksmīgums liek domāt, ka tolaik bija zināmas arīcitas, izsmalcinātākas ziloņkaula apstrādes metodes. Mīklas atrisinājumu sniedz apraksti par senlaiku mēbeļu izgatavošanas paņēmienu, ko, ļoti iespējams, pārzināja arī Feidijs. Mēbeļu izgatavotāji zināja, ka lielākas un plānākas ziloņkaula sloksnes var iegūt, ziloņa ilkni atritinot, nevis sagriežot gabalos. Ar šādi sagatavotām sloksnēm varēja pārklāt lielākus laukumus, un plāno, mīkstināto ziloņkaulu varēja arī vieglāk ieklāt veidnēs. Senajos avotos ir minēti vairāki ziloņkaula mīkstināšanas un veidošanas paņēmieni, piemēram, karsēšana, mērcēšana alū un etiķī, vārīšana mandragoras uzlējumā, un iespējams, ka Feidijs tos visus pārzināja. No gludajām, mīkstinātajām sloksnēm tēlnieks veidoja troni, bet citas sloksnes ieklāja māla veidnēs un no tām darināja Zeva miesu. Katru sagatavoto ziloņkaula detaļu tēlnieki ienesa templī un ar kniedēm piestiprināja pie statujas karkasa, turklāt mitrās ziloņkaula sloksnes pašas salipa kopā.
No zelta tika atlietas Zeva sandales un talārs, uzvaras dievietes Nīkes figūra Zeva labajā rokā un atsevišķas troņa detaļas. Zeltu apstrādāja ar vairākiem paņēmieniem. Iespējams, ka troņa rotāšanai tēlnieki izmantoja lielākas, pēc formas kaldinātas plāksnes, bet citu detaļu izgatavošanai lietoja veidnes. Šādi tika izveidotas, piemēram, masīvās zelta lauvas, kas gulēja kāju paliktņa abās pusēs, un Zeva tērpa drapērijas. Zeltu izkausēja ļoti augstā temperatūrā un pēc tam šķidrā veidā ielēja veidnēs. Arheologi ir atraduši māla veidnes, kas tika izmantotas drapējuma detaļu atliešanai.
Statuja tika savienota no atsevišķām daļām. Pašās beigās ziloņkaulu nopulēja un zeltu nospodrināja, un rezultātā tapa apbrīnojami lielisks mākslas darbs. Par to sajūsminājās daudzi seno laiku autori, viņu vidū arī Strabons, Cicerons, Kallimahs un Pausanijs.
Mūsu ēras 4. gadsimta beigās kristieši aizliedzam visus pagānu kultus. Olimpijas svētvietā vairs netika rīkotas olimpiskās spēles, tomēr Olimpijas Zeva statuja vēl arvien izraisīja tik lielu apbrīnu, ka tika pārvērsta uz Konstantinopoli (Stambulu). Diemžēl 462. gadā pilsētu nopostīja liels ugunsgrēks un statuja gāja bojā. Nekad nav tikusi izveidota neviena Olimpijas Zeva statujas kopija, tāpēc visas esošās ziņas ir smeltas no seno autoru aprakstiem un neskaidriem attēliem uz senām monētām.
Halikarnāsas mauzolejs.
Halikarnāsas mauzolejs Turcijas dienvidrietumu piekrastē tika celts kā Kārijas valdnieka Mausola pēdējā atdusas vieta. Grandiozās kapenes tika pabeigtas 353. gadā p.m.ē. jau pēc Mausola nāves, iespējams, viņa māsas un sievas Artemisijas vadībā. Tā bija patiesi monumentāla celtne, kas lielumā un varenībā pārspēja visas citas tālaika kapenes: tā pacēlās gandrīz 45 m augstumā un aizņēma vairāk nekā 1216 kvadrātmetrus lielu platību. Kaut arī līdz mūsdienām ir saglabājušies tikai nedaudzi mauzoleja fragmenti, daudz ziņu par tā celtniecības gaitu sniedz vēsturiski avoti un arheoloģiskie izrakumi.
Mauzolejam bija gandrīz precīza kvadrāta forma – tā austrumu un rietumu mala bija tikai nedaudz garāka par ziemeļu un dienvidu malu. Celtne balstījās uz liela, 38 m gara un 32 m plata podija. Virs tā pacēlās joniska kolonāde, kas apņēma celtni no visām četrām pusēm. Ēkas augšdaļā atradās piramīda, kas sastāvēja no 24 pakāpieniem. Fasāde bija veidota no zila kaļķakmens un balta marmora, bet pati celtne – no zaļa vulkāniskā akmens. Notekcauruļu un pazemes galeriju sistēma novērsa mitruma uzkrāšanos un nodrošināja pamatu stabilitāti. Lielisko pieminekļa novietni izcēla aptuveni 2,5 ha liela nožogota teritorija. Nožogojumu veidoja augsti mūri, un tā austrumu pusē atradās monumentāli vārti.
Mauzoleju izrotāja pieci labākie un slavenākie tālaika grieķu tēlnieki – Skops, Briaksiss, Leohars, Timotejs un Prāksitels. Pirmie četri tēlnieki bija atbildīgi katrs par vienu mauzoleja fasādi, bet Prākistels veidoja milzīgo četrjūga statuju pakāpjveida piramīdas virsotnē. Visapkārt kapenēm vijās divas frīzes: uz vienas no tām bija attēlota lapitu cīņa ar kentauriem, bet uz otras – grieķu cīņa ar amazonēm. Atsevišķi stāvošās cilvēku un lauvu figūras – gan dabiskā lielumā, gan arī lielākas – bija novietotas uz zila kaļķakmens pamatnes.
Precīzs kapeņu sabrukšanas laiks nav zināms (iespējams, tās sagāzās zemestrīces laikā); daži autori pat ir izteikuši pieņēmumu, ka tās vispār nav tikušas pabeigtas. Nav ziņu par mauzoleja likteni līdz pat 15. gadsimtam, kad to izlaupīja joniešu ordeņa bruņinieki. Viņi apdedzināja marmoru, lai iegūtu kaļķa javu, un ar mauzoleja akmens blokiem nostiprināja savu cietoksni Bodrumā. Tieši viņi bija tie, kas 1522. gadā nejauši uzgāja Mausola apbedījumu kapeņu lejasdaļā. Diemžēl tas drīz vien tika izlaupīts un par to ir saglabājies visai maz ziņu.
Mauzoleja celtniecība.
Plīnijs Vecākais vēsta, ka kapenes ir sasniegušas 45 m (140 grieķu pēdu) augstumu un gandrīz trešdaļu no tā veidojusi kolonāde. Ir aprēķināts, ka piramīdas augstums varēja būt 6,8 m, bet četrjūga statujas atliekas liecina, ka tā sasniegusi iespaidīgu 6 m augstumu, proti, divkārt pārsniegusi attēloto objektu dabiskos piemērus. Tātad podija augstums varēja būt 20,2 m. Podija izveidei bija nepieciešami aptuveni 24 563 kubikmetri akmens, ko vajadzēja izlauzt, apstrādāt, transportēt un nolikt vietā. Mauzoleja apkaimē bija atrodams tikai zaļais vulkāniskais akmens, ko izmantoja kapeņu iekšpusē. Analīzes ir parādījušas, ka pārējie akmeņi ir vesti no dažādām attālākām vietām. Amazoņu frīzes marmors ir nācis no Kosas salas, bet ratu frīze, iespējams, ir veidota no Frīģijas marmora, kas iegūts Afjonas reģionā iekšzemē. Materiālu izcelsme varēja būt tik daudzveidīga tāpēc, ka Mausols bija ļoti ietekmīgs valdnieks.
19. gadsimtā un 20. gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados veikto izrakumu laikā arheologi atsedza mauzoleja pamatus, un tas ļāva spriest par tā celtniecības gaitu. Tas tika būvēts kādas senākas nekropoles vietā, tāpēc vispirms bija nepieciešams nolīdzināt zemi, izkalt un piepildīt koridorus un kameras, lai izveidotu blīvu pamatni. Gandrīz metru garie vietējā vulkāniskā akmens bloki veidoja celtnes pamatus un podija karkasu. Bloku savienošana ar metāla skavām palīdzēja nostiprināt sienas; iespējams, ka bloki tika savienoti ar metāla tapām arī vertikālā virzienā. Kolonāde un piramīda bija lieliski izplānota. Kolonnas bija izvietotas 3 m attālumā cita no citas, tā ka kopumā celtni greznoja 36 joniskas kolonnas. Lai savienotu kolonnu augšdaļu ar arhitrāva blokiem, atkal tika izmantotas metāla skavas.
Trūcīgās arheoloģiskās liecības un pretrunas seno autoru ziņojumos par mauzoleju neļauj precīzi raksturot bloku pacelšanas mehānismu. Ņemot vērā kolonnu lielo izmēru un augstumu, kurā tās bija jāpaceļ virs podija, jāsecina, ka acīmredzot tika izmantoti celtņi. Kad bloki bija nolikti vietā, tos savienoja un sastiprināja ar koka tapām. Šādā pašā veidā varēja pacelt arī podija blokus; iespējams, ap bloka galiem aptina virves un pēc tam, kad bloks bija nolikts vietā, galus noskaldīja. Vēl grūtāks uzdevums bija piramīdas bloku pacelšana, jo katras ierīces celtspēju vajadzēja proporcionāli palielināt, ņemot vērā ne vien akmens izmērus, bet arī pacelšanas augstumu – aptuveni 32 – 39 m.
Tikpat sarežģīta, ja ne vēl grūtāka bija skulpturālo rotājumu pacelšana un nostiprināšana. Ceļot augšup akmeni, pastāv risks, ka tas var ieplaisāt, un risks palielinās gadījumā, ja tiek celtas smalki izkaltas skulptūras ar trausliem locekļiem. Tomē tēlniekiem izdevās pacelt gan dabiska lieluma, gan vēl lielākas skulptūras, un precīzi izplānotais skulptūru izkātojums tika īstenots.
Tieši bagātīgie rotājumi, īpaši – skulptūras, ļāva Halikarnāsas mauzoleju ierindot starp Septiņiem pasaules brīnumiem. Ir saglabājušies daudzi skulptūru fragmenti, un uz dažiem ir redzamas krāsu pēdas – sarkanbrūna krāsa uz matiem un bārdām, sarkana, zila un purpurkrāsa – uz mantijām un apģērba. Lauvu figūras, kas stāvēja uz jumta apmales, bija apgleznotas ar dzeltenu okeru. Tomē par atsevišķi stāvošo figūru izkārtojuma veidu tiek izteikti visai pretrunīgi spriedumi. Daži autori apgalvo, ka visu skulptūru novietošanai bija nepieciešams pakāpjveida podijs un ka skulptūras stāvējušas uz dzegām. Citi pētnieki ir paļāvušies uz vēsturiskiem avotiem, kuros pakāpjveida podijs nav minēts, taču viņiem nav izdevies atrast vietu visām skulptūrām. Pat tie zinātnieki, kuri aizstāv ideju par pakāpjveida podija esamību, nav spējuši vienoties par pakāpienu skaitu.
Daudz lielāka skaidrība valda jautājumā par apbedījumu zāles izskatu. Tā bija taisnstūrveida telpa celtnes lejasdaļā, uz to veda kāpnes, un to noslēdza masīvas marmora durvis. Tieši ieejas vidū atradās masīvas kvadrātveida akmens bloks ar spraugām un caurumiem, kuros bija ievietotas tapas, kas akmeni nostiprināja. 1522. gadā joaniešu ordeņa bruņinieki šajā zālē uzgāja marmora urnu vai zārku. Taču, kad nākamajā dienā viņi atgriezās, zārks bija uzlauzts un zemē mētājās tikai zelta monētas un zelta drānas gabali. Daži šādi zelta gabali tika atrasti arī neseno izrakumu laikā. Tas ir viss, kas zināms par šo apbedījumu.
Kāpēc tik krāšņs piemineklis tika celts tieši šim Kārijas valdniekam? Atbilde ir meklējama tālaika politiskajā situācijā. Mausols dedzīgi vēlējās nodibināt Kārijas impēriju, kas apvienotu grieķus un citas reģiona tautas, un viņa kapenes kļuva par šo vienotības alku simbolu – tajās apvienojās grieķu, liķiešu un ēģiptiešu arhitektūras iezīmes. Mauzolejs pārstāvēja jauna veida – līdzsvarotas attiecības starp arhitektūru un tēlniecību, un tās atbalsojās daudzos nākamajos arhitektoniskajos ansambļos. Uzceļot šīs kapenes, Mausols iemantoja sava veida nemirstību, jo vēlāk pēc to parauga tika radīti daudzi (tikai mazāki) hellēņu un romiešu pieminekļi un no tām ir cēlies vārds „mauzolejs”, ar ko arī tagad apzīmē lielus apbedījumu pieminekļus.
Rodas koloss.
Rodas koloss ir vismazāk pazīstamais no visiem Septiņiem senās pasaules brīnumiem. Nav saglabājušies aculiecinieku ziņojumi, kas vēstītu par tā izskatu laikā, kad koloss vēl stāvēja Rodas salā, un šķiet, ka atšķirībā no daudzām citām klasiskajām statujām tas nav ticis kopēts. Skaidri nav zināma pat kolosa atrašanās vieta. Vai tas stāvēja pie ieejas ostā? Tolaik patiešām valdīja paradums uzstādīt lielas statujas uz paaugstinājuma pie ieejas ostā, lai tās jau no tālienes atstātu iespaidu uz jūrasbraucējiem. Daži autori apgalvo, ka koloss atradās daudz tālāk no piekrastes, Bruņinieku ielas augšgalā, kur tagad ir veca turku skolas ēka. Pateicoties senajam autoram Bisantes Filonam, ir ziņas par kolosa celtniecības gaitu. Gigantiskās, vairāk nekā 33 m augstās bronzas statujas atliešana bija patiesi iespaidīgs tehnisks sasniegums – pat kolosa pirksti bija lielāki nekā vairums tālaika statuju –, un tas kolosu ierindoja starp Septiņiem pasaules brīnumiem.
Koloss tika celts kā ziedojums Rodas salas aizbildnim Saules dievam Hēlijam pateicībā par pilsētas izglābšanu no aplenkuma, ko 305. gadā p.m.ē. vadīja Sīrijas valdnieks Dēmetrijs Poliorkets. Viņa vārds nozīmē „pilsētu aplencējs”, taču Rodā viņu gaidīja sakāve. Bēgot no salas, Dēmetrijs pameta kara tehniku, un rodieši to nekavējoties pārdeva, lai finansētu kolosa celtniecību.
Projekta realizācija tika uzticēta tēlniekam Haretam. Viņa veidotās statujas galvu, iespējams, rotāja liesmojošu staru vainags un brīvi krītošas, it kā vējā plīvojošas matu cirtas – Saules dievam raksturīgas iezīmes. Kolosam varēja būt reālistiska, gandrīz eņģeliska seja ar viegli pavērtām lūpām; šādi Hēlija attēli ir atrasti uz tālaika monētām. Saulē mirdzošā statuja pacēlās pāri citām pilsētas celtnēm un atstāja vienlīdz lielu iespaidu gan uz pašiem rodiešiem, gan uz svešzemniekiem, kas piestāja salas krastā.
Kolosa celtniecība
Kolosa milzīgo izmēru dēļ nebija iespējams statujas ķermeni un locekļus vispirms atliet un pēc tam savienot. Filons vēsta, ka Harets veidojis figūru tās uzstādīšanas vietā, bet pa daļām. Darbs sākās 294. gadā p.m.ē. Vispirms tika veidotas statujas pēdas – tās tika atlietas un pēc tam novietotas uz balta marmora pamatnes. Nākamais posms bija kāju lejasdaļa, kas atkal tika rūpīgi sagatavota , atlieta veidnēs un pēc tam pievienota pēdām. Šādi koloss posmu pa posmam pacēlās arvien augstāk. Vidū tas bija tukšs; to saturēja dzelzs karkass ar horizontāliem šķēršiem, bet par atsvariem kalpoja akmens bloki.
Tā kā kolosa celtniecība noritēja virzienā no apakšas uz augšu, tam apkārt pakāpeniski tika celts zemes uzbērums jeb platforma, uz kuras mākslinieki varēja atliet un veidot nākamās statujas daļas. Par Hareta meistarību liecina fakts, ka viņš strādāja, neredzēdams statuju kopumā līdz pat brīdim, kad tika atlieta un pievienota tās pēdējā daļa; tikai pēc tam, kad strādnieki novāca zemes uzbērumu, koloss iemirdzējās visā spožumā.
Statujas izgatavošanai bija nepieciešams tik daudz bronzas, ka, iespējams, tika patērēti visi salinieku rīcībā esošie vara un alvas krājumi, taču Roda bija nozīmīgs tirdzniecības centrs, tāpēc trūkstošās izejvielas varēja atvest pa jūru. Nepieciešamā bronzas daudzuma sagādāšana varētu būt viens no iemesliem, kāpēc koloss pieauga tikai 2 – 2,5 m gadā. Cits iemesls varētu būt tas, ka daudz laika prasīja bronzas kausēšana un atliešana, zemes uzbēruma celšana un paša kolosa veidošana.
Lai tik augsta statuja stiprā vējā vai sliktos laikapstākļos nesagāztos, tās formai bija jābūt kolonnveidīgai. Rokām bija jābūt vai nu cieši piekļautām pie sāniem, vai paceltām taisni virs galvas, jo tās bija tik lielas un smagas, ka cita poza statuju padarītu nestabilu. Pilnīgi izslēgta ir arī iespēja, ka koloss stāvējis ar izplestām kājām virs ieejas ostā, jo šādā gadījumā attālumam starp pēdām būtu jāpārsniedz 120 m; šī poza ir kāda 15. gadsimta svētceļnieka iztēles auglis. Paradoksālā kārtā lielu slavu iemantojušais koloss nostāvēja tikai nedaudz vairāk kā 50 gadus; tas tika pabeigts 282. gadā