Sociālā kopība pilsoniskās sabiedrības parametru kontekstā

Sociālā kopība pilsoniskās sabiedrības parametru kontekstā.

1. Valsts, indivīds un sociālas izmaiņas (politiskais līmenis)

2. Sadarbība, kooperēšanās un uzticēšanās (sabiedrības līmenis)

3. Līdzdalība, kolektīvs un ticība (kopienas līmenis)

Šajā referātā tiks aplūkots jautājums par vērtīborientācijām un dispozīcijām, kas ir aktuālas saistībā gan ar pilsoniskās sabiedrības, gan kopienas attīstību. Tāpat ir nepieciešams pieskārties vēsturiskajam mantojumam, kas lielā mērā izskaidro gan pilsoniskās sabiedrības nepilnības, gan pamato hipotēzes par kopienu – tās (ne)iespējamību un iespējamo attīstības pakāpi.

Valsts, indivīds un sociālas izmaiņas (politiskais līmenis)

Sociālisms bankrotēja, jo nespēja iznīcināt indivīdā viņa subjektismu – apziņu, ka

a cilvēks tomēr ir primārāks par valsti un tam ir sava pašnoteiksme, neskatoties uz viņa atkarību no sociālajām institūcijām. Sociālā drošība apmaiņā pret absolūto lojalitāti, nespēja aizvietot individuālo vajadzību pēc pašnoteikšanās un pašrealizācijas, kas nav iedomājama fiktīvo iespēju un iluzorās brīvības apstākļos.

Valsts iekārta sāka sabrukt, jo to balstošā sabiedrība nespēja attīstīties. Valsts politikas rezultātā sabiedrība tika atomizēta – indivīds kā sociālais atoms palika vienatnē ar valsti, jo starpstruktūras, kuras līdzsvaro valstisko iejaukšanos privātajā sfērā, tika plānveidīgi iznīcinātas. Šādā stāvoklī ir atvieglota va
alsts sociālā kontrole pār indivīdu un sabiedrību kopumā. Taču tas nespēja apturēt sabiedrisko attiecību faktisko degradāciju, jo sociālā kontrole spēj nodrošināt tikai ārēju konformismu, ne patiesu vērtību pieņemšanu un atbilstošu rīcību, kuras motīvi rodas tieši uz vērtīborientāciju bāzes. Tāpat sabrukumu ne
espēja apstādināt arī iluzorās demagoģisko aparātu ruporos propagandētās “sociālisma uzvaras”, ar kuru palīdzību partija centās stimulēt sabiedrību. Un, parodoksālā kārtā, režīma nomaiņa notika pamatojoties uz kādu K.Marksa atziņu, saskaņā ar kuru, prasības pēc atteikšanās no ilūzijām par savu stāvokli (“Glastnosķ”) ir prasības pēc atteikšanās no tāda stāvokļa, kam nepieciešamas ilūzijas (“Perestroika”).

Taču vērtīborientācijas un dispozīcijas pastāv pēc savām – psiholoģiskajām – likumsakarībām un neizmainās tūlīt līdz ar situācijas izmainīšanos. Politiskais un ekonomiskais valsts darbošanās režīms var tikt nomainīts strauji un revolucionāri. Citādi ir ar vērtīborientācijām – cilvēks tām var neapzināti sekot arī tad, kad tās kaitē veiksmīgai darbībai jaunos apstākļos.

Sadarbība, kooperēšanās un uzticēšanās (sabiedrības līmenis)

Kopienas veidošanās ietvaros nozīmīga ir noteiktās sabiedrības individuālisma – kolektīvisma vērtību orientācija. Sociālo attiecību analīzē saistībā ar sabiedrības formēšanās procesu in

ndividuālisma – kolektīvisma dimensiju analizēja jau Dirkheims, Vēbers un Tennis. Diskusija par individuālisma – kolektīvisma orientācijām turpinās arī mūsdienu sabiedrībā (Lauristin, Vihalemm, 1997). H.C.Triandis (Triandis, 1993) uzskata, ka Eiropā un Z-Amerikā notiek pāreja uz aizvien lielāku individuālismu, jo cilvēki galveno uzmanību pievērš tam, “kas varētu mani padarīt laimīgu” un “kās es varētu papriecāties”, bet mazāk uztraucas par to, kas būtu labāk sabiedrībai, vai kas notiek ar citiem. Galvenā tendences, kas raksturo mūsdienu sabiedrības ir sekojošas: aizvien palielinās brīvā tirgus nozīme, un tās valstis, kas bi
ija sociālistiskākas kļūst liberālākas.

H.C.Triandis izdala dažādus kolektīvisma tipus: vertikālais kolektīvisms un horizontālais kolektīvisms. Ja vertikālais kolektīvisms saskaņā ar H.C.Triandi ir balstīts autoritātē, un šī kolektīvisma izpratne attiecas uz attiecībām ar valsti, etniskām vai reliģiskām grupām, tad horizontālais kolektīvisms balstās savstarpējās rūpēs un palīdzībā un izpaužas solidaritātē ar citiem profesionālo asociāciju, līdzinieku grupu vai ģimenes ietvaros.

Vertikālais kolektīvisms ir raksturīgs autoritārajām un totalitārajām valstīm (piemēram, PSRS), kā arī reliģiskajām un nacionālajām kustībām, jo tas paredz indivīda ziedošanos kopējo mērķu sasniegšanai; noliedz indivīda autonomiju. Savukārt, horizontālais kolektīvisms ir balstīts savstarpējās pozitīvās attiecībās, kuras paredz noteiktu indivīda autonomiju, un balstās vairāk uz vienlīdzību un grupas locekļu līdzīgumu.

Ja attiecina љo H.C.Triandis piedāvāto koncepciju uz Latvijas sabiedrību, tad var teikt, ka Latvijas sabiedrību vairāk raksturo vertikālais kolektīvisms sajaukumā ar individuālismu. To nosaka iedzīvotāju līdzdalības trūkums dažādās organizācijās – apmēram 80% Latvijas iedzīvotāju nav iesaistījušies nevienā nevalstiskajā organizācijā (Baltijas Datu nams. Pētījums “Ceļā uz pilsonisko sabiedrību” 1998). To nosaka arī oficiālās komunistiskās ideoloģijas mantojums no PSRS, kad masu mēdijos tika propogandēta vienlīdzība un solidaritate, tas ir saistāms arī ar “blatu” vai “pazīšanās” tīklu, kā arī ierobežoto dzīves vietas telpu, kur vairākas paaudzes ir spiestas dzīvot vienā dzīvoklī. Vienlaicīgi urbanizācija un migrācija PSRS laikā veicināja individuālisma attīstību.

Jāpiebilst, ka padomju sistēmas noliegums ir arī viens no iemesliem, kādēļ cilvēkiem pieminot tādus jēdzienus kā “kooperēšanās”, “solidaritāte” parādās negatīvas emocijas, kā raksta Marcins Kruls par Polijas sabiedrību:

“Mūsu “postdemokrātiskā” tauta netic sabiedriskuma garam; viņa no tā baidās, un ne bez iemesla, kā jau no iemaitāta kolektīvisma mantojuma, kas pilns ar totalitārisma tendencēm” (Marcins Kruls, Diena, 1998.gada 18.augusts).

M.Lauristine un T.Vihalemm (Lauristin, Vihalemm, 1997). Runājot par Igaunijas sabiedrību uzskata, ka igaunijā norit vērtību orientācijas maiņa no kolektīvisma uz individuālismu – pāreja no padomju kolektīvistiski bezatbildīgās orientācijas uz individuālismu – katrs pats par sevi. Arī K.Kello runājot par Igauniju atzīst individuālisma dominanci:

“Pēc dziedošās revolūcijas sekoja individuālistiskā revolūcija, kura laida pie varas jaunu egocentrisku patērētāju kultūru, kas rēķinās tikai ar indivīda interesēm” (Karls Kello, Diena, 1999.gada 24.februāris).

Tomēr sabiedrībā cilvēks nedzīvo viens pats, viņam ir jāsadarbojas ar citiem cilvēkiem, savukārt, lai sadarbotos nepieciešama ticība, ka kooperējoties var kaut ko uzlabot savā dzīvē un jāuzticās citiem cilvēkiem.

Šeit jāatzīmē, ka Latvijā starppersonu uzticēšanās, salīdzinot ar Norvēģiju un Somiju ir ļoti zema. Līdzīgāka savstarpējā uzticēšanās ir post-sociālisma valstu iedzīvotāju vidū (1.zīmējums). Tā, piemēram, Latvijas iedzīvotāju vidū lielākajai daļai cilvēku uzticas 25%, Norvēģijas iedzīvotāju vidū – 65% iedzīvotāju, Igaunijā 21%, Slovēnijā – 15% (Pasaules vērtību pētījums. 1995-1997)

1.zīmējums. Starppersonu uzticēšanās. Atbildes: Lielākajai daļai cilvēku var uzticēties. 1995.-1997.

Ja runājam par cilvēkiem kopumā, kā Jūs domājat – cilvēkiem var uzticēties, vai attiecībās ar cilvēkiem jābūt ļoti piesardzīgam?

Avots: Filozofijas un socioloģijas institūts. Pasaules vērtību pētījums. 1995-1997.

Tāpat post-sociālisma valstu iedzīvotāju vidū ir ievērojami mazāk to, kas tic, ka vispār var kaut ko mainīt savā dzīvē. Šāda attieksme ir pamatā tam, ka cilvēki ir pasīvi, neaktīvi un inereti, jo jau neko nav iespējams mainīt, kādēļ darboties un meklēt līdzbiedrus? Kā redzams 2.zīmējumā no aplūkojamām valstīm visvairāk savai spējai kaut ko ietekmēt dzīvē tic Somijas (vidējais aritmētiskais – 7.67) un Norvēģijas iedzīvotāji (vidējais aritmētiskais – 7.18), no post-sociālisma valstīm – Slovēnijas iedzīvotāji (vidējais aritmētiskais – 6.89), bet vismazāk iespējai kaut ko dzīvē mainīt tic Baltkrievijas (vidējais aritmētiskais – 5.2) un Latvijas iedzīvotāji (vidējais aritmētiskais – 5.56).

Runājot par cilvēku ticību, ka kooperējoties var kaut ko uzlabot savā dzīvē un gūt panākumus, Latvijas iedzīvotāju kopums sadalās uz pusēm, jo saskaņā ar Baltijas Datu nama aptaujas “Ceļā uz pilsonisku sabiedrību” rezultātiem 46% pilsoņu un 53% nepilsoņu uzskata, ka “tādiem cilvēkiem kā man labākais panākumu iegūšanas veids ir kopēju mērķu sasniegšana, apvienojoties ar citiem cilvēkiem”, savukārt, 45% pilsoņu un 38% nepilsoņu uzskata, ka “lai sasniegtu panākumus, vislabāk ir paļauties pašam uz sevi un neievērot, ko dara citi”.

2.zīmējums. Ticība savai ietekmes spējai. Vidējais aritmētiskais.1995.-1997.

Cilvēkiem ir atšķirīgi uzskati par to, cik lielā mērā tie spēj ietekmēt savu likteni un to, kas ar viņiem notiek. Daži uzskata, ka ir pilnīgi brīvi savā izvēlē un paši ir savas dzīves noteicēji, turpretī citiem šķiet, ka viņi reāli nespēj ietekmēt notiekošo. Izmantojot doto skalu, kur “1” nozīmē, ka Jūs nespējat ietekmēt notikumu gaitu, bet “10” – ka Jūs varat spēcīgi ietekmēt notiekošo, lūdzu novērtējiet, cik lielā mērā Jūs esat savas dzīves noteicējs?

Avots: Filozofijas un socioloģijas institūts. Pasaules vērtību pētījums. 1995-1997.

3.zīmējums. Kooperēšanās un individuālisms. 1998

Kurљ no љiem izteikumiem ir tuvāks Jūsu viedoklim? Tādiem cilvēkiem kā man labākais panākumu iegūšanas veids ir kopēju mērķu sasniegšana, apvienojoties ar citiem cilvēkiem. Lai sasniegtu panākumus, vislabāk ir paļauties pašam uz sevi un neievērot, ko dara citi.

(% no pilsoņiem, n=1507; % no tiem, kas nav LR pilsoņi, n=1502)

Avots: Baltijas Datu nams. Pētījums “Ceļā uz pilsonisku sabiedrību”. 1998

Atšķirības starp pilsoņiem un nepilsoņiem šeit varētu tikt skaidrotas ar mentalitātes īpatnībām, jo pilsoņu vidū ir vairāk latviešu, bet nepilsoņu vidū – vairāk krievu. Vienlaicīgi nenozīmīgas atšķirības pilsoņu un nepilsoņu atbildes ir jautājumā: “Kā Jūs domājat, ja Jums būtu nepieciešama palīdzība sarežģītā situācija, kas Jums varētu sniegt visdrošāko atbalstu?”. Lielākā daļa jeb divas trešdaļas Latvijas iedzīvotāju sarežģītā situācijā grieztos pēc palīdzības pie radiniekiem, 17-18% – pie draugiem, bet tikai 2% pie NVO un 8-9% pie valsts iestādēm, kas liecina, ka sociālo attiecību loks ir samērā šaurs, un cilvēki, galvenokārt, kontaktējas un paļaujas uz radiniekiem, nākošā lielākā grupa – draugi, bet plašākas sociālās saites ir mazāk nozīmīgas.

4.zīmējums. Visdrošākais atbalsts sarežģītā situācijā. 1998

Kā Jūs domājat, ja Jums būtu nepieciešama palīdzība sarežģītā situācija, kas Jums varētu sniegt visdrošāko atbalstu? (% no pilsoņiem, N=1507; % no tiem, kas nav LR pilsoņi, N=1502)

Avots: Baltijas Datu nams. Pētījums “Ceļā uz pilsonisku sabiedrību”. 1998

Kopumā tātad cilvēku pašorganizācija nav pārāk attīstīta, cilvēki neuzticās viens otram, un nav lielas ticības kaut ko mainīt savā dzīvē. Līdz ar to var teikt, ka sociālais kapitāls, horizontālās saites Latvijā ir diezgan mazattīstītas. Par vienu no galvenajiem cēloņiem šādai situācijai sociālo zinātņu literatūrā min padomju sistēmas mantojumu, kas tiek saistīts ar sabiedrības atomizāciju, atsvešinātību un konsekventu horizontālo saišu saraušanu, kā arī vispārējas neuzticēšanās kultivēšanu.

Jāsaka, ka politiskās sistēmas maiņa indivīda vientulību un atsvešinātību var vēl palielināt, jo tiek izjaukts iepriekšējais sociālo attiecību līdzsvars. Vientuļš un atsvešināts indivīds bez stiprām horizontālajām saitēm, savukārt, ir viegli manipulējams. Tāpat sociāli izolēts cilvēks nejūtas vienlīdzīgs ar citiem, tam raksturīga pazemināta pašapziņa, pazemināts pašnovērtējums, jo darbošanās grupās ļauj indivīdam justies vienlīdzīgam ar citiem, rada neatkarības un pašpaļāvības sajūtu, cilvēki gūst pārliecību, ka viņu dzīvi nosaka viņu pašu uzskati un izvēle.



Līdzdalība, kolektīvs un ticība (kopienas līmenis)

Totalitārās struktūras raksturo centieni pēc sociālās un politiskās unifikācijas (cilvēku numurēšana cietumos, “viena tauta – viens fīrers” fašistiskajā Vācijā un tml.), kas padomju ideoloģijas kontekstā skanēja kā ‘’visu tautu cilvēku tiekšanās pēc vienlīdzības’’. Šī propogandētā vienlīdzība izvērtās par vienādošanu (unifikāciju). Politika balstījās uz pieņēmumu, ka, ja cilvēkus ievietos vienādos apstākļos un formāli vienlīdzīgās sociāli-telpiskās pozīcijās – maģistra darba problemātikas kontekstā – masveida apbūvē, un bez iespējas izdalīties pagalma ietvaros, tad – turpinot domu – šie indivīdi izveidos saskanīgu un solidarizētu sabiedrību. Dotās sabiedrības esencei, teorētiķu prāt, ir jābūt ‘’vispusīgi attīstītu indivīdu kolektīvam’’. Taču, nepareizi realizētais un reizē utopiskais projekts, kļuva par Marksa iecerētās pasaules traģisku parodiju, kur ‘’Komunisms ir humānisms’’(Markss) izvērtās par farsu. Tādējādi ‘’visu tautu draudzības’’ un kolektivizācijas reālie rezultāti iznāca pretēji gaidītajam – sociālā atsvešinātības reducēšana nebūt netika panākta, taču , zināmā mērā ārkārtīgi pozitīvā, kolektīvisma ideja tika nenoliedzami diskreditēta. Vienlīdzība, kas izpaudās unificētu ēku konveijeriskā celtniecībā un apbūves telpiskā dezorganizētībā (‘’uzspridzinātie’’ pagalmi), kā arī pseidokolektīvisms ( mehāniska piespiedu solidarizācija), padarīja cilvēkus imūnus pret vajadzību pēc lokālām iedzīvotāju vai interesentu apvienībām, destruktīvi iedarbojoties uz iekšējām sociālajām interakcijām. Tāpēc būtu nepieciešams radīt priekšnoteikumus, kas aktualizētu šo – organiski-asociatīvo – solidāras uzvedības modeli un motivētu cilvēkus iesaistīties līdzpilsoņu sociāli atbalstāmās aktivitātēs savas vides uzlabošanā. Bet šeit parādās vēl viena problemātika.

Padomju politika, autora interpretācijā, rada vēl vienu sociālu konsekvenci. Un tas ir participācijas, jeb līdzdalības jautājums, kas var tikt konstruēts gan kā skaidrojums, gan kā hipotēze attiecībā uz darba objektu (iedzīvotājiem).

Padomju valdībai kā autokrātiskas organizācijas politikai par stūrakmeni kalpoja varas absolūta centralizācija un etatisms. Vara tika koncentrēta kompartijā un tai atbilstošās struktūrās visos PSRS reģionos un valsts uzņēmās atbildību par indivīda sociālo nodrošinājumu. Apmaiņā pret to no indivīda un to grupām atsavina pašnoteiksmes, izvēles, nepakļaušanās un lēmējtiesības (anulē subjektismu). Indivоds, sociвlвs grupas un organizвcijas ir aizsargвtas tikmзr, kamēr tās ir lojālas un vienisprāt ar valdību.

Šādā stāvoklī, kad indivīdam tiek anulēts viņa “subjektisms” sociālajā darbībā, kad viņš zaudē savas lēmējtiesības, tam parādās ‘’deliģējošas dispozīcijas’’ sindroms. Jeb, citādi sakot, kad indivīda vietā lemj valsts, jebkādai formālai līdzdalībai nav nozīmes, un dotais uzvedības modelis atrofējas. Indivīds vienkārši zaudē tieksmi lemt un līdzdarboties.

Līdzīgas sekas uz indivīdu atstāj atrašanās no viņa interesēm atsvešinātā vidē. Arī arhitektoniski-telpiskā vidē. Ja vide ir depersonalizēta, ja tai trūkst estētiskas pievilcības, ja indivīdam ar apkārtni neveidojas stabilas emocionāli simboliskas sasaistes (identifikācijas), tad arī ir grūti no viņa prasīt, lai tas ņemtu dalību vides uzlabošanas projektos. Tādējādi ir pamats uzskatīt, ka iedzīvotāji principā neuzskata sevi par potenciālajiem sava rajona dzīves uzlabotājiem, un līdzdalības jēdziens var nerast atsaucību.

Lai pārbaudītu šīs nostādnes (hipotēzes) attiecībā uz konkrētiem cilvēkiem – pilsētas iedzīvotājiem, kā instruments ir jāpielieto iedzīvotāju aptauja. Ar tās palīdzību, lūdzot iedzīvotājus atbildēt un jautājumiem par to attieksmi pret vidi, sociālajām attiecībām rajona ietvaros un izmērot to gatavību līdzdalībai, varētu identificēt problēmu cēloņus un spriest par hipotēžu atbilstību realitātei.

Literatūras saraksts

Dewney R. (1965) Origin and Growth of Urbanization. In Metropolis – Values in Conflict (ed. C.Elias). Belmont, USA

Kello, Karls (1999) Vai nācijai Eiropā ir nākotne? Diena, 1999.gada 24.februārī.

Lauristin, Marju; Vihalemm, Triin (1997) Changing Value Systems: Civilization Shift and Local Differences. In: Return to the Western World. Cultural and Political Perspectives on the Estonian Post-Communist Transition. (1997) Edited by Marju Lauristin & Peeter Vihalemm with Karl Erik Rosengren & Lennart Weibull. Tartu University Press.

Pasaules vērtību pētījums. 1995-1997. Filozofijas un socioloģijas institūts..

Pētījums “Ceļā uz pilsonisku sabiedrību”. Baltijas Datu nams. 1998.

Politiskās līdzdalības veicinošie apstākļi Latvijā (1999) red. Brigita Zepa, Baltijas Datu nams, Rīga: Latvijas Sociālo pētījumu centrs.

Putnam R.D.(1995) Making Democracy Work.Princeton University Press, U.K.

Putnams, R. D. (1998) Vientulības ekonomika. Kā atkal sadarboties? Diena, 1998.gada 1.augusts.

Triandis, H.C. (1993) Collectivism and Individualism as Cultural Syndromes. Cross-Cultural studies, 27 (3/4), 155-180

Leave a comment