Vācija

Vācija

(1945 – 2006)

Katrai valstij tāpat kā katram cilvēkam ir sava pagātne un tagadne, vieni plaukst un zeļ, savukārt citi nīkst nabadzībā, citi komandē, bet citi tikai izpilda komandas pat neiegūstot no tā nekādu lielo labumu.

Vācijai nepiemita ieradums pakļauties ne citu valstu ieteikumiem, ne pavēlēm. Tā pati vēlējās visus piespiest zem sava papēža, bet Vācija pārvērtēja savus spēkus un uzsāka 2. Pasaules karu. Diemžēl 1945. gada 8. maijā Vācija kapitulēja. Pēc Vācijas sakāves 1945. gada no 17. jūlija līdz 2. augustam notika Potsdamas konference, kurā tika lemts Vācijas liktenis. An

n
nglija, ASV, Francija un PSRS vienojās, ka Vācijai jābūt vienotai valstij, bet pagaidām to sadalīja okupācijas zonās, lai vēlāk atjaunot vienotu, demokrātisku Vāciju, veicot tajā:

• Denacifikāciju jeb jāatjauno cilvēktiesības un jāizformē nacistiskās organizācijas.

• Demilitarizāciju – militārās rūpniecības iznīcināšana. Tikai Vācijas floti nolēma neiznīcināt, bet gan sadalīt vienlīdzīgi starp ASV, Angliju un PSRS.

• Dekartelizācija paredzēja iznīcināt karteļus.

Tikai pēc tādas valsts iedzīvotāju un tās militārās jomas sagraušanas varēja notikt valdības vēlēšanas.

Uzvarētājvalstis uzlika par sodu Vācijai reparācijas 20 miljardu ASV dolāru apmērā, no kuriem tieši puse pienācās PSRS, ot
t
tra – ASV. Ņemot vērā Vācijas jau tā smago finansiālo stāvokli, uzvarētājvalstīm nācās saņemt naudas vietā rūpniecības iekārtas, taču tās bija tikai nedaudz vairāk par pusi no noteiktajām tai reparācijām vērtas.

Tajā pat konferencē tika noteiktas Vācijas teritorijas robežas. Vācija zaudēja ceturto da
a
aļu savu teritoriju, salīdzinot ar 1938. gadu. Visiem vācu tautības ļaudīm atļāva atgriezties uz tagadējo valsts teritoriju.. Uz Vāciju atgriezās 14 miljoni iedzīvotāju. No tā valstī sākās vēl lielāks bads, Vācijā dzīvojošajiem iedzīvotājiem jau tā nebija dzīvokļu kur dzīvot, darba, kur nopelnīt iztikai naudu, bet tagad vēl 14 miljoni ieceļotāju.

No 1945.gada 20. novembra līdz 1946. gada 1. oktobrim Nirnbergā, kur agrāk notika nacistiskās partijas kongresi, notika tiesas process, tajā 24 apsūdzētos pasludināja par kara noziedzniekiem, apsūdzēja „noziegumā pret cilvēci” . Tiesā atklājās fakti par nacistu zvērībām iekarotajās teritorijās un nāves nometnēs. 10 apsūdzētie tika pakārti, viens noindējās pats, bet vēl vienu notiesāto uz nāvi nevarēja atrast. Neviens nezin, vai viņš palika dzīvs. Tikai trīs apsūdzētos attaisnoja, bet pārējiem piesprieda cietumsodu no 10 gadiem līdz pat mūža ieslodzījumam, kuru piesprieda trim ap
p
psūdzētajiem.

Pēc kara Vācijā spilgti izpaudās PSRS un ASV nostāja svarīgos jautājumos, dažos pat pilnīgi pretēja.

1948. gada septembrī rietumvalstu okupācijas zonās sanāca Parlamentārā padome un izstrādāja Vācijas Federatīvās Republikas konstitūciju. 1949. gada augustā tika ievēlēta Vācijas Federatīvās Republikas parlamenta apakšpalāta –bundestāgs. Rietumvalstu okupācijas zonās tika izveidota demokrātiska valsts – VFR. Savukārt PSRS okupācijas zonu 1949. gada oktobrī pasludināja par Vācijas Demokrātisko Republiku. 1955. gadā citas pasaules valstis atzina divu neatkarīgu Vācijas valstu eksistenci. VFR ārlietu ministrijas valsts sekretārs paziņoja, ka VFR pārtrauks diplomātiskās attiecības, kuras at
t
tzīst VDR. Jau 1968. gadā tikai 13 valstis atzina VDR. VDR vadītājus ar vien vairāk sāka uztraukt tas fakts, ka daudzi iedzīvotāji caur Rietumberlīni pārbrauca uz VFR.

gads Bēgļu skaits no VDR uz VFR

1950 191788

1953 331390

1961 207026

No 1946. gada līdz 1961. gada 12. augustam uz VFR pārcēlās 2686942 VDR iedzīvotāju. 1961. gada 13. augustā VDR un PSRS atklāja Berlīnes mūri – 46,4 km garu, vairākus metrus augstu, masīvu betona sienu, kas norobežoja Austrumberlīnes un Rietumberlīnes teritorijas vienu no otras. Tas jūtami samazināja bēgļu skaitu.

70. gados VFR pārdzīvoja ekonomisko krīzi, bezdarbnieku skaits bija tuvu 2 miljoniem, taču pateicoties kanclera Helmūta Kola politikai, kuru viņš realizēja, samazinot sociālās programmas, nodrošināja VFR sekmīgu ekonomisko attīstību. VFR pat ražošanas apjoma ziņā izvirzījās uz 4. vietu pasaulē.

Taču lielākais H. Kola panākums ir Vācijas apvienošana. 1989. gada 9. novembrī VDR iedzīvotāji pārāva un vēlām arī sagrāva Berlīnes mūri. Tā tika nojaukts viens no ievērojamākajiem „aukstā kara” simboliem.

70. – 80. gados Vācijā attīstījās „zaļo” kustība. „zaļo” kustība bija cilvēku apvienība, kura cīnījās pret vides piesārņošanu un dabas aizsardzības uzlabošanu. Šajā organizācijā bija iesaistījusies galvenokārt VFR jaunatne. „Zaļo” kustībai bija ievērojami panākumi, bet arī ne mazums pretinieku. 1983. gadā „zaļo” kustība apvienojās un ieguva 5,6 % balsu, ar to iegūstot 27 vietas parlamentā. Jau 1987. gadā par „zaļo” kustību savas balsis atdeva 8,3 %, tā palielinot viņu vietu skaitu parlamentā līdz 42.

1990. gada 18. martā notika VDR, kurās Kristīgo Demokrātu Savienība saņēma gandrīz pusi balsu, bet komunisti tikai 16 % vēlētāju balsu.

1990. gada sākumā notika sarunas par Vācijas apvienošanu starp abām Vācijas pusēm, ASV, Angliju, Franciju un PSRS. PSRS Vācijas apvienošanas lēmumam piekrita ar norunu, ka VFR izstāsies no NATO, bet VDR savukārt atteiksies no Varšavas līguma. Rietumvalstis tam nepiekrita, un PSRS vajadzēja piekāpties. 1990. gada 12. septembrī Maskavā parakstīja līgumu par Vācijas apvienošanos. Beidzot, 3. oktobrī Vācija kļuva vienota valsts. Apvienotajā Vācijā ietilpa 16 zemes, par galvaspilsētu pasludināja Berlīni.

Vācijas karogs.

Vācijas karogs tika pieņemts 1949. gada 9. maijā. Tas pazīstams arī kā „Schwarz – Rot – Gold” (melns – sarkans – zelta).

Vācijas likumdošana.

Vācijā parlaments un tas ir sadalīts divās palātās, bet tās pilda ļoti atšķirīgas funkcijas. Bundestāgs ir valsts likumdošanas sapulce, bet Bundesrāts pārstāv Vācijas federālo zemju intereses.

Bundesrāts – Vācijas parlamenta augšpalāta. Tā 69 pārstāvjus ieceļ 16 zemju valdības, katru zemi pārstāv 3 – 6 locekļi. Bundesrāts pašlaik atrodas bijušajā Reihstāga ēkā Berlīnē. Ja tiek slēgti kādi starptautiski līgumi, kas var skart Vācijas pārvaldes sistēmu, tiem ir vajadzīga Bundesrāta piekrišana. It īpaši tas attiecas uz ES līgumiem, tādiem kā 1992. gada Māstrihtas līgums, kas ierosina dalībvalstu lielāku politisko un ekonomisko integrāciju.

Bundestāgs – Vācijas parlamenta apakšpalāta. Tajā ir 603 deputāti, kas ievēlēti uz 4 gadiem. Bundestāgs ir galvenā likumdošanas struktūra, kuras kompetencē ir likumu ieviešana un grozīšana. Tas arī uz 4 gadiem ievēl kancleru – valdības vadītāju, kas ir ietekmīgākā amatpersona Vācijā. Bundestāgā plenārsēdēs notiek debates par politiskiem lēmumiem. Tas ir parlamenta sēžu pamatā, bet gadījumā, ja par lēmumiem nevar panākt vienošanos, tiek izsludināta balsošana. Vēsturiska uzruna notika 2000.gada 27. jūnijā Bundestāgā, kur Francijas prezidents Žaks Širaks uzstājās ar runu, ierosinot pastiprināt Eiropas Savienības saiknes.

Prezidentu jeb valsts galvu ievēl Federālā sapulce uz 5 gadiem. Prezidents pilda galvenokārt ceremoniālus pasākumus.

Vācijas tiesas

„Pamatlikums ir apliecinājis savu vērtību. Tā ir visliberālākā konstitūcija, kāda jebkad bijusi.” (Romāns Hercogs, VFR prezidents (1994 – 1999))

Vācijas augstākā tiesa ir Federālā konstitucionālā tiesa. Tā bija izveidota 1949. gadā. Tiesas mītne atrodas Karlsrūē, Bādenes – Virtembergas zemē. Būtībā tiesas uzdevums ir būt par „konstitūcijas sargu”. Tajā ir 16 tiesneši, kas sadalīti divos senātos. Katrs tiesnesis amatā ir 12 gadus un šo termiņu nedrīkst pagarināt. Pusi tiesnešu ievēl Bundesrāts, bet otru – Bundestāgs.

Ir arī citas Federālās tiesas. Vairākas specializētas tiesas paredzētas pilsoņiem, kas prasa kompensāciju par valdības pasākumiem. Šos jautājumus parasti izskata vietējā vai zemes mērogā, bet ir iespējams iesniegt apelāciju Federālajai tiesai.

Informatīvā lapa

Vāciju romieši sauca par Ģermāniju. Līdzīgi mūsdienās Vāciju sauc krievi – Ģermaņija. Vārds Deutschland, kādā vācieši sauc savu zemi, cēlis no sena teitoņu vārda „ļaudis”.

Vācijā ir 82 miljoni iedzīvotāju, tās platība sastāda 357021 km2 , valsts valoda – vācu. Vācijā ikdienu izdod 375 dienas laikrakstus, kurās nav politiskās cenzūras. Valsts valūta tāpat kā lielākajā daļā Eiropas ir Eiro.

Vieta pēc NKP 3.

NKP Uz 1 iedzīvotāju USD 25120

Inflācija 1,9 %

Valūtas maiņas kursi/ ASV dolārs 1,0651 – 1,1231 eiro

Valsts izdevumi ( % no NKP )

Šogad Vācijā notiek futbola kauss FIFA

Vācijas karte

Neviens no mums nav ideāls, neviena iekārta nav ideāla, bet cilvēcei jācenšas, jātiecas uz ideālu, lai visi būtu apmierināti! Noņemot no acīm rozā brilles jāteic: neviens ne

Leave a Comment