Vaira Vīķe-Freiberga

Septiņu gadu vecumā V.Vīķe-Freiberga kopā ar ģimeni atstāja Latviju un dzīvoja Vācijā, Marokā un tad – Kanādā. 1965.gadā ieguvusi zinātņu doktores grādu psiholoģijā, 1965.–1998.g. viņa bija profesore Monreālas universitātē, kur veica pētījumus psihofarmakoloģijā, psiholingvistikā, zinātnes teorijā u.c. jomās. Plašākai sabiedrībai viņa kļuva pazīstama ar saviem pētījumiem un publikācijām par latviešu identitātes un trimdas psiholoģijas jautājumiem. Viņa ir veikusi arī plašus pētījumus par latviešu folkloru – kopā ar vīru I.Freibergu izveidojusi apjomīgu latvju dainu datu bāzi un ar datora palīdzību analizējusi dainu struktūru. Kopumā Vīķe-Freiberga publicējusi septiņas grāmatas, piecas monogrāfijas, ~160 rakstus angļu, franču un latviešu valodā par psiholoģijas, folkloras, literatūras un latvietības problēmām, kā arī nolasījusi ~250 runas un referātus. Atsevišķi raksti tulkoti zviedru, poļu, krievu un lietuviešu valodās. Publikācijās izpaužas precīzs domas formulējums, erudīcija un plašas zināšanas. Vīķe-Freiberga ir arī sniegusi daudzas intervijas dažādās valodās radio, televīzijā un presē. Pārvalda latviešu, franču, angļu, vācu un spāņu valodu. Vairāku universitāšu goda doktore (LU – 2000), LZA ārzemju locekle (kopš 1990), kā arī īstenā locekle. Bijusi daudzu zinātnisku un sabiedrisku organizāciju vadītāja. Vīķes-Freibergas zinātniskā darbība guvusi augstu novērtējumu – viņa ir saņēmusi dažādu organizāciju balvas, godalgas un stipendijas. Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece (1995). Studenšu korporācijas “Spīdola” filistre. Pēc atgriešanās uz dzīvi Latvijā Vīķe-Freiberga 1998.–1999.g. bija Latvijas Institūta direktore. 1999.gadā viņa tika ievēlēta par Latvijas Valsts prezidenti. Šajā amatā viņa cenšas veicināt Latvijas sabiedrības integrāciju un labklājības pieaugšanu, ārpolitikā viņa ir pārliecināta par Latvijas nepieciešamību iestāties NATO un Eiropas Savienībā.

Vaira Vīķe-Freiberga (Vaira Vīķe) dzimusi 1937.g. 1.decembrī Rīgā. Viņas tēvs Kārlis Vīķis – jūrnieks – traģiski gāja bojā Atlantijas okeānā dažas nedēļas pēc meitas piedzimšanas. Māte Annemarija Vīķe (dzimusi Raņķe) pēc vīra nāves apprecējās ar Edgaru Hermanoviču, arī jūrnieku. Otrā pasaules kara laikā, tuvojoties Padomju Armijai, 1944.gada 11.oktobrī ģimene no Rīgas devās bēgļu gaitās un 31.decembrī ar kuģi atstāja dzimteni. Nācās piedzīvot visas kara šausmas, bēgļu nometnē saaukstējās un nomira Vairas divgadīgā māsa Mārīte.

Skolas gaitas Vaira uzsāka 1945.gada oktobrī Vācijā, Herrenvīkas latviešu bēgļu nometnē netālu no Lībekas, 1946.–1949.g. apmeklēja pamatskolu Lībekā, bet 1949.gadā Vairas audžutēvs saņēma piedāvājumu celt HES franču Marokā un ģimene pārcēlās uz Āfrikas ziemeļiem. Tur Vīķe beidza franču pamatskolu, pēc tās mācījās franču meiteņu koledžā Kasablankā. 1952.gadā Vācijas latviešu laikrakstā “Latvija” parādījās topošās zinātnieces un literātes pirmā publikācija – iespaidi par dzīvi Marokā.

1954.gadā Vīķe kopā ar vecākiem pārcēlās uz Kanādu. Nākamajā gadā viņa nokārtoja beigšanas eksāmenus Ontārio provinces vidusskolā un iestājās Toronto universitātē. Viņa bija gribējusi studēt medicīnu, taču bija jāpierakstās arī kādā humanitārajā kursā. Uzsākot psiholoģijas studijas, šī zinātne viņai ļoti iepatikās, kas arī noteica Vīķes turpmāko likteni. Uzsākot dzīvi Kanādā, viņa strādāja visdažādākos darbus: par kasieri Kanādas komercbankā, pasta šķirotāju pasta centrālē, uzraudzi meiteņu privātskolā, kā arī spāņu valodas skolotāju un tulkotāju. 1956.gadā žurnālā “Acta Victoriana” (Nr.2.) tika iespiesta viņas vienīgā publikācija daiļliteratūrā – īsstāsts franču valodā par terorisma incidentu Marokas neatkarības kustības posmā.

1958.gadā Vaira Vīķe ieguva bakalaura, pēc diviem gadiem – arī maģistra grādu psiholoģijā. 1960.gadā viņa apprecējās ar Kvebekas universitātes informātikas profesoru Imantu Freibergu (dz.1934). Laulībā dzimuši dēls Kārlis Roberts (1963) un meita Indra Karolīne (1967), tagad visa ģimene dzīvo Latvijā.

1960.–1961.g. Vīķe-Freiberga bija klīniskā psiholoģe Toronto psihiatriskajā slimnīcā. 1961.gadā viņa pārcēlās uz Monreālu, 1961.–1965.g. bija asistente un lektore Makgila universitātes psiholoģijas nodaļā. 1965.gadā Vīķe-Freiberga ieguva doktores grādu eksperimentālajā psiholoģijā un līdz 1972.gadam bija palīgprofesore Monreālas universitātes psiholoģijas institūtā, kur studijas notiek franču valodā, 1972.–1979.g. viņa bija ārkārtas profesore, no 1979.gada – pilntiesīga profesore, kopš 1998.gada – emeritētā profesore (nopelniem bagāta, pensionēta). Monreālas universitātē Vīķe-Freiberga izveidoja sev spožu zinātnisko karjeru un ieguva plašu ievērību Kanādas akadēmiskajā sabiedrībā. Šajā universitātē viņa veica pētījumus un lasīja lekcijas par psihofarmakoloģiju (medikamentu un narkotisko vielu iedarbību uz cilvēka psihi un to pielietošanu ārstniecībā), psiholingvistiku
(valodniecības un psiholoģijas kopsakarībām), zinātnes teoriju un eksperimentālo metodi, kā arī pētīja atmiņas, valodas un prāta procesus. 1980.–1981.g. Vīķe-Freiberga bija Kanādas Psihologu apvienības (CPA) prezidente un vienlaicīgi arī Kanādas Sabiedrisko zinātņu federācijas (SSFC) prezidente (1980–1982).

Vīķes-Freibergas zinātniskā darbība ir bijusi ļoti daudzveidīga. Daudzus gadus viņa veltījusi pētījumiem par latviešu folkloru. Kopā ar dzīvesbiedru I.Freibergu viņa izveidoja tā saukto Bostonas-Monreālas dainu datu bāzi (71 000 dziesmu) un Saules dainu (4000) datu bāzi, ko izmantoja kā palīglīdzekli savos pētījumos. Viņa ir iedziļinājusies dainu poētikas un struktūras likumībās, rakstījusi par dainām un mūsdienu dzeju, īpašu uzmanību pievēršot mitoloģijas aspektiem tautasdziesmās un buramos vārdos, rakstījusi par seno latviešu dieviem un kultiem, Sauli un Saules mītiem (grāmatā Saules dainas (1988) apkopotas tautasdziesmas, kurās pieminēta saule), K.Baronu un dainu pasauli. Šo pētījumu rezultāti publicēti grāmatā Latviešu tautasdziesmu valoda un poētika (1989, izdota angliski). Zinātnieces publikācijās vērojama spēja skatīt latviešu folkloru salīdzinājumā ar citām humanitāro zinātņu disciplīnām un citu tautu kultūru, secinājumi balstīti uz plašās datu bāzes pamata. Viņas raksti par folkloru un literatūru iespiesti galvenokārt žurnālos “Journal of Baltic Studies”, “World Literature Today”, kā arī “Karogs” un “LZA Vēstis”. Par darbiem latviešu filoloģijā 1979.gadā zinātniece (kopā ar vīru I.Freibergu) saņēma Profesores A.Abeles piemiņas balvu, par latvju dainu pētīšanu un popularizēšanu – PBLA Kultūras fonda goda balvu (1989) un LZA Lielo medaļu (1997). Vīķe-Freiberga bijusi žurnāla “Jaunā Gaita” palīgredaktore folkloras un literatūras nozarē.

Vīķe-Freiberga aktīvi darbojās trimdas latviešu dzīves organizācijā jau no 1957.gada – viņa bija Baltijas studiju veicināšanas asociācijas (AABS) biedre (1984.–1986.g. – tās prezidente) un nodaļas redaktore šīs asociācijas izdevumā “Journal of Baltic Studies”, piedalījās latviešu studenšu korporācijas “Spīdola” darbībā un arī kā lektore un organizatore – latviešu jaunatnes vasaras nometņu “2 x 2” un “3 x 3” darbā. Šo nometņu uzdevums bija iepazīstināt trimdas latviešu jaunatni ar dzimtās tautas kultūru. Jaunībā viņa bija uzvarējusi latviešu jauniešu oratoru konkursā un kopš tā laika tikusi aicināta kā runātāja gan latviešu, gan kanādiešu pasākumos, ir bijusi ilggadēja lektore latviešu jaunatnes kursos un kongresos dažādās pasaules malās. Zinātniece ir arī veikusi pētījumus par trimdas psiholoģiju un latvisko identitāti, viņas runas un raksti par šiem jautājumiem apkopoti grāmatā Pret straumi (1993).

Vīķe-Freiberga pirmoreiz apmeklēja Latviju 1969.gadā, 1973.gadā viņa viesojās LZA Latviešu valodas un Literatūras institūtā, vairākkārt bijusi Latvijā arī pēc tam. Šīs vizītes izraisīja asu kritiku trimdas latviešu vidū un pat baumas par zinātnieces sadarbību ar padomju specdienestiem.

Vīķe-Freiberga bijusi ļoti aktīva arī nacionālu un starptautisku zinātnisku organizāciju vadošajos amatos: 1980.–1981.g. viņa bija Kanādas pārstāve un priekšsēdētāja NATO zinātniskās diskusiju programmas “Cilvēciskais faktors” Briselē, vēlāk – Kanādas Zinātņu Padomes viceprezidente (1984–1989). Tāpat viņa tikusi aicināta kā Kanādas pārstāve –konsultante Brazīlijas parlamenta Satversmes reformas komisijā (1989). 1990.gadā viņa tika ievēlēta par LZA ārzemju locekli. Kanādas franču valodā runājošo zinātnieku (ACFAS), Kvīnsas universitātes tieslietu goda doktore (1991), Kanādas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle un Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle. Kanādas Zinātņu akadēmijas franču valodas nozares prezidente. Hārvardas Universitātes “Sieviešu Valstu Vadītāju Padomes” locekle.

Vīķe-Freiberga ir saņēmusi Marsela Vinsenta balvu, kā arī medaļu sabiedriskajās zinātnēs (1992), Killama pētniecības fonda stipendiju (1993–1995) un Kanādas ZA Pjēra Dovo medaļu par izciliem sasniegumiem humanitārajās zinātnēs (1995). 1995.gadā viņa kļuva par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieci (1995).

1998.gadā premjerministrs G.Krasts uzaicināja Vīķi-Freibergu kļūt par Latvijas Institūta direktori, un viņa atgriezās uz dzīvi Latvijā. Šo amatu viņa pildīja līdz 1999.gada jūnijam. Viena no pirmajām, kas saskatīja Kanādas latvietē iespējamo Valsts prezidenti, bija M.Zālīte, kas par to ieminējās M.Grīnblatam. Pēc tam notika abu tikšanās ar Vīķi-Freibergu. Presē viņas kandidatūra tika apspriesta vismaz kopš 1996.gada. Pārliecība par Vīķi-Freibergu kā kompromisa kandidāti, kas apmierinātu vairākas Saeimas partijas, nostiprinājās dažas dienas pirms vēlēšanām. 10.jūnija “Dienas” numurā publicētā atklātā vēstulē 22 intelektuāļi un sabiedriski darbinieki aicināja Saeimu ievēlēt Vīķi-Freibergu par Valsts prezidenti. Vēlēšanu dienā neviens no 5 kandidātiem (A.Gorbunovs, A.Kalniņš, V.Paegle, R.Pauls un J.Priedkalns) nespēja uzvarēt. Tika rīkotas atkārtotas vēlēšanas, kurās Tautas partijas (TP), Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas (LSDSP) un apvienības “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (TB/LNNK) deputāti atbalstīja Vīķi-Freibergu. Vēl kandidēja V.Birkavs un I.Ūdre. Balsošanā Vīķe-Freiberga ieguva 50 balstu, bet liktenīgā 51 deputāta izvēle nebija skaidra (saskaņā ar Satversmes pantu Valsts prezidenta ievēlēšanai Saeimā vajadzīga 51 balss). Saeimas Prezidijs pieņēma lēmumu rīkot atkārtotu balsošanu, kurā par Vīķi-Freibergu balsoja 53 Saeimas deputāti.

1999.gada 17.jūnijā Vīķe-Freiberga tika ievēlēta par Latvijas Republikas Valsts prezidenti, 8.jūlijā viņa stājās šajā amatā.

Pateicoties Vīķe-Freibergas domāšanas spējām, pieredzei, personības pievilcībai un šarmam, pašcieņas pilnajai stājai un organizatores talantam, daudzi latvieši uztvēra viņas ievēlēšanu par Valsts prezidenti kā otru priecīgāko notikumu pēc neatkarības atgūšanas, taču dažādās aprindās šis fakts izraisīja pretrunīgas atsauksmes. Pozitīvu noskaņojumu izsauca viņas akadēmiskā kvalifikācija un nenoliedzami augstais intelekts, kā arī tas, ka viņa nav bijusi saistīta ar Latvijas politisko eliti. Starptautiskajā presē tika atzīmēts, ka viņa ir pirmā valsts galva sieviete Austrumeiropā un bijušās PSRS reģionā. Kā negatīvi faktori tika minēti viņas nepietiekamā informētība par situāciju Latvijā, vienkāršota izpratne par sarežģītajām attiecībām ar Krieviju un pat krievu valodas nepārzināšana, kas traucē izprast Latvijas krievu problēmas.

TP, LSDSP un TB/LNNK sadarbībā prezidenta vēlēšanās un LC nespēja panākt sava kandidāta ievēlēšanu 1999.gada 5.jūlijā noveda pie V.Krištopana valdības krišanas. Sastādīt jauno valdību 8.jūlijā Vīķe-Freiberga aicināja TP priekšsēdētāju A.Šķēli.

2000.gada aprīlī atkāpās arī A.Šķēles valdība. Prezidentes nedēļu ilgā vilcināšanās aicināt partiju piedāvāto kandidātu A.Bērziņu Ministru prezidenta amatā izraisīja kritiku un brīdinājumus par Vīķes-Freibergas, iespējams, plānoto Saeimas atlaišanu. Tomēr 2000.gada 25.aprīlī stāties Ministru prezidenta amatā tika aicināts Rīgas Domes priekšsēdētājs A.Bērziņš .

Pretrunīgus vērtējumus izsauca Vīķes-Freibergas 1999.gada jūlijā pieņemtais lēmums uzlikt veto Valodas likumam, prasot tā otrreizēju caurlūkošanu un mīkstināšanu. Šis lēmums guva Rietumu un partijas “Latvijas ceļš” atbalstu un faktiski bija Saeimas politiķu kļūdu labošana. Tiek uzskatīts, ka prezidentei viņas nacionālās pārliecības dēļ pieņemt šādu lēmumu nebija viegli.

Ārpolitikā Vīķe-Freiberga ir pārliecināta par Latvijas nepieciešamību iestāties NATO un Eiropas Savienībā. Prezidentūras laikā viņa ir devusies daudzās ārvalstu vizītēs un apmeklējusi nozīmīgas starptautiskās konferences augstākajā līmenī. Prezidente sieviete un viņas daudzu valodu zināšanas izraisīja lielu ārzemju preses un politiķu labvēlību un Latvijas prestiža celšanos. Starptautiskās sabiedrības uzmanību piesaistīja viņas asi kritiskie izteikumi par Krievijas Federāciju un Latvijai nelojālajiem nepilsoņiem. 2001.gada februārī viņa tikās ar Krievijas prezidentu V.Putinu, kas bija pirmā abu valstu prezidentu tikšanās kopš 1994.gada. Viens no tikšanās mērķiem bija uzlabot Latvijas un Krievijas attiecības.

Pēc ievēlēšanas prezidentes amatā Vīķei-Freibergai bijušas problēmas ar sava publiskā tēla veidošanu. Prese tiecās radīt iespaidu, ka Valsts prezidenta kancelejas komanda netiek galā ar saviem pienākumiem, bet prezidentes dzīves un darbības stils ir pārāk izšķērdīgs. Kopumā šie apvainojumi bija nepamatoti.

Vīķe-Freiberga aktīvāk nekā viņas priekšgājējs G.Ulmanis izsaka savas domas par Latvijas politiskas dzīvēs aktualitātēm, kritizējot izšķērdību, korupciju, tiesu varas nekompetenci un mazspēju.

Vīķes-Freibergas politiskie uzskati kopumā vērtējami kā liberāli; līdztekus pārliecībai par valsts palīdzības nepieciešamību maznodrošinātajiem stipri izteikts akcents uz nepieciešamību indivīdam aktīvi darboties, lai sevi nodrošinātu; aicinājumi tautai atteikties no “dzīves pabērnu” filozofijas, tādējādi ieņemot cienīgu vietu pasaules tautu vidū.

2000.gadā Vīķe-Freiberga saņēma goda doktores grādu gan Toronto Viktorijas Universitātē, gan Latvijas Universitātē.