Valdemārs Tone

Valmieras 5.vidusskola.

Valdemārs Tone

Referāts literatūrā.

Autors: 8.a klases

skolniece

Zane Eihe

sk. Līga Kliesmete

Valmiera 2006

Saturs

Ievads..............................3.lpp.

1. Valdemāra Tones biogrāfija..................4.lpp.

2. Valdemāra Tones Darbi..................5. – 8.lpp.

3. Valdemāra Tones attēlojums

romānā „Pansija pilī”...................9., 10.lpp.

Secinājumi..........................11.lpp.

Izmantotā literatūra.......................12.lpp.

Pielikums.........................13., 14.lpp.

Ievads

Šis referāts tiek rakstīts par Valdemāru Toni. Referāts rakstīts

Tādēļ, lai uzzinātu ko vairāk par šo, man pirmoreiz dzirdēto, gleznotāju. Es vēlos uzzināt cik daudz darbus gleznotājs savā dzīvē ir uzgleznojis un es ceru, ka es to arī uzzināšu jo man tas patiešām interesē. Vēl vēlos uzzināt kur gleznotājs ir mācījies, kā viņš kļuvis slavens un ievērojams, un kā

ā
ādēļ viņš ir pieminēts Anšlava Eglīša romānā „Pansija pilī”. Šo referātu rakstot ceru, ka arī uzzināšu sev interesējošās lietas, kaut ko arī kādreiz atcerēšos par viņu un es ceru, ka man šis referāts būs garš, izsmeļošs un viegli saprotams. Tā kā es gleznot īpaši labi nemāku tad man ir interesanti paskatīties uz citu darbiem, gūt idejas saviem zīmējumiem vai vienkārši papētīt skaistus, talantīgu cilvēku darbus un novērtēt tos no sava viedokļa, un uzzināt arī citu viedokļus.

Dzīve (biogrāfija)

Tone Valdemārs Teodors (arī Vo

o
oldemārs Tone) Dzimis

1892.g. 28. martā. Dobeles apriņķī Annenieku pagasta „Ļukās”, miris 1958.g. 30. jūlijā Londonā. Izcils latviešu portretglezniecības pārstāvis 20.-30.gados, ko laikabiedri dēvēja par <> gleznotāju. Mācījās Annenieku pagasta skolā (1900 – 06) Francmaņa skolā Dobelē (1906 – 07). No 17gadu vecuma viņš mācījās Rīgas pilsētas mākslas skolā di
i
ienas klasē pie barona G.Rozena, tomēr pārpūlētiem nerviem 1910.gadā viņš brauc mājup atpūsties, pirms tam dodoties uz Pēterburgu, kur iepazīst Ermitāžas muzeju. Laukos viņš strādā par skolotāja palīgu un ķesteri Blīdenes baznīcā. 1911. gadā V. Tone atsāka mācības Rīgas pilsētas mākslas skolā, kur mācās līdz 1915.gadam, pie Rozentāla. (1909, 1911 – 15; paralēli apguvis vijoļspēli). Pēc tam gadu Penzas mākslas skolā, kopā ar K. Ubānu, J.Kazaku, R.Sutu, K. Baltgaili u.c. paliekot daļēji saistīts ar šo mākslinieku loku arī <>. Darbojies mākslinieku kopā „Zaļā puķe”, „Rīgas mākslinieku grupā”, “Sadarbā”, Mūksalas mākslinieku biedrībā.” Vadījis privātu mākslas studiju Rīgā. Strādāja Latvijas mākslas akadēmijā, vadījis portreta, vēlāk glezniecības klasi. Bijis latv. strēlnieks 2.rezerves pulka brigādes komandieris Rīgā (1917), pēc demobilizācijas dzīvojis Pleskavā, Petrogradā (1917 – 18), atgriezies Rīgā (1918). Strādā par zīmēšanas un mākslas vē
ē
ēstures skolotāju 2. un 3. vsk. (1919 – 20). Vadījis arī savu studiju Rīgā (1919 – 23). LMA pedagogs (1924 – 44). Izvirzīts profesora vieta. Lai iepazītu vecmeistaru mākslu, ar KF stipendiju apceļojis Vāciju un Franciju, apmeklējis Parīzi, Itāliju. 1944 emigrē uz Vāciju 1949.g. pārcēlies uz Angliju. Strādāja latvijas Mākslas akadēmijā, vadījis portrea vēlāk glezniecības klasi. Viņš bija viens no

ievērojamākajiem starpkaru laika portretistiem. 1913. gada ziemā ar dažādām ainavu studijām piedalās trešajā Latviešu mākslinieku izstādē, savukārt 1914.gadā piedalās ceturtajā latviešu mākslinieku izstādē. Arī V. Tone ir to jauno mākslinieku vidū, kurus ietekmē J. Gr
r
rosvalda darbi.

Darbi

Savu pirmo personālo izstādi V. Tone sarīkojis 1921.

g. Rīgā. Viņš strādāja par pedagogu Latvijas Mākslas akadēmijā (1925 – 1944). V.Toni jau mācību laikā visvairāk ieinteresēja portrets. Mākslinieks gleznojis klusās dabas, ainavas, aktus. Viņš centies atveidot harmoniskus, viengabalainus tēlus, ieskatīties viņu garīgās dzīves sfērā, panākot izjustu noskaņu. V. Tone pārstāv galvenokārt intīmo portretu šī perioda latviešu glezniecībā, un vadošā vieta tajā tiešām ir sieviešu tēliem. Sākumā viņš daudz mācījās no Rietumeiropas mākslas vecmeistariem. Glezniecību raksturo izkopta forma ar izsmalcinātiem gaismas un ēnas risinājumiem, vecmeistariem raksturīgu kompozīcijas stabilitāti. Aizrauts otrā pasaules kara beigās svešumā, V. Tone gan saglabāja savas jaunrades reālismu, taču tā kļuva vēl intīmāka un noslēgtāka. Pirmajos V.Tones darinātajos portretos jūtamas itāliešu renesanses („Zēns ar sarkanu drēbi”, 1912) un holandiešu 17.gs reālisma meistara ietekmes („Mātes portrets”, 1914). Vēlāk arī viņu sāk saistīt postimpresionistu radniecīgs krāsu modelējums. Šīs pārmaiņas saskatāmas <> (ap 1915), kā arī pelēcīgi mēļā krāstoņu gammāgleznotāja <> (1917). No 1913. Personālizstāde, Rīgā (1921); Vācijā – Detmoldā (1946), Minsterē (1947), Lībekā (1948); Londonā (1952), Stokholmā un Gēteborgā (1953) Piemiņas izstāde Rīgā (1959, 1992). Piedalījās KF un latviešu mākslas izst. Ljā, ārzemēs. Daiļrades sāk. vecmeistaru mākslas ietekme („Zēns ar sarkanu drēbi”, 1912; „Mātes portrets” 1914). 1914 iepazinies ar J. Grosvaldu, piedalījies t.s. „Zaļās puķes” pulciņa sanāksmēs (1914 – 15). Viens no linogriezumu mapes „Ekspresionisti” autoriem (1919). 1920 pievērsies kubismam u.c. modernisma izteiksmes līdzekļu lietojumam glezniecībā („Sieviete ar balodi”, „Divas sievietes”, „Vakarā”, visi 1920), no 1921 – reālistiskai izteiksmei (A. Silzemnieka portrets, 1924; J.Sproģa portrets, 1927). 30. gados izveidojis individuālu glezniecisku rokrakstu, konstruējis to, apvienojot reālistiskus (portretiskā līdzība, raksturojoša vide, izstrādātas detaļas, ar gaismēnu palīdzību modelēti plastiski apjomi) un modernistiskus (kāpināta faktūras un krāsas pašvērtība, fragmentārisms, plakniskums) izteiksmes līdzekļus kā, arī dažādus glezniecības tehniskos paņēmienus (lazēšanu, a la prima). Pievērsies sievietes tēlam, radījis virkni psiholoģiski raksturojošu, tipizējošu portretu („Anna”, 1930, 1936, 1939; „Ilze”, 1930, 1938; „Marga Spertāle”, 1938) un aktu („Guļošā” 1935; „Akts ar noliektu galvu”, 1943). Lietojot jūtīgu gaismēnu pašapcerošu skatienu un noteiktu kustību modeļu attēlojumā, piešķīris tēliem kontemplatīvu raksturu, darbiem kopumā metafizisku noskaņu. Gleznojis eļļas, temperas un jauktā tehnikā, kā arī zīmējis ar ogli („Akts”, 1929). Darinājis klusās dabas („ Klusā daba”, 1925; „Klusā daba ar tulpēm”, 40.gadi) un ainavas. Trimdā turpinājis gleznot portretus, klusās dabas a l aprima tehnikā. Gleznojis dekorācijas Nacionālajam teātra iestudējumam (Raiņa „Daugava”, 1919; M. Meterlinka „Māsa Beatrise”, 1920). Darbojies lietišķās grafikas jomā (veidojis pastmarku kompozīcijas). KF prēm. (1924, 1934). LMA izcila mākslinieka grāds par nopelniem glezniecībā (1934). Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (1938). Laikabiedru drudžainie meklējumi ekspresionisma un kubisma virzienā 20. gadu sākumā ietekmē arī V. Toni. 1920. gadāviņš uzglezno veselu ciklu figurālu darbu („Sieviete ar balodi”, „divas sievietes”, „Vakarā”, „Uz balkona”, „Pie galda”), shematiskas, plaknē risinātas kompozīcijas. Taču mākslinieks pilnīgi neatsakās no tiešā vērojuma, it īpaši atsevišķās detaļās. Dzīves tiešamības izjūtu pastiprina arī dažādu emocionālu stāvokļu un kustību tēlojums šajās figūrās. Cikla gleznu uzbūvē nemainīgs ir figūras novietojums pie loga ar pilsētas ainavu fonā, izsmalcināto krāsu attīstības harmonija.

Pabeidzis šo ciklu, V. Tone no jauna pievēršas dabai.

1923. un 1924. gadā, kad lielākā daļa jauno mākslinieku vēl aizraujas ar kubismu, V. Tone jau glezno klusās dabas ar monumentālām māla vai fajansa krūzēm, kuras ietver smagi drapējumi. Pāri slīdoša gaisma it kā izrauj no telpas vispārējās tumsas atsevišķu priekšmetu fragmentus, augļus, saknes. Arī kolorītā šajās klusajās dabās vērojami asāki kontrasti, liekot, piemēram, uz kopējā dzelteni zaļā fona dekoratīvi izcelties brūni sārtam un koši zilam traukam. Šo paņēmienu mākslinieks bieži izmanto savos portretos.

Portretos, kas gleznoti ap 20. gadu vidu, mākslinieks

Strauji atbrīvojas no ārējā shematisma. Vairākos tālaika portretos (<>, 1925; <>, 1926) viņš pievēršas tieši pašas figūras plastikai, sniedzot to pagriezienā vai rakursā, pievēršot uzmanību roku stāvoklim un ieskicējot vidi tikai galvenajās dimensijās. Dinamiskāka kļūst pati gleznojumu maniere, izceļot apgaismotās vietas ar faktūru vai lāzējumu. Gleznotājs mēģina atteikties arī no līnijas. << J. Sproģa portretā>> (1927), piemēram, siluets kļuvis it kā vibrējošs un telpas plāni kārtojas tīri gleznieciskās gradācijās, te jau uztverama arī tā grūtsirdīgā noskaņa, kas piemīt vairumam V. Tones 30. gadu sieviešu portretu 20. gadu vidū V. Tone studē ne tikai dabu, viņš padziļināti un sistemātiski pievēršas arī vecmeistaru glezniecības studijām. Īpaši viņu interesē senā temperas tehnika.

Sākot ar 20. gadu beigām, V. Tones portretos sāk

dominēt dažu sieviešu tēli, kas atkārtojas aizvien jaunās kompozicionālās un koloristiskās variācijās, taču gandrīz nemainīga paliek viņu portretiskā tēla iekšējā noskaņa. Visvairāk šajos portretos atkārtojas „Anna” un „Ilze”, no kurām nedaudz atšķiras vitāli aktīvākā „Elga”. Šajā noskaņu un tēlu diapozonā tiek ietverti arī vairāki konkrēti portretu gleznojumi (<>, 1932, <>, 1934, <>, ap 1935, 1938).

„Annu” V. Tone gleznojis, sākot ar 30. gadiem (1932, 1935,

1939 u.c.). Reizēm darbi, kuros attēlota Anna, ieguvuši arī citus nosaukumus („Pie loga”, 1932; „Guļošā”, 1935). Tas ir jaunas, domīgas sievietes tēls ar it kā sevī vērstu skatienu. Parasti V. Tone viņu attēlo līdz ceļiem, galva ar šauro seju, ko ieskauj melni mati, noliekta uz leju. Sieviete it kā ieklausās sevī. Tikai vienā no daudzajiem variantiem viņas acis raugās tieši pretī skatītājam. Šos portretus nevar saukt par noskaņas portretiem, jo atbilstoši mākslinieka paša garīgās pasaules struktūrai tie tiecas izzināt cilvēka tā nemainīgo būtību. Krāsas, kādas tiek risināts Annas portrets, – koši dzeltens, sarkans, klusināti okerīgs un violeti rožains, katrreiz veidojot jaunu gammu, ir it kā nebeidzamas gleznieciskas vīzijas par vienu un to pašu parādību, kas savā bagātībā nav izsmeļama. Figūra, bet īpaši seja šajos variantos vienmēr ir daļēji noēnota. Gaisma, kas spīd pāri Annas pleciem, izzinoši ielaužas noslēgtajā telpā un cilvēkā, liekot uzliesmot krāsām kā neizteiktam vārdam un noklusētai domai. Krāsu slāņi, mirdzot cits caur citu un sakūstot kopā it kā laika zoba skartā faktūrā, piešķir šim tēlam zināmu irealitāti.

Ilzes portretiskais veidols ir vēl smalkāks un apgarotāks. Viņas

tēlā mākslinieks izceļ stāva trauslumu, klusinot visu apkārtējo vidi un ietinot figūru it kā vieglā krēslā. Populārs ir Ilzes portrets, kurā viņa attēlota baltā lakatiņā un dzeltenā jaciņā (1930). Tas savā laikā tika vērtēts kā tipisks latviešu sievietes tēls. Tāds šis portretsacīmredzot šķita savā ārējā pietuvinātībā latviešu sievietes zemnieciskajam veidolam, arī garīgajā struktūrā tas ir vitālāks par pārējiem. Šajā posmā gleznots dubultportrets „Elga un Ilze” (1931), kurā mākslinieks mazāk uzsvēris kontrastu, vairāk meklējis kopīgo, saglabājot katra tēla individuālo vērtību. Nākamajos darbos jau Ilzes tēls iegūst gan ārēji, gan iekšēji lielāku trauslumu. Elgas portrets Bārtas jakā (1932 – 1933) vairāk nekā jebkurš cits šī perioda darbs atsedz V. Tones aizraušnos ar vecmeistariem: gleznieciski piesātinātajā puskrēslā iegremdētais tēls pilns sava iekšējā spēka apziņas. Elga arī spēcīgāk saglabā individuāli portretiskas īpašības („Elga”, 1934).

Cieņa pret cilvēka garīgo būtību, dziļa tēla apgarotība rakstu –

rīga V. Tones gleznotajiem un zīmētajiem sieviešu aktiem. Savos ogles zīmējumos V. Tone ir ļoti glezniecisks, veidojot formu galvenokārt ar gaismēnu attiecībām. It īpaši tas raksturīgs gleznotajiem aktiem, kuriem mākslinieks cenšas piešķirt sižetiskumu („Peldētāja”). Kā zīmētajiem, tā gleznotajiem šī žanra darbiem piemīt zināma nepabeigtība, skicveidīgums, kas palīdz saglabāt tēla mirklīgo dzīvīgumu.

Valdemāra Tones attēlojums

romānā „Pansija pilī”

Valdemārs Tone Anšlava Eglša acīs pacēlās galvu augstāk par

citiem gleznotājiem. Tone viņam likās paraugs ne tikai mākslā, bet ar savu nosvērto, stāju un mierīgo pašapziņu paraugs arī kā personība, kā cilvēks. Anšlavs Eglīts Toni raksturo kā ļoti izskatīgu un stalta, slaida auguma vīru. Pār pierei viņam allaž raksturīgi krita kupla gaišu matu cirta, ko viņa mācekļi visādi pūlējās atdarināt. Viņam bija laipna, aristokrātiska iegarena seja ar diezgan spēcīgu <> degunu. Viņa koptā āriene labi saskanēja ar viņa uzskatiem un dzīves ziņu. Tone ticēja, ka māksla nav nedz ērmība, ne lukss, bet dzīves nepieciešama sastāvdaļa. Viņš ticēja, ka mākslinieks nedrīkst būt ne nobijies savādnieks, ne sarūgtināts askēts, nedz neatbildīgs, trokšņains bohēmietis, bet vīrs, kas droši stāv uz savām kājām, ir lepns uz savu darbu, cienī sāncenšus, mīlē draugus, nekalpo nevienam un kura vienīgā autoritāte ir viņš pats. Dziļdomīgais, universālais Leonardo da Vinči un gaišais, uzvarošais Ticiāns bija savukārt Tones paraugs mākslā un dzīvē.

Tone necieta specializēšanos. Viņš domāja, ka mākslinieka

interesēm jābūt vispārējām, ka tām jātver un jāvērtē dzīve tik plaši, cik vien iespējams. Viņš vēlējās pasauli ap sevi skaidru un loģisku. Viņš ticēja, ka ass, drosmīgs prāts spēj saskaldīt sastāvdaļās, aptvert un analizēt arī vissarežģītākās, dīvainākās un mistiskākās vietas. Arī jūtu pasaulē Tonem tikās skaidrība. Kaislīgs ienaids, tumša skaudība, neapvaldītas, neizskaidrojamas simpātijas bija viņam svešas. Būdams laipns viņš nekad nekļuva līdīgs. Es nezinu, vai ļaudis spēj pildīt tik augstas prasības tikai pašu spēkiem vien. Tonem bija arī laime. Viņa dzīves apstākļi kārtojās izdevīgi. Kā dzimušam diplomātam viņam nebija īstu ienaidnieku. Mans tēvs viņu dēvēja par „apollonisku”, saulainu raksturu un, kaut gan sevi dēvēja esam „dionīsisku” dabu, kas vairāk padota kaislībām un jūtām, Toni cienīja vairāk par citiem saviem draugiem gleznotājiem.

Anšlavs redzot Toni nākam tuvāk mājai domāja, kas gan nepa-

zītu Tones ērto, pašapzinīgo gaitu! Tone prata vienkārši, bet saskanīgi ģērbties, un arvien viņa tērpā bija kāda sīkdaļa, kas tam sevišķi labi piestāvēja, kāds nieks, kāda nebija nevienam citam. Man patikās vērot Tones nesteidzīgās, mērķtiecīgās kustības. Viņš novilka mēteli un salocījis pārmeta to pār krēsla muguru. Visas krokas sagūlās glīti un kārtīgi. Viņš noraisīja kaklautu un nolika to kopā ar brūno platmali un dzeltenajiem cimdiem uz mēteļa, un viss tas kopā izskatījās kā izmeklēti sastādīta klusā daba. Ņem tik otu un glezno! Tone runāja daudz un labprāt, un viņam arvien bija ko sacīt. Viņa runas veids atgādināja viņa kustības, kas allaž bija mērķtiecīgas un noteiktas. Viņš nenoklīda no temata, nekāpās atpakaļ, nelēca uz priekšu, kā tas parasti notiek ar ļaudīm, kas runā nesagatavojušies. Tone bija tipisks darbnīcas gleznotājs, kas mīlēja četru sienu noslēgtību. Un ar gleznošanu viņš nesteidzās. Viņš stāstīja, ka lēnā garā izdomājot savus darbus visos sīkumos. Šis process varot ilgt mēnešiem, pat gadiem. Toties, kad viņš esot nonācis pie skaidrības, dažkārt darinot darbu gatavu pusstundā.

Tone bija zemgalietis, pēc Anšlava tēva domām, Tone pārlieku

mīlēja dzīves jaukumus – draugu sabiedrību, ērtas sarunas, skaistas lietas, nesteidzīgu dzīvi tās dažādajos izsmalcinājumos. Tone spēja visnepiemīlīgāko mitekli pārvērst tik mājīgā un personīgas gaumes piesātinātā darbnīcā, ka netikās ne laukā iet. Tone atzinās, ka nevarot gleznot ilgāk par trim stundām dienā. Tone apgalvoja, ka varot vispār gleznot tikai tad, ja no paša rīta zinot, ka to dienu viņu neviens netraucēšot un ka arī pašam nekur nebūšot jāiet. Tone pats diezgan labi pieprata vijoļspēli, kas bija viņa otrā lielā mīlestība. Viņš stāstīja, ka labu laiku nespēj izšķirties ko darīt, – gleznot vai spēlēt vijoli.

Secinājumi

Šo referātu rakstot grūtības bija ar materiāla atrašanu, jo šis ir

starpkaru gleznotājs un daudz materiāla par viņu nav. Lai gan referāts ir pietiekoši apjomīgs ar tā uzrakstīšanu bija grūtības. Ir izpildīts gandrīz viss ko es biju iecerējusi izpildīt, vienīgais ko es vēlējos uzzināt, bet neuzzināju cik darbu viņš savā dzīvē uzgleznojis. Vēlamais rezultāts ir vēl labāks nekā bija iecerēts, jo bija pietiekami daudz materiāla, lai uzrakstītu apjomīgāku materiālu nekā es biju iecerējusi no šī savāktā materiāla uzrakstīt. Vēl grūtības sagādāja izmantotās literatūras pierakstīšana, jo no dažādām interneta lapām ņēmu ļoti maz informāciju (tikai vienu teik.) un tad radās jautājums rakstīt vai nerakstīt šo adresi pie izmantotās literatūras, bet tomēr lielākā daļa informācijas ir ņemtas no grāmatām nevis no interneta. Interesanti man likās tas, ka gleznotāja otrā mīlestība ir vijoļspēle. Atceros to, ka gleznotājs ir iemīļojis gleznot portretus un tas viņu ir ieinteresējis jau agrā bērnībā.

Izmantotā literatūra

„Māksla un arhitektūra biogrāfijās”

Enciklopēdija Latvija un latvieši.

a/s preses nams, 2000

„Latviešu tēlotāj māksla 1860 – 1940”

Rīga „Zinātne” 1986.g.

Literatūras grāmata 8.kl. 1999. g.

Teksti – Aija Brasliņa, Lapa veidota sadarbībā ar Latvija Mākslas akadēmiju.

Klasiķi

Valdemārs Tone

http://classic.culture.lv/classic/Tone/Default.htm

Klasiskās mākslas galerija

Antonija – Antonija ielā 22, Rīga

Glezniecība

Tone Valdemārs Teodors

http://www.antonia.lv/lv/index.php?nod=2&id=122

Pielikums

Anna. 1930ie. Audekls, eļļa.

Pie loga. 1920. Audekls, eļļa. 147 x 106 cm

Leave a Comment