viduslaiku literatura

Viduslaikos literatūras radītājs, autors bija pakļauts baznīcas, galma vai pilsētas videi. Rokrakstus arī ilustrēja, un grāmantu miniatūras bija ļoti populārs žanrs. Literatūra viduslaikos bija ne mazāk daudzveidīga, spilgta un iespaidīga kā visos pārējos vēstures posmos. Tā kā baznīcas skolās un universitātēs bija atdzimusi interese par gramatikas studijām, klajā nāca lieliski latīņu dzejas darbi. Par labākajiem no tiem uzskatāma laicīgā lirika, jo sevišķi tā, ko 12.gs rakstija dzejnieki, kas vēsturē iegājuši ar goliardu vārdu.

Goliardu lirikā slavināts gadalaiku nomaiņas skaistums, svabadā li

iielceļa klaidoņa dzīve, dzēruma reibuma un azarta baudas, bet jo sevišķi-mīlas prieki. Tādu darbu autori bija lielākoties klejojoši studenti, taču bija arī goliardu rakstītāji cienījamā vecumā. Teju visi šo dzejnieku darbi nogrimuši aizmirstībā.

Francijā, Vācijā, Spānijā un Itālijā kā literārās saziņas līdzekli arvien intensīvāk tika izmantota ne tikai latīņu, bet arī vietējā valoda.

Iesākumā lielākā daļa rakstīto darbu tika ietērpti varoņeposa formā. Varoņeposa pamatiezīme – varonis, kas sevī iemieso sava laika ētiskos ideālus. Poēmas bija paredzētas arī dziedāšanai. Kā spilgtāko piemēru var minēt fr
rranču „Rolanda dziesma”, norvēģu edas un sāgas, vācu „Dziesma par Nībelungiem” un spāņu „Poēma par Sidu”. Gandrīz visi šie darbi sacerēti laikā no 1050. līdz 1150. gadam. Eposos tēlota vīrišķīgā karavīru sabiedrība- asinis tur līst aumaļām, kaujas cirvis galvas skalda kā riekstus, ti
iika pieminēts arī gods un uzticība, taču sievietes tika pieminētas reti.

Vīrietim bija visas tiesības sievu iekaustīt. Vienā no franču eposiem karaliene dabū pa degunu, kad lūko grozīt sava vīra prātu, un, asinīm šķīstot, augstdzimusī dāma teic šādus vārdus: ”Daudz paldies! Ja tev labpatīk, tad drošu prātu belz man vēlreiz.” Par spīti daudzviet atbaidošām ainām, bija un ir spēcīgi literārie darbi.

Trubadūru un galamnto romānu rakstnieki 12.gs. episkās dzejas tematikā ieviesa krasas pārmaiņas- jauns, ļoti atšķirīgs literatūras žanrs. Trubadūri bija galma rakstnieki, rakstija franču valodai radniecīgā dialektā, kas tiek dēvēts par provansiešu valodu. Par to, kas bija viņu iedvesmas avots-pētnieki joprojām lauž „šķēpus”.viņu stils bija izsmalcināts un izstrādāts daudz sīkāk nekā episkā dzejā. Trubadūru darbi iedibināja literatūrā romantiskas mīlestības tēmu, jo ta
aajā dzejā sieviete nu jau bija attēlota kā brīnumaina būtne, kura vīrietim spēj dāvāt dziļu garīgu un juteklisku apmierinājumu. Taču ne visi trubadūru darbi bija par mīlu, rakstija arī par politiskām norisēm, apdziedāja varoņdarbus un dažreiz- par ticības lietām.

Garas vēstījuma rakstura poēmas- romāni. Tie uskatāmi par senāko zināmo mūsdienu romāna priekšteci. Tēmas parasti bija saistītas ar mīlas intrigām vai dēkām. Kā pazīstamākos var minēt Ešenbaha „Parsifals”, Dante „Dievišķa komēdija” un nedaudz drūmāks sacerējums Štrasburga „Tristans un Izolde”, „Karaļa Artūra un Ap
ppaļā galda” romānu cikls.

Jauns vēstītājžanrs bija fabljo jeb fabula dzejā, tā aizsklākumi meklējami Ezopa pamācošajos stāstos par dzīvniekiem, tomēr viduslaiku fabljo drīz vien pārvērtās par īsu stāstiņu, kuram lasītāju pieklājās ne tik daudz pamācīt, kā izklaidēt. Šie stastinji nereti bija tādi parupjāki vai neromantiskā manierē apcerēja intīmo sakaru tēmu. Krietna tiesa fabljo bija vērsti pret garīdzniecību un lika apsmieklā mūkus un mācītājus. Žanra parādīšanos liecina par to, ka arvien nozīmīgākas kļuva pasaulīgas dabas lietas.

Protams, izplatīti bija arī citi žanri, kā pilsoņu literatūra, pilsētas dzeja un citi, kas bija rakstīti vienkārša valodā un aprakstīja sadzīves situācijas, notikumus.

Kaut arī daudzi uzkata Viduslaikus kā drūmāko laika posmu, kopumā viduslaiku literatūra nav nemaz tik drūma, tā ir spilgtu krāsu un dzīvesprieka pilna. Man pašai, personīgi, viduslaiki asocējas ar skaistām, greznām kleitām, drošsirdīgiem un varonīgiem bruņiniekiem, romantiskiem mīlasstāstiem.