Vietējās pašvaldības līdz 1918.gada 18.novembrim. Pašvaldības pēc 1934.gada 15.maija.

KURSA DARBS

Vietējās pašvaldības līdz 1918.gada 18.novembrim. Pašvaldības pēc 1934.gada 15.maija.

Saturs

Ievads 3.
Pašvaldību jēdziens 4.
Pašvaldību raksturojošie elementi 5.
Pašvaldību modeļi 5.
Pašvaldību klasifikācija 6.
Eiropas Vietējo pašvaldību harta 7.
Latvijas pašvaldību vēsture 8.
Pagastu pašvaldību attīstība 11.
Pašvaldības laikā no 1918.līdz 1940.gadam 12.
Pilsētu pašvaldības darbības ierobežošana pēc 1934.gada 15.maija 14.
Pagastu pašvaldības pēc 1934.gada 15.maija 16.
Vietējās tautas deputātu padomes 17.
1990.gada pašvaldību likumi 19.
1991. un 1992.gada pašvaldību likumi 20.
Secinājumi 21.
Izmantotā literatūra 22.

Ievads

Es izvēlējot tēmu „Vietējās pašvaldības līdz 1918.gada 18.novembrim. Pašvaldības pēc 1934.gada 15.maija.”, jo vēlējos uzzināt kāda ir pašvaldību veidošanās vēsture.
Savā darbā vēlos vispirms ieskatīties pašvaldību jēdzienā, klasifikācijā un modeļos, kā arī nedaudz aprakstīt Eiropas Vietējo pašvaldību hartu, kuru praktiski izmanto Eiropas valstis un tai skaitā arī Latvija.
Izmantojot grāmatu „Pašvaldību darbība un attīstība” došu īsu ieskatu Latvijas pašvaldību vēsturē – Kā agrāk tika veidotas pilsētu pašvaldības un to reformu īstenošana Latvijā; kādas izmaiņas notika pirmskara periodā; kā sākās pārmaiņas pašvaldībās pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas.

Pašvaldību jēdziens.

Pašvaldības tiek uzskatītas par katras demokrātiskas iekārtas pamatu. Jo attīstītākas ir pašvaldības, jo lielāka demokrātija valstī. Pašvaldību līmenī ir lielākas iespējas iesaistīt pilsoņus pārvaldes darbā, izmantojot viņu zināšanas un spējas dzīves apstākļu uzlabošanai (Vanags 1997).
Pašvaldība ir noteiktā teritorijā dzīvojošo pilsoņu izveidota vietējā vara, kas darbojas šajā teritorijā. Par pašvaldību var uzskatīt vietējās lēmējvaras un izpildinstitūciju kopumu.

Latvijā ir divu veidu pašvaldības:
1) vietējās pašvaldības – pilsētu, novadu un pagastu pašvaldības;
2) rajonu pašvaldības.

Vietējā pašvaldība ir vietējā pārvalde, kas ar pilsoņu vēlētas pārstāvniecības – domes (padomes) – un tās izveidoto institūciju un iestāžu starpniecību nodrošina likumos noteikto funkciju, kā arī šajā likumā paredzētajā kārtībā Ministru kabineta doto uzdevumu un pašvaldības brīvprātīgo iniciatīvu izpildi, ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses.
Rajona pašvaldība ir rajonu (reģionālā) pārvalde, kas ar vietējo pašvaldību deleģētās pārstāvniecības – padomes – un tās izveidoto institūciju un iestāžu starpniecību nodrošina likumos noteikto funkciju un vietējo pašvaldību deleģēto funkciju izpildi, ievērojot valsts un attiecīgā rajona administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses (Likums par pašvaldībām 1994).
Saskaņā ar Eiropas Vietējo pašvaldību hartu pašvaldība nozīmē vietējās varas institūciju tiesības un reālas iespējas likuma robežās regulēt un vadīt būtisku daļu no publiskiem jautājumiem vietējo iedzīvotāju interesēs, atbildot par tiem.

Pašvaldību raksturojošie elementi

Pašvaldību raksturo:
• Noteikta administratīvā teritorija;
• Pastāvīgi iedzīvotāji;
• Iedzīvotāju (vai tikai pilsoņu) ievēlēta lēmējinstitūcija;
• Vietējo iedzīvotāju (pilsoņu) vai lēmējinstitūcijas ievēlēts pilnvaras vadītājs;
• Pastāvīgs budžets un tiesības iekasēt vietējos nodokļus un nodevas (Vanags 1997).

Pašvaldību modeļi

Atkarībā no pašvaldību uzraudzības pakāpes pasaules valstīs dominē divu veidu pašvaldību sistēmas:
• uzraudzības sistēma;
• decentralizētā sistēma.

Uzraudzības sistēma nozīmē franču tipa administrēšanu, kurai raksturīga augsta pārvaldes centralizācija un pastiprināta pašvaldību uzraudzība no valsts centrālo institūciju puses, izveidojot speciālas pašvaldību kontroles institūcijas (vai ieceļot valsts pārstāvi – prefektu, komisāru utt.).
Realizējot uzraudzības sistēmu, valsts kontrole pārrauga tikai pašvaldību institūciju pieņemto lēmumu tiesiskumu (likumību), kā arī novērtē svarīgāko lēmumu lietderību.
Decentralizētā sistēma dibināta uz angļu municipālās pārvaldes sistēmas pamata. Tai raksturīgs tas, ka pašvaldību līmenī nav centrālās valdības iecelta pārstāvja vai institūcijas, kas kontrolē pašvaldības darbību, un līdz ar to pašvaldībām ir visai liela patstāvība. Tā ir demokrātiskāka.
Pašvaldību dalījums decentralizētajā un uzraudzības sistēmā vienmēr nav stingri izteikts (Vanags 1997).

Pašvaldību klasifikācija

Pašvaldības var klasificēt pēc pārvaldes līmeņa, kurā tās darbojas, un savukārt pašvaldību sistēmu konkrētā valstī var raksturot ar pašvaldību līmeņu skaitu. Lielākajā daļā valstu pašvaldības darbojas divos teritoriālās pārvaldes līmeņos. Divu un trīs līmeņu pašvaldību sistēmā par pamatlīmeni vienmēr uzskata zemāko (pirmo) – municipalitāšu līmeni.
Terminu „municipalitāte” lieto kā sinonīmu terminam „vietējā pašvaldība”. Otro pašvaldības līmeni parasti veido nākamais augstākais teritoriālās pārvaldes līmenis atbilstoši valsts administratīvi teritoriālajam iedalījumam ( apgabali, grāfistes). Lielākajā daļā attīstītāko valstu pirmā līmeņa pašvaldības nav hierarhiski pakļautas otrā līmeņa pašvaldībām, un pēdējās neveic pamatlīmeņa pašvaldību uzraudzību. Katrs pašvaldības līmenis pilda savas pašvaldības likumos noteiktās funkcijas. Latvijā septiņas republikas pilsētu pašvaldības veic abu līmeņu pašvaldību funkcijas (Vanags 1997).
Pašvaldības var iedalīt pilsētu un lauku municipalitātēs. Laika ritmā atšķirība starp šiem abiem municipalitāšu veidiem samazinās. Tāpēc arī daudzās valstīs ir kopīgs pašvaldību likums pilsētu un lauku municipalitātēm. Latvijā gandrīz visi novadi izveidoti, apvienojot pilsētu un pagastu pašvaldības (Vanags, Vilka 2005).

Eiropas Vietējo pašvaldību harta

1985.gada 15.oktobrī Eiropas Padome Strasbūrā parakstīja Eiropas Vietējo pašvaldību hartu (Eiropas hartu), kas stājās spēkā 1988.gada 1.septembrī. Tā ir nozīmīgākais starptautiskais tiesību dokuments par pašvaldībām.
Eiropas Vietējo pašvaldību hartas galvenais mērķis ir vietējo pašvaldību aizsardzība un nostiprināšana dažādās Eiropas valstīs, balstoties uz demokrātijas, varas decentralizācijas un subsidiaritātes principiem.
Dokuments sastāv no preambulas un trim daļā. Preambulā uzsvērta vietējo pašvaldību loma demokrātijas un varas decentralizācijas īstenošanā un vienotas Eiropas veidošanā.
Pirmajā daļā izklāstīti vietējo pašvaldību principi un to īstenošana, otrajā daļā norādīts, kādas minimālās prasības, lai hartu ratificētu, trešajā daļā aprakstīta hartas parakstīšanas, ratificēšanas, spēkā stāšanās un pārtraukšanas kārtība.
Pirmo daļu var iedalīt šādās grupās:
• pašvaldību definīcija un to konstitucionālā vai tiesiskā aizsardzība;
• pašvaldību elementu īstenošana;
• rīcības brīvība;
• finanšu un citu resursu vadīšana.

Līdz 2004.gada nogalei Eiropas hartu ir parakstījusi un ratificējusi 41 valsts no 46 Eiropas Padomē ietilpstošām valstīm (Vanags, Vilka 2005).

Latvijas pašvaldību vēsture

Latvijas teritorijā tāpat kā visā pasaulē iedzīvotāju aktivitātes un pašvaldības sākumi meklējami pilsētās.
Jau kopš 13.gadsimta Rīgā un citās Latvijas teritorijas pilsētās augstākā varas institūcija bija rāte. Tā Rīgā rāte darbojās no 1226. līdz 1889.gada. (ar nelieliem pārtraukumiem). Rīgā un citās Latvijas teritorijas pilsētās rāti izveidoja pēc Vācijas pilsētu parauga.
Rāti sākumā ievēlēja pilsoņi, un tās sastāvs vija visai neliels – dažās pilsētās tikai 3-7 locekļi. Ar laiku rātes pašas kooptēja jaunus rātes locekļus (rātskungus) uz visu mūžu. Rātei piederēja visa politiskā un ekonomiskā vara. Tās bieži vien veica ne tikai pašvaldībām raksturīgās funkcijas (pilsētas reprezentācija, starppilsētu līgumu slēgšana, pilsētas amatpersonu ierēdņu iecelšana, saistošo noteikumu izdošana pilsētas iedzīvotājiem, pilsētas nekustamā īpašuma pārvaldīšana, trūkumcietēju, slimnieku un nespējnieku uzturēšana u.c.), bet arī funkcijas, ko šobrīd veic valsts, piemēram, tādas kā sūtņu iecelšana, diplomātiskās sarunas, kara pieteikšana, miera noslēgšana, likumu izdošana, tiesas funkciju veikšana, pilsoņu tiesību piešķiršana, naudas kalšana u.c.
Vēlāk tiesības uz līdzdalību pilsētas pārvaldē ieguva arī ģildes, kas kārtoja ar amatniekiem un tirgotājiem saistītās lietas, aizstāvēja vietējo uzņēmēju intereses.
Pēc 1785.daga Krievijas pilsētu nolikuma Vidzemes un Latgales pilsētās tika izveidotas jaunas pašvaldības institūcijas – Vispārējā dome un Sešlocekļu dome ar ierobežotu pilnvaru laiku. Bet jau 1797.gadā Vidzemes pilsētās atjaunoja veco sistēmu.
Būtiskas izmaiņas pilsētu pašvaldībās notika 19.gadsimtā, sevišķi tā otrajā pusē. Dažas rātes funkcijas tika centralizētas. Tā 1811.gadā Krievijas centrālā valdība pārņēma policijas funkcijas (Vanags, Vilka 2005).

Pamatojoties uz 1877.gada 26.marta likumu par 1870.gada Krievijas pilsētu nolikuma attiecināšanu uz Baltijas guberņām, Latvijas teritorijā tika uzsākta pilsētu pašvaldību reforma. Rātes zaudēja administratīvās varas funkcijas. Rīgas rāte tika likvidēta tikai 1889.gadā, kad Baltijā ieviesa Krievijas tiesu iekārtu un rātei tika noņemtas arī tiesas funkcijas (Mucinieks 1938).
Tas bija pirmais pilsētu pašvaldību likums, kas darbojās Latvijas teritorijā. Atbilstoši tam no 1878.gada Latvijas teritorijā sāka ievēlēt pirmās pilsētu domes. Tāpēc 1878.gadu var uzskatīt par pilsētu pašvaldību dzimšanas gadu Latvijas teritorijā.
Nepieciešamība pēc pilsētu pašvaldības reformas radās sakarā ar pilsētu straujo attīstību un to iedzīvotāju skaita palielināšanos pēc dzimtbūšanas atcelšanas. Tika likvidētas līdz ar rāti pastāvošās kārtu padomes (tās piešķīra plašas tiesības šaurām pilsoņu grupām), un to vietā no visu pilsētas iedzīvotāju grupu pārstāvjiem izveidoja vietējās pašvaldības iestādes.
1870.gada Krievijas pilsētu nolikums paredzēja trīs pilsētas pašvaldības institūcijas:
• pilsētas vēlētāju sapulci;
• pilsētas domi;
• pilsētas valdi ar pilsētas galvu priekšgalā (Vanags, Vilka 2005).

Pilsētas vēlētāju sapulces vienīgais uzdevums bija reizi četros gados ievēlēt pilsētas domniekus. Vēlēšanu tiesības bija 25 gadus sasniegušiem pilsētas iedzīvotājiem, ja viņiem pilsētas teritorijā piederēja ar nodokli apliekams nekustams īpašums vai arī viņi maksāja tirdzniecības vai rūpniecības nodokļus. Pie šādiem nosacījumiem daudz pilsoņu, it sevišķi Rīgā, palika ārpus vēlētāju loka.
Pilsētas dome bija pilsētas pašvaldības augstākā varas institūcija. Domnieku skaits bija atkarīgs no balsstiesīgo pilsoņu skaita, un tas svārstījās no 30 – 72 domniekiem. Domes priekšsēdētāja funkcijas veica pilsētas galva.
Pilsētas valde bija pašvaldības izpildinstitūcija. Tā pilnībā pakļāvās domes lēmumiem un veica operatīvo lietu vadību. Valdes locekļus uz 4 gadiem ievēlēja dome, kas arī noteica to skaitu. Dome ievēlēja arī pilsētas galvu (valdes un domes priekšsēdētāju), bet šo domes lēmumu vajadzēja apstiprināt iekšlietu ministram (guberņas pilsētās) vai gubernatoram (pārējās pilsētās). Viņi apstiprināja arī svarīgākos pilsētas domes lēmumus (aizņēmumu saņemšanu, pilsētas nekustamās mantas atsavināšanu u.c.), pārējos domes lēmumus pārbaudot tikai no tiesiskuma (likumības) viedokļa (Mucinieks 1938).
Pašvaldības kompetence daudz neatšķīrās no mūsdienu pašvaldību funkcijām. To pārziņā ietilpa:
• pilsētas labiekārtošana (ielas, ceļi, tilti, apgaismojums, kanalizācija u.c.);
• izglītība;
• slimnīcas;
• ugunsdzēsība;
• gādība par rūpniecību u.c. (Vanags, Vilka 2005).

1892.gadā tika pieņemts jauns, ievērojami reakcionārāks pilsētu pašvaldību likums. Pēc tā vēlētāju loks stipri sašaurinājās. Vēlēšanās varēja piedalīties tikai lielie namsaimnieki, tirgotāji un rūpnieki ar visai augstiem nekustamas mantas vērtības u.c. cenziem. Tā rezultātā 1893.gadā Rīgas domē ievēlēja tikai vāciešus.
Pēc 1892.gada pilsētu likuma valdes un pilsētas galvas funkcijas tika paplašinātas uz domes rēķina. Lai arī valdes locekļus ievēlēja dome, tie daudz lielākā mērā pakļāvās gubernatoram (Mucinieks 1938).
1917.gadā Krievijas pagaidu valdības laikā tika pieņemts jauns, daudz liberālāks pašvaldību likums un izmainīts vietējo pašvaldību vēlēšanu likums. Tas paredzēja, ka dome tiek ievēlēta vispārējās, vienlīdzīgās, aizklātās vēlēšanās bez jebkāda mantas cenza. Vēlēšanu tiesības ieguva arī sievietes (Vanags, Vilka 2005).

Pagastu pašvaldību attīstība

Pagastu pirmsākumi Latvijas teritorijā meklējami jau pirms daudziem gadsimtiem. Taču no 16. līdz 18.gadsimtam bija vērojama pilnīga muižas vara. Pagastus Latvijas teritorijā atjaunoja 19.gadsimta sākumā, kad tie atkal kļuva par administratīvām tiesībām un tika nodibinātas pagasta tiesas. Pagasta tiesa pildīja ne tikai tiesu funkcijas, bet bija uzskatāma arī par augstāko varas pagasta institūciju, kurai zināmā mērā pakļāvās pagasta vecākie jeb priekšnieki (Mucinieks 1938).
Pagasta tiesu ievēlēja pagasta sapulce, kas sastāvēja no pagastā dzīvojošiem pilntiesīgiem vīriešiem. Sapulcē pieņemtos lēmumus vajadzēja apstiprināt vietējam muižniekam. Pagasta sapulce ievēlēja uz 3 gadiem arī pagasta vecākos (ne jaunākus par 25 gadiem), parasti pa 2-3 katrā pagastā, visbiežāk no saimnieku vidus. Atšķirībā no tiesneša amata pagasta vecākais skaitījās goda amats – savus pienākumus pagasta vecākais pildīja bez atlīdzības. Pagasta vecākie pārstāvēja pagasta intereses un pārvaldīja pagasta saimniecību. Bet arī viņi, tāpat kā pagasta sapulce un tiesa, bija atkarīgi no vietējā muižnieka (Vanags, Vilka 2005).
19.gadsimta pirmajā pusē Latvijas teritorijā bija daudz mazu pagastu, jo katra muiža skaitījās pagasts.
1866.gada likums paredzēja četras pagasta varas un pārvaldes institūcijas:
1. pagasta sapulci;
2. pagasta vietnieku pulku;
3. pagasta vecāko;
4. pagasta tiesu (Mucinieks 1938).

Pašvaldības laikā no 1918.līdz 1940.gadam

Pēc Latvijas Republikas izveidošanas 1918.gada 18.novemvrī pirmajos tās pastāvēšanas gados netika pieņemti jauni pilsētu pašvaldību likumi Latvijas Tautas padome 1919.gada 18.augustā pieņēma „Pagaidu noteikumus par pilsētu domnieku vēlēšanām”. Tiem par pamatu tika ņemts Krievijas pagaidu valdības likums. Balsstiesības vēlēt domi bija visiem pilsētas pastāvīgajiem iedzīvotājiem.
Pilsētas valde sastāvēja no domnieku ievēlētiem pilsētas galvas, viņa biedriem (vietniekiem) un valdes locekļiem, kuru skaitu noteica dome. Valde bija lielā atkarībā no domes.
Pēc 1917.gada Krievijas pagaidu valdības likuma, kuru izmantoja Latvijas Republikas praksē, valsts institūciju uzraudzības tiesības bija samazinātas, salīdzinot ar 1877. un 1892.gada likumiem. Pašvaldības darbības likumību pārbaudīja Latvijas Iekšlietu ministrijas Pašvaldību departaments. Bija paredzēta arī zināma uzraudzība domes lēmumu lietderības ziņā. No lietderības viedokļa iekšlietu ministram bija tiesības pārbaudīt šādus pilsētas domes lēmumus:
• lielākas nekustamas pašvaldības mantas atsavināšana;
• lielāki aizņēmumi, galvojumi un garantijas;
• pašvaldības uzņēmumu izveidošana;
• pilsētas nodevu noteikšana;
• pilsētas plāna apstiprināšana (Mucinieks 1938).

Tik svarīgam jautājumam kā pilsētas budžets nevajadzēja iekšlietu ministra apstiprinājumu. Tikai tiesa varēja izlemt, vai domes lēmums ir tiesisks vai prettiesisks un atceļams. Pilsētu pašvaldības Latvijā līdz pat 1930.gadam darbojās galvenokārt, vadoties no 1917.gada Krievijas pagaidu valdības pašvaldības likuma, nedaudz piemērojot to Latvijas apstākļiem.

1930.gada 6.decembrī Saeima pieņēma „Pilsētu pašvaldības likumu”. Tas zināmā mērā balstījās uz Anglijas pašvaldību principiem.
Likumā bija noteikts, ka pilsētas pašvaldības pārziņa vietējās saimnieciskās, kultūras un pārvaldes lietas. Pašvaldības kompetenci veidoja šādas funkcijas:
• pilsētas kustamas un nekustamas mantas pārvaldīšana, pilsētas saimniecības vadīšana atbilstoši budžetam;
• pilsētas apbūves plānu sastādīšana un to kontrole;
• ielu, ceļu un satiksmes uzturēšana pilsētas robežās, pilsētas apgaismošana, ūdensapgāde un kanalizācija;
• aizsardzība pret ugunsgrēkiem, plūdiem un citiem nelaimes gadījumiem;
• žūpības un netiklības apkarošana;
• gādība par izglītību un kultūru;
• sociālā aprūpe un veselības aizsardzība;
• gādība par iedzīvotāju pārtikas un dzīvokļu trūkuma un dārdzības novēršanu;
• tirdzniecības, rūpniecības un kooperācijas attīstības veicināšana;
• pilsētas nodokļu un nodevu uzlikšana un pārzināšana;
• gādība par darba aizsardzību un bezdarba novēršanu;
• gādība par personas un sabiedrības drošību;
• rūpes par juridiskās palīdzības sniegšanu pilsētas iedzīvotājiem;
• gādība par pilsētas pārziņā esošo sabiedrisko objektu un pieminekļu aizsardzību;
• citu pienākumu, kas ar likumu uzlikti pilsētas pašvaldībām, izpilde.
Likumā bija paredzēts, ka, paplašinot pastāvošo vai uzliekot jaunus pienākumus, kas saistīti ar izdevumu palielināšanos, valstij jāparedz pilsētu pašvaldībām jauni ienākumu avoti. Savu uzdevumu veikšanai pašvaldība varēja slēgt līgumus ar citām pašvaldībām un stāties savienībās.
Pašvaldībām privāttiesiskajā laukā bija juridiskās personas tiesības. Tās varēja iegūt un atsavināt kustamu un nekustamu mantu, slēgt darījumus, izdarīt aizņēmumus, uzņemties dažādus pienākumus, uzstāties prasītāja, sūdzētāja un atbildētāja lomās tiesu un administratīvajās iestādēs. Likumā bija noteiktas pilsētas pašvaldības pirmpirkšanas tiesības uz nekustamu mantu (Pilsētu pašvaldību likums 1930).
1930.gada likumā tika minētas 3 pašvaldības institūcijas:
• dome;
• valde;
• revīzijas komisija.

Pilsētu pašvaldību darbības ierobežošana pēc 1934.gada 15.maija

Pēc autoritārās valsts varas nodibināšanas 1934.gada 15.maijā pilsētu pašvaldību darbība kļuva nedemokrātiska. 1934.gada 25.maijā tika pieņemts „Likums par pilsētu pašvaldību darbības ierobežošanu”, kas noteica, ka 1930.gada pilsētu pašvaldību likums piemērojams ar vairākiem būtiskiem papildu noteikumiem.
Svarīgākie no papildu noteikumiem bija:
• Pilsētu domju darbība tiek apturēta, un tās kompetence pāriet uz pilsētas valdi.
• Pilsētu galvas, kā arī vēlētie valdes un revīzijas komisiju locekļi tiek atcelti no amatiem. Viņu vietā iekšlietu ministrs ieceļ citas amatpersonas, nosakot valdes un revīzijas komisiju locekļu skaitu, kā arī iecelto amatpersonu atalgojumu no attiecīgās pašvaldības līdzekļiem.
• Pilsētas galvai bija tiesības celt iebildumus pret pilsētas valdes pieņemtiem lēmumiem, ja viņš uzskatīja, ka tie ir pretlikumīgi vai nav lietderīgi, ziņojot par to Iekšlietu ministrijai.
• Pilsētas galva pieņēma un atlaida pašvaldības iestāžu darbiniekus, sadalīja starp viņiem darba pienākumus, noteica štatus un atalgojumu apmērus.
• Iekšlietu ministrijai tika uzlikts uzraudzīt pilsētas pašvaldības iestāžu darbvedību, grāmatvedību, kasi, mantas un saimniecības stāvokli, kā iecelto, tā pieņemto personu pienākumu pildīšanu, pārbaudot visus apstākļus vai prasot no pilsētas pašvaldības ziņas un paskaidrojumus attiecībā uz visiem tās pienākumiem un uzdevumiem (Likums par pilsētu pašvaldību darbības ierobežošanu 1934).

Autoritārais režīms guva atspoguļojumu pilsētu pašvaldībās – ievērojami cēlās pilsētas galvas nozīme un pastiprinājās uzraudzība no Iekšlietu ministrijas puses. Tā kā pilsētas galva, valdes un revīzijas komisijas locekļi kopš 1934.gada tika iecelti no augšas, nevis ievēlēti demokrātiskās vēlēšanās, tad faktiski tā vairs nebija reāla pašvaldība
1939.gada 21.jūnijā tika pieņemts jauns „Pilsētu pašvaldību likums”. Atbilstoši tam pilsētu pašvaldību vadīja pilsētas vecākais, kuru iecēla iekšlietu ministrs.
Pilsētu pašvaldību attīstībā un to interešu aizstāvēšanā pirmskara Latvijas Republikas laikā liela nozīme bija Latvijas Pilsētu savienībai, kuru nodibināja 1926.gadā. Latvijas Pilsētu savienība apvienoja visas Latvijas pilsētas. Tā reizi mēnesī izdeva žurnālu „Pašvaldības Balss”, organizēja domnieku un pašvaldības darbinieku sanāksmes, mācību kursus, sadarbojās ar līdzīgām savienībām ārzemēs (Vanags, Vilka 2005).

Satversmes sapulce 1922.gada 1.martā pieņēma „Likumu par pagastu padomes vēlēšanām” un tā paša gada 21.jūnijā „Likumu par pagastu pašvaldību”. Šie likumi ar atsevišķiem papildinājumiem un izmaiņām noteica pagastu pašvaldību darbību visā turpmākajā pirmās Latvijas Republikas laikā. Pagasta iedzīvotāji joprojām ievēlēja pagasta padomi un revīzijas komisiju, nesanākdami sapulcē.
1922.gada likumā formulēts, ka pagasta pašvaldība aptver noteiktu lauku apgabalu ārpus pilsētas un visus iedzīvotājus, kam šajā lauku apgabalā ir dzīves vieta. Tika izskaidrots, ka dzīves vieta nav saistīta tikai ar dzīvošanu, bet ari ar darbību. Līdz ar to par pagasta iedzīvotājiem tika uzskatīti arī tie, kas dzīvoja citā teritorijā, bet kam pagasta robežās piederēja zeme vai cits nekustams īpašums vai arī kam bija nekustams īpašums ar lietošanas tiesībām. Tādējādi vienai personai varēja būt vairākas dzīves vietas, kā tas tika uzsvērts 1937.gada Civillikumā (Vanags, Vilka 2005).

Pagastu pašvaldības pēc 1934.gada 15.maija

Pēc 1934.gada 15.maija pagastos pašvaldību darbība neizmainījās tik būtiski kā pilsētās. Atšķirībā no pilsētām pagastos padomes netika likvidētas, tikai to funkcijas tika sašaurinātas, bet valdes funkcijas – paplašinātas. Pagasta valde bija vairs tikai izpildinstitūcija, bet arī lēmējinstitūcija. Pagasta valdes priekšsēdētājs tika pārdēvēts par pagasta vecāko, un tā tiesības palielinājās. 1934.gada 17.jūnija likums piešķīra iekšlietu ministram tiesības atcelt atsevišķus pagasta padomes locekļus, kas, protams, nebija demokrātiski (Likums par pagastu pašvaldību darbības ierobežošanu 1934).

Atbilstoši 1918.gada 4.decembra Latvijas pagastu satversmes pagaidu likumam apriņķu padomes veica pagasta padomju uzraudzību to darbības un pieņemto lēmumu tiesiskuma un lietderības ziņā, kā arī saskaņoja to darbību. Apriņķu padomju lēmumi bija obligāti pagastu pašvaldībām.
1918.gada pagastu padomes ievēlēja apriņķa padomes (pa diviem deputātiem no katras pagasta padomes) Apriņķa padome savukārt no sava vidus ievēlēja apriņķa valdi. Apriņķa valdes priekšsēdētāju iecēla centrālā valdība. Pagastu padomju lēmumi tika sadalīti divās grupās:
• Lēmumi, kuri bija izpildāmi tikai pēc apriņķa padomes apstiprināšanas;
• Lēmumi, kuri 10 dienu laikā nosūtāmi apriņķa valdei izvērtēšanai.
Apriņķa valde par amata pārkāpumiem varēja saukt pie atbildības pagasta pašvaldību institūciju locekļus un atstādināt tos no amata. 1923.gadā Saeimā pieņēma likumu par apriņķu pašvaldību likvidēšanu. 1924.gadā, apzinoties apriņķu pašvaldību svarīgo nozīmi, apriņķu pašvaldību aizstāvji panāca apriņķu pašvaldību likvidācijas apturēšanu.
1927.gada 5.novembrī tika pieņemti divi likumi, kas nostiprināja apriņķu pašvaldības – „Likums par apriņķa valdes un revīzijas komisijas vēlēšanām” un „Likums par apriņķu pašvaldību” (Rags 2000).

Vietējās tautas deputātu padomes

Pēc Latvijas okupācijas un iekļaušanas PSRS sastāvā 1940.gadā un arī vācu okupācijas laikā (1941-1945) par reālām pašvaldībām nevarēja būt ne runas. Kad Latvija bija iekļauta PSRS sastāvā, Latvijā nebija īstu pašvaldību, lai arī formāli iedzīvotāji ievēlēja vietējās tautas deputātu padomes (no sākuma tās saucās darbaļaužu deputātu padomes). Šādu uzskatu pamato vairāki fakti.
1. Vietējo padomju deputātu kandidātu izvirzīšana bija nedemokrātiska. Kandidātus izvirzīja, saskaņojot ar partijas birojiem un komitejām, turklāt no augšas iepriekš tika noteikts, kādas sociālās grupas, profesijas, dzimuma, dažkārt arī vecuma kandidāts ir jāizvirza.
2. Izvirzītajiem deputātu kandidātiem vēlēšanās nebija konkurentu.
3. Vietējām tautas deputātu padomēm nebija reālas varas, jo visi svarīgākie lēmumi pirms to pieņemšanas bija jāsaskaņo ar vietējiem partijas orgāniem un nereti ar augstākstāvošām institūcijām.

Atbilstoši Latvijas PSR Konstitūcijai (1978) vietējās tautas deputātu padomes varēja lemt visus vietējās nozīmes jautājumus, ievērojot valsts intereses un padomes teritorijā dzīvojošo pilsoņu intereses. Tās pildīja augstāku valsts institūciju lēmumus, vadīja zemāku tautas deputātu padomju darbību, piedalījās republikas un Vissavienības nozīmes jautājumu apspriešanā, iesniedza priekšlikumus šajos jautājumos (LPSR Konstitūcija 1978).
Vietējās tautas deputātu padomes:
• vadīja valsts, saimniecisko, sociālo un kultūras celtniecību savā teritorijā;
• apstiprināja ekonomiskās un sociālās attīstības plānus un vietējos budžetus un pārskatus par to izpildi;
• vadīja tām pakļautās valsts institūcijas, uzņēmumus, iestādes un organizācijas;
• nodrošināja likumu ievērošanu, valsts un sabiedriskās kārtības un pilsoņu tiesību organizēšanu;
• veicināja valsts aizsardzības spēju nostiprināšanu (LPSR Konstitūcija 1978).

Vietējās tautas deputātu padomes pieņēma lēmumus PSRS un Latvijas PSR likumdošanā tām piešķirto pilnvaru ietvaros. Vietējo padomju lēmumi obligāti bija jāpilda visiem padomes teritorijā esošajiem uzņēmumiem, iestādēm un organizācijām, kā arī amatpersonām un pilsoņiem (LPSR Konstitūcija 1978).
Vietējās tautas deputātu padomes bija tiesīgas izskatīt un izlemt sesijās visus jautājumus, kas ar PSRS un Latvijas PSR likumiem bija nodoti to pārziņā. Jautājumus, kurus varēja izlemt vienīgi sesijās, noteica likumi par vietējām tautas deputātu padomēm. Atbilstoši tiem tikai padomes sesijās varēja ievēlēt izpildkomiteju, izveidot pastāvīgās komisijas un apstiprināt to sastāvu, izveidot pašvaldību uzņēmumus, apstiprināt vietējās ekonomiskās un sociālās attīstības plānus, vietējos budžetus un pārskatus par to izpildi u.c.
LPSR Konstitūcijā bija minēts, ka vietējās tautas deputātu padomes darbojas ciešā kontaktā ar sabiedriskajām organizācijām un darba kolektīviem, sevišķi svarīgus jautājumus izvirza pilsoņu apspriešanai, iesaista viņus pastāvīgo komisiju, izpildkomiteju un citu padomēm pakļauto pārvaldes institūciju darbā, sekmē vietējo brīvprātīgo biedrību darbu un attīsta iedzīvotāju sabiedrisko darbību (LPSR Konstitūcija 1978). Taču praksē šī panta izpilde parasti netika īstenota. Ja arī vietējie iedzīvotāji dažkārt iesaistījās atsevišķās padomes aktivitātēs, tad to darbība parasti bija formāla, mākslīgi noorganizēta, tai bija demonstratīvs raksturs.

1990.gada pašvaldību likumi

Salīdzinājumā ar iepriekšējām vēlēšanām, demokrātiskākas bija 1989.gada decembrī organizētās vietējo padomju vēlēšanas. Pirmo reizi pēckara periodā deputātus ievēlēja saskaņā ar konkurences principu. Praktiski konkurence notika starp Latvijas Tautas frontes atbalstītiem kandidātiem un PSRS prokomunistiskā režīma aizstāvjiem. Vairumā gadījumu pārliecinoši uzvarēja Latvijas tautas frontes atbalstītie pārstāvji.
1989.gada vēlēšanās padomi ievēlēja uz 5 gadiem.
1990.gada 15.februārī Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma trīs atsevišķus likumus par rajonu, pilsētu un pagastu pašvaldībām. Šie likumi lielā mērā balstījās uz pirmskara Latvijas Republikas pagastu un pilsētu pašvaldību likumiem.
Organizatorisko jautājumu kārtošanai tika izveidots padomes prezidijs, kuru vadīja padomes priekšsēdētājs vai viņa vietnieks. Padomes prezidija sastāvā ietilpa arī padomes sekretārs un pastāvīgo komisiju priekšsēdētāji. Pēc padomes lēmums prezidija sastāvā varēja iekļaut arī citus deputātus.
Padomes izpildu un rīcības institūcija bija izpildkomiteja, kuru izveidoja padome uz savu pilnvaru laiku. Padome pirmajā sesijā pēc vēlēšanām ievēlēja izpildkomitejas priekšsēdētāju un pēc viņa priekšlikuma apstiprināja izpildkomitejas skaitlisko sastāvu, priekšsēdētāja vietnieku un izpildkomitejas locekļus. Tikai izpildkomitejas priekšsēdētājs varēja būt deputāt. Pārējiem deputātiem, ja tie tika apstiprināti izpildkomitejas priekšsēdētāja vietniekiem, sekretāru vai locekļiem, bija jānoliek savas deputātu pilnvaras.
Vairumā gadījumu izpildkomiteja bija ne tikai izpildu un rīcības orgāns, bet arī lēmējinstitūcija par atsevišķiem jautājumiem. Bieži vien pašvaldībās neizdevās normāli sadalīt varu starp padomes un izpildkomitejas priekšsēdētājiem. Tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ tika izstrādāti jauni pašvaldību likumi (Vanags, Vilka 2005).

1991. un 1992.gada pašvaldību likumi

1991.gada 24.aprīlī Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma likumu par pilsētu un pagastu pašvaldībām, 1992.gada 5.februārī – par rajona pašvaldību, 1992.gada 10.jūnijā par Rīgas pilsētas pašvaldību. Tika likvidēti padomju prezidiji un izpildkomitejas. Izveidoja valdi, kas vienlaicīgi bija padomes izpildinstitūcija un lēmējinstitūcija par mazāksvarīgiem jautājumiem.
Jaunums 1991. un 1992.gada likumos bija, ka tajos tika noteikts, kādas tiesības pilsētas pagasta padome var deleģēt valdei.
Pašvaldībām bija ļoti liela nozīme Latvijas neatkarības atjaunošanā. Latvijas tautas fronte ieguva reālu varu vispirms pašvaldībās. Centrālās varas līmenī vara tika pārņemta pakāpeniski ilgākā laika posmā (Vanags, Vilka 2005).

Secinājumi

Pēc tēmas izklāsta atkal ir jāsaka, ka agrāk bija grūti, jo katrs gribēja pārņemt varu savās rokās. Bet paskatoties mūsdienās, saprotam, ka nekas nav mainījies, izņemot sejas un uzvārdi. Šajā gadījumā mēs neskatāmies uz jautājumu par vārda brīvību utt.
Ja senāk nebija skaidrs kā veidot pašvaldības, tad tagad ir. Un katrs cenšas iegūt sev labumu izmantojot apejamos likumus.
18.-19.gadsimtā visu ietekmēja Krievija, kā arī Latvijā dzīvojošie vācieši. 1917.gadā vēlēšanas tiesības ieguva arī sievietes.
Pēc Latvijas Republikas izveidošanas 1918.gada 18.novembrī pirmajos tās pastāvēšanas gados netika pieņemti jauni likumi.
Pēc Latvijas okupācijas un iekļaušanas PSRS sastāvā 1940.gadā līdz pat 1989.gada viss notika ar kontroli no „augšas”.
Pašvaldībām bija liela nozīme Latvijas neatkarības atjaunošanā.

Izmantotā literatūra

Vanags E., Vilka I., Pašvaldību darbība un attīstība – Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais grāds, 2005, 384.lpp.
Likums par pašvaldībām – Publicēts Latvijas Vēstnesī 24.05.1994. Nr.61.
www.pro.nais.dati.lv