1905.gada revolūcija

REVOLŪCIJAS CĒLOŅI

1904. g. visā Krievijā nobrieda revolūcionāra situācija. Neveiksmīgais un nepopulārais krievu-japāņu karš (1904-1905) saasināja sociālās pretrunas un veicināja polītisko nemieru pret cara patvaldību. Rūpniecības centros, sevišķi Pēterburgā un Maskavā, sākās streiki, kas 1904. g. novembrī un decembrī pieņēma polītisku raksturu. Stipra nemieru kustība izlauzās rūpnieciski attīstītajos nekrievu apgabalos Baltijā, Polijā un Kaukāzā.

Sevišķi stipra nemieru kustība bija Latvijā. Rīgā 1904. g. decembrī LSDSP vadībā notika vairāki streiki lielajās rūpnīcās — Fīniksā, Baltijas vagonu fabrikā, Langes kuēu būvētavā u.c. Partija rīkoja arī vairākas ielu demonstrācijas: pie Ģe

e
ertrūdes baznīcas, pie Fēniksa fabrikas, Pārdaugavā. Latvijā revolūcionāro nemieru radīja vispārējā nebrīvība un beztiesība cara patvaldībā, un Latvijā tā bija sevišķi smaga. Latvijā toreiz nebija pašvaldības, pat ne Krievijas zemstu iekārtas veidā. Zemi pārvaldīja Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas gubernātori un vācu muižnieku landtāgi. Latviešu valoda netika pielaista skolās, tiesās un iestādēs. Strādniekiem nācās strādāt 12-14 stundas dienā, un viņi saņēma zemas darba algas, kas caurmērā svārstījās ap vienu rubli dienā. Arodbiedrību, kas būtu spējušas aizstāvēt strādnieku intereses, nebija, jo administrācija tās ne
e
epielaida. Rūpniecība Latvijā tolaik strauji auga, lielās fabrikas nodarbināja katra vairākus tūkstošus strādnieku, un visā Latvijā 1905. g. bija pāri par 50.000 rūpniecības strādnieku. Viņu vairums bija polītiska un sociāla nemiera pilns. Arī Latvijas laukos auga nemiers pret netaisnajiem zemes apstākļiem un vā
ā
ācu baronu lielajām privilģēijām. l.300 muižas turēja savā īpašumā 48% zemes. Latviešu zemnieki, kas par 200 miljonu rubļu bija pirkuši zemi no muižniekiem, tomēr vē bija apgrūtināti visādām klaušām, no kurām smagākās bija ceļu klaušas. Lauku iedzīvotāju vairums bija bezzemnieki: rentnieki, pusgraudnieki, amatnieki, laukstrādnieki. Pēdējo vien bij ap 250.000. Laukstrādnieki pelnīja tikai ap 100 rubļu gadā, viņu darba laiks vasarā sniedzās līdz 16 stundām dienā un sevišķi grūti bija dzīvokļu apstākļi. Latviešu intelliģencei, kuras skaits auga, trūka iespējas strādāt valsts un pilsētu iestādēs, jo tur nodarbināja galvenām kārtām krievu un vācu ierēdņus. Intelliģencē bija stiprs nemiers pret latviešu tautas polītisko un nacionālo apspiestību. Visi šie polītiskie, sociālie un nacionālie apstākļi radīja revolūcionāru situāciju Latvijā. Tikko revolūcija uzliesmoja Krievijā, pie kuras Latvija toreiz piederēja, tā ar se
e
evišķu spēku izlauzās Latvijā. Mūsu dzimtene tolaik bija daudz vairāk nobriedusi revolūcijai nekā pati Krievija.

REVOLŪCIJAS SĀKUMS KRIEVIJĀ

Revolūciju Krievijā ievadīja 1905. g. 22. janvāra “asiņainā svētdiena”. Tanī dienā Pēterburgā apm. 150.000 streikojošie strādnieki devās mierīgā gājienā uz Ziemas pili iesniegt “vispadevīgu” petīciju “cara tētiņam”, lūdzot patvaldnieku piešķirt tautai vispārējās vēlēšanu tiesības, ievest 8 stundu darba dienu un vispār uzlabot strādnieku beztiesīgo stāvokli. Gājiena priekšgalā soļoja pareizticīgo mācītājs Gapons, strādnieki nesa svētbildes un pat cara ēīmetnes. Krievu strādnieku vairums toreiz vēl ticēja caram un cerēja, ka ca

a
ars pieņems viņu lūgumrakstu. Krievu sociālistu ietekme strādnieku masās toreiz nebija visai liela. Tomēr cars Nikolajs II uzdeva karaspēkam un policijai ar ieročiem izklīdināt mierīgo gājienu. Karaspēks atklāja uguni un apšāva strādnieku tūkstošus. Pēc oficiāliem datiem, 96 krita, 333 bija smagi ievainoti: patiesībā cietušo skaits bija lielāks. Kāda latviešu aculieciniece notikušo asinspirti attēlo šādiem drāmatiskiem vārdiem:

Norībēja zalve, un visas pirmās rindas gulējā asinīs. Tie gulēja samīdīti, ievainoti, nonāvēti, ar norautiem locekļiem un izšķaidītām smadzenēm cits caur citu. Biedri steidzās palīgā ievainotiem, bet atskan otrs rībiens, un veselas rindas ievainotu un nonāvētu saļimst no jauna. Piesteidzas arī kavalērija, kura mīda un kapā dzīvos, kamēr viss pūlis nav izklīdināts.

Patvaldības mežonīgā izrēķināšanās ar Pēterburgas mierīgo strādnieku gājienu sacēla ārkārtīgu sašutumu un naidu visā Krievijā. Ložu krusa pie Ziemas pils iznīcināja krievu strādnieku masās ticību caram. Masu nemiers izlauzās uz āru lielos polītiskos protesta streikos un demonstrācijās, kas vērsās pret cara patvaldību. Ap 440.000 rūpniecības strādnieku piedalījās streikā daudzās pilsētās, tas visur ieguva revolūcionāru raksturu un noveda pie jaunām sadursmēm ar policiju un karaspēku. 1905. g. revolūcija Krievijā bija sākusies.

26. JANVĀRA ASIŅAINIE NOTIKUMI RĪGĀ

Ģenerālstreika otrā dienā, 26. janvārī, streiks turpinājās, un tanī piedalījās apm. 80.000 rūpniecības un transporta strādnieki un tirdzniecības uzņēmumu kalpotāji. LSDSP jau agrā rītā, plkst. 8, bija sarīkojusi tautas sapulci čiekurkalnā. No turienes strādnieki cauri toreizējam ķeizarmežam (Meža parkam) devās uz Mīlgrāvi, kur apturēja fabrikas. Tad gājiens, sasniedzis ap 10.000, caur Sarkandaugavu virzījās uz Rīgas centru. Arī Pārdaugavā rīta stundās notika mītiņš Ilēuciema tirgus laukumā, pēc kam dalībnieki gājienā devās uz Āgenskalnu. Pa ceļam tas savienojās ar otru streikotāju gājienu, kas nāca no Torņkalna. Pēc tam 20.000 pārdaugavieši, tāpat kā iepriekšējā dienā, pa Daugavas ledu pārgāja uz Rīgu un izstaigāja Maskavas priekšpilsētu, slēdzot fabrikas un noturot skrejošus mītiņus. Tad lielais gājiens, strādnieku dziesmām un revolūcionāriem saucieniem skanot, pa lielo Maskavas ielu devās uz iekšpilsētu. Arī centrā demonstrācijas bija sākušās jau no rīta, kad no Doma laukuma partijas biedru vadīts gājiens soļoja uz Esplanādi un pēc tam atgriezās Iekšrīgā, lai tad gar dzelzs tiltu dotos uz Maskavas priekšpilsētu. Gājiens bija pieaudzis jau līdz 20.000 dalībniekiem. L. Maskavas ielā pie Maskavas dārza tas satikās ar otru gājienu, kas nāca uz iekšpilsētu, un abi gājieni apvienojās janvāra dienu varenākā demonstrācijā. šo izcilo notikumu kāds aculiecinieks tēlo šādos vārdos:

STREIKS PROVINCĒ

Kā atbilde uz Rīgas strādnieku apšaušanu, sekojot LSDSP CK aicinājumam, polītiskais ģenerālstreiks uzliesmoja pārējās Latvijas lielākās pilsētās. Liepājā streiks sākās 26. janvārī. Streikoja 32 fabrikas ar 12.000 strādniekiem. Notika lieli gājieni, piedaloties ap 25.000 demonstrantiem. Gājienos nesa karogus ar uzrakstiem “Lai dzīvo tautas Saeima!”, “Lai dzīvo ģenerālstreiks!”, “Nost patvaldību!” 28. janvārī notika revolūcionārs mītiņš, piedaloties 6.000 personām, kas nolēma sveicināt Rīgas biedrus un uzsauca laimes LSDSP CK. Jelgavā ģenerālstreiks uzliesmoja 27. janvārī, arī šeit notika lielas demonstrācijas, piedaloties ap 5.000 personām. Ventspilī streiks izcēlās 30. janvārī, demonstrācijās piedalījās ap l.000 strādnieku, kas noturēja sapulci pie cietuma, prasot atbrīvot polītiskos apcietinātos. Streikoja arī Kuldīgas fabrikas un mazāki uzņēmumi Priekulē un Grobiņā.

Streikus visur vadīja LSDSP organizācijas, bet Daugavpilī Bunds. Arī tur krievu komiteja nesadarbojās ar Bundu, un tāpēc revolūcionārais darbs tika traucēts.

Rīgas sociāldemokratisko organizāciju FK janvāra dienās kā LSDSP pārstāvji piedalījās tiklab daži CK, kā arī Rīgas komitejas (RK) locekļi. Redzamākie no tiem bija: Jānis Jansons, Jānis Ozols, J. Kažmers (1907. g. sodīts ar katorgu, miris 1930. g.), un vēlākais zvērinātais advokāts un Saeimas deputāts Andrejs Petrēvics (l883-1939). Starp Bunda pārstāvjiem izcēlās Korobočkins (Leonīds). FK lēmumus apstiprināja LSDSP un Bunda RK. Īstenībā visus svarīgākos jautājumus izšķīra LSDSP CK, kas vadīja revolūcionāro kustību visā Latvijā. Krievu sociāldemokratu Rīgas komiteja FK neietilpa, bet janvāra dienās tā pēc streika sākuma pakļāvās FK lēmumiem un vadībai. Janvāra streikā Rīgā izlaida 21, Liepājā 12 un Jelgavā 5 nelegālus uzsaukumus. Kopskaitā visā Latvijā janvāra ģenerālstreikā piedalījās apm. 100.000 rūpniecības strādnieku.

l. februārī LSDSP CK nolēma kopīgā apspriedē ar FK izbeigt streiku, uzskatot, ka protesta akcija izdevusies un ka tālākai revolūcionārai cīņai nopietni jāsagatvojas. 2. februārī tika izplatīts FK uzsaukums Visiem Rīgas strādniekiem!, kurā ieteica izbeigt ģenerālstreiku. Streiks izbeidzās disciplinēti 3. februārī. Reizē ar to katras atsevišķas fabrikas strādniekus aicināja turēties pie savām saimnieciskām prasībām un raudzīt panākt, lai fabrikanti tās pieņemtu. Ventspils komiteja izbeidza streiku l. februārī, Jelgavas komiteja 4. februārī, bet Liepājas komiteja 6. februārī.

JANVĀRA STREIKA NOZĪME

Janvāra revolūcionārajam ģenerālstreikam bija milzīga nozīme. Tas saviļņoja visu latviešu tautu cīņai ar patvaldību un vienā rāvienā padarīja ļoti populāru LSDSP kā streika un demonstrāciju vadītāju. Strādnieku pašapziņa ārkārtīgi cēlās, tie saprata revolūcionārās cīņas nepieciešamību, un aktīvākie lielā skaitā ieplūda nelegālajā LSDSP. Arī pārējie tautas slāņi, intelliģence, pilsoņi, zemnieki, pēc streika ar cienību un simpātijām raudzījās uz partiju, kas janvāra dienās bij uzrādījusi lielu spēku un teicamu disciplīnu. Līdz ar janvāra lielo streiku sociāldemokratija bija kļuvusi par Latvijas revolūcijas vadītāju. Kustības dalībnieki paši bija pārsteigti par streika lielajiem panākumiem un pēkšņo lūzumu visas tautas noskaņā. “Nekad mūžā es nebūtu iedomājies šo milzīgo pārmaiņu dažās dienās. Par to tiešām var savu dzīvību atdot,” raksta LSDSP Liepājas komitejas pārstāvis savā oficiālajā ziņojumā partijas CK. Janvāra ģenerālstreiks atbalsojās arī ārzemju presē, un plašā pasaule pirmo reizi dzirdēja par latviešu tautas polītiskajiem centieniem. Lielais angļu laikraksts Dailņ Telegraph sniedza korrespondences no Rīgas, kurās izteica apbrīnu LSDSP organizācijas spēkam un uzsvēra streikotāju korrekto izturēšanos. Sevišķi daudz par Latvijas revolūcijas sākumu rakstīja Vācijas prese. Fr. Roziņš šos apstākļus izcēla Bernes Sociāldemokratā, atstāstīdams Austrijas sociāldemokratu vadoņa Viktora Adlera sajūsmas pilnos vārdus par latviešu sociāldemokratu janvāra cīņām, un uzsvēra:

Visā civīlizētā pasaulē, kur tagad pārrunā Krievijas pēdējos notikumus, min latviešu vārdu ar cienību. Latviešu proletariāts izpelnīja latviešu tautai neizsakāmi lielāku slavu, nekā latviešu buržuāzija spēj ar trejdeviņiem dziedāšanas svētkiem!

Janvāra streikam bija arī taustāmi materiāli panākumi. Pēc polītiskā ģenerālstreika izbeigšanas atsevišķo fabriku strādnieki uzsāka sarunas ar uzņēmējiem par saimnieciskajiem nosacījumiem, uz kuriem viņi būtu gatavi uzsākt darbu. Daudzi fabrikanti piekāpās, citi pretojās, kāpēc vēl sekoja lieli saimnieciski streiki 1905. g. februāra, marta un aprīļa mēnešos. Arī šos streikus vadīja LSDSP organizācijas. Gandrīz visi šie streiki beidzās ar panākumiem. Frezingera gumijas, Vengelmaņa makaronu un Poles mašīnbūves fabrikas toreiz kā pirmās Latvijā ieveda 8 stundu darba dienu. Citas fabrikas, to skaitā Baltijas vagonu fabrika un Fēnikss, piekāpās uz 9 stundu darba dienu, bet visās pārējās fabrikās ieveda 10 stundu darba laiku. Gandrīz visur panāca arī ievērojamu darba algas paaugstinājumu, daudzās fabrikās atlaida meistarus, kas bija brutāli izturējušies pret strādniekiem. Fēniksa un dažu citu fabriku strādnieki panāca pat, ka viņiem izmaksāja algu arī par streika dienām. Tie bija ievērojami sociāli uzlabojumi, kas vēl vairāk cēla nelegālās LSDSP prestīžu un rūdīja strādniekus tālākām cīņām. Tāpēc Cīņa novērtēja janvāra notikumus (pēc stila, liekas, Jāņa Jansona rakstā) šādos, gaišos revolūcionāras jūsmas pilnos vārdos, kas bija tik raksturīgi 1905. g. pavasara noskaņām:

Tautas brīvības cīņa prasa no mums tagad visus spēkus, mūsu asinis, mūsu dzīvību. Bet droši un līksmi mēs ejam šinī kaujā, jo tā nes uzvaru un atsvabināšanu visai verdzinātai, kalpinātai tautai. Krāšņi uzaust revolūcijas rīts. Nav lielākas laimes dzīvē, kā stāt brīvības karotāju rindās, cīnīties un, ja vajadzīgs, arī krist zem sociāldemokratijas karoga. Uzvara tomēr pieder mums!

22. UN 26. JANVĀRIS

26. janvāris Rīgā un iespaidīgais ģenerālstreiks Latvijas pilsētās ar saviem lielajiem apmēriem, organizēto vadību un teicamo disciplīnu spilgti atšķīrās no streikiem un demonstrācijām pārējā Krievijā. 1905. g. janvārī visā Krievijā ar tās toreizējiem 130 miljoniem iedzīvotāju streikoja kopskaitā 440.000 strādnieku. Turpretim mazajā Latvijā ar 2 miljoniem iedzīvotāju streikoja 100.000 strādnieki. Tātad pāri par 20% no visiem streikotājiem Krievijā deva Latvijas strādnieki. Jau ar pavasara notikumiem revolūcija Latvijā bija gājusi daudz dziļāk nekā pārējā Krievijā. Salīdzinot 22. janvāri Pēterburgā ar 26. janvāri Rīgā, jākonstatē arī citas svarīgas atšķirības. Pēterburgā krievu strādnieki mācītāja vadībā ar svētbildēm rokās gāja lūgt caru uzlabot viņu stāvokli; turpetim Rīgā un Latvijā, strādnieki sekoja LSDSP aicinājumam un devās demonstrācijās ar partijas cīņas karogiem un revolūcionārām dziesmām. Latvijā strādnieki negaidīja žēlastību no cara, bet gāja apzinīgā revolūcionārā cīņā pret patvaldību. šīs cīņas priekšgalā Latvijā jau janvārī nostājās LSDSP kā revolūcijas organizētāja un vadītāja. Turpretim Pēterburgā un pārējā Krievijā sociālistu partijas bija sašķeltas, un to ietekme vēl vāja. šo kardinālo starpību izprata arī LSDSP darbinieki vēsturiskajās 1905. g. janvāra dienās. Fr. Roziņš savā skarbajā stilā, piem., devis šādu notikumu salīdzinājumu un vērtējumu:

Pēterburgas proletārieši velti meta acis apkārt, pēc apzinīgas vadības meklēdami. Krievu sociāldemokratu partija, strādnieku dabiskā vadone, ir nevarīga, pati sevī sabrukusi. Viņas vadoņi, kuri jau gadu desmitiem dzīvo ārzemēs, no strādnieku aktīvās cīņas šķirti, plēšas savā starpā un nevar vienoties par jautājumu, kur un kā lai vada mostošos strādnieku barus.

Citādi bija Baltijā. Tiklīdz pienāca no Pēterburgas šaušalīgās vēstis, tad LSDSP uzņēmās savus pienākumus. Mūsu partijas vadoņi zināja, ka Latvijas strādnieki, saņemdami ziņu par savu Pēterburgas biedru asiņaino uzmodināšanu no māņticīgās paļaušanās uz cara žēlastību, gribēs parādīt saviem biedriem un visai pasaulei, ka viņi jau sen no šiem māņticības murgiem atbrīvojušies. Vienā naktī tika nodrukāta un izplatīta ģenerālstreika proklamācija. Visur LSDSP uzaicinājums bij burvja zižļa mājiens. Visur vietējo komiteju locekļi stājās kustības priekšgalā un milzu gājienus vadīja nevis popi un svētbildes, bet apzinīgi sociāldemokratu aēitātori un partijas kaujas karogi. Nevien latviešu strādnieku partija, bet visa mūsu strādnieku šķira pierādīja, ka Baltijas jūras piekraste ir par labiem trīs sprīžiem priekšā ne vien “moskoviteru” nāves tvaikā smokošai Iekškrievijai, bet arī revolūcionārai Polijai.

Vienu drošu pārliecību LSDSP vadības līdzšinējā darbība mums dod: Lai notiks, kas notikdams, mūsu partija būs vienmēr kustības priekšgalā, vadīs latviešu proletāriātu faktiskiem darbiem, kā tā viņu vadījusi līdz šim, un nevis tikai lielīgiem vārdiem, kā mēs pieredzam pie krievu “partijas”.

šādu novērtējumu sniedza toreiz LSDSP oficiālais pārstāvis ārzemēs partijas organā. Tāpēc nav pamata komūnistu mģēinājumiem šo vēstursko faktu noliegt un pārmest “labējo sociāldemokratu līderiem”, it kā viņi nedibināti nostādītu 26. janvāri pretī 22. janvārim. Neapšaubāmi, 22. janvāris iezvanīja revolūciju Krievijā. Tikpat nenoliedzami, ka tikai 26. janvāris ievadīja revolūciju Latvijā, pie kam mūsu dzimtenē revolūcijas sākums izpaudās daudz spēcīgākās un organizētākās formās. LSDSP janvāra dienās bija savu uzdevumu augstumos, ko nevarēja sacīt par lieliniekos, maziniekos un socialistos revolūcionāros sašķeltiem krievu sociālistiem. 22. janvāris Pēterpilī izsauca 26. janvāri Rīgā, bet Latvijā revolūcionārā kustība uzliesmoja ar tādu spēku, kas to uzreiz pacēla daudz augstākā pakāpē nekā Krievijā. Pretēji polītiski neapzinīgu strādnieku masu gājienam 22. janvārī Pēterburgā, 26. janvāris Rīgā izceļas kā sociāldemokratijas organizēta, revolūcionāra ģenerālstreika diena, un kā tāda tā iegājusi Latvijas vēsturē.

1905. GADA PIRMAIS MAIJS

Piektā gada revolūcionāro cīņu tālākajā gaitā atzīmējami plašie Pirmā maija svētki. LSDSP nolēma šoreiz svinēt darba ļaužu starptautisko solidāritātes dienu ar polītisku vienas dienas ģenerālstreiku visā Latvijā. Pirmā maija priekšvakarā LSDSP CK izplatīja 20.000 eks. visās Latvijas pilsētās un daudzos lauku pagastos šādu uzsaukumu:

Biedri un biedrenes! Dižajiem maija svētkiem tuvojoties, mēs izsludinām ģenerālstreiku i pilsētās, i uz laukiem no sestdienas, 30. aprīļa pulksten 12 dienā līdz pirmdienai 2. maija vakaram. Lai apklust mūsu mašīnu klaudzieni! Lai apstājas darba rūķu rokas! Atstāsim kvēpainās fabrikas un darbnīcu telpas, atstāsim druvas un laukus revolūcionāriem saucieniem, dziesmām un runām atskanot. Lai dzīvo visu zemju strādnieku brīvības svētki! Lai uzaust brīvības spožumā jauns maijs, jauna dzīve! Lai ieviļņo gaisu neskaitāmās brīvības gaviles! Lai dzīvo pirmais maijs! Lai dzīvo starptautiskā sociāldemokratija! Lai dzīvo revolūcija!

Izsludinot ģenerālstreiku, LSDSP CK nolēma nerīkot plašas ielu demonstrācijas, kas varētu izraisīt nevajadzīgus upurus. Cara valdība bija martā un aprīlī izsludinājusi pastiprinātās apsardzības stāvokli Rīgā, Vidzemes un Kurzemes guberņās un pilsētu ielas bija karaspēka un policijas pārpludinātas. Tomēr Rīgas strādnieku masas sekoja partijas aicinājumam un pārtrauca darbus fabriku lielajā daļā. Ģenerālstreiks izdevās sekmīgi arī Liepājā, Jelgavā un Ventspilī, kā arī daudzos lauku pagastos. Lielākās darba vietās notika nelegālas masu sapulces, tika pacelti partijas karogi, dziedātas revolūcionāras dziesmas. Latviešu strādnieki bija atkal reiz stājušies spēcīgā revolūcionārā akcijā pret patvaldību, kas plaši atbalsojās visā zemē.

Pirmo reizi Latvijas strādnieku kustības vēsturē Pirmo maiju atzīmēja ar ģenerālstreiku, kas aptvēra visu Latviju. Partijas CK pēc svētkiem izdeva plašu ziņojumu Pirmais maijs Baltijā, ko iespieda un izplatīja uzsaukuma veidā 20.000 eks. Tur starp citu ģenerālstreiks bija novērtēts šādiem vārdiem:

Vareniem soļiem gājusi uz priekšu revolūcionārā kustība Baltijā, ja salīdzinām, piem., mūsu šī gada 1. maiju ar pērno: toreiz maija demonstrācijā Rīgā un Liepājā mēs vedām klajā ielu cīņā tikai vairākus simtus dedzīgu, drošu biedru, kamēr citur maija svētki pagāja pilnīgi klusi. Tagad turpretim mēs varam izsludināt un arī tiešām izvest cauri polītisku ģenerālstreiku, kurā piedalījās tūkstoši un desmit tūkstoši strādnieku. Vareni un draudoši kā vētras mākons pārgāja pār Latviju 1. maijs.

LSDSP OTRAIS KONGRESS

Noslēdzot revolūcijas sākuma posmu, LSDSP delegāti pulcējās uz partijas otro kongresu, kas notika Rīgā, 1905. g. 24.-26. jūnijā. Kongresā piedalījās 17 balstiesīgi delegāti no CK, Rīgas un apgabalu komitejām, kā arī partijas ārzemju pārstāvis, kas reprezentēja arī Sociāldemokrata redakciju Bernē. Pēc tā laika uzbūves, delegātus uz kongresu izraudzīja aiz konspirācijas motīviem nevis pašas organizācijas, bet tikai to komitejas. Pašas komitejas savukārt arī vēl netika vēlētas, bet sastādījās kooptācijas kārtībā no partijas propagandistiem un aktīvākiem dalībniekiem.

Kongresā komitejas ziņoja par lielu biedru skaita pieaugumu pēc janvāra un pavasara revolūcionārās kustības uzplūdiem. LSDSP biedru skaits bija gada laikā divkāršojies un sasniedza 6.000. Lielāko skaitu uzrādīja Rīgas komiteja (RK) ar 2.750 biedriem, kas tātad sastādīja pusi no visiem partijas biedriem. 76% no rīdzinieku biedriem bija vīrieši un 24% sievietes. RK vadīja 273 pirmos pulciņus, bet pirms gada tādu bij tikai 116. Katrā pulciņā bija caurmērā 10-20 biedru. Sevišķi ātri partijas organizācija bija gājusi uz priekšu Pārdaugavā. RK par to savā pārskatā kongresam ziņoja: “Līdz slavenajām janvāra dienām tur bija tiku 53 pulciņi, kurpretim tagad ir 113 pulciņi ar 1.110 biedriem.” Liepājā biedru skaits bija audzis no 300 uz l.500.

Pirmajos pulciņos veica sistēmātisko polītiskās izglītošanas darbu, pie kam obligātās divas pirmās lekcijas bija par organizēšanos un polītisko cīņu. Runātājus pulciņiem sagatavoja aēitātoru (vai teorētiskos) pulciņos. Rīgā tādu bija 10. Par aēitātoru pulciņu darbību RK starp citu kongresam ziņoja:

Aēitātoru pulciņi iztirzā paplašinātā veidā pirmo pulciņu lekcijas, bez tam daži jautājumi sīkākā izstrādājumā, piem. par sabiedrisko formu attīstību, par partijas taktiku un programmām, par materiālistisko pasaules uzskatu, par sievietes stāvokli un ēimenes dzīvi agrāk, tagad un nākotnē, atsevišķi referāti par ārzemju sociāldemokratisko kustību.

Bez tam RK bija 2 propagandistu pulciņi, tie sagatavoja kvalificētus runātājus, kas bija spējīgi uzstāties pulciņos un lielākās sapulcēs un vadīt aēitātoru pulciņus. Vēl Rīgā pie partijas CK darbojās centrālā propagandistu kollģēija. Partijas propagandistiem revolūcijā piekrita izcilus loma. Tāpēc vietā norādīt, cik šādu partijas propagandistu kongresa laikā bija visā Latvijā: pie CK 17, Rīgā 15, Liepājā 6, Jelgavā 3, Ventspilī 3, Tukuma-Talsu komitejā 2, Vidzemē 7, kopskaitā 53 propagandisti. Visi viņi bija profesionāli revolūcionāri, CK algoti un atradās tās pārziņā. Propagandisti bija novietoti tā, ka pilsētās ap katru no viņiem grupējās 10 līdz 20 pulciņi. Pa laikam notika pulciņu pārstāvju sapulces, kas Rīgā 1905. g. vasarā pulcināja jau ap 300 partijas darbiniekus. Tādās sapulcēs komiteju pārstāvji sniedza darbības pārskatus un tur pārrunāja svarīgu polītisku akciju organizēšanu.

Bez tam vēl darbojās dažas speciālas organizācijas. Rīgas un Liepājas garnizonos LSDSP kopā ar Bundu nodibināja kara organizāciju ar 500 biedriem, kas vadīja aēitāciju starp karavīriem un izlaida virkni uzsaukumu krievu valodā (24.000 eks.). Līdzīgi darbojās skolnieku organizācija, kas apvienoja vidusskolu vecāko klašu audzēkņus 13-20 gadu vecumā. Sociāldemokratiskie skolnieki Rīgā bija apvienoti 22 pulciņos ar 236 biedriem un savu izpildu komiteju priekšgalā. Skolnieku organizāciju pārzināja FK. Līdz 1905. g. vasarai organizācija bija izlaidusi 15 dažāda satura uzsaukumus 15.000 eksemplāros. Pabalstiem apcietināto biedru kā arī nošauto ēimenēm bija nodibināts partijas Sarkanais Krusts. Kongresam sniegtajā pārskatā šī palīdzības organizācija ziņoja, ka 1905. g. jūnijā apcietinājumā bijuši 70 biedri, kuriem izsniegti kārtēji mēneša pabalsti naudā 3.271 rubļu apmērā. Bez tam ar l.345 rubļiem pabalstīti pavasara cīņās ievainotie un nošauto ēimenes.

Pēc kongresa LSDSP sāka saņemt pabalstus arī no ārzemju strādnieku partijām. Sociālistiskās internacionāles biroja 1905. g. jūnijā izlaistā uzsaukumā teikts:

Starptautiskais proletariāts nevar palikt vienaldzīgs šajā cēlajā cīņā pret akli trakojošām tumsības varām. Proletariātam vajag visās valstīs skaļi protestēt pret cara patvaldību un ar visiem līdzekļiem pabalstīt Krievijā cīnošamies brāļus. Solidaritāte ar viņiem jāparāda darbos!

Sekojot šim E. Anseles, E. Vanderveldes, K. Huismaņa (visi vēlākie Beļēijas ministri) parakstītam aicinājumam, ārzemju sociālistu partijas ziedoja pabalstus kritušiem un apcietinātiem sociālistiem Krievijā, un vienmēr piektā daļa tika izmaksāta LSDSP. Bernes Sociāldemokrats 1905. g. kvitēja kopskaitā astoņas iemaksas no Internacionāles, Vācijas, Austrijas un šveices partijām, kopskaitā 10.453 šveices frankus. Ziedojumi ienāca arī no latviešu emigrantiem ASV.

Partijas CK varēja ziņot par 130 dažādu uzsaukumu izdošanu gada laikā apm. pus miljonā eksemplāru. Vietējās komitejas bija devušas ap 400 dažādu uzsaukumu 300.000 eks., no kuriem vairāk par pusi bija hektografētas proklamācijas atsevišķiem uzņēmumiem un arodiem. Bija iznākuši 30 Sociāldemokrata un 15 Cīņas numuri, pie kam pēdējo 1905. g. pavasarī jau iespieda un izplatīja (pārdodot) apm. 10.000 eksemplāru. Rīgā vien Cīņai bija 5.000 kārtēju abonentu.

šādu organizācijas aparātu un presi pārstāvēja LSDSP 2. kongress. Tas vispirms apstiprināja jau l. kongresā izstrādāto un galīgi izrediģēto partijas programmu. šis svarīgais dokuments, kas reizē ar to vispār bija pirmā latviešu polītiskā programma, sastāvēja no 3 daļām: principiālā ievada, polītiskām un sociālām prasībām. Sekojot vācu sociāldemokratu Erfurtes programmai, vispirms sniegta kapitālisma sabiedriskās iekārtas analīze un tālākās saimnieciskās attīstības prognoze. Konstatējot, ka kapitālisti un lielgruntnieki izkalpina darba ļaužu masas, ka starp šīm sociālām šķirām pastāv ļoti asas pretrunas, programma deklarēja, ka tāpēc “tagadējā sabiedrībā attīstība stāv pilnīgā nesaskaņā ar sabiedrības vispārējām vajadzībām.” Bet saimnieciskās attīstības gaita un augošais darba ļaužu nemiers pret pastāvošo kārtību

.tuvina iespējamību pāriet no kapitālistiskās ražošanas kārtības uz sociālistisko kur ražošanas līdzekļi (zeme, raktuves, fabriku mašīnas, satiksmes līdzekļi) tiek pārvērsti par sabiedrisku kopīpašumu un pati ražošana tiek nokārtota pēc kopēja plāna. Sociālistiskā ražošanas kārtībā būs visiem nodrošināta pārticība, labklājība un vispusīga attīstība.

Pati sabiedriskā attīstība no kapitālisma uz sociālismu bija programmā apzīmēta par nenovēršamu. Programmas principiālā daļa noslēdzās ar konstatējumu, ka sociāldemokratijas uzdevums ir “skaidrot strādnieku šķirai tās priekšā stāvošo vēsturisko uzdevumu un vest to pretīm tās gala mērķim”. šie pirmās programmas teorētiskie principi vēlākos gados dažā ziņā tika pārveidoti, bet 1905. g. tie atbilda toreizējiem skarbajiem sociālajiem apstākļiem. Programmas ievads izteica jaunu pasaules uzskatu, kas LSDSP idejiski saistīja ar citu zemju sociālistu partijām. Marksistiskais optimisms attiecībā uz sociālisma uzvaras neizbēgamību deva jaunās partijas cīnītājiem gaišu ticību nākotnei.

Kaut gan programmas teorētiskā daļa bija ieturēta toreizējā laikmetā valdošajā marksisma garā, tomēr kongress noraidīja proletariāta diktātūras principu un neieveda to programmā. šo apstākli padomju vēsturnieki (P. Dauge) pārmet LSDSP un uzskata par “ievērojamu trūkumu”. Ar šo savu noraidošo nostāju pret diktātūru, ko LSDSP dokumentēja savā programmā, tā stingri un noteikti jau savas darbības sākumā deklarēja demokratiskos principus. Arī šinī ziņā LSDSP viedoklis krasi atšķīrās no Ķeņina un krievu lielinieku jau toreiz propagandētās diktātūras prasības. Latviešu sociāldemokratijas skaidri demokratiskā nostāja bija jo nozīmīgāka vēl tāpēc, ka partija to deklarēja revolūcijas laikā.

Programmas otra daļa saturēja partijas polītiskās prasības, kuras tā deklarēja par saviem tuvākiem uzdevumiem. Lielākā daļa no tām kļuva par visas 1905. g. revolūcijas mērķiem. Pavisam uzstādītas 14 prasības. Cara patvaldība gāžama un tās vietā nodibināma demokratiska republika (tautas brīvvalsts), kas nodrošinātu vispārējās vēlēšanu tiesības visiem abēju dzimumu pilsoņiem, vecākiem par 20 gadiem, uz likumdevēju Saeimu, neaprobežotas apziņas, runas, preses, sapulču, streiku un biedrošanās tiesības, ierēdņu un tiesnešu vēlēšanu, kārtu atcelšanu un privilģēiju iznīcināšanu, nāves soda, mūža cietuma un miesas soda atcelšana, pastāvīga karaspēka atcelšana un visas tautas apbruņošana, baznīcas atdalīšana no valsts un skolas atdalīšana no baznīcas, visu netiešo nodokļu atcelšana.

Nacionālā jautājumā (3. pants) bija uzstādīta principiāla un ļoti tālu ejoša prasība pēc “pašnolemšanās tiesības visām tautām, kas dzīvo līdzšinējās Krievijas valsts robežās”. šī prasība ietvēra arī iespēju, ka Latvija pēc Krievijas demokratiskās republikas nodibināšanas varētu atdalīties no tās. Faktiski LSDSP šādu prasību 1905. g. neuzstādīja, bet apmierinājās ar cīņu par “plašu polītisku un saimniecisku autonomiju”, kā tas bija teikts programmas nākamā, 4. pantā. Programma prasīja arī “neapspiestu tautas valodas lietošanu privātā un sabiedriskā dzīvē, skolās, tiesās, valdības un pašvaldības iestādēs”.

1905. g. apstākļos tās bija radikālas nacionālas prasības. Tālākām prasībām toreiz apstākļi vēl nebija nobrieduši un arī pati latviešu tautas nacionālā problēma nebija pietiekami diskutēta. Raksturīgi, ka 1905. g. arī Polijas un Somijas sociāldemokratu (un arī pilsoniskās) partijas uzstādīja tikai prasību par savu zemju autonomiju Krievijas demokratiskā valstī. Tomēr pārrunas nacionālā jautājumā turpinājās. Divus mēnešus vēlāk viens no LSDSP tā laika teorētiķiem P. Stučka (Paragrafs) kādā rakstā par autonomiju norādīja uz Austrijas sociāldemokratijas programmu nacionālā jautājumā (O. Bauera un K. Rennera uzskatiem), kas prasīja Austriju pārveidot demokratiskā tautu federātīvā valstī, un uzsvēra:

Mēs tik tālu neejam savā pašnolemšanās prasībā, mazākais šimbrīžam nē, kamēr nav skaidri paredzama tālākā attīstības gaita. Bet no sociāldemokratijas stāvokļa nevarētu nekas būt pretim, ja mēs pieprasītu pat tikpat plašu autonomiju kā Polija vai pat Somija, ar kuru mums galu galā visvairāk vienādības. Autonomijas apmēru noteikšana, protams, pieder pašai tautai. Jautājums ir ļoti svarīgs, un tā apspriešanai jāpiegriež pie laika visa vērība.

1905. g. revolūcijā cīņas smagums vērsās pret cara patvaldību, bez kuras gāšanas nebija domājama nacionāla brīvība arī latviešu tautai. Nacionālās brīvības izveidošana bija tālākas nākotnes jautājums, kas būtu kārtojams pēc revolūcijas uzvaras. Aēitējot un vadot latviešu tautu atklātā revolūcijā pret patvaldību, LSDSP veidoja to par patstāvīgu polītisku un nacionālu spēku, un tādā kārtā faktiski gatavoja ceļu vēlākajai cīņai par Latvijas neatkarību. 1905. g. latviešu revolūcija pati par sevi bija nacionālā ziņā vairāk vērta nekā kāda vēl neskaidri formulēta nacionāla programma.

Programmas trešā un beidzamā daļa aptvēra 15 saimnieciskas un sociālas prasības, kuru nolūks bija panākt strādnieku darba un dzīves apstākļu uzlabošanu. Svarīgākās no šīm prasībām bija: 8 stundu darba diena, darbu pārtraukšana l. maijā, virsstundu un naktsdarbu, kā arī bērnu un sieviešu nodarbināšanas noliegšana veselībai kaitīgos darbos, strādnieku apdrošināšana uz uzņēmēju rēķina pret slimībām, nelaimes gadījumiem un vecuma darba nespēju, darba aizsardzības, darba inspekcijas un darba apgāžu radīšana un šķīrejtiesas visās rūpnicības nozarēs. Arī šo saimniecisko prasību lielākā daļa tika uzstādīta latviešu strādnieku streikos 1905. g. revolūcijā.

Tālāk kongress ar nedaudziem pārgrozījumiem apstiprināja jau 1904. g. kongresā pieņemtos partijas statūtus. CK sastāvā bija noteikti 3 locekļi, kurus vēlēja kongress no sava vidus. Nākošo kongresa sastāvu statūti noteica šādā veidā: 3 CK, 6 Rīgas, 4 Liepājas, 3 Jelgavas, 2 Ventspils, 1 Tukuma-Talsu komiteju delegāti. Tā kā bija sākusies partijas organizēšanās Vidzemē, tad arī Vidzemes komitejām piešķīra 3 delegātus. Bez šiem 22 vēlētiem delegātiem CK varēja kongresā pieaicināt arī viesus (ne vairāk par 8), bet tie nevarēja piedalīties CK vēlēšanās. Latgalē 1905. g. partijas organizāciju nebija.

Bez tam šis nelegālos apstākļos ilgais un ražīgais kongress savās trīs dienu slepenajās sēdēs vēl apsprieda un izlēma jautājumu par attiecībām pret cittautu sociāldemokratu organizācijām. Raksturīgi, ka kongress nerunāja tikai par attiecībām pret krievu, bet visām pārējo tautu partijām. Rezolūcija deklarē, ka Krievijas dažādos apgabalos nepieciešamas “atsevišķas nacionālas sociāldemokratiskas partijas.” Cīņas saskaņošanai pret patvaldību vēlama to apvienošanās kopējā Krievijas sociāldemokratiskā strādnieku partijā. No savas puses LSDSP pieprasīja lai LSDSP tomēr patur savu iekšējo patstāvību, un tiek uzskatīta “par savas tautas vienīgo pārstāvi” apvienotā partijā, lai tā ir pārstāvēta apvienotās partijas CK, bet cittautu partiju darbība latviešu strādniekos iespējama vienīgi ar LSDSP piekrišanu. Paredzot, ka šāda apvienošanās tuvākā laikā nebūs sasniedzama, kongress ieteica Latvijas lielākās pilsētās (Rīgā, Liepājā), kur pastāv vairāku tautību partijas, dibināt Federātīvās komitejas, lai panāktu “veiksmīgāku koprīcību”, t.i. palikt pie tās kārtības, kāda Latvijā jau pastāvēja kopš 1904. g. rudens. Ar šo lēmumu bija pateikts, ka LSDSP 1905. g. revolūciju risinās Latvijā patstāvīgi, savas tautas un strādnieku šķiras interesēs.

REVOLŪCIJAS TAKTIKA

Virkni rezolūciju kongress pieņēma par cīņas taktiku revolūcijā. Patvaldības solītās reformas jāizmanto sociāldemokratiskās kustības labā. Ar liberāļiem nolēma “rīkoties saskaņā atsevišķos cīņas aktos,” bet tikai ar nosacījumu “ja šīs partijas līdz ar mums cenšas pēc Satversmes sapulces sasaukšanas uz vispārējas, vienlīdzīgas, tiešas un aizklātas vēlēšanas pamata.” Sekojot šiem lēmumiem, partija 1905.-1907. g. vairākos gadījumos sadarbojās ar liberālo pilsonību kopējās akcijās. Kongress arī atzina, ka revolūcijas laikā petīcīju iesniegšana valdībai “iedveš domas, it kā demokratisko prasību apmierināšana varētu nākt no augšas mierīgā ceļā” un tāpēc turpmāk noraidīja to iesniegšanu. Līdz ar to izbeidzās peticiju kampaņa, kurā 1904. un 1905. g. partijas uzdevumā bija piedalījies Jānis Asars un dažos gadījumos arī J. Rainis. Pazīstamākā no tām bija 1905. g. 24. aprīļa latviešu literātu peticija valdībai. Par galveno cīņas līdzekli pret patvaldību kongress atzina ģenerālstreiku:

Ievērojot to, ka ģenerālstreiks ir 1) milzīgs spaidu līdzeklis pret tagadējo sabiedrisko un polītisko kārtību un 2) līdzeklis mobilizēt visu revolūcionāro armiju, izsaucot to uz ielas, LSDSP kongress redz ģenerālstreikā protestu pret pastāvošo valsts kārtību un viņas varmācībām, protestu, kas var izvērsties par tautas sacelšanos, kāpēc ieteic ģenerālstreika sarīkošanu ārkārtējos cīņas momentos.

Bet kongress noraidīja ģenerālstreika lietošanu saimnieciskos konfliktos un mazāk svarīgos polītiskos gadījumos. Lauku organizācijām kongress atļāva sarīkot baznīcas demonstrācijas. Jau februārī, martā un aprīlī Ventspils, Grobiņas un Aizputes apriņķos Kurzemē un Rīgas un Cēsu apriņķos Vidzemē notika laukstrādnieku streiki un demonstrācijas, kas vietām bija noritējušas pie baznīcām. Nobijušies baroni panāca no valdības, ka Vidzemē jau 27. martā, bet Kurzemē 17. aprīlī izsludināja pastiprinātas apsardzības stāvokli. Laukstrādnieku cīņa tomēr turpinājās, un jūnija sākumā Sarkanos vasarassvētkos masveidīgas baznīcu demonstrācijas notika 20 Kurzemes un Vidzemes baznīcās. Tās noritēja tādējādi, ka dievkalpojuma laikā revolūcionāri ielenca kanceli un uzaicināja mācītāju dot vietu partijas runātājam, kas tad no kanceles teica spraigu runu pret patvaldību un aicināja baznīcēnus pievienoties revolūcijai. Pēc tam baznīcēni partijas biedru vadībā ar karogiem un revolūcionārām dziesmām devās gājienā uz tuvāko muižu vai pagasta valdi, kur konfiscēja ieročus, iznīcināja cara portretus un rezervistu sarakstus. Baznīcu demonstrācijas bija ļoti iespaidīgas un spēcīgi revolūcionārizēja lauku iedzīvotājus. Demonstrācijas veicināja arī vēl tas, ka liela daļa luterāņu mācītāju bija vācieši un krasi latviešu tautas brīvības cīņu pretinieki, kas savos sprediķos uzbruka revolūcionāriem. 1905. g. baznīca bija “kunga baznīca”, atkarīga no vācu muižniecības. Uz šo apstākli sevišķi norādīja arī LSDSP kongresa rezolūcija:

Baltijas luterāņu baznīca, kura cieši saistīta caur patronātu ar muižniecību un patvaldību, ir ļoti kaitīgs apspiešanas un apziņas aptumšošanas ierocis valdošo aprindu rokās.

Baznīcu demonstrācijas turpinājās visu 1905. g. vasaru. Daudzkārt baznīcās dziedāja arī revolūcionāras dziesmas baznīcas dziesmu meldijās. Viena no populārākām bija:

Tā biedrošanās stiprā pils

Ar pašu spēkiem celta.

Tā droši vien mūs nepievils

šeit šaubīšanās velta.

Otra, arī plaši pazīstama, bija brīvdomīgā “Kam skaniet jūs, drūmajie zvani?” 1905. g. vasarā pie dažām baznīcām notika arī bruņotas sadursmes, jo baroni mģēināja novērst demonstrācijas un ar policijas palīdzību apcietināt runātājus. Vidrižu baznīcā barons Maidels 1905. g. 30. jūnijā nošāva partijas runātāju, bet pēc tam arī pats tika ievainots. 16. jūlijā pie Sesavas baznīcas nošāva baronu Bistramu, kad viņš, kopā ar Platones baronu Hānu, pirmie bija atklājuši uguni pret revolūcionāriem un vienu no viņiem smagi ievainojuši. Baznīcu demonstrācijas bija Latvijas revolūcijas apstākļos īpatnējs cīņas veids, kas citos Krievijas apgabalos netika pielietots. Jāatzīmē, ka LSDSP kongress savā rezolūcijā par baznīcu demonstrācijām uzdeva ”atturēties no katriem varasdarbiem, kā piem., karoga nešanas uzspiešanu mācītājiem, spiegiem, uradņikiem jeb citiem patvaldības kalpiem.”

Jautājumā par bruņotu sacelšanos, kongress ieņēma noraidošu stāvokli. Īpašā rezolūcijā tas konstatēja, ka proletāriāts Iekškrievijā vēl nav pietiekami apzinīgs un organizēts, lai varētu jau tagad uzsākt vispārēju bruņotu sacelšanos. “Sacelšanos, kas notiktu tikai atsevišķās valsts daļās, piem. Latvijā, patvaldība vēl spētu apspiest visbriesmīgākiem varas līdzekļiem.” Tāpēc kongress neatzina par iespējamu 1905. g. vasarā “saukt proletāriātu uz šādu pārsteidzīgu soli.” Tas uzdeva partijas organizācijām turpināt revolūcionāro propagandu, tomēr

.dodot jau tagad ar ieročiem rokās atsparu katrai patvaldības varmācībai un pārvēršot sadursmi ar patvaldības kalpiem par nemitīgu partizānu cīņu.

Praktiski šis lēmums nozīmēja pagaidām nedibināt īpašu kaujas organizāciju, kas nodarbotos ar bruņotu cīņu pret policiju un karaspēku. Toties demonstrācijās un sapulcēs partijas biedriem bija jādod bruņots atspars policijas uzbrukumiem, bet paši policisti un baroni jāatbruņo. šādas sadursmes tad arī masveidīgi notika visu 1905. g. vasaru un rudeni. To rezultātā partijas rīcībā nonāca ievērojams daudzums ieroču. Bez tam kongress nolēma “uz visstingrāko turpināt jau iesākto aēitāciju karaspēkā,” ko jau veica kara organizācijas Rīgā un Liepājā. šo darbu tomēr stipri apgrūtināja tas, ka Latvijā novietotie kareivji bija krievi, galvenām kārtām polītiski neattīstīti zemnieku jaunieši. Vēl kongress aicināja rezervistus un rekrūšus pretoties iesaukšanai krievu-japāņu karā.

šis LSDSP lēmums stāvēja krasā pretrunā ar Ķeņina uzsākto krievu lielinieku partijas taktiku, kas savā kongresā Londonā jau 1905. g. aprīlī izteicās par bruņotas sacelšanās plānu izstrādāšanu un sevišķu kaujas grupu dibināšanu, kas cīnītos par “strādnieku-zemnieku diktātūras valdības” radīšanu. Tāpat arī LSDSP lēmums par zināmas sadarbības iespēju ar liberālo pilsonību nozīmēja pretēju taktiku. Tāpēc ir nepatiesi padomju vēsturnieku apgalvojumi, it kā 1905. g. lielinieku kongress būtu “izšķirīgi ietekmējis LSDSP revolūcionāro cīņu.” LSDSP otrā kongresa taktiskie lēmumi, kā redzams, ir pilnīgi pretēji un tuvi tieši krievu mazinieku viedoklim, kas savu viedokli bija deklarējuši 1905. g. aprīlī ženēvas konferencē. šo kardinālo pretrunu starp LSDSP un lielinieku taktiku uzsver savās atmiņās arī viens no Piektā gada revolūcijas vadītājiem, Dr. J. Ozols.

No otrā kongresa pārējiem lēmumiem bija svarīga “rezolūcija par aēitāciju uz laukiem”. Rezolūcija vispirms konstatēja, ka

.lauku proletāriāta šķiras intereses pilnīgi saskan ar pilsētu proletariāta interesēm, kādēļ aēitācija viņu starpā neprasa nekādas pārgrozības partijas programmā un taktikā.

Tāpēc kongress nolēma “joprojām aēitēt un organizēt lauku proletāriātu uz vispārējās sociāldemokratijas programmas pamata”. Ar šo lēmumu tika otrreiz noraidīta atsevišķas agrārās programmas izstrādāšana, kāda bija krievu sociāldemokratiem. Rezolūcija neuzstādīja arī nekādas konkrētas prasības agrāro apstākļu pārkārtošanai, jo kongress atzina, ka pietiek ar partijas vispārējās programmas pantu par klaušu un muižniecības privilģēiju atcelšanu. Rezolūcija tomēr uzdeva partijas lauku organizācijām

.pulcināt zem brīvības karoga lauku neproletāriskos elementus, aprādot tiem, ka arī viņu polītiskā atsvabināšana iespējama tikai revolūcionārā ciņā sociāldemokratijas vadībā.

Kongress tātad izteicās ne vien par laukstrādnieku (jeb kā toreiz teica, kalpu), bet arī par lauksaimnieku un rentnieku organizēšanu revolūcionārai cīņai. Kongresa ziņojumos lauku organizācijas jau vēstīja, ka “saimnieki, kuru lielais vairums dzīvo vēl uz rentes un pilda dažnedažādas muižu klaušas, stipri vien piedalās revolūcionārā kustībā” un atsakās maksāt renti un pildīt klaušas.

Kaut arī kongress atteicās izstrādāt sevišķu agrārprogrammu, tomēr partijai bija savi uzskati zemes jautājumā, kurus plašāk izteica īsi pirms kongresa toreiz redzamākais agrārpolītiķis P. Stučka. Kādā rakstā Sociāldemokratā viņš jautā: “Ko mēs varam solīt mūsu saimniekiem?” un paskaidro, ka “mūsu agrārā polītika būs ar mieru izpildīt zemnieku ciešo ideālu pēc vairāk zemes un mazāk nastu”. Konkrēti tas nozīmēja izskaust visu klaušu sistēmu un atcelt zemnieku zemju izpirkšanas grūto slogu. Pēc revolūcijas uzvaras un demokratiskas iekārtas radīšanas ķeizara, muižnieku un baznīcas zemes īpašumi būtu nacionalizējami. P. Stučka un līdz ar viņu LSDSP 1905. g. noraidīja muižnieku zemju izdalīšanu bezzemniekiem, jo uzskatīja, ka lielsaimniecības esot saimnieciski progresīvākas, un baidījās, ka sīksaimniecību radīšana atrautu no sociālistiskās brīvības cīņas jaunos zemes īpašniekus. Kādā vēlākā rakstā “Piezīmes par agrāro jautājumu” P. Stučka partijas agrārpolītiskos uzskatus izteica vēl plašākā veidā. šos agrārpolītiskos uzskatus lielā mērā ietekmēja vācu sociāldemokratija un tās pazīstamais teorētiķis Kārlis Kautskis, no kura darbiem vairāki bij jau pārtulkoti latviešu valodā un izdoti Sociāldemokrata bibliotēkā Bernē. Pie šī viedokļa agrārjautājumā LSDSP turējās līdz 1918. g., kad partija savu viedokli grozīja un bija galvenā cīnītāja par muižniecības zemju sadalīšanu. Partija toreiz tomēr vēl aizstāvēja mūža nomas variantu un nevis privātīpašumu uz zemi. Vēlāko notikumu gaita rādīja zemnieku sīksaimniecību dzīves spējas, un tāpēc Latvijas sociāldemokratija otrā revolūcijā, kas 13 gadus vēlāk radīja Latvijas valsti, grozīja savu agrārpolītiku. Kaut arī 1905. g. revolūcijas galvenais uzdevums bija sagraut patvaldības un muižniecības polītisko varu, lai pēc tam stātos pie Latvijas agrārās iekārtas grozīšanas, tomēr nav noliedzams, ka LSDSP būtu guvusi vēl lielākus panākumus latviešu agrārā revolūcijā 1905. g., ja tā jau toreiz būtu izstrādājusi noteiktu agrāro programmu un sludinājusi muižu dalīšanu bezzemniekiem.

Kongress noslēdzās ar CK un partijas ārzemju pārstāvja ievēlēšanu, ko izdarīja aizklātā balsošanā. Par CKs locekļiem ievēlēja: Jāni Jansonu, Jāni Ozolu, Ansi Buševicu, bet par ārzemju pārstāvi Frici Roziņu (agrāko). Tā kā 1905. g. CK faktiski vadīja visu revolūciju, tad šie trīs pirmie vīri bija nevien partijas, bet arī revolūcijas vadoņi Latvijā.

REVOLŪCIJAS VADOŅI

Jānis Jansons (1872-1917) bija Kurzemes lauksaimnieka dēls, mācījies Liepājas ēimnazijā un vēlāk studējis filoloēiju Maskavā un tiesības Tērbatā. Kā vienu no Jaunās strāvas vadoņiem viņu 1899. g. izsūtīja nometināšanā uz Smoļensku, bet 1902. g. viņš izcieta 6 mēnēšu cietuma sodu. 1904. g. Jansons atgriezās Rīgā un stājās jaundibinātās LSDSP priekšgalā, būdams tās CK loceklis un Cīņas, bet vēlak arī legālās Dienas Lapas redaktors. Jansons bija liela vēriena polītiķis un spēcīgs runātājs. 1905. g. revolūcijā viņš kļuva par īstu tautas tribūnu. Reizē ar to Jansons bija arī izcils publicists un labs žurnālists. Viņš bija dziļi izglītots vīrs, kas labi pārzināja arī literātūras un mākslas problēmas, un latviešu rakstniecības vēsturē viņš iegājis kā viens no ievērojamākiem literātūras kritiķiem, kas ar savu nemiera garu un sabiedrisko pieeju literātūras parādībām spēcīgi sekmēja mūsu rakstniecības attīstību. Jansons izcēlās ar strauju temperamentu, viņš metās ar lielu aizrautību revolūcijas mutulī un rāva līdz partijas biedrus un tautas masas. Turklāt visās viņa runās un rakstos zibsnīja liela asprātība. Pateicoties savām masu vadītāja spējām, Jansons kļuva par centrālo figūru Piektā gada revolūcijā un LSDSP galveno ideologu. Pēc revolūcijas viņš sarakstīja emigrācijā ar pseudonimu Brauns Baltijas revolūciju, kas bija pirmais plašākais darbs latviešu valodā par 1905. gada brīvības cīņām. Atgriežoties 1917. g. pavasarī mājās no trimdas Anglijā, Jansons krita par upuri vācu zemūdenei, kas kuēi jūrā torpedēja.

Jānis Ozols bija Zemgales kalēja dēls, dz. 1878. g. Platonē. Viņš beidza Jelgavas reālskolu un Rīgas politechniskā institūta tirdzniecības nodaļu un strādāja par skolotāju V. Olava komercskolā. J. Ozols (Zars, Kļims, Feldmanis) bija partijas dvēsele, nepagurstošs un spējīgs organizātors, un ļoti veikls konspirātors, kuru cara slepenpolicijai nekad neizdevās apcietināt. Galvenām kārtām pateicoties viņa vadībai, LSDSP jau pirmajos gados radīja spēcīgu organizātorisku aparātu, kas spēja vadīt revolūcijas vētrās bangojošās tautas masas. šis rakstos un runās nosvērtais un lietišķais tautsaimnieks mēdza maz uzstāties atklātībā, toties vadīja pagrīdē partijas praktisko darbu. Rakstnieks V. Eglītis kādā priekšlasījumā 1908. g. raksturoja J. Ozolu kā

.īstu nelegālās sociāldemokratijas vadoni. Ozola konspirātīvā gudrība glāba viņu visur un atnesa daudz labuma Latvijas sociāldemokratijai. Pat 1905. g. brīvības dienās viņa seja bija apsegta. Provokācija tikai tad sāka ieviesties partijā, kad Ozola vairs nebija Rīgā.

Ozols turēja partijas aparātu savās rokās, un partijas iekšienē viņam piederēja noteicējs vārds.

Ansis Buševics (1878-1943), vēlākais neatkarības laika Liepājas pilsētas galva un Latvijas finanšu ministrs, bija Kurzemes arendātora dēls. Viņš beidza ēimnaziju un studēja tieslietas Pēterburgā un vēlāk darbojās kā zvērināts advokāts. Buševics bija uzmanīgs taktiķis ar stipru reālo apstākļu izpratni. Buševicam bija diezgan lieli balss trūkumi, tāpēc viņš nevarēja uzstāties sapulcēs. Savas praktiskā polītiķa spējas viņš parādīja CK sēdēs polītisko akciju plānošanā un izlemšanā. Buševica parastais pseudonims bija Zvejnieks.

CK darbu papildināja un reālizēja propagandisti, no kuriem daļa bij arī vietējo organizāciju vadītāji. Dažkārt viņus kooptēja arī tiešā CK darbā. Viņu skaitā vispirms minams Jānis Asars (1877-1908), dzimis Vidzemes lauksaimnieka ēimenē no pagājušā gadsimta nemieriem pazīstamā Kaugaru pagastā, beidzis Nikolaja ēimnaziju Rīgā un studējis ķīmiju Rīgas politechniskajā institutā. 1902. g. arestēts un sodīts ar cietuma sodu par sociāldemokratisku darbību. Cietumā Asars iemācījās vairākas svešvalodas, to skaitā arī skandināvu, kas tam deva iespēju brīvi orientēties pasaules literātūrā. Pateicoties savām enciklopediskām zināšanām, Asars kļuva par izcilu latviešu literātūras kritiķi un publicistu, daudzu vērtīgu darbu autoru. Tomēr, kā to pareizi jau 1908. g. uzsvēris rakstnieks V. Eglītis, “paliekošu slavu Asars ieguva ar savu polītisko darbu 1905. g. revolūcijā”. Jānis Asars bija liela personība toreizējā latviešu sabiedrībā, un visas savas spējas viņš 1905. gadā ziedoja LSDSP revolūcionārajam darbam, nepagurstoši referēdams partijas pulciņos un gatavodams jaunos propagandistus, gan arī runādams atklātās sapulcēs un vezdams partijas uzdevumā sarunas ar liberālās pilsonības un intelliģences aprindām. Asara spalvai pieder arī daudz rakstu partijas presē. Jānis Ozols savās atmiņās saka, ka Asars Piektā gadā bieži strādājis ”līdz pilnīgai nemaņai”.

Citu CK darbinieku vidū jāmin Vilis Dermanis (1875-1938), Zemgales lauksaimnieka dēls, vēlāk “Jonatāna” biedrības skolas skolotājs un literātūras kritiķis, kas jau 1901.-1904. g. bija publicējis virkni nopietnu darbu. Būdams labs runātājs un žurnālists, Dermanis spēlēja lielu lomu Piektā gada kustībā. 1905. g. Dermanis partijas uzdevumā ilgāku laiku uzturējās ārzemēs. Jāatzīmē, ka Dermanis bija pirmais maziniecisko uzskatu paudējs LSDSP. Dermaņa pseudonīms bija Dambītis.

Kā iespaidīgi runātāji un enerēiski organizātori vēl izcēlās FK un LSDSP RK locekļi 1905. g. Andrejs Petrevics (Dadzis) un J. Daniševskis (Paleja). Visi šie vīri uzskatāmi par LSDSP redzamākajiem darbiniekiem, kam 1905. g. partijas dzīvē piekrita liels svars.

Līdzās viņiem bija vēl virkne citu partijas darbinieku, kas bija mazāk pazīstami atklātībā, bet kam arī piekrita plašāka loma partijas darbā: nelegālo spiestuvju rīkotājs Jēkabs Treimanis (Eglītis, miris nometinājumā Sibīrijā 1920. g.); tad vairāki aktīvi RK locekļi — strādnieki V. Rikveilis (neatkarības laika kooperācijas darbinieks, miris Rīgā 1940. g.) un J. Lencmanis (1919. g. padomju valdības loceklis, miris Krievijā), ierēdnis R. Endrups (1917. g. Rīgas Strādnieku deputātu padomes priekšsēdis, miris Krievijā), kā arī jaunie intelliģenti brāļi Kristaps un Ģederts Eliasi (pirmais neatkarības laika Saeimas deputāts, otrais Latvijas mākslas akadēmijas profesors), CK propagandists un vairāku vietējo organizāciju vadītājs J. Kažmers (Pops, miris Krievijā 1930. g.) un skolotāju organizātors Indriķis Rītiņš (Jukums, neatkarības laika Rīgas 4. vidusskolas direktors, miris ASV), vairāku asu uzsaukumu autors un RK darbinieks M. Strīķis (Kauls) un daudzi citi.

LSDSP otrā kongresā nepiedalījās P. Stučka, kas 1905. g. nedzīvoja Latvijā, bet uzturējās Vitebskā, un Dr. Pauls un Klāra Kalniņi, kas dzīvoja šveicē emigrācijā un atgriezās tikai 1905. g. vēlā rudenī. Ne pirmā, ne otrā kongresā nebija klāt J. Rainis, lai gan viņš no 1903. g. dzīvoja Rīgas Jūrmalā un bija partijas biedrs. Tomēr Rainis šinī laikā ar aktīvu polītiku nenodarbojās. Liekas, ka viens no iemesliem bija viņa personīgais konflikts ar Jansonu un Stučku no Dienas Lapas laikiem, kad Rainim 1895. g. bija jāatstāj Dienas Lapas redakcija sakarā ar pārmetumiem par nepietiekami aktīvu darbību. Rainis, būdams liels dzejnieks, tomēr gribēja būt arī liels polītiķis, bet viņš nebija izcils runātājs un publicists, un tāpēc polītiskā laukā nevarēja gūt lielus panākumus. Rainim radās nepatika pret Jansonu, kam šīs dotības bija un kas 1905. g. bija kļuvis par populārāko polītiķi Latvijā. Rainis arī (kā vēlāk izmeklēšanā 1914. gadā noskaidrojās) nedibināti pārmeta Jansonam it kā nepiedienīgu izturēšanos pie jaunstrāvnieku pratināšanas žandarmērijā 1897. g. Partijas vadība aicināja Raini aizmirst personīgās pretešķības, tomēr tam nebija panākumu un Rainis aktīvā polītiskā darbā līdz pat 1905. g. oktobra dienām nepiedalījās. Praktiski tam nebija traucējoša nozīme, jo Rainis ar savu dzeju partijas polītisko cīņu atbalstīja iespaidīgāk, nekā viņš to būtu spējis veikt praktiskā polītikā.

REVOLŪCIJAS UZPLŪDI 1905. G. VASARĀ

Vasarā revolūcionārā kustība strauji pieauga pilsētās un laukos, tā daļēji skāra arī Latvijā novietoto krievu karaspēku. Līdztekus ievērojami pieauga LSDSP biedru skaits, dibinājās jaunas organizācijas. Pilsētās LSDSP plaši atzīmēja 22. un 26. janvāra pusgada piemiņas dienu, rīkojot 23. jūlijā streikus, sapulces un demonstrācijas. 25. jūlijā sākās streiks Fēniksa fabrikā, kas drīz aptvēra 60 Rīgas lielākās fabrikas un Rīgas ostu, kopskaitā 30.000 strādniekus. Streika laikā fabrikās notika lielas polītiskas sapulces, un fabriku dūmeņos tika pacelti sarkani karogi ar revolūcionāriem uzrakstiem. Fēniksa fabrika streika laikā pilnīgi atradās strādnieku rokās. Streiku vadīja LSDSP pulciņi, kas 13 lielākās fabrikās bija radījuši fabrikas padomes no fabriku pulciņu pārstāvjiem. Augustā RK sasauca divas pulciņu pārstāvju sapulces, kurās piedalījās ap 500 partijas darbinieku no visiem Rīgas rajoniem. Arī Liepājā, Jelgavā un Ventspilī vietējo komiteju vadībā jūlijā uzliesmoja sekmīgi streiki. Vairākās fabrikās jūlija dienās notika sadursmes ar policiju. Sekojot Rīgas biržas komitejas priekšsēža, vācieša Libeka telegrafiskam lūgumam, iekšlietu ministrs Trepovs nosūtīja uz Rīgu jātnieku pulku, kuru pa daļai izvietoja fabrikās. Tas nelīdzēja, un revolūcionārie strādnieki jūlijā gava jaunus panākumus, kas vēl vairāk stiprināja viņu cīņas garu. Pat Vidzemes gubernātors atzina, ka streikotāji bijuši labi disciplinēti.

Lauku kustību 1905. g. vasarā ievadīja LSDSP CK uzsaukums Visiem zemniekiem!, kas paskaidroja sociāldemokratu prasības un aicināja pievienoties strādnieku revolūcionārai cīņai. Laukstrādniekiem bija veltītas vairākas proklamācijas, iespiestas 40.000 eksemplāros, kas tika izplatītas Zemgales, Kurzemes un Vidzemes pagastos. LSDSP CK uzsaukums Visiem laukstrādniekiem!, ko izdeva aprīlī, saturēja 21 saimniecisku prasību par kalpu dzīves apstākļu uzlabošanu. Jūnija beigās uzliesmoja LSDSP lauku grupu vadīts laukstrādnieku streiks 17 Vidzemes muižās. Dažas nedēļas vēlāk, 8. augustā LSDSP Jelgavas komiteja izsludināja vispārēju laukstrādnieku streiku Zemgalē. Tas aptvēra 30.000 laukstrādniekus Jelgavas, Dobeles, Bauskas un Tukuma apriņķos. Streiks bija labi organizēts: uz visiem ceļiem bija nostādīti dežūrnieki, kas dienas laikā padeva streika vadības norādījumus apm. 80 km attālumā no Jelgavas. Katrā pagastā streiku ievadīja bruņotu partijas biedru grupas, kas apstaigāja visas lauku mājas, uzaicinot laukstrādniekus pārtraukt darbus un pēc dažām stundām ierasties noteiktā vietā uz kopēju streikotāju sapulci. Parasti laukstrādnieki tūdaļ meta darbus pie malas un sekoja partijas biedriem uz nākamām mājām. Tā drīz izauga liels gājiens, tika pacelts LSDSP karogs, dziedātas revolūcionāras dziesmas un dalītas proklamācijas. Gājiens tad virzījās uz muižu, kur apturēja darbus un atņēma ieročus baroniem un muižas pārvaldniekiem, kā arī policistiem. Vairākās vietās iznāca bruņotas sadursmes ar policiju un dragūņiem, kas bija novietoti lielākās muižās. Svarīgākā no tām norisinājās grāfa Pālena Kalnamuižā, dragūņi tika šinī cīņā pieveikti. Parasti gājieni virzījās tālāk uz pagasta māju, kur iznīcināja patvaldības emblemas (divgalvaino ērgli), cara portretus, iesaucamo un rezervistu sarakstus un tiesu aktis. Vietām konfiscēja valsts līdzekļus par labu LSDSP, atstājot par konfiskāciju oficiālas partijas kvītes. Baronu krogus un kroņa degvīna veikalus (monopolus) slēdza, bet degvīna pudeles sadauzīja. Gājienos valdīja stingra disciplīna, un nevienam nebija atļauts paņemt kaut jel vienu degvīna pudeli. Telegrafa un telefona satiksme bija pārtraukta, pasts nedarbojās, vietām streikotāji izpostīja dzelzceļa sliedes, tā ka arī dzelzceļa satiksme bija traucēta. Streikotāju soļi atņēma Kurzemes gubernātoram Sverbejevam iespēju sazināties ar policiju un pārvietot karaspēku. Latviešu lauksaimnieki streiku atbalstīja un bieži paši piedalījās gājienos, kādēļ muižniecības naids vērsās arī pret viņiem. Laukstrādnieku galvenās prasības bija: paaugstināt algas par 20%, noteikt 10 stundu darba dienu vasaras darbos, uzlabot dzīves apstākļus. Cīņas gaitā laukstrādnieku streiks izvērtās par spēcīgu polītisku un revolūcionāru akciju, kas satricināja muižniecības un patvaldības varu Latvijas laukos. Streiks turpinājās no 8. līdz 11. augustam un beidzās ar panākumiem. Pēc tam sāka streikot laukstrādnieki pārējos Kurzemes apriņķos, arī tur panākot savu svarīgāko prasību apmierināšanu.

Vācu muižniekos izcēlās panika. Kurzemes muižniecības landmaršals firsts Līvens 9. augustā telegrafēja iekšlietu ministram Trepovam Pēterburgā:

.Muižnieki masveidīgi atstāj savas muižas. Drīzā laikā visa Kurzemes guberņa var nonākt revolūcijas varā. Administrācija ir gluži bezspēcīga.

Arī Kurzemes gubernātors Sverbejevs Jelgavā lūdza ministru steidzami izsūtīt viņa rīcībā 300 kazākus, jo kājnieku karaspēka pārvietošana esot ļoti apgrūtināta, iedzīvotāji to nepārvadajot uu dzelzceļš esot vietām izpostīts. Notika vairākas sadursmes ar policiju un baroniem. Rezultātā 19. augustā cara valdība izsludināja Kurzemē kara stāvokli un iecēla ģen. fon Bekmani par ģenerālgubernātoru. Tomēr tas nespēja apturēt augošo revolūcionāro kustību Kurzemes un Zemgales laukos, kas ar augusta streiku bija aptvērusi plašas laucinieku masas. šis streiks bija viens no svarīgākajiem notikumiem 1905. g. cīņās. Tas ievadīja agrāro revolūciju Latvijas laukos.

Streika vadībā Zemgalē bija lieli nopelni CK pārstāvim J. Kažmeram, kas jūlijā vadīja Jelgavas komiteju, kā arī komitejas loceklim J. Upmanim. No partijas lauku darbiniekiem streika vadībā sevišķi aktīvi piedalījās Jānis Brigaders, kas sekmīgi vadīja streiku Kalnamuižas un Tērvetes rajonā. Viņš vēlāk bija rīcības komitejas priekšsēdis Kalnamuižā un Latvijas pagastu delegātu kongresa priekšsēdis Rīgā. 1905. g. decembrī viņu nošāva sodekspedīcija. Vēl enerēiska streika organizētāja Jelgavas apriņķī bija Platones lauksaimnieka meita un Jelgavas ēimnaziste Maija Eliase.

KAUJAS ORGANIZĀCIJAS

Revolūcionārās kustības saasināšanās un daudzās sadursmes ar policiju, baroniem un karaspēku noveda pie nepieciešamības organizēt speciālas kaujinieku vienības. Bija nepieciešams ievadīt organizētās sliedēs nemitīgās sadursmes, kuras daudzos gadījumos revolūcionārie strādnieki izdarīja pašplūsmē, lai paturētu partizānu cīņu partijas vadībā. Kādi toreiz bija apstākļi, par to liecina jau otram kongresam 1905. g. jūnijā iesniegtais Rīgas komitejas pārskats, kur starp citu teikts:

Masas plaša pašdarbība noskārstama no daudzām sadursmēm ar policiju un kazākiem. Kad 1904. gadā varēja būt runa par 44 ievainotiem un nošautiem policistiem, tad šogad (t.i. 1905. g.) šis skaits paplašinājies neapsveramā mērā. Masas pašdarbība iet pat tik tālu, ka masa uz savu roku lej bumbas. Bumbu arestos Fēniksā bij iemaisīti galvenā kārtā neorganizēti biedri.

1905. g. vasarā un rudenī līdzīgas norises turpinājās: 1. maijā Rīgā Vērmanes parkā kazaku patruļā strādnieki iemeta bumbu, 22. jūnijā revolūcionāri nošāva Grobiņas apriņķa zemnieku lietu komisāru Brevernu, 25. jūnijā nošāva Ventspils apriņķa priekšnieka palīgu A. šmidtu, 15. jūlijā Praulienā krita kāds kazaku patruļas virsnieks.

šādos apstākļos LSDSP CK 1905. g. augustā atzina par iespējamu pie partijas organizācijām dibināt kaujas grupas. To uzdevums bija apsargāt partijas sapulces un gājienus, dot bruņotu atsparu policijai, likvidēt spiegus, atbrīvot apcietinātos biedrus, pārzināt ieroču glabātuves un rūpēties par ieroču iegādi. Kaujas grupas nerīkojās patstāvīgi, bet darbojās partijas vietējo komiteju tiešā uzraudzībā. No tām kaujinieki saņēma līdzekļus un darbības uzdevumus. Partijas vadība nedomāja, ka partijas kaujinieku grupas spētu izdarīt bruņotu sacelšanos, jo tas nebija pa spēkam šīm nepietiekami apbruņotām grupām, kas apvienoja 1905. g. rudenī pāris simtu jaunu un drošsirdīgu biedru. Kaujinieki bija domāti revolūcionārās kustības atbalstam, bet bruņotā sacelšanās būtu varējusi izdoties vienīgi, ja revolūcijai pievienotos krievu karaspēks, kas 1905. gada rudenī vēl nebija iespējams.

Kaujas organizācijā vadītāji darbinieki bija Ventspils fabrikanta dēls Ferdinands Grīniņš (viņa brālis bija vēlāk Latvijas kara flotes virsnieks) un Liepājas telegrafa ierēdnis Jēkabs Dubelšteins. Abi bija ļoti drošsirdīgi jaunekļi un labi organizātori. Grīniņš darbojās ar pseudonīmu “Burlaks”, bet Dubelšteins bija pasīstams kā “Jēpis”. 1905. g. kaujinieku lielākais darbs bija 20. septembra naktī izdarītais uzbrukums Rīgas Centrālcietumam, kurā piedalījās 52 kaujinieki. 17 no viņiem ar cīņu ielauzās polītisko ieslodzīto (vieninieku) korpusā un, uzlaužot kameru durvis, atbrīvoja divus LSDSP darbiniekus, Jāni Lāci un Jūliju šleseru, kuriem draudēja nāves sods. Pārējos apcietinātos atbrīvot neizdevās, jo cietuma administrācija bija dienu iepriekš pārmainījusi kameru atslēgas, tā ka ar kaujinieku rīcībā esošām atslēgām nebija iespējams kameras atslēgt. Sadursmē tika nošauti un ievainoti 15 cietuma uzraugi, kas izrādīja bruņotu pretošanos. Kaujiniekiem pašiem nebija upuru. Uzbrukums centrālcietumam radīja sensāciju visā Latvijā un plaši atbalsojās Krievijas un ārzemju presē.

LSDSP mģēināja ievest ieročus arī no ārzemēm, kādā nolūkā komandēja F. Grīniņu uz Beļēiju un Vāciju. Briselē emigrants J. Kovaļevskis (Kundziņš) pārzināja iepirkto ieroču glabāšanu un slepeno transportu ar kuēiem uz Rīgu un Liepāju, kas bija ļoti apgrūtināts. šo darbu personīgi atbalstīja arī beļēu sociālistu darbinieks un Sociālistiskās internacionāles sekretārs Kamils Heismans (vēlākais Beļēijas ministru un parlamenta prezidents). Tomēr partijai izdevās 1905. g. ievest no ārzemēm tikai nedaudz ieroču.

Partija turpināja aēitāciju arī krievu karaspēkā. šo darbu veica Rīgas un Liepājas kara organizācijas, kuru galvenie darbinieki bija Valdemārs Bisenieks, J. Aboliņš (Jemeljānis) un vēlāk arī V. Caune. Lielākā bija Liepājas kara organizācija, kurā piedalījās arī revolūcionāri noskaņotie matroži. Bez tam Rīgā un Daugavpilī darbojās atsevišķi arī vēl krievu partijas kara organizācija, kurai bija iespaids Daugavpils cietokšņa artilerijā. 1905. g. 15. jūnijā Liepājas kara ostā uzliesmoja stichiski flotes matrožu nemieri, kas tika apspiesti ar 115. Vjazmas kājnieku pulka palīdzību, ko steigā pārsvieda no Rīgas uz Liepāju. šis notikums pierādīja, ka Latvijā novietotās krievu armijas daļas joprojām paklausa patvaldībai un šauj pat uz saviem biedriem-karavīriem. 140 matrožus tiesāja kara lauka tiesa, un piesprieda divdesmit septiņiem katorgas sodus. Liepājas matrožu sacelšanās ir vienīgais nemieru gadījums krievu karaspēkā Latvijā visā 1905. g. revolūcijā. Kara organizācijām neizdevās revolūcionizēt krievu karaspēku Latvijā.

PARTIJAS APARĀTA IZVEIDOšANĀS

Toties revolūcijas uzplūdi ārkārtīgi stiprināja partijas iespaidu latviešu tautā. Līdzās strādniekiem partijā ieplūda lielā skaitā arī lauksaimnieku un intelliģences jaunatne. Sevišķi svarīga bija tautskolotāju organizēšanās, jo tādā kārtā liela daļa lauku intelliģences pārnāca partijas rindās. Skolotāju centri Rīgā bija “Jonatāna” un Celma skolas (J. Celms bija neatkarības laika Saeimas deputāts un Latvijas Bankas padomes priekšsēdis). 1905. gada pavasarī RK nodibināja sevišķu Skolotāju biroju, kurā darbojās Indriķis Rītiņš, J. Plāķis (vēlākais LU profesors) un Klāra Karpovica (vēlākā J. Ozola dzīves biedre). Skolotāju birojs izlaida proklamāciju vecākiem (15.000 eks.) un skolotājiem (3.000), pēdējā tika piegādāta gandrīz visiem latviešu skolotājiem. Birojs 1905. g. sarīkoja četras nelegālas skolotāju konferences, kuru dalībnieku skaits svārstījās starp 60 un 150. Par konferenču darbu I. Rītiņš savās atmiņās saka:

Visrosīgāka bija mūsu darbība 1905. g. vasarā un rudenī. Konferencēs izstrādājām mūsu tautskolai jaunas programmas visos priekšmetos, un Jānis Asars ņēmās tās saskaņot un uzrakstīja priekšvārdu.

Augusta sākumā notikušā konference nolēma jaunās mācības programmas sākt revolūcionārā kārtā pielietot skolās. šī konference arī nolēma izveidot skolotāju apgabalu organizācijas, kuras “stāvētu patstāvīgā sakarā ar latviešu sociāldemokratu skolotāju biroju” Rīgā. Tautskolotāji ļoti aktīvi piedalījās partijas darbā.

LSDSP bija izdevies vasarā galīgi izveidot arī organizācijas Vidzemē. Tur darbojās Malienas, Vidienas un Madlienas-Gaismas organizācijas ar savām komitejām, pie kam Madlienas organizācija sūtīja savus aēitātorus arī uz Latgali, kur atsevišķu organizāciju nebija. Partijas biedru kopskaits 1905. gada oktobra sākumā sasniedza 18.200.

četru mēnešu laikā tas bija trīskāršojies. Tas bija ārkārtīgi liels skaits, ja apsveram, ka lieta grozījās ap piedalīšanos nelegālā un revolūcionārā organizācijā, kas no saviem biedriem prasīja lielu aktīvitāti un, ka visiem partijas biedriem draudēja apcietināšana un izsūtīšana uz Sibiriju. šis skaits — 18.200 — spilgti izceļ LSDSP lielo spēku Piektā gada revolūcijā. šāds revolūcionārs partijas aparāts bija spējīgs vadīt tautu un satricināt patvaldības varu Latvijā. LSDSP ar savu biedru skaitu tālu pārsniedza krievu partiju: Ķeņina vadītiem lieliniekiem 1905. g. visā Krievijā bija tikai 8.500 biedru un Martova maziniekiem apmēram tikpat daudz. Apzīmējums “lielinieki” un “mazinieki” radās pēc šķelšanās partijas 3. kongresa 1903. gadā Briselē – Londonā. Tātad 1905. g. rudenī, izšķirīgo cīņu priekšvakarā, LSDSP mūsu dzimtenē apvienoja savās rindās lielāku biedru skaitu nekā Krievijas SDSP abi virzieni visā plašajā Krievijas territorijā. Revolūcjas spēki Latvijā bija daudzkārt stiprāki nekā polītiski atpalikušajā un vāji organizētajā Krievijā.

Pēc atsevišķām organizācijām šie 18.200 maksājošie partijas biedri sadalījās šādi: Rīgā un apkārtnē 7.200, Liepājā un Lejaskurzemes lauku apriņķos 3.000, Jelgavā un Zemgales laukos 2.500, trīs Vidzemes organizācijās 2.500, Ventspilī un apriņķī 2.000, Tukuma un Talsu apriņķos 500, pārējās organizācijās un ārzemēs 500. Partijas CK rīcībā bija trīs nelegālas spiestuves, kas spēja mēnesī izlaist l00.000 eksemplāru partijas uzsaukumu. Cīņas metiens pārsniedza 10.000 eks. Partijas ienākumi bija apm. 20.000 rubļu mēnesī. Tie sastādījās galvenām kārtām no kārtējām partijas biedru maksām un summām, kas ieplūda par pārdoto partijas literātūru.

šī posma noslēgumā 1905. g. oktobrī Dr. Pauls Kalniņš ar kādu rakstu vācu sociāldemokratijas žurnālā Die Neue Zeit vērsa Eiropas strādnieku kustības uzmanību uz revolūciju Latvijā. šo žurnālu toreiz rediģēja pazīstamais starptautiskā sociālisma teorētiķis Kārlis Kautskis un tajā kā līdzstrādnieki piedalījās citu zemju redzamākie sociālistu vadoņi (piem., tanī pašā numurā, kur bija iespiests P. Kalniņa raksts, atrodam arī kādu slavenā vācu sociāldemokratijas vadoņa Augusta Bēbeļa rakstu). P. Kalniņš savu rakstu ievietoja ar pseudonīmu P. Kleinbergs, un tam bija likts virsraksts Aus der Geschichte der lettischen Arbeiterbe∑egung. Raksts bija iespiests divos Die Neue Zeit numuros. Tas saturēja īsu un faktiem bagātu latviešu sociāldemokratiskās kustības aprakstu, sākot no Jaunās strāvas līdz 1905. g. oktobra dienām. P. Kalniņa darbs uzskatāms par LSDSP pirmo vēstures pārskatu. P. Dauge to pārtulkoja krievu valodā, un tas 1906. g. sākumā iznāca Pēterburgā legāli ar nosaukumu Revolūcionārā sociāldemokratija Baltijā atsevišķas brošūras veidā. Tā no šī darba arī Krievijas sabiedrība pirmo reiz ieguva plašāku informāciju par apstākļiem Latvijā un LSDSP darbību. Ārzemju informēšanu veicināja arī žurnāls Der lettische Arbeiter, ko nolēma izdot LSDSP ārzemju konference, kas 26. augustā notika Bernē. 1905. gada rudenī iznāca daži šī žurnāla numuri.

NESASKAŅAS AR KRIEVU SOCIĀLISTIEM

Revolūcijas izšķirīgo cīņu priekšvakarā, 1905. gada rudenī, latviešu sociāldemokratu vadoņiem kļuva arvien skaidrāks, ka revolūcijas uzvara atkarīga no revolūcijas gaitas plašajā Krievijā. Partijas vadība tāpēc atzina, ka jāmģēina panākt revolūcionāro spēku ciešāka sadarbība, bet par sevišķi vēlamu uzskatīja visu Krievijas territorijā esošo sociāldemokratisko partiju apvienošanos. Tikai kopējiem spēkiem un saskaņotā uzbrukumā varēja cerēt gāzt patvaldību. Tāpēc LSDSP jau sākot ar 1904. g. bija vairākas reizes uzņēmusies ierosmi sasaukt sociāldemokratisko partiju kopējas konferences un likusi tur priekšā apvienotas partijas radīšanu nacionālo partiju federācijas veidā. Apvienotai partijai būtu vajadzējis aptvert krievu, poļu, Kaukaza, žīdu (Bunds), ukraiņu, lietuviešu un latviešu partijas. Par igauņu partiju nerunāja, jo tā nodibinājās tikai 1905. g. cīņu laikā, turpretim Lietuvas partija pastāvēja jau no 1896. g. un arī Rīgā darbojās lietuviešu sociāldemokratu grupa.

LSDSP izmģēināja piecās dažādās konferencēs panākt apvienotas partijas radīšanu, vai vismaz saskaņot revolūcionāro cīņu. Pirmoreiz LSDSP to veltīgi pūlējās panākt 1904. g. Amsterdamā. Otra apspriede notika 1905. g. pavasarī Krievijā, un tur vismaz pieņēma kopēju uzsaukumu. Nākamā konferencē krievu partijas pārstāvji nemaz neieradās. Izjuka arī kāda plašāka konference, ko 1905. g. februārī Parīzē sasauca Gapons. Beidzot, 1905. g. septembrī Rīgā notika pēdējā apspriede, kurā piedalījās krievu, Bunda un LSDSP pārstāvji. Konference vienojās par kopēju taktiku pret cara valdības 18. augustā izsludināto nedemokratisko valsts domi (t.s. Buligina domi), ko nolēma boikotēt. Vēlāk pati valdība no šīs domes atteicās un 1906. g. bija spiesta sarīkot demokratiskākas vēlēšanas. Apvienošanās jautājumu krievi atteicās pārrunāt. šinī konferencē LSDSP pārstāvēja J. Ozols un P. Stučka, bet ārzemju konferencēs Fr. Roziņš. Tā visi LSDSP sadarbības mģēinājumi izrādījās veltīgi un, krievu pretestības dēļ, beidzās bez panākumiem. Krievi tolaik nevēlējās apvienoties, jo federātīvās partijas vadībā pārāk liels svars piederētu nekrievu partijām. 1905. g. vasarā visas nekrievu partijas apvienoja apm. 100.000 biedru, turpretim abiem krievu virzieniem kopā bija tikai apm. 20.000 biedru. Apvienošanos traucēja arī vēl šķelšanās poļu sociālistiskā kustībā, kur bija divas partijas, PPS un PSD. Pirmā no tām bija liela masu partija, tā balstījās uz legālām iespējām Austrijas un Vācijas Polijā. Otra bija mazāka un radikālāka, to vadīja Roza Luksemburga. Abas šīs partijas cēla viena pret otras pielaišanu iebildumus un bez tam PSD pilnīgi nedibināti gribēja pārstāvēt arī Lietuvu, kāpēc tā pretojās lietuviešu sociāldemokratijas dalībai. PSD iebildumus pret Lietuvas partiju atbalstīja abas krievu frakcijas, turpretim LSDSP katēgoriski aizstāvēja Lietuvas partijas tiesības.

Turklāt krievu sociāldemokrati bija 1905. g. faktiski sašķelti divās organizācijās, Ķeņina lieliniekos un Martova maziniekos. Katrai frakcijai bija sava vadība un savs laikraksts, maziniekiem Iskra, bet lieliniekiem Proletārij. 1905. g. aprīlī notika divas atsevišķas konferences, lieliniekiem Londonā, maziniekiem žeņēvā. 1905. g. pavasarī sašķēlās arī krievu komiteja Rīgā. Abas krievu organizācijas bija vājas, tās nikni apkaroja viena otru, bet abu iespaids strādniekos bija mazs. J. Daniševskis (Paleja) kādā rakstā par krievu sociāldemokratiju saka:

Krieviem sociāldemokratisku strādnieku organizāciju nemaz nebija. Bija tik iestādes, komitejas, kurās galvenām kārtām darbojās intelliģenti. Frakciju strīdi strādnieku masām gāja secen. Kamēr krievu sociāldemokrati veda brāļu karu, tikmēr strādnieku masas bez viņiem gāja savu ceļu.

Galvenās domstarpības bija taktiskas dabas. Lielinieki gatavojās uz bruņotu sacelšanos, neraugoties uz krievu revolūcionāro organizāciju vājumu. Viņi sludināja strādnieku un zemnieku diktātūru un noraidīja katru sadarbību ar liberālo pilsonību, kaut arī tā stāvēja opozīcijā pret patvaldību. Lielinieki bija arī pret sadarbību ar sociālistu revolūcionāru partiju. Mazinieki neatzina bruņoto sacelšanos par iespējamu, viņi gribēja revolūcionārās cīnas labā izmantot visas no patvaldības izspiestās reformas un tāpēc stāvēja par piedalīšanos arī nedemokratiski vēlētā valsts domē, kā arī piekrita sadarbībai ar liberālo pilsonību, lai to ietekmētu uz stingrāku cīņu pret patvaldību.

Latvijas strādnieku kustību 1905. g. krievu sociālistu strīdi neiespaidoja. LSDSP bija idejiski izaugusi rietumu sociālistu garā, un tās biedri par krievu strīdiem nebija informēti. Starp 25 Bernes ‘Sociāldemokrata bibliotēkas’ izdotām grāmatām atrodam gan K. Kautska, A. Bēbeļa, P. Lafarga darbus, bet nevienu Martova, Leņina vai citu krievu sociālistu sacerējumu. Partijas presē gan sastopam īsu informāciju par krievu strīdiem, bet tiklab Sociāldemokrats kā Cīņa izsakās pret tiem noraidoši. Sevišķi partijas prese noraidīja lielinieku propagandēto bruņotās sacelšanās saukli, ar kādu viņi nāca jau 1905. g. janvārī un vasarā. LSDSP dibināti norādīja, ka tas ir pāragrs aicinājums, jo taisni krievu strādnieku un zemnieku masa un sevišķi karaspēks vēl nav pietiekami revolūcionizēti. šinī ziņā tad nu LSDSP vadība vainoja pašas krievu sociālistu partijas, kas tērēja laiku bezgalīgos strīdos, bet neorganizēja strādnieku masas. Savu vājību abas krievu frakcijas atkal pierādīja 1905. g. 1. maijā, kad viņu pieteiktās bruņotās demonstrācijas nenotika. Par to Fr. Roziņš vēlāk rakstīja šādus ārkārtīgi asus vārdus:

Krievu partija skaļi un atklāti lielījās, ka viņas reprezentētais “proletāriāts” 1. maijā taisīšot brīnumu lietas. Sevišķi Pēterburgā būšot atklāta sacelšanās un bruņota demonstrācija. Kā zināms, uz krievu partijas lēmumu proletariāts neklausījās. Ar noskumšanu jāredz, ka Krievijā vēl proletāriāts iet savu ceļu un “partija” savu ceļu. 1. maijs Iskrai nepatīkami atgādināja, ka tas, ko viņa reprezentē un komandē, nevar ne sacelties, ne revolveri nospiest, jo tas jau ir tikai proletāriāta ēna. Pats proletāriāts uz Iskru neklausās.

Tanī pašā laikā, 1905. g. pavasarī un vasarā, attiecības starp LSDSP Rīgas organizāciju un abu krievu virzienu Rīgas komitejām kļuva arvien asākas un beidzot izvērtās atklātā konfliktā. Krievi neatzina FKun kavēja tās darbību. No FK vadītām kopējām organizācijām, kara organizācijas un skolnieku organizācijas krievi 1905. g. jūnijā aizgāja. Kad FK aicināja abas krievu komitejas apspriesties par kopēju 1. maija svinēšanu, lielinieku pārstāvis neieradās, tā kā FK sarīkoja maija svētkus bez tiem. 1. maijā latviešu strādnieki streikoja, bet Maskavas priekšpilsētas krievu strādnieki strādāja, kas, kā to konstatēja Sociāldemokrats, atkal “no jauna pierādīja, cik krievu komiteja nespēcīga un cik tai niecīgs iespaids Rīgas krievu strādniekos”. Maija beigās krievu lielinieku komiteja, ko tai laikā vadīja vēlākais Padomju Savienības ārlietu komisārs M. Ķitvinovs, izlaida proklamāciju, kurā uzbruka LSDSP un pārmeta tai šķelšanos. Tanī pašā laikā krievi, sevišķi lielinieki, mģēināja pārvilkt dažus latviešu biedrus savā organizācijā, izskaidrojot, ka viņu “uzdevums Rīgā esot cīnīties pret LSDSP un Bundu”. šādos apstākļos FK jūnijā nolēma pārtraukt visus sakarus ar vietējo lielinieku komiteju. Pēc tam vairākas partijas apspriedes asi nosodīja krievu lielinieku rīcību. Piem., LSDSP ārzemju grupu konferences rezolūcijā starp citu bija sacīts:

Krievu sociāldemokratu organizācijas Rīgā mazāk nodarbojas ar krievu proletāriāta organizēšanu, bet toties vairāk ar organizētā latviešu proletāriāta dezorganizēšanu, pārmānot mazāk apzinīgos organizētos latviešu proletāriešus savā pusē, rīkojoties pilnīgi nesolidāri ar LSDSP un Bunda Rīgas komitejām, izplatot par LSDSP nepareizas ziņas un insinuācijas.

Konference izteica pret krievu lielinieku rīcību savu visstingrāko protestu. Tāpēc jānoraida kā vēsturiskiem faktiem neatbilstoši padomju vēsturnieku, sevišķi J. Krastiņa, apgalvojumi, it kā LSDSP 1905. g. būtu darbojusies krievu lielinieku idejiskā ietekmē un organizātoriskā sadarbībā ar viņiem. Attiecības ar krievu maziniekiem Rīgā bija labākas, bet arī viņi nepiedalījās FK. Revolūcijai izšķirīgās oktobra dienās LSDSP iegāja kā gluži patstāvīgs spēks. Kustības panākumus krievu separātā stāja nevarēja daudz ietekmēt, jo Rīgā LSDSP bija 7.200, Bundam apm. 1000, bet abām krievu komitejām kopā tikai 500 biedru. Ārpus Rīgas mazas krievu organizācijas vēl darbojās vienīgi Liepājā un Daugavpilī. 1905. g. revolūcija bija latviešu revolūcija, un cittautu mazām nelegālistu grupām bija tikai blakus nozīme.

BRĪVĪBAS DIENAS

Oktobrī revolūcionārā kustība uzliesmoja ar jaunu spēku. Oktobra vidū Krievijā sākās vispārējs dzelzceļnieku streiks, kam drīz pievienojās arī pasta un telegrafa darbinieki, bet pēc tam arī lielāko pilsētu rūpniecības strādnieki. Streiks izauga par Viskrievijas ģenerālstreiku, kas bija sevišķi stiprs Pēterburgā, Maskavā, Polijā un Kaukāzā.

Jaunais revolūcijas vilnis Krievijā spēcīgi atbalsojās Latvijā. To iezvanīja LSDSP CK pārstāvja Jāņa Ozola runa 25. oktobrī Rīgā, vēlākā Dailes teātra telpās. Pēc Aspazijas Sidraba šķidrauta izrādes uz teātra skatuves uznāca Ozols un partijas uzdevumā atklāti teica savu revolūcionāro runu. Viņš paziņoja, ka sācies jauns revolūcijas vilnis un aicināja visus latviešu tautas slāņus doties atklātā cīņā pret cara patvaldību. šis negaidītais un drāmatiskos apstākļos izteiktais aicinājums atrada dzīvu atbalsi klausītājos un izsauca dziļu saviļņojumu plašās masās.

25. oktobrī sākās dzelzceļnieku streiks Rīgā. Nākamās dienās tas aptvēra visus Latvijas dzelzceļus. Satiksme starp Rīgu un Pēterburgu un Maskavu bija pārtraukta. 26. oktobrī streiku uzsāka telegrafisti. Dzelzceļnieki uzstādīja virkni polītisku prasību, no kurām galvenās bija: sasaukt Satversmes sapulci, atcelt kara stāvokli, ievest sapulču, vārda, preses brīvību, amnestiju polītiskajiem ieslodzītiem, noteikt 8 stundu darba dienu. Dzelzceļnieku streiku vadīja viņu centrālais birojs ar enerēisko organizātoru un veiklo runātāju Maksimu (S. Kļevansku) priekšgalā. Streika laikā Latvijas dzelzceļi 12 dienas faktiski atradās Maksima vadītā biroja rokās. Dzelzceļnieki sūtījat savus pārstāvjus uz FK un darbojās saziņā ar to.

28. oktobrī Rīgas sociāldemokratisko organizāciju FK izlaida uzsaukumu Visiem Rīgas strādniekiem!, kurā aicināja pievienoties dzelzceļnieku streikam. Tanī pašā dienā darbs apstājās visās Rīgas fabrikās, tirgotavās, kantoros un skolās. Arī tramvaju un tvaikoņu satiksme apstājās. Sekojot LSDSP CK norādījumam, streikam 30. oktobrī pievienojās arī pārējo Latvijas pilsētu strādnieki. Notika vairākas demonstrācijas un sapulces uzņēmumos. Rīgā vietām izcēlās sadursmes ar policiju.

Streika trešajā dienā, 1905. g. 30. oktobrī krievu cars Nikolajs II jutās spiests piekāpties un ar sevišķu manifestu paziņoja tautai, ka viņš nolēmis tai dot “nesatricināmas pilsoniskas brīvības pamatus, dibinātus uz personas, apziņas, vārda, sapulču un biedrošanās brīvību principiem.” Bez tam manifests solīja jaunu Valsts domes likumu, paplašinot vēlēšanu tiesības un nosakot, ka “neviens likums nevar dabūt likumīgu spēku bez Valsts domes piekrišanas”. Līdz ar to cars iecēla par ministru padomes priekšsēdi grāfu Viti, kas pirmā dienā apsolīja amnestiju polītiskiem apcietinātiem.

Nākamā dienā, 31. oktobrī manifestu izsludināja arī Rīgā. Partija tūlīt sasauca atklātu sapulci, kas notika Rīgas Latviešu sabiedrības (vēlākā Dailes Teātra) ēkā Romanova (vēlāk Lāčplēša) ielā 25. Dienas Lapa rakstīja, ka uz sapulci ieradušies ap 7.000 cilvēku, strādnieki, kalpotāji, intelliģence, jaunatne. Tāpēc sapulces dalībnieki sadalījušies pa četrām zālēm, kas visas bijušas pārpildītas. Tādā kārtā notika četras tautas sapulces ar vienu un to pašu dienas kārtību. Runātāji, starp kuriem sevišķi izcēlās J. Jansons un J. Asars, pārmaiņus uzstājās dažādās zālēs. Klāt bija partijas vadība, Centrālās, Rīgas un FK locekļi, kā arī partijas biedri no visiem Rīgas rajoniem. Sapulces sākās pl. 14 un beidzās tikai pl. 19, tā tad ilga piecas stundas. Atļauja sapulcēm nebija prasīta, bet pēc manifesta izsludināšanas policija vairs neuzdrošinājās tās traucēt. 31. oktobra tautas sapulces Romanova ielā 25 bija Latvijas sociāldemokratijas pirmās legālās sapulces. 31. oktobris bija izkarotās brīvības pirmā diena. Pēc vispusīgas stāvokļa apspriešanas lielās sapulces vienprātīgi pieņēma šādu rezolūciju:

Rīgas iedzīvotāji neatzīst cara manifestu viņa neskaidrības dēļ par pietiekošu, lai nodrošinātu valstī mieru un kārtību, līdz tam laikam, kamēr nav dotas garantijas par pilsonisko brīvību, proti, — kamēr nav atcelta pastiprinātā apsardzība un kara stāvoklis, atsaukti no ielām kazaki un zaldāti, atsvabināti polītiskie apcietinātie, izsludinātas jaunas pilsētas domes vēlēšanas uz vispārējas, tiešas un aizklātas vēlēšanas pamata, garantēta streiku brīvība, izvests 8 stundu darba laiks un izsludinātas valsts satversmes sapulces vēlēšanas.

Sapulces nolēma sūtīt delegāciju pie Vidzemes gubernātora, lai tas gādātu par tautas prasību izpildīšanu. Sākot ar 1. novembri nolēma izdot laikrakstus bez cenzūras, atļaujot strādāt Dienas Lapas, Baltijas Vēstneša, Mājas Viesa un Apskata spiestuvēm. Citās nozarēs sapulces nolēma ģenerālstreiku vēl turpināt, ”kamēr valdība nepapildina manifesta nenoteiktās vietas”. Sapulces pārrunāja arī skolu jautājumu un atzina, ka skolās jāmāca latviešu valodā un, “skolēniem jādod brīvība polītisko uzskatu ziņā”. LSDSP un FK pārstāvji sapulču beigās ziņoja, ka nākamā rītā, 1. novembrī, pl. 10 nolikts mītiņš ,”vecajā Lēģera laukumā” Pārdaugavā. Tanī pašā dienā FK izdeva uzsaukumu, kas kritizēja manifesta nepilnības un deklarēja, ka “tauta netic caram un viņa valdībai.”

1. novembris bija vēsturisko masu mītiņu pirmā diena. Rīgas iedzīvotāju masas sekoja FK aicinājumam un devās svinēt jauniegūto brīvību. Dienas Lapas ziņotājs grandiozo mītiņu attēlo šādiem sajūsmas vārdiem:

Drūms, bet skaists ausa 1. novembra rīts. Ķaudis, gluži aizmirsuši savu apkārtni, dzīvi tērzēdami, gaišiem smaidiem sejās, gaišām jūtām sirdīs, plūst pa dubļainām ielām kā straume. Visi vienā virzienā, pāri vecās Daugavas ūdeņiem. Visā savā sirmā mūžā Daugava nav redzējusi tādus ļaudis. Rīgas darba ļaudis steidzās uz vislielāko mītiņu, uz varenāko tautas sapulci, kādu vien sirmā Rīga zin.

Uzkāpis vienā no laukuma uzkalniņiem, pārlaidu skatu visapkārt: uz visiem pakalniņiem, kādās 13 vietās, augsti plīvo sarkani karogi ar revolūcionāriem uzrakstiem. Ap karogiem drūzmējās tūkstošiem ļaužu un klausījās runātājos. Un šīs runas! Kā pavasara ledus, ko saule salauzusi, tās šalkdamas un draudēdamas rāvās uz priekšu un sludināja pavasari. Ķaužu pilnais laukums izskatījās kā milzīgs rezervuārs, kur viena straume pastāvīgi ieplūst, otra plūst prom. Tikai pret vakaru, ap pl. 16, pamazām aizplūda visi. Varenais mītiņš noritēja vislabākā kārtībā.

Tādas dienas kā vakardiena ir retas. Vakardiena tiks ierakstīta vēsturē. Paaudze pēc paaudzes ir nogājusi no vēstures skatuves un nav piedzīvojusi tādu dienu. Kam vakardienu gadījās redzēt, tas nekad neaizmirsīs to garu un sajūsmu, kas valdīja visā milzīgajā laukumā. Tam šī diena visu mūžu paliks atmiņā un sirdī kā liels un svēts brīvības simbols.

Nometņu laukuma mītiņos piedalījās apm. 60.000 klausītāju. Runātāji apgaismoja jauno polītisko stāvokli un iepazīstināja ar LSDSP programmu. šinīs mītiņos legālizēja Latviešu Sociāldemokratisko Strādnieku partiju, kurā “tūdaļ pierakstījās milzums jaunu biedru.” Reēistrēšanās turpinājās arī nākamās dienās un novembrī jaunreēistrēto skaits bija apm. 40.000. Tas liecina par LSDSP ārkārtīgo populāritāti tautā. šos pieteikumus skatīja cauri sevišķs birojs pie LSDSP RK, kas darbojās visu novembra mēnesi. Daļu no reēistrētiem partijas pulciņi uzņēma par biedriem. šie pulciņi piesardzības dēļ turpināja darboties nelegāli arī 1905. g. oktobra un novembra brīvības dienās.

Pēc lielo mītiņu beigām vakarā notika kādas 20 sapulces slēgtās telpās visos Rīgas rajonos, to skaitā atkal Rīgas latviešu sabiedrībā (trīs zālēs), Latviešu biedrībā (divās zālēs), Vācu amatnieku biedrībā, Vācu teātrī (vēlākā Nacionālā operā), krievu teātrī, toreiz pazīstamajā Apollo teātrī un visās nomaļu strādnieku biedrību mājās. Tādi atkārtojās arī nākamajo triju dienu vakaros.

2. novembrī turpinājās masu mītiņi zem klajas debess, šoreiz tie notika Grīziņkalnā, tagadējā 1905. g. parkā. Ap 30 tribīnēm un partijas karogiem pulcējās ap 150.000 cilvēku, kas svinīgā sajūsmā klausījās partijas runātājus. Runas skanēja nevien latviski, bet arī krieviski, žīdiski, lietuviski, igauniski un vāciski. 3. novembrī Grīziņkalna mītiņi turpinājās un dalībnieku skaitu Rīgas tā laika laikraksti vērtēja uz 200.000. Tas bija lielākais skaits, kādu jebkad Latvijā kāds mītiņš ir piedzīvojis. 4. novembrī Grīziņkalnā notika jauni milzu mītiņi un tagad dalībnieki sadalījās atsevišķās sapulcēs pēc arodiem, lai liktu pamatus brīvām arodbiedrībām. Sapulcēs pārdeva lielā skaitā partijas, agrāk nelegālo, literātūru un izplatīja LSDSP uzsaukumus. Sevišķi populāras bija revolūcionārās dziesmas. Izcilākais runātājs milzu mītiņos bija J. Jansons, kura populāritāte tautā ārkārtīgi auga. Kā galvenie runātāji vēl uzstājās J. Asars, J. Daniševskis, A. Petrēvics, V. Dermanis. Uzmanīgais konspirātors J. Ozols bieži runāja maskējies. Bez viņiem runāja vēl daudz citi. No sveštautiešu runātājiem izcēlās dzelzceļnieku vadonis Maksims, kura krievu valodā teiktās runas bija ļoti iespaidīgas. Kāds ārzemju korrespondents par Maksima runām starp citu rakstīja:

Viņš runā ļoti tekoši un visai tīrskanīgā balsī. Savus vārdus Maksims izsaka ar svētu pārliecību un izvairas no mākslotības un teātrālisma.

Maksims bija Kauņas bundists, strādājis Pēterburgā, 1903. g. apcietināts, izsūtīts nometināšanā uz Sibiriju, bet 1905. g. atbrīvots. Bunda vadība nosūtīja viņu darbā uz Rīgu. Kā FK loceklim Maksimam piekrita revolūcijā ievērojama loma.

4. novembra Dienas Lapā bija iespiesta J. Raiņa dzeja Uzvara!, kas sākās:

Uzvara, mūsu uzvara!

Tik ātra, tik spīdoša!

un beidzās ar sajūsmas un ticības pilnām rindām:

Mesti ir kauliņi:

Brāžat uz priekšu, viesuļi!

Kādā no lielajiem mītiņiem Nometņu laukumā 1. novembrī ievēlēja delegāciju, kurai bija jāiesniedz tautas prasības Vidzemes gubernātoram Zvegincevam. Iesniegumu oficiāli parakstīja FK. Nākamajā dienā gubernātors pieņēma revolūcionārās tautas pārstāvjus. Delegāciju vadīja partijas darbinieki J. Ozols, J. Asars, A. Buševics un V. Rikveilis. Divi no viņiem bija LSDSP CK locekļi. Gubernātors apsolīja atbrīvot daļu apcietināto un izbeigt demonstrantu apcietināšanas, kā arī vispār turēties pie manifesta solījumiem. Tiešām, nākamā dienā dienā, 3. novembrī, no Rīgas Centrālcietuma atbrīvoja 43 polītiskos ieslodzītos. Tanī pašā laikā Kurzemes ģenerālgubernātors Bekmanis telegrafiski ziņoja iekšlietu ministram Liepājas, Jelgavas un Ventspils lielos mītiņos pieņemtās prasības, kas bija līdzīgas Rīgas prasībām. Bekmanis bez tam arī no savas puses lūdza atcelt karastāvokli un atbrīvot polītiskos apcietinātos.

šādos apstākļos LSDSP CK atzina, ka ģenerālstreiks sasniedzis savu mērķi — polītiskās brīvības, un 5. novembrī nolēma to izbeigt. FK ziņojumi par to tika izlīmēti ielu stūros. 6. novembrī fabrikās atkal sākās darbs. Pārējos Krievijas novados ģenerālstreiks bija jau izbeidzies.

Pirmajās brīvības dienās izcēlās jauns konflikts ar krievu lieliniekiem. Viņu Rīgas komiteja izlaida sevišķu proklamāciju, nosodot delegācijas sūtīšanu pie gubernātora, ieskatot, ka ar cara administrāciju nav jāved sarunas, bet jāgatavojas uz bruņotu sacelšanos. šie uzbrukumi nebija pamatoti, jo gubernātors, pieņemdams revolūcionārās tautas pārstāvjus un FK rakstu, faktiski bija atzinis šo revolūcionāro iestādi. Vēl vairāk, gubernātors izpildīja svarīgākās FK prasības. Patiesībā šī jaunās un vecās varas pārstāvju satikšanās bija vēsturisks fakts. Cara gubernātors bija spiests runāt ar LSDSP pārstāvjiem un pildīt viņu prasības.

Rīgā brīvības dienas pārvērta FK par faktisku revolūcionāras varas organu, ko apm. 2 mēnešus respektēja arī gubernātors un policija. FK izdeva obligātus noteikumus Rīgas iedzīvotājiem, noteica īres maksas un preču cenas, izšķīra konfliktus, tiesāja spiegus un huligānus. Iedzīvotāji arī zagļus un kriminālnoziedzniekus vairs nenodeva policijai, bet FK. Tādēļ Rīgas-Valmieras miertiesnešu sapulce nolēma savas sēdes pārtraukt. Ik dienas FK telpās Romanova ielā 25, kas kļuva par revolūcijas centru, ieradās delegācijas no sapulcēm darba vietās un lūdza kārtot viņu prasības. Dzelzceļi, pasts, telegrafs bija FK rokās. Arī tirgotāji un namsaimnieki atzina FK autoritāti. FK nodibināja bruņotu tautas miliciju un izsūtīja savas patruļas pa Rīgas ielām. Līdzīga Apvienotā komiteja darbojās arī Liepājā. 1905. g. Rīgā un Liepājā pastāvēja savāda divvaldība. Faktiskā vara bija pārgājusi sociāldemokratisko organizāciju komiteju rokās, bet gubernātori, policija un vecā administrācija turpināja pastāvēt pasīvā stāvoklī.

FK miliči pirmās brīvības dienās ar ieročiem rokās likvidēja krievu t.s. “melnsimtnieku” mģēinājumus rīkot žīdu grautiņus Rīgā un Liepājā. 4.-6. novembrī Maskavas (Latgales) priekšpilsētā notika vairākas bruņotas sadursmes. Melnsimtniekus satrieca pašā sākumā, bet baumas par viņu draudiem aizklīda tālu pa Latvijas laukiem un radīja tur lielu satraukumu.

Pašu FK ievērojami paplašināja. LSDSP un Bunda pārstāvju skaitu palielināja un līdzās viņiem novembrī FK uzņēma arī lietuvju, igauņu un vācu sociāldemokratu pārstāvjus. Svarīgākos gadījumos pieaicināja arī strādnieku pārstāvjus no rajoniem.

Lietuvju sociāldemokrati bija Latvijā sākuši darboties jau 1895. g., kad RPI students V. Mišeika Rīgā nodibināja pirmo sociālistu grupu. 1898. g. daudzus no viņiem apcietināja un vēlāk atbrīvoja ar nosacījumu, ka viņiem jāizceļo uz Ameriku. 1902. g. vēlākais Lietuvas parlamenta deputāts un Lietuvas sociāldemokratu partijas CK sekretārs K. Bielinis Rīgā, Iļēuciemā nodibināja pirmo lietuvju strādnieku pulciņu. 1904. g. bija jau 10 pulciņi ar apm. 100 biedriem. šie pulciņi bija saistīti ar 1896. g. nodibināto Lietuvas sociāldemokratu partiju, bet Rīgā saņēma latviešu nelegālo literātūru. K. Bielinis bieži tulkoja no latviešu valodas uz lietuvju valodu uzsaukumus lietuvju strādniekiem, kā arī uzstājās LSDSP Rīgas organizācijas sasauktajās lietuvju strādnieku sapulcēs. 1905. gadā Bielinis aizbrauca revolūcionārā darbā uz Lietuvu, bet viņa vietā lietuviešu organizācijas priekšgalā Rīgā stājās Rīgas apgabaltiesas tieslietu kandidāts K. Venslauskas, vēlāk Lietuvā plaši pazīstams advokāts un Lietuvas Satversmes sapulces deputāts. Venslausks pārstāvēja lietuviešu sociāldemokratus FK, uzstājās lietuvju valodā ar runām Grīziņkalna lielajos mītiņos un izdeva Rīgā sociāldemokratiskas avīzes Pirmxyen;n (Uz priekšu) dažus numurus. 1905. g. beigās lietuvju sociāldemokratiskos pulciņos Rīgā bija ap 500 biedru. Daži pulciņi darbojās arī Liepājā un Jelgavā.

Igauņu sociālisti bija vājāk organizēti. Viņi pulcējās ap Igauņu biedrību Āgenskalnā. 1905. g. igauņu sociālistu pulciņi apvienoja pāris simtu biedru. Igauņu pārstāvis sākot ar oktobra dienām ietilpa FK. Līdzās igauņiem sāka organizēties arī vācu strādnieki, galvenām kārtām burtliči. Sociāldemokratisko aēitāciju viņu vidū veda no šveices ieceļojušais sociāldemokratu darbinieks un vēlākais šveices parlamenta (nacionālās padomes) deputāts Fricis Platens. Viņš Cīrichē bija iepazinies ar latviešu emigrantiem un revolūcionārā sajūsmā 1905. g. devās uz Latviju. Fr. Platena vadībā Rīgā iznāca daži sociāldemokratiskā laikraksta Baltische Volkszeitung numuri. Izdeva arī vairākus uzsaukumus vācu valodā. 1906. g. žandarmērija apcietināja Platenu un izraidīja no Krievijas. Krievu sociāldemokrati arī 1905. g. neiestājās FK.

šāda bija FK uzbūve 1905. g. rudenī, kad tā spēlēja izcilu lomu Latvijas vēsturē. FK faktiskie vadītāji bija J. Jansons, J. Ozols un A. Buševics, kas kopā ar A. Petrevicu, J. Daniševski un J. Kažmeru pārstāvēja LSDSP Federātīvā komitejā. FK sēdēs piedalījās arī vēl LSDSP darbinieki V. Skarre (Zauers), M. Strīķis, J. Asars, V. Dermanis, F. Grīniņs, V. Rikveilis un Ģ. Eliass. Līdzīgi bija organizēta arī Liepājas Apvienotā komiteja, kur partiju pārstāvēja J. Luters, R. Endrups un J. Dubelšteins. Pārējās Latvijas pilsētās revolūcijas vadība atradās LSDSP vietējo komiteju rokās. Svarīgākās no tām bija Jelgavas un Ventspils komitejas.

Pretēji Krievijai, kur brīvības dienās Pēterburgā, Maskavā, Charkovā un dažās citās pilsētās nodibinājās strādnieku deputātu padomes, Latvijā tādu nebija. LSDSP nolēma šādas padomes nedibināt, atzīstot, ka tā var pati ar savu partijas aparātu vadīt revolūcionāro kustību. LSDSP 1905. g. ar savām komitejām, pulciņiem un apm. 20.000 biedriem pilnīgi pārvaldīja situāciju. Rīgā un Liepājā, kur bija arī cittautu strādnieki, radīja kopā ar to sociāldemokratu organizācijām Federātīvās komitejas. Strādnieku deputātu padomes Latvijā nebija vajadzīgas. Krievijā, kur sociālistu partijas bija vājas un savstarpēji apkarojās, padomes bija vajadzīgas, lai darbību saskaņotu un lai būtu sakari ar lielo un neorganizēto strādnieku masu. šī Piektā gada revolūcijas īpatnība Latvijā vēlreiz izceļ Latvijas apstākļu atšķirību no Krievijas.

Brīvības dienās Rīgā, Liepājā u.c. pilsētās LSDSP vadībā dibinājās pirmās legālās arodbiedrībās. Kā pirmā 11. novembrī savu darbību sāka dzelzstrādnieku (metallistu) arodbiedrība. Rīgā noorganizējās 10 arodbiedrības ar 16.000 biedriem, Liepājā arodbiedrībās iestājās 5.000 strādnieki. 1905. g. arodnieciski organizēto strādnieku kopskaits Latvijā sasniedza 25.000.

Brīvības dienas deva sociāldemokratijai plašu legālu presi. Rīgā Dienas Lapa oktobra dienās pārgāja LSDSP rokās un to 1905. g. novembra un decembra mēnešos rediģēja J. Jansons. Otrs oficiāls LSDSP organs bija laikraksts Pēterburgas Latvietis, ko iespieda Pēterburgā, bet rediģēja Rīgā Suvorova (Kr. Barona) ielā 25, vēlākā neatkarības laika Sociāldemokrata telpās. Pēterburgas Latvietis iznāca 16 numuros, no 1905. g. 4. novembra līdz 1906. gada 13. janvārim, kad valdība to slēdza. Tā galvenie līdzstrādnieki bija J. Asars, V. Dermanis, J. Jansons, Dr. K. Kasparsons, J. Ozols, Fr. Roziņš un P. Stučka. Pēterburgas Latvietis sāka savas gaitas ar zīmīgu J. Ozola rakstu Kad pusnakts pāri — maskas krīt, kurā bija aizrādīts, ka sociāldemokratija tagad var darboties atklāti. Pēterbugas Latvieša redaktors bija tautsaimnieks K. Zvingēvičs (1873-1913), bet izdevējs bija grāmatnieks un rakstnieks A. Gulbis (1873-1936), vēlākais Latviešu konversācijas vārdnīcas izdevējs. Gulbis 1905.-1906. g. izdeva vairākus legālus LSDSP darbus un aktīvi atbalstīja partiju. Līdzās legālai presei LSDSP nepārtrauca arī nelegālās Cīņas izdošanu. Tās tirāža 1905. g. oktobrī sasniedza 18.000 eks. Nelegālās spiestuvēs turpināja iespiest daudzas proklamācijas. Tomēr tieši pateicoties legālai presei un atklātām sapulcēm partija 1905. g. brīvības dienās spēja vareni ietekmēt visplašākās tautas masas, noskaidrojot savus uzskatus nevien strādniekiem, bet arī intelliģencei, zemniekiem un visu sociālo slāņu jaunatnei, kas tagad ar lielu aizrautību pieslējās sociāldemokratijas cīņai par brīvības izveidošanu un nostiprināšanu.

LSDSP autoritāte latviešu tautā brīvības dienās ārkārtīgi pieauga, sociāldemokratu partijas lēmumus bez iebildumiem akceptēja visas aprindas, atskaitot vienīgi Fr. Veinberga un A. Niedras mazo reakcionāru grupu. Partija tagad kļuva par brīvības cīņu vienīgo vadītāju.

1905. GADA LIELIE KONGRESI

Novembra un decembra brīvības dienās LSDSP ierosmē un vadībā notika divi lieli kongresi, kuru delegāti pirmo reiz Latvijas vēsturē bija brīvi vēlēti no visiem mūsu zemes novadiem.

Kā pirmie uzstājās latviešu skolotāji, kas ļoti aktīvi piedalījās revolūcijā. Jau novembra lielo mītiņu dienās Rīgā notika 8 skolotāju un vecāku mītiņi, kurus organizēja LSDSP skolotāju birojs. 3. novembra mītiņš Rīgas latviešu biedrības telpās

atzīstot, ka skolu pārvalde nododama sabiedrības rokās, nolēma ignorēt tagadējo skolu valdi līdz ar visiem viņas rīkojumiem un programmu.

Sapulce ievelēja delegāciju ar partijas biedriem I. Rītiņu, J. Plaķi, J. Celmu, J. Osi, Zeļenko u.c. priekšgalā, kas šo lēmumu paziņoja skolu valdes direktoram. Delegācijā piedalījās arī LSDSP CK loceklis J. Ozols, kas pats bija skolotājs. Skolas šai laikā bija slēgtas, jo arī skolēni rīkoja sapulces un tos skolotājus, kas vēl gribēja strādāt, raidīja ārā no klasēm. Skolnieku sapulces organizēja FK skolnieku organizācija, kurā starp citu no latviešiem darbojās arī F. Cielēns.

Lai saskaņotu visu Latvijas skolotāju stāju, tika sasaukts visu Latvijas skolotāju kongress, kas savas sēdes 23.-27. novembrī noturēja Rīgā, Romanova ielā 25. Plašā zāle bija pārpildīta, jo kongresā piedalījās ap 1.000 skolotāju. Skolotāji vispirms asās runās kritizēja carisko skolu. Kongresā bija ieradies arī A. Niedra un gribēja aizstāvēt veco kārtību, bet viņu nosvilpa un izraidīja no zāles. Tad kongress pieņēma J. Asara un K. Dēķena izstrādātu jauno tautskolu programmu un nolēma nekavējoties sākt mācības latviešu valodā, pieturoties pie jaunās programmas. Kongress noskaidroja arī skolotāju vietu sabiedrībā un attiecībās pret revolūciju. Tās vienbalsīgi atzina, ka skolotājiem jāatbalsta LSDSP mērķus un partijas revolūcionāro cīņu, kā arī ieteica iestāties LSDSP rindās. Ar šo lēmumu latviešu skolotāji bija pilnīgi nostājušies sociāldemokratijas pusē. Tam bija liela nozīme, jo revolūcionārie skolotāji spēlēja lauku pagastos sevišķi aktīvu lomu kā aēitātori, propagandisti un organizātori. Kongress ievēlēja Latvijas skolotāju centrālo biroju ar J. Asaru, I. Rītiņu, J. Plāķi, Zeļenko, K. Dēķenu u.c. Starp kongresa delegātiem bija arī V. Bastjānis, K. Skalbe un M. Skujenieks. Kāds kongresa dalībnieks par tā noslēgumu raksta:

Viss kongress nodziedāja revolūcionāras dziesmas un “Mūžīgu piemiņu” kritušiem brīvības cīnītājiem. Revolūcijas šalkas gāja pār plašo un pārpildīto zāli. Daudzu acīs mirdzēja sajūsmas asaras. Kongress beidzās ar Raiņa dzejas vārdiem: ‘Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs, tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs’.

Kongresam piekrita ļoti liela nozīme Piektā gada revolūcijas tālākai attīstībai.

Nedēļu pēc skolotāju kongresa sanāca visu Latvijas pagastu delegātu kongress, kam revolūcijā piekrita vēl svarīgāka loma. Jau novembra pirmajās dienās LSDSP izlaida uzsaukumu “Visiem zemniekiem!”, kurā aicināja revolūcionārā kārtā atcelt vecās, nedemokratiski vēlētās pagastu valdes un ievēlēt vispārējās vēlēšanās to vietā katrā pagastā rīcības komitejas. Pēc tam pagastos sākās sapulču vilnis, kur partijas lauku centru darbinieku vadībā pārrunāja jauno stāvokli un daudzās vietās ievēlēja rīcības komitejas. 16. nov. Vidzemes gubernātors Zvegincevs mģēināja nomierināt zemniekus un saaicināja pie sevis Rīgas pilī Rīgas apriņķa pagastu pārstāvjus. Tas neizdevās, jo pagastu delegāti iesniedza gubernātoram virkni prasību, kuras LSDSP viņiem ieteica. Svarīgākā no tām bija nekavējoša pagastu pašvaldību iestāžu pārvēlēšana vispārējās vēlēšanās. Bez tam Rīgas apriņķa delegātu apspriede nolēma uzaicināt visus Latvijas pagastus sūtīt delegātus uz vispārēju kongresu, kas 2. un 3. decembrī notika Rīgā, Romanova ielā 25. Kongresā piedalījās ap 1.000 delegātu no visiem Kurzemes, Zemgales un Vidzemes pagastiem., trūka tikai Latgales pārstāvju. Delegāti bija vēlēti vispārējās pagastu iedzīvotāju sapulcēs, piedaloties visiem pilngadīgiem vīriešiem un sievietēm. Tā kongress bija īsts Latvijas lauku parlaments, kas ar pilnām tiesībām varēja runāt lauku iedzīvotāju vārdā. Delegāti bija tiklab saimnieki, kā arī laukstrādnieki un tautskolotāji. Kongresa sarīkošanai Vidzemes gubernātors nedeva atļauju, bet arī baidījās to izklīdināt. Viņš pat lūdza delegātus ierasties pie viņa pilī, ko kongress noraidīja. Prezidijā ievēlēja J. Asaru, J. Kroderu no Kokneses un J. Brigaderi no Kalnamuižas. J. Kroders (1866-1937) bija Kokneses pagasta rakstvedis. 1906. g. viņu notiesāja mūža cietumā, ko tas izcieta Smoļenskas cietumā. 1917. g. marta demokratiskā revolūcija Kroderi atbrīvoja un tad viņš darbojās kā Pagaidu valdības Rīgas apriņķu komisārs. J. Brigaders bija LSDSP Jelgavas komitejas darbinieks. 1906. g. viņu nošāva sodekspedīcija.

Kongresa pirmajā dienā apsprieda polītisko stāvokli un lauku pašvaldību iekārtas trūkumus. Delegāti vienprātīgi nolēma:

Tā ka līdzšinējā valdība ir bijusi tikai tautas apspiedēja un arī pēc 30. oktobra manifesta turpina mīt kājām tautas tiesības, uzturēt spēkā pastiprinātu apsardzību un kara stāvokli, laupīt sapulču brīvību, arestēt miermīlīgus pilsoņus, atbalstīt vācu muizniecības varu, traucēt vietējās dzīves brīvu atjaunotni, un tā ka šīs valdības rīcība ar katru dien kļūst varmācīgāka, tad latviešu pagastu delegāti atzīst, ka no pastāvošās valdības nav sagaidāmas polītiskas brīvības. Tāpēc latviešu zemniekiem pašiem jānodibina jauna pašvaldības iekārta un jācīnas par visas valsts satversmes sapulces sasaukšanu, ejot kopā ar Krievijas revolūcionārās tautas masām.”

Tālāk kongress nolēma, ka “līdzšinējie pašvaldību organi nekavējoties atceļami un to vietā radāmi jauni uz stingri demokratiskiem pamatiem.”

3. decembrī kongress apsprieda jauno pašvaldības iekārtu un nolēma, ka jau tuvākās dienās, bet ne vēlāk par 23. decembri visos pagastos, kur tas vēl nav notikcis, sasaucamas visu 20 gadu vecumu sasniegušo pagasta iedzīvotāju sapulces, kurām jāievēl rīcības komitejas vismaz 5 locekļu sastāvā. Jaunās rīcības komitejas neuzturēs sakarus ar valdības iestādēm un nepildīs to rīkojumus. Tās pārņems no vecajām pagastu valdēm kapitālus un mantu, un kārtos turpmāk pagasta lietas. Skolās ievedīs skolotāju kongresā pieņemto jauno mācības programmu un mācīs latviešu valodā. Muižnieku zvejas un medību privilģēijas nav vairs ievērojamas. Komitejas organizēs miliciju, “it īpaši lai aizsargātos no vecās varas uzbrukumiem.” Kongress deklarēja, ka rīcības komitejas ir

pagaidu iestādes ar uzdevumu kārtot pagastu iedzīvotāju neatliekamās vajadzības līdz tam laikam, kad sanāks Krievijas Satversmes sapulce, kas noteiks galīgā veidā jauno pašvaldību iekārtu un atrisinās agrāro jautājumu.

Beidzot kongress ievēlēja pagastu delegātu Centrālo biroju Rīgā, piecu locekļu sastāvā, kam starp citu bija jāuztur sakari ar rīcības komitejām un jāgādā līdzekļi tautas pašaizsardzībai. Kongresa lēmumus izstrādāja LSDSP pārstāvji un tas noritēja sociāldemokratu vadībā, sevišķi izcēlās J. Asara un J. Jansona runas. Delegātos bija arī mācītājs J. Rozens (1869-1927), kas tiklab skolotāju, kā arī pagastu delegātu kongresā uzstājās ar revolūcionārām runām. Viņš bija vienīgais latviešu luterāņu mācītājs, kas aktīvi piedalījās 1905. g. revolūcijā. Rozens rediģēja arī demokratisko laikrakstu Apskats. Pēc revolūcijas Rozens bija spiests emigrēt uz ASV.

Kongresam bija izcila nozīme Piektā gada revolūcijā. Pateicoties tā lēmumiem, brīvības cīņai pievienojās visi lauku iedzīvotāji, saimniekus līdzieskaitot. Tagad agrārai revolūcijai bija doti skaidri mērķi un noteikta organizācija. To saprata arī revolūcijas pretinieki, kas ieskatīja, ka tagad revolūcionāri esot proklamējuši “latviešu republiku”. Par to daudz rakstīja Vācijas prese. šo pirmo demokratiski vēlēto Latvijas tautas kongresu un tā lēmumus ārvalstu presei plašākā rakstā attēloja Dr. Pauls Kalniņš Berlīnes pazīstamajā vācu sociāldemokratu žurnālā Die Neue Zeit. Tādā kārtā mūsu tautas pārstāvju lēmumi drīz kļuva zināmi arī ārpasaulē, kas pirmoreiz iepazinās ar latviešu patiesajiem centieniem.

CITAS LATVIEU PARTIJAS

Brīvības dienu legālās iespējas un tautas polītiskā aktivitāte lika arī latviešu pilsonībai organizēties. 1905. gada novembrī nodibinājās trīs pilsoniskas partijas.

Fr. Veinberga un A. Niedras aprindas nodibināja Tautas partiju. Tā prasīja nodrošināt latviešu mantīgo aprindu pārstāvību landtāgā un pilsētu domēs. Citādi šī partija bija apmierināta ar cara oktobra manifestu. Tā aicināja latviešu tautu izbeigt revolūciju un atbalstīt cara valdību. Partijas reakcionāros uzskatus pauda Rīgas Avīze, kas nikni uzbruka sociāldemokratijai. Veinberga partijai bija niecīgs piekritēju skaits.

Stiprāka bija konservātīvā Reformistu partija, kas prasīja polītiskas brīvības, muižniecības privilģēiju atcelšanu un vēlētu pašvaldības iestāžu ievešanu Latvijā. šīs partijas priekšgalā bija zvērinātais advokāts un vēlākais Latvijas ministru prezidents V. Zāmuēls, pazīstamais rakstnieks R. Blaumanis, vēlākais Saeimas deputāts O. Nonācs un Rīgas latviešu biedrības priekšnieks Fr. Grosvalds. Reformistu partija pulcēja ap sevi turīgos latviešu namsaimniekus, tirgotājus un intelliģenci.

Demokratisko un liberālo pilsonību mģēināja apvienot Demokratu partija, kas nodibinājās 1905. g. 26. novembrī. Tās programma prasīja demokratisku iekārtu Krievijā, apgabala autonomiju Latvijai un skolu nodošanu vietējo pašvaldību pārziņā. Demokratu partija apvienoja pilsētu sīkpilsonības un intelliģences pārstāvjus. Tās vadītājs bija toreiz demokratiskais zvērinātais advokāts A. Bergs ar savu laikrakstu Baltijas Vēstnesis. Partiju atbalstīja arī vēlākā L. U. profesora P. Zālītes Mājas Viesis. Demokratu partija pieslējās krievu konstitucionālo demokratu (kadetu) partijai, kurai vēlākos gados piederēja ievērojama loma Krievijas valsts domē.

Visas trīs partijas nebija plašas organizācijas, tās apvienoja dažus simtus biedru un darbojās Rīgā. No šīm partijām vienīgi ar demokratiem LSDSP atzina par iespējamu sadarboties. šīs partijas programmas izstrādāšanā bija palīdzējis J. Asars.

Lielāka un vecāka par pilsoniskajām partijām bija Latviešu Sociāldemokratu Savienība. Tā radās 1903. g., sociālistiskajiem emigrantiem ārzemēs sašķeļoties. Līdz 1904. g. savienība darbojās galvenām kārtām ārzemēs, šveicē un ASV. Tikai 1905. g. tā sāka plašāk organizēties Latvijā. Savienība faktiski bija latviešu sociālistu revolūcionāru partija, kas savā darbībā vadījās pēc krievu sociālistu revolūcionāru principiem. Pretstatā LSDSP, Savienība, līdzīgi krievu sociālistiem revolūcionāriem, atzina individuālo terroru pret cara patvaldības pārstāvjiem. Tāpat, sekojot krievu sociālistiem revolūcionāriem, savienība agrārā jautājumā prasīja atsavināt kroņa un baronu muižas un nodot tās bezzemnieku “zemkopības darba sabiedrību” kopējā lietošanā, bet noraidīja muižu sadalīšanu. Nacionālā jautājumā Savienība 1905. g. programmā prasīja:

Visa latviešu apdzīvotā zeme — Kurzeme, Dienvidvidzeme un Inflantija —apvienoja vienā pašvaldības apgabalā — Latvijā, ar pilnvarīgām pašnolemšanās tiesībām visa šī apgabala iekšējā dzīvē.

Savienības 1. kongress, kas 1905. gada 29. un 30. decembrī sanāca Rīgā, nolēma līdzās Viskrievijas Satversmes sapulcei, kas kārtotu valsts kopējās lietas, vēlēt arī atsevišķu Latvijas Satversmes sapulci, kas lemtu par Latvijas autonomu iekārtu. Rīgā 1905. g. Savienība radīja kopā ar krievu sociālistu revolūcionāro Rīgas grupu “savienotu komiteju”. Tā sadarbojās ar krievu sociālistu revolūcionāru partiju arī ārzemēs un pašā Krievijā. Vairāki savienības biedri A. Trauberga (Kārļa) vadībā darbojās krievu sociālistu revolūcionāru kaujas organizācijā Pēterburgā, kas rīkoja atentātus uz caru un tā valdības ministriem. Sociālistiskā internacionālē Savienība bija 1904.-1914. g. pārstāvēta krievu sociālistu revolūcionāru delegācijā. Savienība piedalījās arī vairākās krievu sociālistu revolūcionāru rīkotās konferencēs, kur bez tam vēl bija pārstāvētas līdzīgas poļu, igauņu un armēņu partijas.

Savienība savās rindās galvenām kārtām pulcēja radikālos intelliģentus. Tai bija panākumi arī dažos lauku apgabalos, piem. Cēsu rajonā, sevišķi tajos pagastos, kur nebija LSDSP lauku centru. Pilsētu strādniekos Savienībai bija maz iespaida. 1905. g. ziemā Savienība apvienoja ap 1.000 biedru visā Latvijā. Savienībai bija sava nelegālā prese: 1903.-1904. g. Cīriches Proletārietis, bet 1904.-1905. g. mēnešraksts Uz priekšu! un kopš 1905. g. maija arī vēl Revolūcionārā Baltija. Savienības ideologi bija dedzīgais revolūcionārs Ernests Rolavs (1874-1907) un vēlākais pirmais Latvijas iekšlietu ministrs un sūtnis Miķelis Valters, bet galvenais organizātors bija vēlākais Latvijas Tautas Padomes un Satversmes sapulces loceklis Emīls Skubiķis (1874-1944). Visi viņi 1905. g. revolūcijā atgriezās no emigrācijas Latvijā. Aktīvi Savienības cīnītāji 1905. g. bija dzejnieks Apsesdēls Cēsu apgabalā un vēlākais Jaunāko Ziņu redaktors E. Runcis (Arnis). Savienības biedri bija rakstnieki K. Skalbe, un 1905. g. otrā pusē arī J. Akurāters.

Savienības attiecības pret LSDSP bija naidīgas. Partija to uzskatīja par nevajadzīgu, konkurējošu organizāciju, kas jauc revolūcionārās kustības vienību un ienes latviešu strādnieku kustībā krievu sociālistu revolūcionāru Latvijas apstākļiem nepiemērotos uzskatus. Stārp Cīņu un Sociāldemokratu no vienas un Uz priekšu! no otras puses 1905. g. ritēja asa polēmika, kas vietām izpaudās arī tautas sapulcēs. 1905. g. lielajos kongresos savienības runātāji M. Valters, P. Saldavs, K. Skalbe u.c. aizstāvēja savus uzskatus agrārā jautājumā un ieteica tūlītēju muižu atsavināšanu. Viņu ierosinājumu kongresa lielais vairākums noraidīja. 1905. g. novembrī Savienība pārmeta FK mērenību. Uz priekšu! rakstīja, ka vajagot izbeigt “bezgalīgās runas” un sākt bruņotu sacelšanos. Tomēr šai kritikai bija maz nozīmes, jo Savienības spēks bija daudzkārt vājāks par LSDSP un Savienība nebija pārstāvēta ne Federātīvā komitejā, ne arī pagastu delegātu un skolotāju centrālos birojos, kas kopā ar LSDSP CK izlēma revolūcijas taktiku. Ar Savienības krasajiem saukļiem vien 1905. g. novembrī nebija iespējams sarīkot sekmīgu bruņotu sacelšanos, kas būtu spējusi pieveikt krievu karaspēku Rīgā, Liepājā un Daugavpilī.

Visumā Savienības loma 1905. g. revolūcijā bij ierobežota. Latvijā nebija vietas divām sociālistiskām partijām, kuru uzskati šķīrās tikai dažos jautājumos. LSDSP bija vecākā partija ar spēcīgu organizācijas aparātu un presi, kas revolūcijā bija ieguvusi lielu autoritāti. Savienībai, kas plašāku darbu Latvijā sāka tikai 1905. gadā, to neizdevās satricināt. Revolūcija norisinājās LSDSP vadībā.

AGRĀRĀ REVOLŪCIJA

1905. g. novembrī un decembrī pār Latvijas laukiem vēlās agrārās revolūcijas viļņi. Laukstrādnieki, bezzemnieki un saimnieki sekoja pagastu delegātu kongresa aicinājumam un vēlēja rīcības komitejas. šo darbu praktiski visur vadīja LSDSP lauku darbinieki, kas ierosināja pagasta iedzīvotāju sapulču sasaukšanu un teica tur polītiskas runas. Partijas lauku centri parasti aptvēra pāris pagastus un tur vadīja polītisko darbu. Kopskaitā ievēlēja 352 rīcības komitejas. Pirmo komiteju ievēlēja Aizkrauklē jau 13. novembrī. Visvairāk komiteju bija Valmieras (51), Rīgas (40) un Valkas (40) apriņķos. Vairākos apriņķos nodibināja arī apriņķa rīcības komitejas. Pagastu un apriņķu rīcības komitejas uzturēja ciešus sakarus savā starpā un ar centrālo biroju Rīgā. Visās rīcības komitejās bija ievēlēti partijas biedri, bet bija arī daudz neorganizētu revolūcionāru, sevišķi no saimnieku jaunākās paaudzes.

Lauksaimnieku vairums simpatizēja LSDSP brīvības cīņai un atbalstīja revolūciju. Saimnieki 1905. g. brīvības dienās nemģēināja radīt savu polītisko partiju vai pieslieties Rīgā nodibinātām pilsoņu partijām. Viņu lielais vairums atbalstīja rīcības komitejas un faktiski pakļāvās LSDSP vadībai. šinī ziņā ir raksturīgs fakts, ka vēlākais Zemnieku savienības vadītājs Kārlis Ulmanis aktīvi piedalījās 1905. g. revolūcijā un atbalstīja sociāldemokratiju. Viņš teica vairākas revolūcionāras runas Kokmuižā un Mujānos, kā arī iespieda Lauksaimniekā kādu rakstu, kurā arī uzbruka gubernātoram, muižniekiem un Rīgas Avīzes reakcionāriem. šinī pašā rakstā viņš izskaidroja saimniekiem skolotāju un pagastu delegātu kongresu lēmumus un aicināja viņus “spraigi stāties” pie kongresa lēmumu reālizēšanas, jo “grūtajā cīņā uzvarēs tauta ar savām taisnajām prasībām.” Ulmanis vēl rakstīja: “Kā salaužama valdības vara, to rādījuši Aizputes novada ļaudis. Vienā naktī tur notikusi tautas sacelšanās.”

Rīcības komitejas bija jauni, demokratiski pašvaldības organi, ko latviešu tauta pirmo reiz ievēlēja vispārējās vēlēšanās. Tanī pašā laikā rīcības komitejas bij jauni varas organi, kas radīti revolūcionārā kārtā. Komitejas visos pagastos organizēja bruņotas tautas milicijas nodaļas, kas 1905. g. novembrī un decembrī bija svarīgi faktori Latvijas laukos. Miliču kopskaitu pagastos un mazpilsētās var vērtēt visā Latvijā uz apm. 10.000. šī jaunā, revolūcionārā spēka vājums bija nepietiekamais apbruņojums (muižniekiem atņemtās medību bises, policistiem konfiscētie revolveri), sadalījums pa mazām vienībām (20-30 vīri pagastā) un militāras vadības trūkums. Tomēr miliči novembrī un decembrī likvidēja policijas un muižnieku varu Latvijas laukos. Muižas ieņēma, baroni bēga uz Rīgu, Jelgavu un Liepāju, bet daudzi devās tālāk uz Vāciju. Dažas pilis, piem., Vecgulbene un Kalsnava, krita pēc ilgākas aplenkšanas, bet pie Vecpiebalgas ieņemšanas notika kauja, kurā krita 50 kareivji. Arī citur notika cīņas ar karaspēku, sevišķi dragūnu nodaļām, kas bija novietotas lielākās muižās. Miličiem izdevās karaspēka nodaļas, kas nebija lielas (vada vai rotas apmērā), piespiest atstāt muižas un atkāpties uz pilsētām. Cīņu laikā daļa muižu tika nodedzināta. Pavisam 1905.-1906. g. nodedzinātas 126 muižas. Daļa muižnieku un policistu krita revolūcionāru gūstā.

Rīcības komitejas un miliču nodaļas vadīja LSDSP biedri. Kā rīkoties ar sagūstītajiem patvaldības aizstāvjiem, par to LSDSP centrālorgans Pēterburgas Latvietis decembrī deva šādas nozīmīgas direktīvas:

Muižnieki un karaspēks atdod visus ieročus un solās gādāt, ka kara stāvoklis tiktu atcelts. Muižnieki atlaiž visus sagūstītos revolūcionārus, atzīst jaunās zemnieku un pilsētu pašvaldības iestādes. Muižnieki apsolās neturēt muižā neviena zaldāta, kazaka, dragūna vai čerkesa, kā arī apsolās nestāties policijas dienestā. Kamēr nav paziņots LSDSP CK un tās delegātu klātbūtnē, ka padošanās lieta izspriesta, sagūstītie turami arestā.

Kā redzams, šie noteikumi bija mēreni, un izturēšanās pret sagūstītajiem cariskās varas pārstāvjiem bija humāna. Visur pēc solījuma došanas revolūcionāri viņus atbrīvoja.

šinī ziņā sevišķi raksturīgi bija Lielvārdes, Skrīveru un Kokneses notikumi. šeit pēc niknām cīņām vairāku pagastu miliči ielenca dragūnu eskadronu, kura apsardzībā atradās 36 baroni ar ēimenēm. Pēc kaujas daļai dragūnu izdevās izlauzties un aizbēgt uz Rīgu, bet eskadrona komandieris rotmistrs šterns, 18 kareivji un 36 muižnieki ar Skrīveru baronu fon Sīversu 11. decembrī izkāra balto karogu un padevās revolūcionāru gūstā. Lielvārdes gūstekņi sūtīja Vidzemes muižniecības landmaršalam Rīgā izmisuma pilnas vēstules, kurās lūdza piekāpties revolūcionāru priekšā, atsaukt no laukiem visu karaspēku, atcelt kara stāvokli un vest sarunas ar LSDSP. Viens no muižniekiem (fon V. Petersons) rakstīja: “Esmu ticis tik tālu, ka atzīstu šo ļaužu taisnību”. Kokneses rīcības komitejas priekšsēdis J. Kroders telegrafiski ziņoja LSDSP CK par baronu sagūstīšanu, aicinot izsūtīt delegātus lietas tālākai kārtošanai. CK uzdevumā Lielvārdē ieradās J. Jansons un A. Buševics, viņiem līdzi no Rīgas izbrauca pats Vidzemes muižniecības landmaršals barons Rozens un barons Volfs. Sarunās ar CK pārstāvjiem Rīgā Rozens bija landrata uzdevumā pieņēmis kapitulācijas prasības, ko paziņoja revolūcionārai tautai Lielvārdes pils priekšā. Lielajā sapulcē, kurā piedalījās 2.000 laucinieki un miliči, Rozens noņēma cepuri un dziļi palocījās sapulces priekšā. Tad viņš paziņoja:

Sekojot LSDSP CK pieprasījumam, Vidzemes muižniecības konvents 13. decembrī nolēma: 1) darīt visu, lai nekavējoties atceltu kara stāvokli, 2) muižnieki turpmāk neturēs muižās karaspēku, 3) muižnieki apsolās izstāties no policijas dienesta.

Bez tam Rozens personīgi ziedoja 500 rubļus Lielvārdes cīņās kritušo revolūcionāru ēimenēm. Pēc tam J. Jansons aicināja tautu pieņemt šos baronu kapitulācijas noteikumus un atbrīvot gūstekņus. Sapulce piekrita Jansona aicinājumam, un pēc viņa rīkojuma miliči atbrīvoja sagūstītos. Vienīgi divus “goda policistus”, kas bija pašrocīgi nogalinājuši sagūstītos miličus, revolūcionāri nošāva. Lielvārdes kapitulācija bija vēsturisks notikums: vācu muižniecības vadība oficiāli atzina LSDSP par revolūcionāru varu un padevās tās nosacījumiem.

Revolūcionārā kustība decembrī uzvarēja Vidzemes, Zemgales un Kurzemes laukos. Arī vienā Latgales daļā tai bija panākumi. Vidzemes un Zemgales tuvumā esošos Latgales pagastos ieradās miliči un LSDSP darbinieki, kas vadīja latgaliešu sacelšanos. Latgalē enerēiski rīkojās LSDSP Malienas organizācijas biedri, bet Gostiņos (Glazmankā) darbojās partijas un Bunda “savienība”. Gostiņos 12. decembrī zemnieki atbruņoja kādu kājnieku pulka vadu. Pagastos atcēla vecās valdes, policija bēga uz Daugavpili un Rēzekni. Vitebskas gubernātors 21. decembrī ziņoja policijas departamentam, ka guberņas daļa no “līnijas Balvi — Varakļāni — Līvāni atrodas nemiernieku rokās.”

Nav apšaubāms, ka 1905. g. revolūcija bija vistālāk gājusi Latvijas laukos. J. Jansons savā darbā par 1905. gada cīņām dibināti saka, ka

1905. g. revolūcijai sevišķi raksturīga nevis pilsētu strādnieku, bet gan lauku demokratisko masu cīņa pret muižniecību. Latvijas revolūcijas vēsturiskā drāma nenorisinājas ielu barikādēs, bet baronu ligzdu kūpošās drupās un pelnos.

Agrārā revolūcija bija 1905. gada revolūcijas stiprākā un plašākā kustība.

Cara valdības spēki sēdēja izolēti Rīgā, Jelgavā un Liepājā, nespēdami vairs kaut ko darīt Latvijas laukos un mazpilsētās. Gubernātori un karaspēka pavēlnieki sūtīja telegrammas uz Pēterburgu, lūdzot pastiprināt karaspēku. 12. decembrī, piem., Rīgas garizona priekšnieks ģenerālis Popens telegrafēja caram Nikolajam 2.:

Rīgas un Cēsu apriņķi pilnīgi sacēlušies. Kājnieku un jātnieku karaspēka daļas cietušas smagus zaudējumus un nespēj vairs ilgāk turēties. Ievērojot Rīgas garnizona nelielos apmērus, nevaru izsūtīt karaspēku uz apriņķiem. Arī Kurzemes guberņa sacelšanās pastiprinās. Ģenerālis Bekmans nespēj izbraukt no Jelgavas.

17. decembrī valdība izsludināja kara stāvokli Vidzemē, ieceļot kara akadēmijas profesoru, ģenerāli Sologubu par visas Baltijas ģenerālgubernātoru. Līdz decembra beigām šiem soļiem bija maza nozīme Latvijas laukos. Tie joprojām atradās rīcības komiteju un tautas milicijas rokās, jo Sologubam vēl nebija pietiekami daudz karaspēka, ko sūtīt uz revolūcijas liesmām pārņemtiem laukiem. Tomēr bija skaidrs, ka tuvojas patvaldības pretuzbrukums.

šinī draudošajā un izšķirīgajā situācijā 21. decembrī Rīgā notika pagastu delegātu kongresā ievēlētā Centrālā biroja sēde, kurā piedalījās arī LSDSP CK pārstāvji. Centrālais birojs pieņēma uzsaukumu latviešu tautai, kas galvenām kārtām griezās pie zemniekiem un laukstrādniekiem. Tas saturēja plašus praktiskus norādījumus par rīcības komiteju darbību. Komitejām uzdeva rūpēties, “lai pagastos nerastos huligānu bandas”, un jāgādā arī “lai sabiedrība saprastu, ka tie, kas klīst apkārt laupīdami, uzdodamies par sociālistiem, patiesībā tādi nav, jo sociāldemokrati neatzīst privātīpašuma aizskaršanu.” Tāpat Centrālais birojs noliedz muižu dedzināšanu. Uzsaukums deklarēja tālāk, ka “muižu sadalīšana sīkos gabalos nav pielaižama, jo tāda rīcība radītu tikai nekārtību.” šis svarīgais dokuments saturēja arī liktenīgus vārdus:

Tagadējais laiks prasa no mums: nopietnību, vienprātību un cīņas sparu! Ar to mēs pierādīsim visai pasaulei, ka vācu muižnieki melo, apgalvodami, it kā latvieši nebūtu nobrieduši pašvaldībai. šī zeme, kas mums tik dārga, jo tā ir slacīta mūsu darba sviedriem, kļūs mums vēl dārgāka, ja mums nāksies to slacīt asinīm savās cīņās. Ko mēs esam darījuši, to vajadzēja darīt. Tagad vecās varas kalpu laukos vairs nav. Bet pie apvāršņa savelkas draudoši mākoņi: ģenerālgubernātors var raidīt pret mums karaspēku, var mģēināt apturēt mūs ar visbargāko varmācību, cīņa var prasīt daudz upuru . Lai nāk, kas nākdams: ceļa atpakaļ mums vairs nav, un mēs neatkāpsimies! Tilti uz pagātni ir plūdos aiznesti, un labi tā. Neviena zeme, neviena tauta nav citādi ieguvusi savu brīvību kā nemitīgā cīņā: atcerēsimies, kā somi gadu desmitiem turpinājuši revolūcionāru cīņu par savu brīvību. Arī mums šis ceļš ir vienīgais!

DECEMBRA SACELANĀS UN ĢENERĀLSTREIKI

1905. g. decembra sākumā cara valdība ievadīja savu pretuzbrukumu. 7. decembrī Rīgā kļuva zināms, ka jau 5. dec. valdība izsludinājusi kara stāvokli. šī ziņa radīja lielu satraukumu. LSDSP CK atbildēja ar ģenerālstreika izsludināšanu, prasot atcelt kara stāvokli. Ģenerālstreiks sākās 8. decembrī un bija ļoti iespaidīgs. Streikoja arī dzelzceļnieki, tramvajs, pasts un telegrafs. Veikali un restorāni bija slēgti. Dienas Lapa iespieda kādu ļoti skarbu J. Jansona rakstu, kurā apzīmēja kara stāvokli par “pēdējo mģēinājumu apslāpēt tautas brīvības kustību” un aicināja tautu turpināt revolūciju. FK pārstāvji ieradās pie gubernātora Zveginceva un paziņoja, ka tā to vairs neatzīst. Reizē ar to komiteja 10. decembrī apturēja Rīgas apgabaltiesas un miertiesnešu sapulces darbību. 9. decembrī streikam pievienojās Jelgavas, 10. decembrī Liepājas un 12. decembrī Ventspils strādnieki. Administrācija nobijās: gubernātors, muižniecības landrāts un Rīgas nedemokratiskā pilsētas dome raidīja telegrammas caram un valdībai, lūdzot atcelt kara stāvokli. šo telegrammu tekstus izlīmēja uz visiem ielu stūriem. Pilsētās notika demonstrācijas un daudzi protesta mītiņi. Bruņotas tautas milicijas patruļas soļoja pa ielām. Policija un karaspēks izturējās pasīvi. 12. decembrī ar FK atļauju kāds zviedru tvaikonis zviedru kreisera “Ųrnen” pavadībā izveda no Rīgas daudzus ārzemniekus.

šinī situācijā partijas vadībai bija jāizškiras, ko darīt tālāk. Ģenerālstreiku ilgāk turpināt nebija nozīmes, jo Latvija vien nevarēja piespiest cara valdību atcelt kara stāvokli. Krievijas pilsētas pat nepievienojās Latvijas ģenerālstreikam. Turklāt administrācijas telegrammas un pasīvitāte liecināja, ka vietējā vara ir nobijusies un nav spējīga uz nopietnu pretuzbrukumu. No otras puses, CK apzinājās, ka tai nav pietiekama apbruņojuma, lai ar miliču un kaujinieku palīdzību spētu pieveikt Rīgas, Liepājas un Jelgavas garnizonus. Tiesa, šie spēki nebija sevišķi lieli. Piemēram, Rīgā decembra sākumā ģen. Popena rīcībā atradās 1.700 kājnieku, 160 kazāku, 100 dragūnu un 12 lielgabalu. Popens un Zvegincevs šos spēkus uzskatīja par maziem un baidījās no revolūcionāru sacelšanās. Zvegincevs 16. decembrī telegrafēja iekšlietu ministram Durnovam: “Ja nekavējoties netiks atsūtīti lieli pastiprinājumi, tad Rīgā var notikt Bērtuļa nakts.” Tomēr Popens un Zvegincevs nebija pareizi informēti par revolūcionāru bruņotiem spēkiem un pārvērtēja tos. Ģen. Popena 2.000 kareivji bija labi apbruņoti un militāri vadīti, turpretim miličiem un kaujiniekiem artilērijas un ložmetēju nebija nemaz un arī kara šauteņu tikai daži simti. Viņu apbruņojums bija dažādu sistēmu revolveri. Dažās Rīgas metallfabrikās izgatavotiem aukstiem ieročiem nebija lielas nozīmes cīņā pret karaspēku. Arī lauku miliču pieaicināšana stāvokli daudz negrozītu, jo viņi bija apbruņoti galvenām kārtām medību bisēm un revolveriem. Tālāk, nebija pamata cerēt uz krievu kareivju sacelšanos, kas vienīgi varēja izšķirt cīņu revolūcionāru labā. Beidzot, Latvijas pilsētām vienām sacelties nebija nozīmes, ja vienlaicīgi nesaceļas Pēterburga un Maskava un karaspēks galvenos centros, bet tas nebija noticis.

Visu šo apstākļu dēļ LSDSP CK nolēma apmierināties ar gubernātora un muižniecības telegrammām caram par kara stāvokļa atcelšanu, kas neapšaubāmi bija morāla uzvara, un izbeigt ģenerālstreiku. Partija izbeidza streiku Rīgā 12. decembrī, bet Liepājā un Jelgavā 13. decembrī. Arī pēc streika izbeigšanas vēl turpinājās divvaldības stāvoklis Latvijas trīs lielākajās pilsētās. Vidzemes žandarmērijas priekšnieks 15. decembrī telegrafēja policijas departamentam Pēterburgā:

Revolūcionāri Rīgā izdod obligātus noteikumus, latviešu iedzīvotāji tos pilda, valdības iestādes ignorē, kaujas nodaļas izdara daudz uzbrukumu, policija gandrīz pilnīgi pārtraukusi darboties.

Ventspilī decembra streikam bija plašāki panākumi. LSDSP Ventspils komiteja deklarēja, ka streiks turpināsies, kamēr karaspēks neatstās pilsētu. Komiteja aicināja miličus palīgā no apriņķa pagastiem. Karaspēka priekšnieks, redzēdams revolūcionāru lielos spēkus, 15. decembrī noņēma visas sardzes un steigā atkāpās ar savām 2 rotām no pilsētas. Pēc tam vara pilsētā pilnīgi pārgāja LSDSP komitejas rokās, ko vadīja Birznieks un Kārkliņš. Neviens nedrīkstēja atstāt pilsētu bez komitejas piekrišanas, arī ārvalstu kuēi prasīja komitejas atļauju. Tikai pēc četrām dienām karaspēks, saņēmis pastiprinājumus no Jelgavas, atgriezās pilsētā. 20. decembrī Ventspils reidā ieradās kreiseris “Okean”. Tomēr arī pēc tam visu decembri faktiskā vara Ventspilī palika LSDSP rokās, jo karaspēks neuzbruka revolūcionāriem. Ventspils komiteja darbojās atklāti legālās telpās. Tikai 1906. g. 5. janvārī sodekspedīcijas ierašanās izbeidza sociāldemokratijas trīs nedēļu ilgo varu Ventspilī.

Tukumā 11. decembrī dragūni, kuri atradās apriņķa priekšnieka barona Rādena rīcībā, uzbruka un apcietināja vairākus miličus. Tas sacēla lielu sašutumu iedzīvotājos. LSDSP Tukuma organizācija, kurai tolaik bija 300 biedru, sasauca 12. decembrī tuvējā mežā sapulci un nolēma dot dragūniem bruņotu pretsparu un pieaicināja no apriņķa pagastiem palīgā turienes miličus. 13. decembrī Tukumā sapulcējās apm. 2.000 miliču. Tikai 200 bija apbruņoti ar revolveriem un šautenēm, pārējiem bija medību bises un dažādi aukstie ieroči. LSDSP Tukuma komiteja pieprasīja, lai pilsētas valde rūpējas par karaspēka izvākšanu no pilsētas. Tukumā pulkvežleitnanta Millera vadībā stāvēja 120 kājnieku un dragūnu. Viņš atteicās izvākt karaspēku. Tad sākās sacelšanās, ko vadīja LSDSP Tukuma komiteja. Partijas Jelgavas komiteja bija atsūtījusi palīgā dažus kaujiniekus. Viens no viņiem, Jelgavas reālskolas pēdējās klases audzēknis J. Jordāns, uzņēmās miliču vadību. Miliči ieņēma Latviešu biedrību, ko pārvēta par Tukuma komitejas mitekli, kā arī policijas un tiesu ēkas un atbrīvoja no cietuma polītiskos ieslodzītos. Tukumā pacēla partijas karogus. Dragūnus ieslēdza Ekmaņa viesnīcā. Pēc tam, kad viņi atteicās padoties, miliči atklāja uz viņu mitekli uguni. Kājnieku rotu, kas mģēināja dragūnus atbrīvot, miliči divas reizes atsita ar zaudējumiem, un tā atstāja Tukumu, atkāpjoties uz tuvējo Durbes pili. 14. decembrī miliči aizdedzināja Ekmaņa viesnīcu. Tagad dragūni mģēināja izlauzties, kas daļai izdevās, bet pulkv. Millers un 19 dragūni krita un 15 ievainoja. 14. decembra vakarā no Jelgavas ieradās ģenerālmajora Chorunženkova vadīts 180. Ventspils kājnieku pulka bataljons, papildināts ar vienu jātnieku eskadronu un diviem lielgabaliem. Pirmo uzbrukumu miliči vakarā atsita. Tad Chorunženkovam nosūtīja palīgā vēl 2 kājnieku rotas no Ventspils. Ģenerālis tagad uzaicināja revolūcionārus izbeigt pretošanos. Redzot karaspēka lielo pārsvaru, Tukuma komiteja nolēma stāties sarunās. Pa Lielo ielu uz balta zirga pie cara ģenerāļa izjāja miliču vadītājs Jordāns, kuram krievu ģenerālis paskaidroja, ka viņš grib stāties sarunās ar LSDSP Tukuma komiteju. Chorunženkovs pieprasīja viņam izdot karaspēkam atņemtos ieročus un atbrīvot gūstekņus. Tukuma komiteja savukārt pieprasīja izlaist miličus no pilsētas, nodot tiesai baronu Rādenu un Reki par izdarītām slepkavībām un atcelt kara stāvokli. Abas puses noteikumus pieņēma, par kara stāvokļa atcelšanu Chorunženkovs apsolīja lūgt rūpēties ģenerālgubernātoru. Cīņas beidzās, un miliči atstāja pilsētu. Tukuma cīņu laikā krita 6 un tika ievainoti 10 miliči. Karaspēka zaudējumi bija 39 kritušie un 28 ievainotie. Solījums par abu baronu saukšanu pie atbildības netika pildīts. Cars Nikolajs 2. nebija apmierināts ar sava ģenerāļa piekāpību un uz ziņojuma par Tukuma cīņām uzrakstījis: “Vajadzēja nopostīt pilsētu.”

Tukuma sacelšanās ir viena no 1905. g. revolūcijas spilgtākajām bruņotām cīņām. Vāji apbruņotie miliči cīnījās sekmīgi un krita varonīgi. Tukumā cara armija pirmo reizi stājās sarunās ar LSDSP komiteju un atzina miličus par revolūcionāru karaspēku. Tukuma cīņas atbalsojās visā Latvijā un arī Krievijā, kur šāda sacelšanās nebija notikusi. LSDSP CK 21. decembrī griezās pie Tukuma sacelšanās dalībniekiem ar pateicības vēstuli. Tā noslēdzās vārdiem:

Nekādi upuri mūs nebiedēs. Mēs turpināsim cīnīties. Kritušiem lai mūžam slava! Mēs, dzīvie, iesim atriebt jūs! Lai dzīvo revolūcija!

Ar Tukuma sacelšanos saistītas arī bruņotās cīņas Talsos. šinī pilsētā novietotam dragūnu eskadronam bija telegrafiski pavēlēts doties uz Tukumu palīdzēt apspiest sacelšanos. LSDSP Talsu komiteja nolēma to nepielaist un 15. decembrī izlaida uzsaukumu, aicinot iedzīvotājus sacelties. 16. decembrī pilsētā ieplūda vairāki simti miliču no pagastiem. 17. decembrī revolūcionāri ieņēma visu pilsētu, starp citu arī policijas ēku un ieroču noliktavu, kā arī atbrīvoja polītiskos apcietinātos. Starplaikā ģen. Chorunženkovs ar karaspēku bija no Tukuma pienācis Stendē, un Talsu dragūni bija viņam tur pievienojušies. Viņš tagad uzstādīja pilsētai ultimātu, prasot izdot ieročus un “iztīrīt pilsētu no revolūcionāriem.” Talsinieki bija spiesti piekāpties, un lauku miliči atstāja pilsētu. Chorunženkova dragūnu izlūki uzdūrās bruņotai pretestībai, un tad Talsus apšaudīja ar artileriju, pie kam nodega 60 ēkas.

Vēl piemināms Aizputes karš. Uz Aizputi no Kuldīgas valsts bankas nodaļas bija aizgādāti apmēram 1. miljons rubļu, kurus valdības iestādes gribēja nogādāt tālāk drošībā uz Liepāju. Tad partijas Kuldīgas un Aizputes komitejas aicināja abu apriņķu miličus ieņemt Aizputi, lai nepielaistu tautas naudas aizvešanu. Dragūni 29. decembrī uzbruka mežā, Aizputes tuvumā, 300 vāji apbruņotiem miličiem, kas cieta samgus zaudējumus, apm. 100 miliči krita vai tika ievainoti. Starp kritušajiem bija LSDSP biedri J. Kalnarājs, K. Kints u.c. Pārējās miliču nodaļas, kopskaitā vairāki tūkstoši, bija novietoti citos ceļos un mežos Aizputes apkārtnē. Pilsēta vairākas dienas bija ielenkta. Tomēr, ievērojot 29. decembra lielos zaudējumus, kā arī Aizputes garnizona prāvos spēkus (apm. 500 kareivji) un no Liepājas izsūtītos palīgspēkus, miliči, sekojot Aizputes komitejas norādījumam, pēc 3 dienām, 1906. g. 2. janvārī izklīda. Kā kāds dragūnu virsnieks savās atmiņās pastāsta, Kuldīgas miljona aizgādāšanai no Aizputes uz Liepāju ieradušās “vairākas rotas kājnieku un kazāku ar ložmetējiem.”

Vēl decembrī revolūcionāru rokās krita Kuldīga. Tur 10. decembrī policija nodeva savus ieročus tautas milicijai, arī karaspēks atstāja pilsētu. LSDSP komiteja atcēla vācu vadīto pilsētas valdi un pārņēma pārvaldi savās rokās, paturot to līdz decembra beigām. Tur nošāva apriņķa priekšnieku Detlovski, kas bija nogalinājis vairākus revolūcionārus. Arī Saldus, Skrunda un Vecauce atradās LSDSP rokās vairākas nedēļas.

No Vidzemes mazpilsētām sacēlās toreizējais Rūjienas miests. Tur LSDSP propagandista, Rīgas strādnieka Krišjāņa Boča (1875-1908) vadībā bija milicija apmēram 600 vīru sastāvā. Viņa rīcībā bija arī jātnieku nodaļas. Bočs bija labs vadītājs un priekšzīmīgi noorganizēja miliciju. žandarmērija viņu dēvēja par “zemnieku ģenerāli”. Rūjienas milicija iebruka kādās 10 muižās un atbruņoja baronus. 20. decembrī Boča milči apturēja vilcienu un atbruņoja kādu karaspēka nodaļu. 24. decembrī Rūjienas miliči atbruņoja vietējo policiju un sarīkoja pilsētiņā svinīgu parādi ar mūziku un revolūcionārām dziesmām. Pēc tam Boča miliči saņēma savās rokās visu Rūjienas-Pērnavas dzelzceļu un sadarbojās ar igauņu revolūcionāriem. Arī Salacas un Moisekilas (Igaunijā) miesti atradās Rūjienas centra vadībā. Revolūcionāros spēkus visā rajonā vadīja LSDSP Vidienas organizācijas lauku centrs “Liesma”. 1905. gadā šo revolūcionāro rajonu mēdza dēvēt par “Rūjienas republiku”. Rūjienas revolūcionāri turējās līdz 1906. g. 2. janv., kad ģen. Orlova sodekspedīcija apšaudīja pilsētiņu ar artileriju un pieprasīja “izdot 8.000 bruņotus miličus”. Viņš bija ļoti pārsteigts, kad noskaidrojās, ka revolūcionāru spēks bija desmit reiz mazāks un tie bija vāji apbruņoti. Miliču vairumam izdevās nozust.

Visas šīs sacelšanās norisinājās Latvijas mazpilsētās, kur atradās mazi karaspēka garnizoni vai tādu nemaz nebija. Visas šīs bruņotās sacelšanās izprovocēja valdība ar kara stāvokļa izsludināšanu, ko tauta uzskatīja par patvaldības izaicinājumu un mģēinājumu laupīt tikko iekaroto brīvību. Visas sacelšanās bija LSDSP vietējo komiteju rīkotas un ierosinātas. Partijas CK uz tām neaicināja. Revolūcionārā tauta uz vietām savā nemierā par kara stāvokļa izsludināšanu spieda partijas organizācijas ķerties pie šiem bruņotās cīņas soļiem. Decembra sacelšanās, ko pēc dažām dienām vai nedēļām karaspēks apspieda, liecināja, ka miliču vājais apbruņojums un spēks ir par mazu, lai stātos pretī lielākām karaspēka daļām. Karaspēks visur klausīja saviem komandieriem un šāva uz revolūcionāriem. Decembra sacelšanās mazpilsētās bija brīdinājums brīvības cīnītājiem Rīgā, Jelgavā un Liepājā, kur atradās lielāki garnizoni, ka sacelšanās tur nevar beigties ar uzvaru, ja krievu karaspēks nesaceļas un nepievienojas revolūcionārai tautai. šādos apstākļos ir nedibināti padomju vēsturnieku pārmetumi, it kā LSDSP CK “neesot vadījusi un organizējusi bruņoto cīņu Latvijā 1905. g.” CK gribēja atturēties no veltīgas asins izliešanas un tāpēc pielietoja uzmanīgu taktiku, aicinot tikai uz tādām akcijām, kurām bija izredzes uz panākumiem. Vispārēju bruņotu sacelšanos CK decembrī uzskatīja par bezcerīgu pasākumu, kas turklāt prasītu lielus upurus, un tāpēc no tās atteicās. Apstākļi būtu grozījušies, ja revolūcija būtu uzvarējusi Krievijas centros.

DECEMBRA PĒDĒJAIS ĢENERĀLSTREIKS

Decembra otrā pusē notika cara patvaldībai labvēlīgs lūzums Krievijas revolūcijas centros. 16. decembrī valdība apcietināja 250 Pēterburgas strādnieku deputātu padomes locekļus padomes sēdes laikā, bet Pēterburgas strādnieki nesacēlās, lai viņus aizstāvētu. 20.-28. decembrī izcēlās Maskavas padomes izsludinātais streiks, ko lielinieki pārvērta par bruņotu sacelšanos. Tomēr karaspēks sacelšanos asiņaini apspieda. Līdz ar to krievu revolūcija bija cietusi izšķirīgu neveiksmi.

Vērojot Pēterburgas notikumus, LSDSP sākumā kavējās izsludināt ģenerālstreiku, jo paši Pēterburgas strādnieki jau bija sakauti. Pēc Maskavas sacelšanās sākuma Federātīvā komiteja sasauca 24. decembrī Rīgā visu partijas, Bunda, lietuvju, igauņu un vācu strādnieku pulciņu pārstāvju sapulci. Piedalījās 800 pārstāvji. Jautājumā par ģenerālstreiku domas dalījās, vairāki runātāji aizrādīja, ka bez Pēterburgas atbalsta tam nebūs panākumu. Balsojot, vairākums izteicās pret ģenerālstreiku. Tomēr nākamā dienā pārstāvju sapulce no jauna un šoreiz ar 203 pret 130 balsīm nolēma streiku izsludināt, lai atbalstītu Maskavas sacelšanos. Ģenerālstreiks turpinājās no 25. līdz 29. decembrim un noritēja ļoti sasprindzinātā atmosfairā. Streikoja arī dzelzceļi, bet šoreiz jau nepilnīgā veidā. Streikam pievienojās arī Daugavpils un Krāslavas strādnieki. Rīgā FK streika laikā izlaida savus “revolūcionāros biļetenus” ar informāciju par streika gaitu. Pilsētā daudzās zālēs un fabrikās notika mītiņi. Tomēr šoreiz gubernātors Zvegincevs pavēlēja karaspēkam un policijai vairākus mītiņus izklīdināt. 27. decembrī liela kājnieku un dragūnu nodaļa ielenca FK mitekli Romanova ielā 25. Pret ēku uzstādīja arī lielgabalu. šinī laikā telpās notika liels dzelzceļnieku mītiņš, kurā runāja FK loceklis Maksims-Kļevanskis. Policijas pieprasīja izdot viņu un citus vadītājus. Apmēram 4.000 dzelzcelnieki atteicās to darīt, un Maksimam izdevās nepamanītam caur jumtu izbēgt. Maksims pēc tam emigrēja uz ārzmēm un atgriezās Krievijā 1917. g. kā ass komūnistu pretinieks. Tomēr ar šo uzbrukumu bija ieņemts revolūcijas legālais centrs Rīgā, “jakobīņu klubs”, kā viņu apzīmēja vācu baroni. Tas bija smags trieciens revolūcionārai kustībai. 27. un 28. decembrī dragūnu un kazāku nodaļas jāja pa Rīgas ielām, Vērmanes parks bija pilnīgi karaspēka ieņemts. 27. decembra vakarā illegālā dzīvoklī sapulcējās paplašināta FK sēde, uz kuru šoreiz bija ieradušies arī krievu sociāldemokratu pārstāvji. Krievu lielinieku delegāti uzstājās par to, lai tagad izsludina bruņotu sacelšanos Rīgā, apgalvojot, ka Daugavgrīvas cietokšņa artilēristi ir gatavi pievienoties revolūcionāriem. FK darbinieki vēl naktī pārliecinājās, ka šī ziņa neatbilst patiesībai. 29. decembra rīta sēdē FK tad nolēma bruņotu sacelšanos neizsludināt un ģenerālstreiku izbeigt. FK izlaistā uzsaukumā par to starp citu teikts:

Savu protestu pret cara patvaldību un savu solidaritāti ar krievu biedriem Pēterburgā un Maskavā mēs izpaudām, mēs aizstāvējām savas iekārotās tiesības. Lai sasniegtu vēl lielākus panākumus, mums būtu vajadzējis pārvērst streiku bruņotā sacelšanā, bet tāda var izdoties vienīgi, ja tā ir vispārēja un aptver visu Krieviju.

Līdzīgu iemeslu dēļ LSDSP un Bunda Apvienotā komiteja noraidīja sacelšanos arī Liepājā, kur kara organizācija tādu ierosināja. V. Dermanis ieradās Liepājā no Maskavas ar ziņu, ka tur sacelšanās jau apspiesta, un tad atkrita sacelšanās iespēja arī Liepājā. Trešā Latvijas lielākā pilsētā Jelgavā karaspēka pārsvars bija par lielu, lai domātu par sacelšanos. Tur jau 8. decembrī bija nesekmīgi beidzies kāds Jelgavas ieņemšanas mģēinājums ar lauku miliču atbalstu.

Lielinieki un tagadējie padomju vēsturnieki pārmet LSDSP vadībai, ka tā atkāpusies priekšlaicīgi. Tomēr reālo apstākļu analize liecina, ka sacelšanos Rīgā un Liepājā 1905. g. decembrī karaspēks būtu asiņaini apspiedis. LSDSP CK tāpēc darīja pareizi, izvairīdamās no šiem lielajiem upuriem, jo sevišķi vēl pēc revolūcijas sakāves Pēterburgā un Maskavā.

REVOLŪCIJAS NEVEIKSME

Divas dienas pēc ģenerālstreika beigām Rīgā ieradās ģenerālgubernātors ģen. Sologubs, un vienlaicīgi Latviju no vairākām pusēm sāka ieņemt lielas sodekspedīcijas. 1905. g. revolūcija tika apslāpēta asinīs, kaut arī vēl bruņotas cīņas un streiki šaurākos apmēros turpinājās visu 1906. un arī 1907. gadu pirmajā pusē. Tās bija atkāpšanās cīņas.

1905. g. revolūcijas neveiksmes galvenie cēloņi meklējami Krievijā. Revolūcija novembrī un decembrī bija guvusi lielas uzvaras Latvijā un citos nekrievu nomaļu apgabalos, Somijā, Polijā, Gruzijā, arī Lietuvā un Igaunijā. Tomēr revolūcijai bija mazi panākumi Iekškrievijā. Vienīgi Pēterburgā, Maskavā un dažās citās rūpniecības pilsētās revolūcionārā kustība bija gājusi plašumā. Rīgas strādnieki 1905. g. bija streikojuši 5 reizes vairāk nekā Maskavas strādnieki. Pat Ķeņins bija spiests atzīt, ka Latvijas revolūcionārā kustība bija ievērojami stiprāka par revolūciju Krievijas pārējos novados. Latvijā revolūcijau pievienojās ne vien strādnieki, bet arī zemnieki un visa latviešu tauta. Turpretim krievu zemniecības miljonu masās revolūcionārā kustība bija vāja. Arī karaspēks, kas galvenām kārtām komplektējās no krievu zemnieku jaunekļiem, savā vairumā atbalstīja cara patvaldību un palīdzēja apspiest revolūciju. Kaitīga bija arī krievu sociālistu sasakaldīšanās trīs vienlīdz stiprās partijās un viņu nesadarbošanās ar liberālo opoziciju. Ķeņina lielinieki ar savu nereālo taktiku, uzsākot neizdevīgā situācijā bruņoto sacelšanos Maskavā, deva iespēju cara valdībai asinīs apslāpēt revolūcionāro kustību. Bez revolūcijas uzvaras Pēterburgā un Maskavā nebija iespējams gāzt patvaldību. Pēc revolūcijas sakaušanas Krievijas galvaspilsētās Latvijas revolūciju apspieda no Krievijas atsūtītais karaspēks. Latvijas revolūcionārās tautas spēki vien bija par maziem, lai satriektu patvaldību.

Var jautāt, vai šis iznākums nebija iepriekš paredzams un vai LSDSP vajadzēja vest tautas masas upuriem bagātā revolūcijā? Revolūciju Latvijā izsauca toreizējie netaisnie sociālie, nacionālie un polītiskie apstākļi. LSDSP tikai vadīja revolūcionāro kustību, mģēināja ievirzīt to organizētās sliedēs, stādīja tai konkrētus uzdevumus. Tieši pateicoties LSDSP CK saprātīgai vadībai revolūcija Latvijā 1905. g. izvairījās no neizdevīgām akcijām. Revolūcijas iznākumu 1905. g. iepriekš nevarēja paredzēt, bija daudz apstākļu, kas runāja par labu revolūcijas uzvarai. Policijas departamenta archīvi liecina, ka cara valdības stāvoklis bijis ļoti kritisks. Atteikties no cīņas būtu nozīmējis neizmantot ārkārtīgi izdevīgo situāciju, kāda radās sakarā ar nemieriem Krievijā, latviešu tautas brīvības labā. Tādas vēsturiskas situācijas rodas reti, tādas iespējamības nevar laist garām. Tāpēc LSDSP gāja tautas revolūcijas priekšgalā, uzticīga savai devīzei: “Bez cīņas nav uzvaras!”

REVOLŪCIJAS VĒSTURISKĀ NOZĪME

1905. gada revolūcijas vēsturiskā nozīme bija tā, ka latviešu tauta pirmo reiz uzstājās kā patstāvīgs faktors, kas pēc 700 gadiem cīnījās par polītisku un nacionālu brīvību, par sociālām prasībām. Atmodas laikmeta dziesmu svētku un biedrību vietā stājās polītiska cīņa pret patvaldību un muižniecību. Latviešu tauta sacēlās pret saviem apspiedējiem, visi tautas slāņi atbalstīja revolūciju. 1905. gada revolūcija Latvijā bija latviešu revolūcija. šis vācu autoru jau toreiz dotais apzīmējums atbilst vēsturiskiem apstākļiem. Arī vācu preses raksti 1905. g. par “latviešu republiku” izrādījās dibināti: 1905. gada revolūcija sagatavoja ceļu neatkarīgai Latvijas valstij, ko latviešu tautas polītiskie pārstāvji proklamēja 13 gadus vēlāk, jaunā izdevīgā situācijā. 1905. g. revolūcija bija ļoti laba polītiska skola latviešu tautai. Tā tagad bija polītiski modusies un apzinājās, ka tikai polītiskā cīņā ir gūstama brīvība. šo polītisko briedumu un gatavību brīvības cīņu turpināt visplašākām tautas masām deva 1905. gads. Revolūcija bija vareni stiprinājusi latviešu polītisko un nacionālo apziņu. Tāpēc dibināti Latvijas Satversmes Sapulce agrārās reformas likumā 1922. gadā apliecināja 1905. g. revolūcionāru nopelnus, piešķirot 1905. g. brīvības cīnītājiem tiesības uz muižniekiem atsavināto zemi.

1905. gada revolūcija bija demokratiska revolūcija. Tās prasības bija pilnīgi demokratiskas ar demokratisku republiku kā cīņas gala mērķi. šis ceļš veda nākotnē uz Latvijas demokratiju, nevis uz padomju diktātūru, kā to tagad cenšas apgalvot padomju vēsturnieki un līdz ar viņiem daži latviešu emigrantu žurnālisti. 1905. g. revolūcijā nebija neviena diktātoriska saukļa, padomes un proletāriāta diktātūru LSDSP noraidīja. Krievu lieliniekiem uz 1905. g. revolūciju Latvijā nebija nekādas ietekmes. Līdz 1906. gadam neviens Ķeņina raksts nebija parādījies latviešu valodā. Attiecības ar krievu lieliniekiem latviešu revolūcionāriem bija visai naidīgas un 1905. g. ar viņiem nebija sadarbības. Norādījums, ka vairāki 1905. g. darbinieki vēlāk pārvērtušies par komūnistiem, neskar pašu 1905. g. revolūciju. Nav jāaizmirst, ka no 1905. gada revolūcionāru rindām nāca arī daudzi vēlākie pilsoniskie polītiķi un ministri. Abi pirmās neatkarīgās Latvijas valdības vadītāji bija 1905. g. revolūcionāri.

1905. g. revolūcija bija arī dziļa sociāla revolūcija. Latviešu pilsētu un lauku strādnieki revolūcijā cīnījās par sava sociālā stāvokļa uzlabošanu. Revolūcija bija arī īsta zemnieku sacelšanās pret muižniecības varu un privilģēijām. Agrārā revolūcija pat dominēja 1905. g. brīvības cīņās. Bet agrārai revolūcijai Latvijā bija arī stiprs nacionāls raksturs, jo sacēlās latviešu zemnieki pret vācu muižniekiem.

1905. g. revolūcijai bija liela un pozitīva nozīme. Neraugoties uz to, ka revolūcijai neizdevās gāzt patvaldības un muižniecības varu, tā tomēr smagi satricināja veco režīmu. Valdība daudzējādā ziņā bija spiesta piekāpties, un tauta ieguva plašas legālas iespējas. Legāla prese, arī sociāldemokratiskā, varēja iznākt. Legālas biedrības darbojās, to skaitā daudzas strādnieku aroda, kultūras un kooperātīvas biedrības. Iegūta bija arī tiesība dibināt latviešu privītīs skolas. Latvija vēlēja domniekus uz valsts domi, to skaitā arī sociāldemokratus. Viņi tur varēja atklāti pacelt tautas prasības. Visas šīs legālās iespējas latvieši vēlākos gados plaši izmantoja. Viss tas bija tieši 1905. g. revolūcijas sasniegums. 1905. gada cīņas un upuri arī šinī ziņā nebija bijuši veltīgi.

Revolūcija pauda latviešu vārdu plašajā pasaulē. Eiropas un Amerikas prese apzīmēja latviešus par aktīvākajiem un drošsirdīgākajiem brīvības cīnītājiem 1905. gada revolūcijā. Ja vācu autori runāja par “bēdīgo slavu”, kādu latviešu tauta esot 1905. g. ieguvusi pasaulē, tad patiesībā šī slava bija laba un teicama. Rietumu pasaules brīvās tautas simpatizēja 1905. g. revolūcijai un apsveica latviešu brīvības centienus. Dažā labā ziņā 1905. g. cīņas viņām atgādināja Lielo franču revolūciju. Latvieši, pateicoties 1905. gada revolūcijai, bija pasaulei rādījuši savu polītisko briedumu un spēju cīnīties un mirt par polītiskās brīvības mērķiem.

1905. g. revolūcija ir viens no svarīgākiem un izcilākiem notikumiem latviešu tautas vēsturē. 1905. gada brīvības cīņu vēsturiskā nozīme ir līdzīga 1918. un 1919. g. atbrīvošanas karam.

LSDSP vēsturiskais nopelns ir 1905. gada revolūcijas vadība. Partijas biedri visur, pilsētās un laukos, streikos un bruņotās cīņās, revolūcijas gaviļu un upuru dienās stāvēja brīvības cīnītāju pirmajās rindās. Vesela partijas paaudze izauga no 1905. g. revolūcionāriem, kas vadīja LSDSP tālāk sekojošos smagajos reakcijas un vēlākajos neatkarības gados. 1905. gads saliedēja LSDSP par revolūcijā rūdītu spēku, kas nesa nākamām paaudzēm 1905. gada cīņu slavenās tradicijas.

Leave a comment