Rūdolfs Blaumanis Raudupiete – 1 – Latvijas Universitāte, Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte RŪDOLFS BLAUMANIS Raudupiete Sēru zvanīšana baznīcas tornī, sēru dziedāšana kapsētā, pulks sērīgu ģīmju ap vaļēju kapu, kapā lepns, melns zārks, jauks puķu vaiņags uz zārka, bet asaras – nevienas…Ko šodien gulda uz mūžīgu dusu?Bagāto Raudupu saimnieku.«Mūsu dzīvības laiks stāv septiņdesmit gadu jeb, ja kas ļoti stiprs ir, astoņdesmit gadu, un viņas labums ir grūtums un bēdas…» – tā mācītājs svinīgā balsī uzsāk savu runu un izskaidro šos Dieva vīra vārdus. Viņš stāsta par nelaiķi, ka arī viņa dzīvības labums bijis grūtums un bēdas, viņš stāsta par viņa ilgo slimošanu un vārgšanu, stāsta, cik lēnīgā, īsti kristīgā prātā nelaiķis visu panesis. Viņš runā par laicīgu mantu un ka nomirušajam Dievs tās papilnam bijis piešķīris, bet ka viņa sirds šai mantai visai nepieķērusēs, bet ilgojusēs pēc tās mantas, ko rūsa un kodes nesaēd un zagļi nevar nozagt… Viņš pēdīgi runā par pakaļpalikušo vārgulīti bāriņu par atraitnes sagrauzto sirdi un piesauc to, kas var noslaucīt visu atstāto asaras… Un atraitne ar sagrauzto sirdi apklāj vaigu ar baltu lakatiņu – lai neviens neredzētu, ka viņai nav asaru, ko noslaucīt. Bet pakaļpalikušais vārgulītis bāriņš sēd kapa malā un pusbailīgi, pusziņkārīgi skatās uz zārku, ... Read more...