Folklora

Folklora

Sievietes tēls Aleksandra Čaka dzeja

pēc
Sievietes tēls vienmēr un visu laiku ir bijis dzejnieku un rakstnieku simbols. Čaka dzejā sievietes tēlam ir īpaša vieta, jo Čaks bijis tāds cilvēks, kuram sievietes ir bijušas ļoti tuvas. Šajā dzejā viņš raksta par daudzām un dažādām sievietēm, par tādām, kādas iespējams

vizma

pēc
lkjhkjhk,m,mn,nm,nm,nm,mn,mn,mn,mn,nm jikjl;l;;'lkkl;kljhkhgjhgfhfghghhhhhfhhfghjm,mn,PORTRETS Vizma Belševica ir vienīgā latviešu autore, kas tikusi oficiāli nominēta Nobela prēmijai (2003. gadā Zviedrijas iedzīvotāji bija piešķīruši Belševicai diezgan augstu vietu savā nobelis

Jāņi-Līgo

pēc
Liela loma Jāņu rituālā piešķirta vārda un skaņas maģijai, kas vispirms izpaužas aplīgošanā Līgot Liela loma Jāņu rituālā piešķirta vārda un skaņas maģijai, kas vispirms izpaužas aplīgošanā.

Senlatviešu mitoloģiskā domāšana

pēc
Mitoloģija ir būtiska cilvēces kultūras sastāvdaļa. Saskarsmē ar mitoloģiju veidojusies reliģija, literatūra, dažādu zinātņu pirmsākumi un filozofija. Tā radusies cilvēces sākumposmā, taču arī tālākajos laikposmos mitoloģija ir ietekmējusi kultūras attīstību. Varētu teikt, ka mitoloģija ir cilvēces garīgais šūpulis. Katras tautas vienreizību un oriģinalitāti raksturo tās kultūra, kura balstās attiecīgajā mitoloģijā. Lai iepazītu nāciju, jāsāk ar tās mītu un mitoloģisko priekšstatu sistēmu studijām. Mūsdienās ir iespējams attīstīt sakarus ar visas pasaules tautām un nācijām, tāpēc tas būtu pašsaprotami iepazīt izvēlētās tautas kultūru. Latviešu mitoloģijā kodolu veido dievības un mitoloģiskas būtnes. Latviešu mitoloģijā visas dievības un būtnes var iedalīt sešos līmeņos: 1) dabas, kosmiskās dievības (Saule, Mēness, Pērkons); 2) universāla mitoloģiska būtne- Dievs; 3) likteņa lēmējas dievības (Laima); 4) auglības dievības (Jumis); 5) mātes (Zemes māte, Vēja māte); 6) sētas, dzimtas sargātāji, labklājības veicinātāji gari, dēmoni (sētas gariņi u.tml.). Pirmais līmenis ir dabas un kosmiskās dievības. Senajās hronikās kā galvenais dievs ir minēts Pērkons. Pērkona vārds sasaucas ar lietuviešu Perkūnu, prūšu Perkunu, slāvu Perunu, senindiešu Pardžanju un skandināvu Fjorginu un tāpēc ļauj to iesaistīt indoeiropiešu mītisko tēlu kopībā. Pēc funkcijas Pērkonu varētu pielīdzināt grieķu Hēfaistam. Tautas dziesmās Pērkons ir debesu kalējs, kura kaltās ogles kā sudrabs sabirst paklātajā villainē. Pēc šādām īpašībām ... Read more...

BRĪNUMPASAKAS LATVIEŠU UN IGAUŅU VĒSTĪTĀJFOLKLORĀ

pēc
IEVADS Mana zinātniski pētnieciskā darba tēma ir latviešu un igauņu brīnumpasaku salīdzinājums. Šī darba mērķis ir iepazīt tuvāk gan latviešu, gan arī igauņu folkloru, saskatīt kopīgo un atšķirīgo, kas sastopams šo tautu folklorā. Lai pētītu abu tautu vēstītājfolkloru, par pamatu izvēlējos brīnumu pasakas. Manu izvēli noteica tas, ka mani saista brīnumi, un brīnumu pasakās tie ir neatņemama sastāvdaļa. Kas tad īsti ir brīnums? “Brīnums- neparasts parastā, negaidīts gaidītā, kas mūs pārsteidz ar savu nejaušību un neizprotamību. Ikdienišķā dzīvē brīnums ir katra parādība, kas nesaskan ar parasto dzīves gaitu.” (“Latviešu konversācijas vārdnīca II”.) Ikdienas dzīvē brīnumi ir reti sastopami, tāpēc cilvēkus tie arī tik ļoti piesaista. Brīnumi cilvēka dzīvi padara daudz krāšņāku, tajā pašā laikā arī neizprotamāku. Taču tas nav interesanti, ja visas lietas un parādības ir ar prātu izskaidrojamas. Noraidošākā attieksme pret brīnumiem ir zinātnei, jo tie nav izskaidrojami ar likumiem un vispārpieņemtām zināšanām. Tomēr brīnumu pasakās ne tikai ir aprakstīti dažādi brīnumi, bet arī ar to palīdzību var izzināt tautas senatni, jo pasaku izcelšanās ir meklējama tālā laikā. Ar pasaku palīdzību ir iespējams uzzināt mūsu senču dzīves ieradumus un vērtības, izprast viņu slēptākos sapņus un ilgas. “Pasakas ir spoguls, kur tautas gara un iedomu ģīmetne jeb seja nospogulējusies.” (Auseklis ... Read more...