Liela loma Jāņu rituālā piešķirta vārda un skaņas maģijai, kas vispirms izpaužas aplīgošanā
Līgot
Liela loma Jāņu rituālā piešķirta vārda un skaņas maģijai, kas vispirms izpaužas aplīgošanā. Vārds «līgo» ir ne tikai visbiežāk lietotais Jāņu dziesmu piedziedājums, bet arī Jāņu būtības atslēga. Līgošana, tāpat kā šūpošana, ir dzīvības spēku atjaunošanas un pastiprināšanas rituāls. Lauku, mājas, Jāņa, saimnieka, saimnieces aplīgošana nozīmē gan aizsargdarbību, gan kopēja dzīves ritma iekustināšanu. Līgojamais laiks sākas apmēram divas nedēļas pirms Jāņiem, kulmināciju sasniedz Jāņu priekšvakarā un ilgst līdz pat Pētera dienai.
Sagādāt meijas, malku un sienu
Agrāk visi darbi tika sadalīti vīru un sievu darbos. Vīri bija tie, kas gādāja meijas un ozolzarus sētas pušķošanai un vainagiem, malku ugunskuriem un sienu ugunsritenim vai lai ierīkotu vietu, kur jāņubērniem miegu izgulēt. Visa saime Jāņiem gatavojās pamatīgi: sakopa sētu, izslaucīja pagalmu, appļāva nezāles, izravēja dārzus, sakopa līgošanas vietu, sēja sieru, brūvēja alu.
Gatavot mielastu
Sensenā gaļas un zivju cepšana uz oglēm vai iesma nebūtu smādējama — tā vienmēr darīts visās malu malās. Taču Jāņos neiztikt bez siera, pīrāgiem, dažādiem, vēlams apaļiem, raušiem un plāceņiem, pašceptas maizes un maizītēm, pirmajām zemenēm un alus. Ja saimniece Jāņu dienai nesien sieru, viņas govis piemeklē kāda slimība. Ja saimnieks nebrūvē alu, viņam rudenī nepadosies mieži.
Kurināt pirti
Svarīga sastāvdaļa lielajā Jāņu rituālā ir pirts. Tā tiek kurināta, kad visi darbi pabeigti un atliek tikai nomazgāties. Peroties pirtī, cilvēks nomazgājas un arī attīra savas domas, sagatavojas Jāņiem. Ja peras ar ozolzaru slotiņu, domas kļūst skaidrākas, ja ar bērzu slotiņu — miesa atpūšas, bet var izvēlēties arī pīlādžu, upeņu, apses vai citu jāņuzāļu slotiņu. Pirtiņa noteikti jāizrotā ar zālītēm un meijām.
Ar kādām slotiņām pērties:
— bērzu slotiņa ir atpūtai, spēkam un veselības atgūšanai
— ozola slotiņa — domu apskaidrībai
— pīlādžu — lai atbrīvotos no visa sliktā
— priedes — spēku atjaunošanai
— kadiķu — lai atbrīvotos no visa nevēlamā un liekā
— upeņu — spēku uzņemšanai, smaržai
— melisas — lai nomierinātos, atslābinātos un atbrīvotos no nepatīkamām domām
— pelašķu — lai spēcinātu intuīciju, iegūtu drosmi, iegūtu veselību un spēku
Sagatavot ugunskura vietu
Jāņi nav iedomājami bez jāņugunīm jeb raganām, ugunskuriem un pūdelēm. Jāņugunis ir tikušas dedzinātas gan kalngalēs, gan paceltas kārts galā, gan uz zemes un arī uz ūdeņiem. Jāņuguns esot bijusi jādedzina uzkalnēs; ja tādu nebija, tad ūdens — jūras, ezera vai upes — malā.
Gatavot ugunsriteni
Daudzviet Eiropā, arī Latvijā, Līgovakarā, tiklīdz norietēja saule, godinot saules ceļu, no kalniem ripināti ugunsrati — degoši riteņi. Skaidri zināms, ka Austrumlatvijā pēc pusnakts no Jāņu kalna ripināja aizdedzinātu saules riteni. To parasti izgatavoja no veca ratu riteņa, nosienot to ar sienu vai bērzu tāsīm un starp spieķiemiepinot sausas zāles vīšķus vai pakulas.
Taisīt lāpas
Lāpas var gatavot no apmēram metru gariem sprunguļiem, kam galus aptin ar sveķiem piesūcinātu audumu. Latvijā Jāņos bija pazīstami arī gājieni ar lāpām. Drustos bija izveidojusies tradīcija aizdedzināt lāpas ap pusnakti, lai ar tām veidotu papildu uguns loku līgotājiem. Uguns kā auglības nodrošinātāja un aizsargs pret ļaunumu aizdedzinātajās lāpās bija līdzi visur, arī ejot aplīgot citus līgotājus. Lāpas parasti aizdedzināja pie lielās jāņuguns. Tūlīt pēc saulrieta ar lāpu liesmu aizdedzina gan uguns (saules) riteni, gan Jāņa tēva pērno vainagu, ko liek saules vārtu čukurā.
Gatavot pūdeli
Pati dižākā no jāņugunīm ir pūdele — muciņa, kas pacelta augstu kārts galā. To parasti paceļ kāda kalna virsotnē līdz ar saules rietu, tad pūdele vislabāk apgaismo apkārtni. Muciņu cenšas piepildīt ar ilgstoši un labi degošiem materiāliem: sveķainu celmu malku, ozola zariem, darvu. Parasti gan pūdeles kārti, gan ugunskurus apvij ar īpaši darinātām zāļu un ziedu vītnēm.
Taisīt saules vārtus
Daudzi ceļ, kā tautasdziesmās rakstīts, trejus vārtus – saules rietam, lēktam un jāņabērnu sagaidīšanai sētā. Lai novietotu vārtus tā, ka vienos saule riet, bet otros lec, vajadzīga saimnieka gudrība. Labāk vārtus uzsliet laikus, bet pēdējais brīdis ir Zāļu dienas rītā. Vieniem vārtiem vajadzīgas divas meijas. Puiši (vīri) ierok meijas zemē un augšpusē galus sasien kopā. Ja ir laiks un vēlēšanās, meijas var apvīt ar ozola vai citu lapu un zāļu vītnēm. Čukurā liek Jāņa tēva pērno vainagu, kas tūliņ pēc saule iziešanas cauri vārtiem un aizslīdēšanas aiz mežu galiem ar lāpu jāsadedzina.
Salasīt puķes un zāles
Jāņu vakarā plūktām zālēm piemīt dziednieciskas un pat maģiskas īpašības. Saplūkt jāņuzāles par daudz nav iespējams, jo ar tām pušķo sētu, ēkas, istabas, mājlopus, cilvēkus — jāņuzāļu bagātībai jānodrošina cilvēku, mājlopu un zemes auglība. Par īstajām jāņuzālēm tiek uzskatīts āboliņš, paparde, vībotne, buldurjānis, dievredzīte, nārbulis. Taču daudzviet Latvijas novados ir savas īstās jāņuzāles. Tā Vidzemē par tādām uzskata madaras, Latgalē — birztalu nārbuļus jeb kodeilas.
Vīt vītnes un vainagus
Līgot bez vainagiem galvā nav iespējams, jo Jāņu laikā visa daba ir pilnbriedā, pļavas pilnas ar spēku un saules enerģiju. Zāles, kas sapītas aplī, ir dabas svētības, skaistuma, spēka un mūžības simbols. Parasti vainagus pina jāņabērni — tikai sievietes un bērni, un ne tāpēc, ka vīrieši to neprata. Tāpēc, ka horizontālā veseluma (vainags) radītājas ir sievietes, vertikālā (meijas) — vīrieši. Vainaga uzlikšana, tāpat kā liela daļa darbību, Jāņos nozīmē auglības un bagātības vēlējumu un aizsardzību pret ļauno spēku ietekmi. Parasti Jāņa tēvs dabū ozola, Jāņa māte — zāļu vainagu.
Izrotāt māju
Ar īpaši darinātām zāļu un ziedu vītnēm apvij pūdeles kārti, ugunskurus, vārtus, durvis un akas.
Mājas pušķošana ar zālēm, zariem, ziediem ir īpaša tuvināšanās dabai, ļaušana tai ieiet savās mājās. Šāda mājas rota dod enerģiju ne tikai cilvēkiem, kas tajā dzīvo, strādā, bet arī mājlopiem. Istabas stūrus rotā ar bērzu meijām, kas vīstot labi smaržo. Aiz mājas sijām tiek spraustas papardes, apkārt mājai, pie gultām un durvīm stiprināti pīlādži, kas mājās jāatvelk aiz galotnes Līgodienas priekšpusdienā, lai neviens ļaunums netiktu iekšā. Istabas izkaisa ar kalmēm un jāņuzālēm.
Pušķot sētu
Zāļu dienā (diena pirms Jāņu dienas) no laukiem un mežiem mājās tiek nestas zāles un puķes, ozolu, bērzu un pīlādžu meijas, gatavotas vītnes un vainagi, ar ko pušķot māju, sētas, laukus, cilvēkus un arī lopiņus. Zāļu diena ir arī vispiemērotākā, lai ievāktu augus ārstniecībai – tējām un vannām. Pēc latviešu priekšstatiem vasaras saulgriežu laikā augos koncentrējas milzīgs auglības spēks, kuru cilvēks var iegūt.
Pušķoties pašām un pušķot bērnus
Tautasdziesmās ir bagātīgi aprakstīts Jāņa sievas izskats — viņai ir zelta saktas, pilnas krūtis sudrabiņa, zīda svārki un sagšas. Jāņu sievas apraksts gandrīz vārdu pa vārdam atkārto vārdus, ar kādiem parasti tiek aprakstīta saule. Taču jāņubērni pēc pirts visbiežāk uzģērba baltu kreklu, kas senatnē saistījās ar svētību un veselību. Krekls tautastērpā ir tikpat neaizstājams kā uguns un vainags Jāņu rituālā. Meitas un jaunas sievas savu tērpu apjoza ar jostu, ko uzskatīja par sargātāju un auglības veicinātāju
Sasaukt jāņu bērnus
Līdz saulrietam, lai aizdegtu uguni, tiek sasaukti jāņubērni. Agrāk, sitot bungas vai pūšot taures, ganu ragus vai dūdas, tika paziņots, ka nu Jāņi sākušies un visiem jāsanāk kopā. Tagad ar skaļām dziesmām jāsasauc darbos izklīdušie jāņubērni. Kad visi sanākuši, stājas aplī, apdzied un uzliek vainagus Jāņa mātei, Jāņa tēvam un Jāņiem. Dzied par Jāņa ikgadējo ierašanos, iet goda soli un Jāņu rotaļu ar vismaz deviņām tūrēm Šurp, Jāņa bērni.
Iziet cauri trejiem vārtiem
Jāņu vārtus taisīja saimnieka mājas pakalnā no divām bērzu meijām, kas galotnēs saliktas kopā. Lai novietotu šos vārtus tā, ka vienos saule riet, bet otros lec, vajadzīga saimnieka gudrība. Saulgriežu svētkos ir ļoti būtiski godināt sauli, vakarā to pavadot, no rīta sagaidot. Trešie vārti ir domāti jāņubērniem.
Pavadīt sauli
Vasaras saulgriežu svētkus ar ugunskuru dedzināšanu pazina visā Eiropā, jo zemkopju kultūrās liela nozīme auglības nodrošināšanā tika piešķirta saulei, tās īpašos stāvokļus atzīmējot ar svētkiem. To svarīgākais uzdevums bija atkārtot pirmradīšanas aktu, kura laikā no haosa veidojas kosmoss, no tumsas top gaisma. Jānis vasaras saulgriežos pārņem daļu saules funkciju, un viss, kas saistīts ar uguni, saules sagaidīšanu, dejošanu ap uguni, ir saistīts ar saules kultu.
Mieloties ar Jāņu ēdieniem
Jāņu dienas ēdienu pamatāir piena produkti, maize, cūkgaļa un miežu alus. Jāņusiers apļa formā simbolizē sauli un pasauli tās veselumā. Laužot pa gabalam no siera, katrs paņem sev daļu saules spēka. Miežu alum jābūt putojošam, saldam un brūnam. Tas simbolizē lauku valgmi un ražību. Senāks dzēriens laikam ir medalus, kura sastāvā ir noteikta daļa medus, kas alum piedod saldumu.
Apdziedāt jāņu bērnus
Ja kāds no jāņubērniem pašam nemanot bija palaidies slinkumā vai kļuvis nevīžīgs, tad citi to pamanīja un apdziedot uzmundrināja, lai turas godam. Apdziedāšanās dziesmu ir tik daudz, ka grūti apjaust patiesības un ķircināšanās robežu. Nerātnās un nešpetnās dziesmas mutīgākajiem vīriem un drosmīgākajām sievām tika atļauts dziedāt tikai divos gadījumos — kāzās un Jāņos.
Mazgāties rīta rasā
Daudzviet ticēja, ka rīta rasai ir dziedinošs spēks, tāpēc tajā mazgājās. Rasu saslaucīja ar dvieli un izgrieza slaucenē, ievāca dziedniecībai visam gadam un deva govīm, lai būtu daudz piena. Ļaudis paši brida pa rasu, ticot, ka tad būs nauda pastalās. Sievietes mazgājās rīta rasā skaistumam, grābjot rasu ar plaukstām vai dvieli no zāles. Gāja vārtīties rasā, lai iemantotu skaistumu.
Sagaidīt sauli
Līksmošana un dziesmu dziedāšana ir saulei veltīts rituāls, tādēļ tieši ar dziesmām ir jāsagaida saule pie Jāņu vārtiem — tā var saņemt īpašu dabas un saules enerģiju. Uzskatīja, ka Jāņu nakts ir tik īsa, ka saulīte tajā nemaz neguļ — tikai iegrimst jūrā uz īsu brīdi. Taču saulei, kas pēc Jāņiem parādās aizvien mazāk, ir vajadzīgs cilvēku atbalsts un palīdzība.
Spēle1:
Ir jau visi Jāņa bērni sanākuši te! (1x plaukstas un mainam virzienu) (1x normāli ar katru reizi arvien ātrāk)
Ir jau visi Jāņa bērni sanākuši te! (1x)
Rociņāmi – plaukš, plaukš, (2x)
Kājiņāmi – taukš, taukš! (2x)
Labrītiņi – mums, mums, (2x ar blakus stāvētāju)
Vakariņi – jums, jums! (2x ar otru blakus esošo)
Dalībnieki sastājas pa pāriem cits citam blakus dārziņā. Meitas, kā vienmēr, puišiem pie labās rokas. Noiet septiņus soļus pa dejas ceļu un tad vienreiz sasit plaukstas. Pēc tam to pašu izdara, ejot pretējā virzienā. Atbilstoši tekstam “Rociņāmi – plaukš, plaukš, Kājiņāmi – taukš, taukš” divreiz sasit plaukstas un divreiz – kājas pret zemi. Skanot “labrītiņi”, katrs pagriežas pret savu partneri un, sakot vārdus “mums, mums”, divas reizes sasit plaukstas, uz “vakariņi” pagriežas pret otrā pusē stāvošo un, skanot ”jums, jums”, divas reizes sasit plaukstas ar viņu. Katru nākamo reizi darbība tiek atkārtota ātrāk un ātrāk, bet nezaudējot ritmu! Kā redzams ierakstā, mēs aizrāvāmies! Pirmajā reizē iesaku jums sākt krietni lēnāk!
Spēle2:
1. Lielais Jānis kalniņā strīķē savu izkaptiņ’, 2x (dziedoši)
Trin, Jānīt, trin, Jānīt, trin, Jānīt, izkaptiņ’! 2 x (vai vairāk)
2. Ja tu labi neiztrīsi, izkaptiņa nekodīs!
Trin, Jānīt, trin, Jānīt, trin, Jānīt, izkaptiņ’!
3. Mazais Jānis lejiņā taisa savu stabulīt’.
Tais’, Jānīt, tais’, Jānīt, tais’, Jānīt, stabulīt’!
4. Ja tu labi netaisīsi, stabulīte neskanēs!
Tais’, Jānīt, tais’, Jānīt, tais’, Jānīt,stabulīt’!
5. Meitenīte, zilacīte, patur’ Jāņa stabulīt’!
Tur’, meitiņ, tur’, meitiņ, tur’, Jāņa stabulīt’!
6. Ja tu labi neturēsi, stabulīte neskanēs!
Tur’, meitiņ, tur’, meitiņ, tur’, Jāņa stabulīt’!
Rotaļnieki sastājas divos apmēram vienādos dārziņos; viens – iekšējais, otrs – ārējais. Vienā parasti stāv puiši, otrā – meitas. Dziedot panta pirmo pusi, ārējais iet pa labi, iekšējais – pa kreisi, un šis virziens saglabājas visu rotaļas laiku neatkarīgi no tā, vai rotaļnieki atrodas ārpusē vai iekšpusē. Dziedot otro daļu, kāds no iekšējā dārziņa (to, kurš katram aplim būs „pušucirtējs”, sarunā iepriekš) pāršķeļ ārējo apli un izved savējo ārā. Tikām tas, pie kura kreisās rokas tika pārcirsts ārējais aplis, ieved savējos iekšā. Tā katrā pantā vidējais dārziņš mijas vietām ar ārējo. Tam, kurš ved iekšā, jāiet lēnāk, savukārt tam, kurš rotaļniekus ved ārā, ir jāpasteidzas. Izmainīšanās notiek panta otrajā daļā, un, ja nepaspēj samainīties, otro panta pusi dzied vēlreiz.
Spēle3:
Jānīts sēž ozolā, zelta kokles rociņā.(lēni izdziedot)
Oktairidi, oktairidi, zelta kokles rociņā. 2x (ātrāk ritmiskāk)
Kāp, Jānīt, lejiņā, spēlē savas zelta kokl’s! (lēni izdiedot)
Oktairidi, oktairidi, spēlē savas zelta kokl’s! 2x (ātrāk ritmiskāk)
Rotaļnieki stāv dārziņā, viens vidū. Pantiņa laikā visi iet pa apli apkārt vidējam. Piedziedājuma 1. daļā vidū stāvošais, nolūkojis kādu no dārziņa, piesteidzas tam klāt un izpilda šādu darbību: trīsreiz piesit kājas pie zemes, pretimstāvošais to atkārto; vidējais trīsreiz sasit plaukstas, pretimstāvošais to atkārto. Otrajā piedziedājuma daļā abi sadodas rokās un paceļ tās, izveidojot vārtiņus. Pārējie rotaļnieki, rokas neatlaižot, skrien tiem cauri. Pēdējā zilbē tiek noķerts nākamais vidū stāvētājs.
Spēle4:
Šurp, Jāņa bērni, dziedāsim tīrumā!
Dziedāsim skaņi līdz vēlam vakaram!(ritmiski, lēni)
Pēterīts ar Miķelīti abi gāja bekas lauzt;
Abi divi piekusuši, nevar bekas kustināt!(ātri, mainoties)
Dalībnieki sastājas pa pāriem un izveido gatvi: puišu rinda un meitu rinda atkāpjas viena no otras un sadodas rokās. Dziedot pirmo daļu, abas rindas tuvojas viena otrai četrus soļus un tad četrus soļus iet atpakaļ. Tā divas reizes. Pēc tam atlaiž rokas un paliek stāvot. Šī darbība katru reizi atkārtojas, savukārt otrās daļas darbība katru reizi ir cita:
1.tūre. Visi pāri, sākot ar pirmo, izdejo galopu cauri gatvei un nostājas tās galā. Vienlaikus gatvē stāvētāji virzās uz priekšu, lai dancošanu sāktu no pirmā pāra vietas.
2.tūre. Pāri sadotām rokām pagriežas ar skatu vienā virzienā. Pirmais pāris pagriežas pret pārējiem un, sadotās rokas pacēluši, iet katrs pa savu gatves pusi uz otru gatves galu. Pārējie seko. Nonācis galā, katrs pāris pieliecas un pa apakšu iet līdz savai vecajai vietai.
3.tūre. Darbība gandrīz tāda pati kā iepriekšējā tūrē, tikai vispirms pirmais pāris pieliecies lien cauri visai gatvei un tad iet atpakaļ, paceļot sadotās rokas virs pārējo dejotāju galvām.
4.tūre (Žīgāšana). Pirmais pāris pagriežas ar skatu pret pārējiem, rokas sadotas un paceltas. Otrais pāris lien pa sadoto roku apakšu, tikmēr rokas paceļ trešais pāris, un pirmais pāris lien cauri, šādi turpinot ceļu līdz gatves galam un pēc tam – atgriežoties. Tas pāris, kurš nonāk pirmā pāra pozīcijā, vienmēr pagriežas ar skatu pret pārējiem. Žīgāšanu turpina, līdz pāri nonāk savās vecajās vietās.
5.tūre (Aušana). Pārinieki pagriežas viens pret otru un sadodas rokās. Pāri līklocī mijas vietām: pirmais pāris pa gatves vienu pusi apiet otro pāri, pa otru pusi – trešo pāri. Apietajiem pāriem jāsāk kustēties pretējā virzienā. Kad trešais pāris atrodas starp pirmo un otro, otrais sāk to pašu kustību, ko pirmais, un pēc tam arī visi pārējie pāri. Nonākot otrā galā, jānogaida īstais brīdis, lai dotos atpakaļgaitā. Šo tūri ir neiespējami aprakstīt. Skatieties un mēģiniet darīt līdzi!
6.tūre. Pirmā pāra dancotāji paiet viens otram pretim, griežas labajos elkoņos, tad kreisajos un izšķiras. Puisis dodas pie tagadējās pirmās meitas un griežas ar viņu labajos elkoņos. To pašu dara arī meita ar rindas galā stāvošo puisi. Tad atkal abi satiekas vidū un griežas kreisajos elkoņos.Un tā līdz galam, neizlaižot nevienu pāri. Kad pirmais pāris izgriezis kādus trīs pārus, stafeti pārņem nākamais pāris. Gatvē stāvētāji nemanāmi virzās uz gatves sākuma galu, lai, sākot griešanos, atrastos pirmā pāra vietā. Rotaļa turpinās, līdz visi pāri bijuši par griezējiem. Šī ir pati garākā tūre.
7.tūre. Elkoņos griežas pa diagonāli stāvošie: pirmais puisis un pēdējā meita skrien viens otram pretim, vidū apgriežas elkoņos un nostājas viens otra vietā. Tāpat samijas pirmā meita un pēdējais puisis. Tālāk to turpina otrie, trešie, kamēr visi apmainījušies vietām.
8.tūre. Ar šo tūri jātiek vecajās vietās. Pirmais pāris, kas šobrīd atrodas pēdējā pāra vietā, sāk darbību, vispirms apgriežoties savā starpā labajos elkoņos, tad puisis dodas uz meitu, bet meita – uz puišu rindu un griežas elkoņos ar katru nākamo stāvētāju nepilnu apgriezienu, līdz nonāk savā vecajā vietā. Tā izdara visi un nokļūst savās agrākajās vietās.
9.tūre. Elkoņos griešanos sāk pakāpeniski: pirmais puisis dodas pie pirmās meitas, otrā meita pie otrā puiša, trešais puisis pie trešās meitas utt., līdz griežas visi rotaļnieki.
Šīs tūres nav obligātas Gadu gaitā tās ir mainījušās un mainās joprojām. Ja jums iepatīkas, varat izdomāt savas tūres un improvizēt līdz pat rīta gaismai.
Galvenais ir pamēģināt, – un lai jums izdodas ar katru gadu labāk!
Kāda ir Jāņos veicamo darbu secība?
Pirmā — mājas apdarināšana: lai sēta sakopta, lai dārzi izravēti. Ja braucat uz Jāņiem kādā tālākā Latvijas nostūrī, redzat, ka sievas līkņā ar dibeniem uz augšu un ravē. Pēc tam sien Jāņu sieru, mīca un cep maizīti. Ir tādi darbi, kas jādara vienlaicīgi: meitas ņemas ar pušķošanu, saimniece — ar cepšanu un vārīšanu, puiši cērt meijas un rīko saules vārtus. Malku ugunskuram saimniekskrāj visu gadu. Ugunskurs tiek sakurts milzīgi liels.
Jāņos notiek pēršanās ar kalmēm, lai izdzītu laukā visu nelabo: ļauno domu un slikto omu. Re, kā cilvēkam ar labu neko nevar dabūt ārā! Arī tā ir ļoti sena un svētīga tautas tradīcija.
Līdz brīdim, kad līgotāji ir saposušies, visam jābūt gatavam. Starp citu, visus 30 gadus Jāņus esmu aizvadījusi tautastērpā. Arī tas ir brīnišķīgs mirklis. Tad visi sanāk Jāņu mātes pagalmā un iedzied Jāņus stundu pusotru pirms saules rieta. Pēc tam iet apkārt mājai ar mājas svētības dziesmām, izdzied svētības vārdus Jāņu mātei, Jāņu tēvam un visiem Jāņu bērniem. Tad ejam iekšā un sēžamies pie pirmā mielasta. Tad visi ceļas un iet pavadīt saulīti. Kad saulīte pavadīta, nākam atpakaļ un atkal sēžamies pie galda.
Jāņu nakts būtība ir saulītes pavadīšana un sagaidīšana?
Jā, ir brīnišķīgi, ja tu vari pavadīt sauli, ja redzi to. Tikpat skaists brīdis ir sagaidīt saules lēktu. Katrs saullēkts un riets ir citāds. Bieži tas brīdis ir lietū tīts, un tad tu vienkārši iedomājies, kāds tas izskatījies iepriekšējā reizē. Vismaz domās esi kopā ar sauli!
Ap pulksten diviem laiž lejā no kalna ar salmiem pildītu aizdedzinātu ratu riteni, kas simbolizē saulītes norietēšanu un dienas raušanos mazumā. Tad jaunieši danco un iet rotaļās. Ap pulksten trijiem četriem ejam peldēties, lai ūdens būtu cik auksts būdams. Jāņu naktis bieži vien ir aukstas, bet, tavu brīnumu, neviens nesaslimst. Mistērija! Ir jau viena otra bilde redzēta, kā sievas kailas metas ūdenī un vīri no krūmiem skatās. Šīs peldes, lai cik aukstas vai siltas, nāk tikai par svētību. Tas ir brīdis, kad visi ir saguruši un vajadzīgs uzmundrinājums. Tad nakts peldēšana vai velšanās pa rasas kalnu ir īsti laikā, pilnībā izbaudot dabas burvību. Iesaku to visiem pamēģināt. Ja jaunas meitas tiešām grib būt daiļas, tad vajag kailām no kalna pa rasu lejā ripināties un no rīta, saulītei lecot, nomazgāt rasā muti. Tad viņas būs tik daiļas, ka visas kosmētikas firmas bankrotēs. Pēc tam nāk danči un rotaļas — līdz pat saules lēktam. To sagaida ar īpašām saules dziesmām. Kam ir spēks un dūša, tas var turpināt dancot un dziedāt. Sākas Jāņu diena.
Kad līgotāji mostas, viņus gaida Jāņu dienas brokastis. Visi ir saguruši, bet jaukas svētības pārpilni. Pēc brokastīm atkal ir danči un rotaļas. Pēcpusdienā palēnām nodziest ugunskurs, un cilvēki sāk plānot atpakaļceļu. Ļaujam visam lēnām nogulsnēties. Katrs aizbrauc savā brīdī, un mēs ikvienu pavadām ar dziesmu, izdziedot konkrēto situāciju.
Kura brīdī līgotāji dodas meklēt mistisko papardes ziedu?
Ar to papardes ziedu tā īsti nevar zināt. Varētu būt, ka to dodas meklēt pēc atspirdzinošās nakts peldes. Manuprāt, papardes zieds mūsu kultūrā ienācis nedaudz vēlāk. Papardes zieda simbolika, pareizāk, saulgriežu gadskārtu tradīcijas ir kopīgas visā pasaulē. Tāpat kā ugunskrusts vai auseklītis pazīstamas absolūti visām pasaules tautām. Tā patiešām ir mistika. Varbūt tā ir seno tautu valoda, kas visiem bija kopīga. Eiropā ļoti daudzām tautām saglabājušās šīs gadskārtu tradīcijas. Tik, cik civilizācija ir iznīcinājusi, tik tās ir aizmirstas.
Statistika liecina, ka deviņus mēnešus pēc Jāņiem Latvijā dzimst krietni vairāk bērnu nekā citos mēnešos… To var izskaidrot.Uz Jāņiem viss ir gatavs: gan daba ir pilnbriedā, gan cilvēks ir gatavs kaut kam lielam. Šajā naktī daba pilnīgi saplūst ar cilvēku. Varbūt tie bērniņi, kas ieņemti Jāņu naktī, ir vislaimīgākie, ja jau tik skaistā mirklī par viņiem domāts…
Vienīgais, kas, manuprāt, ir briesmīgi, — svinēt Jāņus desmittūkstošgalvainā pūlī. Koncerts Jāņu vakarā ir absolūta Jāņu iznīcināšana. Vajag saņemties katram savā ģimenē, radu un draugu pulkā. Latvijā ir sabūvēts tik daudz privāto māju, ka, manuprāt, katram iznāk kur aizbraukt. Tā ir īpaša noskaņa, kad tuvi cilvēki sēžas pie lielā saimes galda. Tā ir fantastiska sajūta arī pašiem saimniekiem. Svētkus vari izbaudīt tikai tad, ja esi radu un draugu pulkā. Protams, tas nav viegli, ir jāpiepūlas. Tu nāc ar atbildības sajūtu: es svinēšu Jāņus, es būšu saimnieks vai saimniece, es negaidīšu, kad man kaut ko gatavu iebāzīs mutē, es pats darīšu. Katram jābūt atbildīgam.
Pie svētkiem ir jāpiestrādā ar visu — ar domām un darbiem. Un tas nenāk viegli. Cilvēks ir kūtrs pēc dabas. Viņam ir jāpiespiež sevi darīt. Pats no sevis tas nāks, ja būsi izbaudījis mirkļa skaistumu. Nu dari, nu mīci maizi, iemācies kādu dziesmu. Ar vienu meldiņu var izdziedāt visus Jāņus. Un tu jutīsi, kā šis meldiņš mainīsies.
Lai svētki izdotos, nedrīkst stāvēt maliņā. Tikai tā Jāņi var atdzimt.
Un nevajag neko papildus lietot priekam. Eiforija rodas pati no sevis, tā ir dabā un ienāk cilvēkā tad, ja kaut ko no šīs secības iekļauj svētku rituālā. Savā būtībā rituāls ir saglabājies. Mājas sakopšana notiek pirms jebkuriem svētkiem, tāpat ēdiena gatavošana. Šī darbošanās cilvēku mobilizē. Bieži vien ir tā, ka gatavošanās svētkiem ir fantastiskāka par īso svētku mirkli.
Ikdienas ir daudz vairāk nekā svētku. Ja svētkus neveidosim, tad visa dzīve pārvērtīsies par pelēku ikdienu. Ir vajadzīgi tādi punkti dzīvē, kas dod gaismu ikdienai.
Kas Jāņu rituālā ir vissvarīgākais?
Mielasta sarīkošana, mājas appušķošana un aplīgošana. Aplīgot var arī nākamajā — Jāņu dienā. Atceros vienus no pirmajiem Jāņiem, ko svinēju radu un draugu pulkā. Bijām Jaunpiebalgā. Cilvēki zināja, ka būs «Skandinieku» aplīgošana. Tas bija pirms gadiem divdesmit. Staigājot no mājas uz māju, bijām jau noguruši un spriedām — kalnā vairs nekāpsim. Bet tad ieraudzījām kalna galā pie savas mājas stāvam Jāņu tēvu un Jāņu māti ar milzīgu pīrāgu grozu. Nu, kā tu neiesi! Cilvēks ir iekšēji gatavs svinēt un sagaida tevi bezgala skaisti — ar īstu saimnieka izpratni. Un viņš ir ļoti priecīgs, ka aplīgo viņa dārzu, viņa lopu kūti, aiz katra pakša aizbāžot zaļu zaru.
Kāda nozīme ir Jāņu vainagam?
Es jau esmu vecmāmiņa, bet ar vainagu jūtos fantastiski, gluži tāpat kā astoņpadsmit gadu vecumā. Burvība ir tad, kad tu pats to pin. Nevajag pirkt tirgū! Ir sens ticējums, kā jāvāc Jāņuzāles vainagam: pļavā, kur aug visas Jāņuzāles, sper deviņus soļus, tad plūc to, kas tev priekšā (kaut vai dadzi), un pin savā vainagā. Tajā jābūt trejdeviņām zālēm. Pinam katru gadu, un katrai vainags iznāk citāds, turklāt tas precīzi raksturo pašu pinēju. Meitas un sievas nopin vainagus arī puišiem un vīriem. Kad visi sanāk svētku pagalmā, vīri tiek kronēti ar vainagiem neatkarīgi no vārda, jo šajā brīdī mēs visi esam Jāņu bērni, katras mājas saimnieks ir Jāņu tēvs un Jāņu māte. Pat sunītim un kaķītim ir vainags, nemaz nerunājot par gotiņām.
Un ugunskuram?
Ugunskurs ir saulītes simbols. To aizdedzina tikai tad, kad saulīte ir norietējusi, un tas sāk dzist, kad saulīte lec. Sens ticējums vēsta: cik tālu ugunskurs apspīdēs laukus, tik daudz tiem būs svētības. Tāpēc ir šīs augstās pudeles — lai to gaisma apspīdētu visus laukus. Ugunskurā met vecos vainagus, vijas un dažādas zālītes, lai arī ugunij dotu spēku un svētību. Savukārt tu pats reibsti no degošo zāļu aromāta. Tas ir viens no rituāla brīžiem, kas jāpiepilda. Uguns svētums no seniem laikiem ir mūsu apziņā ierakstīts.
Vecos vainagus palēnām sāk dedzināt jau no Ziemassvētkiem. Meteņos dedzina un Lielajā dienā dedzina. Tā pamazām līdz Jāņiem atbrīvojas no visām vecajām vijām. Kādreiz lauku sētā bija daudz vainagu, tie žuva klētīs, kūtīs, pirtiņās. Pilsētas dzīvoklī vainagu vajag novietot ēnas pusē, tad tas vēl ilgi smaržos. Agrāk vainagos iepina ārstniecības augus, kurus gada gaitā gan lopiņiem deva, gan paši kā tēju dzēra. To mēs esam piemirsuši.
Kāpēc tautasdziesmās īpaši uzsvērts, ka Jāņu nakti nedrīkst nogulēt?
Jā, mūsu senčiem bija diezgan nežēlīga attieksme pret gulētājiem. Varbūt tāpēc, ka Jāņu nakts ir visīsākā gadā un būtu grēks to palaist garām un nogulēt. Tā kā Saulgriežu naktī nevar pateikt, kura sieva, kura meita, tad negulēšana attiecas uz visiem. Šī nakts taču ir gada kulminācija. Kas tu būsi parastā dienā, ja tu noguli Jāņu nakti! Tad tu nekam neesi derīgs. Dari ko gribi, bet paliec nomodā. Ne jau velti viena diennakts ir tik ārkārtīgi piepildīta. Viss ieplānots ar gudru ziņu — lai būtu vieglāk sagaidīt saules lēktu.
Līgo naktī tomēr ir kaut kas maģisks, kas liek to gaidīt — kā gada skaistāko brīdi.
Ir kāda augstāka vara, kurai mēs paši šajā naktī nākam palīgā. Ar savu labo domu, ar savu labo vārdu, ar dziesmu mēs no savas puses dodam to labāko. Mēs veltām laukiem un cilvēkiem vislabākos vārdus ar mīlestības pilnu sirdi, un tas viss summējas. Tu ej ar prieku un sagaidi to pašu pretī. Tāda ir Jāņu nakts burvība. Ja tu dod daļu no savas sirds, tad burvība nepaiet tev garām. Bieži vien ir tā: ja tu esi brīnišķīgi sagaidījis un pavadījis Jāņus, tad ar šo pozitīvo enerģijupietiek visam gadam. Manuprāt, Jāņi ir kaut kas īpašs, tas ikvienam būtu jāizdzīvo. Šīs nakts mistisko burvību nevar izstāstīt — svētki ir jāizjūt pašam.
Ticējumi:
Lai iegūtu skaistumu, tad Jāņu rītā ir jāmazgājas rasā.
Ja Jāņu nakti guļ, tad lini sakrīt veldrē.
Ja guļ, Jāņu nakti, tad guļ visu gadu.
Jāņu nakti vajag aplīgot visu labību, tad labi aug.
Ja Jāņos govis aplīgo, tad ir labs sviests.
Ja meitas mazgājas kviešu rasā, tad viņām ir baltas sejas.
Ja nopin vārpu vainagu, tad ir laba raža.
Ja nopin vainagu no trejdeviņām zālēm, tad sapņos redzēs savu nākamo vīru.
Jāņu naktī vajag kailam apskriet labības laukus, tad labi aug.
Jāņu dienā parādoties malduguntiņa, kas esot nauda, kas nākot virs zemes kaltēties.
Ja Līgo vakarā vij govīm vainagus, tad tām ir dzeltens krējums.
Jāņu nakti nedrīkst zirgus vest pieguļā, tad vilki tos nekož.
Jāņu nakti nedrīkst kurināt pirti, lai zirgi nesvīstu.
Jāņos kroņus svieda upē, ja tas trīs reizes apgriezās, tad apprecējās.
Ja Jāņos līst lietus, tad būs slapja vasara.
Ja Jāņos nelīst lietus, tad būs jauks rudens.
Ja dzeguze pēc Jāņiem kūko, tad sagaidāma slikta raža.
Ja Jāņu nakti ierauga trejdeviņus jāņtārpiņus, tad var trejdeviņas laimes vēlēties.
Jāņu nakti zied paparde ar krāšņiem ziediem, kas viņu redz ziedot, tas ir laimīgs un tam piepildās viss, ko viņš vēlas.
Jāņu norises galvenie momenti:
Pirms Jāņiem vajadzēja izravēt dārzu, izvelēt veļu, sakopt sētu un māju. Sagatavot Jāņiem sieru un alu, novīt vainagus un atnest no meža meijas un pīlādžus, sagatavot malku ugunskuram un pūdeleiun tagad, noteikti katram iemācīties vismaz pa vienai līgo dziesmai. Līgo dziesmas var sāk jau dziedāt vairākas nedēļas pirms Jāņiem.
Zāļu dienā – 23. jūnijā, jāvāc ziedi un zāles, jo tieši šajā laikā zāles ir visbagātīgāk apveltītas ar enerģiju. Šajās dienās zālēm piemit īpašs dziedinošs spēks. Tās spēj atvairīt ļauno un piesaistīt labo. Svarīgi ir zināt “īstās” jāņuzāles, katrā novadā tās ir citas. “Īstās” jāņuzāles var būt madara, vībotne, sarkanais āboliņš, buldurjānis, zilgalvīte. Zāles sapina īpašās pīnēs un meta ugunī, lai nodrošinātu auglību. No zālēm pina vainagus un vītnes. Pagalms jāpušķo ar meijām. Pie durvīm jāliek pīlādžu zari, lai atvairītu raganas.
Saulgrieži ir laiks, kad aktivizējas tumsas spēki. Šajā laikā viss gaiss esot pilns no raganām, vilkacēm un laumām, pret tām iedarbīgi ir durstīgie dadži, nātres un mežrozītes, arī augi ar asu smaku. Kūtī liek ecēšas, izkaptis, adatas, lai ļaunie gari sadurtos.
Zāļu dienā, jau laicīgi pārdzen mājās lopus, bet ganu uzdevums ir tos izgreznot ar vainagiem un vītnēm. Tad visi iet pirtī. Jāņu vakaru sāk ar Jāņu mātes un tēva greznošanu ar vainagiem un vītnēm. Tad skanēja arī apdziedāšanās dziesmas par labi un slikti izdarītiem darbiem. Jāņos nepārtraukti ir jālīgo. Katrai darbībai ir paredzēta dziesma. Aplīgo dārzus laukus, laidarus.
Mājas pagalmā ap ozolu noteikti ir jāiziet apļa rotaļa vai deja, un ozolam jāziedo, lai nākošais gads būtu auglīgs. Ozols simbolizē mājas varenumu, tas ir Pasaules koks, tas ir svēts koks.
Tad Jāņubērni dodas uz citu māju un aplīgo mājas māti un mājas tēvu. tām mājām, kurām svētības nesēju pulks paiet garām, nākošajā gadā nekas labs nav gaidāms.
Tad ar Saules rietu līgotāji sanāk kopā apkārtnes augstākajā kalnā, kur uzslej pūdeli un kurina ugunskuru. Gaismai ir jādeg no Saules līdz Saulei, lai nebūtu gaismas pārtraukuma, jo tikai gaismā vairojas labie spēki. Jāņuguns gaisma dod svētību, tā šķīstī. Uguns jāiededzina līdz ar Saules rietu.
Mīlestības skurbinātie jaunieši, un ne tikai, dodas meklēt papardes ziedu. Jāņu nakts mīlestība ir auglību veicinošs rituāls. Sievietes kailums ir Jāņu nakts auglības kulta sastāvdaļa. Kailas meitas un sievas pa rasu ripinājās no kalna, ka tā dos pašu dārgāko velti – auglību cilvēkiem un zemei. Kailas sievietes dejoja rudzu un linu laukā, lai dotu tiem auglību.
Pie ugunskura jāgaida Saules lēkts, jādzied dziesmas, jādejo un jāiet rotaļās. Nakts vidū no kalna ripina degošu riteni – Saules simbolu. Naktī vajag iet plikam peldēties, lai saņemtu ūdens spēku, bet līdzi ir jāņem lāpas, kas aizdedzinātas no Jāņu ugunskura, jo jāņubērniem nepārtraukti ir jāatrodas uguns svētības aizsargājošajā lokā. Nakts pelde ir tikpat svarīga sastāvdaļa, kā līgošana.
Pēc peldes atgriežoties pie ugunskura tam ir jālec pāri, lai iegūtu uguns svētību. Arī uguns attīra no ļaunā un šķīstī. Pusnaktī ugunim ziedo ziedu izlūdzoties auglību nākošajam gadam.
Pirms Saules meitām jāiet mazgāt mutes tādā avotā, kas tek uz austrumiem. Arī ūdenim ziedo vainagu vai jāņuzāles.
Sauli sagaida kalnā. Sagaidījuši un apsveikuši Sauli, mēs ticam, kā tā mums dos daļu no sava siltuma, gaismas un spēka. Saules lēkts – tas ir svēts brīdis.