Pirms desmit divdesmit gadiem tehnoloģiskās izmaiņas – vispirms kabeļtelevīzija, tad satelīt un tagad jau arī digitālā televīzija – tika uztvertas kā izdevību paplašināt un dažādot skatītājam piedāvāto iespēju klāstu. Digitalizācija pārveido ne tikai to, kā mēs skatāmies uz izmantojam televīziju, bet arī to, kā šī televīzija tiek veidota. Jau labu laiku mediji ziņo par to, ka pamazām televīzija pāriet uz digitālo laikmetu, bet kā tas notika un notiek, kā arī, ko digitālā televīzija dod cilvēkiem – pastāstīšu šajā referātā.
Analogo tehnoloģiju laikmetā katra komunikācijas nozare izstrādāja savu noteiktu tehnoloģiju kopumu, kuri savā starpā visbiežāk bija nesavietojami. Ir bijuši daži veiksmīgi mēģinājumi apvienot dažādas mediju formas vienā – avīzēs sāka drukāt fotogrāfijas paralēli tekstam, kino filmās un televīzijas pārraidēs parādījās sinhronā skaņa. Bet pastāvēja arī ārkārtīgi sarežģītas tehniskās barjeras, kuras liedza mediju formu tālāku saplūšanu jeb konverģenci. Telefons nespēja pārvadīt kustīgu attēlu, un veiksmīgais mēģinājums rakstīt video attēlu gramofona vinila diskos arī nodzīvoja ļoti īsu mūžu. Paralēli tehniskajām problēmām pastāvēja arī likumu normas, kuras liedza vienas nozares lielajām kompānijām “ieiet” citā nozarē, tādējādi iegūstot ārkārtīgi lielu varu, kurai var būt negatīvas sekas. Piemēram, telefona kompānijām tika liegts iesaistīties radio un TV raidīšanas biznesā. Bet mūsdienās tik ļoti aktuālā tehnoloģiju digitalizācija visas šīs problēmas nepazīst un tikai pozitīvi ietekmē un paātrina mediju konverģenci.