Pārspriedums
Šajā pārspriedumā es salīdzināšu divus karaļus: Prūsijas karali Frīdrihu II ar Francijas karali Luiju XIV. Viņi abi bija lielas personības, bet tik atšķirīgi.
Luijs XIV (Saules karalis) (1638.g. 5. septembrī – 1715.g. 1. septembrī) bija Francijas un Navarras karalis. Viņš valdīja no 1643.g. 14. maija līdz pat savai nāves dienai, tikai par dažām dienām nesasniedzot 77 gadu vecumu.
Kad Luijam bija 4 gadi, viņa tēvs Luijs XIII neizārstējami saslima ar tuberkulozi un nomira. Līdz ar to bārenis kļuva par karali Luijs XIV vienā no varenākajām Eiropas Jauno laiku valstīm – Francijā. Par Luija XIV reālais valdīšanas sākumu uzskatāms 1661.g., kad viņam, sasniedzot 22 gadu vecumu, nomira kardināls Mazarīni.
Vēl 18.gadsimta vienkāršie ļaudis cieši ticēja, ka karaļa pieskāriens var dziedēt slimības. Luijs XIV un viņa pēcnācēji tamlīdzīgus māņticīgus priekšstatus nevis apkaroja, bet lika lietā, lai nostiprinātu savu stāvokli, proti, lai valdītu kā Dieva iecelti karaļi, kas apveltīti ar dievišķām spējām un ar vienkāršajiem mirstīgajiem nav pat salīdzināmi. Vislabāk stratēģiskā teātra priekšrocības apliecina Luija pils Versaļā. Pati celtne bija skatuve, uz kuras Luijs ik dienas rīkoja absolūtisma rituālus, aristokrātos iedvesdams svētsvinības bijības un paklausības garu. Absolūtisma terminos Luijs savus pienākumus formulēja, kā nepieciešamību savu varu saliedēt tiktāl, lai valsts robežās būtu iespējams nodrošināt mieru un kārtību. Luija XIV valdīšanas laikā pieklusa reģionālā opozīcija un patiesībā mazākumā gāja arī reģionālisms kā tāds. Intendanti un sīkākie birokrāti bija ienācēji, vietējā dialektā nerunāja, vietējās tradīcijas nekopa un tāpēc tika nicināti, tomēr baudīja autoritāti.
Luijs XIV Francijā valdīja pavisam 72 gadus – tik ilgstoši tronī nav bijis neviens cits Eiropas monarhs, ne pirms, ne arī pēc viņa. Luija XIV valdīšanas laikā Francijā nostiprinājās Absolūtā monarhija kā valsts iekārta. To spilgti raksturo arī vēsturē iegājis Luija XIV izteiciens – L’etat c’est moi (fr.) – valsts esmu es. Pieauga Francijas vara un politiskā ietekme pasaulē, šajā laikā uzplauka Francijas kultūra, pieauga tās starptautiskais prestižs.
Taču aiz ārējā Luija XIV valdīšanas laika spožuma slēpās arī dziļas Francijas valsts un sabiedrības iekšējās pretrunas. Ilgstošie kari, vajāšanas un slepkavības reliģiskās nesamierinātības vai galma intrigu dēļ, sabiedrību bija sašķēlušas. Lielākā tautas daļa, pretstatā karaļa galma greznībai, dzīvoja dziļā postā. Francijas provincē bads un slimību epidēmijas, tāpat kā finanšu krīzes valsts kasē, atkārtojās regulāri. Tomēr, neskatoties uz krasajām Luija XIV laikmeta pretrunām, tas Francijas un Eiropas attīstībā ir kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem vēstures posmiem.
Frīdrihs II (1786-1797) bija pārliecināts absolūtās valdnieka varas piekritējs, gluži tāpat kā viņa tēvs, bet tomēr valdīja savādāk. Viņa politika bija apgaismotā absolūtisma politika.
Frīdrihs II jaunībā aizrāvās ar apgaismības idejām un pats rakstīja gan filozofiskus, gan politiskus sacerējumus apgaismības garā. Frīdriha II politiskie testamenti bija labi pazīstami Eiropas izglītotajās aprindās. Kādā vēstulē draugam viņš par sevi ir teicis: „Ja es nebūtu valdnieks, es būtu tikai filozofs.” Frīdrihs II pulcināja ap sevi Eiropā pazīstamas personības. No 1750.gada viņa galmā Berlīnē uzturējās izcilais franču rakstnieks un apgaismotājs Voltērs. Viņš veicināja mākslas, zinātnes un izglītības attīstību.
Prūsija bija viena no pirmajām zemēm Eiropā, kurā izdeva vispārējo skolu likumu un izglītības politika kļuva par valsts politikas nozīmīgu sastāvdaļu, kā arī izglītība bija obligāta. Frīdriha II valdīšanas laikā tika atzīta visu reliģisko konfesiju līdztiesība. Frīdrihs II atcēla dzimtbūšanu, modernizēja likumus, noteica ierēdņiem lielāku atbildību, aizliedza spīdzināšanu un mazināja nāvessodus. Pie nozīmīgākajiem Frīdriha II apgaismotā absolūtisma politikas sasniegumiem pieder Prūsijas vispārējo zemes tiesību sastādīšana jeb likumu kodifikācija. Tajā bija rakstīts, ka katra cilvēka tiesības izriet no dabiskās brīvības un tieksmes pēc labklājības, ko neviens cits nav tiesīgs ierobežot.
Metodes, ar kādām Frīdrihs II īstenoja absolūtisma politiku, neatšķīrās no viņa tēva valdīšanas stila. Frīdrihs II bija kategorisks. Birokrātiju viņš padarīja par akli paklausīgu ieroci savās rokās. Viņš uzskatīja, ka politika ir valdnieka darīšana.
Luijs XIV bija patmīlis, viņš pirmkārt domāja tikai par sevi, un tad tikai par valsti. Kā jau tika minēts, ka lielākā daļa Francijas mira badā, kamēr Luija galmā bija vislielākā pārticība. Savukārt Frīdrihs bija precīzs pretstats Luijam. Viņa primārās intereses bija par valsts, tautas labklājību, izglītību un sociālo stāvokli. Tāpēc uzskatu, ka Frīdrihs II kā karalis bija labāks par Luiju XIV. Frīdrihs II sevi uzskatīja par savas valsts kalpu, bet Luijs domāja, ka pats ir valsts – vispirms labums valstij, tad pārējiem.